Latvijas mākslas vēsture makslasv_wiki https://www.makslasvesture.lv/S%C4%81kumlapa MediaWiki 1.31.0 first-letter Media Special Diskusija Dalībnieks Dalībnieka diskusija Latvijas mākslas vēsture Latvijas mākslas vēsture diskusija Attēls Attēla diskusija MediaWiki MediaWiki diskusija Veidne Veidnes diskusija Palīdzība Palīdzības diskusija Kategorija Kategorijas diskusija 8 1174 1174 2006-11-02T19:42:48Z MediaWiki default 0 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** portal-url|portal ** currentevents-url|currentevents ** recentchanges-url|recentchanges ** randompage-url|randompage ** helppage|help ** sitesupport-url|sitesupport 1498 1174 2006-11-07T09:42:58Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** portal-url|portal ** currentevents-url|currentevents ** recentchanges-url|recentchanges ** randompage-url|randompage ** helppage|help 0 1496 1496 2006-11-07T08:35:59Z Simss 1 wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēsture== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *1890. - 1915.g. *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. 1499 1496 2006-11-07T10:21:44Z Ivo 2 /* Latvijas mākslas vēsture */ wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēsture== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *1890. - 1915.g. *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. __NOEDITSECTION__ 1500 1499 2006-11-07T10:47:47Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēsture== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. [[*1890. - 1915.g.]] *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. __NOEDITSECTION__ 1501 1500 2006-11-07T10:48:01Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēsture== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *[[1890. - 1915.g.]] *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. __NOEDITSECTION__ 1529 1501 2006-12-20T08:17:45Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēsture== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *[[1890. - 1915.g.]] *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. ==Mākslinieki== *[[Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 1532 1529 2006-12-20T08:35:54Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *[[1890. - 1915.g.]] *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 1548 1532 2006-12-20T10:23:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.-1500.g.p.Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.-500.g.p.Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500.G.P.Kr.-1200.g.) *[[Viduslaiku māksla]] 1200. - 1561.g. *1561. - 1680.g. *1680. - 1780.g. *1780. - 1840.g. *1840. - 1890.g. *[[1890. - 1915.g.]] *1915. - 1940.g. *1940. - 1945.g. *1945. - 1984.g. *1984. - 2005.g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 0 1497 1497 2006-11-07T08:49:22Z Simss 1 wikitext text/x-wiki Vispārīgs raksturojums ===Nozīmīgakie sasniegumi=== *Arhitektūra *[[Tēlniecība]] *Glezniecīa *Lietišķā māksla 0 1498 1502 2006-11-07T10:57:11Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Vispārējs perioda raksturojums== ==Mākslinieki== *[[Pēteris Krastiņš]] ==Mākslas dzīve== ===Mākslas izglītība=== Vispārējs raksturojums ---- '''Mākslas skolas un studijas Latvijā''' *[[Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skola]] *Rīgas amatnieku biedrības amatniecības skola *Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skola *Rīgas pilsētas mākslas skola *Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skola *Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļa *Mākslinieku privātstudijas ---- '''Latvijas mākslinieku izglītošanās vietas ārpus Latvijas''' *Sanktpēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmija *Barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola *Citas vietas ===Izstādes un krātuves=== ===Biedrības=== ===Mākslas kritika=== ===Mākslas tirgus=== ==Vēsturiskais fons== 1505 1502 2006-11-07T11:07:34Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Vispārējs perioda raksturojums== ==Mākslinieki== *[[Pēteris Krastiņš]] ==Mākslas dzīve== ===Mākslas izglītība=== Vispārējs raksturojums ---- '''Mākslas skolas un studijas Latvijā''' *[[Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skola]] *Rīgas amatnieku biedrības amatniecības skola *Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skola *Rīgas pilsētas mākslas skola *Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skola *Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļa *Mākslinieku privātstudijas ---- '''Latvijas mākslinieku izglītošanās vietas ārpus Latvijas''' *Sanktpēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmija *Barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola *Citas vietas ===Izstādes un krātuves=== ===Biedrības=== ===Mākslas kritika=== ===Mākslas tirgus=== ==Vēsturiskais fons== __NOEDITSECTION__ 1508 1505 2006-12-19T12:06:45Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Vispārējs perioda raksturojums== ==Mākslinieki== *[[Pēteris Krastiņš]] *[[Voldemārs Matvejs]] ==Mākslas dzīve== ===Mākslas izglītība=== Vispārējs raksturojums ---- '''Mākslas skolas un studijas Latvijā''' *[[Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skola]] *Rīgas amatnieku biedrības amatniecības skola *Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skola *Rīgas pilsētas mākslas skola *Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skola *Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļa *Mākslinieku privātstudijas ---- '''Latvijas mākslinieku izglītošanās vietas ārpus Latvijas''' *Sanktpēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmija *Barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola *Citas vietas ===Izstādes un krātuves=== ===Biedrības=== ===Mākslas kritika=== ===Mākslas tirgus=== ==Vēsturiskais fons== __NOEDITSECTION__ 1509 1508 2006-12-19T12:20:22Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki ==Vispārējs perioda raksturojums== ==Mākslinieki== *[[Pēteris Krastiņš]] *[[Voldemārs Matvejs]] ==Mākslas dzīve== ===Mākslas izglītība=== Vispārējs raksturojums [[Mākslas izglītība]] ---- '''Mākslas skolas un studijas Latvijā''' *[[Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skola]] *Rīgas amatnieku biedrības amatniecības skola *Elīzes fon Jungas-Štilingas zīmēšanas skola *Rīgas pilsētas mākslas skola *Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skola *Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļa *Mākslinieku privātstudijas ---- '''Latvijas mākslinieku izglītošanās vietas ārpus Latvijas''' *Sanktpēterburgas Ķeizariskā Mākslas akadēmija *Barona Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola *Citas vietas ===Izstādes un krātuves=== ===Biedrības=== ===Mākslas kritika=== ===Mākslas tirgus=== ==Vēsturiskais fons== __NOEDITSECTION__ 0 1499 1503 2006-11-07T10:58:17Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 1895.–1916. gadā Rīgā, Suvorova (tag. K. Barona) ielā 4, kā vidējās mākslinieciskās izglītības iestā-de darbojās privāta zīmēšanas un gleznošanas skola, kuras dibinātājs un vadītājs bija no Odesas iece-ļojis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas absolvents un peredvižņiku reālisma piekritējs Venja-mins Blūms (Веньямин Блюм, 1861–1919). Apmācība bija organizēta piecās klasēs (ornamenta, ģip-ša galvas, ģipša figūras, dzīva modeļa zīmēšana, gleznošanas), gadumijā skolas telpās notika audzēk-ņu darbu izstādes, un V. Blūms viņus veda brīvdabas studijās, lai gan skarbi kritizēja V. Purvīša ple-nērisko glezniecību. Direktora kultivētais krieviskums iestādei rusifikācijas politikas apstākļos no-drošināja guberņas administrācijas un vietējās krievu preses atbalstu, taču pēc Rīgas pilsētas mākslas skolas izveides (1906) un nostiprināšanās V. Purvīša vadībā (no 1909) Blūma skolas nozīme ļoti sa-ruka. Konservatīvās gaisotnes dēļ vairāki audzēkņi to bija pametuši arī iepriekš, tomēr laikā ap 1900. gadu tā vērtējama kā vidēji turīgu un nabadzīgu aprindu jauniešiem pieejama mācību vieta, kurā sa-stapās un savstarpēji tuvinājās vesela topošo mākslinieku paaudze. Skolā īsāku vai ilgāku laiku mā-cījušies Jānis Ansons, Ansis Cīrulis, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Jurjāns, Augusts Julla, Pēteris Kal-ve, Petrs Kalpoks, [[Pēteris Krastiņš]], Voldemārs Matvejs, Emīls Melderis, Aleksandrs Štrāls, Ernests Veilands, Voldemārs Zeltiņš, Kārlis Zemdega u. c. ''Lit.: Jaunsudrabiņš J. Mana dzīve. (Turpinājums) // Latvis. – 1921. – Nr. 89. – 15. dec.; Siliņš J. Latvijas māksla: 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. sēj. – 232. lpp.; Cielava S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 19. gs. otrajā pusē // Latviešu tēlotāja māksla: 1860–1940. – Rīga, 1986. – 13. lpp.; Tidomane G. Blūms Venjamins // Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. – 1. sēj. – 72. lpp.'' 1515 1503 2006-12-19T13:40:28Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 1895.–1916. gadā Rīgā, Suvorova (tag. K. Barona) ielā 4, kā vidējās mākslinieciskās izglītības iestā-de darbojās privāta zīmēšanas un gleznošanas skola, kuras dibinātājs un vadītājs bija no Odesas iece-ļojis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas absolvents un peredvižņiku reālisma piekritējs Venja-mins Blūms (Веньямин Блюм, 1861–1919). Apmācība bija organizēta piecās klasēs (ornamenta, ģip-ša galvas, ģipša figūras, dzīva modeļa zīmēšana, gleznošanas), gadumijā skolas telpās notika audzēk-ņu darbu izstādes, un V. Blūms viņus veda brīvdabas studijās, lai gan skarbi kritizēja V. Purvīša ple-nērisko glezniecību. Direktora kultivētais krieviskums iestādei rusifikācijas politikas apstākļos no-drošināja guberņas administrācijas un vietējās krievu preses atbalstu, taču pēc Rīgas pilsētas mākslas skolas izveides (1906) un nostiprināšanās V. Purvīša vadībā (no 1909) Blūma skolas nozīme ļoti sa-ruka. Konservatīvās gaisotnes dēļ vairāki audzēkņi to bija pametuši arī iepriekš, tomēr laikā ap 1900. gadu tā vērtējama kā vidēji turīgu un nabadzīgu aprindu jauniešiem pieejama mācību vieta, kurā sa-stapās un savstarpēji tuvinājās vesela topošo mākslinieku paaudze. Skolā īsāku vai ilgāku laiku mā-cījušies Jānis Ansons, Ansis Cīrulis, Jānis Jaunsudrabiņš, Kārlis Jurjāns, Augusts Julla, Pēteris Kal-ve, Petrs Kalpoks, [[Pēteris Krastiņš]], [[Voldemārs Matvejs]], Emīls Melderis, Aleksandrs Štrāls, Ernests Veilands, Voldemārs Zeltiņš, Kārlis Zemdega u. c. ''Lit.: Jaunsudrabiņš J. Mana dzīve. (Turpinājums) // Latvis. – 1921. – Nr. 89. – 15. dec.; Siliņš J. Latvijas māksla: 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. sēj. – 232. lpp.; Cielava S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 19. gs. otrajā pusē // Latviešu tēlotāja māksla: 1860–1940. – Rīga, 1986. – 13. lpp.; Tidomane G. Blūms Venjamins // Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. – 1. sēj. – 72. lpp.'' 0 1500 1504 2006-11-07T11:03:37Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Dzimis 1882. gada 13. (25.) martā Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspogu-ļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rī-gā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izvei-dojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krā-sainos darbos uz papīra (“[[Mežiņš]]”, ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un sub-jektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma nepa-rastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tu-vākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu – 1907. gadā publicēto darbu “[[Purva priedes]]”. 1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēda-mies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “[[Luksem-burgas dārzā]]” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju ga-dos tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “[[Austrumu sieviete]]”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rie-tumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra aug-stumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. 1911. gada maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Pētera Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“[[Fantaistisks uzmetums]]”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās biblio-tēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotē-kas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs. ''Lit.: J. J. Pēteris Krastiņš // Stari. – 1908. – Nr. 2. – 193.–194. lpp.; Siliņš J. Pēteris Krastiņš // Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 10. – 289.–293. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla: 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. sēj. – 304.–310. lpp.; Ābele K. Pēteris Krastiņs. – Rīga, 2005.'' 1530 1504 2006-12-20T08:20:15Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Dzimis 1882. gada 13. (25.) martā Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspogu-ļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rī-gā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izvei-dojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krā-sainos darbos uz papīra (“[[Mežiņš]]”, ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un sub-jektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma nepa-rastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tu-vākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu – 1907. gadā publicēto darbu “[[Purva priedes]]”. 1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēda-mies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “[[Luksem-burgas dārzā]]” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju ga-dos tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “[[Austrumu sieviete]]”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rie-tumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra aug-stumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. 1911. gada maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Pētera Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“[[Fantaistisks uzmetums]]”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās biblio-tēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotē-kas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs. ''Lit.: J. J. Pēteris Krastiņš // Stari. – 1908. – Nr. 2. – 193.–194. lpp.; Siliņš J. Pēteris Krastiņš // Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 10. – 289.–293. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla: 1800–1914. – Stokholma, 1980. – 2. sēj. – 304.–310. lpp.; Ābele K. Pēteris Krastiņs. – Rīga, 2005.'' [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] 6 1501 1506 2006-11-07T16:52:40Z Ivo 2 Pēteris Krastiņš. Mežiņš. Ap 1905–1907. Krāsains papīrs, pastelis. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LMNM, inv. Nr. Z–682 wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Mežiņš. Ap 1905–1907. Krāsains papīrs, pastelis. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LMNM, inv. Nr. Z–682 0 1502 1507 2006-11-07T17:09:04Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Peteris_Krastins_Mezins.jpg|thumb|“Mežiņš”, ap 1905–1907]] Gan šajā kompaktajā un simetriskajā kompozīcijā ar dažiem krāslaukumiem uz rupjgraudaina brūna papīra pamata, gan daudzās citās Krastiņa darinātās ainavu stilizācijās var saskatīt Latvijas 20. gs. Sākuma žurnālu grafikā plaši izmantotus principus un apgūtus motīvus. Taču šī shematiskā līdzība neattiecas uz “Mežiņa” emocionālo ekspresiju, kuru noteicis dramatisks kontrasts starp vien-kāršo, statisko kompozīcijas uzbūvi un tās nojaušami dinamisko piepildījumu, kas it kā kļuvis par lielu niecīgajiem izmēriem un par stipru trauslajam materiālam. Mazā darba nedaudzie kvadrātcentimetri pat paredz vairākus uztveres līmeņus, kurus saliedē sārta gaismas svītriņa starp koku kulisēm. Rieta saules iekrāsotā ezera strēle plakniski risinātajai kompozīcijai piešķir telpiska un sa-turiska dziļuma dimensiju, bet tās emocionālajam ritmam – mērķtiecību un pabeigtību. ''Lit.: Ābele K. Jūgendstils un latviešu pasteļglezniecība 20. gadsimta sākumā // Jūgendstils Baltijā. Laiks un telpa / Sast. S. Grosa. – Rīga, 1999. – 145.–146. lpp.; Ābele K. Pētera Krastiņa simboliskais dabas redzējums Eiropas mākslas kontekstā // Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā / Sast. S. Grosa. – Rīga, 2000. – 100.–101. lpp.; Ābele K. Pēteris Krastiņš. – Rīga, 2005. – 43.–47. lpp.'' 0 1503 1510 2006-12-19T12:20:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Vispārējs raksturojums 6 1505 1513 2006-12-19T13:19:59Z Ivo 2 Voldemārs Matvejs. Fotoportrets. Ap 1912. wikitext text/x-wiki Voldemārs Matvejs. Fotoportrets. Ap 1912. 6 1506 1516 2006-12-19T13:50:09Z Ivo 2 Parīzes ainava. 1912. Kartons, eļļa, 22 x 27cm. LNMM wikitext text/x-wiki Parīzes ainava. 1912. Kartons, eļļa, 22 x 27cm. LNMM 6 1507 1518 2006-12-19T13:57:11Z Ivo 2 Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma 6 1508 1519 2006-12-19T14:02:04Z Ivo 2 Senatne. 1908 – 1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Senatne. 1908 – 1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM 6 1509 1520 2006-12-19T14:06:38Z Ivo 2 Septiņas princeses. 1909 – 1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Septiņas princeses. 1909 – 1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM 6 1510 1521 2006-12-19T14:09:53Z Ivo 2 Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM 6 1511 1522 2006-12-19T14:21:06Z Ivo 2 Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910. Audekls, eļļs, 13,5 x 20 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910. Audekls, eļļs, 13,5 x 20 cm. LNMM 6 1512 1523 2006-12-19T14:27:48Z Ivo 2 Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM 6 1513 1524 2006-12-19T14:30:50Z Ivo 2 Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911. Audekls, eļļa, 13,5x 20 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911. Audekls, eļļa, 13,5x 20 cm. LNMM 6 1514 1525 2006-12-19T14:35:00Z Ivo 2 Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM 6 1515 1526 2006-12-19T14:37:50Z Ivo 2 Sarkanā un melnie. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sarkanā un melnie. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM 6 1516 1527 2006-12-19T14:39:58Z Ivo 2 Studija. Bernova. 1913. Kartons, eļļa, 27 x 21,8 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Studija. Bernova. 1913. Kartons, eļļa, 27 x 21,8 cm. LNMM 0 1518 1534 2006-12-20T09:05:04Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „Adelīna”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Cilnis”, 1908, nav saglabājies, „Marmors”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („Veras Arnoldovas portrets”, 1906, „Andrjuša”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „Ludmilas Jakubovskas portretā” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # T. Zaļkalns. Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # T. Zaļkalns. Cilnis. 1908. Marmors. Nav saglabājies # T. Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1542 1534 2006-12-20T09:33:15Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „Adelīna”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Cilnis”, 1908, nav saglabājies, „Marmors”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („Veras Arnoldovas portrets”, 1906, „Andrjuša”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „Ludmilas Jakubovskas portretā” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # T. Zaļkalns. Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # T. Zaļkalns. Cilnis. 1908. Marmors. Nav saglabājies # T. Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1543 1542 2006-12-20T09:41:21Z Ivo 2 /* Attēlu saraksts */ wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „Adelīna”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Cilnis”, 1908, nav saglabājies, „Marmors”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („Veras Arnoldovas portrets”, 1906, „Andrjuša”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „Ludmilas Jakubovskas portretā” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1544 1543 2006-12-20T09:59:37Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1545 1544 2006-12-20T10:01:42Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1546 1545 2006-12-20T10:05:04Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1547 1546 2006-12-20T10:15:47Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] Teodors Zaļkalns (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 6 1519 1535 2006-12-20T09:28:36Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM 6 1520 1536 2006-12-20T09:29:23Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM 6 1521 1537 2006-12-20T09:30:03Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM 6 1522 1538 2006-12-20T09:30:37Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Cilnis. 1908. Marmors. Nav saglabājies wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Cilnis. 1908. Marmors. Nav saglabājies 6 1523 1539 2006-12-20T09:31:12Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Ludmilas Jakubovskas portrets. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Ludmilas Jakubovskas portrets. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM 6 1524 1540 2006-12-20T09:31:47Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM 6 1525 1541 2006-12-20T09:32:21Z Ivo 2 Teodors Zaļkalns. Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM 0 1526 1550 2006-12-20T10:35:56Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki __TOC__ =Biogrāfija= Ādams Alksnis (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM 1551 1550 2006-12-20T10:37:26Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki __TOC__ =Biogrāfija= Ādams Alksnis (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 0 1527 1552 2006-12-20T10:46:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Rūdolfs Pērle – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija= Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # Rūdolfs Pērle. Foto. # Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma # Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] 0 1527 1553 1552 2006-12-20T10:50:25Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Rūdolfs Pērle (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija= Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # Rūdolfs Pērle. Foto. # Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma # Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] 1559 1553 2006-12-20T11:14:18Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija= Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # Rūdolfs Pērle. Foto. # Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma # Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] 1573 1559 2006-12-23T18:11:59Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma # Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] 0 1528 1554 2006-12-20T11:01:52Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Vilhelms Purvītis (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija= Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM). Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu un 1917. – 1918. g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. V.Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. # Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171. Privātkolekcija # Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8. LNMM. # Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7. LNMM. # Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5. LNMM # Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5. LNMM # Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5. LNMM # Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54. LNMM # Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108. LNMM # Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8. LNMM # Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. LNMM # Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6. LNMM # Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. # Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3. LNMM # Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100. LNMM # Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103. LNMM # Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104. LNMM # Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] 1558 1554 2006-12-20T11:13:55Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija= Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM). Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu un 1917. – 1918. g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. V.Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. # Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171. Privātkolekcija # Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8. LNMM. # Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7. LNMM. # Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5. LNMM # Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5. LNMM # Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5. LNMM # Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54. LNMM # Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108. LNMM # Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8. LNMM # Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. LNMM # Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6. LNMM # Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. # Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3. LNMM # Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100. LNMM # Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103. LNMM # Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104. LNMM # Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] 1560 1558 2006-12-20T11:15:19Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija= Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM). Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu un 1917. – 1918. g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. V.Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. # Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. # Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] 1567 1560 2006-12-23T14:17:18Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM. ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu. 1917. - 1918. g. viņš ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== V. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. # Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. # Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] 1576 1567 2006-12-23T18:32:58Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM. ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu. 1917. - 1918. g. viņš ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== V. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. # Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] 0 1526 1556 1551 2006-12-20T11:12:55Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki __TOC__ =Biogrāfija= '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 1575 1556 2006-12-23T18:32:51Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) – latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19. gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība „Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 1588 1575 2006-12-27T09:09:12Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) – latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19. gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība „Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („Turku gūstekņi”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („Nemierīgi laiki”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („Divi kareivji pie galda”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („Skriešanās”, 1890. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („Uz mežu malkā”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „Virsnieka portrets”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („Izlūki”, „Jātnieks pils priekšā”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („Arājs ar baltu zirgu”, „Kartupeļu noņemšana”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 1589 1588 2006-12-27T09:19:58Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) – latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19. gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība „Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („[[:image:Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 1890. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, „[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, „[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 1590 1589 2006-12-27T09:21:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) – latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19. gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība „Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 1890. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, „[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, „[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] 0 1518 1561 1547 2006-12-20T11:15:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija= Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 1571 1561 2006-12-23T18:04:27Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876. 30. XI – 1972. 6. IX) - viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Zaļkalna noturīgākās individuālā stila iezīmes – abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930. g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888 – 1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija „Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara „sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A. Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājas Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un tai pat laikā formas sapludinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai („Bronza”, 1903, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies, „[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē Zaļkalnam bija iespēja arī skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== No 1901. līdz 1903. g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes No 1903. g. līdz 1907. g. viņš pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šai laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļūst reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās – atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi („[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]]”, 1906, „[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]]”, 1905. abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P. Trubeckojs, V. Domogackis). No 1907. līdz 1909. g. Zaļkalns uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāļu vecmeistaru darbu oriģināliem. No 1909. līdz 1920. gadam Zaļkalns dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties uz dzimteni un ņemot dalību tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R. Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E. Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētus sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa „[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, viņš apzināti sācis meklēt „arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau Zaļkalna nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Rathsprecher M. Т. Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk. – Wien. – 1937; Baumanis K. Teodors Zaļkalns. – Rīga. – 1966; Skulme J. T. Zaļkalna dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Т. Залькалн. Избранные произведения. – Москва. – 1990. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 6 1530 1566 2006-12-23T14:15:41Z Ivo 2 Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. wikitext text/x-wiki Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900. 6 1531 1568 2006-12-23T17:42:45Z Ivo 2 Janis Rozentāls. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34 cm. LNMM 0 1532 1570 2006-12-23T17:55:52Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Gustavs Šķilters''' (1874. 15. 11 – 1954. 24. 09) – viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais „rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēna pagastā kalēja ģimenē bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes skolas un Limbažu pilsētas skolas Šķilters turpināja izglītību Pēterburgā – sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899). Šeit viņš skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados Šķilters piedalījās „Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, Šķilters nākamos gadus (1900 - 1905) papildinājās Parīzē privātajā „akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, bez tam kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās uz Pēterburgu Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905 – 1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi paliek būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: „..dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Tēlnieks visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Šķilters parasti strādāja mīkstos materiālos (patinēts ģipsis, māls, arī plastilins), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku Galanisa, Garsijas, Nodēna portreti, 1904 – 1905. g., visi LMNN). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu - skumju, ilgu, izmisuma izteiksmēm („Izmisums”, ne vēlāk par 1911, „Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums („Maziņš biju, neredzēju”, 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā („Škiršanās”, 1913, LMNN), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā („Vecums”, 1905. „Veca vīra galva”, 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos („Pārdomās”, 1912, A. Dombrovska jaunākā portrets, 1916, abi LNMM), šai ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P. Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ( R. Kaudzītes, 1902, R. Zariņa, J. Līberga, J. Vītola, 1909, K. Barona, 1910, M. Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojas arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā („Lietuvēns”, 1910, „Raganas uz piesta”, 1914, ‘Gulbja meita”, 1911, „Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters papildinājās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti – rotu šķirstiņš, zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u. c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā „Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā „Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas („Upurkalns”, „Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910 gadu Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LMNN), Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar draperijveidīgiem tērpiem („Peldētāja”, 1920, LMNN, piemineklis komponistam K. Baumanim Limbažos, 1920. Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars par gleznieciskiem efektiem atrodams 1924. g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A. Berga mājoklim (patreiz LMNN). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilu lielāku akadēmismu, bet tomēr to būtiski nemainīja. Arī 1920. – 1930. gados viņš saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti („Pie spoguļa”, 1922, „Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras („Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi „Grēks”, „Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920. gadu attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā („Liesma”, LNMM). 1923. g. atgriezies uz Rīgu, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā( 1924 – 1932) Jelgavas skolotāju institūtā (1926 – 1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam („V.Lāča portrets”, 1947, „Kalējs – darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku patreiz atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un Mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs M. Gustavs Šķilters. – Rīga. – 1958. =Attēlu saraksts= # Gustavs Šķilters. Fotoportrets. 1920. gadi. # Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN # Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. # R. Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # Upurkalns. Ap 1910. # Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] 6 1533 1572 2006-12-23T18:09:16Z Ivo 2 Rūdolfs Pērle. Foto. wikitext text/x-wiki Rūdolfs Pērle. Foto. 6 1534 1574 2006-12-23T18:26:55Z Ivo 2 J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. wikitext text/x-wiki J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. 6 1535 1577 2006-12-27T08:26:22Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM 6 1536 1578 2006-12-27T08:30:05Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM 6 1537 1579 2006-12-27T08:34:02Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM 6 1538 1580 2006-12-27T08:38:54Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM 6 1539 1581 2006-12-27T08:42:14Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM 6 1540 1582 2006-12-27T08:44:23Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM 6 1541 1583 2006-12-27T08:47:18Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM 6 1542 1584 2006-12-27T08:50:54Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM 6 1543 1585 2006-12-27T08:57:18Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM 6 1544 1586 2006-12-27T09:00:38Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM 6 1545 1587 2006-12-27T09:02:58Z Ivo 2 Ādams Alksnis. Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM 6 1548 1594 2006-12-27T19:16:40Z Ivo 2 Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913. wikitext text/x-wiki Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913. 6 1549 1596 2006-12-27T19:53:33Z Ivo 2 Teodors Ūders. Fotoportrets. wikitext text/x-wiki Teodors Ūders. Fotoportrets. 0 1550 1597 2006-12-27T19:54:50Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] '''Teodors Ūders''' (1868. 3. 05 – 1915. 20. 08) – savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvoja Valmierā un šai laikā zīmēja pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899. g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905. g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sieva turēja rokdarbu darbnīcu un veikalu. Šai laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905. g. uz Valmieru mācīja zīmēšana pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolniekiem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913. g. un 1914. g. latviešu grafikas izstādē. Nākamā gadā Ūders pēkšņi mira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par „visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A. Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911. g. programmatoriskā vēstule E. Brastiņam un H. Aplociņam (publicēta „Latvijas Vēstnesī” 1920. g. 18. februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19. gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I. Repins, F. Millē, Ā. Mencels, T. Ruso. Vēlāk – 1905.g. revolūcijas laikā viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociāla reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska „dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906. g. viņš rakstīja: „Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B. Spinozas un J. V. Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa uzskatos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderi uz „domu mākslu” un „reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911. g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais „reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam „à la Bēklins, Štuks, Roseti”. „Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to – tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē („Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par „idejiskiem”, par „reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Bez tam 1911. g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot „idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistiski formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast „lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P. Siņaka, P. Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu „naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru „gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgu interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F. Lēnbahu, Dž. Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, daļa no kuriem bija kolorēti. Atbilstoši savai „reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, tai pat laikā tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas vadoties no sākotnējās „idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas: daļa no zīmējumiem veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam („Rīts”, ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju („Nastu nesēja”, ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtoja aršanai („Pļāvējs”, „Zvejnieki”, „Arājs”, visi ap 1910, LNMM, „Stiprākā tiesības”, 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs („Diendusā”, ap 1910, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras („Jurmalā”, „Sveicinājums”, ap 1910, LNMM, „Izredze”, „Untumi”, abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās („Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti („Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni („Zārka vedējs”, ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus („Ugunsgrēks”, „Slepkava”, abi ap 1910, LNMM, „Pie dēla zārka”, ap 1910, Valmieras novadpētniecības muzejs). Tāpat kā cilvēki no tautas arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas te iegūst stuhisku, te draudīgu, te atbrīvotu, spēku veidolus („Draugi”, Sētai pāri”, abi ap 1910, LNMM, „Sētai cauri’, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām („Launaga brīze”, ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionālajiem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu („Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma, „Lācis un meitene”, ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus („Ikdiena”, „Kristus pie krusta”, „Nāve”, ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatīta netieši vēstījumi par 1905. g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās sava nepilnības šai jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu („lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais „Mācītāju grupas portrets”, kas tika 1908. g. gleznots Rīgas sv. Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu „fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905 – 1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan mēģināja arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimti mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J. Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905 – 1915, Valmieras Novadpētniecības muzejs). Mākslinieka „brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais „Pašportrets ar Rubensu” (ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija „Celmu laušana” (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu „idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, pielietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž. Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā („Jūrmalā”, ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Udera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20. gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi no viņa zīmējumiem stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā, Valmieras novadpētniecības muzejā. =Bibliogrāfija= Madernieks J. Teodors Ūders (1868 – 1915). // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1926. – Nr. 6. – 169. – 176. lpp.; Upītis P. Teodors Ūders. – Rīga. – 1943.; Birzgalis J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. – Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1956. – Rīga. – 1957. – 164. – 189. lpp.; Slava M. Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla. – Rīga. 1973 (Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs); Cielava S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. // ''Karogs''. – 1973. – Nr. 12. – 140. – 145. lpp.; =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # Nastu nesēja, Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. Tukuma Mākslas muzejs # Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. Valmieras Novadpētniecības muzejs # Sētai pāri, Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. Valmieras Novadpētniecības muzejs # Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] 0 1498 1598 1509 2007-02-02T17:37:51Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. vēsturiskais fons) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. mākslas tirgu) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfiju) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. vēsturisko fonu). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. sakari ar citām skolām). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1599 1598 2007-02-02T17:46:56Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. vēsturiskais fons) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. mākslas tirgu) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfiju) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. vēsturisko fonu). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1601 1599 2007-03-06T15:23:38Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. mākslas tirgu) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfiju) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. vēsturisko fonu). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1603 1601 2007-03-06T15:33:24Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. mākslinieciskās koncepcijas), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. ikonogrāfiju) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. vēsturisko fonu). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. vēsturiskais fons), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1608 1603 2007-03-06T17:43:27Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. morfoloģija) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1617 1608 2007-03-06T19:40:48Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 0 1552 1602 2007-03-06T15:28:11Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šai periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveda nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un tikai krīzes apstākļu spiests pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. gada oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijas jāpiestāda dokumenti par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās bija jāpiestāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot tos gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti, vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. mākslas tirgu). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas rezultātā (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas - latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šai laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kāršu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmātiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskām vajadzībām vai to iztrūkumu. (sk. mākslas dzīvi, mākslas tirgu) Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu veidojās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Bez tam Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 1890. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā Jaunā strāva. Tai pat laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi no tiem piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa – katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku, savukārt, bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, „mežabrāļu” akcijas. 1906. gadā revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošo attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā no to jaunākās paaudzes (t.s. „bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem Latvijā rūpniecības produkcija kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šai laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība – fototehnika Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tai skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā „brīvās dabas” estetizācijā (sk. vispārējo mākslas raksturojumu, ikonogrāfiju). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. ap 1900 g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto # Vagonu rūpnīcas „Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no „Jaunās strāvas” līderiem dzejnieks J. Rainis. 1893. g. foto # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto # Rūpnīcas „Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas „Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R . Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916 – 1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM 1610 1602 2007-03-06T17:51:19Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šai periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveda nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un tikai krīzes apstākļu spiests pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. gada oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijas jāpiestāda dokumenti par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās bija jāpiestāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot tos gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti, vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas rezultātā (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas - latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šai laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kāršu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmātiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskām vajadzībām vai to iztrūkumu. (sk. mākslas dzīvi, mākslas tirgu) Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu veidojās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Bez tam Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 1890. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā Jaunā strāva. Tai pat laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi no tiem piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa – katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku, savukārt, bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, „mežabrāļu” akcijas. 1906. gadā revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošo attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā no to jaunākās paaudzes (t.s. „bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem Latvijā rūpniecības produkcija kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šai laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība – fototehnika Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tai skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā „brīvās dabas” estetizācijā (sk. vispārējo mākslas raksturojumu, ikonogrāfiju). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. ap 1900 g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto # Vagonu rūpnīcas „Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no „Jaunās strāvas” līderiem dzejnieks J. Rainis. 1893. g. foto # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto # Rūpnīcas „Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas „Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R . Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916 – 1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM 1613 1610 2007-03-06T18:12:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šai periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveda nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un tikai krīzes apstākļu spiests pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. gada oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijas jāpiestāda dokumenti par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās bija jāpiestāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot tos gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti, vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas rezultātā (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas - latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šai laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kāršu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmātiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskām vajadzībām vai to iztrūkumu. (sk. mākslas dzīvi, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70 % no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu veidojās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Bez tam Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 1890. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā Jaunā strāva. Tai pat laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi no tiem piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa – katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku, savukārt, bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, „mežabrāļu” akcijas. 1906. gadā revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošo attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā no to jaunākās paaudzes (t.s. „bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem Latvijā rūpniecības produkcija kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šai laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība – fototehnika Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tai skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā „brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējo mākslas raksturojumu]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. ap 1900 g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto # Vagonu rūpnīcas „Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no „Jaunās strāvas” līderiem dzejnieks J. Rainis. 1893. g. foto # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto # Rūpnīcas „Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas „Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R . Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916 – 1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM 0 1555 1609 2007-03-06T17:48:08Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893 - 94.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantota A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju papildināja savās grafiskās skicēs ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šī vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītājās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk „Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojas sižeti un tēli, kas atveido tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci un tai pat laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijēju). Atsevišķi analoģiski tēli parādās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpina atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie – V. Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu no atveidotiem motīviem mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas „brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi un īpaši pārejas gada un dienas laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara „pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles motivācija bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas „dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas ( R. Pērle, V. Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visu stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvo kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons - tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar „brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo viens otru un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās „tālie” - eksotiskie personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija – citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta, - kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G, Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbi). Biežākā ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības, tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika. (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B, Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols – fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u. c.) Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem („Kārdināšana”, „Ieva”). Daļai no šiem tēliem piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo „bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizēti vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai un kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo „bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (līlijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skuju, čiekuru), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905 – 1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905 – 1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM # Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs # Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Vīlandes ielā 1 Rīgā. 1898 # Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902 # Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 0 1556 1612 2007-03-06T17:59:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājmākslā skaitliski dominējošā stājglezniecībā tik visbiežāk lietota eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklus (to raupjāka vai gludāka virsma tagad tiek variēta un estetizēta) kā arī kartonu. Bez tam pietiekami bieži tika lietota tempera, kā arī ūdens krāsas – akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas tagad saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā ir retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana izmantojot trafaretus bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku) ir ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Mākslinieki daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tagad tika reproducēta izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji izmantoti darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina uzdevumus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturojuma daudzskaitlīgā kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās div- un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki pielietoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizskari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...)un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfija kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, kuru izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, tagad papildināja fotodarbi, kuru apzināts uzdevums bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Pielietojamo, ar dažādam praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējušu vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāv izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa – mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izceļas uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5. LNMM # Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # A. Kunčara darbnīca(?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Kuršu ielā 21 Liepājā. 1910 – 1911 # Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # Rozentāls J. Vinjete žurnālā „Vērotājs”. 1903. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontona # Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J. Raiņa lugas „Uguns un nakts” izrādei Rīgas Jaunajā teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73. LNMM # Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915 # Šmēlings A. Īres nams Brīvības ielā 68 Rīgā. 1903 # Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. # Madernieks J. Advokāta F. Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903 # Krievu – Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. 0 1557 1615 2007-03-06T19:18:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējas strukturālas izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters) gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir vislielākā (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlu, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) Iepriekšējo perioda populārākā laicīga satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vairumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājās visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetrija, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnas gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība salīdzinot ar iepriekšējo periodu pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfo asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Ar eļļas tehniku gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācija tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (a la prima tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecība bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pat laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju (A. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Valtera, V. Purvīša) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pat laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji V. Purvītis, J. Rozentāls, J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti ( V. Zeltiņa ainavas), mozaikveidīgu triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas), vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ( V. Purvīša, J. Rozentāla dekoratīvie gleznojumi). Savukārt, autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, J. R. Tillberga, K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM # Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM # Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM # Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM # Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija # Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM # Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM # Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM # Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM # Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM # Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1558 1618 2007-03-06T19:46:05Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM # Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp. # Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks # Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1. # Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 # Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 # Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1559 1619 2007-03-06T19:51:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. =Tēlniecības nozares= Skaitliski plašākā bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības bumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tā izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību. =Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika= Dekoratīvjā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florālie, zoomorfie, antropomorfie, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi., kuru potenciālā simbolika atvedināma uz „brīvās dabas” un organiskā dzīves apoloģiju („bioloģiskais romantisms:”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, Visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I., Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturiski atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmisti izteikti historizējošas formās. No nedaudziem ar lokālo mākslas dzīvi saistītie tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā kā konservatīvāko jānosauc A. Folcu, kas tāpat kā savas darbnīcas dekoratīvajā produkcijā saglabāja akadēmiski historizējošas plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu cilmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijās un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendence veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā., izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizētu veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem. =Vispārēja attīstība= Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs). # Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910. # Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins) # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma __NOEDITSECTION__ 6 1561 1621 2007-03-07T07:55:37Z Ivo 2 Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906. g. J. Rieksta foto. Privātkolekcija wikitext text/x-wiki Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906. g. J. Rieksta foto. Privātkolekcija 6 1562 1622 2007-03-07T08:00:49Z Ivo 2 Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM wikitext text/x-wiki Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM 6 1563 1623 2007-03-07T08:03:22Z Ivo 2 Baronese Kerija fon Grotuse. 1895. g. J.Rozentāla foto. RTMM wikitext text/x-wiki Baronese Kerija fon Grotuse. 1895. g. J.Rozentāla foto. RTMM 6 1564 1624 2007-03-07T08:09:53Z Ivo 2 Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. g. G. Šķiltera veidotā biste. LNMM wikitext text/x-wiki Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. g. G. Šķiltera veidotā biste. LNMM 6 1565 1626 2007-03-07T08:28:00Z Ivo 2 J. Madernieks. Foto ap 1900. g. wikitext text/x-wiki J. Madernieks. Foto ap 1900. g. 6 1566 1627 2007-03-07T08:28:31Z Ivo 2 J. Rozentāls. 20. gs. sākuma foto wikitext text/x-wiki J. Rozentāls. 20. gs. sākuma foto 6 1567 1628 2007-03-07T08:28:58Z Ivo 2 G. Šķilters. 1920. gadu foto wikitext text/x-wiki G. Šķilters. 1920. gadu foto 8 1174 1630 1498 2007-04-01T20:10:17Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** currentevents-url|currentevents ** recentchanges-url|recentchanges ** randompage-url|randompage ** helppage|help 1631 1630 2007-04-01T20:11:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** currentevents-url|currentevents ** randompage-url|randompage ** helppage|help 0 1496 1633 1548 2007-04-24T11:59:29Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *1840.―1890. g. *[[1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 1635 1633 2007-05-01T18:05:10Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *1840.―1890. g. *[[1890.-1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 1636 1635 2007-05-01T18:05:42Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *1840.―1890. g. *[[1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 1637 1636 2007-05-01T18:08:17Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *1840.―1890. g. *[[1890. - 1915.g.|1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 0 1497 1634 1497 2007-04-24T12:01:16Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Vispārīgs raksturojums ===Nozīmīgākie sasniegumi=== *Arhitektūra *[[Tēlniecība]] *Glezniecība *Lietišķā māksla 6 1568 1638 2007-05-02T06:26:18Z Ivo 2 Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. wikitext text/x-wiki Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. 6 1569 1639 2007-05-02T06:27:46Z Ivo 2 Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 6 1570 1640 2007-05-02T06:28:39Z Ivo 2 Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM 6 1571 1641 2007-05-02T06:31:37Z Ivo 2 Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 wikitext text/x-wiki Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 6 1572 1642 2007-05-02T06:33:03Z Ivo 2 Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM 6 1573 1643 2007-05-02T06:35:00Z Ivo 2 Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs wikitext text/x-wiki Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs 6 1574 1644 2007-05-02T06:35:47Z Ivo 2 Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā wikitext text/x-wiki Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā 6 1575 1645 2007-05-02T06:36:53Z Ivo 2 Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 wikitext text/x-wiki Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 6 1576 1646 2007-05-02T06:38:40Z Ivo 2 Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 wikitext text/x-wiki Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 6 1577 1647 2007-05-02T06:39:24Z Ivo 2 Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM 6 1578 1648 2007-05-02T06:40:09Z Ivo 2 Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 6 1579 1649 2007-05-02T06:40:44Z Ivo 2 Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 wikitext text/x-wiki Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 6 1580 1650 2007-05-02T06:41:56Z Ivo 2 Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM 6 1581 1651 2007-05-02T06:43:17Z Ivo 2 Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs 6 1582 1652 2007-05-02T06:43:55Z Ivo 2 Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM 6 1583 1653 2007-05-02T06:44:46Z Ivo 2 Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM 6 1584 1654 2007-05-02T06:45:30Z Ivo 2 Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM 6 1585 1655 2007-05-02T06:46:18Z Ivo 2 Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM 6 1586 1656 2007-05-02T06:47:14Z Ivo 2 Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 6 1587 1657 2007-05-02T06:48:12Z Ivo 2 Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM 6 1588 1658 2007-05-02T06:48:48Z Ivo 2 Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 wikitext text/x-wiki Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 6 1589 1659 2007-05-02T06:49:34Z Ivo 2 Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 wikitext text/x-wiki Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 6 1590 1660 2007-05-02T06:50:14Z Ivo 2 Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM 6 1591 1661 2007-05-02T06:51:00Z Ivo 2 Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM 6 1592 1662 2007-05-02T06:51:32Z Ivo 2 Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM 0 1498 1663 1617 2007-05-02T07:00:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:‎Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1666 1663 2007-05-02T07:49:51Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903 # Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1667 1666 2007-05-02T07:54:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1668 1667 2007-05-02T08:01:25Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 # Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904 # Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 # Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 # Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4 # Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911 # Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 __NOEDITSECTION__ 1669 1668 2007-05-02T08:25:37Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”]]. 1904 # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912]] __NOEDITSECTION__ 1670 1669 2007-05-02T11:09:11Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gadsimta mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošu sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas(sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē(sk.)]. Tai pat laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) bija vājš, šīs mākslas veidu vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru - naturālistisko dokumentējošu un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl ir pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi skaidrojot „jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat tika maksātspējīgās aprindās patērēta standartizētā lietišķā māksla, gan ievestā, gan uz vietas ražotā. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šī fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstīls, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot „veco” un „jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tai pat laikā „būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu („mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu pielietojuma. Tai pat laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no „iekšienes uz ārieni”(t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tad tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās „dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbanās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905. – 06. gada revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturisko fonu]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojiet tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk pielietojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (art nouveau) formveides pazīmi (sk. stilistiku) Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmātiskā, operatīvā un arvien pieaugoša celtniecība bija līdzsvarojoši „jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika celtas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stili un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus nosacīja laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu skolu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumi un iespaidi nāca no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas un konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves, gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības „Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas arhitektu biedrība (no 1889. g.) „Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J.Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šai pat laikā konstatējamas vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākumi. Ap 1900. g. vērojama periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko „noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide - ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E, Borhertes-Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājāss Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērsās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils ( H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējā desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums(žurnāla „Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru veidojās „dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā „klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas ( J. Rozentāls), gan T. Ūdera „reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskas gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistukas ietvaros parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākas paaudzes mākslinieki ( J. Grosvalds un „Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistēja ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums pirmā pasaules kara izraisīto politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905 # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”]]. 1904 # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912]] __NOEDITSECTION__ 2 1593 1664 2007-05-02T07:36:55Z Ivo 2 New page: // install [[User:Cacycle/wikEd]] in-browser text editor document.write('<script type="text/javascript" src="' + 'http://en.wikipedia.org/w/index.php?title=User:Cacycle/wikEd.js' + '&actio... javascript text/javascript // install [[User:Cacycle/wikEd]] in-browser text editor document.write('<script type="text/javascript" src="' + 'http://en.wikipedia.org/w/index.php?title=User:Cacycle/wikEd.js' + '&action=raw&ctype=text/javascript&dontcountme=s"></script>'); 2 1594 1665 2007-05-02T07:41:47Z Redaktors 3 New page: // install [[User:Cacycle/wikEd]] in-browser text editor document.write('<script type="text/javascript" src="' + 'http://en.wikipedia.org/w/index.php?title=User:Cacycle/wikEd.js' + '&actio... javascript text/javascript // install [[User:Cacycle/wikEd]] in-browser text editor document.write('<script type="text/javascript" src="' + 'http://en.wikipedia.org/w/index.php?title=User:Cacycle/wikEd.js' + '&action=raw&ctype=text/javascript&dontcountme=s"></script>'); 0 1595 1671 2007-05-02T11:31:06Z Ivo 2 New page: '''Jūlijs Feders''' (29. 06. 1838 – 1. 02. 1909) – ievērojamākais latviešu 10. gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā da... wikitext text/x-wiki '''Jūlijs Feders''' (29. 06. 1838 – 1. 02. 1909) – ievērojamākais latviešu 10. gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Jūlijs Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā viņš iestājās 1857. g. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrata Vorobjova(Сократ Воробьев) darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863. g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Viņš turpināja tai pat laikā gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados Feders arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875. g. papildinājās Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera(Eugen Dücker) darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētu motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tai laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama(Alexandre Calame), norvēģa Augusta Kapelena (August Cappelen), diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 1870. gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija – tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stiuhiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi – tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū („Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873, „Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk LNMM). == Reālisma periods == 1876. g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886. g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Viņš turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880. g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta patreiz nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni – Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājas gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu Feders rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnu pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u. c. („Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija, „Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas - ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē „brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas ir arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva, tai pat laikā optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos („Kapsēta”, „Ainava Kurskas guberņā”, abas 1880. gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga („Gaujas leja”, 1891, „Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890. abi darbi LNMM). == Vēlīnais posms == 1893. g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898. g. viņš atgriezās uz Belgorodu, 1905. g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 1890. gados un 1900. gadu sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildina savas ikdienišķu lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām („Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890, „Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ievieš „brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras („Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma, „Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā „Meranvilas de Senklēras portretā”(1897, LNMM). Tai pat laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi („Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar „Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījies diskusijās un interesējies par novācijām, vēlējies neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību („Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891, „Ainava ar tiltiņu”, 1895. abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu („Rīta migla Koknesē”, „Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi atrodas Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Profesors Jūlijs Feders +. – Latvija. – 1909. – Nr. 31. – 7. (20.). 02; Prande A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. Nr. 3. – 72. - 76. lpp.; Eglītis A., Lapiņš A. Jūlijs Feders. – Rīga. – 1956; Kačalova T. Jūliju Federu pieminot. – Latviešu tēlotāja māksla. – Rīga. – 1960. – 221. – 236. lpp.; Kļaviņš E. Atskatoties uz 19. gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. – Māksla. – 1988. Nr. 6. – 4. – 10. lpp. =Attēlu saraksts= # J. Rozentāls. J. Federa portrets. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5. LNMM # Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122. LNMM # Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM # Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2. LNMM # Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM # Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM # Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109. LNMM # Ainava(ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103. LNMM # Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] 0 1596 1672 2007-05-02T11:43:55Z Ivo 2 New page: '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslin... wikitext text/x-wiki '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Bērtuļa nakts epizode”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu („Bruņinieks”, ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem („Klusā daba (ar kausu)”, ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus („Jaunā čigāniete”, 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu („Slimais bērns”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu („Pārcelšanā pār Samarku”. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus („N. Soldatenkovas portrets”, 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, „Sievietes portrets(melnā tērpā)”, 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus („Ainava”, ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. „Bērtuļa nakts priekšvakaru” kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu.Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma # N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] 0 1597 1673 2007-05-02T11:50:19Z Ivo 2 New page: '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Bio... wikitext text/x-wiki '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Jānis Staņislavs Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 1840. gados viņš bija kāda Rīgas daiļkrāsotāja un „kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1850. gadu sākumā Roze bija nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais „Helēnas Cimzes portrets”(1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854. g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, piestādot Mākslas Akadēmijās padomei divus portretus. Vienā no tiem – „Pašportretā”(1854, LNMM) tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskā formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājās, kas, domājams, uzrāda krievu 1850. gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857. gadā Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858. g. uz Krieviju. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot J. Bernharta skolnieka reputāciju. 1860. gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Адлерберг), slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena (Eduard Todleben) portreti. 1861. g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko – akadēmiķa grādu (par vēl vienu piestādīto pašportretu, kas nav saglabājies). 1860. gados par Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka „būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874. g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā „Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”(1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgo perioda raksturojumu, ikonogreāfiju, formveidi). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes kļūst mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi („Vīrieša portrets”, „Sievietes portrets”, abi 1860 – 1880. gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir „Sieviete ar vistu”(1860 – 1880. gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Venecianovam, Vasilijam Tropiņinam)(Алексей Венецианов, Василий Тропинин). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr. Valdemāra portrets (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība un tie atradās biedrības zālē). bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, Tomēr tie nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli zīmē Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina Rozi, atcerējās, ka viņš, „sirdīgs latvietis būdams.. muižniekus kā pagāns lādēja.” Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas „priekš latviešu lietām.. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neskatoties uz to provācisko tendemciozitāti („Rīgas dibināšana”, 1883 – 1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tai pat laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar kuru palīdzību guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par „trako” Rozi. 1879. gadā viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē Roze arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tām, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā).1884. vai 1885. g. Roze bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur esot gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895. gadā jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja Artūrs Baumanis, Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= B. Ein inländische Talent. – Rigasche Zeitung. – Nr. 16. - 1859. 21. 01(2. 02). Kalniņš J. Mākslinieks Jānis Roze. – Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 8. (21.) 12. Penģerots V. Piemirstie latviešu mākslinieki: 2. Jānis Staņislavs Roze. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. Nr. 18. – 241. – 248. lpp. Vilīte V. Janis Staņislavs Roze. – Rīga. – 1971. (LMA diplomdarbs, mašīnraksts). Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. # H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM # Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM # Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM # Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM # Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM # Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM # Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM. # Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM # Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] 6 1598 1674 2007-05-02T12:18:14Z Ivo 2 Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM 6 1599 1675 2007-05-02T12:18:40Z Ivo 2 Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM 6 1600 1676 2007-05-02T12:20:02Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109. LNMM 6 1601 1677 2007-05-02T12:20:38Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM 6 1602 1678 2007-05-02T12:21:29Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM 6 1603 1679 2007-05-02T12:21:58Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM 6 1604 1680 2007-05-02T12:22:31Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM 6 1605 1681 2007-05-02T12:23:00Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM 6 1606 1682 2007-05-02T12:23:26Z Ivo 2 Jūlijs Feders. Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija 6 1607 1683 2007-05-02T12:24:52Z Ivo 2 Janis Rozentāls. Jūlija Federa portrets. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Jūlija Federa portrets. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM 0 1595 1684 1671 2007-05-02T12:39:43Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J. Rozentāls. J. Federa portrets. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava(ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (29. 06. 1838 – 1. 02. 1909) – ievērojamākais latviešu 10. gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Jūlijs Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā viņš iestājās 1857. g. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrata Vorobjova(Сократ Воробьев) darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863. g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Viņš turpināja tai pat laikā gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados Feders arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875. g. papildinājās Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera(Eugen Dücker) darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētu motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tai laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama(Alexandre Calame), norvēģa Augusta Kapelena (August Cappelen), diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 1870. gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija – tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stiuhiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi – tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū („Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873, „Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk LNMM). == Reālisma periods == 1876. g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886. g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Viņš turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880. g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta patreiz nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni – Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājas gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu Feders rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnu pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u. c. („Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija, „Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas - ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē „brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas ir arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva, tai pat laikā optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos („Kapsēta”, „Ainava Kurskas guberņā”, abas 1880. gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga („Gaujas leja”, 1891, „Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890. abi darbi LNMM). == Vēlīnais posms == 1893. g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898. g. viņš atgriezās uz Belgorodu, 1905. g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 1890. gados un 1900. gadu sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildina savas ikdienišķu lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām („Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890, „Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ievieš „brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras („Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma, „Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā „Meranvilas de Senklēras portretā”(1897, LNMM). Tai pat laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi („Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar „Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījies diskusijās un interesējies par novācijām, vēlējies neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību („Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891, „Ainava ar tiltiņu”, 1895. abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu („Rīta migla Koknesē”, „Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi atrodas Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Profesors Jūlijs Feders +. – Latvija. – 1909. – Nr. 31. – 7. (20.). 02; Prande A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. Nr. 3. – 72. - 76. lpp.; Eglītis A., Lapiņš A. Jūlijs Feders. – Rīga. – 1956; Kačalova T. Jūliju Federu pieminot. – Latviešu tēlotāja māksla. – Rīga. – 1960. – 221. – 236. lpp.; Kļaviņš E. Atskatoties uz 19. gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. – Māksla. – 1988. Nr. 6. – 4. – 10. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J. Rozentāls. J. Federa portrets]]. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]], Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] 1685 1684 2007-05-03T06:15:08Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J. Rozentāls. J. Federa portrets. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava(ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (29. 06. 1838 – 1. 02. 1909) – ievērojamākais latviešu 10. gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Jūlijs Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā viņš iestājās 1857. g. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrata Vorobjova(Сократ Воробьев) darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863. g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Viņš turpināja tai pat laikā gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados Feders arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875. g. papildinājās Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera(Eugen Dücker) darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētu motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tai laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama(Alexandre Calame), norvēģa Augusta Kapelena (August Cappelen), diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 1870. gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija – tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stiuhiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi – tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū („Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873, „Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk LNMM). == Reālisma periods == 1876. g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886. g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Viņš turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880. g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta patreiz nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni – Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājas gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu Feders rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnu pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u. c. („Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija, „Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas - ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē „brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas ir arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva, tai pat laikā optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos („Kapsēta”, „Ainava Kurskas guberņā”, abas 1880. gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga („Gaujas leja”, 1891, „Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890. abi darbi LNMM). == Vēlīnais posms == 1893. g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898. g. viņš atgriezās uz Belgorodu, 1905. g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 1890. gados un 1900. gadu sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildina savas ikdienišķu lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām („Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890, „Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ievieš „brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras („Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma, „Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā „Meranvilas de Senklēras portretā”(1897, LNMM). Tai pat laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi („Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar „Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījies diskusijās un interesējies par novācijām, vēlējies neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību („Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891, „Ainava ar tiltiņu”, 1895. abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu („Rīta migla Koknesē”, „Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi atrodas Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Profesors Jūlijs Feders +. – Latvija. – 1909. – Nr. 31. – 7. (20.). 02; Prande A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. Nr. 3. – 72. - 76. lpp.; Eglītis A., Lapiņš A. Jūlijs Feders. – Rīga. – 1956; Kačalova T. Jūliju Federu pieminot. – Latviešu tēlotāja māksla. – Rīga. – 1960. – 221. – 236. lpp.; Kļaviņš E. Atskatoties uz 19. gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. – Māksla. – 1988. Nr. 6. – 4. – 10. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J. Rozentāls. J. Federa portrets]]. 1890. gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]], Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1596 1686 1672 2007-05-03T06:15:30Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Bērtuļa nakts epizode”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu („Bruņinieks”, ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem („Klusā daba (ar kausu)”, ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus („Jaunā čigāniete”, 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu („Slimais bērns”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu („Pārcelšanā pār Samarku”. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus („N. Soldatenkovas portrets”, 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, „Sievietes portrets(melnā tērpā)”, 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus („Ainava”, ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. „Bērtuļa nakts priekšvakaru” kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu.Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma # N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 1687 1673 2007-05-03T06:15:59Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Jānis Staņislavs Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 1840. gados viņš bija kāda Rīgas daiļkrāsotāja un „kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1850. gadu sākumā Roze bija nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais „Helēnas Cimzes portrets”(1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854. g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, piestādot Mākslas Akadēmijās padomei divus portretus. Vienā no tiem – „Pašportretā”(1854, LNMM) tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskā formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājās, kas, domājams, uzrāda krievu 1850. gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857. gadā Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858. g. uz Krieviju. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot J. Bernharta skolnieka reputāciju. 1860. gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Адлерберг), slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena (Eduard Todleben) portreti. 1861. g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko – akadēmiķa grādu (par vēl vienu piestādīto pašportretu, kas nav saglabājies). 1860. gados par Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka „būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874. g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā „Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”(1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgo perioda raksturojumu, ikonogreāfiju, formveidi). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes kļūst mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi („Vīrieša portrets”, „Sievietes portrets”, abi 1860 – 1880. gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir „Sieviete ar vistu”(1860 – 1880. gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Venecianovam, Vasilijam Tropiņinam)(Алексей Венецианов, Василий Тропинин). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr. Valdemāra portrets (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība un tie atradās biedrības zālē). bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, Tomēr tie nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli zīmē Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina Rozi, atcerējās, ka viņš, „sirdīgs latvietis būdams.. muižniekus kā pagāns lādēja.” Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas „priekš latviešu lietām.. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neskatoties uz to provācisko tendemciozitāti („Rīgas dibināšana”, 1883 – 1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tai pat laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar kuru palīdzību guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par „trako” Rozi. 1879. gadā viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē Roze arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tām, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā).1884. vai 1885. g. Roze bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur esot gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895. gadā jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja Artūrs Baumanis, Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= B. Ein inländische Talent. – Rigasche Zeitung. – Nr. 16. - 1859. 21. 01(2. 02). Kalniņš J. Mākslinieks Jānis Roze. – Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 8. (21.) 12. Penģerots V. Piemirstie latviešu mākslinieki: 2. Jānis Staņislavs Roze. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. Nr. 18. – 241. – 248. lpp. Vilīte V. Janis Staņislavs Roze. – Rīga. – 1971. (LMA diplomdarbs, mašīnraksts). Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. # H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM # Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM # Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM # Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM # Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM # Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM # Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM. # Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM # Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1498 1688 1670 2007-05-07T15:52:03Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē (sk.)]. Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905.–1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu – tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijas ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E. Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvēršas sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G. Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojas ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomaina jūgendstils (H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaužas kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojas “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāk kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J. Rozentāls), gan T. Ūdera “reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J. Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklē jaunākas paaudzes mākslinieki (J. Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K. Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1689 1688 2007-05-07T15:54:34Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē (sk.)]. Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijas ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, E. Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvēršas sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G. Šķilters, T. Zaļkalns, B. Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojas ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomaina jūgendstils (H. Šēla un F. Šefela, R. Cirkvica, K. Pekšēna, M. Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaužas kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojas “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V. Zeltiņš, P. Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāk kāpinātas ekspresijas pazīmes. V. Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J. Rozentāls), gan T. Ūdera “reālais simbolisms”, gan J. Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K. Pekšēna, E. Laubes, A. Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A. Cīrulis, P. Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V. Purvīša, J. Rozentāla, A. Romana, G. Šķiltera, J. Tillberga, K. Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklē jaunākas paaudzes mākslinieki (J. Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u. c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E. Poles, M. Nukšas, P. Mandelštama ēkas Rīgā, V. Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E. Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K. Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1706 1689 2007-05-09T08:45:20Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējas pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās [mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītību), mākslas kritika presē (sk.)]. Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu skaits bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgas tradīcijas nebija vienīgie stājmākslu izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojas tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieku un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmātisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i. no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļūst nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensatorisku urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojas perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālās izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāļu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākas strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojas ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijas ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvēršas sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojas pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāk jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojas ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomaina jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaužas kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojas “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāk kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. gada arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklē jaunākas paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1707 1706 2007-05-11T10:24:39Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 - 1905]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 1890. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55/ LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Tituļlapa žurnālam „Vērotājs”. 1908. Nr. 4]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1708 1707 2007-05-11T10:52:56Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1709 1708 2007-05-11T10:55:43Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. – Riga. – 1902; Riga und seine Bauten. – Riga. – 1903; Suta R. 60 Jahre lettischer Kunst. – Leipzig. – 1923; Dombrovskis J. Latvju māksla. – Rīga. – 1925; Vipers B. Latvju māksla. Īss pārskats – Rīga. – 1927; Kjellīns H. Latviešu māksla. – Rīga. – 1932; Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. – Rīga. 1935; Rutmanis J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp.,; Cielava S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). – Rīga. – 1974; Siliņš J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma. – 1980; Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1980; E. Kļaviņš. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. – Rīga. – 1983; Konstants Z. Poluikeviča T. Rīgas fajanss un porcelāns. – Rīga. – 1984; Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. – Rīga. – 1986; E. Kļaviņš. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. – Rīga. – 1988; Krastiņš J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. – Michelstadt. – 1992;E. Kļaviņš. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996; Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. – Rīga. – 1996; Krastiņš J. Rīga – jūgendstila metropole. – Rīga. – 1996; Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa S.). – Rīga. – 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 (Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.) // Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. - Frankfurt a. M – 1999; Kačalova T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). – Rīga. – 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1710 1709 2007-05-14T16:02:31Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Neumann W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Rutmanis, J. ''Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk.'' ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. Jūgendstils. Laiks un telpa. Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1711 1710 2007-05-14T16:04:50Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Neumann W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Rutmanis, J. ''Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk.'' ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1712 1711 2007-05-14T16:20:04Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; mākslas izglītība). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Rutmanis, J. ''Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk.'' ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 1 1608 1690 2007-05-07T15:57:05Z Redaktors 3 New page: korektūra 7.05.2007. wikitext text/x-wiki korektūra 7.05.2007. 6 1569 1691 1639 2007-05-07T15:58:47Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903. 6 1589 1692 1659 2007-05-07T16:00:16Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902-1905. 0 1556 1696 1612 2007-05-08T10:02:54Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5. LNMM # Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J. Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73. LNMM # Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915. # Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. # Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. # Madernieks J. Advokāta F. Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903 # Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. 1697 1696 2007-05-08T10:03:42Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5. LNMM # Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J. Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73. LNMM # Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915. # Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. # Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. # Madernieks J. Advokāta F. Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. # Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. 0 1555 1701 1609 2007-05-08T15:48:42Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B. Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J. Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J. Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V. Purvītis, J. Valters, J. Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R. Pērle, V. Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G. Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B. Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u. c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R. Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs. # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM # Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija. # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma. # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs. # Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. # Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. # Fajansa terīne un šķīvis. M. Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 1702 1701 2007-05-08T15:49:35Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B. Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J. Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J. Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V. Purvītis, J. Valters, J. Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R. Pērle, V. Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G. Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B. Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u. c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R. Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u. c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs. # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM # Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija. # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma. # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs. # Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. # Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. # Fajansa terīne un šķīvis. M. Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 0 1552 1703 1613 2007-05-08T16:01:40Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u. c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19. gs. 90. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906. g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t. s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. # Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks J. Rainis. 1893. g. foto. # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. # Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM 1704 1703 2007-05-08T16:02:31Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u. c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19. gs. 90. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906. g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t. s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A. Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. J. Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. # Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto. # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. # Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67. LNMM 6 1609 1713 2007-05-15T07:56:39Z Ivo 2 Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM 6 1610 1714 2007-05-15T07:57:30Z Ivo 2 Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM 6 1611 1715 2007-05-15T07:59:49Z Ivo 2 Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM 1717 1715 2007-05-15T08:04:45Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM 6 1612 1716 2007-05-15T08:03:03Z Ivo 2 Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM 6 1613 1718 2007-05-15T08:06:20Z Ivo 2 Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. 6 1614 1719 2007-05-15T08:10:29Z Ivo 2 Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. 6 1615 1720 2007-05-15T08:15:09Z Ivo 2 Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM 6 1616 1721 2007-05-15T08:16:47Z Ivo 2 Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. wikitext text/x-wiki Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938. 6 1617 1722 2007-05-15T08:18:52Z Ivo 2 Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM 6 1618 1723 2007-05-15T08:23:17Z Ivo 2 Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM 6 1619 1724 2007-05-15T08:25:20Z Ivo 2 Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM 6 1620 1725 2007-05-15T08:27:11Z Ivo 2 Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM 6 1621 1726 2007-05-15T08:29:14Z Ivo 2 Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM 6 1622 1727 2007-05-15T08:32:05Z Ivo 2 Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums wikitext text/x-wiki Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums 6 1623 1728 2007-05-15T08:34:21Z Ivo 2 Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM 6 1624 1729 2007-05-15T08:37:17Z Ivo 2 Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM 6 1625 1730 2007-05-15T08:41:56Z Ivo 2 Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. 6 1626 1731 2007-05-15T08:43:07Z Ivo 2 Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM 6 1627 1732 2007-05-15T08:44:30Z Ivo 2 Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma wikitext text/x-wiki Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma 6 1628 1733 2007-05-15T08:46:23Z Ivo 2 Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija wikitext text/x-wiki Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija 0 1528 1734 1576 2007-05-15T09:09:34Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM.]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („Mijkrēslī”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („Pēdējie stari”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „Agrs pavasaris”, 1898 – 1899, „Ziemas ainava (Marta vakars)”, ap 1900, „Mēness nakts”, ap 1909, „Rudens saule”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „Priedes jūrmalā”, vinjetes žurnālā „Vērotājs”, 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („Rīts Rēvelē”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („Ainava ar bērziem”, „Ziema”, ‘Pavasara ūdeņi”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („Viesturdārzā”, ap 1914, LNMM. ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu. 1917. - 1918. g. viņš ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („Marts”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„Vakara saule”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („Uz Lielupes”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „Mazpilsētas nomale”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („Pavasarī (Ziedonis)”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„Tilts”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== V. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1735 1734 2007-05-15T09:24:28Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM.]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872. 3. 03. – 1945. 14. 01) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes skolā un Drisas apriņķa skolā. 1890. g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897. g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas iepazīties Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17. gs. holandiešu) ainavām, ar 19. gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šai žanrā. Akadēmijā, kas tai laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas („[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā Purvītis strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieki stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, vācu „noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji („Glāzgovas zēni”). Tai pat laikā jāatzīmē, ka Purvītis ne tagad, ne vēlāk nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā („[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasara ziedošus kokus vai rudens krāsainas lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padara Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet tai pat laikā tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898 – 1899, „[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900, „[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909, „[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā „Vērotājs”]], 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, „Ziema”, „[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM. ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu. 1917. - 1918. g. viņš ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== V. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 0 1555 1736 1702 2007-05-15T09:27:37Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A. Baumaņa, Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna, B. Borherta mācību darbos. Ā. Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B. Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E. Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J. Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā. Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J. Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J. Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G. Šķiltera, T. Zaļkalna, K. Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T. Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K. Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V. Purvītis, J. Valters, J. Rozentāls, V. Zeltiņš, P. Krastiņš, S. Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V. Purvīša, V. Matveja, J. Grosvalda, J. Tillberga, K. Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R. Pērle, V. Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R. Rozentāla, J. Valtera, B. Borherta, A. Romana, T. Zaļkalna u. c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J. Rozentāla, G. Šķiltera, T. Zaļkalna, F. Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A. Alkšņa, J. Rozentāla, B. Borherta, Ģ. Šķiltera, R. Zariņa, J. Belzēna u. c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u. c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J. Rozentāls, R. Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u. c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u. c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30. Kuldīgas novada muzejs. # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3. LNMM # Romans A. A. Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5. Privātkolekcija. # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160. Atrašanās vieta nezināma. # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3. Kuldīgas novada muzejs. # Vestibila dekors R. Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. # Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. # Fajansa terīne un šķīvis. M. Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 1745 1736 2007-05-15T16:04:28Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u. c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. # Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. # Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 1746 1745 2007-05-15T16:05:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. # Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. # Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 0 1552 1737 1704 2007-05-15T15:40:04Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19. gs. 90. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906. g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t. s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. # Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. # Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto. # Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. # Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM 1764 1737 2007-05-17T09:34:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. ]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19. gs. 90. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906. g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t. s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. # [[:image:Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. # [[:image:Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. # [[:image:Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. # [[:image:Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto. # [[:image:Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. # [[:image:Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. # [[:image:Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # [[:image:Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. # [[:image:Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM __NOEDITSECTION__ 1779 1764 2007-05-17T10:37:43Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Nikolajs-II-foto.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto.]] [[Image:Firsts_Livens_foto.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM]] [[Image:Gosvalda_gimene.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto.]] [[Image:Fenikss_stradnieki.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto.]] [[Image:Rainis_foto.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto.]] [[Image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto.]] [[Image:Provodniks_kopskats.jpg|thumb|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900.]] [[Image:Provodniks_cehs.jpg|thumb|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g.]] [[Image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|thumb|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] [[Image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|thumb|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894. g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905. g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897. g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19. gs. 90. gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905. gada revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906. g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908. g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t. s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913. g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914. g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915. g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] # [[:image:Nikolajs-II-foto.jpg|Krievijas cars Nikolajs II]]. 1898. g. foto. # [[:image:Firsts_Livens_foto.jpg|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda]]. Foto. Ap 1900. g. # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets]]. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Gosvalda_gimene.jpg|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene]]. 1904. g. foto. # [[:image:Fenikss_stradnieki.jpg|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa]]. 1897. g. foto. # [[:image:Rainis_foto.jpg|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis]]. 1893. g. foto. # [[:image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā.]] 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā]]. 1906. g. foto. # [[:image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats]]. Foto ap 1900. # [[:image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca]]. Foto ap 1900. g. # [[:image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga]]. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # [[:image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] # [[:image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā]]. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1556 1738 1697 2007-05-15T15:43:04Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915. # Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. # Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. # Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. # Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. 1781 1738 2007-05-17T10:55:25Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM ]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|thumb|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] __NOEDITSECTION__ 1789 1781 2007-05-17T11:20:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911.]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM]] [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM ]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons.]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|thumb|Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915.]] [[Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|thumb|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] [[Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|thumb|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] [[Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|thumb|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|thumb|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] __NOEDITSECTION__ 6 1629 1748 2007-05-16T11:27:28Z Ivo 2 Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM 6 1630 1749 2007-05-16T11:27:57Z Ivo 2 Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM 6 1631 1750 2007-05-16T11:28:18Z Ivo 2 Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM 6 1632 1751 2007-05-16T11:29:00Z Ivo 2 Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. wikitext text/x-wiki Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. 6 1633 1752 2007-05-16T11:29:23Z Ivo 2 Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM 6 1634 1753 2007-05-16T11:33:28Z Ivo 2 Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM 6 1635 1754 2007-05-16T11:37:12Z Ivo 2 Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. 6 1636 1755 2007-05-16T11:39:43Z Ivo 2 Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. wikitext text/x-wiki Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. 6 1637 1756 2007-05-16T11:40:14Z Ivo 2 Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. 6 1638 1757 2007-05-16T11:42:52Z Ivo 2 Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. 6 1639 1758 2007-05-16T11:46:41Z Ivo 2 Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. 6 1641 1760 2007-05-17T09:19:50Z Ivo 2 J.Asars. 20. gs. sākuma foto. wikitext text/x-wiki J.Asars. 20. gs. sākuma foto. 6 1642 1761 2007-05-17T09:20:11Z Ivo 2 M.Valters. 20. gs. sākuma foto. wikitext text/x-wiki M.Valters. 20. gs. sākuma foto. 6 1643 1765 2007-05-17T09:40:07Z Ivo 2 Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM 6 1644 1766 2007-05-17T09:43:28Z Ivo 2 Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. wikitext text/x-wiki Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. 6 1645 1767 2007-05-17T09:47:17Z Ivo 2 Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM 6 1646 1768 2007-05-17T09:50:52Z Ivo 2 Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. wikitext text/x-wiki Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. 6 1647 1769 2007-05-17T09:52:36Z Ivo 2 Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. wikitext text/x-wiki Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. 6 1648 1770 2007-05-17T10:03:24Z Ivo 2 Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. wikitext text/x-wiki Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto. 6 1649 1771 2007-05-17T10:09:35Z Ivo 2 Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. 6 1650 1772 2007-05-17T10:12:25Z Ivo 2 Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto. wikitext text/x-wiki Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto. 6 1651 1773 2007-05-17T10:17:43Z Ivo 2 Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. wikitext text/x-wiki Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto. 6 1652 1774 2007-05-17T10:20:03Z Ivo 2 Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. wikitext text/x-wiki Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto. 6 1653 1775 2007-05-17T10:25:56Z Ivo 2 J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM wikitext text/x-wiki J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM 6 1654 1776 2007-05-17T10:28:59Z Ivo 2 Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. wikitext text/x-wiki Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g. 6 1655 1777 2007-05-17T10:30:59Z Ivo 2 Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. wikitext text/x-wiki Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto. 6 1656 1778 2007-05-17T10:35:54Z Ivo 2 Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. wikitext text/x-wiki Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. 6 1657 1780 2007-05-17T10:54:22Z Ivo 2 Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. wikitext text/x-wiki Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. 6 1658 1782 2007-05-17T10:57:27Z Ivo 2 Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. wikitext text/x-wiki Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. 6 1659 1783 2007-05-17T11:02:46Z Ivo 2 Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. wikitext text/x-wiki Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. 6 1660 1784 2007-05-17T11:06:42Z Ivo 2 Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. wikitext text/x-wiki Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. 6 1661 1785 2007-05-17T11:09:16Z Ivo 2 Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915. wikitext text/x-wiki Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915. 6 1662 1786 2007-05-17T11:15:17Z Ivo 2 Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM 6 1663 1787 2007-05-17T11:16:54Z Ivo 2 A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. wikitext text/x-wiki A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. 6 1664 1788 2007-05-17T11:19:49Z Ivo 2 Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM 6 1665 1790 2007-05-17T13:00:03Z Ivo 2 Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903. wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903. 6 1666 1791 2007-05-17T13:03:00Z Ivo 2 Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM wikitext text/x-wiki Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM 6 1667 1792 2007-05-17T13:08:03Z Ivo 2 A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. wikitext text/x-wiki A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. 6 1668 1793 2007-05-17T13:10:04Z Ivo 2 Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. 6 1669 1794 2007-05-17T13:14:30Z Ivo 2 Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM 0 1556 1795 1789 2007-05-17T13:15:05Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911.]] [[Image:Uders_Arajs.jpg‎|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM ]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons.]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|thumb|Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915.]] [[Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|thumb|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] [[Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|thumb|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] [[Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|thumb|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|thumb|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] __NOEDITSECTION__ 0 1498 1796 1712 2007-05-17T13:21:06Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Rutmanis, J. ''Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk.'' ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. // Mākslas vēsture / V. Purvīša red. – Rīga. [1934 - 1935]. – 1. sēj. – 253. – 258. lpp., 407. – 419. lpp., 2. sēj. – 339. – 469, 547. – 558. lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr. 4 # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 0 1500 1797 1530 2007-05-18T11:08:03Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš (1882.13(25).III—1942.14.IV) dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tagad Limbažu rajona Limbažu pagasts) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.—1901.g. mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902—1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (“[[Mežiņš]]”, ap 1905—1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu — 1907.g. publicēto darbu “[[Purva priedes]]”. 1908.—1910.g. ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās meistarībā Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā — Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “[[Luksemburgas dārzā]]” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības — gleznas “Itāliete” un “[[Austrumu sieviete]]”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910.g. beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. 1911.g. maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šā notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20.gs. 10.gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“[[Fantaistisks uzmetums]]”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942.g. 14.aprīlī. Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs. Lit.: #Ābele K. Pēteris Krastiņš. Rīga, 2005. #J.J. Pēteris Krastiņš. ''Stari'', Nr.2, 1908, 193.—194.lpp. #Siliņš J. Latvijas māksla: 1800—1914. 2.sēj. Stokholma, 1980. 304.—310.lpp. #Siliņš J. Pēteris Krastiņš. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.10, 1925, 289.—293.lpp. [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] 0 1528 1799 1735 2007-05-18T11:47:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri - „[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898 – 1899, „[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900, „[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909, „[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909, visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk LNMM, „Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, zīmējumi: „[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā „Vērotājs”]], 1903. g.). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās Akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības „Мир искусства” aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās, Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu („Мир искусства”), vācu (‘Die Kunst”), angļu („Te Studio”) mākslas žurnālos. 1899. g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedzot privātstundas un gūstot zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905. g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiska konfliktā ar nacionālistiski noskaņotu latviešu inteliģenci un no 1906.g. līdz 1909. g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), strādājot te par zīmēšanas skolotāju. Šai laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi („[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906 – 1909, LMNM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909. g. Šai pašā gadā Purvītis atgriezās uz Rīgu un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910. g. viņa ainavā nostabilizējas stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907 – 1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku kā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises atklājot tāles („[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, „Ziema”, „[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910. g., LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos („[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM. ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā Purvītis bija spiests 1915. g. doties uz Petrogradu. 1917. - 1918. g. viņš ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās uz Rīgu 1919. g. Purvītis bija nozīmēts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju viņš vadīja līdz 1944. g. ar pārtraukumu 1940. – 1941. g. Akadēmijas rektora pienākumus Purvītis veica līdz 1934. g. , vadīja tur (līdz 1944. g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventi Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Puvīša skolu. Bez tam viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca Purvīša darbību (1942. g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā), bet 1944. g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā mira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 1920. – 1930. gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un tai pašā laikā dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šai laikā pastiprinās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās „bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, pastiprinājās taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos („[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 1930. gadi, LNMM). Tai pat laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrāda izteiktāku attīstību. Viņš vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam(„[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 1920. gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi („[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma, „[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 1920. gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma – komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem - triepieniem („[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933 – 1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju(„[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930. g. , LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== V. Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. – ''Vērotājs''. - 1903. – Nr. 1. – 109. – 119; Illyne M. Russian Painter V. Pourvit. – ''The Studio''. 1905. – January. Nr. 142. – P. 285 – 290; Engelhardt R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. – ''Heimatstimmen''. – B. V. – Reval, Leipzig. – 1912. S. 184. – 200; Prande A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. - Nr. 12. – 345. – 353. lpp.; Bērziņš A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. – ''Latvju Mēnešraksts''. - 1942. – Nr. 3. – 245. – 260. lpp.; Siliņš J. Vilhelma Purvīša glezniecība. – ''Latvju Mēnešraksts''. – 1942. – Nr. 3. – 261. – 266. lpp.; Liberts L. Vilhelma Purvīša piemiņai. – ''Laiks''. – 1946. – Nr. 4. – 79. – 97. lpp.; Saldavs O. Vilhelms Purvītis. – Rīga. – 1958; Fridrihsons K. Sarunas par Purvīti. – ''Padomju Jaunatne''. – 1982. – 20. III; Kačalova T. Vilhelms Purvītis. – Rīga. - Liesma. – 1971; Skulme J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. – Rīga. – 1972; Krūmiņš M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. – ''Latvju Māksla''. – 1989. – Nr. 15. – 1464. – 1477. lpp.; Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. – Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). – Rīga. – Neputns, Jumava. – 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr. 1. Pielikums # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 1920. gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 1920. gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1800 1799 2007-05-18T13:41:59Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #Rozentāls, J. Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. ''Vērotājs'', Nr.1, 1903, 109.—119.lpp. #Illyne, M. Russian Painter V.Pourvit. ''The Studio'', Nr.142, 1905, January, p. 285.—290. #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. ''Heimatstimmen''. Reval, Leipzig, 1912. 184.—200.S. #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1925, 345.—353.lpp. #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 245.—260.lpp. #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 261.—266.lpp. #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. ''Laiks'', Nr.4, 1946, 79.—97.lpp. #Saldavs, O. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga, 1958. #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. ''Padomju Jaunatne'', 1982, 20.III #Kačalova, T. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga : Liesma, 1971. #Skulme, J. ''Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. ''Latvju Māksla'', Nr.15, 1989, 1464.—1477.lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872—1945. ''Katalogs, rakstu krājums''. Sastād. I.Riņķe. Rīga : Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1801 1800 2007-05-18T13:42:36Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #Rozentāls, J. Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. ''Vērotājs'', Nr.1, 1903, 109.—119.lpp. #Illyne, M. Russian Painter V.Pourvit. ''The Studio'', Nr.142, 1905, January, p. 285.—290. #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. ''Heimatstimmen''. Reval, Leipzig, 1912. 184.—200.S. #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1925, 345.—353.lpp. #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 245.—260.lpp. #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 261.—266.lpp. #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. ''Laiks'', Nr.4, 1946, 79.—97.lpp. #Saldavs, O. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga, 1958. #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. ''Padomju Jaunatne'', 1982, 20.III #Kačalova, T. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga : Liesma, 1971. #Skulme, J. ''Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. ''Latvju Māksla'', Nr.15, 1989, 1464.—1477.lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872—1945. ''Katalogs, rakstu krājums''. Sastād. I.Riņķe. Rīga : Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1802 1801 2007-05-18T13:42:57Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #Rozentāls, J. Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. ''Vērotājs'', Nr.1, 1903, 109.—119.lpp. #Illyne, M. Russian Painter V.Pourvit. ''The Studio'', Nr.142, 1905, January, p. 285.—290. #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. ''Heimatstimmen''. Reval, Leipzig, 1912. 184.—200.S. #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1925, 345.—353.lpp. #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 245.—260.lpp. #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 261.—266.lpp. #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. ''Laiks'', Nr.4, 1946, 79.—97.lpp. #Saldavs, O. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga, 1958. #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. ''Padomju Jaunatne'', 1982, 20.III #Kačalova, T. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga : Liesma, 1971. #Skulme, J. ''Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. ''Latvju Māksla'', Nr.15, 1989, 1464.—1477.lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872—1945. ''Katalogs, rakstu krājums''. Sastād. I.Riņķe. Rīga : Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1803 1802 2007-05-18T13:44:35Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #Rozentāls, J. Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. ''Vērotājs'', Nr.1, 1903, 109.—119.lpp. #Illyne, M. Russian Painter V.Pourvit. ''The Studio'', Nr.142, 1905, January, p. 285.—290. #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. ''Heimatstimmen''. Reval, Leipzig, 1912. 184.—200.S. #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1925, 345.—353.lpp. #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 245.—260.lpp. #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 261.—266.lpp. #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. ''Laiks'', Nr.4, 1946, 79.—97.lpp. #Saldavs, O. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga, 1958. #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. ''Padomju Jaunatne'', 1982, 20.III #Kačalova, T. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga : Liesma, 1971. #Skulme, J. ''Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. ''Latvju Māksla'', Nr.15, 1989, 1464.—1477.lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872—1945. ''Katalogs, rakstu krājums''. Sastād. I.Riņķe. Rīga : Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 1804 1803 2007-05-18T13:48:18Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 245.—260.lpp. #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. ''Padomju Jaunatne'', 1982, 20.III #Kačalova, T. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga : Liesma, 1971. #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. ''Latvju Māksla'', Nr.15, 1989, 1464.—1477.lpp. #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. ''Laiks'', Nr.4, 1946, 79.—97.lpp. #Rozentāls, J. Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. ''Vērotājs'', Nr.1, 1903, 109.—119.lpp. #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1925, 345.—353.lpp. #Saldavs, O. ''Vilhelms Purvītis''. Rīga, 1958. #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. ''Latvju Mēnešraksts'', Nr.3, 1942, 261.—266.lpp. #Skulme, J. ''Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #Vilhelms Purvītis. 1872—1945. ''Katalogs, rakstu krājums''. Sastād. I.Riņķe. Rīga : Neputns, Jumava, 2000. #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. ''Heimatstimmen''. Reval, Leipzig, 1912. 184.—200.S. #Illyne, M. Russian Painter V.Pourvit. ''The Studio'', Nr.142, 1905, January, p. 285.—290. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 0 1550 1806 1597 2007-05-18T14:26:40Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam (“Rīts”, ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju (“Nastu nesēja”, ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; “Stiprākā tiesības”, 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs (“Diendusā”, ap 1910, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, “Untumi”, abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni (“Zārka vedējs”, ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, “Sētai pāri”, abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “Lācis un meitene”, ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, “Nāve”, ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais “Pašportrets ar Rubensu” (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija “Celmu laušana” (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā (“Jūrmalā”, ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Udera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. Krāj. : ''Latviešu tēlotāja māksla. 1956.'' Rīga, 1957. 164.—189.lpp. #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. ''Karogs'', Nr.12, 1973, 140.—145.lpp. #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868—1915). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.6, 1926, 169.—176.lpp. #Slava, M. ''Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla'' : diplomdarbs. Latvijas Mākslas akadēmija. Rīga, 1973. #Upītis, P. ''Teodors Ūders''. Rīga, 1943. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] 6 1673 1808 2007-05-21T09:16:20Z Ivo 2 Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. 6 1674 1809 2007-05-21T09:30:32Z Ivo 2 Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. wikitext text/x-wiki Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. 6 1675 1810 2007-05-21T09:31:27Z Ivo 2 Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. wikitext text/x-wiki Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. 6 1676 1811 2007-05-21T09:32:12Z Ivo 2 Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM 6 1677 1812 2007-05-21T09:33:03Z Ivo 2 Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. wikitext text/x-wiki Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. 6 1678 1813 2007-05-21T09:34:17Z Ivo 2 Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM 6 1679 1814 2007-05-21T09:35:07Z Ivo 2 Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. wikitext text/x-wiki Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 6 1680 1815 2007-05-21T09:35:54Z Ivo 2 Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. wikitext text/x-wiki Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. 6 1681 1816 2007-05-21T09:36:30Z Ivo 2 Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM 6 1682 1817 2007-05-21T09:38:51Z Ivo 2 Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM 6 1683 1818 2007-05-21T09:39:47Z Ivo 2 Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM 6 1684 1819 2007-05-21T09:40:50Z Ivo 2 Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM 6 1685 1820 2007-05-21T09:41:35Z Ivo 2 Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. 6 1686 1821 2007-05-21T09:42:18Z Ivo 2 Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM 6 1687 1822 2007-05-21T09:43:02Z Ivo 2 Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. 6 1688 1823 2007-05-21T09:44:21Z Ivo 2 Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM 6 1689 1824 2007-05-21T09:45:12Z Ivo 2 Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM 6 1690 1825 2007-05-21T09:45:55Z Ivo 2 Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM 6 1691 1826 2007-05-21T09:46:42Z Ivo 2 Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM 6 1692 1827 2007-05-21T09:47:42Z Ivo 2 Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM 6 1693 1828 2007-05-21T09:48:33Z Ivo 2 Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM 6 1694 1829 2007-05-21T09:49:30Z Ivo 2 Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM 0 1555 1830 1746 2007-05-21T09:50:49Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|thumb|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|thumb|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Vecums.jpg|thumb|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Jauniba.jpg|thumb|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Skilters_Lietuvens.jpg|thumb|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|thumb|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM]] [[Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|thumb|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Kalve_Pukes.jpg|thumb|Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|thumb|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] [[Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|thumb|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] [[Image:Kuznecova_fajanss.jpg|thumb|Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894. g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19. gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20. gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Kalve P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 0 1595 1831 1685 2007-05-21T12:48:48Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.VI―1909.1.II) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi – tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantikas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Eglītis A., Lapiņš A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 1832 1831 2007-05-21T12:51:09Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.VI―1909.1.II) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantikas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Eglītis A., Lapiņš A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 1 1696 1837 2007-05-21T14:38:23Z Redaktors 3 New page: korektūra 21.05.2007. wikitext text/x-wiki korektūra 21.05.2007. 0 1527 1838 1573 2007-05-22T15:00:45Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:xx|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:xx|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:xx|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:xx|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:xx|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:xx|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:xx|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xx|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:xx|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xx|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:xx|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:xx|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xx|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:xx|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xx|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] 6 1697 1839 2007-05-22T15:02:39Z Ivo 2 Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma 6 1698 1840 2007-05-22T15:03:30Z Ivo 2 Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma 6 1699 1841 2007-05-22T15:05:35Z Ivo 2 Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM 6 1700 1842 2007-05-22T15:06:16Z Ivo 2 Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma 6 1701 1843 2007-05-22T15:06:52Z Ivo 2 Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM 6 1702 1844 2007-05-22T15:07:52Z Ivo 2 Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM 6 1703 1845 2007-05-22T15:08:27Z Ivo 2 Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma 6 1704 1846 2007-05-22T15:08:57Z Ivo 2 Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM 6 1705 1847 2007-05-22T15:09:40Z Ivo 2 Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma 6 1706 1848 2007-05-22T15:11:32Z Ivo 2 Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM 6 1707 1849 2007-05-22T15:12:09Z Ivo 2 Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM 6 1708 1850 2007-05-22T15:14:41Z Ivo 2 Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM 6 1709 1851 2007-05-22T15:15:26Z Ivo 2 Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM 6 1710 1852 2007-05-22T15:16:16Z Ivo 2 Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM 0 1527 1853 1838 2007-05-22T15:16:29Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu („Priedes”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus („Rozes”, 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki („Brīnumu pils”, 1915, „Kuģi”, 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, „Sudraba laiviņā”, 1915, visi LNMM, „Nakts jātnieki”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma„Saulīt vēlu vakarā”, 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu („Saules dēli karā jāja”, 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā „Dzīves ceļš”( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām („Drupas”, 1915, LNMM, „Drausmu mākoņi”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu („Saule”, 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums „Saule”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, „Ierakumos”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 1854 1853 2007-05-22T15:23:03Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu”(akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|„Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|„Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|„Brīnumu pils”]], 1915, [[:image:Perle_Kugi.jpg|„Kuģi”]], 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|„Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM, [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|„Nakts jātnieki”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|„Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|„Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|„Dzīves ceļš”]]( 1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|„Drupas”]], 1915, LNMM, [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|„Drausmu mākoņi”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|„Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|„Saule”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|„Ierakumos”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 1855 1854 2007-05-22T15:25:30Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu” (akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|„Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|„Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|„Brīnumu pils”]], 1915, [[:image:Perle_Kugi.jpg|„Kuģi”]], 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|„Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM, [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|„Nakts jātnieki”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|„Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|„Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|„Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|„Drupas”]], 1915, LNMM, [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|„Drausmu mākoņi”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|„Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|„Saule”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|„Ierakumos”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 1872 1855 2007-05-23T08:42:49Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875. 9. 05 – 1917. 17. 06) – ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905. g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām Pērle palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājuma fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās „Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā „Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915. g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespiedis reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu. bet motīvu izvēle - par orientāciju uz „noskaņu ainavu” (akvarelis „Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|„Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I. Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905. g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915. g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados, tā varēja nostiprināties veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle sacerēja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, Pērle tai pat laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|„Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915 – 1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|„Brīnumu pils”]], 1915, [[:image:Perle_Kugi.jpg|„Kuģi”]], 1915 – 1917, „Klinšu zaigums”, 1915, [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|„Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM, [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|„Nakts jātnieki”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika tagad ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākas un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) kontrastus. Ierosinājumus Pērle guva no N. Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K. Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M. Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā mākslas atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika („Betlēmes zvaigzne”, 1915 – 1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskās treadīcijas ietvaros („Melnā čūska”, 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|„Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|„Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|„Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|„Drupas”]], 1915, LNMM, [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|„Drausmu mākoņi”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|„Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|„Saule”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma) var būt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies Pērles komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi „Lidmašīnas apšaude”, 1915 – 1917, LNMM, [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|„Ierakumos”]], 1915 – 1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== R. Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 6 1711 1856 2007-05-22T16:21:42Z Ivo 2 Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM 6 1712 1857 2007-05-22T16:22:39Z Ivo 2 Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM 6 1713 1858 2007-05-22T16:24:02Z Ivo 2 Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM wikitext text/x-wiki Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM 6 1714 1859 2007-05-22T16:24:39Z Ivo 2 Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM 6 1715 1860 2007-05-22T16:25:13Z Ivo 2 Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM 6 1716 1861 2007-05-22T16:25:52Z Ivo 2 Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM 6 1717 1862 2007-05-22T16:26:27Z Ivo 2 Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM wikitext text/x-wiki Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM 6 1718 1863 2007-05-22T16:27:03Z Ivo 2 Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM 6 1719 1864 2007-05-22T16:28:34Z Ivo 2 Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM 6 1720 1865 2007-05-22T16:29:03Z Ivo 2 Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM 6 1721 1866 2007-05-22T16:29:41Z Ivo 2 Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM wikitext text/x-wiki Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM 6 1722 1867 2007-05-22T16:30:18Z Ivo 2 Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM 0 1550 1868 1806 2007-05-22T16:30:29Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam (“Rīts”, ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju (“Nastu nesēja”, ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; “Stiprākā tiesības”, 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs (“Diendusā”, ap 1910, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, “Untumi”, abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni (“Zārka vedējs”, ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, “Sētai pāri”, abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “Lācis un meitene”, ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, “Nāve”, ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais “Pašportrets ar Rubensu” (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija “Celmu laušana” (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā (“Jūrmalā”, ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Udera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. Krāj. : ''Latviešu tēlotāja māksla. 1956.'' Rīga, 1957. 164.—189.lpp. #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. ''Karogs'', Nr.12, 1973, 140.—145.lpp. #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868—1915). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.6, 1926, 169.—176.lpp. #Slava, M. ''Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla'' : diplomdarbs. Latvijas Mākslas akadēmija. Rīga, 1973. #Upītis, P. ''Teodors Ūders''. Rīga, 1943. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 1869 1868 2007-05-22T16:43:08Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam ([[:image:Uders_Rits.jpg|“Rīts”]], ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju ([[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|“Nastu nesēja”]], ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|“Stiprākā tiesības”]], 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs ([[:image:Uders_Diendusa.jpg|“Diendusā”]], ap 1910, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, [[:image:Uders_Untumi.jpg|“Untumi”]], abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni ([[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|“Zārka vedējs”]], ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|“Sētai pāri”]], abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|“Lācis un meitene”]], ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, [[:image:Uders_Nave.jpg|“Nāve”]], ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|“Pašportrets ar Rubensu”]] (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg|“Celmu laušana”]] (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā ([[:image:Uders_Jurmala.jpg|“Jūrmalā”]], ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Udera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. Krāj. : ''Latviešu tēlotāja māksla. 1956.'' Rīga, 1957. 164.—189.lpp. #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. ''Karogs'', Nr.12, 1973, 140.—145.lpp. #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868—1915). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.6, 1926, 169.—176.lpp. #Slava, M. ''Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla'' : diplomdarbs. Latvijas Mākslas akadēmija. Rīga, 1973. #Upītis, P. ''Teodors Ūders''. Rīga, 1943. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 1894 1869 2007-05-24T16:17:40Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam ([[:image:Uders_Rits.jpg|“Rīts”]], ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju ([[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|“Nastu nesēja”]], ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|“Stiprākā tiesības”]], 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs ([[:image:Uders_Diendusa.jpg|“Diendusā”]], ap 1910, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, [[:image:Uders_Untumi.jpg|“Untumi”]], abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni ([[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|“Zārka vedējs”]], ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|“Sētai pāri”]], abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|“Lācis un meitene”]], ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, [[:image:Uders_Nave.jpg|“Nāve”]], ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|“Pašportrets ar Rubensu”]] (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg|“Celmu laušana”]] (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā ([[:image:Uders_Jurmala.jpg|“Jūrmalā”]], ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Ūdera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. Krāj. : ''Latviešu tēlotāja māksla. 1956.'' Rīga, 1957. 164.—189.lpp. #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. ''Karogs'', Nr.12, 1973, 140.—145.lpp. #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868—1915). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.6, 1926, 169.—176.lpp. #Slava, M. ''Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla'' : diplomdarbs. Latvijas Mākslas akadēmija. Rīga, 1973. #Upītis, P. ''Teodors Ūders''. Rīga, 1943. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 0 1526 1870 1590 2007-05-22T16:44:53Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864. 10. 03 – 1897. 21. 08.) – latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19. gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība „Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J. Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību Alksnis ieguvis elementārskola Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas Alksnis iestājās 1883. g. Pēterburgas Mākslas Akadēmijā, kur studēja līdz 1892. g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības „Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās uz Rūjienu Alksnis turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, ņēma dalību to kolektīvos pasākumos (1896. g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi , dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaužas vāji („[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), kas skaidrojums ar viņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar Alkšņa pievēršanos reālisma estētikai (J. Rozentāls: „..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija Alkšņa batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tai skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšanā. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, „Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks („[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks („[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem („[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 1890. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši „Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš ņēma dalību („[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai, tieši otrādi, laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LMNM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas Alksnis iepazina ne tikai ārpus Akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R. Mutera „19. gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G. Šķilters sauca Alksni par „grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto „Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LMNM) citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais „[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(1890. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M. Klingera ofortiem) Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās („[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, „[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos („[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, „[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 1890. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda Alkšņa centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa „pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves „vienkāršākajām pamatformām”, pie tās „pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar „sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un „brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa pielietojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= Rozentāls J.. Ādams Alksnis. – Vērotājs. 1904. – 368. – 374., 500. – 505. lpp. ; Siliņš J. Ādams Alksnis (1864 – 1897). – ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr 3. – 65. – 71.lpp.; Lapiņš A. Ādams Alksnis. – Rīga, 1951; =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā. Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. – 1904. 369. lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 0 1532 1871 1570 2007-05-22T18:03:10Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20. gs. 20. gadu foto.]] '''Gustavs Šķilters''' (1874. 15. 11 – 1954. 24. 09) – viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais „rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēna pagastā kalēja ģimenē bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes skolas un Limbažu pilsētas skolas Šķilters turpināja izglītību Pēterburgā – sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899). Šeit viņš skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados Šķilters piedalījās „Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, Šķilters nākamos gadus (1900 - 1905) papildinājās Parīzē privātajā „akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, bez tam kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās uz Pēterburgu Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905 – 1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi paliek būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: „..dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Tēlnieks visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Šķilters parasti strādāja mīkstos materiālos (patinēts ģipsis, māls, arī plastilins), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku Galanisa, Garsijas, Nodēna portreti, 1904 – 1905. g., visi LMNN). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu - skumju, ilgu, izmisuma izteiksmēm („Izmisums”, ne vēlāk par 1911, „Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums („Maziņš biju, neredzēju”, 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā („Škiršanās”, 1913, LMNN), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā („Vecums”, 1905. „Veca vīra galva”, 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos („Pārdomās”, 1912, A. Dombrovska jaunākā portrets, 1916, abi LNMM), šai ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P. Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ( R. Kaudzītes, 1902, R. Zariņa, J. Līberga, J. Vītola, 1909, K. Barona, 1910, M. Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojas arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā („Lietuvēns”, 1910, „Raganas uz piesta”, 1914, ‘Gulbja meita”, 1911, „Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters papildinājās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti – rotu šķirstiņš, zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u. c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā „Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā „Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas („Upurkalns”, „Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910 gadu Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LMNN), Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar draperijveidīgiem tērpiem („Peldētāja”, 1920, LMNN, piemineklis komponistam K. Baumanim Limbažos, 1920. Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars par gleznieciskiem efektiem atrodams 1924. g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A. Berga mājoklim (patreiz LMNN). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilu lielāku akadēmismu, bet tomēr to būtiski nemainīja. Arī 1920. – 1930. gados viņš saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti („Pie spoguļa”, 1922, „Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras („Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi „Grēks”, „Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920. gadu attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā („Liesma”, LNMM). 1923. g. atgriezies uz Rīgu, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā( 1924 – 1932) Jelgavas skolotāju institūtā (1926 – 1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam („V.Lāča portrets”, 1947, „Kalējs – darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku patreiz atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un Mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs M. Gustavs Šķilters. – Rīga. – 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 1920. gadi. # Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN # Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. # R. Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # Upurkalns. Ap 1910. # Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 1873 1687 2007-05-23T10:33:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Jānis Staņislavs Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 1840. gados viņš bija kāda Rīgas daiļkrāsotāja un „kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1850. gadu sākumā Roze bija nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais „Helēnas Cimzes portrets”(1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854. g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, piestādot Mākslas Akadēmijās padomei divus portretus. Vienā no tiem – „Pašportretā”(1854, LNMM) tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskā formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājās, kas, domājams, uzrāda krievu 1850. gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857. gadā Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858. g. uz Krieviju. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot J. Bernharta skolnieka reputāciju. 1860. gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Адлерберг), slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena (Eduard Todleben) portreti. 1861. g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko – akadēmiķa grādu (par vēl vienu piestādīto pašportretu, kas nav saglabājies). 1860. gados par Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka „būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874. g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā „Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”(1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgo perioda raksturojumu, ikonogreāfiju, formveidi). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes kļūst mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi („Vīrieša portrets”, „Sievietes portrets”, abi 1860 – 1880. gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir „Sieviete ar vistu”(1860 – 1880. gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Venecianovam, Vasilijam Tropiņinam)(Алексей Венецианов, Василий Тропинин). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr. Valdemāra portrets (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība un tie atradās biedrības zālē). bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, Tomēr tie nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli zīmē Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina Rozi, atcerējās, ka viņš, „sirdīgs latvietis būdams.. muižniekus kā pagāns lādēja.” Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas „priekš latviešu lietām.. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neskatoties uz to provācisko tendemciozitāti („Rīgas dibināšana”, 1883 – 1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tai pat laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar kuru palīdzību guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par „trako” Rozi. 1879. gadā viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē Roze arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tām, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā).1884. vai 1885. g. Roze bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur esot gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895. gadā jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Artūrs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= B. Ein inländische Talent. – Rigasche Zeitung. – Nr. 16. - 1859. 21. 01(2. 02). Kalniņš J. Mākslinieks Jānis Roze. – Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 8. (21.) 12. Penģerots V. Piemirstie latviešu mākslinieki: 2. Jānis Staņislavs Roze. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. Nr. 18. – 241. – 248. lpp. Vilīte V. Janis Staņislavs Roze. – Rīga. – 1971. (LMA diplomdarbs, mašīnraksts). Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. # H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM # Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM # Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM # Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM # Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM # Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM # Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM. # Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM # Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 1877 1873 2007-05-23T10:47:29Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Jānis Staņislavs Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 1840. gados viņš bija kāda Rīgas daiļkrāsotāja un „kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1850. gadu sākumā Roze bija nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais „Helēnas Cimzes portrets”(1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854. g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, piestādot Mākslas Akadēmijās padomei divus portretus. Vienā no tiem – „Pašportretā”(1854, LNMM) tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskā formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājās, kas, domājams, uzrāda krievu 1850. gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857. gadā Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858. g. uz Krieviju. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot J. Bernharta skolnieka reputāciju. 1860. gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Адлерберг), slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena (Eduard Todleben) portreti. 1861. g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko – akadēmiķa grādu (par vēl vienu piestādīto pašportretu, kas nav saglabājies). 1860. gados par Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka „būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874. g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā „Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”(1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgo perioda raksturojumu, ikonogreāfiju, formveidi). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes kļūst mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi („Vīrieša portrets”, „Sievietes portrets”, abi 1860 – 1880. gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir „Sieviete ar vistu”(1860 – 1880. gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Venecianovam, Vasilijam Tropiņinam)(Алексей Венецианов, Василий Тропинин). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra Kr. Valdemāra portrets (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība un tie atradās biedrības zālē). bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, Tomēr tie nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli zīmē Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina Rozi, atcerējās, ka viņš, „sirdīgs latvietis būdams.. muižniekus kā pagāns lādēja.” Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas „priekš latviešu lietām.. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neskatoties uz to provācisko tendemciozitāti („Rīgas dibināšana”, 1883 – 1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tai pat laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar kuru palīdzību guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par „trako” Rozi. 1879. gadā viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē Roze arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tām, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā).1884. vai 1885. g. Roze bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur esot gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895. gadā jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= B. Ein inländische Talent. – Rigasche Zeitung. – Nr. 16. - 1859. 21. 01(2. 02). Kalniņš J. Mākslinieks Jānis Roze. – Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 8. (21.) 12. Penģerots V. Piemirstie latviešu mākslinieki: 2. Jānis Staņislavs Roze. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. Nr. 18. – 241. – 248. lpp. Vilīte V. Janis Staņislavs Roze. – Rīga. – 1971. (LMA diplomdarbs, mašīnraksts). Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. # H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM # Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM # Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM # Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM # Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM # Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM # Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM. # Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM # Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 1878 2007-05-23T10:47:43Z Ivo 2 New page: '''Arturs Baumanis''' (1867. 4.I–1904.6.VIII). 19. gs. beigu Latvijas mākslā un „Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū Baumanis izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas pielie... wikitext text/x-wiki '''Arturs Baumanis''' (1867. 4.I–1904.6.VIII). 19. gs. beigu Latvijas mākslā un „Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū Baumanis izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas pielietota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Arturs Baumanis dzimis 1867. g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885. g. Baumanis iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi : skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāra zīmējuma palīdzību, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu (˝Kristus un Jaira meita˝, 1885, ˝Vladimirs un Ragneda˝. 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19. gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti) (Wilhelm Kaulbach, Alfred Rethel, Karl Piloty), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar „Rūķi”, lai gan aktīvi tās darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu ˝Likteņa zirgs˝(1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(1880. gadu beigas, Latvijas Vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais ˝Jauns līvu kareivis˝(1889, LNMM). 1890. gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēstureii veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paraleli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis pievērsās, aktuālās reālisma estētikas iespaidā, sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi ˝Krogā˝, ˝Portrets˝, abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās „tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Baumaņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas - ˝filistru˝ sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās viņa klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks viņš degradēja. Baumanis slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904. g. ==Mantojums== Vairums Baumana darbu glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, daži darbi Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi Saltikova Ščedrina vārdā nosauktā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Arturs Baumanis. – Vērotājs. 1905. 248.-249. lpp.; Kreicbergs J. Arturs Baumanis. Atmiņas, - Rīga. – 1905; Siliņš J. Arturs Baumanis. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 2. – 33.-35.lpp.; Asars J. Arturs Baumanis. – Kopotie raksti. – Rīga. – 1908. – 1.sej. 2.burtn. – 265. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla. 1800-1914. – II grāmata. – Stokholma.- Zinātne – 1980. =Attēlu saraksts= # Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5. LNMM. # Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73. LNMM. # Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. # Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30. LNMM # Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM. # Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 0 1726 1880 2007-05-23T11:15:45Z Ivo 2 New page: '''Oto Bērtiņš''' (1818. 06.I– pēc 1876) – latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19. gs. otrās puse glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu aka... wikitext text/x-wiki '''Oto Bērtiņš''' (1818. 06.I– pēc 1876) – latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19. gs. otrās puse glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Oto Bērtiņš dzimis 1818. g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa (Karl August Senff), kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes (Robert Schwede). Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas „Ūdenskārlis”(ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 1840. gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā „Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852. g. viņš ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gistava Vapers (Gustave Wappers) vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmanss (Joseph Laurent Dyckmans) un Jans Antons Veršarens (Jan Anton Verschaeren), taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda „Zēna akts”(1851–1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un analogi gleznojumi – trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852. g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856. g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un patstāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V. Neimaņa ziņām Bērtiņš 1859. g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862. g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873. g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865. g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko viņš tai pašā gadā saņēma, savukārt par trim piestādītām gleznām 1867. g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889. g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853. g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera (Moritz Luwig Hammer) atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā „bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu (Gustav von Klot). Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17. gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona (Hermann Samson) portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar „dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmansa paraugiem. 1853. g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa „Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un sv. Hieronīma tēls. 1855. g. Bērtiņš uzgleznoja altārgleznu „Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš piestādīja akadēmijā „Sv. Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie O.Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. – Rigasche Stadtblätter. – 1852. – S. 416; R. A. Für Kunstfreunde. - Rigasche Stadtblätter. – 1858. – S. 304 – 305; Neumann W. Berthing Otto – In: Lexikon baltischer Künstler. – Riga. – 1908. – S.13 – 14; Penģerots v. Jauns latviešu mākslinieks. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. – 304. lpp.; Kļaviņš E. Meklējamais gleznotājs. – Māksla. – 1988. – Nr. 5. – 14. – 15. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – „Zinātne". – 1996 =Attēlu saraksts= # Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. # Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 1882 1880 2007-05-23T11:30:26Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM.]] [[Image:|thumb| '''Oto Bērtiņš''' (1818. 06.I– pēc 1876) – latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19. gs. otrās puse glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Oto Bērtiņš dzimis 1818. g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa (Karl August Senff), kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes (Robert Schwede). Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas „Ūdenskārlis”(ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 1840. gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā „Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852. g. viņš ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gistava Vapers (Gustave Wappers) vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmanss (Joseph Laurent Dyckmans) un Jans Antons Veršarens (Jan Anton Verschaeren), taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda „Zēna akts”(1851–1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un analogi gleznojumi – trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852. g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856. g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un patstāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V. Neimaņa ziņām Bērtiņš 1859. g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862. g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873. g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865. g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko viņš tai pašā gadā saņēma, savukārt par trim piestādītām gleznām 1867. g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889. g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853. g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera (Moritz Luwig Hammer) atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā „bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu (Gustav von Klot). Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17. gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona (Hermann Samson) portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar „dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmansa paraugiem. 1853. g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa „Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un sv. Hieronīma tēls. 1855. g. Bērtiņš uzgleznoja altārgleznu „Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš piestādīja akadēmijā „Sv. Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie O.Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. – Rigasche Stadtblätter. – 1852. – S. 416; R. A. Für Kunstfreunde. - Rigasche Stadtblätter. – 1858. – S. 304 – 305; Neumann W. Berthing Otto – In: Lexikon baltischer Künstler. – Riga. – 1908. – S.13 – 14; Penģerots v. Jauns latviešu mākslinieks. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. – 304. lpp.; Kļaviņš E. Meklējamais gleznotājs. – Māksla. – 1988. – Nr. 5. – 14. – 15. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – „Zinātne". – 1996 =Attēlu saraksts= # [:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. # [:image:|Zēna akts.]] 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 1884 1882 2007-05-23T11:32:24Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM.]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM.]] '''Oto Bērtiņš''' (1818. 06.I– pēc 1876) – latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19. gs. otrās puse glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Oto Bērtiņš dzimis 1818. g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa (Karl August Senff), kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes (Robert Schwede). Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas „Ūdenskārlis”(ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 1840. gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā „Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852. g. viņš ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gistava Vapers (Gustave Wappers) vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmanss (Joseph Laurent Dyckmans) un Jans Antons Veršarens (Jan Anton Verschaeren), taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda „Zēna akts”(1851–1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un analogi gleznojumi – trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852. g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856. g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un patstāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V. Neimaņa ziņām Bērtiņš 1859. g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862. g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873. g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865. g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko viņš tai pašā gadā saņēma, savukārt par trim piestādītām gleznām 1867. g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889. g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853. g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera (Moritz Luwig Hammer) atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā „bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu (Gustav von Klot). Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17. gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona (Hermann Samson) portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar „dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmansa paraugiem. 1853. g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa „Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un sv. Hieronīma tēls. 1855. g. Bērtiņš uzgleznoja altārgleznu „Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš piestādīja akadēmijā „Sv. Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie O.Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. – Rigasche Stadtblätter. – 1852. – S. 416; R. A. Für Kunstfreunde. - Rigasche Stadtblätter. – 1858. – S. 304 – 305; Neumann W. Berthing Otto – In: Lexikon baltischer Künstler. – Riga. – 1908. – S.13 – 14; Penģerots v. Jauns latviešu mākslinieks. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. – 304. lpp.; Kļaviņš E. Meklējamais gleznotājs. – Māksla. – 1988. – Nr. 5. – 14. – 15. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – „Zinātne". – 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 1885 1884 2007-05-23T11:32:51Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM.]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM.]] '''Oto Bērtiņš''' (1818. 06.I– pēc 1876) – latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19. gs. otrās puse glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Oto Bērtiņš dzimis 1818. g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa (Karl August Senff), kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes (Robert Schwede). Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas „Ūdenskārlis”(ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 1840. gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā „Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852. g. viņš ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gistava Vapers (Gustave Wappers) vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmanss (Joseph Laurent Dyckmans) un Jans Antons Veršarens (Jan Anton Verschaeren), taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda „Zēna akts”(1851–1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un analogi gleznojumi – trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852. g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856. g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un patstāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V. Neimaņa ziņām Bērtiņš 1859. g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862. g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873. g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865. g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko viņš tai pašā gadā saņēma, savukārt par trim piestādītām gleznām 1867. g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889. g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853. g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera (Moritz Luwig Hammer) atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā „bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu (Gustav von Klot). Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17. gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona (Hermann Samson) portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar „dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmansa paraugiem. 1853. g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa „Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un sv. Hieronīma tēls. 1855. g. Bērtiņš uzgleznoja altārgleznu „Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš piestādīja akadēmijā „Sv. Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie O.Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. – Rigasche Stadtblätter. – 1852. – S. 416; R. A. Für Kunstfreunde. - Rigasche Stadtblätter. – 1858. – S. 304 – 305; Neumann W. Berthing Otto – In: Lexikon baltischer Künstler. – Riga. – 1908. – S.13 – 14; Penģerots v. Jauns latviešu mākslinieks. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. – 304. lpp.; Kļaviņš E. Meklējamais gleznotājs. – Māksla. – 1988. – Nr. 5. – 14. – 15. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – „Zinātne". – 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 6 1727 1881 2007-05-23T11:20:57Z Ivo 2 Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. wikitext text/x-wiki Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29. RVKM. 6 1728 1883 2007-05-23T11:31:07Z Ivo 2 Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. wikitext text/x-wiki Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. 0 1498 1886 1796 2007-05-24T15:57:36Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 0 1552 1887 1779 2007-05-24T16:01:56Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Nikolajs-II-foto.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto.]] [[Image:Firsts_Livens_foto.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM]] [[Image:Gosvalda_gimene.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto.]] [[Image:Fenikss_stradnieki.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto.]] [[Image:Rainis_foto.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto.]] [[Image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto.]] [[Image:Provodniks_kopskats.jpg|thumb|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900.]] [[Image:Provodniks_cehs.jpg|thumb|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g.]] [[Image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|thumb|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] [[Image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|thumb|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894.g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905.g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897.g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19.gs. 90.gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905.g. revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906.g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908.g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t.s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913.g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914.g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915.g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.]] # [[:image:Nikolajs-II-foto.jpg|Krievijas cars Nikolajs II]]. Foto. 1898. # [[:image:Firsts_Livens_foto.jpg|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u.c. pie tējas galda]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets]]. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Gosvalda_gimene.jpg|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F.Grosvalda ģimene]]. Foto. 1904. # [[:image:Fenikss_stradnieki.jpg|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa]]. Foto. 1897. # [[:image:Rainis_foto.jpg|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis]]. Foto. 1893. # [[:image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā.]] 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905.g. revolūcijas laikā]]. Foto. 1906. # [[:image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga]]. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # [[:image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] # [[:image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā]]. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1555 1889 1830 2007-05-24T16:07:41Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|thumb|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|thumb|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Vecums.jpg|thumb|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Jauniba.jpg|thumb|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Skilters_Lietuvens.jpg|thumb|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|thumb|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM]] [[Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|thumb|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Kalve_Pukes.jpg|thumb|Kalve P. Puķes. 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|thumb|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] [[Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|thumb|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] [[Image:Kuznecova_fajanss.jpg|thumb|Fajansa terīne un šķīvis. M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskie motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Kalve P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 0 1595 1891 1832 2007-05-24T16:14:18Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.VI―1909.1.II) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1500 1892 1797 2007-05-24T16:16:12Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš (1882.13(25).III—1942.14.IV) dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tagad Limbažu rajona Limbažu pagasts) zemnieku ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes nostūrī, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.—1901.g. mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedru vidū bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs u.c. topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja mācības barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902—1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu, bet vasaras tika veltītas dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos, gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (“[[Mežiņš]]”, ap 1905—1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par mākslinieka veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām savrupām citzemju protoekspresionisma parādībām. Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu — 1907.g. publicēto darbu “[[Purva priedes]]”. 1908.—1910.g. ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās meistarībā Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā — Parīzē, Florencē, Romā u.c. pilsētās. Šo periodu raksturo savā niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi, rēgaini vizionārā kompozīcija “[[Luksemburgas dārzā]]” un četru skiču burtnīcu zīmējumi ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu motīvu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un psiholoģiski nesaudzīgiem paštēla atveidojumiem. Tolaik vai jau pēdējos Štiglica skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantisko interešu liecības — gleznas “Itāliete” un “[[Austrumu sieviete]]”. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910.g. beigās pirmo reizi tika ievietots Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. 1911.g. maijā un jūnijā Saulīša–Meldera mākslas salonā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas guva lielu ievērību, un īsi pirms šā notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretējis aktrisi Tiju Bangu. Taču turpmāk mākslinieciskā darba epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20.gs. 10.gadu sākumu, domājams, vēl datējami vairāki izteiksmīgi fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi (“[[Fantaistisks uzmetums]]”), kā arī dēmoniski pašportreti. Mākslinieka tiešo līdzdarbību Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumos, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942.g. 14.aprīlī. Mākslinieka mantojums galvenokārt apkopots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM), bet viņa darbus glabā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs (RTMM), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu zinātniskā nodaļa (LNB RGRZN), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļa (LAB RRGN), Tukuma muzejs un Kuldīgas novada muzejs. Bibliogrāfija #Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga, 2005. #J.J. Pēteris Krastiņš. ''Stari'', Nr.2, 1908, 193.—194.lpp. #Siliņš, J. Latvijas māksla: 1800—1914. 2.[sēj.]. Stokholma, 1980. 304.—310.lpp. #Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.10, 1925, 289.—293.lpp. [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] 6 1729 1895 2007-05-28T05:52:45Z Ivo 2 Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM 6 1730 1896 2007-05-28T05:55:26Z Ivo 2 Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM 6 1731 1897 2007-05-28T05:56:05Z Ivo 2 Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM 6 1732 1898 2007-05-28T05:57:17Z Ivo 2 Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM 6 1733 1899 2007-05-28T05:58:01Z Ivo 2 Upurkalns. Ap 1910. wikitext text/x-wiki Upurkalns. Ap 1910. 6 1734 1900 2007-05-28T05:58:38Z Ivo 2 Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM 6 1735 1901 2007-05-28T06:01:22Z Ivo 2 Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM 6 1736 1902 2007-05-28T06:02:08Z Ivo 2 Reiņa Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Reiņa Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM 6 1737 1903 2007-05-28T06:02:51Z Ivo 2 A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. wikitext text/x-wiki A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. 6 1738 1904 2007-05-28T06:07:32Z Ivo 2 Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM 6 1739 1905 2007-05-28T06:08:09Z Ivo 2 Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN wikitext text/x-wiki Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN 6 1740 1906 2007-05-28T06:09:48Z Ivo 2 Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM 6 1741 1907 2007-05-28T06:15:03Z Ivo 2 Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM 0 1532 1908 1871 2007-05-28T06:31:54Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20. gs. 20. gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] [[Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|thumb|R. Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|thumb|Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|thumb|Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Upurkalna.jpg|thumb|Upurkalns. Ap 1910.]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|thumb|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Peldetaja.jpg|thumb|Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|thumb|Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Liesma.jpg|thumb|Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM]] '''Gustavs Šķilters''' (1874. 15. 11 – 1954. 24. 09) – viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais „rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēna pagastā kalēja ģimenē bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes skolas un Limbažu pilsētas skolas Šķilters turpināja izglītību Pēterburgā – sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893 – 1899). Šeit viņš skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados Šķilters piedalījās „Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, Šķilters nākamos gadus (1900 - 1905) papildinājās Parīzē privātajā „akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, bez tam kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās uz Pēterburgu Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905 – 1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi paliek būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: „..dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Tēlnieks visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Šķilters parasti strādāja mīkstos materiālos (patinēts ģipsis, māls, arī plastilins), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904 – 1905. g., visi LMNN). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu - skumju, ilgu, izmisuma izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|„Izmisums”]], ne vēlāk par 1911, „Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|„Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|„Škiršanās”]], 1913, LMNN), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|„Vecums”]], 1905. [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|„Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos („Pārdomās”, 1912, [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A. Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šai ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P. Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R. Kaudzītes]], 1902, R. Zariņa, J. Līberga, J. Vītola, 1909, K. Barona, 1910, M. Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojas arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|„Lietuvēns”]], 1910, „Raganas uz piesta”, 1914, [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|„Gulbja meita”]], 1911, „Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters papildinājās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti – [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u. c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā „Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā „Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|„Upurkalns”]], „Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910 gadu Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LMNN), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar draperijveidīgiem tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|„Peldētāja”]], 1920, LMNN, piemineklis komponistam K. Baumanim Limbažos, 1920. Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars par gleznieciskiem efektiem atrodams 1924. g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A. Berga mājoklim (patreiz LMNN). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilu lielāku akadēmismu, bet tomēr to būtiski nemainīja. Arī 1920. – 1930. gados viņš saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|„Pie spoguļa”]], 1922, „Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras („Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi „Grēks”, „Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920. gadu attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|„Liesma”]], LNMM). 1923. g. atgriezies uz Rīgu, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā( 1924 – 1932) Jelgavas skolotāju institūtā (1926 – 1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam („V.Lāča portrets”, 1947, „Kalējs – darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku patreiz atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un Mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs M. Gustavs Šķilters. – Rīga. – 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 1920. gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Škiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A. Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R. Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 1909 1878 2007-05-28T06:36:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xx|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867. 4.I–1904.6.VIII). 19. gs. beigu Latvijas mākslā un „Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū Baumanis izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas pielietota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Arturs Baumanis dzimis 1867. g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885. g. Baumanis iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi : skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāra zīmējuma palīdzību, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu (˝Kristus un Jaira meita˝, 1885, ˝Vladimirs un Ragneda˝. 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19. gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti) (Wilhelm Kaulbach, Alfred Rethel, Karl Piloty), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar „Rūķi”, lai gan aktīvi tās darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu ˝Likteņa zirgs˝(1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(1880. gadu beigas, Latvijas Vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais ˝Jauns līvu kareivis˝(1889, LNMM). 1890. gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēstureii veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paraleli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis pievērsās, aktuālās reālisma estētikas iespaidā, sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi ˝Krogā˝, ˝Portrets˝, abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās „tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Baumaņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas - ˝filistru˝ sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās viņa klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks viņš degradēja. Baumanis slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904. g. ==Mantojums== Vairums Baumana darbu glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, daži darbi Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi Saltikova Ščedrina vārdā nosauktā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Arturs Baumanis. – Vērotājs. 1905. 248.-249. lpp.; Kreicbergs J. Arturs Baumanis. Atmiņas, - Rīga. – 1905; Siliņš J. Arturs Baumanis. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 2. – 33.-35.lpp.; Asars J. Arturs Baumanis. – Kopotie raksti. – Rīga. – 1908. – 1.sej. 2.burtn. – 265. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla. 1800-1914. – II grāmata. – Stokholma.- Zinātne – 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:xx|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5. LNMM. # [[:image:xx|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73. LNMM. # [[:image:xx|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. # [[:image:xx|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30. LNMM # [[:image:xx|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM. # [[:image:xx|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 1916 1909 2007-05-28T07:09:02Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867. 4.I–1904.6.VIII). 19. gs. beigu Latvijas mākslā un „Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū Baumanis izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas pielietota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Arturs Baumanis dzimis 1867. g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885. g. Baumanis iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi : skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāra zīmējuma palīdzību, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885, [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]]. 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19. gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti) (Wilhelm Kaulbach, Alfred Rethel, Karl Piloty), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar „Rūķi”, lai gan aktīvi tās darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]](1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(1880. gadu beigas, Latvijas Vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]](1889, LNMM). 1890. gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēstureii veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paraleli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis pievērsās, aktuālās reālisma estētikas iespaidā, sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās „tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Baumaņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas - ˝filistru˝ sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās viņa klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks viņš degradēja. Baumanis slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904. g. ==Mantojums== Vairums Baumana darbu glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, daži darbi Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi Saltikova Ščedrina vārdā nosauktā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= Rozentāls J. Arturs Baumanis. – Vērotājs. 1905. 248.-249. lpp.; Kreicbergs J. Arturs Baumanis. Atmiņas, - Rīga. – 1905; Siliņš J. Arturs Baumanis. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 2. – 33.-35.lpp.; Asars J. Arturs Baumanis. – Kopotie raksti. – Rīga. – 1908. – 1.sej. 2.burtn. – 265. lpp.; Siliņš J. Latvijas māksla. 1800-1914. – II grāmata. – Stokholma.- Zinātne – 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM. # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM. # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM. # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM. # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 6 1742 1910 2007-05-28T07:01:33Z Ivo 2 Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM 6 1743 1911 2007-05-28T07:02:46Z Ivo 2 Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM. 6 1744 1912 2007-05-28T07:03:56Z Ivo 2 Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM 6 1745 1913 2007-05-28T07:04:59Z Ivo 2 Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM 6 1746 1914 2007-05-28T07:07:02Z Ivo 2 Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM 6 1747 1915 2007-05-28T07:08:08Z Ivo 2 Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM 6 1748 1917 2007-05-28T07:23:15Z Ivo 2 Ilustrācija A. Brigaderes pasakai „Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. wikitext text/x-wiki Ilustrācija A. Brigaderes pasakai „Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. 6 1749 1918 2007-05-28T07:28:34Z Ivo 2 Zēns ar pērtiķi. 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zēns ar pērtiķi. 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM 6 1750 1919 2007-05-28T07:31:58Z Ivo 2 Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM 6 1751 1920 2007-05-28T07:36:49Z Ivo 2 Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. - Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. - Atrašanās vieta nezināma 6 1752 1921 2007-05-28T07:39:49Z Ivo 2 Meitene zilā. 1910. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Meitene zilā. 1910. Atrašanās vieta nezināma 6 1753 1922 2007-05-28T07:44:48Z Ivo 2 Māsas portrets. 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Māsas portrets. 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM 6 1754 1923 2007-05-28T07:47:12Z Ivo 2 Pētera Sniķera portrets. 1912. – Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pētera Sniķera portrets. 1912. – Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM 6 1755 1924 2007-05-28T07:52:44Z Ivo 2 Rūdolfs Blaumanis. // Svari. – 1906. Nr. 2. – 19. lpp. wikitext text/x-wiki Rūdolfs Blaumanis. // Svari. – 1906. Nr. 2. – 19. lpp. 6 1756 1925 2007-05-28T07:55:39Z Ivo 2 Tūristi Rīgā. // Svari. – 1907.- Nr. 7. – Vāks wikitext text/x-wiki Tūristi Rīgā. // Svari. – 1907.- Nr. 7. – Vāks 6 1757 1926 2007-05-28T08:01:37Z Ivo 2 Pietà (Strādnieka bēres). 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pietà (Strādnieka bēres). 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM 6 1758 1927 2007-05-28T08:04:46Z Ivo 2 Māsas portrets. 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Māsas portrets. 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM 0 1527 1929 1872 2007-05-29T11:26:17Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875.9.V―1917.17.VI) ― ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905.g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājumu fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās “Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā “Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915.g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespieda reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu, bet motīvu izvēle ― par orientāciju uz “noskaņu ainavu” (akvarelis “Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|“Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I.Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās, atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905.g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915.g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados un varēja nostiprināties, veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle radīja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, mākslinieks tajā pašā laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|“Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915―1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|“Brīnumu pils”]], 1915; [[:image:Perle_Kugi.jpg|“Kuģi”]], 1915―1917; “Klinšu zaigums”, 1915; [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|“Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM; [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|“Nakts jātnieki”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika nu ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākus un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) toņu kontrastus. Ierosinājumus mākslinieks guva no N.Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K.Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M.Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā māksla atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika (“Betlēmes zvaigzne”, 1915―1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskajā treadīcijā (“Melnā čūska”, 1915―1917, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|“Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|“Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|“Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|“Drupas”]], 1915, LNMM; [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|“Drausmu mākoņi”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|“Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|“Saule”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma) var tikt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi “Lidmašīnas apšaude”, 1915―1917, LNMM; [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|“Ierakumos”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat. =Bibliogrāfija= Siliņš J. Rūdolfs Pērle (1875. 27. IV – 1917. 17. VI) // ''Ilustrēts Žurnāls''. – 1925. – Nr. 9. – 249. – 259. lpp. Siliņš J. Rūdolfs Pērle. – Rīga. – 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915 – 1917. 1915 – 1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915 – 1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915 – 1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 1930 1929 2007-05-29T11:57:07Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Dzives_cels.jpg|thumb|Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drupas.jpg|thumb|Drupas. 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|thumb|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Saule_1916.jpg|thumb|Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM]] [[Image:Perle_Saule.jpg|thumb|Saule. 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Perle_Ierakumos.jpg|thumb|Ierakums. 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875.9.V―1917.17.VI) ― ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905.g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājumu fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās “Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā “Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915.g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespieda reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu, bet motīvu izvēle ― par orientāciju uz “noskaņu ainavu” (akvarelis “Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|“Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I.Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās, atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905.g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915.g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados un varēja nostiprināties, veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle radīja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, mākslinieks tajā pašā laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|“Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915―1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|“Brīnumu pils”]], 1915; [[:image:Perle_Kugi.jpg|“Kuģi”]], 1915―1917; “Klinšu zaigums”, 1915; [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|“Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM; [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|“Nakts jātnieki”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika nu ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākus un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) toņu kontrastus. Ierosinājumus mākslinieks guva no N.Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K.Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M.Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā māksla atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika (“Betlēmes zvaigzne”, 1915―1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskajā treadīcijā (“Melnā čūska”, 1915―1917, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|“Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|“Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|“Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|“Drupas”]], 1915, LNMM; [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|“Drausmu mākoņi”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|“Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|“Saule”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma) var tikt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi “Lidmašīnas apšaude”, 1915―1917, LNMM; [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|“Ierakumos”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā. =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Rūdolfs Pērle (1875.27.IV―1917.17.VI). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.9, 1925, 249.―259.lpp. #Siliņš, J. ''Rūdolfs Pērle''. Rīga, 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 1 1760 1935 2007-05-29T12:51:40Z Redaktors 3 New page: koriģēts 29.05.2007. wikitext text/x-wiki koriģēts 29.05.2007. 6 1761 1936 2007-05-29T15:02:31Z Ivo 2 Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM 6 1762 1937 2007-05-29T15:03:20Z Ivo 2 Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM 6 1763 1938 2007-05-29T15:04:04Z Ivo 2 Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM 6 1764 1939 2007-05-29T15:04:59Z Ivo 2 Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM wikitext text/x-wiki Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM 6 1765 1940 2007-05-29T15:05:41Z Ivo 2 Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM 6 1766 1941 2007-05-29T15:06:33Z Ivo 2 Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija 6 1767 1942 2007-05-29T15:07:24Z Ivo 2 Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma 0 1557 1943 1615 2007-05-29T15:07:40Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM]] [[Image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|thumb|Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|thumb|Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM]] [[Image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|thumb|Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM]] [[Image:Valters_Suveja.jpg|thumb|Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM]] [[Image:Purvitis_Revele.jpg|thumb|Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM]] [[Image:xx|thumb|Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xx|thumb|Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM]] [[Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējas strukturālas izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters) gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir vislielākā (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlu, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) Iepriekšējo perioda populārākā laicīga satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vairumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājās visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetrija, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnas gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība salīdzinot ar iepriekšējo periodu pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfo asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Ar eļļas tehniku gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācija tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (a la prima tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecība bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pat laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju ([[Ādams Alksnis|A. Alkšņa]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]], J. Valtera, [[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]]) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pat laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji [[Vilhelms Purvītis|V. Purvītis]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti (V. Zeltiņa ainavas), mozaikveidīgu triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas), vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ([[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] dekoratīvie gleznojumi). Savukārt, autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, [[Jānis Roberts Tillbergs|J. R. Tillberga]], K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Valters J. Tirgus Jelgavā.]] 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM # [[:image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|Rozentāls J. Gavilējoši bērni.]] 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|Purvītis V. Pavasara ainava.]] 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM # [[:image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|Borherts B. Nimfa un fauni.]] Ap 1900. Pastelis. LNMM # [[:image:Valters_Suveja.jpg|Valters J. Šuvēja.]] 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM # [[:image:Purvitis_Revele.jpg|Purvītis V. Rēvele.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija # [[:image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē.]] Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Zeltiņš V. Bērzi.]] 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # [[:image:xxx|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets.]] 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM # [[:image:xxx|Helmane M. Vētrains rudens laiks.]] Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Valtere Z. Pie jūras.]] Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē.]] Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Belzēns J. Sievietes portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM # [[:image:xxx|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem.]] 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM # [[:image:xxx|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli.]] 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM # [[:image:xxx|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets.]] 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM __NOEDITSECTION__ 1953 1943 2007-05-29T15:16:52Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM]] [[Image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|thumb|Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|thumb|Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM]] [[Image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|thumb|Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM]] [[Image:Valters_Suveja.jpg|thumb|Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM]] [[Image:Purvitis_Revele.jpg|thumb|Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM]] [[Image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|thumb|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM]] [[Image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|thumb|Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Valtere_Pie_juras.jpg|thumb|Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|thumb|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM]] [[Image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|thumb|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM]] [[Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|thumb|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM]] [[Image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|thumb|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējas strukturālas izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters) gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir vislielākā (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlu, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) Iepriekšējo perioda populārākā laicīga satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vairumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājās visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetrija, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnas gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība salīdzinot ar iepriekšējo periodu pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfo asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Ar eļļas tehniku gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācija tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (a la prima tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecība bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pat laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju ([[Ādams Alksnis|A. Alkšņa]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]], J. Valtera, [[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]]) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pat laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji [[Vilhelms Purvītis|V. Purvītis]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti (V. Zeltiņa ainavas), mozaikveidīgu triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas), vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ([[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] dekoratīvie gleznojumi). Savukārt, autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, [[Jānis Roberts Tillbergs|J. R. Tillberga]], K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Valters J. Tirgus Jelgavā.]] 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM # [[:image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|Rozentāls J. Gavilējoši bērni.]] 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|Purvītis V. Pavasara ainava.]] 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM # [[:image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|Borherts B. Nimfa un fauni.]] Ap 1900. Pastelis. LNMM # [[:image:Valters_Suveja.jpg|Valters J. Šuvēja.]] 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM # [[:image:Purvitis_Revele.jpg|Purvītis V. Rēvele.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija # [[:image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē.]] Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Zeltiņš V. Bērzi.]] 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # [[:image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets.]] 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM # [[:image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks.]] Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras.]] Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē.]] Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM # [[:image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem.]] 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM # [[:image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli.]] 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM # [[:image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets.]] 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM __NOEDITSECTION__ 6 1768 1944 2007-05-29T15:09:27Z Ivo 2 Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM wikitext text/x-wiki Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM 6 1769 1945 2007-05-29T15:10:25Z Ivo 2 Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM wikitext text/x-wiki Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM 6 1770 1946 2007-05-29T15:11:08Z Ivo 2 Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma 6 1771 1947 2007-05-29T15:11:58Z Ivo 2 Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma 6 1772 1948 2007-05-29T15:12:56Z Ivo 2 Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma 6 1773 1949 2007-05-29T15:14:37Z Ivo 2 Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM wikitext text/x-wiki Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM 6 1774 1950 2007-05-29T15:15:15Z Ivo 2 Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM wikitext text/x-wiki Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM 6 1775 1951 2007-05-29T15:15:47Z Ivo 2 Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM 6 1776 1952 2007-05-29T15:16:24Z Ivo 2 Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM wikitext text/x-wiki Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM 6 1777 1954 2007-05-30T08:08:23Z Ivo 2 Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56 cm. LNMM 6 1778 1955 2007-05-30T08:09:13Z Ivo 2 Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM wikitext text/x-wiki Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM 6 1779 1957 2007-05-30T08:12:03Z Ivo 2 Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4 cm. LNMM 6 1780 1958 2007-05-30T08:12:56Z Ivo 2 Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma 6 1781 1959 2007-05-30T08:13:55Z Ivo 2 Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM 6 1782 1960 2007-05-30T08:15:07Z Ivo 2 Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5 cm. LNMM 6 1783 1961 2007-05-30T08:15:51Z Ivo 2 Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3 cm. LNMM 6 1784 1962 2007-05-30T08:16:42Z Ivo 2 Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma 6 1785 1963 2007-05-30T08:17:29Z Ivo 2 Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31 cm. LNMM 6 1786 1964 2007-05-30T08:18:15Z Ivo 2 Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2 cm. LNMM 6 1787 1966 2007-05-30T08:25:40Z Ivo 2 Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4 cm. LNMM 6 1788 1967 2007-05-30T08:26:26Z Ivo 2 Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM 6 1789 1968 2007-05-30T08:31:03Z Ivo 2 Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70 cm. LNMM 6 1790 1969 2007-05-30T08:32:03Z Ivo 2 Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. wikitext text/x-wiki Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. 6 1791 1970 2007-05-30T08:33:18Z Ivo 2 Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums wikitext text/x-wiki Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums 6 1792 1971 2007-05-30T08:34:00Z Ivo 2 Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 6 1793 1972 2007-05-30T08:34:53Z Ivo 2 „Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies wikitext text/x-wiki „Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies 6 1794 1973 2007-05-30T08:36:36Z Ivo 2 Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 6 1795 1974 2007-05-30T08:37:38Z Ivo 2 Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. 6 1796 1975 2007-05-30T08:38:26Z Ivo 2 Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs wikitext text/x-wiki Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 6 1797 1976 2007-05-30T08:40:13Z Ivo 2 M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs wikitext text/x-wiki M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 0 1558 1978 1618 2007-05-30T08:47:15Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM]] [[Image:xxx|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks]] [[Image:xxx|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1.]] [[Image:xxx|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xxx|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xxx|thumb|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913]] [[Image:xxx|thumb|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914]] [[Image:xxx|thumb|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:xxx|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:xxx|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:xxx|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:xxx|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1. # [[:image:xxx|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:xxx|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:xxx|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:xxx|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:xxx|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:xxx|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:xxx|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:xxx|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 1979 1978 2007-05-30T09:23:39Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM]] [[Image:xxx|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks]] [[Image:xxx|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1.]] [[Image:xxx|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xxx|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:xxx|thumb|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913]] [[Image:xxx|thumb|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914]] [[Image:xxx|thumb|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:xxx|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:xxx|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:xxx|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:xxx|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1. # [[:image:xxx|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:xxx|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:xxx|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:xxx|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:xxx|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:xxx|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:xxx|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:xxx|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:xxx|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 1997 1979 2007-05-30T19:58:33Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp.]] [[Image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|thumb|Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks]] [[Image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1.]] [[Image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM]] [[Image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM]] [[Image:Uders_Drama.jpg|thumb|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM]] [[Image:Brencens_Kencis.jpg|thumb|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913]] [[Image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|thumb|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914]] [[Image:Tillbergs_Akts.jpg|thumb|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|thumb|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Abece.jpg|thumb|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1. # [[:image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1532 1980 1908 2007-05-30T11:15:05Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] [[Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|thumb|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|thumb|Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|thumb|Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Upurkalna.jpg|thumb|Upurkalns. Ap 1910.]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|thumb|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Peldetaja.jpg|thumb|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|thumb|Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Liesma.jpg|thumb|Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos („Pārdomās”, 1912, [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A. Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šai ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P. Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R. Kaudzītes]], 1902, R. Zariņa, J. Līberga, J. Vītola, 1909, K. Barona, 1910, M. Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojas arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|„Lietuvēns”]], 1910, „Raganas uz piesta”, 1914, [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|„Gulbja meita”]], 1911, „Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters papildinājās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti – [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u. c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā „Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā „Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|„Upurkalns”]], „Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910 gadu Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LMNN), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar draperijveidīgiem tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|„Peldētāja”]], 1920, LMNN, piemineklis komponistam K. Baumanim Limbažos, 1920. Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars par gleznieciskiem efektiem atrodams 1924. g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A. Berga mājoklim (patreiz LMNN). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilu lielāku akadēmismu, bet tomēr to būtiski nemainīja. Arī 1920. – 1930. gados viņš saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|„Pie spoguļa”]], 1922, „Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras („Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi „Grēks”, „Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920. gadu attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|„Liesma”]], LNMM). 1923. g. atgriezies uz Rīgu, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā( 1924 – 1932) Jelgavas skolotāju institūtā (1926 – 1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam („V.Lāča portrets”, 1947, „Kalējs – darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku patreiz atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un Mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs M. Gustavs Šķilters. – Rīga. – 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 1920. gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Škiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LMNN # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A. Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R. Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 1981 1980 2007-05-30T11:31:03Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] [[Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|thumb|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|thumb|Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|thumb|Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Upurkalna.jpg|thumb|Upurkalns. Ap 1910.]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|thumb|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Peldetaja.jpg|thumb|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|thumb|Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM]] [[Image:Skilters_Liesma.jpg|thumb|Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 6 1799 1983 2007-05-30T19:40:31Z Ivo 2 Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Papīrs, tuša. RTMM 6 1800 1984 2007-05-30T19:41:22Z Ivo 2 Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp. wikitext text/x-wiki Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906. Nr. 1. 16. lpp. 6 1801 1985 2007-05-30T19:42:20Z Ivo 2 Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks wikitext text/x-wiki Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907. Nr. 4. Vāks 6 1802 1986 2007-05-30T19:43:08Z Ivo 2 Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1. wikitext text/x-wiki Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. Nr. 1. 6 1803 1987 2007-05-30T19:43:55Z Ivo 2 Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM wikitext text/x-wiki Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM 6 1804 1988 2007-05-30T19:44:43Z Ivo 2 Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma 6 1805 1989 2007-05-30T19:45:25Z Ivo 2 Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma 6 1806 1990 2007-05-30T19:46:15Z Ivo 2 Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5 cm. LNMM 6 1807 1991 2007-05-30T19:53:44Z Ivo 2 Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5 cm. LNMM 6 1808 1992 2007-05-30T19:54:42Z Ivo 2 Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 wikitext text/x-wiki Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 6 1809 1993 2007-05-30T19:55:25Z Ivo 2 Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 wikitext text/x-wiki Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 6 1810 1994 2007-05-30T19:55:56Z Ivo 2 Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5 cm. LNMM 6 1811 1995 2007-05-30T19:56:44Z Ivo 2 Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5 cm. LNMM 6 1812 1996 2007-05-30T19:58:04Z Ivo 2 Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5 cm. LNMM 6 1813 1998 2007-05-31T14:32:52Z Ivo 2 Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. wikitext text/x-wiki Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets. 6 1814 1999 2007-05-31T14:33:25Z Ivo 2 H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM wikitext text/x-wiki H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM 6 1815 2000 2007-05-31T14:34:02Z Ivo 2 Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM wikitext text/x-wiki Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM 6 1816 2001 2007-05-31T14:35:17Z Ivo 2 Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM 6 1817 2002 2007-05-31T14:35:49Z Ivo 2 Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM 6 1818 2003 2007-05-31T14:36:17Z Ivo 2 Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM 6 1819 2004 2007-05-31T14:36:44Z Ivo 2 Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM 6 1820 2005 2007-05-31T14:37:15Z Ivo 2 Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM wikitext text/x-wiki Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM 6 1821 2006 2007-05-31T14:37:42Z Ivo 2 Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM wikitext text/x-wiki Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM 6 1822 2007 2007-05-31T14:38:11Z Ivo 2 Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM wikitext text/x-wiki Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM 0 1597 2008 1877 2007-05-31T14:47:34Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] [[Image:Roze_Cimze_portrets.jpg|thumb|H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM]] [[Image:Roze_Sulca_portrets.jpg|thumb|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|thumb|Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|thumb|Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Baumanis.jpg|thumb|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Tomsons.jpg|thumb|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823. 03. 04 – 1897. 30. 11) – latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19. gadsimtā otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Jānis Staņislavs Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 1840. gados viņš bija kāda Rīgas daiļkrāsotāja un „kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 1850. gadu sākumā Roze bija nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|„Helēnas Cimzes portrets”]] (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854. g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, piestādot Mākslas Akadēmijās padomei divus portretus. Vienā no tiem – [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|„Pašportretā”]] (1854, LNMM) tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskā formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājās, kas, domājams, uzrāda krievu 1850. gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857. gadā Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta (Joseph Bernhardt) skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858. g. uz Krieviju. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot J. Bernharta skolnieka reputāciju. 1860. gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga (Александр Адлерберг), slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena (Eduard Todleben) portreti. 1861. g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko – akadēmiķa grādu (par vēl vienu piestādīto pašportretu, kas nav saglabājies). 1860. gados par Rozes pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka „būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874. g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|„Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”]] (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgo perioda raksturojumu, ikonogreāfiju, formveidi). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes kļūst mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi ([[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|„Vīrieša portrets”]], [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|„Sievietes portrets”]], abi 1860 – 1880. gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|„Sieviete ar vistu”]] (1860 – 1880. gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Venecianovam, Vasilijam Tropiņinam)(Алексей Венецианов, Василий Тропинин). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Kr. Valdemāra portrets]] (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība un tie atradās biedrības zālē). bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, Tomēr tie nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli zīmē Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina Rozi, atcerējās, ka viņš, „sirdīgs latvietis būdams.. muižniekus kā pagāns lādēja.” Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas „priekš latviešu lietām.. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neskatoties uz to provācisko tendemciozitāti („Rīgas dibināšana”, 1883 – 1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tai pat laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar kuru palīdzību guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neskatoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par „trako” Rozi. 1879. gadā viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē Roze arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tām, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā).1884. vai 1885. g. Roze bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur esot gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895. gadā jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= B. Ein inländische Talent. – Rigasche Zeitung. – Nr. 16. - 1859. 21. 01(2. 02). Kalniņš J. Mākslinieks Jānis Roze. – Dzimtenes Vēstnesis. – 1912. – 8. (21.) 12. Penģerots V. Piemirstie latviešu mākslinieki: 2. Jānis Staņislavs Roze. – Ilustrēts Žurnāls. – 1927. Nr. 18. – 241. – 248. lpp. Vilīte V. Janis Staņislavs Roze. – Rīga. – 1971. (LMA diplomdarbs, mašīnraksts). Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roze_Fotoportrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] # [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM]] # [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1518 2011 1571 2007-06-01T12:58:55Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T.Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913. 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. ''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums. Augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 2012 2011 2007-06-01T12:59:39Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T.Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913. 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums. Augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 0 1596 2013 1686 2007-06-04T11:55:03Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg‎|thumb|Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs.]] [[Image:xxx|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:xxx|thumb|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma]] [[Image:xxx|thumb|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, „Bērtuļa nakts epizode”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu („Bruņinieks”, ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem („Klusā daba (ar kausu)”, ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus („Jaunā čigāniete”, 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu („Slimais bērns”, 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu („Pārcelšanā pār Samarku”. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” („Bērtuļa nakts priekšvakarā”, 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus („N. Soldatenkovas portrets”, 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, „Sievietes portrets(melnā tērpā)”, 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus („Ainava”, ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. „Bērtuļa nakts priekšvakaru” kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu.Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:xxx|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:xxx|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:xxx|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:xxx|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:xxx|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:xxx|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:xxx|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:xxx|Klusā daba.]] Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # [[:image:xxx|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:xxx|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:xxx|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:xxx|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:xxx|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:xxx|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:xxx|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:xxx|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 1526 2014 1870 2007-06-04T12:20:33Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 9.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J.Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (J.Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums”.). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās(“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2015 2014 2007-06-04T12:22:46Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J.Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (J.Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums”.). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās(“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 6 1823 2016 2007-06-04T14:12:27Z Ivo 2 Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma wikitext text/x-wiki Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma 6 1824 2017 2007-06-04T14:15:06Z Ivo 2 N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs wikitext text/x-wiki N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs 6 1825 2018 2007-06-04T14:16:33Z Ivo 2 Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM 6 1826 2019 2007-06-04T14:17:35Z Ivo 2 Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM 6 1827 2020 2007-06-04T14:19:34Z Ivo 2 Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM 6 1828 2021 2007-06-04T14:20:39Z Ivo 2 Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM wikitext text/x-wiki Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM 0 1596 2022 2013 2007-06-04T14:21:36Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg‎|thumb|Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Modelis.jpg‎|thumb|Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg‎ |thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg‎|thumb|Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Klusa_daba.jpg|thumb|Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|thumb|Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Samarka.jpg|thumb|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma]] [[Image:Huns_Soldatenkova.jpg|thumb|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs]] [[Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|thumb|Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Ainava.jpg|thumb|Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|thumb|Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Etnostudija.jpg|thumb|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|Klusā daba.]] Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 2023 2022 2007-06-04T14:47:04Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Klusa_daba.jpg|thumb|Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg|thumb|Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Samarka.jpg|thumb|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma]] [[Image:Huns_Soldatenkova.jpg|thumb|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs]] [[Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|thumb|Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Ainava.jpg|thumb|Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|thumb|Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Etnostudija.jpg|thumb|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|Klusā daba.]] Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 6 1829 2024 2007-06-04T15:11:04Z Ivo 2 Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs) wikitext text/x-wiki Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs) 6 1830 2025 2007-06-04T15:11:44Z Ivo 2 Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910. wikitext text/x-wiki Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910. 6 1831 2026 2007-06-04T15:12:27Z Ivo 2 Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins) wikitext text/x-wiki Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins) 6 1832 2027 2007-06-04T15:12:59Z Ivo 2 Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma wikitext text/x-wiki Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma 0 1559 2028 1619 2007-06-04T15:13:49Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]] [[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|thumb|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]] [[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Zaļkalns T. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā Latvijā tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Dekoratīvai amatnieciskai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas uzrāda vairāk vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. =Tēlniecības nozares= Skaitliski plašākā bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības bumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tā izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību. =Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika= Dekoratīvjā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florālie, zoomorfie, antropomorfie, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi., kuru potenciālā simbolika atvedināma uz „brīvās dabas” un organiskā dzīves apoloģiju („bioloģiskais romantisms:”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, Visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I., Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturiski atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmisti izteikti historizējošas formās. No nedaudziem ar lokālo mākslas dzīvi saistītie tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā kā konservatīvāko jānosauc A. Folcu, kas tāpat kā savas darbnīcas dekoratīvajā produkcijā saglabāja akadēmiski historizējošas plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu cilmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijās un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendence veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā., izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizētu veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem. =Vispārēja attīstība= Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamu stājtēlniecības koncentrāciju lokālās mākslas dzīves ietvaros, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tās vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var te noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasicizējoša) akadēmiska tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistiski reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs).]] # [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910.]] # [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]] __NOEDITSECTION__ 6 1833 2029 2007-06-04T19:37:52Z Ivo 2 Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894. Audekls, eļļa, 173 x 103 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894. Audekls, eļļa, 173 x 103 cm. LNMM 6 1834 2030 2007-06-04T19:38:42Z Ivo 2 No kapsētas. 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM wikitext text/x-wiki No kapsētas. 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM 6 1835 2031 2007-06-04T19:39:27Z Ivo 2 Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM 6 1836 2032 2007-06-04T19:40:05Z Ivo 2 Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM 6 1837 2033 2007-06-04T19:41:16Z Ivo 2 Veļas mazgātājas. 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Veļas mazgātājas. 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM 6 1838 2034 2007-06-04T19:42:07Z Ivo 2 Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM 6 1839 2035 2007-06-04T19:43:03Z Ivo 2 P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM wikitext text/x-wiki P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM 6 1840 2036 2007-06-04T19:43:39Z Ivo 2 Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM 6 1841 2037 2007-06-04T19:44:21Z Ivo 2 Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM 6 1842 2038 2007-06-04T19:45:05Z Ivo 2 Teika. 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teika. 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM 6 1843 2039 2007-06-04T19:45:45Z Ivo 2 Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98 cm. LNMM 6 1844 2040 2007-06-04T19:46:21Z Ivo 2 Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67 cm. LNMM 6 1845 2041 2007-06-04T19:47:05Z Ivo 2 Uz terases (Veranda Kapri). 1912. LNMM wikitext text/x-wiki Uz terases (Veranda Kapri). 1912. LNMM 6 1846 2042 2007-06-04T19:47:51Z Ivo 2 Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5 cm. LNMM 6 1847 2043 2007-06-04T19:48:25Z Ivo 2 Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910. wikitext text/x-wiki Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910. 6 1848 2044 2007-06-04T19:52:03Z Ivo 2 “Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 87 x 50,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki “Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 87 x 50,5 cm. LNMM 6 1849 2045 2007-06-04T20:00:11Z Ivo 2 Arkādija. 1916. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 64 cm. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Arkādija. 1916. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 64 cm. Privātkolekcija. 6 1850 2046 2007-06-04T20:00:57Z Ivo 2 Saulesmeitas. Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Saulesmeitas. Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM 6 1851 2047 2007-06-04T20:01:45Z Ivo 2 Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 145,5 x 69,5 cm. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 145,5 x 69,5 cm. Privātkolekcija. 6 1852 2048 2007-06-04T20:02:35Z Ivo 2 Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66 cm. LNMM 6 1853 2049 2007-06-04T20:05:23Z Ivo 2 Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903. wikitext text/x-wiki Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903. 6 1854 2050 2007-06-04T20:07:25Z Ivo 2 Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. Krāsu litogrāfija. 1904. wikitext text/x-wiki Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. Krāsu litogrāfija. 1904. 6 1855 2051 2007-06-04T20:07:40Z Ivo 2 Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907. wikitext text/x-wiki Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907. 6 1856 2052 2007-06-04T20:08:15Z Ivo 2 Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61 cm. LNMM 6 1857 2053 2007-06-04T20:08:50Z Ivo 2 M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916. Audekls, eļļa, 86,5 x 59 cm. LNMM wikitext text/x-wiki M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916. Audekls, eļļa, 86,5 x 59 cm. LNMM 6 1858 2055 2007-06-07T07:09:52Z Ivo 2 Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija wikitext text/x-wiki Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija 6 1859 2057 2007-06-07T07:22:00Z Ivo 2 Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834. wikitext text/x-wiki Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834. 6 1860 2059 2007-06-07T07:29:40Z Ivo 2 Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. 0 1498 2063 1886 2007-06-07T07:56:32Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. stilistika). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 2064 2063 2007-06-11T10:32:58Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. mākslas izglītība), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 6 1861 2065 2007-06-11T10:39:14Z Ivo 2 Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891. wikitext text/x-wiki Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891. 6 1862 2066 2007-06-11T10:41:52Z Ivo 2 Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). wikitext text/x-wiki Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). 6 1863 2067 2007-06-11T10:47:57Z Ivo 2 Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm. wikitext text/x-wiki Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm. 6 1864 2069 2007-06-11T10:55:12Z Ivo 2 Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM 6 1865 2070 2007-06-11T10:58:08Z Ivo 2 Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija. 6 1866 2071 2007-06-11T11:05:34Z Ivo 2 Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901. wikitext text/x-wiki Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901. 6 1867 2072 2007-06-11T11:15:52Z Ivo 2 Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. wikitext text/x-wiki Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. 6 1868 2073 2007-06-11T11:17:11Z Ivo 2 Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. wikitext text/x-wiki Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. 6 1869 2074 2007-06-11T11:26:05Z Ivo 2 Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903. wikitext text/x-wiki Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903. 6 1870 2075 2007-06-11T11:27:37Z Ivo 2 Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma. 6 1871 2076 2007-06-11T11:38:01Z Ivo 2 Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM 6 1872 2077 2007-06-11T11:39:36Z Ivo 2 Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija. wikitext text/x-wiki Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija. 6 1873 2078 2007-06-11T12:12:12Z Ivo 2 Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. wikitext text/x-wiki Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. 6 1874 2079 2007-06-11T12:21:36Z Ivo 2 Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs. wikitext text/x-wiki Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs. 6 1875 2080 2007-06-11T12:34:36Z Ivo 2 van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. wikitext text/x-wiki van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. 6 1876 2081 2007-06-11T12:35:13Z Ivo 2 van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums. wikitext text/x-wiki van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums. 6 1877 2082 2007-06-11T12:41:11Z Ivo 2 Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs. wikitext text/x-wiki Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs. 6 1878 2083 2007-06-11T12:42:29Z Ivo 2 Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs. wikitext text/x-wiki Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs. 0 1526 2085 2015 2007-06-12T03:53:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās J.Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (J.Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās(“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2086 2085 2007-06-12T03:54:06Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās(“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2087 2086 2007-06-12T03:54:44Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2088 2087 2007-06-12T03:55:51Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu”(ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2089 2088 2007-06-12T03:57:29Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]”(19.gs. 90. gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90. gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2090 2089 2007-06-12T03:58:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. J.Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšna portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2091 2090 2007-06-12T04:00:54Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2092 2091 2007-06-12T04:01:59Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2093 2092 2007-06-12T04:03:01Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Ādams Alksnis (1864―1897). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925, 65.―71.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 2094 1916 2007-06-13T08:36:42Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi tās darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Asars, J. ''Arturs Baumanis'' : kopotie raksti. 1.[sēj.], 2.burtn. Rīga, 1908, 265.lpp. #Kreicbergs, J. ''Arturs Baumanis'' : atmiņas. Rīga, 1905. #Rozentāls, J. Arturs Baumanis. ''Vērotājs'', 1905, 248.―249.lpp. #Siliņš, J. Arturs Baumanis. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.2, 1925, 33.―35.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla. 1800-1914.'' II grāmata. Stokholma : Zinātne, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 2095 2094 2007-06-13T08:39:42Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Asars, J. ''Arturs Baumanis'' : kopotie raksti. 1.[sēj.], 2.burtn. Rīga, 1908, 265.lpp. #Kreicbergs, J. ''Arturs Baumanis'' : atmiņas. Rīga, 1905. #Rozentāls, J. Arturs Baumanis. ''Vērotājs'', 1905, 248.―249.lpp. #Siliņš, J. Arturs Baumanis. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.2, 1925, 33.―35.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla. 1800-1914.'' II grāmata. Stokholma : Zinātne, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 2096 2095 2007-06-13T08:42:55Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Asars, J. ''Arturs Baumanis'' : kopotie raksti. 1.[sēj.], 2.burtn. Rīga, 1908, 265.lpp. #Kreicbergs, J. ''Arturs Baumanis'' : atmiņas. Rīga, 1905. #Rozentāls, J. Arturs Baumanis. ''Vērotājs'', 1905, 248.―249.lpp. #Siliņš, J. Arturs Baumanis. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.2, 1925, 33.―35.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla. 1800-1914.'' II grāmata. Stokholma : Zinātne, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 2097 2096 2007-06-13T08:43:37Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. E.Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Asars, J. ''Arturs Baumanis'' : kopotie raksti. 1.[sēj.], 2.burtn. Rīga, 1908, 265.lpp. #Kreicbergs, J. ''Arturs Baumanis'' : atmiņas. Rīga, 1905. #Rozentāls, J. Arturs Baumanis. ''Vērotājs'', 1905, 248.―249.lpp. #Siliņš, J. Arturs Baumanis. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.2, 1925, 33.―35.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla. 1800―1914.'' II grāmata. Stokholma : Zinātne, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 1 1879 2098 2007-06-13T08:44:51Z Redaktors 3 New page: koriģēts 13.06.2007. wikitext text/x-wiki koriģēts 13.06.2007. 0 1496 2099 1637 2007-06-13T10:40:53Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *1840.―1890. g. *[[1890. - 1915.g.|1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 0 1880 2101 2007-06-13T11:05:04Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Tu... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853. 10. 04 – 1915. 16. 05) - viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošnās apstākļi un mācības== Jēkabs Dranda dzimis 1853. gada Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku Valkas apriņķis 19. gadsimta pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē - šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19. gadsimta vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem no 1867. gada līdz 1871. gadam mācījies arī Jēkabs Dranda. J. Drandas personā nesot līdzi arī pirmos panākumus. Pēc apmācības un dažiem „vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem, Jēkabs Dranda atgriezies dzimtajās mājās uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. Darbnīca tika pabeigta 1882.gadā, iegūstot „Podniekdrandu” nosaukumu. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus - krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma J. Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20. gadsimtu mijā izveidojies kontakts ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, rosinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. J. Drandas traukiem raksturīgās Vidzemes novada lakoniskās forma, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehnikā. Pārsteidzoši košās glazūras ir meistara paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Jēkaba Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Jēkaba Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas risināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906. gada Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot izstādes sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu no šķīvjiem pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Jēkabs Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150. gadu jubilejai veltīta izstāde 2003. gadā notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Jēkaba Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Jēkaba Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20. gadsimta II puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet - it īpaši - Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Jēkaba Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. Latvija. Nr. 200. 1906.12.10. Praznicāne I. Podniekmeistrs no Smiltenes. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08. Kučinska V. Jēkabs Dranda./Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. –1. sēj., 127.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I. Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08; # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J. Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20. gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr. 166 # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J. Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5. Latvijas Vēstures muzejs [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 2119 2101 2007-06-19T19:58:21Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I. Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J. Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr. 166]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853. 10. 04 – 1915. 16. 05) - viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošnās apstākļi un mācības== Jēkabs Dranda dzimis 1853. gada Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku Valkas apriņķis 19. gadsimta pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē - šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19. gadsimta vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem no 1867. gada līdz 1871. gadam mācījies arī Jēkabs Dranda. J. Drandas personā nesot līdzi arī pirmos panākumus. Pēc apmācības un dažiem „vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem, Jēkabs Dranda atgriezies dzimtajās mājās uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. Darbnīca tika pabeigta 1882.gadā, iegūstot „Podniekdrandu” nosaukumu. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus - krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma J. Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20. gadsimtu mijā izveidojies kontakts ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, rosinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. J. Drandas traukiem raksturīgās Vidzemes novada lakoniskās forma, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehnikā. Pārsteidzoši košās glazūras ir meistara paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Jēkaba Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Jēkaba Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas risināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906. gada Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot izstādes sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu no šķīvjiem pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Jēkabs Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150. gadu jubilejai veltīta izstāde 2003. gadā notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Jēkaba Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Jēkaba Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20. gadsimta II puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet - it īpaši - Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Jēkaba Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. Latvija. Nr. 200. 1906.12.10. Praznicāne I. Podniekmeistrs no Smiltenes. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08. Kučinska V. Jēkabs Dranda./Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. –1. sēj., 127.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I. Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08 # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J. Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20. gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr. 166 # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J. Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5. Latvijas Vēstures muzejs [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 0 1881 2102 2007-06-13T11:37:43Z Ivo 2 New page: '''Mihails Eizenšteins''' (1867. 17. 09 -1920. 2. 07) - Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Mihails Eizenšteins dzimi... wikitext text/x-wiki '''Mihails Eizenšteins''' (1867. 17. 09 -1920. 2. 07) - Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Mihails Eizenšteins dzimis 1867. g. Sanktpēterburgā ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893. gadā viņš absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895. gada M. Eizenšteins nozīmēts darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897. gads M. Eizenšteina dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas – viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpētrburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par viņa dzīves vietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā - Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898. gadā ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins – vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909. gadā un tika oficiāli šķirta 1912. gadā. 1900. gadā Mihails Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (līdz 1917. gada revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915. gadā viņam piešķirtais īstenā valsts padomnieka tituls. 1917. gadā, pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917. gada 10. augustā), Mihails Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā– 1918. gadā pēc armijas sakāves viņš bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk 1919. gadā) viņš vēlreiz izveidojis laulības saites - par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Mihails Eizenšteins miris 1920. gada 2. jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Mihaila Eizenšteina būvprakse nebija plaša un ārpus zināmajām - kopskaitā 15 celtnēm, citu ēku projektēšanu viņš nav veicis M. Eizenšteina darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911. gadam un tai piemīt savrups raksturs. Viņš uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtāju loks. Eizemšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām M. Eizenšteina projektētajām ēkām izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija – izņēmums ir ēka Elizabetes ielā 10a, kuras fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu, saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K. Pēkšēns). M. Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši ēkas centrā virs caurbrauktuves, vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi celtnēs, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram - nami Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Mihaila Eizenšteina pirmās ēkas Rīgā – 1897. gadā projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898. gadā projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39, ir historisma neorenesanses stilistikai tipiski nami, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16. gadsimta arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusts, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Mihails Eizenšteins pievēršas ap 1901. gadu, iespējams, Parīzes 1900. gada Pasaules izstādes (Exposition Universelle) materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A. Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J. Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais M. Eizenšteina projektēto namu vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības pielietojumu, kas raksturo arī turpmākās – laika posmā no 1903. līdz 1906. gadam projektētās ēkas. 1903. gadā apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība M. Eizenšteina projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A. Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes iela 10 b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis - īstenais vecākais valsts padomnieks A. Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā A. Ļebedinskim M. Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā - Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas – 1904. gads) un Alberta iela 4 (1905.). 1905. gadā projektēta S. Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P. Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906. gadā rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto M. Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās – viņa celtnēm raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības pielietojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas tieši izrietot no historisma celtnēm raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši izmantoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī motīvi, kas pārmantoti no historisma un ir raksturīgi heraldikai (piemēram – grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izkcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam, vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantoti arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20. gadsimtu mijā bija ieguvusi popularitāti un bija raksturīga jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. M. Eizenšteina ēku dekora specifisku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai – gluži pretēji – statiskais - risinājums, kā arī prasme ar dekora palīdzību radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, kuru kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== M. Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelieristrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). M. Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmatojot neobarokālus paņēmienus (J. Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A. Ļebedinska īres nama Alberta ielā 6, Alberta iela 13) papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. M. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju. jautājums paliek atklāts - fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905. gadam M. Eizenšteina ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos Otto&Wassil, sadarbojoties ar A. Folca uzņēmumu. 1906. gadā projektēto ēku dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināti F. Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie M. Eizenšteins darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911. gadā projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu iela 3), kā arī dekoratīvo efektu veidojot ar atturīgu gaiši zilā glazētā ķieģeļa pielietojumu (Lomonosova iela 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila perioda ietvaros (līdz 1914. gadam) Mihaila Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc II Pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kuras atskaņas saglabājās vēl pirmajās J. Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Mūsdienās M. Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980. 44-52 lpp.;Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Zvaigzne.-1989. Nr. 10-24. lpp., 4. vāks; Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga, 1995.-144-145 lpp.; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. - Rīga, 2002, 138-153 lpp.; Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901-1906. - Rīga, 2003; Grosa S. Jūgendstila dekors Rīgas 19. gs. un 20. gs. mijas arhitektūrā. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā); =Attēli= 1_ Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900. gads. Attēls - RTMM 2_ Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto 3_ Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904 3a_ Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA 3b_ Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments . I. Prēdeļa foto 3c_ Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments . I. Prēdeļa foto 4_ Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I. Stūrmaņa foto 4a_ Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto 5_ V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments 6_ Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA 6a_ Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto 6b_ Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto 7_ Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 0 1882 2103 2007-06-15T15:50:49Z Ivo 2 New page: '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma st... wikitext text/x-wiki '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto # Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu. # Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls. # Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM # Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls. # Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments. # Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903. # Meža iela 4. Fasādes fragments. # Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900 7a. Tērbatas 33/35. Fasādes fragments. # Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901. 8a. K. Barona ielā 11. Fasādes fragments. # Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901. # Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902. # Smilšu iela 2. Fasādes fragments # Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902. # Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902 # J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903 # J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments 13b_ Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments. # K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 # Alberta iela 12. Fasādes fragments. 14.b. Alberta iela 12. Vestibils. # Alberta iela 12. Kāpņu telpa. # J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. A. Ķeniņa skolas ēka, 1905. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909. 20a. Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. 21.a, 21b. Vīlandes iela 10. Fasādes fragmenti. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments. # Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. 23a. Fasādes fragments. [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1883 2104 2007-06-15T15:57:23Z Ivo 2 New page: '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīd... wikitext text/x-wiki '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907. # P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913. # Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments. # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies). # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare. # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments. # H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. # H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa. [[Category:Mākslinieki|H. Šēls un F. Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 2120 2104 2007-06-20T11:28:41Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907. # P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913. # Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments. # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies). # H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare. # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa # H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments. # H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. # H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa. [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 0 1884 2105 2007-06-15T16:05:48Z Ivo 2 New page: '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =B... wikitext text/x-wiki '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā== Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= 1_ E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums 2_ Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. 3_ K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903. 4_ A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905. 5- Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. 6_ K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. 7_ Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. 8_ Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. 9_ Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. 10_ Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. 11_ Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. 12_ Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. 13_ Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. 14_ E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 14a_ E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 15_ Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. 16_ Hipotēku bankas projekts. 1911. 17_,18_, 19_. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). 2115 2105 2007-06-19T19:16:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā== Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums # Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. # K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903. # A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905. # Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. # K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. # Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. # Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. # Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. # Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. # Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. # Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. # Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. # Hipotēku bankas projekts. 1911. # 17_,18_, 19_. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 0 1726 2106 1885 2007-06-16T11:04:30Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis”(ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk —RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15. lpp. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 2107 2106 2007-06-16T11:08:06Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk —RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15. lpp. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 2108 2107 2007-06-16T11:08:24Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876. g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15. lpp. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 2109 2108 2007-06-16T11:10:37Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15. lpp. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 2110 2109 2007-06-16T11:13:04Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. #Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15.lpp. #Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. #Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. #Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. #R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 2112 2008 2007-06-16T11:38:55Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] [[Image:Roze_Cimze_portrets.jpg|thumb|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM]] [[Image:Roze_Sulca_portrets.jpg|thumb|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|thumb|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|thumb|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Baumanis.jpg|thumb|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Tomsons.jpg|thumb|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823.03.IV—1897.30.XI) — latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19.gs. otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 19.gs. 40.gados bijis kāda Rīgas daiļkrāsotāja un “kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 50.gadu sākumā Roze nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|“Helēnas Cimzes portrets”]] (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854.g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, iesniedzot Mākslas akadēmijas padomei divus portretus. Vienā no tiem – [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|“Pašportretā”]] (1854, LNMM) — tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskās formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājies, kas, domājams, uzrāda krievu 19.gs. 50.gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857.g. Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858.g. Krievijā. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot Bernharta skolnieka reputāciju. 19.gs. 60.gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena portreti. 1861.g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko — akadēmiķa — grādu (par vēl vienu pašportretu, kas nav saglabājies). 19.gs. 60.gados par mākslinieka pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka “būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874.g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|“Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”]] (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta, un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgais perioda raksturojums, ikonogreāfija, formveide). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes top mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi ([[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|“Vīrieša portrets”]], [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], abi 19.gs. 60.—80.gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|“Sieviete ar vistu”]] (19.gs. 60.—80.gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Veneciānovam, Vasilijam Tropiņinam). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Kr.Valdemāra portrets]] (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, un tie atradās biedrības zālē). Bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, tomēr nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli atklāj Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina mākslinieku, atcerējās, ka viņš, “sirdīgs latvietis būdams .. muižniekus kā pagāns lādēja”. Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas “priekš latviešu lietām .. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neraugoties uz to provācisko tendenciozitāti (“Rīgas dibināšana”, 1883—1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tajā pašā laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar ko guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei, Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par “trako” Rozi. 1879.g. viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tās, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā). 1884. vai 1885.g. mākslinieks bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895.g. jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= #Kalniņš, J. Mākslinieks Jānis Roze. ''Dzimtenes Vēstnesis'', 8. (21.) 12., 1912. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga, 1996. #Penģerots, V. Piemirstie latviešu mākslinieki : Jānis Staņislavs Roze. Ilustrēts Žurnāls, Nr.18, 1927, 241.—248.lpp. #Vilīte, V. ''Jānis Staņislavs Roze'' : LMA diplomdarbs. Rīga, 1971. #B. Ein inländische Talent. ''Rigasche Zeitung'', Nr.16, 1859.21.I(2.II). =Attēlu saraksts= # [[:image:Roze_Fotoportrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] # [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1886 2113 2007-06-19T18:59:40Z Ivo 2 New page: '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II – 1955.19.VII) – izcils ornamenta meistars Latvijā 20. gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, str... wikitext text/x-wiki '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II – 1955.19.VII) – izcils ornamenta meistars Latvijā 20. gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20. gadsimta sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Jūlijs Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Viņa tēvs Ernests Mdernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā - Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass – ērģeļu būvētājs. Jūlijs Madernieks kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Mākslinieka māte – Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Mātes veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz. Krustu) skolā, Jūlijs Madernieks 1883. gadā pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik par progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, kuru absolvēja 1889. gadā, iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību J.Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891 - 1892), pēc tam - no 1892. līdz 1898. gadam Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā J. Madernieks iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem – Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalņiņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības „Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija J. Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900. gadam, pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, Madernieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas Akadēmijas (École des Beaux-Arts) darbnīcas un Kolarossi akadēmiju (Académie Colarossi), vasarās viņš ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju, un muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīst tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā J. Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz līdz 1902. gadam J. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem - plakātiem un pastkartēm. 1902. gadā J. Madernieks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietiškās grafikas nozarē. Šajā laikā J. Madernieks pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H. Freijas kursos), vēlāk - vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F. Birģeles lietiškās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c., sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]), 1904. gadā J. Madernieks atvēra savu privāto studiju - J. Madenieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914. gadam (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]). Kopš 1904. gada J. Madernieks pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos „Dzimtenes Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas” u.c.). 20. gadsimta sākumā par J. Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā - no 1902. līdz un līdz 1905. gadam J. Madernieks veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F. Alberta, uzņēmēja K. Berga, advokāta F. Grosvalda, ārstu K. Meņģeļa un A. Krauca dzīvokļiem (izņemot F. Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). F. Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli J. Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā – viņš ne tikai darinājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā J. Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietiškās mākslas izstrādājumu darināšanas J. Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem - kopš 1903. gada viņš aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus - tai skaitā dreļļu rakstus - Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai J. Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā (A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks, 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („Novakare Birglēnā”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (Pavasara plūdi, 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums # J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte, # Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija. # 4.- 7 _ F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. # 11 – 13_ J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs” # Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. # Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904. # Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904. # J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902. # Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1887 2114 2007-06-19T19:11:07Z Ivo 2 New page: '''Augusts Folcs''' (1851. 7. 03 - 1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19. gs. II. puses, kā arī 20. gad... wikitext text/x-wiki '''Augusts Folcs''' (1851. 7. 03 - 1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19. gs. II. puses, kā arī 20. gadsimta sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs (Volz) dzimis 1851.g. Magdeburgā, kurpniekmeistara ģimenē, sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871. gadam A.Folcs mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. A. Folca daiļrades attīstībā būtiska ir bijusi Reinholda Begasa ietekme, un, kā pārskatot saglabājušos A. Folca jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I. Apena, A. Folcs tieši R. Begasu uzskatījis par savu „īsto skolotāju”. I. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G. Šadova teorētiskais darbs „Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871. gada A. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā A. Folcs bija ieradies 1875. gadā, lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876.) viņš šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās – K. Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). A. Folcs prata prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā bija vadošā savā nozarē Rīgā līdz pat A. Folca nāvei 1926. gadā. Kopš A. Folcs 1879. gada darbojās kā pedagogs E. Jungas - Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. Māksliniecisko izglītību). Būdams Rīgas 2. amatnieku ģildes loceklis, A. Folcs uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem: Rīgas arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā A. Folcs nemainīgi bija viens no pašiem aktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889. gadā apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, A. Folcs varēja ieņemt Rīgas arhitektu biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem A.Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901. gadā. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā, bija iemesli, kas A. Folca darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. A. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iepaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši A. Folca darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu noformēšanā, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namiem jau 19. gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū – jau pieminētais pirmais A. Folca darbs Rīgā - Pfāba nams (arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, 1876.), skulptūras skolas ēkai K. Valdemāra ielā 2 (arhitekts R. Šmēlings, 1881-1884), Rīgas pirmais (vācu) teātris (arhitekti L. Bonšteds 1860-1863, R. Šmēlings 1885-1887, tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885.-1887.), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K. Felsko, 1889-1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģērboņi Melngalvju nama (1886.) un Švāba nama (arhitekts K Felsko, 1888.) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R. Pflūgs, 1876-1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K. Felsko, 1898.) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20. gs. sākumā== Ap 1900. gadu A. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skola akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām – jūgendstila prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šī stila formveidei. A. Folca darbnīcas loma nemazinājās arī 19. un 20. gadsimtu mijā, ko apliecina viņa darbnīcā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums - Valsts Bankas ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1901-1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V. Neimanis, 1903-1906), Biržas komercskola (arhitekts V. Boklslafs, 1902-1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1900-1902) u.c. A. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905. gadu A. Folca uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa - arhitekta Ž. Rozenbauma celtmēm). A. Folca darbnīcā 20. gadsimta sākumā tika veikti arī īres namu fasādu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā A. Folca darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji - atlantu figūras H. Šēla, F.Šefela 1903. gadā projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H. Šēla, F.Šefela 1902. gadā profektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). A. Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19. gs. beigās un iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta pirmajos gados tā turpinājās - daudzus no viņiem A. Folcs regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, iespējams konstatēt, ka aktīvāko Arhitektu biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R. Cirkvics, A. Reinbergs, K. Felsko, A. un R. Šmēlingi, R. Donbergs, A. Vite, K. Pēkšēns, V. Neimanis, V. Boklsalfs, P. Mandelštamms, H. Zeiberlihs, E. Kupfers, arī E. Laube, kā arī vairāki citi, kuru būprakse 20. gadsimta sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka A. Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Domājams, ka pats A.Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas ļāva pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc A. Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka A. Folca meita Ģertrūde no pirmās laulības (A. Folca pirmā laulība tika noslēgta 1882. gadā, pēc pirmās sievas nāves viņš 1911. gadā bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās A. Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka A. Folca uzņēmumā no 1903.-1907. gadam pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. A. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasikās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlnecības, A. Folcs darinājis daudzus kapa piemiekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A. Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā, 1893, granīts), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. A. Folcs darinājis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam („Nimfa”, 1893. apstādījumos pie Nacionālās operas, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā.// “Nedēļa”.– 1925, Nr. 51./52; Appena I. Augusts Folcs: Dzīve un daiļrade: LMA bakalaura darbs. – 1994; Holcmane V. Augusts Folcs//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. 155-156 lpp.; Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986.104-105; Apena I. Augusts Folcs Rīgā. //Latvijas Architektūra. 2003. Nr. 6 (50) 92-95 lpp. =Attēlu saraksts= # Augusts Folcs. Fotoportrets. 20. gs. sākums # Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā # Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents. # Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883. # Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891) # Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents. # Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents. # Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905). # Interjeru apdare. # Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902). # A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums. # Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893. # Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums # Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. # Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. # Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 1888 2116 2007-06-19T19:27:09Z Ivo 2 New page: '''Oto un Vasils''' (Otto&Wassil) - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. ga... wikitext text/x-wiki '''Oto un Vasils''' (Otto&Wassil) - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu Wassil&Co) =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca Otto&Wassil dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja 9 strādniekus, gada finasiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). Otto&Wassil darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) Otto&Wassil par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== Otto&Wassil, vēlāk Wassi&Co dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902., arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. Otto&Wassil zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam Wassil&Co – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka Otto&Wassil (Wassil&Co) piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta lielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.03 - 1944.12. 11.) dzimis 1874. Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības Zachęta (Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych) rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā Zachęta, kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas meitu Jadvigu Dombrovsku . ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Otto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapa pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - II vieta Šopena pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. 08 - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nonmieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī . Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit, 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildus informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. – Warszawa, 1989. – S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720.; Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā //Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. -Rīga,- 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto. # Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā # Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā # Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums # Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments # Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments # Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments # Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments # Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902 # Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM. [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 6 1889 2117 2007-06-19T19:54:49Z Ivo 2 Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I. Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08 wikitext text/x-wiki Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I. Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08 6 1890 2118 2007-06-19T19:55:36Z Ivo 2 J. Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr. 166 wikitext text/x-wiki J. Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr. 166 6 1891 2121 2007-06-20T12:18:59Z Ivo 2 Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900. gads. Attēls - RTMM wikitext text/x-wiki Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900. gads. Attēls - RTMM 6 1892 2122 2007-06-20T12:19:58Z Ivo 2 Eizenšteins. Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins. Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto 6 1893 2123 2007-06-20T12:20:57Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904 wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904 6 1894 2124 2007-06-20T12:22:00Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA 6 1895 2125 2007-06-20T12:23:05Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto 6 1896 2126 2007-06-20T12:23:53Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments . I. Prēdeļa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments . I. Prēdeļa foto 6 1897 2127 2007-06-20T12:25:34Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto 6 1898 2128 2007-06-20T12:26:36Z Ivo 2 V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments wikitext text/x-wiki V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments 2129 2128 2007-06-20T12:27:01Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Eizenšteins, V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments 6 1899 2130 2007-06-20T12:27:46Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA 6 1900 2131 2007-06-20T12:28:25Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto 6 1901 2132 2007-06-20T12:29:14Z Ivo 2 Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto 6 1902 2133 2007-06-20T12:29:42Z Ivo 2 Eizenšteins, Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto wikitext text/x-wiki Eizenšteins, Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto 0 1881 2134 2102 2007-06-20T12:30:22Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900. gads. Attēls - RTMM]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I. Stūrmaņa foto]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|thumb|Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867. 17. 09 -1920. 2. 07) - Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Mihails Eizenšteins dzimis 1867. g. Sanktpēterburgā ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893. gadā viņš absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895. gada M. Eizenšteins nozīmēts darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897. gads M. Eizenšteina dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas – viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpētrburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par viņa dzīves vietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā - Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898. gadā ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins – vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909. gadā un tika oficiāli šķirta 1912. gadā. 1900. gadā Mihails Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (līdz 1917. gada revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915. gadā viņam piešķirtais īstenā valsts padomnieka tituls. 1917. gadā, pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917. gada 10. augustā), Mihails Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā– 1918. gadā pēc armijas sakāves viņš bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk 1919. gadā) viņš vēlreiz izveidojis laulības saites - par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Mihails Eizenšteins miris 1920. gada 2. jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Mihaila Eizenšteina būvprakse nebija plaša un ārpus zināmajām - kopskaitā 15 celtnēm, citu ēku projektēšanu viņš nav veicis M. Eizenšteina darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911. gadam un tai piemīt savrups raksturs. Viņš uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtāju loks. Eizemšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām M. Eizenšteina projektētajām ēkām izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija – izņēmums ir ēka Elizabetes ielā 10a, kuras fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu, saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K. Pēkšēns). M. Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši ēkas centrā virs caurbrauktuves, vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi celtnēs, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram - nami Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Mihaila Eizenšteina pirmās ēkas Rīgā – 1897. gadā projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898. gadā projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39, ir historisma neorenesanses stilistikai tipiski nami, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16. gadsimta arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusts, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Mihails Eizenšteins pievēršas ap 1901. gadu, iespējams, Parīzes 1900. gada Pasaules izstādes (Exposition Universelle) materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A. Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J. Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais M. Eizenšteina projektēto namu vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības pielietojumu, kas raksturo arī turpmākās – laika posmā no 1903. līdz 1906. gadam projektētās ēkas. 1903. gadā apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība M. Eizenšteina projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A. Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes iela 10 b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis - īstenais vecākais valsts padomnieks A. Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā A. Ļebedinskim M. Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā - Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas – 1904. gads) un Alberta iela 4 (1905.). 1905. gadā projektēta S. Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P. Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906. gadā rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto M. Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās – viņa celtnēm raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības pielietojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas tieši izrietot no historisma celtnēm raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši izmantoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī motīvi, kas pārmantoti no historisma un ir raksturīgi heraldikai (piemēram – grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izkcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam, vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantoti arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20. gadsimtu mijā bija ieguvusi popularitāti un bija raksturīga jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. M. Eizenšteina ēku dekora specifisku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai – gluži pretēji – statiskais - risinājums, kā arī prasme ar dekora palīdzību radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, kuru kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== M. Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelieristrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). M. Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmatojot neobarokālus paņēmienus (J. Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A. Ļebedinska īres nama Alberta ielā 6, Alberta iela 13) papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. M. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju. jautājums paliek atklāts - fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905. gadam M. Eizenšteina ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos Otto&Wassil, sadarbojoties ar A. Folca uzņēmumu. 1906. gadā projektēto ēku dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināti F. Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie M. Eizenšteins darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911. gadā projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu iela 3), kā arī dekoratīvo efektu veidojot ar atturīgu gaiši zilā glazētā ķieģeļa pielietojumu (Lomonosova iela 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila perioda ietvaros (līdz 1914. gadam) Mihaila Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc II Pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kuras atskaņas saglabājās vēl pirmajās J. Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Mūsdienās M. Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980. 44-52 lpp.;Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Zvaigzne.-1989. Nr. 10-24. lpp., 4. vāks; Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga, 1995.-144-145 lpp.; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. - Rīga, 2002, 138-153 lpp.; Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901-1906. - Rīga, 2003; Grosa S. Jūgendstila dekors Rīgas 19. gs. un 20. gs. mijas arhitektūrā. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā); =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. gads. Attēls - RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto]] [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 0 1887 2135 2114 2007-06-20T14:32:22Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:xxx|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] [[Image:xxx|thumb|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] [[Image:xxx|thumb|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:xxx|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] [[Image:xxx|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] [[Image:xxx|thumb|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] [[Image:xxx|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] [[Image:xxx|thumb|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] [[Image:xxx|thumb|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] [[Image:xxx|thumb|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] [[Image:xxx|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] [[Image:xxx|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] [[Image:xxx|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851. 7. 03 - 1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19. gs. II. puses, kā arī 20. gadsimta sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs (Volz) dzimis 1851.g. Magdeburgā, kurpniekmeistara ģimenē, sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871. gadam A.Folcs mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. A. Folca daiļrades attīstībā būtiska ir bijusi Reinholda Begasa ietekme, un, kā pārskatot saglabājušos A. Folca jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I. Apena, A. Folcs tieši R. Begasu uzskatījis par savu „īsto skolotāju”. I. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G. Šadova teorētiskais darbs „Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871. gada A. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā A. Folcs bija ieradies 1875. gadā, lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876.) viņš šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās – K. Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). A. Folcs prata prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā bija vadošā savā nozarē Rīgā līdz pat A. Folca nāvei 1926. gadā. Kopš A. Folcs 1879. gada darbojās kā pedagogs E. Jungas - Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. Māksliniecisko izglītību). Būdams Rīgas 2. amatnieku ģildes loceklis, A. Folcs uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem: Rīgas arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā A. Folcs nemainīgi bija viens no pašiem aktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889. gadā apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, A. Folcs varēja ieņemt Rīgas arhitektu biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem A.Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901. gadā. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā, bija iemesli, kas A. Folca darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. A. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iepaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši A. Folca darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu noformēšanā, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namiem jau 19. gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū – jau pieminētais pirmais A. Folca darbs Rīgā - Pfāba nams (arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, 1876.), skulptūras skolas ēkai K. Valdemāra ielā 2 (arhitekts R. Šmēlings, 1881-1884), Rīgas pirmais (vācu) teātris (arhitekti L. Bonšteds 1860-1863, R. Šmēlings 1885-1887, tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885.-1887.), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K. Felsko, 1889-1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģērboņi Melngalvju nama (1886.) un Švāba nama (arhitekts K Felsko, 1888.) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R. Pflūgs, 1876-1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K. Felsko, 1898.) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20. gs. sākumā== Ap 1900. gadu A. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skola akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām – jūgendstila prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šī stila formveidei. A. Folca darbnīcas loma nemazinājās arī 19. un 20. gadsimtu mijā, ko apliecina viņa darbnīcā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums - Valsts Bankas ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1901-1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V. Neimanis, 1903-1906), Biržas komercskola (arhitekts V. Boklslafs, 1902-1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1900-1902) u.c. A. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905. gadu A. Folca uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa - arhitekta Ž. Rozenbauma celtmēm). A. Folca darbnīcā 20. gadsimta sākumā tika veikti arī īres namu fasādu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā A. Folca darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji - atlantu figūras H. Šēla, F.Šefela 1903. gadā projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H. Šēla, F.Šefela 1902. gadā profektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). A. Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19. gs. beigās un iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta pirmajos gados tā turpinājās - daudzus no viņiem A. Folcs regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, iespējams konstatēt, ka aktīvāko Arhitektu biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R. Cirkvics, A. Reinbergs, K. Felsko, A. un R. Šmēlingi, R. Donbergs, A. Vite, K. Pēkšēns, V. Neimanis, V. Boklsalfs, P. Mandelštamms, H. Zeiberlihs, E. Kupfers, arī E. Laube, kā arī vairāki citi, kuru būprakse 20. gadsimta sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka A. Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Domājams, ka pats A.Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas ļāva pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc A. Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka A. Folca meita Ģertrūde no pirmās laulības (A. Folca pirmā laulība tika noslēgta 1882. gadā, pēc pirmās sievas nāves viņš 1911. gadā bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās A. Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka A. Folca uzņēmumā no 1903.-1907. gadam pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. A. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasikās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlnecības, A. Folcs darinājis daudzus kapa piemiekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A. Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā, 1893, granīts), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. A. Folcs darinājis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam („Nimfa”, 1893. apstādījumos pie Nacionālās operas, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā.// “Nedēļa”.– 1925, Nr. 51./52; Appena I. Augusts Folcs: Dzīve un daiļrade: LMA bakalaura darbs. – 1994; Holcmane V. Augusts Folcs//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. 155-156 lpp.; Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986.104-105; Apena I. Augusts Folcs Rīgā. //Latvijas Architektūra. 2003. Nr. 6 (50) 92-95 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20. gs. sākums # [[:image:xxx|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] # [[:image:xxx|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] # [[:image:xxx|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] # [[:image:xxx|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] # [[:image:xxx|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] # [[:image:xxx|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] # [[:image:xxx|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] # [[:image:xxx|Interjeru apdare.]] # [[:image:xxx|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] # [[:image:xxx|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] # [[:image:xxx|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] # [[:image:xxx|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] # [[:image:xxx|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:xxx|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:xxx|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2157 2135 2007-06-25T12:01:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851. 7. 03 - 1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19. gs. II. puses, kā arī 20. gadsimta sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs (Volz) dzimis 1851.g. Magdeburgā, kurpniekmeistara ģimenē, sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871. gadam A.Folcs mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. A. Folca daiļrades attīstībā būtiska ir bijusi Reinholda Begasa ietekme, un, kā pārskatot saglabājušos A. Folca jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I. Apena, A. Folcs tieši R. Begasu uzskatījis par savu „īsto skolotāju”. I. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G. Šadova teorētiskais darbs „Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871. gada A. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā A. Folcs bija ieradies 1875. gadā, lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876.) viņš šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās – K. Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). A. Folcs prata prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā bija vadošā savā nozarē Rīgā līdz pat A. Folca nāvei 1926. gadā. Kopš A. Folcs 1879. gada darbojās kā pedagogs E. Jungas - Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. Māksliniecisko izglītību). Būdams Rīgas 2. amatnieku ģildes loceklis, A. Folcs uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem: Rīgas arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā A. Folcs nemainīgi bija viens no pašiem aktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889. gadā apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, A. Folcs varēja ieņemt Rīgas arhitektu biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem A.Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901. gadā. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā, bija iemesli, kas A. Folca darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. A. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iepaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši A. Folca darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu noformēšanā, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namiem jau 19. gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū – jau pieminētais pirmais A. Folca darbs Rīgā - Pfāba nams (arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, 1876.), skulptūras skolas ēkai K. Valdemāra ielā 2 (arhitekts R. Šmēlings, 1881-1884), Rīgas pirmais (vācu) teātris (arhitekti L. Bonšteds 1860-1863, R. Šmēlings 1885-1887, tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885.-1887.), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K. Felsko, 1889-1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģērboņi Melngalvju nama (1886.) un Švāba nama (arhitekts K Felsko, 1888.) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R. Pflūgs, 1876-1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K. Felsko, 1898.) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20. gs. sākumā== Ap 1900. gadu A. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skola akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām – jūgendstila prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šī stila formveidei. A. Folca darbnīcas loma nemazinājās arī 19. un 20. gadsimtu mijā, ko apliecina viņa darbnīcā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums - Valsts Bankas ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1901-1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V. Neimanis, 1903-1906), Biržas komercskola (arhitekts V. Boklslafs, 1902-1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1900-1902) u.c. A. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905. gadu A. Folca uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa - arhitekta Ž. Rozenbauma celtmēm). A. Folca darbnīcā 20. gadsimta sākumā tika veikti arī īres namu fasādu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā A. Folca darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji - atlantu figūras H. Šēla, F.Šefela 1903. gadā projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H. Šēla, F.Šefela 1902. gadā profektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). A. Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19. gs. beigās un iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta pirmajos gados tā turpinājās - daudzus no viņiem A. Folcs regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, iespējams konstatēt, ka aktīvāko Arhitektu biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R. Cirkvics, A. Reinbergs, K. Felsko, A. un R. Šmēlingi, R. Donbergs, A. Vite, K. Pēkšēns, V. Neimanis, V. Boklsalfs, P. Mandelštamms, H. Zeiberlihs, E. Kupfers, arī E. Laube, kā arī vairāki citi, kuru būprakse 20. gadsimta sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka A. Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Domājams, ka pats A.Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas ļāva pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc A. Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka A. Folca meita Ģertrūde no pirmās laulības (A. Folca pirmā laulība tika noslēgta 1882. gadā, pēc pirmās sievas nāves viņš 1911. gadā bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās A. Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka A. Folca uzņēmumā no 1903.-1907. gadam pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. A. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasikās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlnecības, A. Folcs darinājis daudzus kapa piemiekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A. Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā, 1893, granīts), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. A. Folcs darinājis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam („Nimfa”, 1893. apstādījumos pie Nacionālās operas, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā.// “Nedēļa”.– 1925, Nr. 51./52; Appena I. Augusts Folcs: Dzīve un daiļrade: LMA bakalaura darbs. – 1994; Holcmane V. Augusts Folcs//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. 155-156 lpp.; Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986.104-105; Apena I. Augusts Folcs Rīgā. //Latvijas Architektūra. 2003. Nr. 6 (50) 92-95 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20. gs. sākums # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 1883 2136 2120 2007-06-20T14:36:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] [[Image:xxx|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] [[Image:xxx|thumb|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] [[Image:xxx|thumb|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] # [[:image:xxx|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] # [[:image:xxx|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] # [[:image:xxx|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 0 1882 2137 2103 2007-06-20T14:53:27Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto [[Image:xxx|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] [[Image:xxx|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] [[Image:xxx|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] [[Image:xxx|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:xxx|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:xxx|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Vestibils.]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fasādes fragments.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:xxx|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:xxx|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:xxx|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:xxx|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:xxx|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:xxx|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:xxx|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:xxx|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:xxx|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:xxx|Fasādes fragments.]] [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1888 2138 2116 2007-06-20T14:58:16Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:xxx|thumb|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] [[Image:xxx|thumb|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] [[Image:xxx|thumb|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] [[Image:xxx|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM.]] '''Oto un Vasils''' (Otto&Wassil) - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu Wassil&Co) =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca Otto&Wassil dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja 9 strādniekus, gada finasiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). Otto&Wassil darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) Otto&Wassil par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== Otto&Wassil, vēlāk Wassi&Co dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902., arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. Otto&Wassil zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam Wassil&Co – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka Otto&Wassil (Wassil&Co) piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta lielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.03 - 1944.12. 11.) dzimis 1874. Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības Zachęta (Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych) rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā Zachęta, kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas meitu Jadvigu Dombrovsku . ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Otto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapa pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - II vieta Šopena pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. 08 - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nonmieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī . Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit, 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildus informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. – Warszawa, 1989. – S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720.; Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā //Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. -Rīga,- 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Zigmunts Oto.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:xxx|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] # [[:image:xxx|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] # [[:image:xxx|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] # [[:image:xxx|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] # [[:image:xxx|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM.]] [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 2169 2138 2007-06-25T12:16:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Oto_fotoportrets.jpg|thumb|Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|thumb|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] [[Image:Otto_Struklaka.jpg|thumb|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] [[Image:Otto_Atlanti.jpg|thumb|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|thumb|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|thumb|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] [[Image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM.]] '''Oto un Vasils''' (Otto&Wassil) - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu Wassil&Co) =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca Otto&Wassil dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja 9 strādniekus, gada finasiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). Otto&Wassil darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) Otto&Wassil par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== Otto&Wassil, vēlāk Wassi&Co dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902., arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. Otto&Wassil zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam Wassil&Co – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka Otto&Wassil (Wassil&Co) piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta lielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.03 - 1944.12. 11.) dzimis 1874. Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības Zachęta (Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych) rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā Zachęta, kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas meitu Jadvigu Dombrovsku . ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Otto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapa pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - II vieta Šopena pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. 08 - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nonmieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī . Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit, 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildus informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. – Warszawa, 1989. – S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720.; Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā //Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. -Rīga,- 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Oto_fotoportrets.jpg|Zigmunts Oto.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] # [[:image:Otto_Struklaka.jpg|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] # [[:image:Otto_Atlanti.jpg|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] # [[:image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM.]] [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 0 1880 2139 2119 2007-06-22T10:42:18Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.VIII]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166.]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853.10.IV―1915.16.V) ― viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošanās apstākļi un mācības== Dranda dzimis 1853.g. Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku ģimenē. Valkas apriņķis 19.gs. pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē ― šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19.gs. vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem 1867.―1871.g. mācījies arī Dranda. Šajā laikā jau bija manāmi pirmie panākumi. Pēc apmācības un dažiem “vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem Dranda, atgriezies dzimtajās mājās, uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. To pabeidza 1882.g. un nosauca par “Podniekdrandiem”. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus ― krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20.gs. mijā izveidojušamies kontaktam ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, rosinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. Drandas traukiem raksturīgas Vidzemes novada lakoniskās formas, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehniku. Pārsteidzoši košās glazūras ir viņa paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas darināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906.g. Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot izstādes sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu šķīvju pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150. gadu jubilejai veltīta izstāde 2003.g. notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20.gs. otrās puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet it īpaši Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S.Grosa =Bibliogrāfija= Kučinska, V. Jēkabs Dranda. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1.[sēj.]. Rīga, 1995. 127.lpp. Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. ''Latvija''. Nr.200. 1906.12.10. Praznicāne, I. Podniekmeistrs no Smiltenes. ''Literatūra un Māksla''. 1983.19.08. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.08. # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166. # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J.Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5 cm. Latvijas Vēstures muzejs. [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 2140 2139 2007-06-22T10:43:32Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.VIII]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166.]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853.10.IV―1915.16.V) ― viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošanās apstākļi un mācības== Dranda dzimis 1853.g. Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku ģimenē. Valkas apriņķis 19.gs. pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē ― šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19.gs. vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem 1867.―1871.g. mācījies arī Dranda. Šajā laikā jau bija manāmi pirmie panākumi. Pēc apmācības un dažiem “vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem Dranda, atgriezies dzimtajās mājās, uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. To pabeidza 1882.g. un nosauca par “Podniekdrandiem”. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus ― krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20.gs. mijā izveidojušamies kontaktam ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, rosinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. Drandas traukiem raksturīgas Vidzemes novada lakoniskās formas, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehniku. Pārsteidzoši košās glazūras ir viņa paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas darināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906.g. Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot izstādes sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu šķīvju pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150 gadu jubilejai veltīta izstāde 2003.g. notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20.gs. otrās puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet it īpaši Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S.Grosa =Bibliogrāfija= #Kučinska, V. Jēkabs Dranda. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1.[sēj.]. Rīga, 1995. 127.lpp. #Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. ''Latvija''. Nr.200. 1906.12.10. #Praznicāne, I. Podniekmeistrs no Smiltenes. ''Literatūra un Māksla''. 1983.19.08. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.08. # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166. # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J.Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5 cm. Latvijas Vēstures muzejs. [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 6 1903 2141 2007-06-25T11:46:59Z Ivo 2 Augusts Folcs. Fotoportrets. 20. gs. sākums wikitext text/x-wiki Augusts Folcs. Fotoportrets. 20. gs. sākums 6 1904 2142 2007-06-25T11:49:12Z Ivo 2 Folcs, A. Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā wikitext text/x-wiki Folcs, A. Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā 6 1905 2143 2007-06-25T11:50:30Z Ivo 2 Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents. wikitext text/x-wiki Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents. 6 1906 2144 2007-06-25T11:51:15Z Ivo 2 Folcs, A. Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883. 6 1907 2145 2007-06-25T11:52:22Z Ivo 2 Folcs, A. Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891) wikitext text/x-wiki Folcs, A. Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891) 6 1908 2146 2007-06-25T11:53:02Z Ivo 2 Folcs, A. Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents. 6 1909 2147 2007-06-25T11:53:49Z Ivo 2 Folcs, A. Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents. 6 1910 2148 2007-06-25T11:55:30Z Ivo 2 Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905). wikitext text/x-wiki Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905). 6 1911 2149 2007-06-25T11:56:24Z Ivo 2 Biržas komercskola. Interjeru apdare. wikitext text/x-wiki Biržas komercskola. Interjeru apdare. 6 1912 2150 2007-06-25T11:57:07Z Ivo 2 Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902). wikitext text/x-wiki Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902). 6 1913 2151 2007-06-25T11:57:45Z Ivo 2 A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums. wikitext text/x-wiki A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums. 6 1914 2152 2007-06-25T11:58:22Z Ivo 2 Folcs, A. Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893. 6 1915 2153 2007-06-25T11:59:01Z Ivo 2 Folcs, A. Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums wikitext text/x-wiki Folcs, A. Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums 6 1916 2154 2007-06-25T11:59:47Z Ivo 2 Folcs, A. Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. 6 1917 2155 2007-06-25T12:00:31Z Ivo 2 Folcs, A. Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907. 6 1918 2156 2007-06-25T12:01:12Z Ivo 2 Folcs, A. Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. 6 1919 2158 2007-06-25T12:04:45Z Ivo 2 Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto. wikitext text/x-wiki Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto. 6 1920 2159 2007-06-25T12:05:32Z Ivo 2 Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā wikitext text/x-wiki Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā 2161 2159 2007-06-25T12:07:53Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā 6 1921 2160 2007-06-25T12:07:20Z Ivo 2 Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā wikitext text/x-wiki Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā 6 1922 2162 2007-06-25T12:08:49Z Ivo 2 Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums wikitext text/x-wiki Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums 6 1923 2163 2007-06-25T12:11:45Z Ivo 2 Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments wikitext text/x-wiki Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments 6 1924 2164 2007-06-25T12:12:53Z Ivo 2 Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments wikitext text/x-wiki Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments 6 1925 2165 2007-06-25T12:14:02Z Ivo 2 Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments wikitext text/x-wiki Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments 6 1926 2166 2007-06-25T12:14:48Z Ivo 2 Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments wikitext text/x-wiki Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments 6 1927 2167 2007-06-25T12:15:20Z Ivo 2 Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902 wikitext text/x-wiki Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902 6 1928 2168 2007-06-25T12:15:57Z Ivo 2 Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM. wikitext text/x-wiki Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM. 6 1929 2170 2007-06-25T12:38:47Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa. 6 1930 2171 2007-06-25T12:42:24Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. 6 1931 2172 2007-06-25T12:45:08Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments. 6 1932 2173 2007-06-25T12:52:43Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa 6 1933 2174 2007-06-25T12:53:51Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 6 1934 2175 2007-06-25T12:57:57Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare. 6 1935 2176 2007-06-25T12:59:36Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies). wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies). 6 1936 2177 2007-06-25T13:00:44Z Ivo 2 H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. wikitext text/x-wiki H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. 6 1937 2178 2007-06-25T13:03:15Z Ivo 2 Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments. 6 1938 2179 2007-06-25T13:04:18Z Ivo 2 P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913. wikitext text/x-wiki P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913. 6 1939 2180 2007-06-25T13:08:41Z Ivo 2 F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907. wikitext text/x-wiki F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907. 0 1883 2181 2136 2007-06-25T13:09:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] [[Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] [[Image:Folcs_akroteriji.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 0 1884 2182 2115 2007-06-25T16:09:31Z Ivo 2 Removing all content from page wikitext text/x-wiki 2183 2182 2007-06-25T16:10:49Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] [[Image:xxx|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] [[Image:xxx|thumb|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] [[Image:xxx|thumb|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] [[Image:xxx|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:xxx|thumb|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:xxx|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:xxx|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] [[Image:xxx|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā== Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums # Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. # K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903. # A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905. # Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. # K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. # Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. # Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. # Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. # Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. # Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. # Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. # Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. # Hipotēku bankas projekts. 1911. # 17_,18_, 19_. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2189 2183 2007-06-25T16:26:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:xxx|thumb|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:xxx|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:xxx|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] [[Image:xxx|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā== Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums # Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. # K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903. # A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905. # Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. # K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. # Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. # Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. # Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. # Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. # Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. # Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. # Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). # Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. # Hipotēku bankas projekts. 1911. # 17_,18_, 19_. Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2204 2189 2007-06-25T18:35:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] '''Eižens Laube''' (1880. 25.05 - 1967. 21.07) tiek uzskatīts viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K. Pēkšēna birojā== Eižens Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Viņa tēvam - Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. E. Laube no 1892. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899. gadā uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, kuru pabeidza 1906. gadā, iegūstot inženiera arhitekta grādu. Eižens Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums). Praktisku darbību arhitektūras jomā E. Laube uzsāka 1900. gada pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstatīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par K.Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka K. Pēkšēns, kura birojā E.Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem K. Pēkšēna un E. Laubes kopdarbiem (1901), tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas ir vienlaikus ir arī viena no pirmajām K. Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmatots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors, ar jūgendstila simboliku. 1903. gadā E. Laube piedalījies K. Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā - celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905. gadu E. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šī arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A. Vanagam, K. Pēkšēnam, un B. Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šī jūgendstila varianta attīstībā E. Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905. gadā (kopā ar studiju biedru - arhitektu A. Vanagu un mākslinieku J. Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā K. Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas - Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 1905.gadā kopā ar K. Pēkšēnu piedalījies arī E. Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A. Ķeniņa skolas ēkas (1905.g.), inženiera J. Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906.g.), kā arī K. Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907.g.). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta pielietojums, kurā nereti izmantoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā E. Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās un 1907. gadā viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 6 1940 2184 2007-06-25T16:12:58Z Ivo 2 Laube, E. Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. wikitext text/x-wiki Laube, E. Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901. 6 1941 2185 2007-06-25T16:13:32Z Ivo 2 E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums wikitext text/x-wiki E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums 6 1942 2186 2007-06-25T16:18:15Z Ivo 2 Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. wikitext text/x-wiki Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums. 6 1943 2187 2007-06-25T16:20:45Z Ivo 2 K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. wikitext text/x-wiki K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907. 6 1944 2188 2007-06-25T16:25:49Z Ivo 2 Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. wikitext text/x-wiki Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908. 6 1945 2190 2007-06-25T18:00:26Z Ivo 2 Laube, E. Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. wikitext text/x-wiki Laube, E. Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908. 6 1946 2191 2007-06-25T18:04:17Z Ivo 2 Laube, E. Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. wikitext text/x-wiki Laube, E. Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908. 6 1947 2192 2007-06-25T18:09:02Z Ivo 2 Laube, E. Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. wikitext text/x-wiki Laube, E. Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907. 6 1948 2193 2007-06-25T18:11:07Z Ivo 2 Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments. 6 1949 2194 2007-06-25T18:14:43Z Ivo 2 Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. wikitext text/x-wiki Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. 2195 2194 2007-06-25T18:15:03Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Laube, E. Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909. 6 1950 2196 2007-06-25T18:17:29Z Ivo 2 Laube, E. Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. wikitext text/x-wiki Laube, E. Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909. 6 1951 2197 2007-06-25T18:19:26Z Ivo 2 E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). wikitext text/x-wiki E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 6 1952 2198 2007-06-25T18:20:05Z Ivo 2 E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). wikitext text/x-wiki E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā). 6 1953 2199 2007-06-25T18:23:36Z Ivo 2 Laube, E. Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. wikitext text/x-wiki Laube, E. Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909. 6 1954 2200 2007-06-25T18:25:58Z Ivo 2 Laube, E. Hipotēku bankas projekts. 1911. wikitext text/x-wiki Laube, E. Hipotēku bankas projekts. 1911. 6 1955 2201 2007-06-25T18:29:32Z Ivo 2 Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). wikitext text/x-wiki Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). 6 1956 2202 2007-06-25T18:31:33Z Ivo 2 Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). wikitext text/x-wiki Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). 6 1957 2203 2007-06-25T18:32:02Z Ivo 2 Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). wikitext text/x-wiki Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēls no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen). 0 1958 2206 2007-06-27T11:12:55Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. Всемирная иллюстрация, 1878, Nr. 520, c. 14.]] [[Image:xxx|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. Всемирная иллюстрация, 1878, Nr. 520, c. 14.]] [[Image:xxx|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝ Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848.]] [[Image:xxx|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3 cm.]] [[Image:xxx|thumb|Pēterburgas Avīzes. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.]] [[Image:xxx|thumb|Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums.]] [[Image:xxx|thumb|Bizmanis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 14, 160. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Brencis un Žvingulis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 6, 57. lpp.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830. 13. I – 1899. 20. XI) – ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830. g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju biju pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (Friedrich Maydell) darbnīcā. 1847. g. Daugulis nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanču ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus – darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmātiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrajās ksilogrāfijas tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem „pa formai”. Šī metode, jādomā bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams pats nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha (Wilhelm Kaulbach) lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi (ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda (Friedrich Kreutzwald) Johanna Volfganga Gētes (Johann Wolfgang Goethe) poēmas ˝ Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam, 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas līrisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ˝Perno Postimees ehk Näddalileht”, 1857, ˝Pēterburgas Avīzes˝, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝Veca ebreja portreta˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (Rembrandt) gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „Pēterburgas Avīzes” (1862-1865) izdošanā (sk. Vēsturisko fonu), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝Dzirkstele˝(vēlāk ˝Zobugals˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: Bizmanis (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), Brencis un Žvingulis - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (Александр Агин) J. Kovrigina (Ковригин) u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝Pēterburgas Avīžu” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (Гаврила Державин) kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝Всемирная иллюстрация˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝Модный свет˝, ˝Огонек˝, ˝Нива˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. Ilustrēts Žurnāls, 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). Daugava, 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. Всемирная иллюстрация, 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:xxx|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848. # [[:image:xxx|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. # [[:image:xxx|Pēterburgas Avīzes.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:xxx|Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:xxx|Bizmanis.]] Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:xxx|Brencis un Žvingulis.]] Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 6, 57. lpp. [[Category:Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2210 2206 2007-06-27T12:01:43Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14.]] [[Image:xxx|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝ Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848.]] [[Image:xxx|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3 cm.]] [[Image:xxx|thumb|''Pēterburgas Avīzes''. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.]] [[Image:xxx|thumb|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums.]] [[Image:xxx|thumb|Bizmanis. ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Brencis un Žvingulis. ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830. 13. I – 1899. 20. XI) – ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830. g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju biju pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (''Friedrich Maydell'') darbnīcā. 1847. g. Daugulis nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanču ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus – darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmātiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrajās ksilogrāfijas tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem „pa formai”. Šī metode, jādomā bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams pats nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:xxx|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda (''Friedrich Kreutzwald'') Johanna Volfganga Gētes (''Johann Wolfgang Goethe'') poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas līrisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ˝''Perno Postimees ehk Näddalileht''”, 1857, ˝[[:image:xxx|''Pēterburgas Avīzes'']]˝, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:xxx|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: Bizmanis (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), Brencis un Žvingulis - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:xxx|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:xxx|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. # [[:image:xxx|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:xxx|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:xxx|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:xxx|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2220 2210 2007-07-16T11:18:42Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝ Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3 cm.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|''Pēterburgas Avīzes''. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830. 13. I – 1899. 20. XI) – ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830. g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju biju pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa (''Friedrich Maydell'') darbnīcā. 1847. g. Daugulis nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanču ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus – darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmātiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrajās ksilogrāfijas tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem „pa formai”. Šī metode, jādomā bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams pats nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda (''Friedrich Kreutzwald'') Johanna Volfganga Gētes (''Johann Wolfgang Goethe'') poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas līrisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ˝''Perno Postimees ehk Näddalileht''”, 1857, ˝[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes'']]˝, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 1959 2207 2007-06-27T11:22:20Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta ... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1910. S. 59.]] [[Image:xxx|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1913. S. 103.]] [[Image:xxx|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:xxx|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:xxx|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM.]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (Konstantin Ronczewski) – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (Johann Koch) un Oto Hofmaņa (Otto Hpffmann) birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā J. Rozentāla privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (Илья Машков) studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (Heinrich Knirr). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (Jean-Antoine Injalbert), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(Jean-Baptiste Carpeaux) sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (Jean- Auguste Dampt) iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (Паоло Трубецкой). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝Mājup˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝Sievietes (sievas) portrets˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝Kucīte˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝Mātes portrets˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝Bruņinieks lūgšanā,˝ 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. ‘Bernharda Borherta portrets”, 1911, abi LNMM, ˝Paula Valdena portrets˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝Čūska”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - Krišjāņa Barona biste (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), V. Purvīša portreti cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝Galviņai˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „Melanholiķa (Emigranta)” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. Filologu biedrības raksti, 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:xxx|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1910. S. 59. # [[:image:xxx|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. # [[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:xxx|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM. # [[:image:xxx|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1913. S. 103. # [[:image:xxx|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:xxx|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM. # [[:image:xxx|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:xxx|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2211 2207 2007-06-27T12:12:01Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59.]] [[Image:xxx|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103.]] [[Image:xxx|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:xxx|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:xxx|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM.]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:xxx|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:xxx|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:xxx|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:xxx|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:xxx|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:xxx|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:xxx|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:xxx|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:xxx|[[:image:xxx|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:xxx|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:xxx|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. # [[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:xxx|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM. # [[:image:xxx|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:xxx|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:xxx|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM. # [[:image:xxx|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:xxx|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1960 2208 2007-06-27T11:36:58Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp.]] [[Ima... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 31,8 x 26,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Uzmetumi. 1919. Oforts. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Liktenis. 1919. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Strādnieki. 1920. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 66.- 67. lpp.]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Minhenē== Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva pedantiski detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem (˝Galvas zīmējums˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, abu atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un izrāžu dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izrteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.) , bet tā neguva nekādu ievērību. ==Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g.== 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g. , grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝Tēvocis Bernhards˝, 1913-1914, LNMM), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝Āgenskalna priedes˝. 1913-1914, LNMM). Šī neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (piemēram, ˝Herta lasa˝, 1913-1914, LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvus kontrastējošus krāstoņus. ==Pēdējie dzīves un darbības gadi== Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinuieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝Gulošie karavīri˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā un pēc tam mājās Rīgā. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919.g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc pirmās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917.gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Stājdarbi mijās ar grāmatu grafiku. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem un reprodukcijām, kā arī pēc Penģerota raksturojumiem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais glerznieciskums(˝Augļi˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski un groteskēti tēli. Pēdējo vidū, spriežot pēc apraksta, bija vairāki, kas atgādināja vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozījas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „Leļļu skūpsts”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā nojaušams mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) tēliem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem („Uzmetumi”, 1919, atrašanās vieta nezināma) un netiešāk groteskais monstrs, sīko bēgļu vajātājs, zīmējumā „Liktenis”(1919, atrašanās vieta nezināma). Negaidīta pievēršanās sociāli iekrāsotam reālismam atklājas Plītes-Pleitas pēdējā lielākā gleznā „Strādnieki: ( 1920, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Jau spriežot pēc Plītem-Pleitem veltītās V.Penģerota pamatmonogrāfijas datiem, daudzi mākslinieka darbi bija nonākuši privātu personu īpašumā, šo darbu liktenis nav zināms. Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināli (skaitā 38) glabājas LNMM. Rīgā.. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp. # [[:image:xxx|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. # [[:image:xxx|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. # [[:image:xxx|Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. # [[:image:xxx|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 31,8 x 26,5. LNMM. # [[:image:xxx|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. LNMM. # [[:image:xxx|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. # [[:image:xxx|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. # [[:image:xxx|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM # [[:image:xxx|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. # [[:image:xxx|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp. # [[:image:xxx|Liktenis.]] 1919. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp. # [[:image:xxx|Strādnieki.]] 1920. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 66.- 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 2209 2208 2007-06-27T11:46:23Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 31,8 x 26,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Uzmetumi. 1919. Oforts. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Liktenis. 1919. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Strādnieki. 1920. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 66.- 67. lpp.]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Minhenē== Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (''Konstantin Niländer''). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (''Karl Raupp''), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (''Hermann Zeillinger''). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva pedantiski detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝''Die Scholle''” grupas gleznotāju paraugiem (˝[[:image:xxx|Galvas zīmējums]]˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, abu atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „[[:image:xxx|Pilsēta]]”, kas veltīts Minhenes ielu un izrāžu dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izrteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (''Albrecht Dürer''), Ādolfs Mencelis (''Adolph Menzel''), Vilhelms Leibls (''Wilhelm Leibl''). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. ==Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g.== 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, [[Konrāds Ubāns|Konrādu Ubānu]], [[Konstantīns Lielausis|Konstantīnu Lielausi]]). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝[[:image:xxx|Tēvocis Bernhards]]˝, 1913-1914, LNMM), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝[[:image:xxx|Āgenskalna priedes]]˝. 1913-1914, LNMM). Šī neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (piemēram, ˝[[:image:xxx|Herta lasa]]˝, 1913-1914, LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvus kontrastējošus krāstoņus. ==Pēdējie dzīves un darbības gadi== Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinuieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝[[:image:xxx|Gulošie karavīri]]˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā un pēc tam mājās Rīgā. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919.g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc pirmās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917.gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Stājdarbi mijās ar grāmatu grafiku. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem un reprodukcijām, kā arī pēc Penģerota raksturojumiem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais glerznieciskums(˝[[:image:xxx|Augļi]]˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski un groteskēti tēli. Pēdējo vidū, spriežot pēc apraksta, bija vairāki, kas atgādināja vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozījas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „[[:image:xxx|Leļļu skūpsts]]”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā nojaušams mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (''Francisco Goya'') tēliem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „''Los caprichos''” tēlu atkārtojumiem („[[:image:xxx|Uzmetumi]]”, 1919, atrašanās vieta nezināma) un netiešāk groteskais monstrs, sīko bēgļu vajātājs, zīmējumā „Liktenis”(1919, atrašanās vieta nezināma). Negaidīta pievēršanās sociāli iekrāsotam reālismam atklājas Plītes-Pleitas pēdējā lielākā gleznā „[[:image:xxx|Strādnieki]]˝ (1920, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Jau spriežot pēc Plītem-Pleitem veltītās V.Penģerota pamatmonogrāfijas datiem, daudzi mākslinieka darbi bija nonākuši privātu personu īpašumā, šo darbu liktenis nav zināms. Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināli (skaitā 38) glabājas LNMM. Rīgā.. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 4.-5. lpp. # [[:image:xxx|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. # [[:image:xxx|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. # [[:image:xxx|Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. # [[:image:xxx|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 31,8 x 26,5. LNMM. # [[:image:xxx|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. LNMM. # [[:image:xxx|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. # [[:image:xxx|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. # [[:image:xxx|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM # [[:image:xxx|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. # [[:image:xxx|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp. # [[:image:xxx|Liktenis.]] 1919. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 64.- 65. lpp. # [[:image:xxx|Strādnieki.]] 1920. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 66.- 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 6 1961 2212 2007-07-16T10:55:19Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Brencis un Žvingulis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 6, 57. lpp. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Brencis un Žvingulis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 6, 57. lpp. 6 1962 2213 2007-07-16T10:58:29Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Bizmanis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 14, 160. lpp. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Bizmanis. Pēterburgas Avīzes. 1862, Pielikums Dzirkstele, Nr. 14, 160. lpp. 6 1963 2214 2007-07-16T11:03:48Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums. 6 1964 2215 2007-07-16T11:06:46Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. 2216 2215 2007-07-16T11:07:00Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3 cm. 6 1965 2217 2007-07-16T11:10:53Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. 6 1966 2218 2007-07-16T11:17:40Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848. 6 1967 2219 2007-07-16T11:18:19Z Ivo 2 Augusts Daugulis. Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. Всемирная иллюстрация, 1878, Nr. 520, c. 14. wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. Всемирная иллюстрация, 1878, Nr. 520, c. 14. 6 1968 2221 2007-07-16T11:34:02Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. 6 1969 2222 2007-07-16T11:42:58Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. 6 1970 2223 2007-07-16T11:45:36Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. 6 1971 2224 2007-07-16T11:48:16Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. 6 1972 2225 2007-07-16T11:51:28Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902. 6 1973 2226 2007-07-16T11:53:44Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904. 6 1974 2227 2007-07-16T11:56:23Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904. 0 1886 2228 2113 2007-07-16T11:57:33Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] [[Image:xxx|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:xxx|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:xxx|thumb|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II – 1955.19.VII) – izcils ornamenta meistars Latvijā 20. gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20. gadsimta sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Jūlijs Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Viņa tēvs Ernests Mdernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā - Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass – ērģeļu būvētājs. Jūlijs Madernieks kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Mākslinieka māte – Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Mātes veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz. Krustu) skolā, Jūlijs Madernieks 1883. gadā pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik par progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, kuru absolvēja 1889. gadā, iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību J.Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891 - 1892), pēc tam - no 1892. līdz 1898. gadam Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā J. Madernieks iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem – Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalņiņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības „Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija J. Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900. gadam, pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, Madernieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas Akadēmijas (École des Beaux-Arts) darbnīcas un Kolarossi akadēmiju (Académie Colarossi), vasarās viņš ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju, un muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīst tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā J. Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz līdz 1902. gadam J. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem - plakātiem un pastkartēm. 1902. gadā J. Madernieks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietiškās grafikas nozarē. Šajā laikā J. Madernieks pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H. Freijas kursos), vēlāk - vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F. Birģeles lietiškās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c., sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]), 1904. gadā J. Madernieks atvēra savu privāto studiju - J. Madenieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914. gadam (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]). Kopš 1904. gada J. Madernieks pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos „Dzimtenes Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas” u.c.). 20. gadsimta sākumā par J. Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā - no 1902. līdz un līdz 1905. gadam J. Madernieks veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F. Alberta, uzņēmēja K. Berga, advokāta F. Grosvalda, ārstu K. Meņģeļa un A. Krauca dzīvokļiem (izņemot F. Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). F. Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli J. Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā – viņš ne tikai darinājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā J. Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietiškās mākslas izstrādājumu darināšanas J. Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem - kopš 1903. gada viņš aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus - tai skaitā dreļļu rakstus - Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai J. Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem ([[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]], 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:xxx|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:xxx|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:xxx|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:xxx|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:xxx|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:xxx|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:xxx|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:xxx|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 6 1975 2229 2007-07-16T11:59:05Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908. 6 1976 2230 2007-07-16T12:09:10Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis” wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis” 6 1977 2231 2007-07-16T12:10:02Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnālam „Vērotājs” wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnālam „Vērotājs” 6 1978 2232 2007-07-16T12:12:15Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnālam „Zalktis” wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vinjetes žurnālam „Zalktis” 6 1979 2233 2007-07-16T12:13:38Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. 6 1980 2234 2007-07-16T12:18:24Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903. 0 1886 2235 2228 2007-07-16T12:18:41Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:xxx|thumb|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] [[Image:xxx|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:xxx|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II – 1955.19.VII) – izcils ornamenta meistars Latvijā 20. gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20. gadsimta sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Jūlijs Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Viņa tēvs Ernests Mdernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā - Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass – ērģeļu būvētājs. Jūlijs Madernieks kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Mākslinieka māte – Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Mātes veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz. Krustu) skolā, Jūlijs Madernieks 1883. gadā pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik par progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, kuru absolvēja 1889. gadā, iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību J.Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891 - 1892), pēc tam - no 1892. līdz 1898. gadam Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā J. Madernieks iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem – Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalņiņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības „Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija J. Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900. gadam, pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, Madernieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas Akadēmijas (École des Beaux-Arts) darbnīcas un Kolarossi akadēmiju (Académie Colarossi), vasarās viņš ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju, un muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīst tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā J. Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz līdz 1902. gadam J. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem - plakātiem un pastkartēm. 1902. gadā J. Madernieks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietiškās grafikas nozarē. Šajā laikā J. Madernieks pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H. Freijas kursos), vēlāk - vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F. Birģeles lietiškās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c., sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]), 1904. gadā J. Madernieks atvēra savu privāto studiju - J. Madenieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914. gadam (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]). Kopš 1904. gada J. Madernieks pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos „Dzimtenes Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas” u.c.). 20. gadsimta sākumā par J. Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā - no 1902. līdz un līdz 1905. gadam J. Madernieks veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F. Alberta, uzņēmēja K. Berga, advokāta F. Grosvalda, ārstu K. Meņģeļa un A. Krauca dzīvokļiem (izņemot F. Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). F. Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli J. Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā – viņš ne tikai darinājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā J. Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietiškās mākslas izstrādājumu darināšanas J. Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem - kopš 1903. gada viņš aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus - tai skaitā dreļļu rakstus - Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai J. Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem ([[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]], 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:xxx|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:xxx|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:xxx|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:xxx|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2245 2235 2007-07-16T12:40:24Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e.1899. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II – 1955.19.VII) – izcils ornamenta meistars Latvijā 20. gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20. gadsimta sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Jūlijs Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Viņa tēvs Ernests Mdernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā - Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass – ērģeļu būvētājs. Jūlijs Madernieks kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Mākslinieka māte – Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Mātes veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz. Krustu) skolā, Jūlijs Madernieks 1883. gadā pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik par progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, kuru absolvēja 1889. gadā, iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību J.Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891 - 1892), pēc tam - no 1892. līdz 1898. gadam Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā J. Madernieks iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem – Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalņiņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības „Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija J. Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900. gadam, pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, Madernieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas Akadēmijas (École des Beaux-Arts) darbnīcas un Kolarossi akadēmiju (Académie Colarossi), vasarās viņš ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju, un muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīst tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā J. Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz līdz 1902. gadam J. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem - plakātiem un pastkartēm. 1902. gadā J. Madernieks pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietiškās grafikas nozarē. Šajā laikā J. Madernieks pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H. Freijas kursos), vēlāk - vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F. Birģeles lietiškās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c., sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]), 1904. gadā J. Madernieks atvēra savu privāto studiju - J. Madenieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914. gadam (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]). Kopš 1904. gada J. Madernieks pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos „Dzimtenes Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas” u.c.). 20. gadsimta sākumā par J. Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā - no 1902. līdz un līdz 1905. gadam J. Madernieks veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F. Alberta, uzņēmēja K. Berga, advokāta F. Grosvalda, ārstu K. Meņģeļa un A. Krauca dzīvokļiem (izņemot F. Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). F. Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli J. Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā – viņš ne tikai darinājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā J. Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietiškās mākslas izstrādājumu darināšanas J. Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem - kopš 1903. gada viņš aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus - tai skaitā dreļļu rakstus - Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai J. Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem ([[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]], 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 6 1981 2236 2007-07-16T12:20:48Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. 6 1982 2237 2007-07-16T12:23:34Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. 6 1983 2238 2007-07-16T12:27:05Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. 6 1984 2239 2007-07-16T12:29:11Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. 6 1985 2240 2007-07-16T12:32:19Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. 6 1986 2241 2007-07-16T12:32:30Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. F. Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. 6 1987 2242 2007-07-16T12:35:44Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. 1905. gada fotogrāfija. 6 1988 2243 2007-07-16T12:37:26Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte. wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte. 6 1989 2244 2007-07-16T12:40:00Z Ivo 2 Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums wikitext text/x-wiki Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20. gs. sākums 6 1990 2246 2007-07-18T11:00:25Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: Senatne un Māksla, 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. 6 1991 2247 2007-07-18T11:04:11Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. 2248 2247 2007-07-18T11:04:21Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM 6 1992 2249 2007-07-18T11:07:26Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. 0 1959 2250 2211 2007-07-18T11:08:34Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59.]] [[Image:xxx|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103.]] [[Image:xxx|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:xxx|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM.]] [[Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM.]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:xxx|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:xxx|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:xxx|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:xxx|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:xxx|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:xxx|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:xxx|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:xxx|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:xxx|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. # [[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:xxx|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM. # [[:image:xxx|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:xxx|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:xxx|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM. # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2253 2250 2007-07-18T12:01:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59.]] [[Image:xxx|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103.]] [[Image:Roncevskis_Barons.jpg|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM.]] [[Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM.]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:xxx|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:xxx|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:xxx|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:xxx|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:xxx|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:xxx|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:xxx|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. # [[:image:xxx|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:xxx|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM. # [[:image:xxx|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM. # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2257 2253 2007-07-18T14:11:42Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59.]] [[Image:xxx|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:xxx|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Cuska.jpg|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103.]] [[Image:Roncevskis_Barons.jpg|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM]] [[Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:xxx|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:xxx|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:xxx|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:xxx|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:xxx|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:xxx|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:xxx|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2262 2257 2007-07-18T14:58:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets. No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg‎|thumb|Mājup, Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59.]] [[Image:Roncevskis_Kucite.jpg|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66.]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM]] [[Image:Roncevskis_Cuska.jpg|thumb|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103.]] [[Image:Roncevskis_Barons.jpg|thumb|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte]] [[Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|thumb|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM]] [[Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|thumb|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|thumb|Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 6 1993 2251 2007-07-18T11:38:16Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, LNMM. 6 1994 2252 2007-07-18T11:44:28Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Krišjāņa Barona portrets. 1923. Marmors. Latvijas Universitāte 6 1995 2254 2007-07-18T13:46:20Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1913. S. 103. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Čūska. Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1913. S. 103. 6 1996 2255 2007-07-18T13:49:40Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM 6 1997 2256 2007-07-18T13:56:35Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM 6 1998 2258 2007-07-18T14:41:48Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM 6 1781 2259 1959 2007-07-18T14:44:31Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM 6 1999 2260 2007-07-18T14:49:57Z Ivo 2 Konstantīns Rončevskis. Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66. wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Kucīte. Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1909. S. 66. 6 1832 2261 2027 2007-07-18T14:56:49Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1910. S. 59. 6 2000 2263 2007-07-18T15:04:03Z Ivo 2 Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto 6 2001 2264 2007-07-18T15:15:09Z Ivo 2 Konstantīns Pēkšēns. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu. 6 2002 2265 2007-07-18T15:24:59Z Ivo 2 Konstantīns Pēkšēns. Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls. 0 1882 2266 2137 2007-07-18T15:25:26Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] [[Image:xxx|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] [[Image:xxx|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] [[Image:xxx|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:xxx|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:xxx|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Vestibils.]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fasādes fragments.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:xxx|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:xxx|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:xxx|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:xxx|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:xxx|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:xxx|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:xxx|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:xxx|Fasādes fragments.]] [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 6 2003 2267 2007-07-26T09:53:40Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. 0 2004 2268 2007-07-26T09:55:13Z Ivo 2 New page: [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.]] ... wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.]] [[Image:xxx|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g.]] [[Image:xxx|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4.]] [[Image:xxx|thumb|Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173.]] [[Image:xxx|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897.]] [[Image:xxx|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901.]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912.]] [[Image:xxx|thumb|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs.]] [[Image:xxx|thumb|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925.]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi.== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas bija pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizēta objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie cita Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g. , strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pat laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu , bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošs dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu (titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam, 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un ilustrācijas). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus, nav šaubu, pazina Zariņš. Studijas Vācijā saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto kompozīciju ˝Pasaka˝). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logatos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tagad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antikvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viļjama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (˝Мир искусства˝ grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt atkarībā no ilustrējamā izdevuma Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], ˝Nemierīgi laiki˝). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājās arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem ˝Dzejnieka kaps˝(1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta ˝Druva˝ vāks un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieauguša relatīvā lakonisma piemērs ir plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei, kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīvi), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM, Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. * Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6, 995. – 1006. lpp. * Prande, A. Profesors RihardsZariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5, 129. – 140. lpp. * Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969. * Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970, 206. – 220. lpp. * Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 39. – 49. lpp. * Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000, 75. – 117. lpp. * Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003, 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894. g. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901. # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs. # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925. [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 0 2005 2269 2007-07-26T10:45:43Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM]] [[Image:xxx|thumb|M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, ... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM]] [[Image:xxx|thumb|M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM]] [[Image:xxx|thumb|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis.]] [[Image:xxx|thumb|Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem, =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena atveids, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir M. Balodes un J. Baloža portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM), ‘Sieviete ar bērnu”(1875, LNMM), „Trejmeitiņas”(1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), T.Zaļkalna un brāļu portrets (1881), „Jānis Usārs ar sievu”(1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas’ vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:xxx|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:xxx|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:xxx|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:xxx|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:xxx|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:xxx|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM [[Category:Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 0 1960 2270 2209 2007-07-26T10:51:00Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Minhenē == Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem (˝Galvas zīmējums˝, 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam, 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. == Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g. == 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem (˝Tēvocis Bernhards˝, 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus (˝Āgenskalna priedes˝. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai (˝Zaļumballe˝, 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus. == Pēdējie dzīves un darbības gadi == Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝Gulošie karavīri˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt (˝Lazaretē˝, 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums(˝Augļi˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „Leļļu skūpsts”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem (˝Uzmetumi˝, 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi („Liktenis”, ˝Sapnis˝, abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanās sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi (˝Gājiens˝, 1919, G. Belēviča kolekcija). == Mantojums == Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= 1_ Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 2_ Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. 3_ Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. 4_ Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. 5_ Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6_ Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 7_ Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 8_ Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 9_ Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. 10_ Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 11_ Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. 12_ Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 13_ Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM. 14._ Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. 15_ Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 16_ Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 17_ Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 18_ Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 6 2006 2271 2007-07-30T07:36:16Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g. 6 2007 2272 2007-07-30T07:38:06Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4. 6 2008 2273 2007-07-30T07:39:53Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. 6 2009 2274 2007-07-30T07:41:39Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897. 6 2010 2275 2007-07-30T07:44:36Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901. 6 2011 2276 2007-07-30T07:45:28Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM 6 2012 2277 2007-07-30T07:46:53Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM 6 2013 2278 2007-07-30T07:48:02Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912. 6 2014 2279 2007-07-30T07:49:59Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs. 6 2015 2280 2007-07-30T07:51:09Z Ivo 2 Rihards Zariņš. Ekslibris Jānim Misiņam. 1925. wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Ekslibris Jānim Misiņam. 1925. 0 2004 2281 2268 2007-07-30T07:52:08Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g.]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4.]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901.]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM]] [[Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|thumb|Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM]] [[Image:Zarins_Druva.jpg|thumb|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912.]] [[Image:Zarins_Plakats.jpg|thumb|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|thumb|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925.]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi.== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas bija pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizēta objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie cita Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g. , strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pat laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu , bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošs dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus, nav šaubu, pazina Zariņš. Studijas Vācijā saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logatos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tagad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antikvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viļjama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (˝Мир искусства˝ grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt atkarībā no ilustrējamā izdevuma Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājās arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieauguša relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīvi), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM, Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. * Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6, 995. – 1006. lpp. * Prande, A. Profesors RihardsZariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5, 129. – 140. lpp. * Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969. * Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970, 206. – 220. lpp. * Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 39. – 49. lpp. * Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000, 75. – 117. lpp. * Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003, 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894. g. # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4. # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901. # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM. # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM. # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM. # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912. # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925. [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 6 2016 2282 2007-07-30T08:00:18Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM 6 2017 2283 2007-07-30T08:04:55Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM 6 2018 2284 2007-07-30T08:08:03Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM 6 2019 2285 2007-07-30T08:10:22Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM 6 2020 2286 2007-07-30T08:12:39Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM 6 2021 2287 2007-07-30T08:14:38Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis. wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis. 6 2022 2288 2007-07-30T08:16:57Z Ivo 2 Kārlis Ludvigs Zēbode. Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM 0 2005 2289 2269 2007-07-30T08:17:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM]] [[Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|thumb|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM]] [[Image:Zebode_Zalkalni.jpg|thumb|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis.]] [[Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|thumb|Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem, =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM [[Category:Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 2290 2289 2007-07-30T08:18:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM]] [[Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|thumb|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM]] [[Image:Zebode_Zalkalni.jpg|thumb|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Papīrs, akvarelis.]] [[Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|thumb|Jānis Usārs ar sievu. 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem. =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM [[Category:Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 6 2023 2291 2007-07-30T08:41:13Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2024 2292 2007-07-30T08:44:46Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. 6 2025 2293 2007-07-30T08:49:49Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. 6 2026 2294 2007-07-30T08:52:15Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM 6 2027 2295 2007-07-30T08:55:04Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2028 2296 2007-07-30T08:56:49Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2029 2297 2007-07-30T09:00:25Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 0 1960 2298 2270 2007-07-30T09:01:07Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp.]] [[Image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|thumb|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|thumb|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM]] [[Image:xxx|thumb|Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Minhenē == Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem ([[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|˝Galvas zīmējums˝]], 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam]], 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. == Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g. == 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem ([[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|˝Tēvocis Bernhards˝]], 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus ([[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|˝Āgenskalna priedes˝]]. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai (˝Zaļumballe˝, 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas portreti (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus. == Pēdējie dzīves un darbības gadi == Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas (˝Gulošie karavīri˝, 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt (˝Lazaretē˝, 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums(˝Augļi˝, 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums „Leļļu skūpsts”(1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem (˝Uzmetumi˝, 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi („Liktenis”, ˝Sapnis˝, abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanās sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi (˝Gājiens˝, 1919, G. Belēviča kolekcija). == Mantojums == Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Zaļumballe.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. # [[:image:xxx|Māsas portrets.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. # [[:image:xxx|Lazaretē.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM. # [[:image:xxx|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. # [[:image:xxx|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Liktenis.]] 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Sapnis.]] Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:xxx|Gājiens.]] 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 2311 2298 2007-07-30T09:51:32Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp.]] [[Image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|thumb|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|thumb|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|thumb|Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|thumb|Herta lasa. 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|thumb|Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|thumb|Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|thumb|Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Augli.jpg|thumb|Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM]] [[Image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|thumb|Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp.]] [[Image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|thumb|Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|thumb|Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|thumb|Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] [[Image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|thumb|Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija.]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Minhenē == Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem ([[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|˝Galvas zīmējums˝]], 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam]], 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. == Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g. == 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem ([[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|˝Tēvocis Bernhards˝]], 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus ([[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|˝Āgenskalna priedes˝]]. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai ([[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|˝Zaļumballe˝]], 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|portreti]] (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus. == Pēdējie dzīves un darbības gadi == Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas ([[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|˝Gulošie karavīri˝]], 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt ([[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|˝Lazaretē˝]], 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums([[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|˝Augļi˝]], 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|„Leļļu skūpsts”]](1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem ([[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|˝Uzmetumi˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi ([[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|„Liktenis”]], [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|˝Sapnis˝]], abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanās sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi ([[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|˝Gājiens˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija). == Mantojums == Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|Māsas portrets.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|Lazaretē.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|Liktenis.]] 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|Sapnis.]] Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|Gājiens.]] 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 6 2030 2299 2007-07-30T09:02:24Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Zaļumballe. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2031 2300 2007-07-30T09:23:21Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Māsas portrets. 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2032 2301 2007-07-30T09:26:49Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Lazaretē. 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2033 2302 2007-07-30T09:27:45Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Gulošie karavīri. 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM 6 2034 2303 2007-07-30T09:32:22Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Augļi. 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM 6 2035 2304 2007-07-30T09:44:21Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Leļļu skūpsts. 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. 6 2036 2305 2007-07-30T09:46:53Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Uzmetumi. 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2037 2306 2007-07-30T09:47:39Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Liktenis. 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 6 2038 2307 2007-07-30T09:49:31Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Gājiens. 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 0 1880 2308 2140 2007-07-30T09:50:16Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.VIII]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166.]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853.10.IV―1915.16.V) ― viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošanās apstākļi un mācības== Dranda dzimis 1853.g. Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku ģimenē. Valkas apriņķis 19.gs. pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē ― šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19.gs. vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem 1867.―1871.g. mācījies arī Dranda. Šajā laikā jau bija manāmi pirmie panākumi. Pēc apmācības un dažiem “vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem Dranda, atgriezies dzimtajās mājās, uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. To pabeidza 1882.g. un nosauca par “Podniekdrandiem”. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus ― krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20.gs. mijā izveidojušamies kontaktam ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, mudinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. Drandas traukiem raksturīgas Vidzemes novada lakoniskās formas, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehniku. Pārsteidzoši košās glazūras ir viņa paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas darināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906.g. Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu šķīvju pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150 gadu jubilejai veltīta izstāde 2003.g. notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20.gs. otrās puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet it īpaši Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S.Grosa =Bibliogrāfija= #Kučinska, V. Jēkabs Dranda. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1.[sēj.]. Rīga, 1995. 127.lpp. #Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. ''Latvija''. Nr.200. 1906.12.10. #Praznicāne, I. Podniekmeistars no Smiltenes. ''Literatūra un Māksla''. 1983.19.08. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.08. # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166. # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J.Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5 cm. Latvijas Vēstures muzejs. [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 6 2040 2310 2007-07-30T09:51:08Z Ivo 2 Alfrēds Plīte-Pleita. Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. wikitext text/x-wiki Alfrēds Plīte-Pleita. Sapnis. Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. 0 1881 2312 2134 2007-07-30T10:05:11Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900.g. RTMM]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums VVA.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|thumb|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867.17.IX―1920.2.VII) ― Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Eizenšteins dzimis 1867.g. Sanktpēterburgā, ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893.g. absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895.g. Eizenšteins norīkots darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897.g. nākamā arhitekta dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas ― viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpēterburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par dzīvesvietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā ― Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898.g. ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins ― vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909.g. un tika oficiāli šķirta 1912.g. 1900.g. Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917.g. revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915.g. piešķirtais Īstenā valsts padomnieka tituls. 1917.g., pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917.10.VIII), Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā ― 1918. ― gadā pēc armijas sakāves bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk, 1919.g.) vēlreiz izveidojis laulības saites ― par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Eizenšteins miris 1920.g. 2.jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Mihaila Eizenšteina būvprakse nebija plaša un ārpus zināmajām - kopskaitā 15 celtnēm, citu ēku projektēšanu viņš nav veicis M. Eizenšteina darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911. gadam un tai piemīt savrups raksturs. Viņš uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtāju loks. Eizemšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām M. Eizenšteina projektētajām ēkām izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija – izņēmums ir ēka Elizabetes ielā 10a, kuras fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu, saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K. Pēkšēns). M. Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši ēkas centrā virs caurbrauktuves, vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi celtnēs, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram - nami Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Mihaila Eizenšteina pirmās ēkas Rīgā – 1897. gadā projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898. gadā projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39, ir historisma neorenesanses stilistikai tipiski nami, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16. gadsimta arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusts, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Mihails Eizenšteins pievēršas ap 1901. gadu, iespējams, Parīzes 1900. gada Pasaules izstādes (Exposition Universelle) materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A. Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J. Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais M. Eizenšteina projektēto namu vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības pielietojumu, kas raksturo arī turpmākās – laika posmā no 1903. līdz 1906. gadam projektētās ēkas. 1903. gadā apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība M. Eizenšteina projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A. Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes iela 10 b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis - īstenais vecākais valsts padomnieks A. Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā A. Ļebedinskim M. Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā - Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas – 1904. gads) un Alberta iela 4 (1905.). 1905. gadā projektēta S. Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P. Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906. gadā rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto M. Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās – viņa celtnēm raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības pielietojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas tieši izrietot no historisma celtnēm raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši izmantoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī motīvi, kas pārmantoti no historisma un ir raksturīgi heraldikai (piemēram – grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izkcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam, vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantoti arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20. gadsimtu mijā bija ieguvusi popularitāti un bija raksturīga jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. M. Eizenšteina ēku dekora specifisku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai – gluži pretēji – statiskais - risinājums, kā arī prasme ar dekora palīdzību radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, kuru kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== M. Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelieristrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). M. Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmatojot neobarokālus paņēmienus (J. Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A. Ļebedinska īres nama Alberta ielā 6, Alberta iela 13) papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. M. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju. jautājums paliek atklāts - fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905. gadam M. Eizenšteina ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos Otto&Wassil, sadarbojoties ar A. Folca uzņēmumu. 1906. gadā projektēto ēku dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināti F. Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie M. Eizenšteins darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911. gadā projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu iela 3), kā arī dekoratīvo efektu veidojot ar atturīgu gaiši zilā glazētā ķieģeļa pielietojumu (Lomonosova iela 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila perioda ietvaros (līdz 1914. gadam) Mihaila Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc II Pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kuras atskaņas saglabājās vēl pirmajās J. Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Mūsdienās M. Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980. 44-52 lpp.;Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Zvaigzne.-1989. Nr. 10-24. lpp., 4. vāks; Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga, 1995.-144-145 lpp.; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. - Rīga, 2002, 138-153 lpp.; Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901-1906. - Rīga, 2003; Grosa S. Jūgendstila dekors Rīgas 19. gs. un 20. gs. mijas arhitektūrā. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā); =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. gads. Attēls - RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto]] [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 2313 2312 2007-07-30T12:16:30Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900.g. RTMM]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums VVA.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|thumb|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867.17.IX―1920.2.VII) ― Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Eizenšteins dzimis 1867.g. Sanktpēterburgā, ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893.g. absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895.g. Eizenšteins norīkots darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897.g. nākamā arhitekta dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas ― viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpēterburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par dzīvesvietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā ― Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898.g. ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins ― vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909.g. un tika oficiāli šķirta 1912.g. 1900.g. Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917.g. revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915.g. piešķirtais Īstenā valsts padomnieka tituls. 1917.g., pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917.10.VIII), Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā ― 1918. ― gadā pēc armijas sakāves bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk, 1919.g.) vēlreiz izveidojis laulības saites ― par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Eizenšteins miris 1920.g. 2.jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Eizenšteina būvprakse nebija plaša, un ārpus zināmajām ― kopskaitā 15 celtnēm ― citu ēku projektēšanu nav veicis. Viņa darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911.g., un tai piemīt savrups raksturs. Eizenšteins uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtītāju loks. Eizenšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām viņa projektētajām celtnēm izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija ― izņēmums ir nams Elizabetes ielā 10a, kura fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K.Pēkšēns). Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši celtnes centrā virs caurbrauktuves vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi ēkām, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram, Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Eizenšteina pirmās celtnes Rīgā ― 1897.g. projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898.g. projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39 ― ir historisma neorenesanses stilistikai tipiskas ēkas, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16.gs. arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusti, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Eizenšteins pievēršas ap 1901.g., iespējams, Parīzes 1900.g. Pasaules izstādes (''Teksts kursīvā''Exposition Universelle''Teksts kursīvā'') materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A.Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J.Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais Eizenšteina projektēto ēku vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības izmantojumu, kas raksturo arī turpmākās ― laika posmā no 1903. līdz 1906.g. ― projektētās celtnes. 1903.g. apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība arhitekta projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A.Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis ― īstenais vecākais valsts padomnieks A.Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā Ļebedinskim Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā: Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas ― 1904) un Alberta ielā 4 (1905). 1905.g. projektēta S.Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P.Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906.g. rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās ― tām raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības izmantojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas, tieši izrietot no historisma ēkām raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši lietoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī tādi, kas pārmantoti no historisma un ir iezīmīgi heraldikai (piemēram, grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izakcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantotas arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20.gs. mijā bija ieguvis popularitāti un bija raksturīgs jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. M. Eizenšteina ēku dekora specifisku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai – gluži pretēji – statiskais - risinājums, kā arī prasme ar dekora palīdzību radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, kuru kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== M. Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelieristrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). M. Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmatojot neobarokālus paņēmienus (J. Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A. Ļebedinska īres nama Alberta ielā 6, Alberta iela 13) papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. M. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju. jautājums paliek atklāts - fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905. gadam M. Eizenšteina ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos Otto&Wassil, sadarbojoties ar A. Folca uzņēmumu. 1906. gadā projektēto ēku dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināti F. Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie M. Eizenšteins darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911. gadā projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu iela 3), kā arī dekoratīvo efektu veidojot ar atturīgu gaiši zilā glazētā ķieģeļa pielietojumu (Lomonosova iela 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila perioda ietvaros (līdz 1914. gadam) Mihaila Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc II Pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kuras atskaņas saglabājās vēl pirmajās J. Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20. gadsimta 80. gadu sākumā. Mūsdienās M. Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= Krastiņš J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980. 44-52 lpp.;Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Zvaigzne.-1989. Nr. 10-24. lpp., 4. vāks; Krastiņš J. Mihails Eizenšteins//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga, 1995.-144-145 lpp.; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. - Rīga, 2002, 138-153 lpp.; Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901-1906. - Rīga, 2003; Grosa S. Jūgendstila dekors Rīgas 19. gs. un 20. gs. mijas arhitektūrā. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā); =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. gads. Attēls - RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Stēlnieku ielā 19. 1897. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904, ēkas fasādes zīmējums VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I. Stūrmaņa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. Ēkas fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V. Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905 Fasādes fragments - I. Prēdeļa foto]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š. Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I. Stūrmaņa foto]] [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 2314 2313 2007-07-30T13:22:29Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900.g. RTMM]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums VVA.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|thumb|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867.17.IX―1920.2.VII) ― Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Eizenšteins dzimis 1867.g. Sanktpēterburgā, ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893.g. absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895.g. Eizenšteins norīkots darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897.g. nākamā arhitekta dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas ― viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpēterburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par dzīvesvietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā ― Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898.g. ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins ― vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909.g. un tika oficiāli šķirta 1912.g. 1900.g. Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917.g. revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915.g. piešķirtais Īstenā valsts padomnieka tituls. 1917.g., pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917.10.VIII), Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā ― 1918. ― gadā pēc armijas sakāves bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk, 1919.g.) vēlreiz izveidojis laulības saites ― par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Eizenšteins miris 1920.g. 2.jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Eizenšteina būvprakse nebija plaša, un ārpus zināmajām ― kopskaitā 15 celtnēm ― citu ēku projektēšanu nav veicis. Viņa darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911.g., un tai piemīt savrups raksturs. Eizenšteins uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtītāju loks. Eizenšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām viņa projektētajām celtnēm izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija ― izņēmums ir nams Elizabetes ielā 10a, kura fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K.Pēkšēns). Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši celtnes centrā virs caurbrauktuves vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi ēkām, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram, Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Eizenšteina pirmās celtnes Rīgā ― 1897.g. projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898.g. projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39 ― ir historisma neorenesanses stilistikai tipiskas ēkas, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16.gs. arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusti, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Eizenšteins pievēršas ap 1901.g., iespējams, Parīzes 1900.g. Pasaules izstādes (''Teksts kursīvā''Exposition Universelle''Teksts kursīvā'') materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A.Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J.Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais Eizenšteina projektēto ēku vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības izmantojumu, kas raksturo arī turpmākās ― laika posmā no 1903. līdz 1906.g. ― projektētās celtnes. 1903.g. apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība arhitekta projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A.Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis ― īstenais vecākais valsts padomnieks A.Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā Ļebedinskim Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā: Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas ― 1904) un Alberta ielā 4 (1905). 1905.g. projektēta S.Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P.Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906.g. rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās ― tām raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības izmantojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas, tieši izrietot no historisma ēkām raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši lietoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī tādi, kas pārmantoti no historisma un ir iezīmīgi heraldikai (piemēram, grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izakcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantotas arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20.gs. mijā bija ieguvis popularitāti un bija raksturīgs jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. Eizenšteina ēku dekora specifiku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai ― gluži pretēji ― statiskais risinājums, kā arī prasme ar dekoru radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, ko kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelierizstrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmantojot neobarokālus paņēmienus (J.Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A.Ļebedinska īres nami Alberta ielā 6 un 13), papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju jautājums paliek atklāts ― fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt, kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905.g. arhitekta ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos ''Teksts kursīvā''Otto & Wassil''Teksts kursīvā'', sadarbojoties ar A.Folca uzņēmumu. 1906.g. projektēto namu dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināts F.Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie Eizenšteina darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911.g. projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu ielā 3), kā arī dekoratīvā efekta radīšana, izmantojot atturīgu gaiši zilo glazēto ķieģeli (Lomonosova ielā 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila periodā (līdz 1914) Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc Otrā pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kā atskaņas saglabājās vēl pirmajās J.Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20.gs. 80.gadu sākumā. Mūsdienās Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Grosa S. ''Teksts kursīvā''Jūgendstila dekors Rīgas 19.gs. un 20.gs. mijas arhitektūrā''Teksts kursīvā'' : promocijas darbs (sagatavošanas stadijā). #Krastiņš J. ''Teksts kursīvā''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''Teksts kursīvā''. Rīga : Zinātne, 1980. 44.―52. lpp. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Teksts kursīvā''Zvaigzne''Teksts kursīvā'', Nr.10, 1989, 24.lpp., 4.vāks. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Teksts kursīvā''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''Teksts kursīvā''. Rīga, 1995. 144.―145.lpp. #Krastiņš J. ''Teksts kursīvā''Rīgas arhitektūras meistari''Teksts kursīvā''. Rīga, 2002. 138.―153.lpp. #Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901―1906. Rīga, 2003. =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 2315 2314 2007-07-30T13:26:08Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900.g. RTMM]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums VVA.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] [[Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|thumb|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867.17.IX―1920.2.VII) ― Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Eizenšteins dzimis 1867.g. Sanktpēterburgā, ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893.g. absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895.g. Eizenšteins norīkots darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897.g. nākamā arhitekta dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas ― viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpēterburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par dzīvesvietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā ― Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898.g. ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins ― vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909.g. un tika oficiāli šķirta 1912.g. 1900.g. Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917.g. revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915.g. piešķirtais Īstenā valsts padomnieka tituls. 1917.g., pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917.10.VIII), Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā ― 1918. ― gadā pēc armijas sakāves bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk, 1919.g.) vēlreiz izveidojis laulības saites ― par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Eizenšteins miris 1920.g. 2.jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Eizenšteina būvprakse nebija plaša, un ārpus zināmajām ― kopskaitā 15 celtnēm ― citu ēku projektēšanu nav veicis. Viņa darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911.g., un tai piemīt savrups raksturs. Eizenšteins uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtītāju loks. Eizenšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām viņa projektētajām celtnēm izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija ― izņēmums ir nams Elizabetes ielā 10a, kura fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K.Pēkšēns). Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši celtnes centrā virs caurbrauktuves vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi ēkām, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram, Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Eizenšteina pirmās celtnes Rīgā ― 1897.g. projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898.g. projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39 ― ir historisma neorenesanses stilistikai tipiskas ēkas, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16.gs. arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusti, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Eizenšteins pievēršas ap 1901.g., iespējams, Parīzes 1900.g. Pasaules izstādes (''Exposition Universelle'') materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A.Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J.Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais Eizenšteina projektēto ēku vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības izmantojumu, kas raksturo arī turpmākās ― laika posmā no 1903. līdz 1906.g. ― projektētās celtnes. 1903.g. apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība arhitekta projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A.Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis ― īstenais vecākais valsts padomnieks A.Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā Ļebedinskim Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā: Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas ― 1904) un Alberta ielā 4 (1905). 1905.g. projektēta S.Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P.Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906.g. rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās ― tām raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības izmantojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas, tieši izrietot no historisma ēkām raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši lietoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī tādi, kas pārmantoti no historisma un ir iezīmīgi heraldikai (piemēram, grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izakcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantotas arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20.gs. mijā bija ieguvis popularitāti un bija raksturīgs jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. Eizenšteina ēku dekora specifiku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai ― gluži pretēji ― statiskais risinājums, kā arī prasme ar dekoru radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, ko kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelierizstrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmantojot neobarokālus paņēmienus (J.Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A.Ļebedinska īres nami Alberta ielā 6 un 13), papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju jautājums paliek atklāts ― fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt, kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905.g. arhitekta ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos ''Otto & Wassil'', sadarbojoties ar A.Folca uzņēmumu. 1906.g. projektēto namu dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināts F.Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie Eizenšteina darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911.g. projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu ielā 3), kā arī dekoratīvā efekta radīšana, izmantojot atturīgu gaiši zilo glazēto ķieģeli (Lomonosova ielā 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila periodā (līdz 1914) Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc Otrā pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kā atskaņas saglabājās vēl pirmajās J.Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20.gs. 80.gadu sākumā. Mūsdienās Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Grosa S. ''Jūgendstila dekors Rīgas 19.gs. un 20.gs. mijas arhitektūrā'' : promocijas darbs (sagatavošanas stadijā). #Krastiņš J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1980. 44.―52.lpp. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Zvaigzne'', Nr.10, 1989, 24.lpp., 4.vāks. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. Rīga, 1995. 144.―145.lpp. #Krastiņš J. ''Rīgas arhitektūras meistari''. Rīga, 2002. 138.―153.lpp. #Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901―1906. Rīga, 2003. =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 0 1884 2317 2204 2007-08-02T13:34:39Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Fasādes projekta zīmējums. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51. Fasādes fragments. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ar E.Poli.) 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā - periodā līdz 1909. gadam - E. Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) - nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Ēku apjomu izvēlē, kā arī dekorā E. Laube nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasādu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908.; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem, ap 1907. gadu E. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde, Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907. gads), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibilā vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A. Freija īres nama fasādes dekors - Brīvības ielā 47, 1909.). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes - Lāčplēša iela 51, 1909.). Ap 1909. gadu E. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru stūru risinājumiem - Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birsznieka-Upīša ielu krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas - 1909. gads). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. E. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K. Pēkšēnu, 1907. gads), arī fotouzņēmuni 1907. gada konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2318 2317 2007-08-03T08:06:57Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Fasādes projekta zīmējums. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51. Fasādes fragments. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ar E.Poli.) 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar K.Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei Rīgā „Strādnieka māja”, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās E. Laubes arhitektūrā== Ar 1909. gadu E. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā – ir zināms, ka E. Laube 1909. gadā bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910. – Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E. Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909.gads), kuram raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911.), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911. gadā izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika E. Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā E. Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20. gados E. Laube atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem, par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30. gados celto ēku stilistikā. Interjeru jomā E. Laube daudz strādājis arī 20. gadsimta 30. gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saemas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjeri u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2319 2318 2007-08-03T08:32:05Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Fasādes projekta zīmējums. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51. Fasādes fragments. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ar E.Poli.) 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados E. Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu koroporācijas „Selonija” darbībā (dibināta 1890. gadā), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907. gadā vienlaikus ar sava biroja atvēršanu E. Laube uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944. gadam – sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, E. Laube no 1915. līdz 1917. gadam dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs „Formu un krāsu loģika” 1919. gadā tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921. gadā). 1920. gadā E. Laube tika ievēlēts par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919. gadā pēc Latvijas valsts izveidošanās, E. Laube piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919.-1922., 1932.-1934. un 1938.-1940. viņš bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada – Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919. gadā E. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922. gada 1. jūlija līdz 14. septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929. gadā viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (Dr. arch. honoris causa), 1937. gadā E. Laube tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (The Royal Institute of British Architects). E. Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909.līdz 1914. gadam bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski – māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926. gadam - Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936. g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās E. Laube emigrēja – sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas Univestitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947. gada profesors, no 1948. gada bija šīs fakultātes dekāns). 1950. gadā E. Laube pārcēlās uz ASV – sākumā dzīvojot Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955. gada dzīvojis Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== E. Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija - 1908. gadā žurnālā „Zalktis” („Par būvniecības stilu”). 1921. gadā Rīgā izdots pētnieciski-metodisks apcerējums „Formu un krāsu loģika”. E. Laube turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. – (Arhitektūras izpratne// Latvijas Universitātes Raksti.- Rīga, 1930.; Raksti par arhitektūru. Linkolna, - 1960.). K. Ulmaņa prezidentūras laikā E. Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, E. Laube turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu „Manifestation of Architecture” (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc E. Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 ēku –dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais E. Laubes darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933).. E. Laube, bija labs zīmētājs - ir saglabājies E. Laubes skiču albums (mūsdienās – privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram E. Laube zīmēja pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam// Latvijas Architektūra. 1940. Nr. 4. Krastiņš J. , Lejnieks J. Eižens Laube.//Latvijas arhitektūras meistari. Red. J. Lejnieks, R.:1995. Krastiņš J. Ežens Laube.//Rīgas arhitektūras meistari. 1850-1940. R.: Jumava, 2002. Krastiņš J. Eižens Laube.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. sēj. Ondzule I. Eiženam Laubem – 120 // Latvijas Architektūra. 3. (29) 2000. 82-83 Eižens Laube. Rīga// Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E. Laubes 120 gadu jubilejai.-Rīga, 2000. Levāne S. Eižens Laube – krāsa un faktūra. Latvijas Architektūra. 2000. Nr.: 3., 4., 5., 6.; 2001. Nr 1., 2. Grosa S. Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (manuskripts) =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E. Laube. 1909. gada fotouzņēmums]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēkas. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J. Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K. Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (kopā ar K. Pēkšēnu) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K. Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E. Laubes skiču albuma lappuse (privātā kolekcijā).]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams (kopā ae E. Poli). 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri (kopā ar K. Pēkšēnu) – nav saglabājušies (fotoattēli no 1907. gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen).]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2320 2319 2007-08-10T11:57:59Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Fasādes projekta zīmējums. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51. Fasādes fragments. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ar E.Poli.) 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2321 2320 2007-08-10T11:58:50Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Fasādes projekta zīmējums. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51. Fasādes fragments. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] [[Image:Laube_Valdemara_67.jpg|thumb|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] [[Image:Laube_Albums_1.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Albums_2.jpg|thumb|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ar E.Poli.) 1909.]] [[Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|thumb|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] [[Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|thumb|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies. (Fotoattēli no 1907.gada Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.)]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie Jēkaba Drandas) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums.) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta Konstantīna Pēkšēna birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, Pēkšēnam un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 0 1886 2322 2245 2007-08-13T08:45:22Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieka. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments.'' 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]), 1904. gadā J. Madernieks atvēra savu privāto studiju - J. Madenieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914. gadam (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|Mākslas izglītība]]). Kopš 1904. gada J. Madernieks pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos „Dzimtenes Vēstnesis”, „Jaunākās Ziņas” u.c.). 20. gadsimta sākumā par J. Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā - no 1902. līdz un līdz 1905. gadam J. Madernieks veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F. Alberta, uzņēmēja K. Berga, advokāta F. Grosvalda, ārstu K. Meņģeļa un A. Krauca dzīvokļiem (izņemot F. Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). F. Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli J. Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā – viņš ne tikai darinājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā J. Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietiškās mākslas izstrādājumu darināšanas J. Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem - kopš 1903. gada viņš aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus - tai skaitā dreļļu rakstus - Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai J. Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu „Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem ([[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]], 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2323 2322 2007-08-13T09:00:38Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieka. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments.'' 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, „Vērotājs” u.c. žurnālu ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A. Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902., A. Saulieša „Stāsti” 1904., 1906., Raiņa „Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909. u.c.). Ornamenta jomā J. Madernieks strādājis arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kura pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila J. Madernieka ornaments nereti iegūst Art Deko stilam raksturīgu risinājumu. 1913. gadā tika izdots J. Madernieka ornamentu krājums „Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930. gadā iznāca otrs – plašāks J. Madernieka „Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā J. Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus („[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899.). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem ([[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]], 1907, „Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. J. Madernieks strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907. gadā aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls „Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 1920. un 19330. gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmatoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. J. Maderniekam 1926. gadā piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2324 2323 2007-08-13T11:22:46Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieka. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments.'' 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|Pavasara plūdi, 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|Ainavas studija. Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|Pededzes upe. 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un Tautas izglītības darbinieka goda tituls. J. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945. gadā viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951. gadā Rīgā tika organizēta J. Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981. gadā notika J. Madernieka piemiņas izstādes. J. Madernieka darbi glabājas Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= Siliņš J. //Ilustrēts Žurnāls, 1925, 3.: Novadniece I. Jūlijs Madernieks. R., 1982; Lamberga D. Madernieks Jūlijs//M;aksla un arhitektūra biogrāfijās. R., 1996, 2 sēj. 97 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J. Madernieka. Zīmēšānas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] 1905. gada fotogrāfija. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F. Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No – „Mājas Viesa Mēnešraksts”.- 1904.-132, 133., 192., 214. lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909-12. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909-1912. Madernieks J. Ornaments. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J. Madernieks. Vinjete žurnālam „Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J. Madernieks. Vinjetes žurnāliem „Zalktis”, „Vērotājs”]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāciņš A. Saulieša stāstam „Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J. Madernieks. A. Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e.1899.]] Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 23. lpp. # [[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]] Akvarelis. 1907. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks, 47. lpp. # [[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]] Guaša. 20. gadu beigas. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 83. lpp. # [[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]] Ogles zīmējums. Reproducēts no Novadniece I. Jūlijs Madernieks. 89. lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2325 2324 2007-08-13T12:11:25Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieka. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments.'' 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|“Pavasara plūdi", 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|“Ainavas studija". Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|“Pededzes upe". 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Lamberga D. Madernieks Jūlijs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp. #Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. R., 1982. #Siliņš J. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20.gs. sākums. # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] Fotogrāfija. 1905. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]]" Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp. # “[[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]]" Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]]" Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2326 2325 2007-08-13T12:13:05Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments.'' 1913.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. Tušas zīmējums. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|“Pavasara plūdi", 1907. Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|“Ainavas studija". Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|“Pededzes upe". 1933. Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Lamberga D. Madernieks Jūlijs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp. #Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. R., 1982. #Siliņš J. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20.gs. sākums. # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] Fotogrāfija. 1905. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]]" Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp. # “[[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]]" Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]]" Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1887 2329 2157 2007-08-13T12:31:49Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis, 1876). 2a. Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko, 1889―1891).]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs, 1901―1905). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis, 1903―1906). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs, 1902―1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs, 1900―1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un, kā pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I. Apena, A. Folcs tieši R. Begasu uzskatījis par savu „īsto skolotāju”. I. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G. Šadova teorētiskais darbs „Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871. gada A. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā A. Folcs bija ieradies 1875. gadā, lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876.) viņš šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās – K. Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). A. Folcs prata prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā bija vadošā savā nozarē Rīgā līdz pat A. Folca nāvei 1926. gadā. Kopš A. Folcs 1879. gada darbojās kā pedagogs E. Jungas - Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. Māksliniecisko izglītību). Būdams Rīgas 2. amatnieku ģildes loceklis, A. Folcs uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem: Rīgas arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā A. Folcs nemainīgi bija viens no pašiem aktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889. gadā apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, A. Folcs varēja ieņemt Rīgas arhitektu biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem A.Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901. gadā. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā, bija iemesli, kas A. Folca darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. A. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iepaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši A. Folca darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu noformēšanā, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namiem jau 19. gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū – jau pieminētais pirmais A. Folca darbs Rīgā - Pfāba nams (arhitekti H. Ende, V. Bekmanis, 1876.), skulptūras skolas ēkai K. Valdemāra ielā 2 (arhitekts R. Šmēlings, 1881-1884), Rīgas pirmais (vācu) teātris (arhitekti L. Bonšteds 1860-1863, R. Šmēlings 1885-1887, tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885.-1887.), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K. Felsko, 1889-1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģērboņi Melngalvju nama (1886.) un Švāba nama (arhitekts K Felsko, 1888.) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R. Pflūgs, 1876-1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K. Felsko, 1898.) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20. gs. sākumā== Ap 1900. gadu A. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skola akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām – jūgendstila prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šī stila formveidei. A. Folca darbnīcas loma nemazinājās arī 19. un 20. gadsimtu mijā, ko apliecina viņa darbnīcā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums - Valsts Bankas ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1901-1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V. Neimanis, 1903-1906), Biržas komercskola (arhitekts V. Boklslafs, 1902-1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1900-1902) u.c. A. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905. gadu A. Folca uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa - arhitekta Ž. Rozenbauma celtmēm). A. Folca darbnīcā 20. gadsimta sākumā tika veikti arī īres namu fasādu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā A. Folca darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji - atlantu figūras H. Šēla, F.Šefela 1903. gadā projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H. Šēla, F.Šefela 1902. gadā profektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). A. Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19. gs. beigās un iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta pirmajos gados tā turpinājās - daudzus no viņiem A. Folcs regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, iespējams konstatēt, ka aktīvāko Arhitektu biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R. Cirkvics, A. Reinbergs, K. Felsko, A. un R. Šmēlingi, R. Donbergs, A. Vite, K. Pēkšēns, V. Neimanis, V. Boklsalfs, P. Mandelštamms, H. Zeiberlihs, E. Kupfers, arī E. Laube, kā arī vairāki citi, kuru būprakse 20. gadsimta sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka A. Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Domājams, ka pats A.Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas ļāva pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc A. Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka A. Folca meita Ģertrūde no pirmās laulības (A. Folca pirmā laulība tika noslēgta 1882. gadā, pēc pirmās sievas nāves viņš 1911. gadā bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās A. Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka A. Folca uzņēmumā no 1903.-1907. gadam pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. A. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasikās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlnecības, A. Folcs darinājis daudzus kapa piemiekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A. Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā, 1893, granīts), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. A. Folcs darinājis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam („Nimfa”, 1893. apstādījumos pie Nacionālās operas, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā.// “Nedēļa”.– 1925, Nr. 51./52; Appena I. Augusts Folcs: Dzīve un daiļrade: LMA bakalaura darbs. – 1994; Holcmane V. Augusts Folcs//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. 155-156 lpp.; Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986.104-105; Apena I. Augusts Folcs Rīgā. //Latvijas Architektūra. 2003. Nr. 6 (50) 92-95 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20. gs. sākums # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2330 2329 2007-08-14T10:09:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis, 1876). 2a. Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko, 1889―1891).]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs, 1901―1905). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis, 1903―1906). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs, 1902―1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs, 1900―1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20. gs. sākumā== Ap 1900. gadu A. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skola akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām – jūgendstila prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šī stila formveidei. A. Folca darbnīcas loma nemazinājās arī 19. un 20. gadsimtu mijā, ko apliecina viņa darbnīcā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums - Valsts Bankas ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1901-1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V. Neimanis, 1903-1906), Biržas komercskola (arhitekts V. Boklslafs, 1902-1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A. Reinbergs, 1900-1902) u.c. A. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905. gadu A. Folca uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa - arhitekta Ž. Rozenbauma celtmēm). A. Folca darbnīcā 20. gadsimta sākumā tika veikti arī īres namu fasādu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā A. Folca darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji - atlantu figūras H. Šēla, F.Šefela 1903. gadā projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H. Šēla, F.Šefela 1902. gadā profektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). A. Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19. gs. beigās un iespējams pieņemt, ka 20. gadsimta pirmajos gados tā turpinājās - daudzus no viņiem A. Folcs regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, iespējams konstatēt, ka aktīvāko Arhitektu biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R. Cirkvics, A. Reinbergs, K. Felsko, A. un R. Šmēlingi, R. Donbergs, A. Vite, K. Pēkšēns, V. Neimanis, V. Boklsalfs, P. Mandelštamms, H. Zeiberlihs, E. Kupfers, arī E. Laube, kā arī vairāki citi, kuru būprakse 20. gadsimta sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka A. Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Domājams, ka pats A.Folcs, kura uzņēmumā pēc 1901. gada Rīgas 700 gada jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tādēļ, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas ļāva pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc A. Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka A. Folca meita Ģertrūde no pirmās laulības (A. Folca pirmā laulība tika noslēgta 1882. gadā, pēc pirmās sievas nāves viņš 1911. gadā bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās A. Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka A. Folca uzņēmumā no 1903.-1907. gadam pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. A. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasikās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlnecības, A. Folcs darinājis daudzus kapa piemiekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A. Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā, 1893, granīts), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. A. Folcs darinājis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam („Nimfa”, 1893. apstādījumos pie Nacionālās operas, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā.// “Nedēļa”.– 1925, Nr. 51./52; Appena I. Augusts Folcs: Dzīve un daiļrade: LMA bakalaura darbs. – 1994; Holcmane V. Augusts Folcs//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 1. sēj. 155-156 lpp.; Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. Rīga: Zinātne, 1986.104-105; Apena I. Augusts Folcs Rīgā. //Latvijas Architektūra. 2003. Nr. 6 (50) 92-95 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20. gs. sākums # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K. Valdemāra ielā 31, A. Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H. Ende, V. Bekmanis, 1876.). 2a. Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O. Kalpaka bulv. 8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K. Felsko, 1889-1891)]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V. Neimanis, 1903-1906). Fasādes fragnents.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A. Reinbergs, 1900-1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A. Folca reklāmas uzņēmuma relkāmas sludinājums. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra „Rolands” 19. gs.b./20.gs. sākums]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2331 2330 2007-08-14T11:59:00Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis, 1876). 2a. Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko, 1889―1891).]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs, 1901―1905). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis, 1903―1906). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs, 1902―1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs, 1900―1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem)bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Apena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Apena I. Augusts Folcs Rīgā. Latvijas Architektūra, Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 2332 2331 2007-08-14T12:00:17Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis, 1876). 2a. Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko, 1889―1891).]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs, 1901―1905). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis, 1903―1906). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs, 1902―1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs, 1900―1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama, 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Apena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Apena I. Augusts Folcs Rīgā. Latvijas Architektūra, Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 1887 2333 2332 2007-08-14T12:01:22Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis, 1876). 2a. Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko, 1889―1891).]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs, 1901―1905). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis, 1903―1906). Fasādes fragments.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs, 1902―1905).]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs, 1900―1902).]] [[Image:Folcs_sludinajums.jpg|thumb|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893.]] [[Image:Folcs_Rolands.jpg|thumb|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|thumb|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|thumb|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] [[Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|thumb|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama; 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Apena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Apena I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra'', Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 1 2044 2334 2007-08-14T12:02:24Z Redaktors 3 New page: koriģēts 14.08.2007. wikitext text/x-wiki koriģēts 14.08.2007. 0 1958 2335 2220 2007-09-03T14:28:10Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', Nr.520, 1878, c.14.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J.V.Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam. ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3 cm.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Satīriskais pielikums “Zobugals". Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. “Pēterburgas Avīžu" pielikums “Dzirkstele", Nr.14, 1862, 160.lpp.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. “Pēterburgas Avīžu" pielikums “Dzirkstele", Nr.6, 1862, 57.lpp.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830.13.I―1899.20.XI) ― ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830.g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju bija pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa darbnīcā. 1847.g. nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanšu ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas, un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus ― darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmatiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrīnajās ksilogrāfijās tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti, izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem “pa formai”. Šī metode, jādomā, bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda, Johana Volfganga Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas lirisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ''Perno Postimees ehk Näddalileht'', 1857; “[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|Pēterburgas Avīzes]]”, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 2045 2336 2007-10-16T10:16:40Z Ivo 2 New page: Salīdzinot ar iepriekšējo periodu 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji... wikitext text/x-wiki Salīdzinot ar iepriekšējo periodu 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji, atklāti mākslas saloni, darbojās un tika dibinātas mākslas dzīvi organizējošas biedrības, dažāda līmeņa izstādes Rīgā notika arvien regulārāk un rīkotas arī provinces pilsētās. Presē tikpat regulāri izstādes tika vērtētas. Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki un māksliniekiem tuvu stāvoši kultūras ļaudis, kas bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. [[1890. - 1915.g.|Vispārīgo raksturojumu]]) aizstāvji. =Krātuves= Šai laikā turpināja darboties kultūrvēsturiskais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā, kura ekspozīcijās un krājumos bija daudz tēlotājas un lietišķās mākslas. Kurzemes bruņniecības, Kurzemes kredītsabiedrības, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ziedojumi, ģenerāļa Frīdriha fon Vitena (''Friedrich von Witten'') novēlētie līdzekļi ļāva uzcelt laikā no 1894. līdz 1896. g. speciālu muzeja funkcijām paredzēto ēku neobarokālā stilā; projekta autors bija Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann''). Muzejā bija skatāmā antīkā un jauno laiku tēlniecība, vācu, flāmu, holandiešu, itāļu, franču glezniecība, tai skaitā atsevišķi darbi, kurus bija darinājuši eiropeiski pazīstami meistari (Johans Gotfrīds Šadovs, Pjetro Tenerani, Luī Izabē, Johans Kristjans Dāls) (''Johann Gottfried Schadow, Pietro Tenerani, Louis Isabey, Johann Christian Dahl''), arī vietējo mākslinieku darbi, tai skaitā Jana Rozentāla portreti un viena Vilhelma Purvīša ainava. Ekspozīcijās izpaudās tendence iespējami plaši parādīt muzeja krājumus un tā telpas bija piesātinātas ar visdažādākā rakstura eksponātiem. Rīgas kultūrvēsturiskais Pilsētas muzejs izstādīja savas kolekcijas, kurās bija arī gleznas, sudrablietas, trauki, 1891. g. jaunā ēkā, kas no 1888. līdz 1890. g. bija uzcelta neoromāniski neogotiskā stilā (arhitekts Karls Neiburgers (''Karl Neuburger'')). Ēka radās pārbūvējot Doma klosteri un tādējādi ieguva Domu muzeja nosaukumu. No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolniekiem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga'') krājumi un Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas 10 gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (''Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens''). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''), krievs Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров''), polis Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes. No krātuvēm, kurām nebija muzeja statuss un publiskās pieejamības, jāpiemin 1911. g. dibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības kolekcija, kas radās iegūstot darbus no māksliniekiem (1914. g. bija iekrāti 93 darbi no 25 māksliniekiem). Krājuma mērķis bija veidot iecerētā latviešu mākslas muzeja kolekciju. No privātkolekcijām atzīmējama jau iepriekšējā perioda aprakstā minētā Paula fon Tranzē-Rozeneka (''Paul von Transehe-Roseneck'') bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājumi Jaumgulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā). Jāpiebilst, ka Tranzē-Rozeneks bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs un papildināja tās krājumus un attiecīgi Pilsētas muzejā eksponātus ar vērtīgiem dāvinājumiem. Jāatzīmē, kas privātās muižu kolekcijas cieta 1905. g. revolūcijas laikā. Tāpat kā iepriekšējā perioda aprakstā nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamās ģilžu un cunftu slēgtas kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādo konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.). =Biedrības un grupas= Perioda sākumā lokālo mākslas dzīves lielāko tiesu organizēja 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, kā arī dažus latviešus. Biedrība organizēja izstādes visa perioda laikā, centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. 1899. g. tika dibināta īpaša Baltijas ceļojošo izstāžu biedrība (''Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen''). 1910. g. Rīgas mākslas biedrības dalībnieki dibināja reģionāli plašāku Baltijas mākslinieku savienību (''Baltischer Künstler- Veband''), kas organizēja vairākas izstādes, kurās piedalījās Latvijas, Igaunijas, Pēterburgā, Vācijas pilsētās strādājoši vācbaltu, kā arī daži latviešu mākslinieki. Perioda otrajā pusē Latvijā parādījās arī reģionālās un provinces pilsētu mākslas veicināšanas apvienības: 1907. g. Kurzemes mākslas mīļotāju biedrība (''Verein der Kunstfreunde in Kurland''), 1910. g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Liepājas mākslas biedrība. Latviešu nacionālās mākslas skolas attīstība liela nozīme bija Sanktpēterburgā studējošu un dzīvojošu mākslinieku pulciņam ˝Rūķis˝, kas īpaši aktīvs bija 1880. g. beigās un 1890. gados (pulciņā piedalījās arī mūziķi). Tā dalībniekus vienoja kopējs uzdevums radīt nacionālu un tai pat laikā modernu mākslu, par kuru sanāksmēs tika diskutēts. ˝Rūķa˝ lielākais kopējs pasākums bija pirmās latviešu mākslinieku izstādes izveidošana 1896. g. etnogrāfiskās ekspozīcijas kontekstā Rīgā. Bija vairākkārtēji nesekmīgi mēģinājumi dibināt latvieši mākslinieku apvienību līdz 1910.g. radās Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (statūti apstiprināti 1911.g.). Tā organizēja regulāras latviešu mākslinieku izstādes, iegādājās mākslas darbus nākamajam nacionālajam muzejam, abonēja savam lasāmgaldam mākslas periodiku un rīkoja referātu lasījumus. Perioda pašās beigās (1914. – 1915. g.) veidojās vēl neformalizēta un neliela, bet vēsturiski svarīgā jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tā iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Viņi kopā gleznoja un zīmēja, diskutēja par mākslu, tiecoties rast jaunas koncepcijas un izmēģināt tās praksē. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā. Bez mediju pielietojuma ziņā visaptverošām mākslas biedrībām, darbojās arī noteiktiem mākslas veidiem domātas apvienības; tāda bija 1909. g. dibinātā Rīgas grafiķu biedrība un 1914. g. dibināta grafiķu biedrība ˝Natura˝. 1902. g. izveidojas Rīgas fotogrāfu biedrība (''Photographische Gesellschaft zu Riga''), 1906. g. dibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, bet 1909.g. Liepājas fotogrāfiskā biedrība. Lokālo arhitektos darbību organizēja 1889. g. izveidotā Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātēs ietilpa konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas. Biedrība izdeva tam laikam labā poligrāfiskā līmenī gadagrāmatu (''˝Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen˝''), kur tika publicēti interesantākie, pēc izdevēju domām, ēku projekti un uzcelto ēku foto, kā arī tēlotājas un lietišķās mākslas paraugi =Izstādes= Gadsimtu mijas izstāžu dzīves aktivizēšanos ievadīja Rīgas Mākslas biedrības organizētās izstādes 1890. gadu vidū, kuras notika Rīgas Politehnikuma aulā un Melngalvju namā (viena). Laikā no 1898. g. līdz 1904. g. Mākslas biedrības rīkotās izstādes notika īpašā mākslas salonā Basteja bulvāra ēkā 9a. Īpaši plaša izstāde, kas iekļāva arī iepriekšējo periodu lokālo mākslu, bija biedrības salonā atklāta 1901. g. sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām (308 gleznas, 42 skulptūras). Turpinājās jauktu starptautiskas mākslas izstāžu veidošanas politika, iekļaujot tajās arī baltiešus, bet bija arī noteiktu nacionālo skolu (vācu, krievu, somu, holandiešu) artefaktu ekspozīcijas. Jaunajā Pilsētas muzejā izstādes bija vairāk sadalītas, no 1905. līdz 1915. g. regulāri notika atsevišķi baltiešu kolektīvās un personālizstādes, atsevišķi ārzemju nacionālo skolu (ķīniešu un japāņu, zviedru, vācu, krievu, franču) un personālizstādes. Gan Mākslas biedrības salonā, gan muzejā ārzemnieku izstādes daļēji modificējās kā noteiktu centru (Sanktpēterburgas, Maskavas, Minhenes, Berlīnes, Karlsrues, Parīzes), to mākslinieku apvienību un privāto galeriju (Vorpsvēdes. Minhenes Luitpoldgrupas, Amsterdamas Sv. Lukas apvienības, Berlīnes Gurlita, Kellera un Rainera salonu, zviedru grupas ''˝De Frie˝'', krievu peredvižņiku, ''˝Мир искусства˝'') piedāvājums vietējai publikai un mākslas tirgum. Eksponentu vairums bija patreiz maz zināmi gan Rietumeiropas, gan Krievijas mākslinieki, bet to vidū atrodami arī Eiropas mākslas vēsturē palikuši vārdi (Arnolds Bēklins, Maksis Klingers, Maksis Lībermanis, Francis Štuks, Valters Leistikovs, Maksis Slēfogts, Alberts Ēdelfelts, Akseli Gallens-Kallela, Iļja Repins, Valentīns Serovs, Aleksandrs Benuā, Isāks Levitāns, Konstantīns Somovs, Paolo Trubeckojs, Pjērs Bonārs, Moriss Denī, Kēss van Dongens, Anrī Matiss, Pols Siņaks, Felikss Valotons)(''Arnold Böcklin, Max Klinger, Max Liebermann, Franz Stuck, Walter Leistikow, Max Slevogt, Albert Edelfelt, Akseli Gallen-Kallela, Илья Репин, Валентин Серов, Aлександр Бенуа, Исаак Левитан, Паоло Трубецкой''). Augstāk pieminētie u. c. baltvācu mākslinieki bija pastāvīgi Mākslas biedrības organizētu izstāžu dalībnieki. gan salona, gan muzeja funkcionēšanas posmos. Arī prominentākiem latviešu māksliniekiem (Purvītim, Jānim (Johanam) Valteram, Rozentālam) bija iespējams te eksponēt savus darbus. Turpat tika atklātas lietišķās mākslas, grafiķu biedrības rīkotā grāmatu mākslas (1910. g.) un fotogrāfiju (1903. un 1910. g.) ekspozīcijas. Pieminamas arī Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu izstādes turpat. Tai pat laikā izstādes notika arī citās telpās un ārpus Rīgas, lai gan provincē šie pasākumi vēl bija retums. Latvijas mākslas vēsturē par nozīmīgu tiek uzskatīta pirmā latviešu tautības mākslinieku (˝Rūķa˝ grupas) izstādīšanās 1896. g. Rīgā etnogrāfiskajā izstādē, kas tika sarīkota sakarā ar Viskrievijas arheologu kongresu. Rīgā Lielās Ģildes telpās izstādījās krievu gleznotājs Vasilijs Vereščagins (''Василий Верещагин'') (1899. un 1901. g.), peredvižņiki (1900. g.), minhenieši un baltieši (1900 – 1901. g.). Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas beidzēji Purvītis un Valters izstādīja savus darbus Jelgavā 1895. un 1897. g., Valters te rādīja savus gleznojumus arī 1904. g. , Purvītis un Rozentāls - 1910. g. Jaunais latviešu gleznotājs Kristjānis Ceplītis 1904. g. organizēja samērā plašu baltiešu, tai skaitā daudzu latviešu, darbu izstādi Koknesē, kas guva vērā ņemamu rezonansi sabiedrībā; daļa izstādes pārceļoja uz Tukumu. Biedrību, mākslas skolu, studiju un personāilizstādes bieži notika skolu telpās un privātos dzīvokļos. Perioda izstāžu vēsturē svarīga ir 1910. gada vasara, kad Rīgā tika demonstrēta vienlaicīgi tālaika franču un krievu avangarda māksla un tai pat laikā notika pirmā plaša latviešu tautības mākslinieku izstāde. Vasarā Pilsētas muzejā tika rādīta Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska izveidotā starptautiskas mākslas salona izstāde, kurā bija skatāmi Pjēra Bonāra, Moriss Denī, Kēsa van Dongena, Anrī Matiss, Pola Siņaka, Feliksa Valotona, Vasilija Kandinska, Alekseja Javlenska u.c. (''Pierre Bonnard, Maurice Denis, Kees van Dongen, Henri Matisse, Paul Signac, Felix Valloton, Василий Кандинский, Алексей Явленский'') darbi. Savukārt Voldemārs Matvejs organizēja Ata Ķēniņa ģimnāzijas telpās krievu ˝Jaunatnes Savienības˝ (''˝Союз молодежи˝'') izstādi, kuru papildināja ar franču tālaika modernās mākslas reprodukcijām un publicēja vairākās Rīgas avīzes manifestveidīgu modernisma koncepciju skaidrojumu. Šai izstādē bija skatāmi, bez paša Matveja gleznojumiem, brāļu Burļuku, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova, Iļjas Maškova, Kuzmas Petrova-Vodkina, Aleksandras Eksteres u.c. (''Бурлюки, Наталья Гончарова, Михаил Ларионов, Илья Машков, Кузьма Петров-Водкин, Александра Экстер'') darbi. Pirmajā latviešu mākslinieku izstādē, kas notika pilsētas reālskolas telpās, bija eksponēti 33 autoru 417 darbi. Izstādes kļuva regulāras - līdz 1914. g. notika 4 , bet jau kara laikā 1915. un 1916. g. tās sarīkotas Petrogradā un Maskavā. Perioda beigās Rīgā parādījās privātie mākslas saloni. 1909. g. tādu atklāja fotogrāfs Jānis Rieksts, kas gada laikā izstādīja gan baltiešu mākslu, gan Voldemāra Zeltiņa darbus pēc gleznotāja nāves, gan Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa keramiku. 1913. gadā grāmatu tirgotājs Pēteris Saulītis sāka izstādīt latviešu mākslinieku darbus savas tirgotavas telpās (t.s. Saulīša-Meldera salons); tur parādījās Pētera Krastiņa, Ata Maizīša, Šteinberga u.c. mākslinieku darinājumi. =Mākslas kritika= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu līdz ar mākslas izstāžu skaita un regularitātes pieaugumu mākslas kritikas apjoms Latvijas presē strauji palielinājās. Lielākie preses izdevumi vācu, latviešu un krievu valodā pastāvīgi publicēja gan informāciju par vizuālās mākslas dzīves notikumiem Latvijā un ārpus tās, gan recenzijas par izstādēm Latvijā un ārzemēs. Regulārie raksti par aktuālo mākslu atrodami avīzēs un žurnālos, kas bija orientēti uz dažādiem sociāliem un etniskiem sabiedrības slāņiem (˝Mājas Vieša Mēnešraksts˝, ˝Baltijas Vēstnesis˝, ˝Pēterburgas Avīzes˝, ˝Dzimtenes Vēstnesis˝, ˝Latvija˝, ˝Vērotājs˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Zalktis˝, ˝Druva˝, ''˝Düna-Zeitung˝, ˝Rigasche Zeitung˝, ˝Rigaer Tageblatt˝, ˝Rigasche Rundschau˝, ˝Baltische Monatschrift˝, Mitausche Zeitung˝, ˝Рижский Вестник˝, ˝Рижская мысль˝'' u. c.) Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki (Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), Zuza Valtere (''Susa Walter''), gan māksliniekiem tuvu stāvoši mākslas mīļotāji un kultūras ļaudis (ārsts Roderihs fon Engelharts (''Roderich von Engelhardt''), literāts Pāvils Gruzna, mākslas zinātnieks Oļģerds Grosvalds u. c. ). Regulāri rakstošie kritiķi bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. Vispārīgo raksturojumu) aizstāvji. Vairums kritiķu visā pilnībā palika neoromantiskās noskaņu mākslas, impresionistisko, jūgendstila un simbolisma vērtību lokā. Tā kā tā plašākai publikai bieži, īpaši perioda sākumā, nebija saprotama un pieņemama, kritikas daudzējādā ziņā bija didaktiska - saturēja jauno virzienu skaidrojumus, novecojušās mākslas kritiku un aicinājumus izkopt estētisko gaumi. Šai sakarā tika izklāstītas jaunās mākslas koncepcijas (sk. Mākslinieciskās koncepcijas), citkārt atsaucoties uz kritiķiem zināmām Eiropas mākslas autoritātēm. Šīs pašas funkcijas pildīja informatīvi raksti par mākslas notikumiem un jaunākām parādībām Eiropas mākslas lielpilsētās Parīzē, Berlīnē, Minhenē (Jūliusa Nordena (''Julius Norden''), Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa rakstu sērijas) Recenziju konkrētais uzdevums – izstādē skatāmo darbu interpretācija tika risināta no angažētu tālaika „jaunās mākslas” aizstāvju pozīcijām, kā arī vadoties no personiskās gaumes un subjektīvi izlolotām vērtībām, kā arī no vajadzības reprezentēt un pat netieši reklamēt kādu autoru. Publicētie teksti bija izteikti vērtējoši, vispārinājumi mijās ar atsevišķu autoru un eksponēto darbu kvalitāšu un trūkumu uzskaitījumu vai pieminējumu. Katra kritiķa vispārēji priekšstati par māksliniecisko pilnību noteica vērtējumu kritērijus, bet parasti kritika bija mērķtiecīgi funkcionāla: autori balstījās uz empīriskiem vērojumiem un tūlītēju emocionālu reakciju, kas tālāk tika dokumentēta vērtējoša izteikumā. Lai gan izvērsta mākslas darbu analīzes bija retas, tomēr kritiķi parasti pamatoja savus spriedumus ar darbu sižetu, formveides pazīmju nosaukšanu tajos gadījumos, kas darbs likās vairāk uzmanības vērts. Tai pat laikā pastāvīgi tika lietoti īsi, garāmejoši vērtējošas attieksmes apzīmējumi un apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas. Iepriekšējā perioda galvenais vērtības kritērijs - ˝dabas˝ (vizuālās realitātes) pārliecinoša atdarināšana kaut kādā mērā saglabājās, bet tam līdzās un arvien vairāk interpretāciju noteica mākslinieka spēja atrast būtisko realitātē, izraisīt emocionālu efektu, radīt kompozicionāli vai koloristiski saistošu darbu. Rakstos bija vērtēti ne tikai eksponāti, bet arī publikas gaume, vai tās trūkums, konstatēta izstāžu vāja apmeklētība, niecīgā darbu pirkšana, perioda beigās stāvokļa uzlabošanās u. c. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.]. #Der Salon des Rigaschen Kunstvereins, Baltische Monatschrift. 1905, Nr. 2. #Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Rīga, 1915. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. #Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: Zinātne, 1974. #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. #Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. (Teksta autore Galvanovska, Ilona). Rīga: Liesma, 1990. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; #Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005. #Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. #Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, =Attēlu saraksts= Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā. Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto. LNMM. Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto. ˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM. Janis Rozentāls. 20. gs. sākuma foto. Jūlijs Madernieks. Foto ap 1900. g . Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets. 1901.g Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM. Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. 0 2046 2337 2007-10-16T10:32:07Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx.jpg|thumb|xxx]] Konstantīns Lielausis (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitg... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx.jpg|thumb|xxx]] Konstantīns Lielausis (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitgadē Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija un veidošanās faktori== Konstantīns Lielausis dzimis 1890. g. Daugavpilī dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē. Pēc mācībām privātskolā Rīgā studējis laikā no 1905. g. līdz 1915. g. Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza ar 1. pakāpes gleznotāja grādu. Trūcīgās biogrāfiskās ziņas neļauj spriest par studiju gaitu, subjektīvām interesēm, paraugiem, topošā mākslinieka personību u. c. Lielauša glezniecības tipiskā stilistika, kāda pazīstam pēc nedaudziem zināmiem oriģināliem un reprodukciju virknes, bija izveidojusies jau uz 1912. – 1913. g. , kad viņš sāka piedalīties latviešu mākslinieku izstādēs un tika ievērots latviešu mākslas kritikā. Ņemot vērā Lielauša ilgstošo izglītošanos Maskavā un darbu raksturu, jāpieņem, ka apmeklētās skolas pasniedzēju ietekme veidoja Lielauša māksliniecisko praksi. Lielauša mācību gados tās pasniedzēji bija Abrams Arhipovs (''Абрам Архипов''), Sergejs Ivanovs (''Сергей Иванов''), Sergejs Maļutins (''Сергей Малютин''), Aleksejs Stepanovs (''Алексей Степанов''), kurus vienoja orientācija uz sadzīves žanru tematiku, kas tika interpretēta pielietojot specifiski gleznieciskas medija kvalitātes un impresionisma elementus. Kādreizējais V. Penģerota apgalvojums, ka skola nav atstājusi iespaidu uz Lielauša attīstību un par viņa mākslas vāciskumu, nav pietiekami argumentēts. Lielauša saskare ar Rietumeiropas mākslas paraugiem nav konkretizējama. Nav arī ziņu par viņa ceļojumiem uz Rietumiem. 1914. g. Rīgā viņš bija ticies ar A. Plīti-Pleitu un A. Bertelsonu, Minhenes akadēmijas audzēkņiem, bet netieša informācija par šī centra mākslu nevarētu būt spēcīgs veidojošs faktors. Protams, Lielausis varēja iepazīt tālaika impresaionistisko un postimpresionistisko dažādu skolu mākslu izstādēs un pēc reprodukcijām. Lielauša biogrāfija noslēgums paliek īpaši neskaidrs. Domājams, pirmā pasaules kara gados viņš palika Latvijā un, spriežot pēc vienas gleznas sižeta, piedzīvoja vācu armijas okupāciju. Pēc neapstiprinātām biogrāfiskām ziņām mākslinieks 1919. g. devies uz Bahmutu un pilsoņu kara gados kaut kur Krievijā miris. ==Lielauša glezniecības reālisms== Zināmo darbu stilistika ir visumā viendabīga, attīstība, ja neskaita kara laika tematikas ienākšanu pēdējās gleznās, grūti konstatējama. Lielauša pamatkoncepcija atbilst reālistu „patiesību teikšanas” principam, kas realizējās sava laika ikdienas reāliju atveidos. Lielauša gadījumā tā ir viņam zināmā Latvijas lauku un mazpilsētu sadzīve, kuras ikdienišķo norišu tēlojums saskaņojas ar no impresionisma tradīcijas patapināto kompozīciju fragmentārismu. Izvēlēto šķietami nejaušu sadzīves momentu un attiecīgu figūru pozu, kustību, psiholoģisko izteiksmju fiksācijai kopā ar tērpu un vides pazīmēm ir tipizācijas kvalitātes. Tai pat laikā Lielausis parasti vairāk vai mazāk saasina tēlu raksturojumus, tuvojoties to komiskai interpretācijai. Lai gan tēlu un vides sociālā ikonogrāfija ir ļoti skaidra un Lielausis bija saistīts ar Maskavas žanristiem, kuru darbos saglabājās, gan transformēta, krievu peredvižņiku tradīcija, tomēr tendenciozi sociāli vēstījumi viņa darbos nav nolasāmi. Lielausis ir drīzāk objektīvs, nedaudz ironisks vērotājs un stāstītājs, kas pievērsts dažādām provinces dzīves pusēm. ==Gleznu ikonogrāfija== Daļa no zināmiem darbiem veltīta piezemēti traktētām zaļumballes un svētdienīgu notikumu ainām ar to dalībnieku spilgto tipāžu (˝Zaļumballe˝, ne vēlāk par 1912, ˝Muzikanti˝, ne vēlāk par 1913, abi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, turpmāk LNMM, ˝Svētdienas viesi˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nav zināma). Citkārt provinces reālijas iegūst idillisku nokrāsu, tēlojot mājas dzīves omulību ainā ar sievietēm pie lampas (˝Vakarā˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma) vai apcerīgu mūzikas un dabas baudīšanu ainā ar laiviniekiem un flautas spēlētāju (˝Uz ezera˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Citos gadījumos fragmentari organizētā kompozīcija veidojas kā objektīvistiska ierasto laucinieku darba, brauciena, dzelzceļa stacijas, tējnīcas apmeklētāju dokumentēšana (˝Kulšana˝, ˝Uz prāmja˝, ˝Dzelzceļa piestātne˝, ˝Tējnīca˝, visi 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Dramatiskāks notikums - ugunsgrēks tiek rādīts kā ziņkārīgo vērota izrāde (˝Ugunsgrēka novērotāji˝, 1912 - 1914, atrašanās vieta nezināma). Lielauša sava laika ļaužu tipāža sociālā, nacionālā un profesionālā ikonogrāfija ir plašāka nekā citiem tālaika Latvijas māksliniekiem (latviešu zemnieki, dažādu kārtu un tautību pilsētnieki, tai skaitā ebreji, kuru skaits Latgalē bija liels, kareivji, kārtības sargi muzikanti, ugunsdzēsēji), Atkarībā no konkrētās ainas, vides motīvi variējās (tipiskās lauku mājas ar nošļauptiem jumtiem, ūdens klajs, zaļumi, saules gaismas atspīdumi, preču vagoni, nomākušās debesis, kūstošs sniegs, interjeru krēsla u. c.) Uz kara gadiem attiecināma glezna ˝Vācieši Kurzemē˝ (1915 – 1918, LNMM), lielāka un vairāk izstrādāta nekā citas oriģinālos zināmās eļļas. Aktīvās karadarbības dramatisms te atklāti neparādās, stāsts par vācu kareivjiem, kas sanākuši zemnieka sētā un iztaujā tās iemītniekus, rāda drīzāk okupētās Kurzemes sadzīves rutīnu. Kara posts atklājas ainā ar sprādzienu pilsētā.(„Sprādziens”, 1914 – 1919, LNMM). Te Lielausis, nezaudējot savu ironiskā stāstītāja attieksmi, rāda sprādziena dūmu mutuli svinīgi paceļamies pilsētas laukuma vidū un panikā bēgošu grotesku pilsētnieku pūli. ==Formveide== Lielauša gleznu formveide liecina par impresionistiskās un postimpresionistiskās tradīcijas uzturēšanu. Kompozicionālais fragmentārisms un momentāno norišu fiksācija, kas imitē optiski tveramās realitātes fragmentus ir pastāvīgi. Lielausis aprobežojas ar nepieciešamākām tēloto objektu pazīmēm., līdz ar to apvieno, vienkāršo formas un līnijas, lietoja salīdzinoši plašu triepienu. Ludolfs Liberts, kas viņu personīgi pazina un vēlāk bija viņa pirmais biogrāfs, apgalvoja, ka Lielausis parasti gleznojis redzēto pēc atmiņas. Tomēr daudzās pietiekami precīzās priekšmetiskās detaļas, kuras būtu grūti atcerēties, liek domāt, ka Lielausis varēja izmantot ne tikai uz vietas zīmētās skices, bet arī fotogrāfisko materiālu. Krāsu laukumi ir galvenais Lielauša līdzeklis, ar to palīdzību tiek iezīmētas priekšmetiskās formas, reducētās gaismēnu attiecības, to polihromijas akcenti piešķir kolorītam zināmu dekoratīvismu. Laukumu robežas tiek visbiežāk pietiekami skaidri definētas, veidojās siluetu efekti vai citkārt lineāras kontūras. Vispārinošais samērā plašais triepiens rada mēreni pastozu faktūru. Lielausis neatsakās arī no formu līriskiem mīkstinājumiem (pieminētie „Muzikanti”, vēlāk par 1913, LNMM). Pēdējā darbā acīmredzama arī raupja gleznas audekla estetizācija. Radikālāku formveides sākumi ir nojaušami pieminētā kompozīcija ˝Sprādziens˝: telpiskās struktūras un bēgošu figūru deformācijas liecina par savdabīgu, no Lielauša ironijas izaugušu, latentu ekspresionismu. ==Mantojums== Nedaudzie saglabājušies Lielauša darbu oriģināli atrodami LNMM Rīgā. Lielāks skaits zudušo darbu reprodukciju publicēti Latvijas presē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Liberts, L. Konstantins Lielausis. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. – 135. lpp. =Attēlu saraksts= 1_ Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: _ Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. 2_ Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM. 3_ Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM. 4_ Svētdienas viesi. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. 5_ Vakarā. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. 6_ Uz ezera. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. 7_ Kulšana. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. 8_ Uz prāmja. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. 9_ Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. 10_ Tējnīcā. Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. Kulšana. 1912 – 1914. 11_ Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. 12_Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM. 13_ Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Lielausis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2371 2337 2007-10-29T12:58:26Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Lielausis_foto.jpg|thumb|Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp.]] [[Image:Lielausis_Zalumballe.jpg|thumb|Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM]] [[Image:Lielausis_Muzikanti.jpg|thumb|Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM]] [[Image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|thumb|Svētdienas viesi. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp.]] [[Image:Lielausis_Vakara.jpg|thumb|Vakarā. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp.]] [[Image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|thumb|Uz ezera. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp.]] [[Image:Lielausis_Kulsana.jpg|thumb|Kulšana. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp.]] [[Image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|thumb|Uz prāmja. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp.]] [[Image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|thumb|Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp.]] [[Image:Lielausis_Tejnica.jpg|thumb|Tējnīcā. Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp.]] [[Image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|thumb|Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp.]] [[Image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|thumb|Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM]] [[Image:Lielausis_Spradziens.jpg|thumb|Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM]] '''Konstantīns Lielausis''' (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitgadē Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija un veidošanās faktori== Konstantīns Lielausis dzimis 1890. g. Daugavpilī dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē. Pēc mācībām privātskolā Rīgā studējis laikā no 1905. g. līdz 1915. g. Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza ar 1. pakāpes gleznotāja grādu. Trūcīgās biogrāfiskās ziņas neļauj spriest par studiju gaitu, subjektīvām interesēm, paraugiem, topošā mākslinieka personību u. c. Lielauša glezniecības tipiskā stilistika, kāda pazīstam pēc nedaudziem zināmiem oriģināliem un reprodukciju virknes, bija izveidojusies jau uz 1912. – 1913. g. , kad viņš sāka piedalīties latviešu mākslinieku izstādēs un tika ievērots latviešu mākslas kritikā. Ņemot vērā Lielauša ilgstošo izglītošanos Maskavā un darbu raksturu, jāpieņem, ka apmeklētās skolas pasniedzēju ietekme veidoja Lielauša māksliniecisko praksi. Lielauša mācību gados tās pasniedzēji bija Abrams Arhipovs (''Абрам Архипов''), Sergejs Ivanovs (''Сергей Иванов''), Sergejs Maļutins (''Сергей Малютин''), Aleksejs Stepanovs (''Алексей Степанов''), kurus vienoja orientācija uz sadzīves žanru tematiku, kas tika interpretēta pielietojot specifiski gleznieciskas medija kvalitātes un impresionisma elementus. Kādreizējais V. Penģerota apgalvojums, ka skola nav atstājusi iespaidu uz Lielauša attīstību un par viņa mākslas vāciskumu, nav pietiekami argumentēts. Lielauša saskare ar Rietumeiropas mākslas paraugiem nav konkretizējama. Nav arī ziņu par viņa ceļojumiem uz Rietumiem. 1914. g. Rīgā viņš bija ticies ar A. Plīti-Pleitu un A. Bertelsonu, Minhenes akadēmijas audzēkņiem, bet netieša informācija par šī centra mākslu nevarētu būt spēcīgs veidojošs faktors. Protams, Lielausis varēja iepazīt tālaika impresaionistisko un postimpresionistisko dažādu skolu mākslu izstādēs un pēc reprodukcijām. Lielauša biogrāfija noslēgums paliek īpaši neskaidrs. Domājams, pirmā pasaules kara gados viņš palika Latvijā un, spriežot pēc vienas gleznas sižeta, piedzīvoja vācu armijas okupāciju. Pēc neapstiprinātām biogrāfiskām ziņām mākslinieks 1919. g. devies uz Bahmutu un pilsoņu kara gados kaut kur Krievijā miris. ==Lielauša glezniecības reālisms== Zināmo darbu stilistika ir visumā viendabīga, attīstība, ja neskaita kara laika tematikas ienākšanu pēdējās gleznās, grūti konstatējama. Lielauša pamatkoncepcija atbilst reālistu „patiesību teikšanas” principam, kas realizējās sava laika ikdienas reāliju atveidos. Lielauša gadījumā tā ir viņam zināmā Latvijas lauku un mazpilsētu sadzīve, kuras ikdienišķo norišu tēlojums saskaņojas ar no impresionisma tradīcijas patapināto kompozīciju fragmentārismu. Izvēlēto šķietami nejaušu sadzīves momentu un attiecīgu figūru pozu, kustību, psiholoģisko izteiksmju fiksācijai kopā ar tērpu un vides pazīmēm ir tipizācijas kvalitātes. Tai pat laikā Lielausis parasti vairāk vai mazāk saasina tēlu raksturojumus, tuvojoties to komiskai interpretācijai. Lai gan tēlu un vides sociālā ikonogrāfija ir ļoti skaidra un Lielausis bija saistīts ar Maskavas žanristiem, kuru darbos saglabājās, gan transformēta, krievu peredvižņiku tradīcija, tomēr tendenciozi sociāli vēstījumi viņa darbos nav nolasāmi. Lielausis ir drīzāk objektīvs, nedaudz ironisks vērotājs un stāstītājs, kas pievērsts dažādām provinces dzīves pusēm. ==Gleznu ikonogrāfija== Daļa no zināmiem darbiem veltīta piezemēti traktētām zaļumballes un svētdienīgu notikumu ainām ar to dalībnieku spilgto tipāžu (˝[[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe]]˝, ne vēlāk par 1912, ˝[[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti]]˝, ne vēlāk par 1913, abi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, turpmāk LNMM, ˝[[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nav zināma). Citkārt provinces reālijas iegūst idillisku nokrāsu, tēlojot mājas dzīves omulību ainā ar sievietēm pie lampas (˝[[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma) vai apcerīgu mūzikas un dabas baudīšanu ainā ar laiviniekiem un flautas spēlētāju (˝[[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Citos gadījumos fragmentari organizētā kompozīcija veidojas kā objektīvistiska ierasto laucinieku darba, brauciena, dzelzceļa stacijas, tējnīcas apmeklētāju dokumentēšana (˝[[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātne]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīca]]˝, visi 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Dramatiskāks notikums - ugunsgrēks tiek rādīts kā ziņkārīgo vērota izrāde (˝[[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji]]˝, 1912 - 1914, atrašanās vieta nezināma). Lielauša sava laika ļaužu tipāža sociālā, nacionālā un profesionālā ikonogrāfija ir plašāka nekā citiem tālaika Latvijas māksliniekiem (latviešu zemnieki, dažādu kārtu un tautību pilsētnieki, tai skaitā ebreji, kuru skaits Latgalē bija liels, kareivji, kārtības sargi muzikanti, ugunsdzēsēji), Atkarībā no konkrētās ainas, vides motīvi variējās (tipiskās lauku mājas ar nošļauptiem jumtiem, ūdens klajs, zaļumi, saules gaismas atspīdumi, preču vagoni, nomākušās debesis, kūstošs sniegs, interjeru krēsla u. c.) Uz kara gadiem attiecināma glezna ˝[[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē]]˝ (1915 – 1918, LNMM), lielāka un vairāk izstrādāta nekā citas oriģinālos zināmās eļļas. Aktīvās karadarbības dramatisms te atklāti neparādās, stāsts par vācu kareivjiem, kas sanākuši zemnieka sētā un iztaujā tās iemītniekus, rāda drīzāk okupētās Kurzemes sadzīves rutīnu. Kara posts atklājas ainā ar sprādzienu pilsētā.(„[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens]]”, 1914 – 1919, LNMM). Te Lielausis, nezaudējot savu ironiskā stāstītāja attieksmi, rāda sprādziena dūmu mutuli svinīgi paceļamies pilsētas laukuma vidū un panikā bēgošu grotesku pilsētnieku pūli. ==Formveide== Lielauša gleznu formveide liecina par impresionistiskās un postimpresionistiskās tradīcijas uzturēšanu. Kompozicionālais fragmentārisms un momentāno norišu fiksācija, kas imitē optiski tveramās realitātes fragmentus ir pastāvīgi. Lielausis aprobežojas ar nepieciešamākām tēloto objektu pazīmēm., līdz ar to apvieno, vienkāršo formas un līnijas, lietoja salīdzinoši plašu triepienu. Ludolfs Liberts, kas viņu personīgi pazina un vēlāk bija viņa pirmais biogrāfs, apgalvoja, ka Lielausis parasti gleznojis redzēto pēc atmiņas. Tomēr daudzās pietiekami precīzās priekšmetiskās detaļas, kuras būtu grūti atcerēties, liek domāt, ka Lielausis varēja izmantot ne tikai uz vietas zīmētās skices, bet arī fotogrāfisko materiālu. Krāsu laukumi ir galvenais Lielauša līdzeklis, ar to palīdzību tiek iezīmētas priekšmetiskās formas, reducētās gaismēnu attiecības, to polihromijas akcenti piešķir kolorītam zināmu dekoratīvismu. Laukumu robežas tiek visbiežāk pietiekami skaidri definētas, veidojās siluetu efekti vai citkārt lineāras kontūras. Vispārinošais samērā plašais triepiens rada mēreni pastozu faktūru. Lielausis neatsakās arī no formu līriskiem mīkstinājumiem (pieminētie „Muzikanti”, vēlāk par 1913, LNMM). Pēdējā darbā acīmredzama arī raupja gleznas audekla estetizācija. Radikālāku formveides sākumi ir nojaušami pieminētā kompozīcija ˝Sprādziens˝: telpiskās struktūras un bēgošu figūru deformācijas liecina par savdabīgu, no Lielauša ironijas izaugušu, latentu ekspresionismu. ==Mantojums== Nedaudzie saglabājušies Lielauša darbu oriģināli atrodami LNMM Rīgā. Lielāks skaits zudušo darbu reprodukciju publicēti Latvijas presē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Liberts, L. Konstantins Lielausis. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. – 135. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Lielausis_foto.jpg|Konstantīns Lielausis.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: _ Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. # [[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM. # [[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti.]] Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM. # [[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. # [[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātnē.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīcā.]] Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji.]] 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. # [[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē.]] 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM. # [[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens.]] 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Lielausis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1726 2338 2110 2007-10-16T10:32:35Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. #Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15.lpp. #Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. #Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. #Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. #R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 0 1595 2339 1891 2007-10-16T10:33:16Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.VI―1909.1.II) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1596 2340 2023 2007-10-16T10:33:54Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Klusa_daba.jpg|thumb|Klusā daba. Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg|thumb|Slimais bērns. 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Huns_Samarka.jpg|thumb|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Atraš. vieta nezināma]] [[Image:Huns_Soldatenkova.jpg|thumb|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs]] [[Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|thumb|Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Ainava.jpg|thumb|Ainava. Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|thumb|Mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM]] [[Image:Huns_Etnostudija.jpg|thumb|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|Klusā daba.]] Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 2341 2112 2007-10-16T10:35:09Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] [[Image:Roze_Cimze_portrets.jpg|thumb|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM]] [[Image:Roze_Sulca_portrets.jpg|thumb|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|thumb|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|thumb|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] [[Image:Roze_Baumanis.jpg|thumb|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Tomsons.jpg|thumb|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] [[Image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823.03.IV—1897.30.XI) — latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19.gs. otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 19.gs. 40.gados bijis kāda Rīgas daiļkrāsotāja un “kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 50.gadu sākumā Roze nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|“Helēnas Cimzes portrets”]] (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854.g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, iesniedzot Mākslas akadēmijas padomei divus portretus. Vienā no tiem – [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|“Pašportretā”]] (1854, LNMM) — tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskās formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājies, kas, domājams, uzrāda krievu 19.gs. 50.gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857.g. Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858.g. Krievijā. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot Bernharta skolnieka reputāciju. 19.gs. 60.gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena portreti. 1861.g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko — akadēmiķa — grādu (par vēl vienu pašportretu, kas nav saglabājies). 19.gs. 60.gados par mākslinieka pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka “būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874.g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|“Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”]] (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta, un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgais perioda raksturojums, ikonogreāfija, formveide). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes top mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi ([[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|“Vīrieša portrets”]], [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], abi 19.gs. 60.—80.gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|“Sieviete ar vistu”]] (19.gs. 60.—80.gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Veneciānovam, Vasilijam Tropiņinam). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Kr.Valdemāra portrets]] (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, un tie atradās biedrības zālē). Bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, tomēr nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli atklāj Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina mākslinieku, atcerējās, ka viņš, “sirdīgs latvietis būdams .. muižniekus kā pagāns lādēja”. Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas “priekš latviešu lietām .. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neraugoties uz to provācisko tendenciozitāti (“Rīgas dibināšana”, 1883—1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tajā pašā laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar ko guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei, Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par “trako” Rozi. 1879.g. viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tās, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā). 1884. vai 1885.g. mākslinieks bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895.g. jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kalniņš, J. Mākslinieks Jānis Roze. ''Dzimtenes Vēstnesis'', 8. (21.) 12., 1912. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga, 1996. #Penģerots, V. Piemirstie latviešu mākslinieki : Jānis Staņislavs Roze. Ilustrēts Žurnāls, Nr.18, 1927, 241.—248.lpp. #Vilīte, V. ''Jānis Staņislavs Roze'' : LMA diplomdarbs. Rīga, 1971. #B. Ein inländische Talent. ''Rigasche Zeitung'', Nr.16, 1859.21.I(2.II). =Attēlu saraksts= # [[:image:Roze_Fotoportrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] # [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 2342 2097 2007-10-16T10:36:24Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝. Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Asars, J. ''Arturs Baumanis'' : kopotie raksti. 1.[sēj.], 2.burtn. Rīga, 1908, 265.lpp. #Kreicbergs, J. ''Arturs Baumanis'' : atmiņas. Rīga, 1905. #Rozentāls, J. Arturs Baumanis. ''Vērotājs'', 1905, 248.―249.lpp. #Siliņš, J. Arturs Baumanis. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.2, 1925, 33.―35.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla. 1800―1914.'' II grāmata. Stokholma : Zinātne, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 0 1526 2343 2093 2007-10-29T07:48:25Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. =Bibliogrāfija= #Lapiņš, A. ''Ādams Alksnis''. Rīga, 1951. #Rozentāls, J. Ādams Alksnis. ''Vērotājs'', 1904, 368.―374., 500.―505.lpp. #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 20. – 29. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 0 2047 2344 2007-10-29T11:41:19Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:xxx|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. [[Image:xxx|thumb|Krišjānis V... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:xxx|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. [[Image:xxx|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. [[Image:xxx|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). [[Image:xxx|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. [[Image:xxx|thumb|Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. [[Image:xxx|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. [[Image:xxx|thumb|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. [[Image:xxx|thumb|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. [[Image:xxx|thumb|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (Charles Passet) skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (Charles Guérin), kā arī Renē Prinē (René Prinet) un Lisjēns Simons (Lucien Simon), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (Hermenegildo Anglada Camarasa) glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „Gailis sniegā”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā)) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar Krišjāņa Valdemāra tēlu (ne vēlāk par 1911)Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos ( divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝Sievas portretā˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝Sievietes portretā (ar melno platmali) ˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝Āboli˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (Félix Vallotton). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝Studija˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝Melnās bārkstis”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝Gaismas pils˝ un ˝Lāčplēsis˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. Ilustrēts Žurnāls. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. Daugava, 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. No: Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|K. Brencēna fotoportrets.]] # [[:image:xxx|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. # [[:image:xxx|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. # [[:image:xxx|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). # [[:image:xxx|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. # [[:image:xxx|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. # [[:image:xxx|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. # [[:image:xxx|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. # [[:image:xxx|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. # [[:image:xxx|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 2345 2344 2007-10-29T11:42:06Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:xxx|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā.]] [[Image:xxx|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14.]] [[Image:xxx|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme).]] [[Image:xxx|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija.]] [[Image:xxx|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.]] [[Image:xxx|thumb|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM.]] [[Image:xxx|thumb|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] [[Image:xxx|thumb|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (Charles Passet) skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (Charles Guérin), kā arī Renē Prinē (René Prinet) un Lisjēns Simons (Lucien Simon), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (Hermenegildo Anglada Camarasa) glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „Gailis sniegā”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā)) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar Krišjāņa Valdemāra tēlu (ne vēlāk par 1911)Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos ( divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝Sievas portretā˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝Sievietes portretā (ar melno platmali) ˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝Āboli˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (Félix Vallotton). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝Studija˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝Melnās bārkstis”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝Gaismas pils˝ un ˝Lāčplēsis˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. Ilustrēts Žurnāls. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. Daugava, 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. No: Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:xxx|K. Brencēna fotoportrets.]] # [[:image:xxx|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. # [[:image:xxx|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. # [[:image:xxx|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). # [[:image:xxx|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. # [[:image:xxx|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. # [[:image:xxx|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. # [[:image:xxx|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. # [[:image:xxx|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. # [[:image:xxx|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 2356 2345 2007-10-29T12:18:38Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā.]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14.]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme).]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija.]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.]] [[Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|thumb|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM]] [[Image:Brencens_Lacplesis.jpg|thumb|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] [[Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|thumb|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (Charles Passet) skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (Félix Gaudin) stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (Eugène Grasset) vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (Charles Guérin), kā arī Renē Prinē (René Prinet) un Lisjēns Simons (Lucien Simon), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (Hermenegildo Anglada Camarasa) glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „Gailis sniegā”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā)) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar Krišjāņa Valdemāra tēlu (ne vēlāk par 1911)Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos ( divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝Sievas portretā˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝Sievietes portretā (ar melno platmali) ˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝Āboli˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (Félix Vallotton). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝Studija˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝Melnās bārkstis”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝Gaismas pils˝ un ˝Lāčplēsis˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. Ilustrēts Žurnāls. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. Daugava, 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. No: Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets.]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 2357 2356 2007-10-29T12:25:04Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā.]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14.]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme).]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija.]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp.]] [[Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|thumb|Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM]] [[Image:Brencens_Lacplesis.jpg|thumb|Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] [[Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|thumb|Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12.]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets.]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 6 2048 2346 2007-10-29T11:50:40Z Ivo 2 K. Brencēna fotoportrets. wikitext text/x-wiki K. Brencēna fotoportrets. 6 2049 2347 2007-10-29T11:55:21Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. 6 2050 2348 2007-10-29T11:57:59Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. 6 2051 2349 2007-10-29T11:59:32Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). 6 2052 2350 2007-10-29T12:01:40Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM 6 2053 2351 2007-10-29T12:04:31Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Āboli. 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. 6 2054 2352 2007-10-29T12:06:52Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Studija. Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. 6 2055 2353 2007-10-29T12:09:37Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM 6 2056 2354 2007-10-29T12:11:16Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. 6 2057 2355 2007-10-29T12:18:24Z Ivo 2 Kārlis Brencēns. Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. 6 2058 2358 2007-10-29T12:33:38Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. 6 2059 2359 2007-10-29T12:35:35Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM 6 2060 2360 2007-10-29T12:37:43Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM 6 2061 2361 2007-10-29T12:39:44Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Svētdienas viesi. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Svētdienas viesi. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. 6 2062 2362 2007-10-29T12:41:23Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Vakarā. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Vakarā. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. 6 2063 2363 2007-10-29T12:44:19Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Uz ezera. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Uz ezera. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. 6 2064 2364 2007-10-29T12:45:59Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Kulšana. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Kulšana. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. 6 2065 2365 2007-10-29T12:47:24Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Uz prāmja. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Uz prāmja. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. 6 2066 2366 2007-10-29T12:50:39Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. 6 2067 2367 2007-10-29T12:51:56Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Tējnīcā. Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Tējnīcā. Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. 6 2068 2368 2007-10-29T12:53:23Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. 6 2069 2369 2007-10-29T12:55:13Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM 6 2070 2370 2007-10-29T12:56:53Z Ivo 2 Konstantīns Lielausis. Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM 0 1528 2372 1804 2007-10-29T13:03:41Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|thumb|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|thumb|Uz Lielupes. Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma.]] [[Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|thumb|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|thumb|Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|thumb|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Tilts.jpg|thumb|Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. Vērotājs, 1903, Nr. 1, 109.–119; #Illyne, M. Russian Painter V. Pourvit. The Studio, 1905, January, Nr. 142, P. 285–290; #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. Heimatstimmen, B. V, Reval, Leipzig, 1912, S. 184.–200; #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 12, 345.–353. lpp.; #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 245.–260. lpp.; #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 261.–266. lpp.; #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 4, 79.–97. lpp.; Saldavs, O. Vilhelms Purvītis. Rīga, 1958; #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. Padomju Jaunatne, 1982, 20. III; Kačalova, T. Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971; #Skulme, J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. Rīga, 1972; #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. Latvju Māksla, 1989, Nr. 15, 1464.–1477. lpp.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 94. – 128. lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). Rīga: Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 6 2071 2377 2007-10-30T07:52:02Z Ivo 2 Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. wikitext text/x-wiki Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. 0 2072 2378 2007-10-30T07:52:59Z Ivo 2 New page: [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958.]] [[I... wikitext text/x-wiki [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. 01. – 1909. 13. 09) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru(''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pat laikā un atšķirībā no Rozentāla Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmas arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝Ainava (ar gaišo ēku) ˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šai aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionāla stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti reti. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝Pāvila Gruznas portretā˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfiju, Formālo stilistiku). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stunbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝Bērzi˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijās ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝Jumti˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝Rēzekne˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝Siena kaudzes˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pat laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝Namiņš sniegā˝, ˝Priedes (ar kapu krustu) ˝, ˝Pagalms˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝Ainava (ar ēkām uz pakalna) ˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr.. 9.(22.) 09. #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79, 7.(20.) 04. #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr, 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962, 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Strals_Zeltins.jpg|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets.]] 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. # [[:image:zzz.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM # [[:image:zzz.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:zzz.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. # [[:image:zzz.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM. # [[:image:zzz.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. # [[:image:zzz.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM. # [[:image:zzz.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM. # [[:image:zzz.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM. # [[:image:zzz.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 2382 2378 2007-10-30T08:13:28Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958.]] [[Image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp.]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM]] [[Image:Zeltins_Berzi_2.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. 01. – 1909. 13. 09) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru(''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pat laikā un atšķirībā no Rozentāla Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmas arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝[[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava (ar gaišo ēku)]]˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šai aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionāla stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti reti. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝[[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portretā]]˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfiju, Formālo stilistiku). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stunbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝[[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi]]˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijās ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝Jumti˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝Rēzekne˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝Siena kaudzes˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pat laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝Namiņš sniegā˝, ˝Priedes (ar kapu krustu) ˝, ˝Pagalms˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝Ainava (ar ēkām uz pakalna) ˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr.. 9.(22.) 09. #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79, 7.(20.) 04. #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr, 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962, 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Strals_Zeltins.jpg|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets.]] 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. # [[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM. # [[:image:zzz.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM. # [[:image:zzz.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM. # [[:image:zzz.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:zzz.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 6 2073 2379 2007-10-30T07:57:34Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM 6 2074 2380 2007-10-30T08:05:43Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Pāvila Gruznas portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Pāvila Gruznas portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5 cm. LNMM 6 2075 2381 2007-10-30T08:09:44Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Bērzi. 1904 – 1909. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Bērzi. 1904 – 1909. LNMM 6 2076 2383 2007-10-30T08:19:04Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Rēzekne. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41 cm. TM. wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Rēzekne. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41 cm. TM. 6 2077 2384 2007-10-30T08:24:26Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Siena kaudzes. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5 cm. TM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Siena kaudzes. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5 cm. TM 6 2078 2385 2007-10-30T08:26:53Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Namiņš sniegā. 1904 – 1909. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Namiņš sniegā. 1904 – 1909. LNMM 6 2079 2386 2007-10-30T08:30:17Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM 6 2080 2387 2007-10-30T08:36:22Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Pagalms. 1904 – 1909. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Pagalms. 1904 – 1909. LNMM 6 2081 2388 2007-10-30T08:39:04Z Ivo 2 Vodemārs Zeltiņš. Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75 cm. LNMM 0 2072 2389 2382 2007-10-30T08:39:53Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958.]] [[Image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp.]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM]] [[Image:Zeltins_Berzi_2.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM]] [[Image:Zeltins_Rezekne.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM.]] [[Image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM.]] [[Image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:Zeltins_Nomale.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909. LNMM]] [[Image:Zeltins_Ainava.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. 01. – 1909. 13. 09) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru(''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pat laikā un atšķirībā no Rozentāla Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmas arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝[[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava (ar gaišo ēku)]]˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šai aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionāla stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti reti. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝[[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portretā]]˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfiju, Formālo stilistiku). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stunbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝[[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi]]˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijās ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝[[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti]]˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝[[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝[[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pat laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝[[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu)]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms]]˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝[[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava (ar ēkām uz pakalna)]]˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr.. 9.(22.) 09. #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79, 7.(20.) 04. #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr, 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962, 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Strals_Zeltins.jpg|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets.]] 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. # [[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. # [[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM. # [[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM. # [[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM. # [[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 6 2082 2390 2007-10-30T08:55:12Z Ivo 2 Ernsts Hermanis Gētgenss. Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). wikitext text/x-wiki Ernsts Hermanis Gētgenss. Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). 6 2083 2391 2007-10-30T08:58:54Z Ivo 2 Ernsts Hermanis Gētgenss. Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ernsts Hermanis Gētgenss. Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9 cm. LNMM 6 2084 2392 2007-10-30T08:59:59Z Ivo 2 Ernsts Hermanis Gētgenss. Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ernsts Hermanis Gētgenss. Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47 cm. LNMM 0 2085 2393 2007-10-30T09:02:56Z Ivo 2 New page: [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913... wikitext text/x-wiki [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme).]] [[Image:Getgenss_Slidotaji.jpg|thumb|Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM]] [[Image:Getgenss_Ieva.jpg|thumb|Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM]] '''Ernsts Hermanis Gētgenss''' (''Ernst Hermann Gaehtgens'') (5. (17.) 10.1872 – 15.8.1938) – Baltijas vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Ernsts Hermanis dzimis 1872. g. Naudītes pagastā. Gētgenss mācījās mākslas skolā Berlīnē (1894–1895) un pēc zīmēšanas skolotāja eksāmena nokārtošanas ilgi studēja Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā (1895–1906), šauras specializācijas vietā tiekdamies pēc amata prasmju dažādības. Bija Ādolfa Ginsberga fonda (''Adolf-Ginsberg-Stiftung'', 1904) un Ādolfa Mencela fonda (''Adolf-Menzel-Stiftung'') stipendiāts (1904/1905). Studijas desmit gadus apvienoja ar skolotāja darbu kādā Berlīnes reālskolā. Kad 1906.–1907. gada mijā Rīgas Mākslas biedrības telpās Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija notikusi Gētgensa darbu izstāde, viņš 1907. gada pavasarī atstāja Berlīni un apmetās Jelgavā, kur līdz 1914. gadam strādāja kā mākslinieks un pedagogs, piedāvādams apmācību dažādās tehnikās un sarīkodams vairākas personālizstādes Jelgavas Mākslas draugu biedrībā (Verein der Kunstfreunde Mitau). Gētgenss kļuva par šīs organizācijas valdes locekli un 1910. gadā dibinātās Baltijas mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) biedru. 1914. gadā kā Vācijas pavalstnieks izsūtīts uz Iekškrieviju, bet 1918. gadā cīnījās vācu armijā un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kur līdz mūža beigām bija ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Šlesvigā, piedalīdamies Šlesvigas-Holšteinas mākslas dzīvē. Savos darbos Gētgenss atklāja ilustratīvi grafisku ievirzi un lielu tehnisku daudzveidību, strādādams pastelī, eļļā, temperā, akvarelī (“[[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji]]”, 1913, LNMM), ogles, krīta un spalvas zīmējumā, ofortā, litogrāfijā (“[[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva]]”, 1913, LNMM) u. c. Reālistiski impresionistiskā stilistikā, ko reizēm papildināja puantilisma elementi, visbiežāk gleznoti portreti, ainavas un stāstošas sadzīves žanra ainas, īpaši pievēršoties Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) paraugu ietekmētam zemnieku darba tēlojumam ar izteiksmīgi traktētām varenu zirgu un govju figūrām (“[[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). Mantojums No 1901. līdz 1918. gadam Gētgensa darbi bija redzami gan Baltijas mākslinieku grupu izstādēs Rīgā (1901, 1906, 1909, 1910, 1911, 1913, 1918), Pērnavā (1909, 1911), Kuldīgā (1909, 1911, 1914), Tartu (1910) un Jelgavā (1910/1911), gan personālizstādēs Rīgā (1906/1907) un Jelgavā (1907, 1909, 1910). Lielākā daļa viņa mākslinieciskās darbības rezultātu uzskatāmi par zudušiem. Vērtīgāko vizuālo informāciju par Gētgensa veikumu sniedz gadagrāmatas Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen sējumi. Tomēr LNMM saglabājušies daži viņa darbi, ko 20. gs. 10. gadu sākumā iegādājās Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Kopš 2000. gada tie iekļauti vairākos Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslai veltītos LNMM izstāžu projektos. <div align=right>K. Ābele</div> =Bibliogrāfija= #Ernst Gaehtgens über seine Lehrjahre // Baltische Tageszeitung. – 1907. – Nr. 53. – 24. Febr. (9. März); #Kunstmaler Ernst Gaehtgens † // Rigasche Rundschau. – 1938. – Nr. 229. – 7. Okt.; #Ābele K. Ernst Hermann Gaehtgens // Saur Allgemeines Künstlerlexikon. – München; Leipzig: Saur, 2005. – Bd. 47. – S. 144. =Attēlu saraksts= # [[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu.]] Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). # [[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji.]] Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM # [[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva.]] 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gētgenss, Ernsts Hermanis]] __NOEDITSECTION__ 6 2086 2394 2007-10-30T09:42:01Z Ivo 2 Aleksandrs Romans. Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM 6 2087 2395 2007-10-30T09:42:52Z Ivo 2 Aleksandrs Romans. Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215 cm. LNMM 6 2088 2396 2007-10-30T09:43:40Z Ivo 2 Aleksandrs Romans. Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5 cm. LNMM 6 2089 2397 2007-10-30T09:45:50Z Ivo 2 Aleksandrs Romans. Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. 0 2090 2398 2007-10-30T09:53:10Z Ivo 2 New page: [[Image:xxx|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.]] [[Image:Romans_Smaidosa.j... wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Mazā Ņevka. Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Dzirnavas. ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp.]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. 01 – 1911. 26. 06) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiska reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklaskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmija šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pat laikā novitātes, kas pakāpeniski ieviesās tajā 20. gs. sākuma, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamo gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝Zirgi mēnesnīca. Pieguļā˝, abi ap 1910. atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika ( pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacūts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans.(viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi).Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06. #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10, 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III, 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:xx|Mazā Ņevka.]] Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM # [[:image:xx|Dzirnavas.]] ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:xxx|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2399 2398 2007-10-30T09:54:09Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:xxx|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Mazā Ņevka. Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Dzirnavas. ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp.]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. 01 – 1911. 26. 06) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiska reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklaskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmija šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pat laikā novitātes, kas pakāpeniski ieviesās tajā 20. gs. sākuma, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamo gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝Zirgi mēnesnīca. Pieguļā˝, abi ap 1910. atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika ( pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacūts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans.(viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi).Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06. #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10, 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III, 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:xx|Mazā Ņevka.]] Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM # [[:image:xx|Dzirnavas.]] ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:xxx|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]] __NOEDITSECTION__ 2422 2399 2007-10-30T13:38:44Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Mazā Ņevka. Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM]] [[Image:xx|thumb|Dzirnavas. ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM]] [[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp.]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp.]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. 01 – 1911. 26. 06) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiska reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklaskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmija šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pat laikā novitātes, kas pakāpeniski ieviesās tajā 20. gs. sākuma, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamo gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacūts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans. (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06. #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10, 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III, 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:xx|Mazā Ņevka.]] Ap 1905. Audekls, eļļa, 40 x 48,5. LNMM # [[:image:xx|Dzirnavas.]] ˝Ap 1905. Audekls, eļļa, 31,5 x 39,5. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]] __NOEDITSECTION__ 6 2091 2400 2007-10-30T11:47:07Z Ivo 2 Ernsts Tode. Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. wikitext text/x-wiki Ernsts Tode. Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 6 2092 2401 2007-10-30T11:51:38Z Ivo 2 Ernsts Tode. Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. wikitext text/x-wiki Ernsts Tode. Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 6 2093 2402 2007-10-30T11:52:34Z Ivo 2 Ernsts Tode. Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908. wikitext text/x-wiki Ernsts Tode. Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908. 6 2094 2403 2007-10-30T11:53:55Z Ivo 2 Ernsts Tode. Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā. Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908. wikitext text/x-wiki Ernsts Tode. Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā. Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908. 0 2095 2404 2007-10-30T11:55:11Z Ivo 2 New page: [[Image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907.]] [[Image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|thumb|Vitr... wikitext text/x-wiki [[Image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907.]] [[Image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907.]] [[Image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|thumb|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā.]] [[Image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|thumb|Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908.]] '''Ernsts Tode''' (1859–1932) vācbaltu gleznotājs, īpašnieks vienai no nozīmīgākajām vitrāžu darbnīcām Rīgā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā, Minhenē un Diseldorfā== Ernsts Tode dzimis tirgotāja ģimenē Pargolovā netālu no Pēterburgas, dažus gadus mācījies Rīgas Politehnikuma arhitektūras fakultātē, glezniecību apguvis Minhenes Mākslas akadēmijā no 1882. līdz 1886. gadam pie Oto Zeica (''Seitz''). Pēc neilga praktiska darba glezniecības jomā Krakovā un Diseldorfā, E. Tode Diseldorfā apguvis iemaņas dažādās lietišķās mākslas nozarēs, kā arī (no 1889. līdz 1891.) papildinājies vēsuriskās glezniecības meistardarbnīcā Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie prof. F. Gebharda (1838-1925). ==Pedagoģiskā darbība un darbnīca Rīgā== 1891. gadā Tode apmetās Rīgā, kur strādāja par pedagogu Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (1891-96). 1895. gadā E.Tode kļuva par dekoratīvās un stikla glezniecības darbnīcas īpašnieku. Īsā laikā E.Todes darbnīca kļuva par vienu no nozīmīgākajiem uzņēmumiem savā nozarē ne tikai Rīgā un reģionālā kontenstā. E. Todes darbnīca bija ieguvusi popularitāti visā Baltijas reģionā un arī daudzviet Krievijas impērijā – E. Tode darinājis vitrāžas Sanktpēterburgā Sv. Katrīnas baznīcas altāra logam, Kavalērijas gvardes baznīcai, Reformātu baznīcai, kā arī sabiedriskām ēkām un daudziem privātnamiem. Sanktpēterburgā E. Todes uzņēmumam bija sava pārstāvniecība. E. Todes darbnīcā veikti darbi arī Maskavas, Odesas, Kijevas, Harkovas u.c. dievnamiem, kā arī privātnamiem. E. Todes vitrāžu darbnīca atradās Rīgā, Brīvības (tolaik – Aleksandra) ielā 76. Kā liecina Rīgas Jubilejas izstādes kataloga dati, 1901. gadā E. Todes stikla glezniecības darbnīcā strādāja 15 strādnieki. Šajā laikā E. Tode bija īpašnieks arī dekoratīvās glezniecības uzņēmumam Rudolf Petersen (atradās Rīgā, Vaļņu ielā 26, nodarbināto strādnieku skaits - no 40 līdz 300). Rudolf Petersen par telpu dekoratīvā noformējuma darbiem 1901. gada Rīgas septiņsimtsgadu jubilejas izstādē piešķirtas divas zelta medaļas (1908. gada reklāmu sludinājumos uzņēmuma adrese ir Vaļņu ielā 28, kā tā īpašnieks norādīts ''Friedrich Alfred Leekney''). E.Todes darbnīcā dažus gadus mācījies H. Grīnbergs (vēlāk pazīstams dekoratīvās glezniecības meistars) un vitrāžists J. Šķērstēns. ==Darbnīcas slēgšana un pārcelšanās uz Vāciju== E. Tode savu vitrāžu darbnīcu likvidēja 1909. gadā un pārcēlās uz dzīvi Minhenē. Turpmākos mūža gadus E. Tode veltīja vienīgi vēstures studijām. ==E. Todes vitrāžas== 19. un 20. gadsimtu mijā Ernsta Todes darbnīcā ir veidoti mākslinieciski nozīmīgākie, kā arī izmēros lielākie stikla glezniecības darbi Rīgā. E. Todes vitrāžu darbnīca izcēlās no citiem līdzīga rakstura uzņēmumiem arī to, ka šeit tika veidoti galvenokārt oriģināldarbi, no tiem lielākā daļa darināta galvenokārt pēc paša E. Todes metiem. E. Todes vitrāžām raksturīgs ir krāsainu stiklu pielietojums galveno krāsu laukumu risinājumā, papildinot tos ar gleznojumu - ieklājot ēnas un attēlojot detaļas. Nereti izmantoti pat stikla pamattoņu gleznojumi, tādējādi vitrāžām piešķirot spēcīgus gleznieciskus efektus. E. Tode savos darbos pievērsies gan ornamentāla rakstura risinājumiem, gan arī sarežģītām daudzfigūru kompozīcijām (Vecās un Jaunās derības tēmas, vēsturiskas tēmas u.c.), kurās nereti izmantots arhitektonisku detaļu attēlojums, kas veiksmīgi saliedē vitrāžu vienotā ansamblī ar telpisko vidi. Figurālās vitrāžas ietvēra ornamentāls ielogojums. E. Todes darbu stilistiskais risinājums varēja būt tradicionāls, tomēr nereti ietvēra arī radošus eksperimentus (jūgendiskās vitrāžas ar florālu motīvu stilizācijām Biržas komercskolai (mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmija), opālstikla mozaīka (darba reprodukcija Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1908) ==E.Todes dekoratīvās glezniecības darbi== E. Todem dekoratīvās glezniecības uzņēmums, tāpat kā citi līdzīga profila uzņēmumi Rīgā, nodarbojās arī ar dažādas stilistikas iekštelpu dekoratīvās glezniecības darbu veikšanu. Līdzās dekoratīvi ornamentāliem darbiem, izmantojot trafareta tehniku, šeit tika gleznoti arī figurālās glezniecības darbi – piemēram - neobarokālais plafona gleznojums Melngalvju nama zālē (nav saglabājušies, mūsdienās veikta tā aptuvena rekonstrukcija). ==Mantojums== E. Todes nozīmīgāko darbu vidū ir vitrāžas, kas darinātas Rīgas Sv. Pētrea baznīcas sakristejai, Sv. Jāņa baznīcas kora daļai, Rīgas Doma baznīcai, Biržas komercskolai (tagadējā Latvijas mākslas akadēmija), vitrāžas darinātas arī dievnamiem ārpus Rīgas – Valtaiķos, Asarē u.c. E. Todes darbnīcā tika veidoti darbi arī privātmājām. E. Todes vitrāžu darbnīcas sniegums tiek uzskatīts par kvalitatīvi nozīmīgu ieguldījumu vietējās vitrāžas attīstības vēsturē. Dekoratīvās glezniecības jomā uzņēmuma Rudolf Petersen darbu pārstāv ornamentāli-dekoratīvie jūgendstila gleznojumi Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kā arī rektora kabinetā. =Bibliogrāfija= #Rigaer Jubilaums-Ausstellung fur Industrie un Gewerbe. 1901. R. 1901. #Lexikon Baltischer Kunstler, herausgegeben von der Dr. W. Neumann. R.1908. S.11-12 #Pujāts J. Meti latviešu vitrāžas jaunākā posma vēsturē.//Latviešu tēlotāja māksla. Rīga, 1957, 87-126 lpp. #Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. 158 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907. # [[:image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907. # [[:image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā.]] # [[:image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|Opalstikla mozaīka.]] Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908. [[Category:Mākslinieki|Tode, Ernsts]] __NOEDITSECTION__ 2405 2404 2007-10-30T11:56:41Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907.]] [[Image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen. 1907.]] [[Image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|thumb|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā.]] [[Image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|thumb|Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen.1908.]] '''Ernsts Tode''' (1859–1932) vācbaltu gleznotājs, īpašnieks vienai no nozīmīgākajām vitrāžu darbnīcām Rīgā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā, Minhenē un Diseldorfā== Ernsts Tode dzimis tirgotāja ģimenē Pargolovā netālu no Pēterburgas, dažus gadus mācījies Rīgas Politehnikuma arhitektūras fakultātē, glezniecību apguvis Minhenes Mākslas akadēmijā no 1882. līdz 1886. gadam pie Oto Zeica (''Seitz''). Pēc neilga praktiska darba glezniecības jomā Krakovā un Diseldorfā, E. Tode Diseldorfā apguvis iemaņas dažādās lietišķās mākslas nozarēs, kā arī (no 1889. līdz 1891.) papildinājies vēsuriskās glezniecības meistardarbnīcā Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie prof. F. Gebharda (1838-1925). ==Pedagoģiskā darbība un darbnīca Rīgā== 1891. gadā Tode apmetās Rīgā, kur strādāja par pedagogu Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (1891-96). 1895. gadā E.Tode kļuva par dekoratīvās un stikla glezniecības darbnīcas īpašnieku. Īsā laikā E.Todes darbnīca kļuva par vienu no nozīmīgākajiem uzņēmumiem savā nozarē ne tikai Rīgā un reģionālā kontenstā. E. Todes darbnīca bija ieguvusi popularitāti visā Baltijas reģionā un arī daudzviet Krievijas impērijā – E. Tode darinājis vitrāžas Sanktpēterburgā Sv. Katrīnas baznīcas altāra logam, Kavalērijas gvardes baznīcai, Reformātu baznīcai, kā arī sabiedriskām ēkām un daudziem privātnamiem. Sanktpēterburgā E. Todes uzņēmumam bija sava pārstāvniecība. E. Todes darbnīcā veikti darbi arī Maskavas, Odesas, Kijevas, Harkovas u.c. dievnamiem, kā arī privātnamiem. E. Todes vitrāžu darbnīca atradās Rīgā, Brīvības (tolaik – Aleksandra) ielā 76. Kā liecina Rīgas Jubilejas izstādes kataloga dati, 1901. gadā E. Todes stikla glezniecības darbnīcā strādāja 15 strādnieki. Šajā laikā E. Tode bija īpašnieks arī dekoratīvās glezniecības uzņēmumam ''Rudolf Petersen'' (atradās Rīgā, Vaļņu ielā 26, nodarbināto strādnieku skaits - no 40 līdz 300). ''Rudolf Petersen'' par telpu dekoratīvā noformējuma darbiem 1901. gada Rīgas septiņsimtsgadu jubilejas izstādē piešķirtas divas zelta medaļas (1908. gada reklāmu sludinājumos uzņēmuma adrese ir Vaļņu ielā 28, kā tā īpašnieks norādīts ''Friedrich Alfred Leekney''). E.Todes darbnīcā dažus gadus mācījies H. Grīnbergs (vēlāk pazīstams dekoratīvās glezniecības meistars) un vitrāžists J. Šķērstēns. ==Darbnīcas slēgšana un pārcelšanās uz Vāciju== E. Tode savu vitrāžu darbnīcu likvidēja 1909. gadā un pārcēlās uz dzīvi Minhenē. Turpmākos mūža gadus E. Tode veltīja vienīgi vēstures studijām. ==E. Todes vitrāžas== 19. un 20. gadsimtu mijā Ernsta Todes darbnīcā ir veidoti mākslinieciski nozīmīgākie, kā arī izmēros lielākie stikla glezniecības darbi Rīgā. E. Todes vitrāžu darbnīca izcēlās no citiem līdzīga rakstura uzņēmumiem arī to, ka šeit tika veidoti galvenokārt oriģināldarbi, no tiem lielākā daļa darināta galvenokārt pēc paša E. Todes metiem. E. Todes vitrāžām raksturīgs ir krāsainu stiklu pielietojums galveno krāsu laukumu risinājumā, papildinot tos ar gleznojumu - ieklājot ēnas un attēlojot detaļas. Nereti izmantoti pat stikla pamattoņu gleznojumi, tādējādi vitrāžām piešķirot spēcīgus gleznieciskus efektus. E. Tode savos darbos pievērsies gan ornamentāla rakstura risinājumiem, gan arī sarežģītām daudzfigūru kompozīcijām (Vecās un Jaunās derības tēmas, vēsturiskas tēmas u.c.), kurās nereti izmantots arhitektonisku detaļu attēlojums, kas veiksmīgi saliedē vitrāžu vienotā ansamblī ar telpisko vidi. Figurālās vitrāžas ietvēra ornamentāls ielogojums. E. Todes darbu stilistiskais risinājums varēja būt tradicionāls, tomēr nereti ietvēra arī radošus eksperimentus (jūgendiskās vitrāžas ar florālu motīvu stilizācijām Biržas komercskolai (mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmija), opālstikla mozaīka (darba reprodukcija ''Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908) ==E.Todes dekoratīvās glezniecības darbi== E. Todem dekoratīvās glezniecības uzņēmums, tāpat kā citi līdzīga profila uzņēmumi Rīgā, nodarbojās arī ar dažādas stilistikas iekštelpu dekoratīvās glezniecības darbu veikšanu. Līdzās dekoratīvi ornamentāliem darbiem, izmantojot trafareta tehniku, šeit tika gleznoti arī figurālās glezniecības darbi – piemēram - neobarokālais plafona gleznojums Melngalvju nama zālē (nav saglabājušies, mūsdienās veikta tā aptuvena rekonstrukcija). ==Mantojums== E. Todes nozīmīgāko darbu vidū ir vitrāžas, kas darinātas Rīgas Sv. Pētrea baznīcas sakristejai, Sv. Jāņa baznīcas kora daļai, Rīgas Doma baznīcai, Biržas komercskolai (tagadējā Latvijas mākslas akadēmija), vitrāžas darinātas arī dievnamiem ārpus Rīgas – Valtaiķos, Asarē u.c. E. Todes darbnīcā tika veidoti darbi arī privātmājām. E. Todes vitrāžu darbnīcas sniegums tiek uzskatīts par kvalitatīvi nozīmīgu ieguldījumu vietējās vitrāžas attīstības vēsturē. Dekoratīvās glezniecības jomā uzņēmuma Rudolf Petersen darbu pārstāv ornamentāli-dekoratīvie jūgendstila gleznojumi Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kā arī rektora kabinetā. =Bibliogrāfija= #Rigaer Jubilaums-Ausstellung fur Industrie un Gewerbe. 1901. R. 1901. #Lexikon Baltischer Kunstler, herausgegeben von der Dr. W. Neumann. R.1908. S.11-12 #Pujāts J. Meti latviešu vitrāžas jaunākā posma vēsturē.//Latviešu tēlotāja māksla. Rīga, 1957, 87-126 lpp. #Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. 158 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907. # [[:image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907. # [[:image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā.]] # [[:image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|Opalstikla mozaīka.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende kunst in den Ostseeprovinzen''.1908. [[Category:Mākslinieki|Tode, Ernsts]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 2406 2342 2007-10-30T12:02:28Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga (''Karl Wenig'') darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝(1892.g.). Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #R. [Rozentāls] J. Arturs Baumanis +. Vērotājs, 1905, 248.-249. lpp. #Kreicbergs, J. Arturs Baumanis. Atmiņas. Rīga, 1905. #Siliņš J. Arturs Baumanis. Ilustrēts Žurnāls. 1925, Nr. 2, 33.- 35. lpp. #Asars, J. Arturs Baumanis. No: Asars, Jānis. Kopotie raksti. Rīga, 1908, 1.sej., 2.burtn., 265. lpp. #Poga, E. Artūrs Baumanis. (1866 – 1904). Rīga, 1976. [LMA diplomdarbs, mašīnraksts]. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800-1914. II grāmata. Stokholma: Daugava, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 6 2096 2407 2007-10-30T12:41:05Z Ivo 2 Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. wikitext text/x-wiki Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 6 2097 2408 2007-10-30T12:41:46Z Ivo 2 Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. wikitext text/x-wiki Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. 6 2098 2409 2007-10-30T12:42:37Z Ivo 2 Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā wikitext text/x-wiki Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā 6 2099 2410 2007-10-30T12:43:14Z Ivo 2 Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. wikitext text/x-wiki Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. 6 2100 2411 2007-10-30T12:43:45Z Ivo 2 Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. wikitext text/x-wiki Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. 6 2101 2412 2007-10-30T12:44:55Z Ivo 2 Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle).]] 1908. g. foto. LNMM wikitext text/x-wiki Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle).]] 1908. g. foto. LNMM 2413 2412 2007-10-30T12:45:35Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto. LNMM 6 2102 2414 2007-10-30T12:46:12Z Ivo 2 Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, LNMM wikitext text/x-wiki Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, LNMM 6 2103 2415 2007-10-30T12:47:06Z Ivo 2 Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto. wikitext text/x-wiki Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto. 6 2104 2416 2007-10-30T12:47:47Z Ivo 2 ˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM wikitext text/x-wiki ˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM 0 2045 2417 2336 2007-10-30T12:48:45Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Jelgavas_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs.]] [[Image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā]] [[Image:Doma_muzejs_gravira.jpg|thumb|Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.]] [[Image:Neimanis_Muzejs.jpg|thumb|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, LNMM]] [[Image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|thumb|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto. LNMM]] [[Image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|thumb|Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp.]] [[Image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|thumb|Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp.]] [[Image:Rukis_foto.jpg|thumb|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto.]] [[Image:Zala_puke_foto.jpg|thumb|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM]] [[Image:Rozentals_foto.jpg‎|thumb|Janis Rozentāls. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Foto ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg‎|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets. 1901.g Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg‎|thumb|Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM]] Salīdzinot ar iepriekšējo periodu 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji, atklāti mākslas saloni, darbojās un tika dibinātas mākslas dzīvi organizējošas biedrības, dažāda līmeņa izstādes Rīgā notika arvien regulārāk un rīkotas arī provinces pilsētās. Presē tikpat regulāri izstādes tika vērtētas. Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki un māksliniekiem tuvu stāvoši kultūras ļaudis, kas bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. [[1890. - 1915.g.|Vispārīgo raksturojumu]]) aizstāvji. =Krātuves= Šai laikā turpināja darboties kultūrvēsturiskais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā, kura ekspozīcijās un krājumos bija daudz tēlotājas un lietišķās mākslas. Kurzemes bruņniecības, Kurzemes kredītsabiedrības, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ziedojumi, ģenerāļa Frīdriha fon Vitena (''Friedrich von Witten'') novēlētie līdzekļi ļāva uzcelt laikā no 1894. līdz 1896. g. speciālu muzeja funkcijām paredzēto ēku neobarokālā stilā; projekta autors bija Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann''). Muzejā bija skatāmā antīkā un jauno laiku tēlniecība, vācu, flāmu, holandiešu, itāļu, franču glezniecība, tai skaitā atsevišķi darbi, kurus bija darinājuši eiropeiski pazīstami meistari (Johans Gotfrīds Šadovs, Pjetro Tenerani, Luī Izabē, Johans Kristjans Dāls) (''Johann Gottfried Schadow, Pietro Tenerani, Louis Isabey, Johann Christian Dahl''), arī vietējo mākslinieku darbi, tai skaitā Jana Rozentāla portreti un viena Vilhelma Purvīša ainava. Ekspozīcijās izpaudās tendence iespējami plaši parādīt muzeja krājumus un tā telpas bija piesātinātas ar visdažādākā rakstura eksponātiem. Rīgas kultūrvēsturiskais Pilsētas muzejs izstādīja savas kolekcijas, kurās bija arī gleznas, sudrablietas, trauki, 1891. g. jaunā ēkā, kas no 1888. līdz 1890. g. bija uzcelta neoromāniski neogotiskā stilā (arhitekts Karls Neiburgers (''Karl Neuburger'')). Ēka radās pārbūvējot Doma klosteri un tādējādi ieguva Domu muzeja nosaukumu. No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolniekiem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga'') krājumi un Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas 10 gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (''Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens''). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''), krievs Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров''), polis Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes. No krātuvēm, kurām nebija muzeja statuss un publiskās pieejamības, jāpiemin 1911. g. dibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības kolekcija, kas radās iegūstot darbus no māksliniekiem (1914. g. bija iekrāti 93 darbi no 25 māksliniekiem). Krājuma mērķis bija veidot iecerētā latviešu mākslas muzeja kolekciju. No privātkolekcijām atzīmējama jau iepriekšējā perioda aprakstā minētā Paula fon Tranzē-Rozeneka (''Paul von Transehe-Roseneck'') bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājumi Jaumgulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā). Jāpiebilst, ka Tranzē-Rozeneks bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs un papildināja tās krājumus un attiecīgi Pilsētas muzejā eksponātus ar vērtīgiem dāvinājumiem. Jāatzīmē, kas privātās muižu kolekcijas cieta 1905. g. revolūcijas laikā. Tāpat kā iepriekšējā perioda aprakstā nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamās ģilžu un cunftu slēgtas kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādo konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.). =Biedrības un grupas= Perioda sākumā lokālo mākslas dzīves lielāko tiesu organizēja 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, kā arī dažus latviešus. Biedrība organizēja izstādes visa perioda laikā, centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. 1899. g. tika dibināta īpaša Baltijas ceļojošo izstāžu biedrība (''Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen''). 1910. g. Rīgas mākslas biedrības dalībnieki dibināja reģionāli plašāku Baltijas mākslinieku savienību (''Baltischer Künstler- Veband''), kas organizēja vairākas izstādes, kurās piedalījās Latvijas, Igaunijas, Pēterburgā, Vācijas pilsētās strādājoši vācbaltu, kā arī daži latviešu mākslinieki. Perioda otrajā pusē Latvijā parādījās arī reģionālās un provinces pilsētu mākslas veicināšanas apvienības: 1907. g. Kurzemes mākslas mīļotāju biedrība (''Verein der Kunstfreunde in Kurland''), 1910. g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Liepājas mākslas biedrība. Latviešu nacionālās mākslas skolas attīstība liela nozīme bija Sanktpēterburgā studējošu un dzīvojošu mākslinieku pulciņam ˝Rūķis˝, kas īpaši aktīvs bija 1880. g. beigās un 1890. gados (pulciņā piedalījās arī mūziķi). Tā dalībniekus vienoja kopējs uzdevums radīt nacionālu un tai pat laikā modernu mākslu, par kuru sanāksmēs tika diskutēts. ˝Rūķa˝ lielākais kopējs pasākums bija pirmās latviešu mākslinieku izstādes izveidošana 1896. g. etnogrāfiskās ekspozīcijas kontekstā Rīgā. Bija vairākkārtēji nesekmīgi mēģinājumi dibināt latvieši mākslinieku apvienību līdz 1910.g. radās Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (statūti apstiprināti 1911.g.). Tā organizēja regulāras latviešu mākslinieku izstādes, iegādājās mākslas darbus nākamajam nacionālajam muzejam, abonēja savam lasāmgaldam mākslas periodiku un rīkoja referātu lasījumus. Perioda pašās beigās (1914. – 1915. g.) veidojās vēl neformalizēta un neliela, bet vēsturiski svarīgā jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tā iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Viņi kopā gleznoja un zīmēja, diskutēja par mākslu, tiecoties rast jaunas koncepcijas un izmēģināt tās praksē. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā. Bez mediju pielietojuma ziņā visaptverošām mākslas biedrībām, darbojās arī noteiktiem mākslas veidiem domātas apvienības; tāda bija 1909. g. dibinātā Rīgas grafiķu biedrība un 1914. g. dibināta grafiķu biedrība ˝Natura˝. 1902. g. izveidojas Rīgas fotogrāfu biedrība (''Photographische Gesellschaft zu Riga''), 1906. g. dibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, bet 1909.g. Liepājas fotogrāfiskā biedrība. Lokālo arhitektos darbību organizēja 1889. g. izveidotā Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātēs ietilpa konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas. Biedrība izdeva tam laikam labā poligrāfiskā līmenī gadagrāmatu (''˝Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen˝''), kur tika publicēti interesantākie, pēc izdevēju domām, ēku projekti un uzcelto ēku foto, kā arī tēlotājas un lietišķās mākslas paraugi =Izstādes= Gadsimtu mijas izstāžu dzīves aktivizēšanos ievadīja Rīgas Mākslas biedrības organizētās izstādes 1890. gadu vidū, kuras notika Rīgas Politehnikuma aulā un Melngalvju namā (viena). Laikā no 1898. g. līdz 1904. g. Mākslas biedrības rīkotās izstādes notika īpašā mākslas salonā Basteja bulvāra ēkā 9a. Īpaši plaša izstāde, kas iekļāva arī iepriekšējo periodu lokālo mākslu, bija biedrības salonā atklāta 1901. g. sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām (308 gleznas, 42 skulptūras). Turpinājās jauktu starptautiskas mākslas izstāžu veidošanas politika, iekļaujot tajās arī baltiešus, bet bija arī noteiktu nacionālo skolu (vācu, krievu, somu, holandiešu) artefaktu ekspozīcijas. Jaunajā Pilsētas muzejā izstādes bija vairāk sadalītas, no 1905. līdz 1915. g. regulāri notika atsevišķi baltiešu kolektīvās un personālizstādes, atsevišķi ārzemju nacionālo skolu (ķīniešu un japāņu, zviedru, vācu, krievu, franču) un personālizstādes. Gan Mākslas biedrības salonā, gan muzejā ārzemnieku izstādes daļēji modificējās kā noteiktu centru (Sanktpēterburgas, Maskavas, Minhenes, Berlīnes, Karlsrues, Parīzes), to mākslinieku apvienību un privāto galeriju (Vorpsvēdes. Minhenes Luitpoldgrupas, Amsterdamas Sv. Lukas apvienības, Berlīnes Gurlita, Kellera un Rainera salonu, zviedru grupas ''˝De Frie˝'', krievu peredvižņiku, ''˝Мир искусства˝'') piedāvājums vietējai publikai un mākslas tirgum. Eksponentu vairums bija patreiz maz zināmi gan Rietumeiropas, gan Krievijas mākslinieki, bet to vidū atrodami arī Eiropas mākslas vēsturē palikuši vārdi (Arnolds Bēklins, Maksis Klingers, Maksis Lībermanis, Francis Štuks, Valters Leistikovs, Maksis Slēfogts, Alberts Ēdelfelts, Akseli Gallens-Kallela, Iļja Repins, Valentīns Serovs, Aleksandrs Benuā, Isāks Levitāns, Konstantīns Somovs, Paolo Trubeckojs, Pjērs Bonārs, Moriss Denī, Kēss van Dongens, Anrī Matiss, Pols Siņaks, Felikss Valotons)(''Arnold Böcklin, Max Klinger, Max Liebermann, Franz Stuck, Walter Leistikow, Max Slevogt, Albert Edelfelt, Akseli Gallen-Kallela, Илья Репин, Валентин Серов, Aлександр Бенуа, Исаак Левитан, Паоло Трубецкой''). Augstāk pieminētie u. c. baltvācu mākslinieki bija pastāvīgi Mākslas biedrības organizētu izstāžu dalībnieki. gan salona, gan muzeja funkcionēšanas posmos. Arī prominentākiem latviešu māksliniekiem (Purvītim, Jānim (Johanam) Valteram, Rozentālam) bija iespējams te eksponēt savus darbus. Turpat tika atklātas lietišķās mākslas, grafiķu biedrības rīkotā grāmatu mākslas (1910. g.) un fotogrāfiju (1903. un 1910. g.) ekspozīcijas. Pieminamas arī Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu izstādes turpat. Tai pat laikā izstādes notika arī citās telpās un ārpus Rīgas, lai gan provincē šie pasākumi vēl bija retums. Latvijas mākslas vēsturē par nozīmīgu tiek uzskatīta pirmā latviešu tautības mākslinieku (˝Rūķa˝ grupas) izstādīšanās 1896. g. Rīgā etnogrāfiskajā izstādē, kas tika sarīkota sakarā ar Viskrievijas arheologu kongresu. Rīgā Lielās Ģildes telpās izstādījās krievu gleznotājs Vasilijs Vereščagins (''Василий Верещагин'') (1899. un 1901. g.), peredvižņiki (1900. g.), minhenieši un baltieši (1900 – 1901. g.). Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas beidzēji Purvītis un Valters izstādīja savus darbus Jelgavā 1895. un 1897. g., Valters te rādīja savus gleznojumus arī 1904. g. , Purvītis un Rozentāls - 1910. g. Jaunais latviešu gleznotājs Kristjānis Ceplītis 1904. g. organizēja samērā plašu baltiešu, tai skaitā daudzu latviešu, darbu izstādi Koknesē, kas guva vērā ņemamu rezonansi sabiedrībā; daļa izstādes pārceļoja uz Tukumu. Biedrību, mākslas skolu, studiju un personāilizstādes bieži notika skolu telpās un privātos dzīvokļos. Perioda izstāžu vēsturē svarīga ir 1910. gada vasara, kad Rīgā tika demonstrēta vienlaicīgi tālaika franču un krievu avangarda māksla un tai pat laikā notika pirmā plaša latviešu tautības mākslinieku izstāde. Vasarā Pilsētas muzejā tika rādīta Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska izveidotā starptautiskas mākslas salona izstāde, kurā bija skatāmi Pjēra Bonāra, Moriss Denī, Kēsa van Dongena, Anrī Matiss, Pola Siņaka, Feliksa Valotona, Vasilija Kandinska, Alekseja Javlenska u.c. (''Pierre Bonnard, Maurice Denis, Kees van Dongen, Henri Matisse, Paul Signac, Felix Valloton, Василий Кандинский, Алексей Явленский'') darbi. Savukārt Voldemārs Matvejs organizēja Ata Ķēniņa ģimnāzijas telpās krievu ˝Jaunatnes Savienības˝ (''˝Союз молодежи˝'') izstādi, kuru papildināja ar franču tālaika modernās mākslas reprodukcijām un publicēja vairākās Rīgas avīzes manifestveidīgu modernisma koncepciju skaidrojumu. Šai izstādē bija skatāmi, bez paša Matveja gleznojumiem, brāļu Burļuku, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova, Iļjas Maškova, Kuzmas Petrova-Vodkina, Aleksandras Eksteres u.c. (''Бурлюки, Наталья Гончарова, Михаил Ларионов, Илья Машков, Кузьма Петров-Водкин, Александра Экстер'') darbi. Pirmajā latviešu mākslinieku izstādē, kas notika pilsētas reālskolas telpās, bija eksponēti 33 autoru 417 darbi. Izstādes kļuva regulāras - līdz 1914. g. notika 4 , bet jau kara laikā 1915. un 1916. g. tās sarīkotas Petrogradā un Maskavā. Perioda beigās Rīgā parādījās privātie mākslas saloni. 1909. g. tādu atklāja fotogrāfs Jānis Rieksts, kas gada laikā izstādīja gan baltiešu mākslu, gan Voldemāra Zeltiņa darbus pēc gleznotāja nāves, gan Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa keramiku. 1913. gadā grāmatu tirgotājs Pēteris Saulītis sāka izstādīt latviešu mākslinieku darbus savas tirgotavas telpās (t.s. Saulīša-Meldera salons); tur parādījās Pētera Krastiņa, Ata Maizīša, Šteinberga u.c. mākslinieku darinājumi. =Mākslas kritika= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu līdz ar mākslas izstāžu skaita un regularitātes pieaugumu mākslas kritikas apjoms Latvijas presē strauji palielinājās. Lielākie preses izdevumi vācu, latviešu un krievu valodā pastāvīgi publicēja gan informāciju par vizuālās mākslas dzīves notikumiem Latvijā un ārpus tās, gan recenzijas par izstādēm Latvijā un ārzemēs. Regulārie raksti par aktuālo mākslu atrodami avīzēs un žurnālos, kas bija orientēti uz dažādiem sociāliem un etniskiem sabiedrības slāņiem (˝Mājas Vieša Mēnešraksts˝, ˝Baltijas Vēstnesis˝, ˝Pēterburgas Avīzes˝, ˝Dzimtenes Vēstnesis˝, ˝Latvija˝, ˝Vērotājs˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Zalktis˝, ˝Druva˝, ''˝Düna-Zeitung˝, ˝Rigasche Zeitung˝, ˝Rigaer Tageblatt˝, ˝Rigasche Rundschau˝, ˝Baltische Monatschrift˝, Mitausche Zeitung˝, ˝Рижский Вестник˝, ˝Рижская мысль˝'' u. c.) Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki (Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), Zuza Valtere (''Susa Walter''), gan māksliniekiem tuvu stāvoši mākslas mīļotāji un kultūras ļaudis (ārsts Roderihs fon Engelharts (''Roderich von Engelhardt''), literāts Pāvils Gruzna, mākslas zinātnieks Oļģerds Grosvalds u. c. ). Regulāri rakstošie kritiķi bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. Vispārīgo raksturojumu) aizstāvji. Vairums kritiķu visā pilnībā palika neoromantiskās noskaņu mākslas, impresionistisko, jūgendstila un simbolisma vērtību lokā. Tā kā tā plašākai publikai bieži, īpaši perioda sākumā, nebija saprotama un pieņemama, kritikas daudzējādā ziņā bija didaktiska - saturēja jauno virzienu skaidrojumus, novecojušās mākslas kritiku un aicinājumus izkopt estētisko gaumi. Šai sakarā tika izklāstītas jaunās mākslas koncepcijas (sk. Mākslinieciskās koncepcijas), citkārt atsaucoties uz kritiķiem zināmām Eiropas mākslas autoritātēm. Šīs pašas funkcijas pildīja informatīvi raksti par mākslas notikumiem un jaunākām parādībām Eiropas mākslas lielpilsētās Parīzē, Berlīnē, Minhenē (Jūliusa Nordena (''Julius Norden''), Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa rakstu sērijas) Recenziju konkrētais uzdevums – izstādē skatāmo darbu interpretācija tika risināta no angažētu tālaika „jaunās mākslas” aizstāvju pozīcijām, kā arī vadoties no personiskās gaumes un subjektīvi izlolotām vērtībām, kā arī no vajadzības reprezentēt un pat netieši reklamēt kādu autoru. Publicētie teksti bija izteikti vērtējoši, vispārinājumi mijās ar atsevišķu autoru un eksponēto darbu kvalitāšu un trūkumu uzskaitījumu vai pieminējumu. Katra kritiķa vispārēji priekšstati par māksliniecisko pilnību noteica vērtējumu kritērijus, bet parasti kritika bija mērķtiecīgi funkcionāla: autori balstījās uz empīriskiem vērojumiem un tūlītēju emocionālu reakciju, kas tālāk tika dokumentēta vērtējoša izteikumā. Lai gan izvērsta mākslas darbu analīzes bija retas, tomēr kritiķi parasti pamatoja savus spriedumus ar darbu sižetu, formveides pazīmju nosaukšanu tajos gadījumos, kas darbs likās vairāk uzmanības vērts. Tai pat laikā pastāvīgi tika lietoti īsi, garāmejoši vērtējošas attieksmes apzīmējumi un apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas. Iepriekšējā perioda galvenais vērtības kritērijs - ˝dabas˝ (vizuālās realitātes) pārliecinoša atdarināšana kaut kādā mērā saglabājās, bet tam līdzās un arvien vairāk interpretāciju noteica mākslinieka spēja atrast būtisko realitātē, izraisīt emocionālu efektu, radīt kompozicionāli vai koloristiski saistošu darbu. Rakstos bija vērtēti ne tikai eksponāti, bet arī publikas gaume, vai tās trūkums, konstatēta izstāžu vāja apmeklētība, niecīgā darbu pirkšana, perioda beigās stāvokļa uzlabošanās u. c. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.]. #Der Salon des Rigaschen Kunstvereins, Baltische Monatschrift. 1905, Nr. 2. #Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Rīga, 1915. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. #Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: Zinātne, 1974. #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. #Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. (Teksta autore Galvanovska, Ilona). Rīga: Liesma, 1990. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; #Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005. #Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. #Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, =Attēlu saraksts= # [[:image:Jelgavas_muzejs.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs. # [[:image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā # [[:image:Doma_muzejs_gravira.jpg|Domu muzejs.]] 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. # [[:image:Neimanis_Muzejs.jpg|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde.]] 1902., LNMM # [[:image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle).]] 1908. g. foto. LNMM # [[:image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|Jaungulbenes pils interjers.]] 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. # [[:image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|Melngalvju nama Svētku zāle.]] 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. # [[:image:Rukis_foto.jpg|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto.]] # [[:image:Zala_puke_foto.jpg|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā.]] Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM # [[:image:Rozentals_foto.jpg|Janis Rozentāls.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Foto ap 1900. g . # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets.]] 1901.g Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 6 2106 2420 2007-10-30T13:35:59Z Ivo 2 Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. wikitext text/x-wiki Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. 6 2107 2421 2007-10-30T13:37:11Z Ivo 2 Aleksandrs Romans. Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. 6 2108 2423 2007-10-30T13:59:35Z Ivo 2 Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta. wikitext text/x-wiki Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta. 6 2109 2424 2007-10-30T14:00:31Z Ivo 2 Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184. wikitext text/x-wiki Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184. 6 2110 2425 2007-10-30T14:01:25Z Ivo 2 Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM wikitext text/x-wiki Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM 6 2111 2426 2007-10-30T14:02:12Z Ivo 2 Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. wikitext text/x-wiki Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. 6 2112 2427 2007-10-30T14:03:11Z Ivo 2 Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23. wikitext text/x-wiki Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23. 6 2113 2429 2007-10-30T17:45:42Z Admins 4 Janis Rozentāls. Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. 6 2114 2430 2007-10-30T17:50:00Z Admins 4 Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903. Karla Bulla foto. wikitext text/x-wiki Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903. Karla Bulla foto. 6 2115 2431 2007-10-30T17:54:41Z Admins 4 Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50 cm. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50 cm. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. 6 2116 2432 2007-10-30T17:56:46Z Admins 4 Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. 6 2117 2433 2007-10-30T18:04:18Z Admins 4 Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM wikitext text/x-wiki Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM 6 2118 2434 2007-10-30T18:16:04Z Admins 4 Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. wikitext text/x-wiki Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. 6 2119 2435 2007-10-30T18:18:13Z Admins 4 Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900. wikitext text/x-wiki Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900. 6 2120 2436 2007-10-30T18:19:56Z Admins 4 Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона wikitext text/x-wiki Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2. 6 2121 2437 2007-10-30T18:22:52Z Admins 4 Penzas mākslas skola. 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. wikitext text/x-wiki Penzas mākslas skola. 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. 6 2122 2438 2007-10-30T18:32:27Z Admins 4 Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM wikitext text/x-wiki Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM 6 2123 2440 2007-10-30T18:47:36Z Admins 4 Rihards Zariņš. Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. gadu beigas. LNMM wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. gadu beigas. LNMM 0 2004 2441 2281 2007-10-30T18:48:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172.]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g.]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892. Nr. 4.]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901.]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM]] [[Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|thumb|Dzejnieka kaps. 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM]] [[Image:Zarins_Druva.jpg|thumb|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912.]] [[Image:Zarins_Plakats.jpg|thumb|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Latvijas Valsts arhīvs.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|thumb|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925.]] [[Image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|thumb|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. gadu beigas. LNMM]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi.== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas bija pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizēta objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie cita Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g. , strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pat laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu , bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošs dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus, nav šaubu, pazina Zariņš. Studijas Vācijā saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logatos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tagad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antikvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viļjama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (˝Мир искусства˝ grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt atkarībā no ilustrējamā izdevuma Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājās arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieauguša relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīvi), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM, Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. * Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6, 995. – 1006. lpp. * Prande, A. Profesors RihardsZariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5, 129. – 140. lpp. * Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969. * Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970, 206. – 220. lpp. * Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 39. – 49. lpp. * Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000, 75. – 117. lpp. * Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003, 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894. g. # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4. # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901. # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM. # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM. # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM. # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912. # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925. # [[:image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝.]] 1920. gadu beigas. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 0 1550 2442 1894 2007-10-30T19:58:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam ([[:image:Uders_Rits.jpg|“Rīts”]], ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju ([[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|“Nastu nesēja”]], ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|“Stiprākā tiesības”]], 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs ([[:image:Uders_Diendusa.jpg|“Diendusā”]], ne vēlāk par 1914, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, [[:image:Uders_Untumi.jpg|“Untumi”]], abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni ([[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|“Zārka vedējs”]], ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|“Sētai pāri”]], abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|“Lācis un meitene”]], ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, [[:image:Uders_Nave.jpg|“Nāve”]], ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|“Pašportrets ar Rubensu”]] (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg|“Celmu laušana”]] (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā ([[:image:Uders_Jurmala.jpg|“Jūrmalā”]], ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Ūdera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868 – 1915). // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr. 6. – 169. – 176. lpp. #Upītis, P. Teodors Ūders. Rīga, 1943. #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. – Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1956. Rīga, 1957,164. – 189. lpp.. #Slava, M. Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla. – Rīga. 1973 (Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs); #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. Karogs, 1973, Nr. 12, 140. – 145. lpp.; #Slava, M. Teidora Ūdera dzīves stāsts. No: Spēks, darbs, dzīves prieks. (Vēstuļu, rakstu, piezīmju izlase). Teodors Ūders. Rīga: Latvijas Viedas sadraudzības biedrība, 2001. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 6 2124 2443 2007-10-30T20:23:33Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp. 6 2125 2444 2007-10-30T20:25:33Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823. 0 1500 2445 1892 2007-10-30T20:29:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Krastins_foto.jpg‎|thumb|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp.]] [[Image:Krastins_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823.]] Gleznotājs un zīmētājs '''Pēteris Krastiņš''' (1882.13./25.III–1942.14.IV), izteikdams spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus vienkāršotā un stilizētā īstenības tēlojumā, bagātināja latviešu 20. gs. mākslas ainu ar savrupu protoekspresionisma variantu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrīnās ietekmes== Dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieka ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes apvidū, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedri bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs un citi topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja studijas barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu. Kā atceras novadnieks rakstnieks Juris Kosa, pirmajos studiju gados Krastiņš augstāk par Vilhelma Purvīša sniegumu ainavas žanrā vērtējis krievu gleznotāju Valentīna Serova, Ivana Šiškina un Arhipa Kuindži darbus, tomēr turpmākā attīstība ļauj nojaust pārmaiņas autoritāšu izvēlē. ==Ekspresīvās noskaņu ainavas== Štiglica skolas vasaras brīvlaiki tika veltīti dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos (“Studija”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma, stilizācijas un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par Krastiņa veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām Ziemeļeiropas protoekspresionisma parādībām un vienlaikus atklāj lielu tuvību latviešu laikabiedru radītām dzejas gleznām. Viņa iztēli nodarbināja purvs, tīrelis, mežs, koku stāvi, mākoņi un saulrieti, vedinot domāt, kā simboliski izteikt novada drūmumu. Mazajās kompozīcijās ar dažiem krāslaukumiem uz raupjgraudainām krāsaina pamata var pazīt Latvijas 20. gs. sākuma jūgendiskajā žurnālu grafikā plaši lietotus principus un apgūtus motīvus (“Priedes un bērzi” (“Purvs”), “Mežiņš”, “Mākoņi”, visi ap 1905–1907, LNMM). Taču vispārējā shematiskā līdzība neattiecas uz šo darbu emocionālo izteiksmību, ko pastiprina asociatīvs krāsas un faktūras izmantojums minimālās mīksto zīmējuma materiālu (ogle, krīts u. c.) un glezniecības tehniku (guaša, akvarelis, pastelis) kombinācijās, izteiksmes lakonismam dažos gadīumos robežojoties ar abstrakciju (“Uzmetums”, ap 1905–1907, LNMM). Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu (“Purva priedes”, publ. 1907). ==Ceļojumu periods== 1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā un citās pilsētās. Komandējuma mērķis bija gatavoties scenogrāfa darbam, taču šajā periodā darināti niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi (“Florence”, ap 1909, LNMM, u. c.) un četru vizuālām dienasgrāmatām līdzīgu skiču burtnīcu zīmējumi (LNMM, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa) ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un nesaudzīgiem ekstrēmu psiholoģisko stāvokļu atveidojumiem savos paštēlos (piem., “Teodora Zaļkalna galvas studijas”, “Čončolīnas Gonelli portrets”, “Pašportrets”, visi 1909, LNMM). Tolaik vai jau pēdējos Štiglicas skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantiski eksotisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete” (abas ap 1905–1910, LNMM). Ar Parīzes iespaidiem saistīts mākslinieka populārākais darbs “Luksemburgas dārzā” (ap 1908–1910, LNMM), kura formālās pazīmes un to radītie efekti tematiski lirisko, bet ekspresijas ziņā gandrīz rēgaino sapņojumu atšķir no pārējām Krastiņa ceļojumu gleznieciskajām liecībām. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās tika ievietos Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. ==Ekspresijas kāpinājums un daiļrades noslēgums== 1911. gadā Saulīša-Meldera latviešu mākslas salonā Ķeniņu skolu namā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas nenesa finansiālu veiksmi, bet guva lielu ievērību mākslinieku un rakstnieku aprindās, ko valdzināja viņa neoromantiskais konformisma noliegums. Īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretēja Tiju Bangu – Spīdolas lomas tēlotāju Raiņa “Uguns un nakts” pirmuzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī. Aktrises robusti izteiksmīgais veidols sasaucās ar viņas leģendāro skatuves tēlu, bet Krastiņa gleznieciskais rokraksts liecināja par pašvērtīgas, psiholoģiski motivētas ekspresijas pieaugumu neatkarīgi no attēlošanai izvēlētā objekta (“Tijas Bangas portrets”, 1911, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs; “Spīdola”, 1911, turpat; “Tijas Bangas portrets”, 1911, atrašanās vieta nezināma). Rietumu mākslas ainā šādos darbos saskatītu Vinsenta van Goga un Edvarda Munka ietekmju sajaukumu, turpretī Krastiņa gadījumā ticams ierosmju avots meklējams Mihaila Vrubela glezniecībā. Turpmāk mākslinieciskās darbības epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami gan dramatiski pašportreti (“Pašportrets”, n. v. 1911, atrašanās vieta nezināma, u. c.), gan vairāki fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi. Lakoniskajās skicēs “Fauns” un “Ciešanas” (abas ap 1910–1914, LNMM) sarkans saules kamols šķiet atbalsojam kaucošo būtņu sāpes un izplatām skaņas viļņus. Viena no spēcīgākajām šausmu ainām ir “Fantastisks uzmetums” (ap 1911, LNMM), kur tumšums, kompozicionālā šaurība un saspīlējuma iespaids, ko pastiprina raupjās faktūras grauda lielums pret darba niecīgo izmēru, šķiet koncentrējamies lietuvēnam līdzīgā briesmoņa tēlā, bet ekspresijas asumu mīkstina pasaku pasaules atribūti un nedaudz rotaļīga dekorativitāte. Mākslinieka tiešo klātbūtni Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar agrāk darinātiem scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” (“Ēģiptiešu tempļa skats”, n. v. 1911, LNMM) un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumu slimnīcā, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nacistisko okupācijas varasiestāžu rīkotā nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Lai gan vairāki pētnieki dažos Krastiņa darbos saskatījuši fovisma iezīmes, viņš savā īsajā radošajā mūžā īsti nepārkāpa modernisma slieksni, palikdams savrups simbolisma noskaņu ietekmēts protoekspresionists postimpresionisma un jūgendstila formu valodas ietvaros. ==Mantojums== Jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība apzinājās nepieciešamību saglabāt Krastiņa mantojumu, un Latvijas valsts mākslas muzejā Rīgā līdz mākslinieka nāvei bija izveidota liela viņa darbu kolekcija, ko pārņēmis un papildinājis tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga). Viņa darbi atrodas arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (Rīga), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (Rīga), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (Rīga), Tukuma muzejā, Kuldīgas novada muzejā un dažās privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= # Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga: Neputns, 2006. 167 lpp. # J. J. [Jaunsudrabiņš, J.]. Pēteris Krastiņš. Stari, Nr. 2, 1908, 193.–194. lpp. # Jaunsudrabiņš, J. Gleznotājs Pēteris Krastiņš. Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 1921. # Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 289.–293. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Krastins_foto.jpg|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto.]] Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp. # [[:image:Krastins_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823. #Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122. #Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 21,7 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–573. #Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682. #Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577. #Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582. #Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp. #Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313. #Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552. #Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568. #Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. #Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292. #Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067. #Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735. #Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp. #Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698. #Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593. #Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400. [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] __NOEDITSECTION__ 6 2126 2446 2007-10-30T20:43:31Z Admins 4 Johans Valters ap 1900. gadu. wikitext text/x-wiki Johans Valters ap 1900. gadu. 0 2127 2447 2007-10-30T20:44:39Z Admins 4 New page: [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu.]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.... wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu.]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 20. gs. 10. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999, S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2001, 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998, 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2002, 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska, Rīga: Neputns, 2001, 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne, 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999, 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998, 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele, Rīga: Neputns, 2003, 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003, 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003, S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs, Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970, 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4, 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A. un Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953, 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= # [[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu.]] #Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp. #Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105. #Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme). #Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307. #Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. #Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634. #Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220. #Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115. #Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346. #Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348. #Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm. #Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums. #Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums. #Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86. #Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356. #Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355. #Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361. #Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362. #Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums. [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 0 1556 2448 1795 2008-10-06T13:17:14Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911.]] [[Image:Uders_Arajs.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM ]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons.]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī. 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM]] [[Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|thumb|Rīdzinieks V. Ziema. Foto. 1915.]] [[Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|thumb|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] [[Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|thumb|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] [[Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|thumb|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|thumb|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare izvērsās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] __NOEDITSECTION__ 14 2128 2449 2008-10-06T13:45:08Z Ivo 2 Jauna lapa: Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā wikitext text/x-wiki Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā 0 1498 2450 2064 2008-10-06T15:07:10Z Ivo 2 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM]] [[Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|thumb|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] [[Image:Purvitis_Ziema.jpg|thumb|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|thumb|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM]] [[Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|thumb|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] [[Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|thumb|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. ]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] __NOEDITSECTION__ 2457 2450 2008-10-07T12:54:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14. Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 2458 2457 2008-10-07T12:55:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:‎Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. arhitektūra, lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14. Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 2465 2458 2008-10-29T12:47:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusniss.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902—1905.]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM ]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs.]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. ]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14. Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Nr.4. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2129 2451 2008-10-06T15:08:15Z Ivo 2 Jauna lapa: [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis R... wikitext text/x-wiki [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184.]] [[Image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|thumb|Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM]] [[Image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|thumb|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs.]] [[Image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|thumb|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23.]] [[Image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982,67. lpp.]] [[Image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. ]] [[Image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903. Karla Bulla foto. ]] [[Image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|thumb|Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs.]] [[Image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā.]] [[Image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|thumb|Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM]] [[Image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs.]] [[Image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|thumb|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900.]] [[Image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|thumb|Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2.]] [[Image:Penzas_skola_foto.jpg|thumb|Penzas mākslas skola. 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. ]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM]] [[Image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|thumb|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM]] =Lokālā mākslas izglītība= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros. ==Rīgas pilsētas mākslas skola== ===Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms=== Gadsimtu mijas perioda sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolnieku. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (''August Volz''). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (''Gerhard von Rosen''), Bernhards Borcherts (''Bernhard Borchert'') un Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''). Pēc Jung-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (''Eva Borchert-Schweinfurth''), Borcherts, Teodors Krauss (''Theodor Kraus'') un Folcs Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni, un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju. ===Vilhelma Purvīša vadības posms=== Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņu, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaita cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzējos padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (''Leonid von Dehn'') atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jāekabs Bīne u.c.), te macījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladass Eidukevičs (''Vladas Eidukevičius''). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skolu organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai. ==Venjamina Blūma skola== Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (''Вениамин Блюм'') (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров'') un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM). ==Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes== Celtniecības bums apskatāmajā perioda nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, beidzēju skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālie arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (''Otto Hoffmann''), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (''Wilhelm Stryk''); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (Eduard Kupfer), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (Heinz Pirang) un Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (Guido Bertschy), Hermanis Hartmanis (''Hermann Hartmann''). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu paraksies. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai perioda turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolnieku skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņi. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšana bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos. ==Privātās studijas un kursi== Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolniekus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu , portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolnieku kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģēderts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 29. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā ticis zīmētas ģipšu maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme). =Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas= Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ. ==Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)== Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītie tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (''Владимир Маковский'') darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvāks pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižniku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis(''Дмитрий Кардовский'')(viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs). ==Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola== 1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (''Александр Штиглиц'') dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dabiskos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucāmi Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (''Василий Савинский''), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (''Матвей Чижов''), grafiķis Vasilijs Mate (''Василий Матэ''), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns. ==Citas mācību iestādes Krievijā== Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielāks skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (''Илья Репин'') skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (''Иван Горюшкин-Сорокопудов''). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (''Александр Штурман''), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieku Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošas vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizātors izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (''Сергей Щукин'') un Ivana Morozova (''Иван Морозов'') kolekcijās redzētie franču modernistu darbi. =Izglītošnās Rietumeiropā= Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (''Theodor Kraus''). Turpat, bet jau privāti papildinājās pie Maksa Lībermaņa (''Max Liebermann'') gleznotāja Marta Helmane (Martha Hellmann). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (''Susa Walter'') mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (''Walter Leistikow''). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (Lovis Corinth). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (''Alexander Bertelsson''). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (''Simon Hollósy'') privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (''Alice Dannenberg'') studēja sākotnēji Karlruē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (''Erich von Campenhausen''). Savukārt, Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (''Siegfried Bielenstein''). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai perioda arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (''Auguste Rodin'') un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (''Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth'') papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (''Raphael Collin''), Lika Olivjē Mersona (Luc-Olivier Merson), Renē Ksavjē Prinē (''René Xavier Prinet'') un Luija Ogista Žirardo (''Louis-Auguste Girardot''). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, Šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. #Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 127. – 142. lpp. #Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982. #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988. #Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jekaba_kazarmas.jpg|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] # [[:image:Purvitis_Foto_1912.jpg|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā.]] Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184. # [[:image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva.]] Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM. # [[:image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets.]] 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. # [[:image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā.]] Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23. # [[:image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem.]] 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982,67. lpp. # [[:image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|Janis Rozentāls.]] Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. # [[:image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga.]] 1903. Karla Bulla foto. # [[:image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|Ādams Alksnis. Divi modeļi.]] 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. # [[:image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos.]] 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. # [[:image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|Pēteris Balodis. Kāršu licēja.]] 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM. # [[:image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana.]] Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. # [[:image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|Gustavs Šķilters. Kompozīcija.]] Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2. # [[:image:Penzas_skola_foto.jpg|Penzas mākslas skola.]] 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā.]] 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 2131 2453 2008-10-06T15:09:34Z Ivo 2 Jauna lapa: [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] [[Image:Rozentals_foto.jpg|thumb|J.Rozentāls. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:Skilters_foto.jpg|thum... wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšna portrets.]] [[Image:Rozentals_foto.jpg|thumb|J.Rozentāls. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20. gs. 20. gadu foto.]] [[Image:Madernieks_foto.jpg|thumb|J.Madernieks. Foto ap 1900.]] [[Image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|thumb|Voldemārs Matvejs. Fotoportrets. Ap 1912.]] [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Asars_foto.jpg|thumb|J.Asars. 20. gs. sākuma foto.]] [[Image:Valters_foto.jpg|thumb|M.Valters. 20. gs. sākuma foto.]] Gadsimtu mijas perioda vispārējas mākslinieciskās koncepcijas (uzskati par to, kas ir vizuālā māksla, kādai tai jābūt) nosakāmas, analizējot mākslinieku un mākslas kritiķu ([[Janis Rozentāls|J.Rozentāla]], J.Valtera, V.Zeltiņa, [[Voldemārs Matvejs|V.Matveja]], [[Teodors Ūders|T.Ūdera]], [[Gustavs Šķilters|G.Šķiltera]], J.J.Madernieka, F.Morica, J.Asara, Grosvalda u.c.) rakstus presē un saglabājušās vēstules. Mākslinieciskās koncepcijas bija bieži izklāstītas polemiski, pretstatot iepriekšējā periodā valdošām tradīcijām un vērtībām. Tālaika modernā māksla tika definēta kā lokāli vai nacionāli specifiska, tajā pašā laikā orientēta uz vizuālo realitāti, bet subjektīvi vispārinoša un dekoratīva. =Orientācija uz tautiskumu= Perioda pašā sākumā jauno mākslinieku pulciņā “Rūķis” izkristalizējās atziņa par mērķtiecīgi nacionālu un vienlaikus modernu (laikmetīgu) mākslu. Kā atcerējās G.Šķilters, pulciņa ideologs Ā.Alksnis “allaž aizrādīja, ka katram māksliniekam jābūt sava laika un tautas īstam dēlam un savos darbos jāpauž tautas raksturs un gars”. Jautājums par nacionālo mākslu tika skatīts plašākā kulturoloģiskā aspektā. Saskaņā ar J.Rozentāla doto, bet vēlāko (1904. g.) Alkšņa uzskatu atreferējumu pēdējā vadošā ideja bijusi nepieciešamība atvedināt sarežģīto un saraustīto tālaika garīgo dzīvi pie tās “vienkāršākajām pamatformām”, kas realizējams, pievēršoties “sentēvu dabas dzīvei”. Pats Rozentāls jaunā gadsimta sākumā apgalvoja, ka “īsta, patiesa kultūra un māksla ir pamatojama uz tautas garīgajām īpatnībām”. Šādi vispārēji pieņēmumi tālāk tika risināti vairāk praktiski tematikas vai etnogrāfisku motīvu izvēles un interpretācijas jomā, pamatojot gan sākotnējo “nacionālo reālismu”, gan nacionālo romantismu. =Subjektīvi rastā “sajūsma” dabā= Jautājums par optimālo “sava laika” mākslu tika skatīts arī teorētiski. Perioda pirmajā pusē kā laikmetīgi aktuāla bija atziņa par nepieciešamība pievērsties nepastarpināti dabai (tieši pieredzētai un galvenokārt optiski uztvertai realitātei), kas ļautu atbrīvoties no tālaika akadēmisma, kas tika apgūts mākslinieku studiju laikā, kā arī no mākslas pakļaušanas kādu tai “svešu” ideju paušanai. Vienā 1897. g. vēstulē J.Rozentāls rakstīja, ka lielākais šķērslis, kas kavē mākslinieku radīt oriģinālu un modernu darbu, kas pamatots dabas studijās, ir “neprātīga skola”, kas pieradina skatīties uz dabu ar priekšteču acīm. 1903. g. rakstā par V.Purvīti J.Rozentāls, raksturojot modernos māksliniekus, apgalvoja, ka, “reiz dabūjuši ieskatīties dabas brīnišķajā darbnīcā, .. viņi uz reizi nāca pie atziņas: mākslinieks noziedzas pret savu aicinājumu, pret savu mākslas būtni, ja viņš to kalpina svešiem nolūkiem ― reliģisku, zinisku, sociālu vai citu ideju popularizēšanai”. Dabā rodamie objekti skatāmi kā “uztvērums par sevi” (J.Valters, 1904. g. priekšlasījums), kā lietas, kas tikai “rādās”, jo “mākslai ir daļa tikai par lietas parādību” (J.Rozentāls, 1905. g. raksts). Tajā pašā laikā daba, tās parādības nav jāatveido fotogrāfiski detalizēti un objektīvi, bet jārada subjektīva to pazīmju atlase, lai raksturotu parādības vai sasniegtu emocionālu izteiksmību. J.Rozentāls par mākslinieka uzdevumu uzskatīja: “.. izlobīt iz dabas tās krāsas, formas un līnijas, kas raksturo šo parādību būtni, kas ir tipiskas vai vajadzīgas kā izteiksmes līdzeklis novērotas vai gribētas sajūsmas iztēlošanai” (1903. g. raksts). “Sajūsma” saskaņā ar tālaika šā vārda lietojumu bija sinonīms “noskaņai”, t.i., noteiktam emocionālajam tonim, ko izraisa mākslas darbs. Subjektīvi skatītā dabā tika atrasts arī kaut kas noslēpumains (J.Rozentāls: “diženas mistērijas”, 1903. g. raksts) vai fantastisks (G.Šķilters: “.. māksliniekam arī atļauts attēlot savas fantāzijas, sapņus un lietuvēnus, bet viņam tie jāattēlo tik taustāmi, patiesi un dzīvi, ka no viņiem dabūjam konkrētu iespaidu”; 1910. g. raksts). =Mākslinieciskās formas nozīme= Gadsimtu mijas mākslinieku un kritiķu uzskatos bija izplatījies un nostiprinājies mākslinieciskās formas jēdziens, kuru aplūkoja kā autonomu un nepieciešamu mākslas darba sastāvdaļu un vērtību; formai ar tās elementiem (krāsu, līniju, gaismēnu, kompozīciju, materiālu kvalitāti), ko mākslinieki citkārt sauca par tehniku vai “tehnisko pusi”, viņi piešķīra ne tikai tēlojošo, bet arī dekoratīvo un ekspresīvo funkciju. Par periodam specifisku jāuzskata priekšstats par to, ka tēlojumam, emocionālai izteiksmei un vēstījumam jābūt saskaņotam ar autonomo māksliniecisko formu. Visskaidrāk šī gadsimtu mijas mākslas vispārējā koncepcija formulēta J.Rozentāla 1906.―1907. g. rakstā “Māksla un tehnika", kurā viņš nosauc šo sintēzi par tālaika modernās glezniecības stilu (“To kompromisu, kāds gleznotājam jāpanāk starp dekoratīvajiem prasījumiem gleznā un dabas objektīvajām un impresiju vērtībām, mums, vispārīgi ņemot, jānosauc par mūsu glezniecības stilu... Glezniecībai ir divējāds mērķis ― pirmkārt, darīt paliekamu kādu redzes iespaidu un, otrkārt, dot kādam laukumam formu un greznumu .. jāmācās savienot šos šķirtos redzes punktus .. Šī jūtu vērtību saskaņā vešana ar attiecošās mākslas tīri tehniskajiem elementiem ir pati māksla.”). J.Rozentāls turpat norādīja, ka bez šāda ''modus vivendi'' rastos “vai nu absolūts reālisms, kas nebūtu vairs māksla, bet ātrāk zinība, vai arī abstraktas līnijas un krāsas ― kaut kas līdzīgs simfoniskajai mūzikai”. T.Ūderam bija savukārt izveidojies “reālā simbolisma” jēdziens, kas paredzēja nepieciešamību realitātes atveidojumus un vispārinošus vēstījumus “sakausēt” ar glezniecisku formu “impresionisma un luminisma garā” (1911. g. vēstule). V.Matvejam, kā atcerējās viņa domubiedrene, bijis “plastiskā simbola” jēdziens, kas savienoja tēlojošo un plastisko mākslas pusi, “ko” un “kā” mākslas darbā. Lai gan šo jēdzienu viņš attiecināja uz mākslu, kas bija jau tāla no “impresiju vērtībām”, tomēr teorētiski atzītais tēlojošās un formāli dekoratīvās puses organiskas vienības princips ir analoģisks J.Rozentāla vai T.Ūdera idejām. Publicētos tekstos (Vidrižu Peters, A.Vanags, J.Asars, J.Rozentāls), kas galvenokārt skāra specifiskās arhitektūras un lietišķās mākslas problēmas, tika paustas dažas analogas atziņas (nepieciešamība radīt modernai dzīvei atbilstošu formveidi, nevis atdarināt vecos stilus, organiski saskaņot dekoru ar rotājamo objektu). =Atkāpes no vizuālo iespaidu sasaistes ar formu= Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos sāka parādīties atziņas, kas izjauc līdzsvaru starp jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojumu, subjektīvo mākslinieka pašizteiksmi un autonomo formveidi. V. Zeltiņš rakstīja, ka “galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt no jauna” (1906. g. raksts), kas var būt tulkojums, kā subjektīvi liriskas ekspresijas akcentējums mākslas darba koncepcijā. J.Madernieks 1912. g. rakstā apgalvoja: “Īsts mākslinieks stāv pāri dabai. Viņš to iekšķīgi pārvarējis ― ar savām gara spējām ― ne tikvien tehniski, bet arī idejiski. Īsts mākslinieks veido dabu pēc savas augstās misijas, pēc savām individuālām savādībām.” Vistālāk šai virzienā gāja V.Matvejs, kas 1910. g. rakstā ne tikai noliedza naturālismu (“mēs ienīstam dabas kopēšanu”), bet arī polemiski pretstatīja subjektīvo elementu objektīvajam (“mēs negleznojam dabu, bet tikai mūsu attiecību pret dabu”) un pievērsa īpašu uzmanību dažādajiem formas aspektiem, mazinot tēlojošās funkcijas nozīmi (“Kādēļ gleznojam reālus priekšmetus? Tādēļ, ka melodijai vajadzīgs tomēr kāds teksts.”). Matveja nosliece uz formālismu, kā arī viņam raksturīgā primitīvās mākslas estetizācija ievadīja Latvijas vizuālās mākslas teorētiskajā telpā “klasiskā” modernisma koncepcijas. Kā zināms pretstats subjektīvas pašizteiksmes un formālisma akcentam apskatāmas dažas šā laika J.Rozentāla atziņas, kas liecina par tuvināšanos neotradicionālistiskiem uzskatiem. 1905.―1907. g. rakstos viņš apliecina pozitīvu apzinātu, racionālu un vairāk objektivizētu daiļradi pretstatā “vienkāršam mākslas instinktam” un viendabīgam individuālam subjektīvismam, jo “stilu katram patiesam mākslas darbam noteic viņā pašā gulošā likumība”. 1910. g. rakstā jau kā pamatprasību Rozentāls izvirzīja “mākslu mācēt tīri akadēmiskā, tīri amatnieciskā nozīmē”, prast “kaut kuru priekšmetu viņa līnijās, krāsās, proporcijās un attiecībās pareizi attēlot”. Perioda pašās beigās jauno mākslinieku lokā, kas veidojās ap J.Grosvaldu, tiešo iespaidu atveidošanas princips tika pilnīgi noliegts, tā vietā piedāvājot aktīvu un sintezējošu realitātes interpretāciju, kā to liecina daži saglabājušies pieraksti J.Grosvalda arhīvā (“Impresijas mēs nevaram dot .. mums par daudz nopietns nojēgums par mākslinieka uzdevumu .. Mēs vairs negribam reproducēt ar krāsas palīdzību realitātes izgriezumu, bet gan raksturīgiem vilcieniem konstruēt kaut ko, kas dod koncentrētu, stipru “lietas” attēlojumu.”). =Jēdzieni un virzieni= Saistot Latvijas mākslinieku un mākslas kritiķu uzskatu liecības ar tālaika eiropeisko mākslas virzienu teorētiskiem modeļiem, tādi jēdzieni kā “uztvērums par sevi”, “lietas parādība” , “impresiju vērtības” attiecināmi uz impresionismu. Subjektīvas emocionālas izteiksmības, “sajūsmas” (noskaņas) akcentēšana saistāma ar neoromantiskām tendencēm. Noslēpumainības estetizācija, fantastikas pieļāvums, netiešu vēstījumu ietveršana realitāti imitējošās formās norāda uz simbolismu. Formāli dekoratīvu mākslas darbu kvalitāšu nozīmes apliecinājumi visvairāk saistāmi ar postimpresionismu un jūgendstilu. Tomēr pārstāstītās atziņas nav pilnībā identificējamas ar šo vēsturisko virzienu koncepcijām. Latvijas māksliniekiem un kritiķiem bija svarīgi vairāki vispārēji tālaika jaunās mākslas principi, nevis specifiskas atsevišķu virzienu idejas. =Vispārējais estētisko koncepciju fons= Minēto koncepciju veidošanos ietekmēja uzskati par mākslu, kas radās un bija izplatīti Krievijas un Rietumeiropas mākslas centros. Īpaši svarīgas vācu mākslas vēsturnieku un mākslas filozofu (R.Mutera, K.Mincera, F.Ūdes u.c.) idejas, kuru publicēto tekstu salīdzinājumi ar analizētiem rakstītiem materiāliem uzrāda tiešus un netiešus atziņu aizguvumus. Kā patstāvīgāko teorētiķi ir jāizceļ V.Matveju. Tēlotājas, lietišķās mākslas, kā arī arhitektūras koncepcijas radās un attīstījās uz vispārēju estētisko ideju fona, kuras tika paustas tālaika publicētos un bieži literatūras interpretācijai veltītos tekstos; tās varēja saskarties vai korelēties ar iepriekšminētām. “Jaunās strāvas” un vēlākie marksistiskie autori (J.Jansons–Brauns, J.Asars, A.Upītis, R.Pelše, V.Knoriņš) proponēja reālismu, sociāli determinētu un angažētu mākslu. “Jaunstrāvnieciskais” reālisms pa daļai uzskatāms par analoģiju pirmās “Rūķa” paaudzes “nacionālā reālisma” koncepcijai. Vēlākā socioloģiskā marksistiskā reālisma jēdziena variācijas tēlotājas mākslas koncepcijās neatbalsojas. Marksismam opozicionārā jaunstrāvnieka, vēlāk politiķa M.Valtera atziņas par pašvērtīgu mākslas attīstību, indivīda un formas nozīmi mākslā tuvas J.Rozentāla un J.Madernieka uzskatiem, kas pausti 20. gs. sākuma rakstos. Literātu J.Poruka, F.Bārdas esejiski paustas idejas par mākslinieka subjektīvo un emocionālo dabas uztveri un radīšanu tāpat ir kaut kādā mērā līdzīgas tēlojošo gadsimtu mijas mākslinieku atziņām. Vispārējo estētisko ideju fonu veidoja arī pazīstamu tālaika filozofu, rakstnieku (I.Tēna, Ļ.Tolstoja, F.Nīčes) tulkoto tekstu publikācijas, kuras attiecās uz mākslas teorētisku interpretāciju. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|Ā.Alksnis.]] J.Rozentāla zīmējums. Ne vēlāk par 1903. Vērotājs. 1903―1904. 369. lpp. # [[:image:Rozentals_foto.jpg|J.Rozentāls.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Skilters_foto.jpg|G.Šķilters.]] 20. gs. 20. gadu foto. # [[:image:Madernieks_foto.jpg|J.Madernieks.]] Foto ap 1900. # [[:image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|V.Matvejs.]] Foto ap 1912. # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|T.Ūders.]] Foto ap 1900. # [[:image:Asars_foto.jpg|J.Asars.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Valters_foto.jpg|M.Valters.]] 20. gs. sākuma foto. __NOEDITSECTION__ 0 2132 2454 2008-10-06T15:10:04Z Ivo 2 Jauna lapa: [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, e... wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|thumb|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|thumb|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM]] [[Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|thumb|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM]] [[Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM]] [[Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|thumb|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] [[Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|thumb|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|thumb|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|thumb|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies]] [[Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] [[Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] [[Image:Jugendstila_bufete.jpg|thumb|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs]] [[Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|thumb|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidots kā vizuāli tvertas realitātes fragments. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvu, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijās un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pat laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējoši vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētās pagarinātās formu šķautnes, lūzumu un citkārt „grafiski” padziļinājumi. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu”: vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālas organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama izmantojot ne tikai biežāko eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma pacēluma laikā saglabājās tendence telpisko, būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontālu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Savu lomu kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniska orientācija uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi formas saskaņošana ar funkciju un materiālu notika pārejot no vēsturisko stili tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādākumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 2133 2455 2008-10-06T15:11:50Z Ivo 2 Jauna lapa: Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas ... wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgama. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību un uzņemot arī to iespaidus. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Piemināmi vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja, vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlruē, turpat, tikai daudz vēlāk mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisām vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanos pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa, Angelo Janka un H. Zeilingera. Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu cilmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Akseli Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļņieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Piemināmas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM. / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834. # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891. # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm. # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM. / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija. # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901. / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903. # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma. / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903. # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM. / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija. # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM. / Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs. # van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums. # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs. # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs. [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija).]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903.]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma.]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905.]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912.]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma.]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs.]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 0 2134 2456 2008-10-06T15:16:55Z Ivo 2 Jauna lapa: [[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. J.Roze... wikitext text/x-wiki [[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM ]] [[Image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|thumb|Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM]] [[Image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|thumb|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija.]] Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā dominēja tipisks plaukstoša kapitālisma mākslas tirgus, ko veidoja galvenokārt mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Mākslas darbu patērēšanu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un kaut kādā mērā politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). =Ierobežotais pieprasījums pēc tēlotājas mākslas= Neraugoties uz vispārējo mākslas dzīves paplašināšanos un tās procesu aktivizēšanos, mākslas darbu patērēšana bija atšķirīga dažādos mākslas veidos (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Lai gan detalizēti tālaika mākslas tirgus nav vēl izpētīts, ir pamats uzskatam, ka, salīdzinot ar lielākajiem Eiropas vizuālās mākslas centriem un reģioniem, interese par stājmākslas ([[1890 – 1915: Glezniecība|glezniecība]], [[1890 – 1915: Grafika|grafika]], [[1890 – 1915: Tēlniecība|tēlniecība]]) darbiem un to pirkšana bija ierobežota. Tam par iemeslu bija noturīgu un ilgstošu šīs mākslas veidu patērēšanas tradīciju trūkums, kam savukārt izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā un konfesionālajā vēsturē, kuras apstākļi 19.gs. nebija labvēlīgi spēcīga mākslas patronāža attīstībai. Turklāt eiropeiskās vizuāli plastiskās mākslas radikālas pārvērtības šajā posmā, kuras izpaudās arī Latvijā (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]] un [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]), padarīja to bieži mazāk saprotamu un pieejamu potenciālajiem patērētājiem, kuru apziņā tālaika modernizētās mākslas vērtības vēl nebija pieņemamas vai tika pieņemtas lēni. Tālaika mākslas kritikā atrodama regulāra žēlošanās par publikas intereses trūkumu. Rakstu autorus, kuri paši bija mākslinieki vai mākslas kritiķi, neapmierināja izstāžu trūcīgie apmeklējumi, darbu sliktā pārdošana, neizkoptā pircēju estētiskā gaume. Sevišķi asi 1910.g. rakstā “Latviešu māksla un latviešu aristokrātija” par šo tēmu izteicās K.Skalbe un 1913.g. rakstā “Tauta un mākslinieks” G.Šķilters. Kritizēta tika jaunā pragmatiskā latviešu buržuāzija, kas atrodoties vēl pašā zemākajā kultūras stadijā, jo, pavadījusi dzīvi praktiskos darbos, tā neuzskatot par vajadzīgu izdot nopelnīto par greznumu; tās pārstāvju mājokļus rotājot sienu kalendāri, kursu un akciju tabeles, sliktas eļļas gleznu fotogrāfijas, apšaubāmas kopijas u.tml. lietas. Perioda otrajā pusē kritikā atrodami arī optimistiskāki situācijas vērtējumi (J.Rozentāla, J.Jaunsudrabiņa raksti), kas apliecināja pakāpenisku mākslinieciskās kultūras izplatību. Nav gan jādomā, ka vidusmēra vietējās vācu pilsonības gaume bija daudz labāka. Kā liecināja R. fon Engelharts, vairums Rīgas Mākslas biedrības salona apmeklētāju (izglītotā vācu pilsonība) 1898.g. V.Purvīša darbus uzskatīja par “nedabiskiem” un “rupjiem”. Lai mainītu šīs publikas gaumi, vācu presē uzstājās, estētiski audzinot tās lasītājus, jaunās mākslas aizstāvji ― mākslas kritiķi un mākslinieki (tas pats R. fon Engelharts, F.Morics). J.Valters Jelgavas vācu mākslas mīļotājiem lasīja lekcijas, skaidrojot moderno glezniecību. To pašu darīja latviešu presē J.Rozentāls. =Tēlotājas mākslas patērētāji= Parastākais tēlotājas mākslas patērētājs bija privātpersona, kas iegādājās gleznas un grafikas izstādēs vai pasūtīja portretus. Cik var spriest, izstādēs darbus pirka māksliniekiem tuvu stāvošas personas, inteliģence un pilsonība, kurai nebija svešas estētiskas intereses, vai ― prestiža dēļ. Šajā periodā naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja lētākie, ātri producējamie fotogrāfiskie portreti (Rīgā, pēc P.Korsaka datiem, bija 37 fotodarbnīcas, pirms Pirmā pasaules kara ― 60). Tomēr tika darināti arī lieli gleznoti pasūtījumu portreti, un bija mākslinieki, kas specializējās šajā žanrā. J.Rozentāls, J.Valters, J.R.Tillbergs tos gleznoja regulāri. Portretus pasūtīja vietējā vācu aristokrātija un bagātā vācu un latviešu pilsonība. Rozentāls, piemēram, gleznoja barona K.Bēra radus, baronu H.Hānu, firsteni Š.Līveni, K.Bergu un viņa ģimenes locekļus, F.Grosvalda meitu, bagātās, krāšņi dekorētās “labāko famīliju” kundzes (A.Hesi, B.Ņefedjevu, K.Krastkalni) un daudzus citus. J.Valters, kas bija kādu laiku kļuvis par Rozentāla konkurentu Kurzemes muižnieku portretēšanas arodā, darināja portretus baroniem Manteifelam, Ropam, Bēram, Koskulam u.c. Tillbergs gleznoja izteikti reprezentatīvus vai saloniskus pasūtījumu portretus (E.Berga, A.Bergas, Erhardu bērna). Valsts, municipālo, reliģisko organizāciju, biedrību pasūtījumu vai pirkumu skaits bija ierobežots. Mākslinieki, lai pelnītos, laiku pa laikam darināja ķeizara portretus, oficiālo institūciju vadītāju, ģilžu locekļu tēlus, altārgleznas. Novietoti sabiedrībai pieejamās telpās, tie ieguva publiskas mākslas funkcijas. Monumentālākais publiskās tēlotājas mākslas pasūtījums un realizētais objekts bija tēlnieciskais piemineklis Pēterim I Rīgas centrā (1910, tēlnieks G.Šmits–Kasels). Mākslinieku atkarība no pasūtījumu nosacījumiem (pasūtītāja dotiem vai mākslinieka paša pieņemtiem un paredzētiem) izpaudās visbiežāk kā iespējami tradicionāli aprobēta stilistika, attiecīga tēlu idealizācija, to nozīmes izcelšana, oficiālo institūciju un sabiedrisko organizāciju piekoptās ideoloģijas vēstījumu iesaistīšana darbā. Piemērošanos pasūtītāja prasībām un gaumei tolaik sauca par “koncesijām”, un to mērs bija atkarīgs no katra konkrētā gadījuma un mākslinieka spējām. Mākslinieku atbalstītāji, kuru darbību nosacīti varētu dēvēt par patronāžu, nāca gan no vācbaltu aristokrātu vidus (baronese K. fon Grotuse, kas gādāja pasūtījumus Rozentālam, barons R. fon Engelharts, kas aizstāvēja un slavēja V.Purvīti), gan no latviešu pilsonības (rūpnieks A.Dombrovskis, advokāta F.Grosvalda ģimene). =Tēlotājas mākslas cenas= Mākslas tirgus publiskā forma bija izstādes vietējos salonos, Rīgas pilsētas muzejā vai citās, parasti izglītības, iestādēs. Izstāžu darbu mākslinieciskais risinājums pārsvarā bija brīvāks, tam laikam modernāks. Mākslinieki katalogos fiksēja piedāvājamās darbu cenas. Visbiežākā stājmākslas prece bija gleznotās eļļas, temperas, akvareļa ainavas, kuru noiets privātpersonu aprindās bija optimālākais. Tika piedāvāti arī sadzīves žanri, mitoloģiska, simboliska satura darbi, klusās dabas. Cenas noteica atkarībā no mākslinieka vārda, darbu vērtības apziņas, ņemot vērā arī to izmērus, atbilstību studiju vai pabeigta gleznas statusam, kā arī no tirgus konjunktūras. Cenas visbiežāk bija zem 100 rbļ., studiju cena varēja noslīdēt līdz dažiem desmitiem rbļ., bet autoritatīvo gleznotāju (V.Purvīša, J.Rozentāla. G.Rozena) ainavas ― pacelties līdz vairāku simtu rbļ. vērtībai (Purvīša 1911.g. izstādē par vienu ainavu tika prasīti pat 800 rbļ.). Izvērstāki, formātos lielāki figurāli gleznojumi ar vēsturiskiem, sadzīviskiem, reliģiskiem, mitoloģiskiem sižetiem bija caurmērā dārgāki: šo žanru cenas varēja pārsniegt 1000 rbļ. B.Borherts 1908.g. prasīja par kompozīciju “Mīlestība” pat 3000 rbļ., J.Rozentāla “Princese ar pērtiķi” (viens no variantiem) maksāja 1915.g. 1500 rbļ. Grafika ― zīmējumi dažādās tehnikās bija lētāki un spēja parasti sasniegt tikai dažu desmitu rbļ. līmeni. Iespiedtehniku grafika (oforti, akvatintas, litogrāfijas, kokgriezumi) tika piedāvāta vēl lētāk ― bieži zem 10 rbļ. (oforti bija dārgāki, litogrāfijas, kokgriezumi ― lētāki). Grūtāk informācijas trūkuma dēļ spriest par brīvā pārdošanā piedāvātiem tēlniecības darbiem. K.Rončevskis 1913.g. izstādē izlika, domājams, ne pārāk lielas bronzas figūras ar simbolisku saturu par 100 un 300 rbļ., marmora torsu ― par 200 rbļ. Z.Folcs tajā pašā izstādē bronzas statueti ― par 125 rbļ. Lokālo mākslinieku darbi bija orientēti uz vietējo pircēju iespējām. Kādu ārzemju izstādīto meistaru darbu cenas varēja būt pilnīgi nereālas, piemēram, Parīzes slavenības Anglādas divas gleznas 1909.―1910.g. Rīgas izstādē tika vērtētas par 12 000 rbļ. katra, viena ― par 8000 rbļ., citu cenas mērenākas (M.Denī “Aprīlis” par 1400 rbļ., Bonāra “Modiste” par 880 rbļ.). Par pasūtījumu darbu cenām jāspriež pēc datiem, kas laimīgi saglabājušies J.Rozentāla arhīvā. Spriežot pēc tiem, honorāri par gleznotiem portretiem varēja sasniegt 1000 rbļ. līmeni, biežākas bija cenas starp 200 un 600 rbļ. Par altārgleznu Dundagas baznīcai Rozentāls saņēma 1000 rbļ., par dekoratīvajiem cementa gleznojumiem Rīgas Latviešu biedrībai ― 3000 rbļ. Pasūtītās grafikas darbu jomā viss bija atkarīgs no zīmējumā ieguldītā darba, tehnikas sarežģītības un mērogiem (piemēram, Rozentāls par plakāta zīmējumu saņēma 100 rbļ., bet par 15 vinjetēm “Zalktim” ― 25 rbļ.). =Tēlojošo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis= No mākslas darbu pirkšanas atkarīgo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām tālaika sabiedrības aprindām, pašlaik nosakāms, izmantojot nepilnīgus pētījumu datus. Mākslinieki, kas bija ieguvuši noteiktu reputāciju un savu nišu mākslas tirgū, protams, piederēja pie salīdzinoši pārtikušas sabiedrības daļas. Kā norāda vēsturnieki, visaugstāk apmaksāta Rīgas metālstrādnieka alga 1909.g. bija 458 rbļ. gadā, pārtikas rūpniecībā strādājošā ― 230 rbļ. gadā, citiem vārdiem ― aptuveni vienas V.Purvīša ainavas vai viena J.Rozentāla portreta cenas līmenī. No otras puses, nav šaubu, ka tālaika biznesmeņu, veiksmīgu brīvo profesiju (advokātu, ārstu) vai augstāko valsts un pašvaldību ierēdņu peļņa vai darba apmaksa tālu pārsniedza mākslas tirgū atzītāko mākslinieku honorārus (piemēram, Rīgas pilsētas galvas alga 1911.g. bija 16 000 rbļ., pilsētas valdes sekretāra ― 8000 rbļ. gadā). Mākslinieku ienākumi nebija droši un regulāri, viņi tos ieguva arī no pasniedzēja darba mākslas skolās vai privātās studijās. Neatzītu, jaunu mākslinieku dzīve bija pavisam nedroša, it īpaši, ja viņi nepieņēma mākslas tirgus nosacījumus (V.Zeltiņa vai V.Matveja biogrāfijas šajā ziņā ir spilgti piemēri). =Labvēlīgā arhitektu un mākslas amatnieku darbības konjunktūra= Daudz plašākas bija darba un peļņas iespējas arhitektiem, jo periodam raksturīgais straujais celtniecības pieaugums pilsētās nodrošināja lielu pasūtījumu skaitu. Tika celti, bieži izmantojot hipotekāros kredītus, īres nami pilsētās un villas priekšpilsētās, muižas lauku vidē, pilsētu pašvaldības pasūtīja sabiedrisku funkciju ēkas. Tika būvētas dažādu konfesiju kulta ēkas, kredītiestādes, rūpnīcas. Pēc arhitektūras vēsturnieka J.Krastiņa aprēķiniem, darbīgo un pieprasīto arhitektu prakse bija ārkārtīgi plaša (piemēram, K.Pēkšēns Rīgā uzcēla ap 250 mūra daudzstāvu ēku, A.Vanags ― 71, E.Laube ― 83, K.Felsko ― vairāk par 120, O.Bārs ― ap 90, J.Alksnis – ap 130). Arhitektu honorāri nav zināmi, bet pietiekami skaidrs, ka tie nebija mazi. Daži arhitekti varēja pat kļūt par īres namu īpašniekiem. Lielas peļņas iespējas bija ar celtniecību saistītām mākslas amatniecības firmām, jo pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Maksātspējīgās aprindas pirka uz vietas ražoto lietišķo mākslu (mēbeles, traukus). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # [[:image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|Baronese Kerija fon Grotuse]]. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts]]. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|Rūpnieks Augusts Dombrovskis]]. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM # [[:image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds]]. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija. __NOEDITSECTION__ 0 1526 2464 2343 2008-10-29T12:37:35Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.III―1897.21.VIII) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Rozentāls, Janis. Ādams Alksnis. Vērotājs, 1904, 368.–374., 500.–505. lpp.; #Siliņš, Jānis. Ādams Alksnis (1864 – 1897). Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 3, 65.–71. lpp.; #Lapiņš, Arturs. Ādams Alksnis. Rīga, 1951.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 20. – 29. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 2470 2464 2008-10-29T16:13:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.03―1897.21.08) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Rozentāls, Janis. Ādams Alksnis. Vērotājs, 1904, 368.–374., 500.–505. lpp.; #Siliņš, Jānis. Ādams Alksnis (1864 – 1897). Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 3, 65.–71. lpp.; #Lapiņš, Arturs. Ādams Alksnis. Rīga, 1951.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 20. – 29. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 0 2135 2466 2008-10-29T13:06:58Z Admins 4 Jauna lapa: 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. ... wikitext text/x-wiki 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. mākslas izglītība), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. sakari ar citām mākslas skolām). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. ikonogrāfija). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. Rīgas jūgendstila perioda interjeri) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. E. Tode), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 (K. Pēkšēns, E.Laube, 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir M. Eizenšteina ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki H. Šēla un F. Šefela nami, sk. arī A. Folcs, Oto un Vasils). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā Architektoniche Rundschau ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore Sāne-Alksne L. Liepāja–1991. # Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. Grosa S. Rīga: Jumava–1999. # Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # Grosa S. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # Kaminska R. Bistere A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:xxx|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:xxx|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats.]] 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. # [[:image:xxx|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka.]] 1899. H. Šēls. # [[:image:xxx|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka.]] 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # [[:image:xxx|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls.]] 1908–1910. # [[:image:xxx|Līksnas katoļu baznīca]] (1909–1913) # [[:image:xxx|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī]] (1904–1905, arhitekts nav zināms) # [[:image:xxx|Krusta baznīca Rīgā]] (1909, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs) # [[:image:xxx|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29.]] G. Fon Tīzenhauzens1911. # [[:image:xxx|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6.]] 20. gs. sākums # [[:image:xxx|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s. # [[:image:xxx|Cesvaines pils pagalma fasāde.]] H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Juzefovas pils.]] V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Stāmerienas pils.]] Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a.]] A. Reinbergs, 1901–1905. # [[:image:xxx|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs.]] V. Neimanis, 1903–1905. # [[:image:xxx|Biržas komercskola]] (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905. # [[:image:xxx|Īres nams Vīlandes 1.]] R. Cirkvics,1898. # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības ielā 55.]] (t.s. Büngnerhoff) . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. # [[:image:xxx|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. A.]] Reinbergs. 1900–1902. # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības 47.]] E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1905. # [[:image:xxx|Bankas ēka Elizabetes ielā 14.]] (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Latviešu biedrības nams.]] E. Laube, E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Bankas ēka Tērbatas ielā 14.]] K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. # [[:image:xxx|Īres nams Matīsa iela 40/42.]] J. Alksnis, 1907. =Literatūra un attēlu avoti= # Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Grosa S. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. Grosa S. Rīga: Jumava–1999. # Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # Kaminska R. Bistere A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore Sāne-Alksne L. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 2467 2466 2008-10-29T15:24:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:xxx|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:xxx|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats.]] 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. # [[:image:xxx|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka.]] 1899. H. Šēls. # [[:image:xxx|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka.]] 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # [[:image:xxx|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls.]] 1908–1910. # [[:image:xxx|Līksnas katoļu baznīca]] (1909–1913) # [[:image:xxx|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī]] (1904–1905, arhitekts nav zināms) # [[:image:xxx|Krusta baznīca Rīgā]] (1909, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs) # [[:image:xxx|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29.]] G. Fon Tīzenhauzens1911. # [[:image:xxx|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6.]] 20. gs. sākums # [[:image:xxx|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s. # [[:image:xxx|Cesvaines pils pagalma fasāde.]] H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Juzefovas pils.]] V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Stāmerienas pils.]] Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a.]] A. Reinbergs, 1901–1905. # [[:image:xxx|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs.]] V. Neimanis, 1903–1905. # [[:image:xxx|Biržas komercskola]] (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905. # [[:image:xxx|Īres nams Vīlandes 1.]] R. Cirkvics,1898. # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības ielā 55.]] (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. # [[:image:xxx|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. A.]] Reinbergs. 1900–1902. # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības 47.]] E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1905. # [[:image:xxx|Bankas ēka Elizabetes ielā 14.]] (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Latviešu biedrības nams.]] E. Laube, E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Bankas ēka Tērbatas ielā 14.]] K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. # [[:image:xxx|Īres nams Matīsa iela 40/42.]] J. Alksnis, 1907. =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 2469 2467 2008-10-29T16:09:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:xxx|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats.]] 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. # [[:image:xxx|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka.]] 1899. H. Šēls. # [[:image:xxx|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka.]] 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # [[:image:xxx|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls.]] 1908–1910. # [[:image:xxx|Līksnas katoļu baznīca]] (1909–1913) # [[:image:xxx|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī]] (1904–1905, arhitekts nav zināms) # [[:image:xxx|Krusta baznīca Rīgā]] (1909, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs) # [[:image:xxx|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29.]] G. Fon Tīzenhauzens1911. # [[:image:xxx|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6.]] 20. gs. sākums # [[:image:xxx|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s. # [[:image:xxx|Cesvaines pils pagalma fasāde.]] H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Juzefovas pils.]] V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Stāmerienas pils.]] Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. # [[:image:xxx|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a.]] A. Reinbergs, 1901–1905. # [[:image:xxx|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs.]] V. Neimanis, 1903–1905. # [[:image:xxx|Biržas komercskola]] (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905. # [[:image:xxx|Īres nams Vīlandes 1.]] R. Cirkvics,1898. # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības ielā 55.]] (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. # [[:image:xxx|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. A.]] Reinbergs. 1900–1902. # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības 47.]] E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1905. # [[:image:xxx|Bankas ēka Elizabetes ielā 14.]] (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Latviešu biedrības nams.]] E. Laube, E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Bankas ēka Tērbatas ielā 14.]] K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. # [[:image:xxx|Īres nams Matīsa iela 40/42.]] J. Alksnis, 1907. =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 6 2136 2468 2008-10-29T16:05:32Z Admins 4 Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte wikitext text/x-wiki Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte 0 1880 2471 2308 2008-10-29T16:16:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda. Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.VIII]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166.]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM]] '''Jēkabs Dranda''' (1853.10.04―1915.16.05) ― viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošanās apstākļi un mācības== Dranda dzimis 1853.g. Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku ģimenē. Valkas apriņķis 19.gs. pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē ― šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19.gs. vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem 1867.―1871.g. mācījies arī Dranda. Šajā laikā jau bija manāmi pirmie panākumi. Pēc apmācības un dažiem “vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem Dranda, atgriezies dzimtajās mājās, uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. To pabeidza 1882.g. un nosauca par “Podniekdrandiem”. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus ― krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20.gs. mijā izveidojušamies kontaktam ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, mudinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. Drandas traukiem raksturīgas Vidzemes novada lakoniskās formas, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehniku. Pārsteidzoši košās glazūras ir viņa paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas darināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906.g. Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu šķīvju pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150 gadu jubilejai veltīta izstāde 2003.g. notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20.gs. otrās puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet it īpaši Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S.Grosa =Bibliogrāfija= #Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. Latvija. Nr. 200. 1906.12.10; #Praznicāne I. Podniekmeistrs no Smiltenes. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08; Kundziņš P. Mans mūža gājiens. Rīga, 1935. ?-196-? lpp. #Kučinska V. Jēkabs Dranda.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. –1. sēj., 127.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.08. # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166. # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J.Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5 cm. Latvijas Vēstures muzejs. [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 0 1496 2472 2099 2008-10-29T16:23:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *[[1840 – 1890. g. Historisma un reālisma periods]] *[[1890. - 1915.g.|1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 6 2137 2473 2008-10-29T16:31:33Z Admins 4 Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. wikitext text/x-wiki Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. 0 2138 2474 2008-10-29T16:32:34Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvi... wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujo augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums. == Politiskie apstākļi == Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji biju pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizējas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pat laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranātora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfiju, mākslas tirgu), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūru). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāma pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūru). == Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra. == Atšķirībā no iepriekšējā perioda Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdoša elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti, vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojoša sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūru). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem laucinieki (zemnieku) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pat laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālāks kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez augstāk pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama tās pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgo baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu). tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.). == Jaunlatviešu kustība. == Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējs aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamos gados jaunlatviešus atbalstošu preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par centrālo latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu. == Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība. == Apskatāmā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākas t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sakot ar 1860. gadiem Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otru pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (Karl Seebode), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Eduards Ehtlers (Eduard Echtler), Hermanis Kīperts (Hermann Kiepert). Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja uz fotogrāfa profesiju. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958]. # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978. # Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp. # Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] # Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets. 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā. # Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. # Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM. # Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets. # Atis Kronvalds. Fotoportrets. # Krišjānis Barons. Fotoportrets. # Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. # Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats. Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. # Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene. Dagerotips. 19. gs. 50. gadi. __NOEDITSECTION__ 2486 2474 2008-10-30T09:08:17Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] [[Image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.]] [[Image:Portens_Suvorovs.jpg|thumb|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.]] [[Image:Valdemars_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Foto.jpg|thumb|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] [[Image:Barons_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]] [[Image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|thumb|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]][[Image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|thumb|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujo augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums. == Politiskie apstākļi == Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji biju pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizējas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pat laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranātora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfiju, mākslas tirgu), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūru). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāma pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūru). == Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra. == Atšķirībā no iepriekšējā perioda Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdoša elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti, vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojoša sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūru). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem laucinieki (zemnieku) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pat laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālāks kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez augstāk pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama tās pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgo baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu). tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.). == Jaunlatviešu kustība. == Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējs aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamos gados jaunlatviešus atbalstošu preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par centrālo latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu. == Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība. == Apskatāmā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākas t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sakot ar 1860. gadiem Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otru pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (Karl Seebode), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Eduards Ehtlers (Eduard Echtler), Hermanis Kīperts (Hermann Kiepert). Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja uz fotogrāfa profesiju. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958]. # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978. # Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp. # Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] # [[:image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā. # [[:image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets.]] 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. # [[:image:Portens_Suvorovs.jpg|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets.]] 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM. # [[:image:Valdemars_Foto.jpg|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] # [[:image:Kronvalds_Foto.jpg|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] # [[:image:Barons_Foto.jpg|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] # [[:image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. # [[:image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]] Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. # [[:image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] Dagerotips. 19. gs. 50. gadi. __NOEDITSECTION__ 6 2139 2475 2008-10-29T16:50:18Z Admins 4 Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. ''Reprod''.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. wikitext text/x-wiki Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902. ''Reprod''.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. 0 2140 2476 2008-10-29T17:06:23Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|thumb|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] =Mākslas izglītība.= == Vietējās izglītības iespējas == Šai laikā mākslinieciskās izglītī... wikitext text/x-wiki [[Image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|thumb|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] =Mākslas izglītība.= == Vietējās izglītības iespējas == Šai laikā mākslinieciskās izglītības iespējas Latvijā bija ierobežotas salīdzinājumā ar citām politiski neatkarīgām Eiropas valstīm un centriem ar tradicionāli attīstītu vizuālās mākslas dzīvi. Vecākā un svarīgākā no vietējām skolām bija 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). Te mācīja tālaika lietišķās mākslas un dizaina arodus (pasniedza galdniecību, metālmākslu, gravēšanu, grāmatu iesiešanu u. c.), bet arī zīmēšanu un gleznošanu ar akvareli. Kā var spriest, mācību metodiku stilistiskā aspektā noteica historisma estētika. Viens no skolas absolventiem un pasniedzējiem Jānis Lakše-Laksmanis ar Rīgas Latviešu biedrības atbalstu atvēra 1883. g. Būves un mākslas amatu skolu, kuras atsevišķas nodaļas sāka darboties jau 1880. – 1881. g. Audzēkņi te apguva namdaru, galdnieku, daiļkrāsotāju amatus, arī zīmēšanu un rasēšanu. Skola gan pastāvēja neilgi un pēc dibinātāja nāves 1885. g. tika slēgta. Vizuālās mākslas nozarēm bija domāta privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. atvēra baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Uz šīs skolas pamata vēlāk radās Rīgas mākslas skola (sk. 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Mākslas izglītību). Bez tam tepat uz vietas tēlojošu mākslinieku sākotnējās iemaņas varēja apgūt privāti pie atsevišķiem akadēmiski izglītotiem gleznotājiem (O. Bērtiņa, J. Dēringa, J. S. Rozes, Eduarda Riconi (''Eduard Rizzoni''), Oskara Felsko (''Oskar Felsko'') ) un zīmēšanas stundās vietējās vispārējās vidējās skolās. Tāpat kā iepriekšējā periodā vājas tēlojošo mākslinieku tradīcijas saglabājās amatnieku daiļkrāsotāju vidē, kā to apliecina gan amatu šrāgas, gan atsevišķi no šīs vides nākušu gleznotāju (K. L. Zēbodes, J. S. Rozes) mantojums. Daudz labvēlīgāka situācija veidojās arhitektūras nozarē. Augstākajā tehniskajā mācību iestādē – Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Nodaļas pirmo divu gadu mācību programmas tika veidotas pēc Vācijas un Šveices tehnisko augstskoluparaugiem. Pēc vispārējo tehnisko zināšanu apguves studenti pievērsās speciālajiem priekšmetiem (celtņu projektēšanas, arhitektūras vēsture), bez tam viņiem bija jāapgūst informācija par būvmateriāliem un konstrukcijām. Mācības bija orientētas uz praktisko celtniecību. Par pasniedzējiem strādāja vietējie vācbaltu arhitekti Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), Matiass Holsts (''Matthias Holst''), Karls Felsko (''Karl Felsko''); zīmēšanu pasniedza Džons Klarks (''John Clark''). Absolventiem gan nebija tiesību ieņemt amatus valsts dienestā. Studējošo skaits auga – nodaļas dibināšanas gadā pieteicās tikai divi reflektanti, 1883.-1884.g. nodaļā mācījās jau 33 studenti, absolventu skaits gan bija tikai 7. 1884.g. notika mācību reorganizācija – paplašinājās arhitektūrai specifisko priekšmetu apjoms; par profesoru, kas tos pārzināja tika pieaicināts Prāgas Politehnikuma profesors Johans Kohs (''Johann Koch''), kas 1887. g. kļuva par nodaļas dekānu. Bez tam pasniedzēju korpusu papildināja arī Jūliuss Hāgens (Julius Hagen), Karls Mormans(''Karl Mohrmann''), arī nodaļas absolventi Augusts Reinbergs (''August Reinberg''), Vilhelms Bokslafs (''Wilhelm Bockslaff''). == Izglītība ārpus Latvijas. Rietumeiropas skolas. == Perioda hronoloģiskos ietvaros augstāka akadēmiska līmeņa mākslas izglītību tika iegūta individuālos gadījumos dažādu Eiropas valstu un Krievijas mākslas centru mācību iestādēs un pie tai laikā atzītiem meistariem. Liela daļa no augstāko mākslas izglītību ieguvušiem paliek uz pastāvīgu dzīvi šajos centros. Ņemot vērā vietējo baltvācu mākslinieku saitēm ar etnisko dzimteni mākslas skolas tika meklētas Vācijas pilsētās. Daži latviešu cilmes mākslinieki papildinājās turpat. Drēzdenē studēja gleznotāji Karls Šulcs (''Karl Schultz''), Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''), Vilhelms Junkers (''Wilhelm Juncker''), pēdējais tur arī palika. Minhenē - Mākslas akadēmijā mācījās Artemijs Gruzdins, turpat pie galma portretista Jozefa Bernharta (''Joseph Bernhardt'') attiecīgās iemaņas apguva Jānis Roze. Liepājnieks Alfonss Šprings (''Alphons Spring'') pēc Sanktpēterburgas akadēmijas papildinājās Bavārijas galvaspilsētā pie akadēmiskā gleznotāja Vilhelma fon Dīca (''Wilhelm von Diez'') un iekārtoja turpat savu darbnīcu. Minhenē pēc studijām pie vietējām autoritātēm atrada sev labākus gleznošanas apstākļus arī jelgavnieks Kuncs Meijers (''Kunz Meyer''), tāpat to darīja gleznotājs barons Hermanis fon Engelharts (''Hermann von Engelhardt''). Diseldorfas akadēmijā studēja rīdzinieks Karls Portens (''Karl Poorten''), īsu laiku mācījās arī rīdzinieks Oskars Felsko (''Oskar Felsko''), kas gan atgriezās dzimtajā pilsētā. Pie šīs pašas akadēmijas profesora baltieša Eižeņa Dikera (''Eugen Dücker'') papildinājās latvietis Jūlijs Feders, bet pie vēl viena baltieša profesora Eduarda fon Gebharta (''Eduards von Gebhardt'') - Rīgas vitrāžists Ernsts Tode (''Ernst Tode''). Kurzemnieks Karls Bernēvics (''Karls Bernewitz'') studēja Berlīnes akadēmijā, kļuva par Reinholda Begasa (''Reinhold Begas'') skolnieku un savu akadēmiski saloniska tēlnieka karjeru turpināja Vācijas ķeizarvalsts galvaspilsētā, tieši to pašu darīja viņa jaunāks kolēģis rīdzinieks Karls Štarks (''Karl Starck''). Rietumeiropā citu valstu mākslas studiju vietas bija mazāk populāras, bet arī tās tika izmantotas. Antverpenes Mākslas akadēmijā mācījās minētais Karls Šulcs un latvietis Oto Bērtiņš. Rīdzinieks Vilhelms Timms (''Wilhelm Timm'') pēc studijām Sanktpēterburgā kļuva Parīzē par Orasa Vernē (''Horace Vernet'') skolnieku. Parīzē ilgstoši pēcstudiju komandējuma gados uzturējās un pilnveidojās latvietis Kārlis Hūns. Protams, jauna pieredze un iespaidi tika gūti mākslinieku ceļojumos pa Rietumeiropu, Parīze, kā arī Itālijas pilsētas visbiežāk bija nepieciešamāko apmeklējumu mērķi. Līdz periodam, kas vietējo arhitektu izglītību pārņēma galvenokārt Rīgas Politehnikums, šīs nozares pārstāvji studēja gan Rietumos, gan Sanktpēterburgā. Pirmais Rīgas ˝pilsētas arhitekts˝ Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') bija mācījies Kopenhāgenas akadēmijā, Oto Dīce (''Otto Dietze'') – Hemnicas Būvniecības skolā, Johans Kohs – Prāgas Politehniskā institūtā un Minhenes akadēmijā, Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig'') - Vroclavas mākslas un būvamatniecības skolā, pēc tam Berlīnes Būvakadēmijā. Katra centra mākslas akadēmijām un skolām bija sava specifika, kuru apguva no Latvijas nākuši vai uz Latviju atbraukušie mākslinieki un arhitekti. Kopumā var pieņemt, ka to tēlotājmākslu metodikā konservatīvās klasicisma un romantisma tradīcijas pakāpeniski tika pārveidotas un pārvarētas laikmetam raksturīgā empīriska reālisma iespaidā, arhitektūras estētisko funkciju jomā dominēja historisma metodoloģija. ==Izglītība ārpus Latvijas. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija.== Krievijas impērijas galvaspilsētas Mākslas akadēmijas nozīme šai periodā pakāpeniski pieauga. Tas skaidrojams ne tikai ar Sanktpēterburgā iegūstamās izglītības kvalitāti, bet arī ar impērijas tiesiskiem un sociāliem apstākļiem: ar akadēmisko izglītību un akadēmiskām aprobācijām saistītie grādi, tituli, kvalifikācijas oficiālie apliecinājumi nodrošināja māksliniekiem noteiktu sociālo statusu un darba iespējas (piemēram, tiesības pasniegt zīmēšanu skolās, projektēt ēkas). Arī tie mākslinieki, kas bija studējuši Rietumeiropā, bija spiesti piestādīt darbus Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas padomei, lai iegūtu attiecīgos akadēmiskos grādus. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā apskatāmajā periodā saglabājās savos pamatos tā apmācību metodoloģija, kas tika iedibināta vēl klasicisma valdīšanas gados (ģipšu zīmēšana, paraugu kopēšana, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, programmatisku sacerētu figurālu kompozīciju radīšana par t.s. vēsturiskajām tēmām studiju beigās u.c.). Lai gan mācību gaitu un uzdevumus ietekmēja tradicionālie normatīvie priekšstati par estētiskām vērtībām un tematisko nozaru hierarhiju, tomēr līdz ar vispārējo tālaika vizuālās mākslas attīstību, mainījās arī akadēmisko studiju raksturs; pastiprinājās prasība tuvināt tēlojumu jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes un detalizācijas pakāpi, tika pieļauta sava laika sadzīves žanra tematika komponētos darbos. Katrā ziņā akadēmijā bija iegūstama profesionālā meistarība atbilstoša tālaika eiropeiskās konservatīvas akadēmiskās mākslas standartiem. Akadēmijas arhitektūras nodaļā („klasē”) perioda gaitā notika pagrieziens no klasicisma paraugu studijām uz historismu, tai pat laikā paplašinājās mācību projektu tematika un tika pasniegtas disciplīnas, kuras uzlaboja studentu tehnisko sagatavotību. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un pie vietējiem māksliniekiem perioda hronoloģiskos ietvaros studēja vairāki baltvācu gleznotāji – animālists Aleksandrs Švābe (''Alexander Schwabe''), kas kļuva galvaspilsētā par galma mākslinieku, portretists un ainavists Roberts Švēde (''Robert Schwede''), jau pieminētie Vilhelms Timms un Alfonss Šprings, baronesse Elīze Loudone (''Elise Loudon''), kas vēlāk gleznoja Sanktpēterburgā un kopēja renesanses freskas Itālijā. Rīgā iesakņojušās itāļa Riconi dzimts trīs brāļi Aleksandrs, Pauls un Eduards tāpat studēja Sankpēterburgas akadēmijā glezniecību; savā laikā lielāko slavu guvušais Aleksandrs vēlāk apmetās Romā, Pauls palika Sanktpēterburgā, bet Eduards kļuva par Rīgas gleznu galerijas restauratoru. Pirmie ievērojamākie latviešu mākslinieki tāpat bija saistīti ar impērijas galvaspilsētu. Portretists Jānis Roze tur pārvarēja savu sākotnējo amatnieciskumu. Kārlis Hūns šeit ieguva augstākā līmeņa akadēmisko izglītību un vēlāk virtuoza meistara reputāciju, Jūlijs Feders te mācījās komponēt ainavas. No arhitektiem kā galvaspilsētas akadēmijas un profesoru audzēkņi pieminami Reinholds Šmēlings (''Reinhold Scnaeling''), Frīdrihs Hess (''Friedrich Hess''), Artūrs Grabe (''Arthur Grabbe''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), pirmais latviešu cilmes akadēmiskais arhitekts un sabiedriskais darbinieks Jānis Baumanis. = Krātuves un biedrības = Publiski pieejama vizuālā māksla bija atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs. Turpināja darboties Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, ko bija iepriekšējā perioda dibinājusi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (''Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst''). Tā ekspozīcijās, kas bija piesātinātas ar kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, bija skatāmas arī gleznas, skulptūras un gravīras. Atsevišķas šim nolūkam paredzētās ēkas vēl nebija, biedrība un muzejs mitinājās Petera Stefenhāgena (''Peter Steffenhagen'') grāmatspiestuves nama speciāli izbūvētā otrā stāva piecās telpās. Rīgā publiski pieejama bija gleznas no vēl 18. gs. pilsētai nodotās ārsta Nikolaja Himzeļa (''Nikolaus Himsel'') kolekcijas. Šai t.s. Himzeļa muzejā, kas atradās virs Doma klostera krustejas austrumu spārna, bija arī gravīras un numismātikas kolekcija. 1858. g. bija atvērts Rīgas muzejs vienā no Vecrīgas namiem, kur dažādu biedrību kultūrvēsturisko priekšmetu vidū bija arī gleznas, gravīras, arheoloģiskas senlietas, monētas. 1866. g. Rīgas rāte nopirka no mākslas mīļotāja un kolekcionāra Domeniko de Robiāni (''Domenico de Robiani''), itāļu cilmes Rīgas pilsoņa, 47 gleznas (itāļu, franču, nīderlandiešu, vācu skolu paraugus), kas kļuva par pamatu Pilsētas gleznu galerijai, kas bija dibināta 1868. g. Šai kolekcijai tika pievienoti dažu mecenātu dāvinājumi un vērtīgākās Himzeļa muzeja gleznas. 1868. un 1869. g. Pilsētas galerijai ievērojamu kolekciju (32 gleznas un ap 580 iespiedgrafikas – itāļu, flāmu, vācu, franču, arī baltiešu mākslinieku darbi) dāvināja bagātais un izglītotais mecenāts Reinholds Šillings (''Reinhold Schilling''). Būtiski pienesumi Pilsētas galerijai nāca no ievērojamās Rīgas patriciešu Holanderu dzimts. 1873. g. 20 gleznas dāvināja birģermeistars Eduards Holanders (''Eduard Hollander''), bet 1885. g. galerija papildinājās ar rātskunga un galerijas administrētāja Augusta Holandera (''August Hollander'') kolekciju - 33 gleznām un marmora bisti. 1870. – 1880. gados bija vēl citi iefuvumi (Karla Grosa (''Carl Gross''), Džeimsa Armitsteda (''James Armitstead'') novēlētās gleznas). Pilsētas gleznu galerijai speciāli paredzētas ēkas nebija, sākumā tā atradās Rīgas reālģimnāzijas telpās, vēlāk (no 1872. g.) Politehnikumā, vēl vēlāk (no 1879. g.) pilsētas galvas Ludviga Kerkoviusa (''Ludwig Kerkovius'') namā. Publikai bija vairāk vai mazāk pieejamas divas privātās kolekcijas Rīgā: rātskunga Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') vākums (201 gleznas, vācu, holandiešu, beļģu skolu paraugi), kuras dažas stundas dienā rādīja savā namā Brederlo mantinieks Vilhelms fon Zengbušs (''Wilhelm von Sengbusch''), un zīmēšanas skolotāja Mihaēla Mihelsona (''Michael Michelson'') sakrātie darbi, kas arī tika rādīti viņa dzīves vietā. Kopumā vērtīgākie publiskajās kolekcijās bija 17. gs. holandiešu, 18., 19. gs, vācu, 17., 19. gs, franču skolu paraugi. Plašākai sabiedrībai, protams, nebija pieejami mākslas darbu krājumi aristokrātijas pilīs, muižās vai bagātu patriciešu pilsētu namos, mākslas darbi šeit bija šauru elitāru aprindu estētisko baudījumu objekti vai pildīja prestiža uzturēšanas funkcijas. Pazīstamākā no slēgtajām augstākās sabiedrības aprindu kolekcijām piederēja Paulam fon Tranzē-Rozenekam (''Paul von Transehe-Roseneck''); tā tikusi aktīvi vākta 1870. - 1880. gados, atradās Jaungulbenes pilī un sastāvēja no 16. – 19. gs. nīderlandiešu, holandiešu, itāļu, vācu, austriešu skolu mākslas darbiem. Jāpiezīmē gan, ka nākamajā periodā, īpaši 20. gs. sākumā īpašnieks daļu no kolekcijas dāvināja publiskām krātuvēm. Nosacīti par mākslas darbu krātuvēm iespējams apzīmēt ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju (neprecētu tirgotāju) biedrības Melngalvju namu Rīgā (valdnieku portreti, bagātīgs sudrablietu krājums) un reliģisko funkciju ēkas. Dažādu konfesiju kristiešu baznīcās, tāpat kā agrāk, bija atrodamas altārgleznas, ikonas, skulpturāli tēli, dekorēti iekārtu priekšmeti (retabli, ērģeļu prospekti, baznīcu soli, svečturi, rituālu trauki u.c.). Specifisko lokālās vizuālās mākslas dzīves rosināšanas uzdevumu uzsāka 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga). Tā pulcināja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus. Biedrība savu iespēju robežās centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), organizēja izstādes, uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. Lokālo arhitektos darbību organizēja 1879. g. dibinātā Pirmā arhitektu biedrība, kurā varēja iestāties visi tie, kam bija tiesības projektēt ēkas un uzraudzīt būvdarbus. Perioda beigās – 1889. g. izveidojās Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātes (konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas) izvērsās jau nākamajā periodā. = Izstādes = Pakāpeniski perioda gaitā pieauga mākslas izstāžu skaits un to regularitāte. Jelgavā Kurzemes provinces muzejā uzkrātās bagātības, tai skaitā vizuālā un lietišķā māksla gleznieciskā un pieblīvētā izkārtojumā demonstrēta publikai 1886. g. kultūrvēsturiskā izstādē vienā no grāfa Paula Mēdema (''Paul Medem'') namiem. Specializētās mākslas izstādes šai periodā Jelgavā gan bijušas vēl ļoti retas (1869. un 1872. g. sarīkotas vietējo mākslinieku un kolekcionāru gleznu izstādes, muzeja konservators un gleznotājs Jūliuss Dērings dažkārt izstādīja te savas altārgleznas). Rīgā Literāri praktiskās pilsoņu savienības (''Literärisch-praktische Bürgerverbindung'') uzdevumā četras vietējo mākslinieku nelielas izstādes 1840. un 1850. gados organizēja Mihaēls Mihelsons (''Michael Michelson''). Rīgas Mākslas biedrība 1870. un 1880. gados sarīkoja virkni izstāžu: krievu peredvižņiku gleznas tika rādītas 1873., 1875., 1878. g., Sanktpēterburgas akadēmija atsūtīja 1885. un 1888. g. dažādu virzienu pārstāvju darbus, 1886. g. Rīgā tika izstādīts populārais marīnists Ivans Aivazovskis(''Иван Айвазовский''), bet 1888.- 1889. Sanktpēterburgas akvarelisti. Peredvizņiku atkārtota eksponēšana gan nenozīmēja, ka Mākslas biedrībai bija sociālā reālisma piekritēja (peredvižņiki kā ceļojošu izstāžu biedrība bija vieglāk pieaicināma). Minētās ekspozīcijās Ivans Kramskojs (''Иван Крамской''), Grigorijs Mjasoedovs (''Григорий Мясоедов''), Ivans Šiškins (''Иван Шишкин''), Vladimirs Makovskis (''Владимир Маковский'') u. c. mijās ar izteikti akadēmiskiem un saloniskiem māksliniekiem (Fjodoru Broņņikovu (''Федор Бронников''), Jūliusu Kleveru (''Julius Klever'') u. c.). Rietumu sava laika mākslinieku izstādes bija vēl retas: 1877. g. bija izstādīts vācu akadēmista Vilhelma fon Kaulbaha (''Wilhelm von Kaulbach'') kartons kādai kompozīcijas, 1880. g. ungāru cilmes saloniska mākslinieka Aleksandra Līcen-Maijera (''Alexander Liezen-Mayer'') meti ilustrācijām Fausta leģendai. Bez tam Mākslas biedrības paspārnē notika arī dažas vietējo baltiešu mākslinieku prezentācijas: 1871. gada izstādē bija igauņa Johanna Kēlera (Johann Köller) kompozīcija „Mošanās no burvja miega”, kas, sava sociāli un nacionāli aktuālā vēstījuma dēļ, izraisījusi Rīgas sabiedrībā spēcīgu rezonansi. 1877.g. bija eksponēti animālista Johana Baumaņa (''Johann Baumann'') un portretista Jūliusa Zīgmunda (''Julius Siegmund'') darbi, 1887. g. Diseldorfas skolas ainavista Aleksandra Borzova (''Alexander Borsow'') gleznas un igauņu akadēmiskā tēlnieka Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') veidojumi, 1888. g. - Minhenē un Parīzē izglītotās Idas Fīlicas (''Ida Fielitz'') darinājumi. Mākslas biedrībai nebija savu pastāvīgo izstāžu telpu, lielākās notika Politehnikuma aulā vai Melngalvju namā. Atsevišķi jāmin ar Mākslas biedrību nesaistītās Rīgā notikušās ārzemju mākslinieku komercizstādes 1882. un 1887.g. Mākslas darbi (gleznoti portreti, lietišķās mākslas priekšmeti bija skatāmi arī lielajā kultūrvēsturiskajās izstādē 1883. g., kuru organizēja Baltijas Vēstures un senlietu pētītāju biedrība, amatniecības vēstures izstādē 1887. g. , kuru sarīkoja Sv. Jāņa Ģilde Rīgā, un 1886. g. kultūrvēsturiskajā izstādē Jelgavā. Lai gan nav noliedzam izstāžu dzīves aktivizēšanās perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar citiem nozīmīgiem mākslas centriem Eiropā tā vēl vērtējama kā trūcīga, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām, kas skaidrojams ar reģiona vispārējiem kultūrvēsturiskajiem apstākļiem (sk. vēsturisko fonu). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Hollander, B. Der Gewerbeverein zu Riga in den Jahren 1865 – 1890. Riga, 1890. Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890. # Programm der vom Gewerbe-Verein zu Riga im Jahre 1872 eröffnete Gewerbeschule. Riga, 1901. # Gross, R. Catalog der Städtischen Gemälde-Sammlung zu Riga. Riga, 1869. # Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.]. # Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. # Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. # Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. # Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. # Reinholda Filipa Šillinga kolekcija Ārzemju mākslas muzejā. Katalogs. Tekstu autori D. Upeniece, , O.Spārītis, V.Opalā. I. Derkusova, I. Raudsepa. Rīga: Doma, 1999. # Holanderu dzimtas kolekcijas gleznas. Izstādes katalogs. Teksta autore I. Raudsepa. Rīga: Latvijas mākslas muzeju apvienība, 1995. # Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000. # Paula fon Tranzē-Rozenekackolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005. # Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. # Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. Mākslas vēsture un teorija, 2007, =Attēlu saraksts= # [[:image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. ''Reprod''.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # Rīgas Politehnikuma ēka. Gravīra. 1870. gadi. # Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. # Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā. 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā. # 1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā. # Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil. # Reinholds Šillings. Fotoportrets. Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113. # Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g. # Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g. # Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g. # Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850. Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp. # Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto. ''Reprod''.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp. __NOEDITSECTION__ 6 2141 2477 2008-10-30T08:54:49Z Admins 4 Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets. 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā. wikitext text/x-wiki Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets. 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā. 6 2142 2478 2008-10-30T08:56:41Z Admins 4 Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. wikitext text/x-wiki Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. 6 2143 2479 2008-10-30T08:58:13Z Admins 4 Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM. wikitext text/x-wiki Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM. 6 2144 2480 2008-10-30T08:59:45Z Admins 4 Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets. wikitext text/x-wiki Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets. 6 2145 2481 2008-10-30T09:00:52Z Admins 4 Atis Kronvalds. Fotoportrets. wikitext text/x-wiki Atis Kronvalds. Fotoportrets. 6 2146 2482 2008-10-30T09:01:24Z Admins 4 Krišjānis Barons. Fotoportrets. wikitext text/x-wiki Krišjānis Barons. Fotoportrets. 6 2147 2483 2008-10-30T09:02:09Z Admins 4 Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. wikitext text/x-wiki Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 6 2148 2484 2008-10-30T09:02:59Z Admins 4 Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats. Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. wikitext text/x-wiki Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats. Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. 6 2149 2485 2008-10-30T09:03:48Z Admins 4 Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene. Dagerotips. 19. gs. 50. gadi. wikitext text/x-wiki Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene. Dagerotips. 19. gs. 50. gadi. 6 2150 2487 2008-10-30T10:38:35Z Admins 4 Rīgas Politehnikuma ēka. Gravīra. 1870. gadi. wikitext text/x-wiki Rīgas Politehnikuma ēka. Gravīra. 1870. gadi. 6 2151 2488 2008-10-30T10:39:34Z Admins 4 Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. wikitext text/x-wiki Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. 6 2152 2489 2008-10-30T10:40:44Z Admins 4 Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā. 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā. wikitext text/x-wiki Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā. 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā. 6 2153 2490 2008-10-30T10:43:37Z Admins 4 1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā. wikitext text/x-wiki 1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā. 6 2154 2491 2008-10-30T10:45:06Z Admins 4 Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil. wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil. 6 2155 2492 2008-10-30T10:45:42Z Admins 4 Reinholds Šillings. Fotoportrets. Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113. wikitext text/x-wiki Reinholds Šillings. Fotoportrets. Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113. 6 2156 2493 2008-10-30T10:46:29Z Admins 4 Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g. wikitext text/x-wiki Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g. 6 2157 2494 2008-10-30T10:47:21Z Admins 4 Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g. wikitext text/x-wiki Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g. 6 2158 2495 2008-10-30T10:48:02Z Admins 4 Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g. wikitext text/x-wiki Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g. 6 2159 2496 2008-10-30T10:48:38Z Admins 4 Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850. Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp. wikitext text/x-wiki Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850. Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp. 6 2160 2497 2008-10-30T10:49:25Z Admins 4 Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto. ''Reprod''.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp. wikitext text/x-wiki Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto. ''Reprod''.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp. 0 2140 2498 2476 2008-10-30T10:52:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|thumb|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] [[Image:Rigas_Politehnikuma_eka.jpg|thumb|Rīgas Politehnikuma ēka. 1870. gadi.]] [[Image:Makslas_akademija_Sanktpeterburga.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā.]] [[Image:Stefenhagena_izdevnieciba.jpg|thumb|Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā.1943. g.]] [[Image:Kulturvesturiska_izstade_Jelgava_1886.jpg|thumb|1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas.]] [[Image:Sillings_foto.jpg|thumb|Reinholds Šillings. Fotoportrets.]] [[Image:Holanders_Foto.jpg|thumb|Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g.]] [[Image:Rigas_realgimnazija.jpg|thumb|Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g.]] [[Image:Kerkoviusa_nams.jpg|thumb|Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g.]] [[Image:Zengbuss_litografija.jpg|thumb|Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850.]] [[Image:Melngalvju_nama_svetku_zale_19.gs.jpg|thumb|Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto.]] =Mākslas izglītība.= == Vietējās izglītības iespējas == Šai laikā mākslinieciskās izglītības iespējas Latvijā bija ierobežotas salīdzinājumā ar citām politiski neatkarīgām Eiropas valstīm un centriem ar tradicionāli attīstītu vizuālās mākslas dzīvi. Vecākā un svarīgākā no vietējām skolām bija 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). Te mācīja tālaika lietišķās mākslas un dizaina arodus (pasniedza galdniecību, metālmākslu, gravēšanu, grāmatu iesiešanu u. c.), bet arī zīmēšanu un gleznošanu ar akvareli. Kā var spriest, mācību metodiku stilistiskā aspektā noteica historisma estētika. Viens no skolas absolventiem un pasniedzējiem Jānis Lakše-Laksmanis ar Rīgas Latviešu biedrības atbalstu atvēra 1883. g. Būves un mākslas amatu skolu, kuras atsevišķas nodaļas sāka darboties jau 1880. – 1881. g. Audzēkņi te apguva namdaru, galdnieku, daiļkrāsotāju amatus, arī zīmēšanu un rasēšanu. Skola gan pastāvēja neilgi un pēc dibinātāja nāves 1885. g. tika slēgta. Vizuālās mākslas nozarēm bija domāta privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. atvēra baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Uz šīs skolas pamata vēlāk radās Rīgas mākslas skola (sk. 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Mākslas izglītību). Bez tam tepat uz vietas tēlojošu mākslinieku sākotnējās iemaņas varēja apgūt privāti pie atsevišķiem akadēmiski izglītotiem gleznotājiem (O. Bērtiņa, J. Dēringa, J. S. Rozes, Eduarda Riconi (''Eduard Rizzoni''), Oskara Felsko (''Oskar Felsko'') ) un zīmēšanas stundās vietējās vispārējās vidējās skolās. Tāpat kā iepriekšējā periodā vājas tēlojošo mākslinieku tradīcijas saglabājās amatnieku daiļkrāsotāju vidē, kā to apliecina gan amatu šrāgas, gan atsevišķi no šīs vides nākušu gleznotāju (K. L. Zēbodes, J. S. Rozes) mantojums. Daudz labvēlīgāka situācija veidojās arhitektūras nozarē. Augstākajā tehniskajā mācību iestādē – Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Nodaļas pirmo divu gadu mācību programmas tika veidotas pēc Vācijas un Šveices tehnisko augstskoluparaugiem. Pēc vispārējo tehnisko zināšanu apguves studenti pievērsās speciālajiem priekšmetiem (celtņu projektēšanas, arhitektūras vēsture), bez tam viņiem bija jāapgūst informācija par būvmateriāliem un konstrukcijām. Mācības bija orientētas uz praktisko celtniecību. Par pasniedzējiem strādāja vietējie vācbaltu arhitekti Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), Matiass Holsts (''Matthias Holst''), Karls Felsko (''Karl Felsko''); zīmēšanu pasniedza Džons Klarks (''John Clark''). Absolventiem gan nebija tiesību ieņemt amatus valsts dienestā. Studējošo skaits auga – nodaļas dibināšanas gadā pieteicās tikai divi reflektanti, 1883.-1884.g. nodaļā mācījās jau 33 studenti, absolventu skaits gan bija tikai 7. 1884.g. notika mācību reorganizācija – paplašinājās arhitektūrai specifisko priekšmetu apjoms; par profesoru, kas tos pārzināja tika pieaicināts Prāgas Politehnikuma profesors Johans Kohs (''Johann Koch''), kas 1887. g. kļuva par nodaļas dekānu. Bez tam pasniedzēju korpusu papildināja arī Jūliuss Hāgens (Julius Hagen), Karls Mormans(''Karl Mohrmann''), arī nodaļas absolventi Augusts Reinbergs (''August Reinberg''), Vilhelms Bokslafs (''Wilhelm Bockslaff''). == Izglītība ārpus Latvijas. Rietumeiropas skolas. == Perioda hronoloģiskos ietvaros augstāka akadēmiska līmeņa mākslas izglītību tika iegūta individuālos gadījumos dažādu Eiropas valstu un Krievijas mākslas centru mācību iestādēs un pie tai laikā atzītiem meistariem. Liela daļa no augstāko mākslas izglītību ieguvušiem paliek uz pastāvīgu dzīvi šajos centros. Ņemot vērā vietējo baltvācu mākslinieku saitēm ar etnisko dzimteni mākslas skolas tika meklētas Vācijas pilsētās. Daži latviešu cilmes mākslinieki papildinājās turpat. Drēzdenē studēja gleznotāji Karls Šulcs (''Karl Schultz''), Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''), Vilhelms Junkers (''Wilhelm Juncker''), pēdējais tur arī palika. Minhenē - Mākslas akadēmijā mācījās Artemijs Gruzdins, turpat pie galma portretista Jozefa Bernharta (''Joseph Bernhardt'') attiecīgās iemaņas apguva Jānis Roze. Liepājnieks Alfonss Šprings (''Alphons Spring'') pēc Sanktpēterburgas akadēmijas papildinājās Bavārijas galvaspilsētā pie akadēmiskā gleznotāja Vilhelma fon Dīca (''Wilhelm von Diez'') un iekārtoja turpat savu darbnīcu. Minhenē pēc studijām pie vietējām autoritātēm atrada sev labākus gleznošanas apstākļus arī jelgavnieks Kuncs Meijers (''Kunz Meyer''), tāpat to darīja gleznotājs barons Hermanis fon Engelharts (''Hermann von Engelhardt''). Diseldorfas akadēmijā studēja rīdzinieks Karls Portens (''Karl Poorten''), īsu laiku mācījās arī rīdzinieks Oskars Felsko (''Oskar Felsko''), kas gan atgriezās dzimtajā pilsētā. Pie šīs pašas akadēmijas profesora baltieša Eižeņa Dikera (''Eugen Dücker'') papildinājās latvietis Jūlijs Feders, bet pie vēl viena baltieša profesora Eduarda fon Gebharta (''Eduards von Gebhardt'') - Rīgas vitrāžists Ernsts Tode (''Ernst Tode''). Kurzemnieks Karls Bernēvics (''Karls Bernewitz'') studēja Berlīnes akadēmijā, kļuva par Reinholda Begasa (''Reinhold Begas'') skolnieku un savu akadēmiski saloniska tēlnieka karjeru turpināja Vācijas ķeizarvalsts galvaspilsētā, tieši to pašu darīja viņa jaunāks kolēģis rīdzinieks Karls Štarks (''Karl Starck''). Rietumeiropā citu valstu mākslas studiju vietas bija mazāk populāras, bet arī tās tika izmantotas. Antverpenes Mākslas akadēmijā mācījās minētais Karls Šulcs un latvietis Oto Bērtiņš. Rīdzinieks Vilhelms Timms (''Wilhelm Timm'') pēc studijām Sanktpēterburgā kļuva Parīzē par Orasa Vernē (''Horace Vernet'') skolnieku. Parīzē ilgstoši pēcstudiju komandējuma gados uzturējās un pilnveidojās latvietis Kārlis Hūns. Protams, jauna pieredze un iespaidi tika gūti mākslinieku ceļojumos pa Rietumeiropu, Parīze, kā arī Itālijas pilsētas visbiežāk bija nepieciešamāko apmeklējumu mērķi. Līdz periodam, kas vietējo arhitektu izglītību pārņēma galvenokārt Rīgas Politehnikums, šīs nozares pārstāvji studēja gan Rietumos, gan Sanktpēterburgā. Pirmais Rīgas ˝pilsētas arhitekts˝ Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') bija mācījies Kopenhāgenas akadēmijā, Oto Dīce (''Otto Dietze'') – Hemnicas Būvniecības skolā, Johans Kohs – Prāgas Politehniskā institūtā un Minhenes akadēmijā, Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig'') - Vroclavas mākslas un būvamatniecības skolā, pēc tam Berlīnes Būvakadēmijā. Katra centra mākslas akadēmijām un skolām bija sava specifika, kuru apguva no Latvijas nākuši vai uz Latviju atbraukušie mākslinieki un arhitekti. Kopumā var pieņemt, ka to tēlotājmākslu metodikā konservatīvās klasicisma un romantisma tradīcijas pakāpeniski tika pārveidotas un pārvarētas laikmetam raksturīgā empīriska reālisma iespaidā, arhitektūras estētisko funkciju jomā dominēja historisma metodoloģija. ==Izglītība ārpus Latvijas. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija.== Krievijas impērijas galvaspilsētas Mākslas akadēmijas nozīme šai periodā pakāpeniski pieauga. Tas skaidrojams ne tikai ar Sanktpēterburgā iegūstamās izglītības kvalitāti, bet arī ar impērijas tiesiskiem un sociāliem apstākļiem: ar akadēmisko izglītību un akadēmiskām aprobācijām saistītie grādi, tituli, kvalifikācijas oficiālie apliecinājumi nodrošināja māksliniekiem noteiktu sociālo statusu un darba iespējas (piemēram, tiesības pasniegt zīmēšanu skolās, projektēt ēkas). Arī tie mākslinieki, kas bija studējuši Rietumeiropā, bija spiesti piestādīt darbus Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas padomei, lai iegūtu attiecīgos akadēmiskos grādus. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā apskatāmajā periodā saglabājās savos pamatos tā apmācību metodoloģija, kas tika iedibināta vēl klasicisma valdīšanas gados (ģipšu zīmēšana, paraugu kopēšana, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, programmatisku sacerētu figurālu kompozīciju radīšana par t.s. vēsturiskajām tēmām studiju beigās u.c.). Lai gan mācību gaitu un uzdevumus ietekmēja tradicionālie normatīvie priekšstati par estētiskām vērtībām un tematisko nozaru hierarhiju, tomēr līdz ar vispārējo tālaika vizuālās mākslas attīstību, mainījās arī akadēmisko studiju raksturs; pastiprinājās prasība tuvināt tēlojumu jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes un detalizācijas pakāpi, tika pieļauta sava laika sadzīves žanra tematika komponētos darbos. Katrā ziņā akadēmijā bija iegūstama profesionālā meistarība atbilstoša tālaika eiropeiskās konservatīvas akadēmiskās mākslas standartiem. Akadēmijas arhitektūras nodaļā („klasē”) perioda gaitā notika pagrieziens no klasicisma paraugu studijām uz historismu, tai pat laikā paplašinājās mācību projektu tematika un tika pasniegtas disciplīnas, kuras uzlaboja studentu tehnisko sagatavotību. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un pie vietējiem māksliniekiem perioda hronoloģiskos ietvaros studēja vairāki baltvācu gleznotāji – animālists Aleksandrs Švābe (''Alexander Schwabe''), kas kļuva galvaspilsētā par galma mākslinieku, portretists un ainavists Roberts Švēde (''Robert Schwede''), jau pieminētie Vilhelms Timms un Alfonss Šprings, baronesse Elīze Loudone (''Elise Loudon''), kas vēlāk gleznoja Sanktpēterburgā un kopēja renesanses freskas Itālijā. Rīgā iesakņojušās itāļa Riconi dzimts trīs brāļi Aleksandrs, Pauls un Eduards tāpat studēja Sankpēterburgas akadēmijā glezniecību; savā laikā lielāko slavu guvušais Aleksandrs vēlāk apmetās Romā, Pauls palika Sanktpēterburgā, bet Eduards kļuva par Rīgas gleznu galerijas restauratoru. Pirmie ievērojamākie latviešu mākslinieki tāpat bija saistīti ar impērijas galvaspilsētu. Portretists Jānis Roze tur pārvarēja savu sākotnējo amatnieciskumu. Kārlis Hūns šeit ieguva augstākā līmeņa akadēmisko izglītību un vēlāk virtuoza meistara reputāciju, Jūlijs Feders te mācījās komponēt ainavas. No arhitektiem kā galvaspilsētas akadēmijas un profesoru audzēkņi pieminami Reinholds Šmēlings (''Reinhold Scnaeling''), Frīdrihs Hess (''Friedrich Hess''), Artūrs Grabe (''Arthur Grabbe''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), pirmais latviešu cilmes akadēmiskais arhitekts un sabiedriskais darbinieks Jānis Baumanis. = Krātuves un biedrības = Publiski pieejama vizuālā māksla bija atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs. Turpināja darboties Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, ko bija iepriekšējā perioda dibinājusi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (''Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst''). Tā ekspozīcijās, kas bija piesātinātas ar kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, bija skatāmas arī gleznas, skulptūras un gravīras. Atsevišķas šim nolūkam paredzētās ēkas vēl nebija, biedrība un muzejs mitinājās Petera Stefenhāgena (''Peter Steffenhagen'') grāmatspiestuves nama speciāli izbūvētā otrā stāva piecās telpās. Rīgā publiski pieejama bija gleznas no vēl 18. gs. pilsētai nodotās ārsta Nikolaja Himzeļa (''Nikolaus Himsel'') kolekcijas. Šai t.s. Himzeļa muzejā, kas atradās virs Doma klostera krustejas austrumu spārna, bija arī gravīras un numismātikas kolekcija. 1858. g. bija atvērts Rīgas muzejs vienā no Vecrīgas namiem, kur dažādu biedrību kultūrvēsturisko priekšmetu vidū bija arī gleznas, gravīras, arheoloģiskas senlietas, monētas. 1866. g. Rīgas rāte nopirka no mākslas mīļotāja un kolekcionāra Domeniko de Robiāni (''Domenico de Robiani''), itāļu cilmes Rīgas pilsoņa, 47 gleznas (itāļu, franču, nīderlandiešu, vācu skolu paraugus), kas kļuva par pamatu Pilsētas gleznu galerijai, kas bija dibināta 1868. g. Šai kolekcijai tika pievienoti dažu mecenātu dāvinājumi un vērtīgākās Himzeļa muzeja gleznas. 1868. un 1869. g. Pilsētas galerijai ievērojamu kolekciju (32 gleznas un ap 580 iespiedgrafikas – itāļu, flāmu, vācu, franču, arī baltiešu mākslinieku darbi) dāvināja bagātais un izglītotais mecenāts Reinholds Šillings (''Reinhold Schilling''). Būtiski pienesumi Pilsētas galerijai nāca no ievērojamās Rīgas patriciešu Holanderu dzimts. 1873. g. 20 gleznas dāvināja birģermeistars Eduards Holanders (''Eduard Hollander''), bet 1885. g. galerija papildinājās ar rātskunga un galerijas administrētāja Augusta Holandera (''August Hollander'') kolekciju - 33 gleznām un marmora bisti. 1870. – 1880. gados bija vēl citi iefuvumi (Karla Grosa (''Carl Gross''), Džeimsa Armitsteda (''James Armitstead'') novēlētās gleznas). Pilsētas gleznu galerijai speciāli paredzētas ēkas nebija, sākumā tā atradās Rīgas reālģimnāzijas telpās, vēlāk (no 1872. g.) Politehnikumā, vēl vēlāk (no 1879. g.) pilsētas galvas Ludviga Kerkoviusa (''Ludwig Kerkovius'') namā. Publikai bija vairāk vai mazāk pieejamas divas privātās kolekcijas Rīgā: rātskunga Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') vākums (201 gleznas, vācu, holandiešu, beļģu skolu paraugi), kuras dažas stundas dienā rādīja savā namā Brederlo mantinieks Vilhelms fon Zengbušs (''Wilhelm von Sengbusch''), un zīmēšanas skolotāja Mihaēla Mihelsona (''Michael Michelson'') sakrātie darbi, kas arī tika rādīti viņa dzīves vietā. Kopumā vērtīgākie publiskajās kolekcijās bija 17. gs. holandiešu, 18., 19. gs, vācu, 17., 19. gs, franču skolu paraugi. Plašākai sabiedrībai, protams, nebija pieejami mākslas darbu krājumi aristokrātijas pilīs, muižās vai bagātu patriciešu pilsētu namos, mākslas darbi šeit bija šauru elitāru aprindu estētisko baudījumu objekti vai pildīja prestiža uzturēšanas funkcijas. Pazīstamākā no slēgtajām augstākās sabiedrības aprindu kolekcijām piederēja Paulam fon Tranzē-Rozenekam (''Paul von Transehe-Roseneck''); tā tikusi aktīvi vākta 1870. - 1880. gados, atradās Jaungulbenes pilī un sastāvēja no 16. – 19. gs. nīderlandiešu, holandiešu, itāļu, vācu, austriešu skolu mākslas darbiem. Jāpiezīmē gan, ka nākamajā periodā, īpaši 20. gs. sākumā īpašnieks daļu no kolekcijas dāvināja publiskām krātuvēm. Nosacīti par mākslas darbu krātuvēm iespējams apzīmēt ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju (neprecētu tirgotāju) biedrības Melngalvju namu Rīgā (valdnieku portreti, bagātīgs sudrablietu krājums) un reliģisko funkciju ēkas. Dažādu konfesiju kristiešu baznīcās, tāpat kā agrāk, bija atrodamas altārgleznas, ikonas, skulpturāli tēli, dekorēti iekārtu priekšmeti (retabli, ērģeļu prospekti, baznīcu soli, svečturi, rituālu trauki u.c.). Specifisko lokālās vizuālās mākslas dzīves rosināšanas uzdevumu uzsāka 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (Kunstverein zu Riga). Tā pulcināja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus. Biedrība savu iespēju robežās centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), organizēja izstādes, uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. Lokālo arhitektos darbību organizēja 1879. g. dibinātā Pirmā arhitektu biedrība, kurā varēja iestāties visi tie, kam bija tiesības projektēt ēkas un uzraudzīt būvdarbus. Perioda beigās – 1889. g. izveidojās Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību, un kuras aktivitātes (konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas) izvērsās jau nākamajā periodā. = Izstādes = Pakāpeniski perioda gaitā pieauga mākslas izstāžu skaits un to regularitāte. Jelgavā Kurzemes provinces muzejā uzkrātās bagātības, tai skaitā vizuālā un lietišķā māksla gleznieciskā un pieblīvētā izkārtojumā demonstrēta publikai 1886. g. kultūrvēsturiskā izstādē vienā no grāfa Paula Mēdema (''Paul Medem'') namiem. Specializētās mākslas izstādes šai periodā Jelgavā gan bijušas vēl ļoti retas (1869. un 1872. g. sarīkotas vietējo mākslinieku un kolekcionāru gleznu izstādes, muzeja konservators un gleznotājs Jūliuss Dērings dažkārt izstādīja te savas altārgleznas). Rīgā Literāri praktiskās pilsoņu savienības (''Literärisch-praktische Bürgerverbindung'') uzdevumā četras vietējo mākslinieku nelielas izstādes 1840. un 1850. gados organizēja Mihaēls Mihelsons (''Michael Michelson''). Rīgas Mākslas biedrība 1870. un 1880. gados sarīkoja virkni izstāžu: krievu peredvižņiku gleznas tika rādītas 1873., 1875., 1878. g., Sanktpēterburgas akadēmija atsūtīja 1885. un 1888. g. dažādu virzienu pārstāvju darbus, 1886. g. Rīgā tika izstādīts populārais marīnists Ivans Aivazovskis(''Иван Айвазовский''), bet 1888.- 1889. Sanktpēterburgas akvarelisti. Peredvizņiku atkārtota eksponēšana gan nenozīmēja, ka Mākslas biedrībai bija sociālā reālisma piekritēja (peredvižņiki kā ceļojošu izstāžu biedrība bija vieglāk pieaicināma). Minētās ekspozīcijās Ivans Kramskojs (''Иван Крамской''), Grigorijs Mjasoedovs (''Григорий Мясоедов''), Ivans Šiškins (''Иван Шишкин''), Vladimirs Makovskis (''Владимир Маковский'') u. c. mijās ar izteikti akadēmiskiem un saloniskiem māksliniekiem (Fjodoru Broņņikovu (''Федор Бронников''), Jūliusu Kleveru (''Julius Klever'') u. c.). Rietumu sava laika mākslinieku izstādes bija vēl retas: 1877. g. bija izstādīts vācu akadēmista Vilhelma fon Kaulbaha (''Wilhelm von Kaulbach'') kartons kādai kompozīcijas, 1880. g. ungāru cilmes saloniska mākslinieka Aleksandra Līcen-Maijera (''Alexander Liezen-Mayer'') meti ilustrācijām Fausta leģendai. Bez tam Mākslas biedrības paspārnē notika arī dažas vietējo baltiešu mākslinieku prezentācijas: 1871. gada izstādē bija igauņa Johanna Kēlera (Johann Köller) kompozīcija „Mošanās no burvja miega”, kas, sava sociāli un nacionāli aktuālā vēstījuma dēļ, izraisījusi Rīgas sabiedrībā spēcīgu rezonansi. 1877.g. bija eksponēti animālista Johana Baumaņa (''Johann Baumann'') un portretista Jūliusa Zīgmunda (''Julius Siegmund'') darbi, 1887. g. Diseldorfas skolas ainavista Aleksandra Borzova (''Alexander Borsow'') gleznas un igauņu akadēmiskā tēlnieka Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') veidojumi, 1888. g. - Minhenē un Parīzē izglītotās Idas Fīlicas (''Ida Fielitz'') darinājumi. Mākslas biedrībai nebija savu pastāvīgo izstāžu telpu, lielākās notika Politehnikuma aulā vai Melngalvju namā. Atsevišķi jāmin ar Mākslas biedrību nesaistītās Rīgā notikušās ārzemju mākslinieku komercizstādes 1882. un 1887.g. Mākslas darbi (gleznoti portreti, lietišķās mākslas priekšmeti bija skatāmi arī lielajā kultūrvēsturiskajās izstādē 1883. g., kuru organizēja Baltijas Vēstures un senlietu pētītāju biedrība, amatniecības vēstures izstādē 1887. g. , kuru sarīkoja Sv. Jāņa Ģilde Rīgā, un 1886. g. kultūrvēsturiskajā izstādē Jelgavā. Lai gan nav noliedzam izstāžu dzīves aktivizēšanās perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar citiem nozīmīgiem mākslas centriem Eiropā tā vēl vērtējama kā trūcīga, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām, kas skaidrojams ar reģiona vispārējiem kultūrvēsturiskajiem apstākļiem (sk. vēsturisko fonu). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Hollander, B. Der Gewerbeverein zu Riga in den Jahren 1865 – 1890. Riga, 1890. Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890. # Programm der vom Gewerbe-Verein zu Riga im Jahre 1872 eröffnete Gewerbeschule. Riga, 1901. # Gross, R. Catalog der Städtischen Gemälde-Sammlung zu Riga. Riga, 1869. # Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.]. # Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. # Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. # Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. # Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. # Reinholda Filipa Šillinga kolekcija Ārzemju mākslas muzejā. Katalogs. Tekstu autori D. Upeniece, , O.Spārītis, V.Opalā. I. Derkusova, I. Raudsepa. Rīga: Doma, 1999. # Holanderu dzimtas kolekcijas gleznas. Izstādes katalogs. Teksta autore I. Raudsepa. Rīga: Latvijas mākslas muzeju apvienība, 1995. # Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000. # Paula fon Tranzē-Rozenekackolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005. # Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. # Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. Mākslas vēsture un teorija, 2007, =Attēlu saraksts= # [[:image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. ''Reprod''.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Rigas_Politehnikuma_eka.jpg|Rīgas Politehnikuma ēka.]] Gravīra. 1870. gadi. # [[:image:Makslas_akademija_Sanktpeterburga.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā.]] # [[:image:Stefenhagena_izdevnieciba.jpg|Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā.]] 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā. # [[:image:Kulturvesturiska_izstade_Jelgava_1886.jpg|1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā. # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil. # [[:image:Sillings_foto.jpg|Reinholds Šillings. Fotoportrets.]] Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113. # [[:image:Holanders_Foto.jpg|Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g.]] # [[:image:Rigas_realgimnazija.jpg|Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g.]] # [[:image:Kerkoviusa_nams.jpg|Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g.]] # [[:image:Zengbuss_litografija.jpg|Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850.]] Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp. # [[:image:Melngalvju_nama_svetku_zale_19.gs.jpg|Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto.]] ''Reprod''.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp. __NOEDITSECTION__ 0 1958 2499 2335 2008-10-30T12:54:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J.V.Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam. 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Titula zīmējums. 1862.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Satīriskais pielikums “Zobugals". Titula zīmējums. 1852.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. 1862.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. 1862.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830.13.I―1899.20.XI) ― ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830.g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju bija pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa darbnīcā. 1847.g. nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanšu ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas, un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus ― darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmatiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrīnajās ksilogrāfijās tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti, izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem “pa formai”. Šī metode, jādomā, bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda, Johana Volfganga Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas lirisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ''Perno Postimees ehk Näddalileht'', 1857; “[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|Pēterburgas Avīzes]]”, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. ==Mantojums== Vairākas Dauguļa ksilogrāfijas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 2161 2500 2008-10-30T13:05:20Z Admins 4 Jauna lapa: '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring''). (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09). Jūliuss Dērings – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu v... wikitext text/x-wiki '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring''). (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09). Jūliuss Dērings – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # Jūliuss Dērings. Fotoportrets. # Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA «Mežotnes pils» # Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # Brāļu Groševsku dubultportrets 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM # Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888. Privātkolekcija # Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 2509 2500 2008-10-30T13:44:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring''). (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09). Jūliuss Dērings – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 2515 2509 2008-10-30T13:47:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring'') (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 2516 2515 2008-10-30T13:48:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring'') (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 6 2162 2501 2008-10-30T13:35:56Z Admins 4 Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM wikitext text/x-wiki Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM 6 2163 2502 2008-10-30T13:36:52Z Admins 4 Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA «Mežotnes pils» wikitext text/x-wiki Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA «Mežotnes pils» 2510 2502 2008-10-30T13:45:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets. 1849. SIA «Mežotnes pils» 6 2164 2503 2008-10-30T13:37:36Z Admins 4 Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM wikitext text/x-wiki Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM 2511 2503 2008-10-30T13:45:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM 6 2165 2504 2008-10-30T13:38:18Z Admins 4 Brāļu Groševsku dubultportrets 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') wikitext text/x-wiki Brāļu Groševsku dubultportrets 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') 2512 2504 2008-10-30T13:46:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Brāļu Groševsku dubultportrets 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') 6 2166 2505 2008-10-30T13:39:00Z Admins 4 Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM wikitext text/x-wiki Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM 2513 2505 2008-10-30T13:46:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM 6 2167 2506 2008-10-30T13:39:47Z Admins 4 Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888. Privātkolekcija wikitext text/x-wiki Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888. Privātkolekcija 2514 2506 2008-10-30T13:46:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888. Privātkolekcija 6 2168 2507 2008-10-30T13:40:41Z Admins 4 Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. 6 2169 2508 2008-10-30T13:41:24Z Admins 4 Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM 0 1595 2517 2339 2008-10-30T13:54:50Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.6.―1909.1.2.) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 6 2170 2518 2008-10-30T14:04:04Z Admins 4 Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM wikitext text/x-wiki Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM 6 2171 2519 2008-10-30T14:04:56Z Admins 4 Artemijs Gruzdins. Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM wikitext text/x-wiki Artemijs Gruzdins. Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM 0 2172 2520 2008-10-30T14:06:42Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|thumb|Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi.]] '''Artemijs Gruzdins''' ( 1829 ... wikitext text/x-wiki [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|thumb|Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi.]] '''Artemijs Gruzdins''' ( 1829 – 1891. 20. 02). Lokālo 19. gs. otrās puses gleznotāju vidū portretists Gruzdins izceļas ar Minhenē iegūto akadēmiskās skolu, kas lāva viņam, gan ne vienmēr pilnīgi, pārvarēt autodidakta sākotnējās elementārās iemaņas. =Biogrāfija= Artemijs Gruzdins (''Артемий Груздин'') dzimis 1829. g. Rīgas sīkpilsoņa vai amatnieka ģimenē. (Viņa uzvārda latviskais celms bija par iemeslu uzskatam par Gruzdina latvisko cilmi un attiecīgo uzvārda latviskojumu (Gruzdiņš). Tomēr uzvārds ir tikpat labi krievisks un saglabājušies dokumenti un signatūras norāda uz viņa piederību Rīgas krievu aprindām.) Pēc paša Gruzdina sniegtajām ziņām, viņš bija agri sācis nodarboties ar glezniecību Rīgā, vēlējies stāties Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēc Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann'') ziņām Gruzdins mācījies pie kāda daiļkrāsotāja, veidojies kā autodidakts un 1850. gados jau esot pelnījies ar portretu darināšanu Jelgavā un Kuldīgā. Uz šo laiku (1856. g.) attiecas viņa gleznotais Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātāja un dzejnieka Ulriha fon Šlipenbaha (''Ulrich von Schlippenbach'') portrets, kas agrāk atradies Kurzemes provinces muzejā. 1859. g., sakrājis naudu, Gruzdins aizceļoja uz Minheni, kur mācījās vietējā Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') līdz 1864. g. Tai pašā gadā viņš atgriezās Rīgā un nākamos gados te bija nodarbināts galvenokārt ar portretu glezniecību. 1871. – 1873. g. Gruzdins mēģināja iegūt (bez panākumiem) Sanktpēterburgas mākslas akadēmijā brīvmākslinieka grādu. Pēc atgriešanās Rīgā Gruzdins, kā rakstīja Neimanis, ˝drīz iekritis melanholijā˝ un beidzis dzīvi ˝gara aptumsumā˝. Tomēr viņš līdz pat 1880. gadiem turpināja strādāt, pildot citkārt tam laikam pietiekami svarīgus pasūtījumus. ==Gruzdina glezniecība== Nedaudzie saglabājušies un zināmie Gruzdina gleznojumi, kā arī zudušo darbu reprodukcijas attiecas uz viņa darbības posmu pēc studijām Minhenē. Viņa portreti kopumā raksturojami kā akadēmiski idealizējoši un acīmredzami uzrāda iegūto skolu, kas izpaužas shematiski uzsvērtā formu pareizībā, nedaudz saldenu lokālkrāsu attiecinājumos, vienmērīgā apjomu modelējumā un virsmas nogludinājumā. Nozīmīgākais ir pazīstamā krievu rakstnieka ˝Ivana Turgeņeva portrets˝, kas bijis gleznots 1869. g. Bādenbādenē (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Saloniska reprezentācija (figūra dabiskā lielumā līdz ceļiem, izmeklēts modes kostīms, aizskars, spoguļrāmja smalkais profilējums, vāze fonā) un pozēšanas statika savienojas ar daļēju pozas atbrīvotību un izteiksmes apcerīgumu, kas visumā atbilst rakstnieka tēlam, kāds tas veidojas pēc citiem vizuāliem un literāriem avotiem. Figūra gaišā kostīmā izceļas uz patumšā fona, tomēr formu veidojums ar gaismēnu nav noteicošs, naturālistiskas detaļas fiksētas lineāri precīzi. Citos Gruzdina portretos saloniski akadēmiska idealizācija ir vēl izteiktāka (nelielais ˝Dziedātājas Karoselli portrets˝, ap 1865, Tukuma muzejs, ar tā nosacīti itālisko tērpu un ainavu, kāds aristokrātiski kostīmētais ˝Meitenes portrets˝, 1867, LNMM). 1868. g. Gruzdins bija gleznojis, domājams, pēc fotogrāfijas oficiālo ķeizara Aleksandra II portretu pilsētas arsenālam (vēlāk tas gāja bojā sagrautajā Melngalvju namā Rīgā). Ovālais nezināma ˝Vīrieša portrets˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pieder šai periodā parastajam reprezentatīvajam un dokumentējošam krūšu portreta tipam. Bez tam Gruzdins bija darinājis pēc grafiska parauga krievu dzejnieka ˝Vasilija Žukovska portretu˝ (ne agrāk par 1883, LNMM) un altārgleznu ˝Kristus Ģetzemenes dārzā˝ (1879, Varakļānu luterāņu baznīca). Gleznotājs bija pietiekami daudzpusīgs, lai pievērstos arī ainavai. Viņa ˝Ziemassvētku tirdziņš˝ (1879, nav saglabājies) atveidoja vedutu tradīcijā Rīgas rātslaukumu ar tā ēkām, tirdziņa drūzmu un gaismām, savukārt panorāmiskajā ˝Rīgas jūrmalā˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pilsētnieku pastaigas liedagā savienoja ar saulrieta noskaņu. 1884. g. viņš bija gleznojis četrus Rīgas skatus rātsnama konferenču zālei (nav saglabājušies). ==Mantojums== Gruzdina zināmie darbi glabājas patreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Tukuma muzejā. Iespējams, kādi viņa darbības paraugi atrodami arī privātpersonu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann W. Grusdin, Artemii Michailowitsch. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S.56–57; #Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= #[[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets.]] 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM #[[:image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|Rīgas jūrmala.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gruzdins, Artemijs]] __NOEDITSECTION__ 2521 2520 2008-10-30T14:07:07Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|thumb|Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi.]] '''Artemijs Gruzdins''' ( 1829 – 1891. 20. 02). Lokālo 19. gs. otrās puses gleznotāju vidū portretists Gruzdins izceļas ar Minhenē iegūto akadēmiskās skolu, kas lāva viņam, gan ne vienmēr pilnīgi, pārvarēt autodidakta sākotnējās elementārās iemaņas. =Biogrāfija= Artemijs Gruzdins (''Артемий Груздин'') dzimis 1829. g. Rīgas sīkpilsoņa vai amatnieka ģimenē. (Viņa uzvārda latviskais celms bija par iemeslu uzskatam par Gruzdina latvisko cilmi un attiecīgo uzvārda latviskojumu (Gruzdiņš). Tomēr uzvārds ir tikpat labi krievisks un saglabājušies dokumenti un signatūras norāda uz viņa piederību Rīgas krievu aprindām.) Pēc paša Gruzdina sniegtajām ziņām, viņš bija agri sācis nodarboties ar glezniecību Rīgā, vēlējies stāties Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēc Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann'') ziņām Gruzdins mācījies pie kāda daiļkrāsotāja, veidojies kā autodidakts un 1850. gados jau esot pelnījies ar portretu darināšanu Jelgavā un Kuldīgā. Uz šo laiku (1856. g.) attiecas viņa gleznotais Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātāja un dzejnieka Ulriha fon Šlipenbaha (''Ulrich von Schlippenbach'') portrets, kas agrāk atradies Kurzemes provinces muzejā. 1859. g., sakrājis naudu, Gruzdins aizceļoja uz Minheni, kur mācījās vietējā Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') līdz 1864. g. Tai pašā gadā viņš atgriezās Rīgā un nākamos gados te bija nodarbināts galvenokārt ar portretu glezniecību. 1871. – 1873. g. Gruzdins mēģināja iegūt (bez panākumiem) Sanktpēterburgas mākslas akadēmijā brīvmākslinieka grādu. Pēc atgriešanās Rīgā Gruzdins, kā rakstīja Neimanis, ˝drīz iekritis melanholijā˝ un beidzis dzīvi ˝gara aptumsumā˝. Tomēr viņš līdz pat 1880. gadiem turpināja strādāt, pildot citkārt tam laikam pietiekami svarīgus pasūtījumus. ==Gruzdina glezniecība== Nedaudzie saglabājušies un zināmie Gruzdina gleznojumi, kā arī zudušo darbu reprodukcijas attiecas uz viņa darbības posmu pēc studijām Minhenē. Viņa portreti kopumā raksturojami kā akadēmiski idealizējoši un acīmredzami uzrāda iegūto skolu, kas izpaužas shematiski uzsvērtā formu pareizībā, nedaudz saldenu lokālkrāsu attiecinājumos, vienmērīgā apjomu modelējumā un virsmas nogludinājumā. Nozīmīgākais ir pazīstamā krievu rakstnieka ˝Ivana Turgeņeva portrets˝, kas bijis gleznots 1869. g. Bādenbādenē (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Saloniska reprezentācija (figūra dabiskā lielumā līdz ceļiem, izmeklēts modes kostīms, aizskars, spoguļrāmja smalkais profilējums, vāze fonā) un pozēšanas statika savienojas ar daļēju pozas atbrīvotību un izteiksmes apcerīgumu, kas visumā atbilst rakstnieka tēlam, kāds tas veidojas pēc citiem vizuāliem un literāriem avotiem. Figūra gaišā kostīmā izceļas uz patumšā fona, tomēr formu veidojums ar gaismēnu nav noteicošs, naturālistiskas detaļas fiksētas lineāri precīzi. Citos Gruzdina portretos saloniski akadēmiska idealizācija ir vēl izteiktāka (nelielais ˝Dziedātājas Karoselli portrets˝, ap 1865, Tukuma muzejs, ar tā nosacīti itālisko tērpu un ainavu, kāds aristokrātiski kostīmētais ˝Meitenes portrets˝, 1867, LNMM). 1868. g. Gruzdins bija gleznojis, domājams, pēc fotogrāfijas oficiālo ķeizara Aleksandra II portretu pilsētas arsenālam (vēlāk tas gāja bojā sagrautajā Melngalvju namā Rīgā). Ovālais nezināma ˝Vīrieša portrets˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pieder šai periodā parastajam reprezentatīvajam un dokumentējošam krūšu portreta tipam. Bez tam Gruzdins bija darinājis pēc grafiska parauga krievu dzejnieka ˝Vasilija Žukovska portretu˝ (ne agrāk par 1883, LNMM) un altārgleznu ˝Kristus Ģetzemenes dārzā˝ (1879, Varakļānu luterāņu baznīca). Gleznotājs bija pietiekami daudzpusīgs, lai pievērstos arī ainavai. Viņa ˝Ziemassvētku tirdziņš˝ (1879, nav saglabājies) atveidoja vedutu tradīcijā Rīgas rātslaukumu ar tā ēkām, tirdziņa drūzmu un gaismām, savukārt panorāmiskajā ˝Rīgas jūrmalā˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pilsētnieku pastaigas liedagā savienoja ar saulrieta noskaņu. 1884. g. viņš bija gleznojis četrus Rīgas skatus rātsnama konferenču zālei (nav saglabājušies). ==Mantojums== Gruzdina zināmie darbi glabājas patreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Tukuma muzejā. Iespējams, kādi viņa darbības paraugi atrodami arī privātpersonu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann W. Grusdin, Artemii Michailowitsch. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S.56–57; #Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= #[[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets.]] 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM #[[:image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|Rīgas jūrmala.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gruzdins, Artemijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1596 2522 2340 2008-10-30T14:21:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864.]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860.]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855.]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855.]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870.]] [[Image:Huns_Klusa_daba.jpg|thumb|Klusā daba. Ap 1870.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870.]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg|thumb|Slimais bērns. 1869.]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|Klusā daba.]] Ap 1870. Koks, eļļa, 28,5 x 24,1 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM <gallery> Image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets. 1871. Image:Huns_Ainava.jpg|Ainava. Ap 1865. Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras. 1872. Image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 2523 2341 2008-10-30T14:25:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] [[Image:Roze_Cimze_portrets.jpg|thumb|H.Cimzes portrets. 1851.]] [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1854.]] [[Image:Roze_Sulca_portrets.jpg|thumb|Filipa Johana Šulca portrets. 1851.]] [[Image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|thumb|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi.]] [[Image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi.]] [[Image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|thumb|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi.]] '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823.03.IV—1897.30.XI) — latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19.gs. otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 19.gs. 40.gados bijis kāda Rīgas daiļkrāsotāja un “kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 50.gadu sākumā Roze nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|“Helēnas Cimzes portrets”]] (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854.g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, iesniedzot Mākslas akadēmijas padomei divus portretus. Vienā no tiem – [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|“Pašportretā”]] (1854, LNMM) — tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskās formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājies, kas, domājams, uzrāda krievu 19.gs. 50.gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857.g. Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858.g. Krievijā. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot Bernharta skolnieka reputāciju. 19.gs. 60.gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena portreti. 1861.g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko — akadēmiķa — grādu (par vēl vienu pašportretu, kas nav saglabājies). 19.gs. 60.gados par mākslinieka pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka “būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874.g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|“Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”]] (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta, un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgais perioda raksturojums, ikonogreāfija, formveide). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes top mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi ([[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|“Vīrieša portrets”]], [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], abi 19.gs. 60.—80.gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|“Sieviete ar vistu”]] (19.gs. 60.—80.gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Veneciānovam, Vasilijam Tropiņinam). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Kr.Valdemāra portrets]] (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, un tie atradās biedrības zālē). Bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, tomēr nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli atklāj Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina mākslinieku, atcerējās, ka viņš, “sirdīgs latvietis būdams .. muižniekus kā pagāns lādēja”. Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas “priekš latviešu lietām .. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neraugoties uz to provācisko tendenciozitāti (“Rīgas dibināšana”, 1883—1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tajā pašā laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar ko guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei, Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par “trako” Rozi. 1879.g. viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tās, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā). 1884. vai 1885.g. mākslinieks bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895.g. jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kalniņš, J. Mākslinieks Jānis Roze. ''Dzimtenes Vēstnesis'', 8. (21.) 12., 1912. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga, 1996. #Penģerots, V. Piemirstie latviešu mākslinieki : Jānis Staņislavs Roze. Ilustrēts Žurnāls, Nr.18, 1927, 241.—248.lpp. #Vilīte, V. ''Jānis Staņislavs Roze'' : LMA diplomdarbs. Rīga, 1971. #B. Ein inländische Talent. ''Rigasche Zeitung'', Nr.16, 1859.21.I(2.II). =Attēlu saraksts= # [[:image:Roze_Fotoportrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] # [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] <gallery> Image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 2005 2524 2290 2008-10-30T14:27:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854.]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875.]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem. =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM <gallery> Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|thumb|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Image:Zebode_Zalkalni.jpg|thumb|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|thumb|Jānis Usārs ar sievu. 1888. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 2525 2524 2008-10-30T14:28:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854.]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875.]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem. =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM <gallery> Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu. 1888. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 0 1552 2526 1887 2008-10-30T14:31:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Nikolajs-II-foto.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto.]] [[Image:Firsts_Livens_foto.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899.]] [[Image:Gosvalda_gimene.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto.]] [[Image:Fenikss_stradnieki.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto.]] [[Image:Rainis_foto.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto.]] [[Image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906.]] [[Image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. foto.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas bija jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi iegāja Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894.g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905.g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897.g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu palielinājās latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētā palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19.gs. 90.gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, baznīcu pārvaldīja baltvācu elite, mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905.g. revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906.g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908.g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t.s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Te ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913.g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējas desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914.g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915.g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.]] # [[:image:Nikolajs-II-foto.jpg|Krievijas cars Nikolajs II]]. Foto. 1898. # [[:image:Firsts_Livens_foto.jpg|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u.c. pie tējas galda]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets]]. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Gosvalda_gimene.jpg|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F.Grosvalda ģimene]]. Foto. 1904. # [[:image:Fenikss_stradnieki.jpg|Vagonu rūpnīcas “Fenikss” strādnieku grupa]]. Foto. 1897. # [[:image:Rainis_foto.jpg|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis]]. Foto. 1893. # [[:image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā.]] 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905.g. revolūcijas laikā]]. Foto. 1906. # [[:image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga]]. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # [[:image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] # [[:image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā]]. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM <gallery> Image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. Image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. Image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2072 2527 2389 2008-10-30T14:34:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909.]] [[Image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900.]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli˝, 1906.]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909.]] [[Image:Zeltins_Berzi_2.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Rezekne.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Nomale.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909.]] [[Image:Zeltins_Ainava.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909.]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. 01. – 1909. 13. 09) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru(''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pat laikā un atšķirībā no Rozentāla Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmas arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝[[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava (ar gaišo ēku)]]˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šai aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionāla stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti reti. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝[[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portretā]]˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfiju, Formālo stilistiku). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stunbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝[[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi]]˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijās ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝[[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti]]˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝[[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝[[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pat laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝[[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu)]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms]]˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝[[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava (ar ēkām uz pakalna)]]˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr.. 9.(22.) 09. #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79, 7.(20.) 04. #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr, 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962, 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Strals_Zeltins.jpg|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets.]] 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanjās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958. # [[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM. # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. # [[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM. # [[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM. # [[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM. # [[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 6 2173 2528 2008-10-30T14:40:09Z Admins 4 Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM 0 1498 2529 2465 2008-10-30T14:43:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906.]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905.]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908.]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905.]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus..]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899.]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903.]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890 – 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2174 2530 2008-10-30T15:01:30Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM 6 2175 2531 2008-10-30T15:06:37Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls. 6 2176 2532 2008-10-30T15:13:41Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments. 2533 2532 2008-10-30T15:15:50Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903. 6 2177 2534 2008-10-30T15:18:13Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments. 6 2178 2535 2008-10-30T15:22:35Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903. 6 2179 2536 2008-10-30T15:24:54Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Meža iela 4. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Meža iela 4. Fasādes fragments. 0 1882 2537 2266 2008-10-30T15:25:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888.]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895.]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:xxx|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Vestibils.]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fasādes fragments.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:xxx|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:xxx|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:xxx|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:xxx|Fasādes fragments.]] [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2545 2537 2008-10-30T15:50:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888.]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895.]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] [[Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|thumb|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] [[Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|thumb|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] [[Image:xxx|thumb|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] [[Image:xxx|thumb|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Vestibils.]] [[Image:xxx|thumb|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] [[Image:xxx|thumb|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] [[Image:xxx|thumb|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] [[Image:xxx|thumb|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] [[Image:xxx|thumb|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fasādes fragments.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:xxx|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:xxx|Fasādes fragments.]] [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 6 2180 2538 2008-10-30T15:34:01Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900 wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900 6 2181 2539 2008-10-30T15:37:41Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Tērbatas 33/35. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Tērbatas 33/35. Fasādes fragments. 6 2182 2540 2008-10-30T15:41:14Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901 wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901 6 2183 2541 2008-10-30T15:42:43Z Admins 4 K. Barona ielā 11. Fasādes fragments. K. Barona ielā 11. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki K. Barona ielā 11. Fasādes fragments. K. Barona ielā 11. Fasādes fragments. 6 2184 2542 2008-10-30T15:45:18Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901. 6 2185 2543 2008-10-30T15:47:32Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902. 6 2186 2544 2008-10-30T15:50:08Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Smilšu iela 2. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Smilšu iela 2. Fasādes fragments. 6 2187 2546 2008-10-30T16:04:35Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902. 6 2188 2547 2008-10-30T16:13:07Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902 wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902 0 1882 2548 2545 2008-10-30T16:13:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888.]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895.]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:xxx|Fasādes fragments.]] <gallery> Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902. Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments Image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902. Image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902 Image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903 Image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments Image:xxx|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments. Image:xxx|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 Image:xxx|Alberta iela 12. Fasādes fragments Image:xxx|Alberta iela 12. Vestibils. Image:xxx|Alberta iela 12. Kāpņu telpa. Image:xxx|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909. Image:xxx|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:xxx|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments. Image:xxx|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:xxx|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fasādes fragments. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1496 2549 2472 2008-10-31T08:44:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kāds teksts par Latvijas mākslas vēsturi ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *[[1840 – 1890. g. Historisma un reālisma periods|1890.―1915. g. Historisma un reālisma periods]] *[[1890. - 1915.g.|1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 6 2189 2550 2008-10-31T08:47:18Z Admins 4 R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks. wikitext text/x-wiki R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks. 0 2190 2551 2008-10-31T08:48:51Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas ... wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem. 70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= * Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 * Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. * Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977. * Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. * Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984. * Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. * Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. * Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134. =Attēlu saraksts= * [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] * „Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš. * „Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds. * E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis. * „Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca. * „Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve. * „Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš. * A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis. * „Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks. * Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols. * „Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis. * A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls. * „Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis. * „Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve. * Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns. * Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš. * „Zivs spēks – Dieva palīgs”, [1913]. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners. * „Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs. * Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve. * „Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell) * C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks. __NOEDITSECTION__ 2562 2551 2008-10-31T12:04:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] [[Image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|thumb|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891.]] [[Image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|thumb|„Smaidi un asaras”, 1895]] [[Image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|thumb|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896.]] [[Image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|thumb|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898.]] [[Image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|thumb|„Cittautu raža”, 1901.]] [[Image:Zarins_Vinjete.jpg|thumb|„Mūsu tautas pasakas”, 1903.]] [[Image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|thumb|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904.]] [[Image:Madernieks_Precibas.jpg|thumb|„Precības”, 1905.]] [[Image:Vitols_Vetras_seja.jpg|thumb|Rainis „Vētras sēja”, 1905.]] [[Image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|thumb|„Zalktis” Nr. 3, 1907.]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem. 70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= # Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 # Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. # Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977. # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. # Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984. # Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. # Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. # Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134. =Attēlu saraksts= # [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] # [[:image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš.]] # [[:image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|„Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds.]] # [[:image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis.]] # [[:image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca.]] # [[:image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|„Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve.]] # [[:image:Zarins_Vinjete.jpg|„Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš.]] # [[:image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis.]] # [[:image:Madernieks_Precibas.jpg|„Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks.]] # [[:image:Vitols_Vetras_seja.jpg|Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols.]] # [[:image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|„Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis.]] # [[:image:A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls. # [[:image:„Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis. # [[:image:„Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve. # [[:image:Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns. # [[:image:Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš. # [[:image:„Zivs spēks – Dieva palīgs”, [1913]. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners. # [[:image:„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs. # [[:image:Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve. # [[:image:„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell) # [[:image:C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks. __NOEDITSECTION__ 2574 2562 2008-10-31T12:28:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] [[Image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|thumb|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891.]] [[Image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|thumb|„Smaidi un asaras”, 1895]] [[Image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|thumb|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896.]] [[Image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|thumb|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898.]] [[Image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|thumb|„Cittautu raža”, 1901.]] [[Image:Zarins_Vinjete.jpg|thumb|„Mūsu tautas pasakas”, 1903.]] [[Image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|thumb|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904.]] [[Image:Madernieks_Precibas.jpg|thumb|„Precības”, 1905.]] [[Image:Vitols_Vetras_seja.jpg|thumb|Rainis „Vētras sēja”, 1905.]] [[Image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|thumb|„Zalktis” Nr. 3, 1907.]] [[Image:Rozentals_Lacplesis.jpg|thumb|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908.]] [[Image:Ceplitis_Celinieks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909.]] [[Image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909.]] [[Image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|thumb|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909.]] [[Image:Kundzins_Fantazija.jpg|thumb|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911.]] [[Image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|thumb|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913.]] [[Image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|thumb|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913.]] [[Image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|thumb|Apsveikuma titullapa, 1897.]] [[Image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|thumb|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913.]] [[Image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|thumb|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914.]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem. 70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= # Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 # Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. # Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977. # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. # Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984. # Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. # Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. # Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134. =Attēlu saraksts= # [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] # [[:image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš.]] # [[:image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|„Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds.]] # [[:image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis.]] # [[:image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca.]] # [[:image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|„Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve.]] # [[:image:Zarins_Vinjete.jpg|„Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš.]] # [[:image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis.]] # [[:image:Madernieks_Precibas.jpg|„Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks.]] # [[:image:Vitols_Vetras_seja.jpg|Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols.]] # [[:image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|„Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis.]] # [[:image:Rozentals_Lacplesis.jpg|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls.]] # [[:image:Ceplitis_Celinieks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis.]] # [[:image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve.]] # [[:image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns.]] # [[:image:Kundzins_Fantazija.jpg|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš.]] # [[:image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners.]] # [[:image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs.]] # [[:image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve.]] # [[:image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell)]] # [[:image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks.]] __NOEDITSECTION__ 2575 2574 2008-10-31T12:30:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] [[Image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|thumb|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891.]] [[Image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|thumb|„Smaidi un asaras”, 1895]] [[Image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|thumb|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896.]] [[Image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|thumb|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898.]] [[Image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|thumb|„Cittautu raža”, 1901.]] [[Image:Zarins_Vinjete.jpg|thumb|„Mūsu tautas pasakas”, 1903.]] [[Image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|thumb|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904.]] [[Image:Madernieks_Precibas.jpg|thumb|„Precības”, 1905.]] [[Image:Vitols_Vetras_seja.jpg|thumb|Rainis „Vētras sēja”, 1905.]] [[Image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|thumb|„Zalktis” Nr. 3, 1907.]] [[Image:Rozentals_Lacplesis.jpg|thumb|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908.]] [[Image:Ceplitis_Celinieks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909.]] [[Image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909.]] [[Image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|thumb|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909.]] [[Image:Kundzins_Fantazija.jpg|thumb|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911.]] [[Image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|thumb|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913.]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem. 70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= # Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 # Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. # Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977. # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. # Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984. # Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. # Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. # Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134. =Attēlu saraksts= # [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] # [[:image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš.]] # [[:image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|„Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds.]] # [[:image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis.]] # [[:image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca.]] # [[:image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|„Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve.]] # [[:image:Zarins_Vinjete.jpg|„Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš.]] # [[:image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis.]] # [[:image:Madernieks_Precibas.jpg|„Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks.]] # [[:image:Vitols_Vetras_seja.jpg|Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols.]] # [[:image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|„Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis.]] # [[:image:Rozentals_Lacplesis.jpg|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls.]] # [[:image:Ceplitis_Celinieks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis.]] # [[:image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve.]] # [[:image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns.]] # [[:image:Kundzins_Fantazija.jpg|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš.]] # [[:image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners.]] # [[:image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs.]] # [[:image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve.]] # [[:image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell)]] # [[:image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks.]] <gallery> Image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. Image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2191 2552 2008-10-31T11:41:06Z Admins 4 „Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš. wikitext text/x-wiki „Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš. 6 2192 2553 2008-10-31T11:42:16Z Admins 4 „Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds. wikitext text/x-wiki „Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds. 6 2193 2554 2008-10-31T11:43:53Z Admins 4 E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis. wikitext text/x-wiki E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis. 6 2194 2555 2008-10-31T11:53:59Z Admins 4 „Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca. wikitext text/x-wiki „Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca. 6 2195 2556 2008-10-31T11:55:18Z Admins 4 „Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve. wikitext text/x-wiki „Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve. 6 2196 2557 2008-10-31T11:56:28Z Admins 4 „Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš. wikitext text/x-wiki „Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš. 6 2197 2558 2008-10-31T11:57:31Z Admins 4 A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis. wikitext text/x-wiki A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis. 6 2198 2559 2008-10-31T11:58:48Z Admins 4 „Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks. wikitext text/x-wiki „Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks. 6 2199 2560 2008-10-31T12:01:08Z Admins 4 Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols. wikitext text/x-wiki Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols. 6 2200 2561 2008-10-31T12:03:05Z Admins 4 „Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis. wikitext text/x-wiki „Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis. 6 2201 2563 2008-10-31T12:17:10Z Admins 4 A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls. wikitext text/x-wiki A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls. 6 2202 2564 2008-10-31T12:18:41Z Admins 4 „Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis. wikitext text/x-wiki „Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis. 6 2203 2565 2008-10-31T12:20:07Z Admins 4 „Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve. wikitext text/x-wiki „Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve. 6 2204 2566 2008-10-31T12:21:31Z Admins 4 Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns. wikitext text/x-wiki Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns. 6 2205 2567 2008-10-31T12:22:19Z Admins 4 Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš. wikitext text/x-wiki Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš. 6 2206 2568 2008-10-31T12:23:22Z Admins 4 „Zivs spēks – Dieva palīgs”, [1913]. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners. wikitext text/x-wiki „Zivs spēks – Dieva palīgs”, [1913]. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners. 2569 2568 2008-10-31T12:24:16Z Admins 4 wikitext text/x-wiki „Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners. 6 2207 2570 2008-10-31T12:24:40Z Admins 4 „Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs. wikitext text/x-wiki „Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs. 6 2208 2571 2008-10-31T12:25:41Z Admins 4 Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve. wikitext text/x-wiki Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve. 6 2209 2572 2008-10-31T12:26:44Z Admins 4 „Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell) wikitext text/x-wiki „Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell) 6 2210 2573 2008-10-31T12:27:28Z Admins 4 C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks. wikitext text/x-wiki C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks. 0 2211 2576 2008-10-31T14:28:52Z Admins 4 Jauna lapa: Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragme... wikitext text/x-wiki Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums # Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''. # Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis 1892. Majolika DLM # Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM # Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.Māls, glazūra DLM # Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM # A Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM # P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM # „Celm & Boehm” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē. # Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”? # Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''” # Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM # Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM # Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM # Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums # M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. # M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. # Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu. # J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904. # Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls # Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. # K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g. # Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. # Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. # Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM # Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM # Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. # Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908. 2587 2576 2008-10-31T15:24:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s.]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tautas tērps.]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892.]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni.]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums.]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums ]] # [[:image:M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904. ]] # [[:image:Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g. ]] # [[:image:Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. ]] # [[:image:Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM ]] # [[:image:Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. ]] # [[:image:Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] 0 2212 2577 2008-10-31T14:35:37Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Rozentals_Pasportrets.jpg|thumb|1. Pašportrets. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Pec_dievkalpojuma.jpg|thumb|2. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894.]] [[Image:Rozentals_No_kapse... wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Pasportrets.jpg|thumb|1. Pašportrets. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Pec_dievkalpojuma.jpg|thumb|2. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894.]] [[Image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|thumb|3. No kapsētas. 1895.]] [[Image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|thumb|4. Mākslinieka darbnīca. 1896.]] [[Image:Rozentals_Nave.jpg|thumb|5. Nāve. 1897.]] [[Image:Rozentals_Velas_mazgatajas.jpg|thumb|6. Veļas mazgātājas. 1904.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|7. Firstienes Š.Līvenas portrets. 1899.]] [[Image:Rozentals_Virietis_ar_papirosu.jpg|thumb|8. Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901.]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|9. Barona R.Engelharta portrets. 1902.]] [[Image:Rozentals_Federa_portrets_1901.jpg|thumb|10. P.Federa portrets. 1901.]] [[Image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|thumb|11. Zem pīlādža. 1905.]] [[Image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|thumb|12. Mērijas Grosvaldes portrets. 1902.]] Gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis '''Janis Rozentāls''' (1866.18.III―1916.26.XII) Latvijas mākslas vēsturē tiek vērtēts kā viena no centrālām gadsimtu mijas perioda personībām. Tematiskajā un mākslinieciskās formas aspektā uzskatāms par daudzpusīgāko perioda mākslinieku. Sadzīves un portreta žanrā, mitoloģiskajā un reliģiskajā glezniecībā, stāj, dekoratīvajā un lietišķajā grafikā Rozentāls izmantoja dažādu tālaika mākslas virzienu koncepcijas un formveidi, kas ap 1900.g. Latvijā ienāca kā novācijas. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un “nacionālā reālisma” posms== Rozentāls dzimis Saldus pagasta lauku kalēja daudzbērnu ģimenē. Pēc nepabeigtās Kuldīgas apriņķa skolas Rīgā pelnījies ar gadījuma darbiem, bijis daiļkrāsotāja māceklis un turpat apmeklējis amatniecības skolas zīmēšanas stundas. 1888.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur laikā līdz 1893.g. apguva konservatīvu, bet pamatīgu profesionālo skolu (modeļu naturālistiska zīmēšana un gleznošana, vēsturisku, reliģisku, sižetiski psiholoģisku kompozīciju sacerēšanu) un aktīvi piedalījās “Rūķa” pasākumos. 1894.g. diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma (No baznīcas)” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM) viņš izstrādāja jau peredvižņika Vladimira Makovska darbnīcā pēc akadēmijas reformas. Šis darbs, tāpat kā citi 19.gs. 90.gadu vidus sadzīves žanri no latviešu tautas dzīves (akvareļi no Rīgas Latviešu biedrības albuma, “No kapsētas”, 1895, LNMM), atbilstoši vēlīnā sociālā reālisma koncepcijai uzrāda “peredvižņiku akadēmijas” iespaidu, kas tika bagātināts ar atsevišķām impresionisma kvalitātēm. Tajā pašā laikā tie atbilst arī “Rūķa” programmas noteiktai orientācijai uz nacionālām reālijām un vērtējami kā latviešu “nacionālā reālisma” kulminācija. Tā pašā reālisma formālā stilistikā Rozentāls gleznoja arī intīmas ainiņas no mākslinieku sadzīves (“Mākslinieka darbnīca”, 1896, LNMM), fantastiski mītiskus tēlus (“Nāve”, divi varianti 1896―1897, LNMM), pasūtījumu portretus. ==Lokālās mākslas dzīves aktivizēšana== Pēc studiju beigām Rozentāls vairākus gadus strādāja Sanktpēterburgā, piedalījās akadēmiskās Pavasara izstādēs, bet pēc 1900.g. mēģinājuma atgriezties Saldū 1901.g. apmetās uz dzīvi Rīgā. Šajā laikā viņa materiālie apstākļi bija nedroši, jo tālaika modernās glezniecības sapratēju un cienītāju loks vēl bija šaurs; Rozentāls bija spiests meklēt neradoši pildāmus pasūtījumus. Lai situāciju mainītu, viņš centās aktivizēt vietējo mākslas dzīvi, piedalījās izstādēs, daudz rakstīja par mākslas jautājumiem latviešu presē, izglītojot publiku un kļūstot par galveno gadsimtu mijas māksliniecisko koncepciju paudēju (sk. mākslinieciskās koncepcijas). 20.gs. sākuma Rozentāla rakstos nacionālā romantisma vērtību apliecinājums savienojās ar mākslas pašvērtības idejām, kā arī ar saasinātas mākslinieka subjektīvās pārliecības pretstatīšanu ierindas patērētāja vienaldzībai vai banālajai gaumei. 1905.g. revolūcijas laikā sabiedriski aktīvais Rozentāls parakstīja latviešu inteliģences petīciju ― prasību pēc plašākām pilsoniskām tiesībām un presē skaidroja savus priekšstatus par mākslinieka lomu tālaika sabiedrībā. ==Glezniecības modernizācija ap 1900== Ap 1900.g. Rozentāls arvien vairāk modernizēja savu glezniecību, tuvinot tēlojumu vizuālai realitātei un “izlobot” no tās subjektīvi būtisko, izmantojot impresionistiskas formas elementus, un vienlaikus kāpinot dekoratīvistisko stilizāciju un bieži lietojot jūgendstila ritmu līnijās un triepienos. Sadzīves žanru sociālais dramatisms vājinājās, laucinieku figūras un vide kļuva idilliskāka, iekļāvās plenēriskās ainavās (“Ganu meitas dziesma”, 1898; “No pļavas”, 1903; “Veļas mazgātājas”, 1904, visi LNMM). Blakus daudzajiem konvencionālāk gleznotiem pasūtījumu portretiem, kas dokumentēja un reprezentēja vietējo aristokrātiju un pilsonību (“Firstienes Š.Līvenas portrets”, 1899, LNMM), Rozentāls darināja koloristiskus reālistiski impresionistiskus draugu, domubiedru, ģimenes locekļu atveidus, vienojot tos ar interjera vai plenēriskas ainavas vidi (“Vīrietis ar papirosu (B.Borherts)”, 1901; “Barona R.Engelharta portrets”, 1901; “P.Federa portrets”, 1901; “Zem pīlādža”, 1905, visi LNMM), vai vizionārus liriskus sieviešu tēlus (“Mērijas Grosvaldes portrets”, 1902, LNMM). Paralēli viņš turpināja izdomāt fantastiskus mitoloģiskus un folkloristiskus tēlus saskaņā gan ar nacionālā romantisma, gan ar internacionālā simbolisma tematisko tipoloģiju (“Teika”, 1899; “Kārdināšana”, 1901, abi LNMM). Šīs grupas atsevišķās kompozīcijās tiek atrasti ar Latvijas vēsturi (sk. vēsturiskais fons) saistītie netiešie sociāli dramatiskie vēstījumi (“Melna čūska miltus mala”, 1903, LNMM; “Veļu laiva”, ap 1905, atrašanās vieta nezināma, studija LNMM). Lineārā jūgendstila forma sāka valdīt Rozentāla grāmatu un preses grafikā. Ierosinājumus viņš guva, arvien vairāk iepazīstot Rietumu tālaika novācijas (vācu simbolisti, Dž.Vistlers, A.Bēklins, franču gleznotāji E.Amanžāns, E.Karjērs u.c.) un somu mākslu (A.Gallens–Kalela); sakari ar pēdējo skolu nostiprinājās pēc precībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli un Somijas apmeklējumiem. ==Apstākļu un uzskatu stabilizācija== Nākamos gados Rozentāla popularitāte vietējā mākslas pasaulē pieauga, viņa materiālie apstākļi uzlabojās. Mākslinieks regulāri piedalījās baltiešu un latviešu izstādēs, dažkārt arī Pēterburgā un Minhenē, sarīkoja personālizstādi Jelgavā un divas Rīgā. Šajā laikā izvērsās viņa pedagoģiskā darbība (privātajā studijā, Blūma mākslas skolā, Rīgas pilsētas mākslas skolā; sk. mākslas izglītība). Rozentāla sociālās aktivitātes turpinājās (līdzdalība Rīgas Latviešu biedrības pasākumos). Viņa paša iekārtotais dzīvoklis un darbnīca Rīgā kļuva par biežu latviešu inteliģences pulcēšanās vietu. Rozentāla vispārējā mākslinieciskā koncepcija nostiprinājās, kā to liecina 1905.―1907.g. teorētiska satura raksti (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Stila definīcija (“kompromisu, kāds gleznotājam jāpanāk starp dekoratīvajiem prasījumiem gleznā un dabas objektīvajām un impresiju vērtībām, mums, vispārīgi ņemot, jānosauc par mūsu glezniecības stilu ..”) kļuva par noteicošu principu visos dažādo žanru darbos. ==Vēlā posma racionālisms un daudzveidība== Būtiski nemainoties un paliekot impresionisma, simbolisma, nacionālā romantisma, jūgendstila priekšstatu, tematikas un formveides lokā, Rozentāls citkārt nedaudz tuvojās neoklasicismam, kas izpaudās lielākā savas darbības racionalizācijā, klasiskās mitoloģijas tēlu interpretācijā, lineārā elementa un plastiskas skaidrības akcentos (“Cilvēkmeita un dabas gari”, 1907, LNMM). Bet mākslinieks pastāvīgi variēja savu stilu atkarībā no katra žanra un darba specifikas. Citkārt lielāka nozīme ir impresionismam, it īpaši ainavās un ceļojumu studijās (“Sigulda pavasarī”, 1913; “Uz terases (Veranda Kapri)”, 1912, abi LNMM); ar brīva triepiena tehniku viņš iegleznoja saules pielietās ainavās savas ģimenes locekļus (“Pikniks”, 1913, LNMM). Citkārt pārsvarā bija dekoratīvistiski ornamentāla nosacītība, kuras izteiktākais un vērienīgākais piemērs ir alegoriskas kompozīcijas ar latviešu mitoloģijas tēliem jaunuzceltā Rīgas Latviešu biedrības nama fasādē (1910). Simbolismam tipiskos tēlus Rozentāls pastāvīgi iesaistīja lokālajā ainavā un pakļāva plenēriskajam apgaismojumam (“Jaunība”, 1910, privātkolekcija; “Saules meitas”, ap 1912, LNMM); tādā pašā veidā viņš lokalizēja un modernizēja tradicionālo reliģisko sižetu (“Laidiet tos bērniņus pie manis”, altārglezna Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcai Rīgā, 1910). Simboliskajās kompozīcijās tipoloģisko tēlu atkārtojumi (“Kārdināšana”, 1913; “Ādams un Ieva”, ap 1909, abi LNMM; “Arkādijas” varianti) mijās ar subjektīvi rastu daudznozīmību (“Parādība”, 1915, privātkolekcija; “Princese ar pērtiķi”, 1913, privātkolekcija). Daudzos pasūtījumu portretos salonisko idealizāciju, tērpu un aksesuāru greznību kompensēja izmeklēts dekoratīvisms (“Hesas portrets”, 1908, LNMM). Kopumā kolorītā pēc gadsimtu mijas gadiem palielinās gaišo un tonāli tuvu krāsu īpatsvars, kas dažkārt iegūst estetizējoši pārsmalcinātu blāvumu (“Vijolniece”, ap 1912, privātkolekcija), bet atkārtojas arī spilgtāki hromatiski laukumi (“Sieviete sarkanā”, 1915, LNMM). Vispārēja te klusināta, te vitālāk pausta optimistiska noskaņa tikai atsevišķos gadījumos tika pārtraukta ar dramatiskāku vai nemierīgāku toni (R.Blaumaņa pēcnāves portreta varianti, 1908, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (turpmāk ― RTMM) un LNMM). Rozentāla portretiskos tušas un spalvas zīmējumos svītrinājumi veidoja kontrastējošus gaišos un tumšos laukumus vai izkliedēja tēlu gaismēnās un telpā (“E.Rozentāles portrets”, ap 1906, privātkolekcija; “A.Saulieša portrets”, 1904―1908, RTMM). Ar grafīta zīmuli darināto daudzo kompozīciju studiju vidū izceļas līdzsvarotie lineāri un neoklasiski modelēti akti. Literāro un mācību darbu ilustrācijās, vinjetēs, dažādu izdevumu vāku zīmējumos, lietišķajā grafikā Rozentāls funkcionāli piemērojās katram sižetam, izdevuma un iespieddarba mērķauditorijai, izmantojot gan detalizētu stāstošu reālismu, gan simboliskus motīvus, mijot robustākas un izsmalcinātas līnijas, bet visbiežāk saglabājot jūgendstila ritmu. Ievērību bija ieguvušas vairākas viņa krāsainās litogrāfijas (“Strēlnieks”, 1915, LNMM). Pasaules kara gados noslēdzās Rozentāla darbība. Dzīves apstākļi mainījās, 1915.g. pārceļoties ar ģimeni uz Somiju, kur 1916.g. beigās viņš pēkšņi mira. No pēdējo gadu gleznojumiem izceļas daži portreti ar krāsu aktivitāti vai kontrastainām gaismēnām (“M.Vīgneres–Grīnbergas portrets”, “Mazais vijolnieks”, abi 1916, LNMM). ==Mantojums== Rozentāla darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Saldus Vēstures un mākslas muzejā, Liepājas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Itehemas muzejā Hartolā, Satakuntas muzejā Pori, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #''Janis Rozentāls'' : reprod. albums. Teksta autore I.Pujāte. Rīga, 1991. #Madernieks, J. Janis Rozentāls. (1866―1916). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.4, 1925, 97.―104.lpp. #Skulme, U., Lapiņš, A. ''Janis Rozentāls''. Rīga, 1954. #Šterns, R. ''Janis Rozentāls''. Rīga, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pec_dievkalpojuma.jpg|Pēc dievkalpojuma (No baznīcas).]] 1894. Audekls, eļļa, 173 x 103 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|No kapsētas.]] 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|Mākslinieka darbnīca.]] 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Nave.jpg|Nāve.]] 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Velas_mazgatajas.jpg|Veļas mazgātājas.]] 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|Firstienes Š.Līvenas portrets.]] 1899. A., e., 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Virietis_ar_papirosu.jpg|Vīrietis ar papirosu (B.Borherts).]] 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg‎|Barona R.Engelharta portrets.]] 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Federa_portrets_1901.jpg|P.Federa portrets.]] 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|Zem pīlādža.]] 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|Mērijas Grosvaldes portrets.]] 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Teika_1899.jpg|Teika.]] 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Melna_cuska.jpg|Melna čūska miltus mala.]] 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Cilvekmeita_un_dabas_gari.jpg|Cilvēkmeita un dabas gari.]] 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Veranda_Kapri.jpg|Uz terases (Veranda Kapri).]] 1912. LNMM # [[:image:Rozentals_Pikniks.jpg|Pikniks.]] 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_RLB_freska.jpg|Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu.]] Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910. # [[:image:Rozentals_Saules_meitas.jpg|Saulesmeitas.]] Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Mets_altargleznai.jpg|“Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai.]] 1910. Audekls, eļļa, 87 x 50,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Arkadija.jpg|Arkādija.]] 1916. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 64 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Rozentals_Princese_ar_pertiki.jpg|Princese ar pērtiķi.]] 1913. Audekls, eļļa, 145,5 x 69,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Rozentals_Blaumana_portrets.jpg|Rakstnieka R.Blaumaņa portrets.]] 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Verotaja_vaks.jpg|Titullapa žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. # [[:image:Rozentals_Spriditis.jpg|Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”.]] Krāsu litogrāfija. 1904. # [[:image:Rozentals_Zalksa_vaks.jpg|Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”.]] 1907. # [[:image:Rozentals_Strelnieks.jpg|Strēlnieks.]] 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Vignere_Grinberga.jpg|M.Vīgneres–Grīnbergas portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 86,5 x 59 cm. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Teika_1899.jpg|13. Teika. 1899. Image:Rozentals_Melna_cuska.jpg|14. Melna čūska miltus mala. 1903. Image:Rozentals_Cilvekmeita_un_dabas_gari.jpg|15. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Image:Rozentals_Veranda_Kapri.jpg|16. Uz terases (Veranda Kapri). 1912. Image:Rozentals_Pikniks.jpg|17. Pikniks. 1913. Image:Rozentals_RLB_freska.jpg|18. Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. 1910. Image:Rozentals_Saules_meitas.jpg|19. Saulesmeitas. 1912. Image:Rozentals_Mets_altargleznai.jpg|20. “Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Image:Rozentals_Arkadija.jpg|21. Arkādija. 1916. Image:Rozentals_Princese_ar_pertiki.jpg|22. Princese ar pērtiķi. 1913. Image:Rozentals_Blaumana_portrets.jpg|23. Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908. Image:Rozentals_Verotaja_vaks.jpg|24. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903. Image:Rozentals_Spriditis.jpg|25. Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. 1904. Image:Rozentals_Zalksa_vaks.jpg|26. Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907. Image:Rozentals_Strelnieks.jpg|27. Strēlnieks. 1915. Image:Rozentals_Vignere_Grinberga.jpg|28. M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rozentāls, Janis]] __NOEDITSECTION__ 6 2213 2578 2008-10-31T14:57:01Z Admins 4 Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums wikitext text/x-wiki Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums 6 2214 2579 2008-10-31T15:00:56Z Admins 4 Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''. wikitext text/x-wiki Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''. 6 2215 2580 2008-10-31T15:05:44Z Admins 4 Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis 1892. Majolika DLM wikitext text/x-wiki Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis 1892. Majolika DLM 6 2216 2581 2008-10-31T15:06:53Z Admins 4 Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM wikitext text/x-wiki Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM 6 2217 2582 2008-10-31T15:15:25Z Admins 4 Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM wikitext text/x-wiki Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM 6 2218 2583 2008-10-31T15:16:24Z Admins 4 A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM wikitext text/x-wiki A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM 6 2219 2584 2008-10-31T15:21:18Z Admins 4 P. Šteinbergs. Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM wikitext text/x-wiki P. Šteinbergs. Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM 6 2220 2585 2008-10-31T15:22:35Z Admins 4 „''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē. wikitext text/x-wiki „''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē. 6 2221 2586 2008-10-31T15:23:24Z Admins 4 Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”? wikitext text/x-wiki Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”? 6 2222 2588 2008-10-31T15:33:57Z Admins 4 Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''” wikitext text/x-wiki Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''” 6 2223 2589 2008-10-31T15:34:55Z Admins 4 Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM wikitext text/x-wiki Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM 6 2224 2590 2008-10-31T15:35:55Z Admins 4 Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM wikitext text/x-wiki Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM 6 2225 2591 2008-10-31T15:38:33Z Admins 4 Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM wikitext text/x-wiki Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM 6 2226 2592 2008-10-31T15:58:37Z Admins 4 Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums wikitext text/x-wiki Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums 6 2227 2593 2008-10-31T15:59:24Z Admins 4 M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. wikitext text/x-wiki M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. 6 2228 2594 2008-10-31T16:00:33Z Admins 4 M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. wikitext text/x-wiki M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu. 6 2229 2595 2008-10-31T16:01:02Z Admins 4 Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu. wikitext text/x-wiki Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu. 6 2230 2596 2008-10-31T16:02:33Z Admins 4 J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904. wikitext text/x-wiki J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904. 6 2231 2597 2008-10-31T16:03:59Z Admins 4 Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls wikitext text/x-wiki Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls 0 2211 2598 2587 2008-10-31T16:06:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s.]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tautas tērps.]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892.]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni.]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901. gadu.]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.s.]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|thumb|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|thumb|Dāmu istabas iekāra. 1904.]] [[Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|thumb|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g. ]] # [[:image:Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. ]] # [[:image:Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM ]] # [[:image:Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. ]] # [[:image:Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. 1908.]] 2607 2598 2008-10-31T17:04:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s.]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tautas tērps.]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892.]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni.]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901. gadu.]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.s.]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 6 2232 2599 2008-10-31T16:53:51Z Admins 4 Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. wikitext text/x-wiki Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. 6 2233 2600 2008-10-31T16:54:49Z Admins 4 K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g. wikitext text/x-wiki K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g. 6 2234 2601 2008-10-31T16:55:49Z Admins 4 Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. wikitext text/x-wiki Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908. 6 2235 2602 2008-10-31T16:57:07Z Admins 4 Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908. wikitext text/x-wiki Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908. 6 2236 2603 2008-10-31T16:58:04Z Admins 4 Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM wikitext text/x-wiki Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM 6 2237 2604 2008-10-31T16:59:49Z Admins 4 Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM wikitext text/x-wiki Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM 6 2238 2605 2008-10-31T17:01:03Z Admins 4 Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908. wikitext text/x-wiki Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908. 6 2239 2606 2008-10-31T17:03:03Z Admins 4 Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908. wikitext text/x-wiki Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908. 0 2129 2608 2451 2008-10-31T17:38:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|thumb|Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913.]] [[Image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|thumb|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913.]] [[Image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|thumb|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900.]] [[Image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905.]] [[Image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Ap 1910.]] [[Image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga. 1903.]] [[Image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|thumb|Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890.]] [[Image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums.]] [[Image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|thumb|Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894.]] [[Image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907.]] [[Image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|thumb|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartiņa. Ap 1900.]] [[Image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|thumb|Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte.]] [[Image:Penzas_skola_foto.jpg|thumb|Penzas mākslas skola. 1912. g.]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910.]] [[Image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|thumb|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910.]] =Lokālā mākslas izglītība= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros. ==Rīgas pilsētas mākslas skola== ===Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms=== Gadsimtu mijas perioda sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolnieku. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (''August Volz''). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (''Gerhard von Rosen''), Bernhards Borcherts (''Bernhard Borchert'') un Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''). Pēc Jung-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (''Eva Borchert-Schweinfurth''), Borcherts, Teodors Krauss (''Theodor Kraus'') un Folcs Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni, un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju. ===Vilhelma Purvīša vadības posms=== Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņu, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaita cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzējos padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (''Leonid von Dehn'') atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jāekabs Bīne u.c.), te macījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladass Eidukevičs (''Vladas Eidukevičius''). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skolu organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai. ==Venjamina Blūma skola== Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (''Вениамин Блюм'') (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров'') un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM). ==Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes== Celtniecības bums apskatāmajā perioda nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, beidzēju skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālie arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (''Otto Hoffmann''), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (''Wilhelm Stryk''); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (''Eduard Kupfer''), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (''Heinz Pirang'') un Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (''Guido Bertschy''), Hermanis Hartmanis (''Hermann Hartmann''). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu paraksies. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai perioda turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolnieku skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņi. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšana bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos. ==Privātās studijas un kursi== Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolniekus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu , portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolnieku kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģēderts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 29. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā ticis zīmētas ģipšu maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme). =Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas= Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ. ==Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)== Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītie tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (''Владимир Маковский'') darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvāks pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižniku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis(''Дмитрий Кардовский'')(viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs). ==Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola== 1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (''Александр Штиглиц'') dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dabiskos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucāmi Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (''Василий Савинский''), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (''Матвей Чижов''), grafiķis Vasilijs Mate (''Василий Матэ''), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns. ==Citas mācību iestādes Krievijā== Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielāks skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (''Илья Репин'') skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (''Иван Горюшкин-Сорокопудов''). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (''Александр Штурман''), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieku Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošas vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizātors izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (''Сергей Щукин'') un Ivana Morozova (''Иван Морозов'') kolekcijās redzētie franču modernistu darbi. =Izglītošnās Rietumeiropā= Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (''Theodor Kraus''). Turpat, bet jau privāti papildinājās pie Maksa Lībermaņa (''Max Liebermann'') gleznotāja Marta Helmane (Martha Hellmann). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (''Susa Walter'') mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (''Walter Leistikow''). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (Lovis Corinth). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (''Alexander Bertelsson''). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (''Simon Hollósy'') privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (''Alice Dannenberg'') studēja sākotnēji Karlruē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (''Erich von Campenhausen''). Savukārt, Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (''Siegfried Bielenstein''). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai perioda arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (''Auguste Rodin'') un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (''Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth'') papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (''Raphael Collin''), Lika Olivjē Mersona (Luc-Olivier Merson), Renē Ksavjē Prinē (''René Xavier Prinet'') un Luija Ogista Žirardo (''Louis-Auguste Girardot''). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, Šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. #Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 127. – 142. lpp. #Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982. #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988. #Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jekaba_kazarmas.jpg|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] # [[:image:Purvitis_Foto_1912.jpg|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā.]] Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184. # [[:image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva.]] Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM. # [[:image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets.]] 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. # [[:image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā.]] Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23. # [[:image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem.]] 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982,67. lpp. # [[:image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|Janis Rozentāls.]] Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. # [[:image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga.]] 1903. Karla Bulla foto. # [[:image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|Ādams Alksnis. Divi modeļi.]] 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. # [[:image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos.]] 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. # [[:image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|Pēteris Balodis. Kāršu licēja.]] 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM. # [[:image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana.]] Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. # [[:image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|Gustavs Šķilters. Kompozīcija.]] Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2. # [[:image:Penzas_skola_foto.jpg|Penzas mākslas skola.]] 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā.]] 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1556 2609 2448 2008-10-31T17:44:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900.]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898.]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā. 1910―1911.]] [[Image:Uders_Arajs.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910.]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903.]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905.]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. 1911.]] [[Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|thumb|Rīdzinieks V. Ziema. 1915.]] [[Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|thumb|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, 1903.]] [[Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|thumb|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] [[Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|thumb|Madernieks J. Dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|thumb|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare parādās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] __NOEDITSECTION__ 2610 2609 2008-10-31T17:46:13Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900.]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898.]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā. 1910―1911.]] [[Image:Uders_Arajs.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910.]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903.]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905.]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. 1911.]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākās bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nutiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk figurāls dekors dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare parādās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālās divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināts ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] <gallery> Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema. 1915. Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, 1903. Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1660 2611 1784 2008-10-31T18:03:10Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Smelings Brivibas iela 68.jpg]]" versija: Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. wikitext text/x-wiki Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. 6 1663 2612 1787 2008-10-31T18:03:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Folcs Muzeja frontons.jpg]]" versija: A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. wikitext text/x-wiki A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. 6 1562 2613 1622 2008-10-31T18:09:02Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Engelharts.jpg]]" versija: Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM wikitext text/x-wiki Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM 0 2134 2614 2456 2008-10-31T18:09:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895.]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901.]] [[Image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|thumb|Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916.]] [[Image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|thumb|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906.]] Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā dominēja tipisks plaukstoša kapitālisma mākslas tirgus, ko veidoja galvenokārt mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Mākslas darbu patērēšanu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un kaut kādā mērā politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). =Ierobežotais pieprasījums pēc tēlotājas mākslas= Neraugoties uz vispārējo mākslas dzīves paplašināšanos un tās procesu aktivizēšanos, mākslas darbu patērēšana bija atšķirīga dažādos mākslas veidos (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Lai gan detalizēti tālaika mākslas tirgus nav vēl izpētīts, ir pamats uzskatam, ka, salīdzinot ar lielākajiem Eiropas vizuālās mākslas centriem un reģioniem, interese par stājmākslas ([[1890 – 1915: Glezniecība|glezniecība]], [[1890 – 1915: Grafika|grafika]], [[1890 – 1915: Tēlniecība|tēlniecība]]) darbiem un to pirkšana bija ierobežota. Tam par iemeslu bija noturīgu un ilgstošu šīs mākslas veidu patērēšanas tradīciju trūkums, kam savukārt izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā un konfesionālajā vēsturē, kuras apstākļi 19.gs. nebija labvēlīgi spēcīga mākslas patronāža attīstībai. Turklāt eiropeiskās vizuāli plastiskās mākslas radikālas pārvērtības šajā posmā, kuras izpaudās arī Latvijā (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]] un [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]), padarīja to bieži mazāk saprotamu un pieejamu potenciālajiem patērētājiem, kuru apziņā tālaika modernizētās mākslas vērtības vēl nebija pieņemamas vai tika pieņemtas lēni. Tālaika mākslas kritikā atrodama regulāra žēlošanās par publikas intereses trūkumu. Rakstu autorus, kuri paši bija mākslinieki vai mākslas kritiķi, neapmierināja izstāžu trūcīgie apmeklējumi, darbu sliktā pārdošana, neizkoptā pircēju estētiskā gaume. Sevišķi asi 1910.g. rakstā “Latviešu māksla un latviešu aristokrātija” par šo tēmu izteicās K.Skalbe un 1913.g. rakstā “Tauta un mākslinieks” G.Šķilters. Kritizēta tika jaunā pragmatiskā latviešu buržuāzija, kas atrodoties vēl pašā zemākajā kultūras stadijā, jo, pavadījusi dzīvi praktiskos darbos, tā neuzskatot par vajadzīgu izdot nopelnīto par greznumu; tās pārstāvju mājokļus rotājot sienu kalendāri, kursu un akciju tabeles, sliktas eļļas gleznu fotogrāfijas, apšaubāmas kopijas u.tml. lietas. Perioda otrajā pusē kritikā atrodami arī optimistiskāki situācijas vērtējumi (J.Rozentāla, J.Jaunsudrabiņa raksti), kas apliecināja pakāpenisku mākslinieciskās kultūras izplatību. Nav gan jādomā, ka vidusmēra vietējās vācu pilsonības gaume bija daudz labāka. Kā liecināja R. fon Engelharts, vairums Rīgas Mākslas biedrības salona apmeklētāju (izglītotā vācu pilsonība) 1898.g. V.Purvīša darbus uzskatīja par “nedabiskiem” un “rupjiem”. Lai mainītu šīs publikas gaumi, vācu presē uzstājās, estētiski audzinot tās lasītājus, jaunās mākslas aizstāvji ― mākslas kritiķi un mākslinieki (tas pats R. fon Engelharts, F.Morics). J.Valters Jelgavas vācu mākslas mīļotājiem lasīja lekcijas, skaidrojot moderno glezniecību. To pašu darīja latviešu presē J.Rozentāls. =Tēlotājas mākslas patērētāji= Parastākais tēlotājas mākslas patērētājs bija privātpersona, kas iegādājās gleznas un grafikas izstādēs vai pasūtīja portretus. Cik var spriest, izstādēs darbus pirka māksliniekiem tuvu stāvošas personas, inteliģence un pilsonība, kurai nebija svešas estētiskas intereses, vai ― prestiža dēļ. Šajā periodā naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja lētākie, ātri producējamie fotogrāfiskie portreti (Rīgā, pēc P.Korsaka datiem, bija 37 fotodarbnīcas, pirms Pirmā pasaules kara ― 60). Tomēr tika darināti arī lieli gleznoti pasūtījumu portreti, un bija mākslinieki, kas specializējās šajā žanrā. J.Rozentāls, J.Valters, J.R.Tillbergs tos gleznoja regulāri. Portretus pasūtīja vietējā vācu aristokrātija un bagātā vācu un latviešu pilsonība. Rozentāls, piemēram, gleznoja barona K.Bēra radus, baronu H.Hānu, firsteni Š.Līveni, K.Bergu un viņa ģimenes locekļus, F.Grosvalda meitu, bagātās, krāšņi dekorētās “labāko famīliju” kundzes (A.Hesi, B.Ņefedjevu, K.Krastkalni) un daudzus citus. J.Valters, kas bija kādu laiku kļuvis par Rozentāla konkurentu Kurzemes muižnieku portretēšanas arodā, darināja portretus baroniem Manteifelam, Ropam, Bēram, Koskulam u.c. Tillbergs gleznoja izteikti reprezentatīvus vai saloniskus pasūtījumu portretus (E.Berga, A.Bergas, Erhardu bērna). Valsts, municipālo, reliģisko organizāciju, biedrību pasūtījumu vai pirkumu skaits bija ierobežots. Mākslinieki, lai pelnītos, laiku pa laikam darināja ķeizara portretus, oficiālo institūciju vadītāju, ģilžu locekļu tēlus, altārgleznas. Novietoti sabiedrībai pieejamās telpās, tie ieguva publiskas mākslas funkcijas. Monumentālākais publiskās tēlotājas mākslas pasūtījums un realizētais objekts bija tēlnieciskais piemineklis Pēterim I Rīgas centrā (1910, tēlnieks G.Šmits–Kasels). Mākslinieku atkarība no pasūtījumu nosacījumiem (pasūtītāja dotiem vai mākslinieka paša pieņemtiem un paredzētiem) izpaudās visbiežāk kā iespējami tradicionāli aprobēta stilistika, attiecīga tēlu idealizācija, to nozīmes izcelšana, oficiālo institūciju un sabiedrisko organizāciju piekoptās ideoloģijas vēstījumu iesaistīšana darbā. Piemērošanos pasūtītāja prasībām un gaumei tolaik sauca par “koncesijām”, un to mērs bija atkarīgs no katra konkrētā gadījuma un mākslinieka spējām. Mākslinieku atbalstītāji, kuru darbību nosacīti varētu dēvēt par patronāžu, nāca gan no vācbaltu aristokrātu vidus (baronese K. fon Grotuse, kas gādāja pasūtījumus Rozentālam, barons R. fon Engelharts, kas aizstāvēja un slavēja V.Purvīti), gan no latviešu pilsonības (rūpnieks A.Dombrovskis, advokāta F.Grosvalda ģimene). =Tēlotājas mākslas cenas= Mākslas tirgus publiskā forma bija izstādes vietējos salonos, Rīgas pilsētas muzejā vai citās, parasti izglītības, iestādēs. Izstāžu darbu mākslinieciskais risinājums pārsvarā bija brīvāks, tam laikam modernāks. Mākslinieki katalogos fiksēja piedāvājamās darbu cenas. Visbiežākā stājmākslas prece bija gleznotās eļļas, temperas, akvareļa ainavas, kuru noiets privātpersonu aprindās bija optimālākais. Tika piedāvāti arī sadzīves žanri, mitoloģiska, simboliska satura darbi, klusās dabas. Cenas noteica atkarībā no mākslinieka vārda, darbu vērtības apziņas, ņemot vērā arī to izmērus, atbilstību studiju vai pabeigta gleznas statusam, kā arī no tirgus konjunktūras. Cenas visbiežāk bija zem 100 rbļ., studiju cena varēja noslīdēt līdz dažiem desmitiem rbļ., bet autoritatīvo gleznotāju (V.Purvīša, J.Rozentāla. G.Rozena) ainavas ― pacelties līdz vairāku simtu rbļ. vērtībai (Purvīša 1911.g. izstādē par vienu ainavu tika prasīti pat 800 rbļ.). Izvērstāki, formātos lielāki figurāli gleznojumi ar vēsturiskiem, sadzīviskiem, reliģiskiem, mitoloģiskiem sižetiem bija caurmērā dārgāki: šo žanru cenas varēja pārsniegt 1000 rbļ. B.Borherts 1908.g. prasīja par kompozīciju “Mīlestība” pat 3000 rbļ., J.Rozentāla “Princese ar pērtiķi” (viens no variantiem) maksāja 1915.g. 1500 rbļ. Grafika ― zīmējumi dažādās tehnikās bija lētāki un spēja parasti sasniegt tikai dažu desmitu rbļ. līmeni. Iespiedtehniku grafika (oforti, akvatintas, litogrāfijas, kokgriezumi) tika piedāvāta vēl lētāk ― bieži zem 10 rbļ. (oforti bija dārgāki, litogrāfijas, kokgriezumi ― lētāki). Grūtāk informācijas trūkuma dēļ spriest par brīvā pārdošanā piedāvātiem tēlniecības darbiem. K.Rončevskis 1913.g. izstādē izlika, domājams, ne pārāk lielas bronzas figūras ar simbolisku saturu par 100 un 300 rbļ., marmora torsu ― par 200 rbļ. Z.Folcs tajā pašā izstādē bronzas statueti ― par 125 rbļ. Lokālo mākslinieku darbi bija orientēti uz vietējo pircēju iespējām. Kādu ārzemju izstādīto meistaru darbu cenas varēja būt pilnīgi nereālas, piemēram, Parīzes slavenības Anglādas divas gleznas 1909.―1910.g. Rīgas izstādē tika vērtētas par 12 000 rbļ. katra, viena ― par 8000 rbļ., citu cenas mērenākas (M.Denī “Aprīlis” par 1400 rbļ., Bonāra “Modiste” par 880 rbļ.). Par pasūtījumu darbu cenām jāspriež pēc datiem, kas laimīgi saglabājušies J.Rozentāla arhīvā. Spriežot pēc tiem, honorāri par gleznotiem portretiem varēja sasniegt 1000 rbļ. līmeni, biežākas bija cenas starp 200 un 600 rbļ. Par altārgleznu Dundagas baznīcai Rozentāls saņēma 1000 rbļ., par dekoratīvajiem cementa gleznojumiem Rīgas Latviešu biedrībai ― 3000 rbļ. Pasūtītās grafikas darbu jomā viss bija atkarīgs no zīmējumā ieguldītā darba, tehnikas sarežģītības un mērogiem (piemēram, Rozentāls par plakāta zīmējumu saņēma 100 rbļ., bet par 15 vinjetēm “Zalktim” ― 25 rbļ.). =Tēlojošo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis= No mākslas darbu pirkšanas atkarīgo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām tālaika sabiedrības aprindām, pašlaik nosakāms, izmantojot nepilnīgus pētījumu datus. Mākslinieki, kas bija ieguvuši noteiktu reputāciju un savu nišu mākslas tirgū, protams, piederēja pie salīdzinoši pārtikušas sabiedrības daļas. Kā norāda vēsturnieki, visaugstāk apmaksāta Rīgas metālstrādnieka alga 1909.g. bija 458 rbļ. gadā, pārtikas rūpniecībā strādājošā ― 230 rbļ. gadā, citiem vārdiem ― aptuveni vienas V.Purvīša ainavas vai viena J.Rozentāla portreta cenas līmenī. No otras puses, nav šaubu, ka tālaika biznesmeņu, veiksmīgu brīvo profesiju (advokātu, ārstu) vai augstāko valsts un pašvaldību ierēdņu peļņa vai darba apmaksa tālu pārsniedza mākslas tirgū atzītāko mākslinieku honorārus (piemēram, Rīgas pilsētas galvas alga 1911.g. bija 16 000 rbļ., pilsētas valdes sekretāra ― 8000 rbļ. gadā). Mākslinieku ienākumi nebija droši un regulāri, viņi tos ieguva arī no pasniedzēja darba mākslas skolās vai privātās studijās. Neatzītu, jaunu mākslinieku dzīve bija pavisam nedroša, it īpaši, ja viņi nepieņēma mākslas tirgus nosacījumus (V.Zeltiņa vai V.Matveja biogrāfijas šajā ziņā ir spilgti piemēri). =Labvēlīgā arhitektu un mākslas amatnieku darbības konjunktūra= Daudz plašākas bija darba un peļņas iespējas arhitektiem, jo periodam raksturīgais straujais celtniecības pieaugums pilsētās nodrošināja lielu pasūtījumu skaitu. Tika celti, bieži izmantojot hipotekāros kredītus, īres nami pilsētās un villas priekšpilsētās, muižas lauku vidē, pilsētu pašvaldības pasūtīja sabiedrisku funkciju ēkas. Tika būvētas dažādu konfesiju kulta ēkas, kredītiestādes, rūpnīcas. Pēc arhitektūras vēsturnieka J.Krastiņa aprēķiniem, darbīgo un pieprasīto arhitektu prakse bija ārkārtīgi plaša (piemēram, K.Pēkšēns Rīgā uzcēla ap 250 mūra daudzstāvu ēku, A.Vanags ― 71, E.Laube ― 83, K.Felsko ― vairāk par 120, O.Bārs ― ap 90, J.Alksnis – ap 130). Arhitektu honorāri nav zināmi, bet pietiekami skaidrs, ka tie nebija mazi. Daži arhitekti varēja pat kļūt par īres namu īpašniekiem. Lielas peļņas iespējas bija ar celtniecību saistītām mākslas amatniecības firmām, jo pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Maksātspējīgās aprindas pirka uz vietas ražoto lietišķo mākslu (mēbeles, traukus). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # [[:image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|Baronese Kerija fon Grotuse]]. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts]]. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|Rūpnieks Augusts Dombrovskis]]. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM # [[:image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds]]. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija. __NOEDITSECTION__ 6 1512 2615 1523 2008-10-31T18:15:32Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Matvejs Krusta sistais.jpg]]" versija: Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM 0 2241 2619 2008-10-31T18:23:44Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|thumb|Voldemārs Matvejs. Ap 1912.]] '''Voldemārs Matvejs''' (1877.13.X―1914.16.V) ― gleznotājs, mākslas teorētiķis, t.s. primitīvās māksla... wikitext text/x-wiki [[Image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|thumb|Voldemārs Matvejs. Ap 1912.]] '''Voldemārs Matvejs''' (1877.13.X―1914.16.V) ― gleznotājs, mākslas teorētiķis, t.s. primitīvās mākslas pētnieks Latvijas mākslas vēstures kontekstā ― raksturojams kā pirmais radikālā 20.gs. modernisma pārstāvis. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= [[Image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|thumb|Parīzes ainava. 1912.]] [[Image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|thumb|Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910.]] [[Image:Matvejs_Senatne.jpg|thumb|Senatne. 1908―1909.]] [[Image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|thumb|Septiņas princeses. 1909―1910.]] [[Image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|thumb|Labības pļāvēji. 1910.]] [[Image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|thumb|Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910.]] [[Image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|thumb|Krustā sistais. 1910.]] [[Image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|thumb|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911.]] [[Image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|thumb|Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913.]] [[Image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|thumb|Sarkanā un melnie. 1913.]] [[Image:Matvejs_Bernova.jpg|thumb|Studija. Bernova. 1913.]] ==Mācības== Matvejs dzimis Rīgā sīkpilsoniskā ģimenē, izglītojies reālskolā un Blūma mākslas skolā Rīgā (1895―1902) (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Divus gadus pildījis zīmēšanas skolotāja pienākumus Tukumā, 1905.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pirms tam kādu laiku mācījies pie impresionista Jana Ciongļinska (''Jan Ciąglinski''). Akadēmijā palika līdz pat savas īsās dzīves beigām. Kā mākslinieks un teorētiķis Matvejs veidojās patstāvīgi, akadēmiskos uzdevumus pildīja minimāli, palaikam piekāpjoties konservatīvo pasniedzēju prasībām, lai saglabātu studenta statusu. Finansiālā ziņā mākslinieka dzīve nebija droša, patēva subsīdijas un peļņa no gadījuma darbiem (kopiju izgatavošana u.c.) tika tērētas galvenokārt grāmatām un ceļojumiem. Līdz 1909.g. Matvejs bija veicis visus obligātos mācību uzdevumus un tika pārcelts uz meistardarbnīcu, izvēloties ainavas žanru kā vieglāk akadēmiski apgūstamu pie profesoriem A.Kiseļova un N.Dubovskoja. ==Koncepcijas meklējumi un intereses== Sevis apmierinošu glezniecības koncepciju Matvejs meklēja ārpus akadēmijas, gan iepazīstot tālaika modernāko mākslu Krievijā un Rietumeiropā, gan pētot dažādu reģionu viduslaiku mākslu (Visbijas baznīcas un tēlniecību, provinciālo Itālijas pilsētu senās freskas, bizantiešu un krievu ikonas, seno rokrakstu miniatūras), pamatīgi studējot afrikāņu tēlniecību, Lieldienu salu mākslu, vēlāk Ziemeļāzijas tautu mākslu. Šajā sakarā viņš regulāri apceļoja Eiropas pilsētas, pētot “primitīvās” mākslas pieminekļus muzeju etnogrāfiskajās kolekcijās, fotografēja un aprakstīja tos; tam sekojošās publikācijas (''Искусство острова Пасхи'', 1914; 1914.g. sarakstītais apcerējums ''Искусство негров'', 1919) padara viņu par vienu no pirmajiem šīs mākslas vēsturniekiem pasaulē. Matveju pastāvīgi interesēja Senās Ķīnas māksla un kultūra, arī tās dzeja un rakstība, kam viņš veltīja īpašu publikāciju (ievads dzejas izlasei ''Свирель Китая'', 1914). ==Saiknes ar krievu avangardu un uzskatu publikācijas== Ap 1910.g. Matvejs iekļāvās krievu avangardistu lokā un kļuva par aktīvu apvienības “Jaunatnes savienība” (''Союз молодежи'') dalībnieku, organizēja tās izstādes, kurās piedalījās K.Petrovs-Vodkins, N.Gončarova, M.Larionovs, D.Burljuks, I.Maškovs u.c.). Brauca uz Vāciju un Franciju, lai dibinātu kontaktus modernisma centros (ar H.Valdenu, “Zilā Jātnieka” grupas līderiem ― V.Kandinski, F.Marku), apmainītos ar izstādēm, vāktu darbus projektējamajam modernās mākslas muzejam. Matvejs bija apvienības rakstu krājumu redaktors, publicēja tur savas un domubiedru idejas (raksts ''Принципы нового искусства'', 1912) un uzskatāms par apvienības ideologu (rakstīja ar pseidonīmu Vladimirs Markovs, lai nekaitinātu akadēmijas vadību). 1913. un 1914.g. mijā publicēts teorētiskais Matveja pamatdarbs “Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra” (''Принципы творчества в пластических искусствах. Фактура''). 1910.g. mākslinieks Rīgā organizēja apvienības izstādi, kura tika pavadīta ar manifestveidīgu Matveja modernisma koncepcijas izklāstu (“Krievu secesija”, 1910) vairākās Rīgas latviešu, vācu un krievu avīzēs. Gan izstāde, gan “manifests” izraisīja skaļu polemiku presē, un Matveja vadītais pasākums uzskatāms par pirmo mēģinājumu ieviest radikāla avangarda idejas un praksi Latvijas mākslas pasaulē. ==Teorētiskās koncepcijas== Matveja uzskati Latvijas māksliniecisko koncepciju vēstures kontekstā raksturojami kā konsekventi paustas agrīnā “klasiskā” modernisma idejas (sk. [[mākslinieciskās koncepcijas]]). Matveja atziņas veidojās gan krievu avangarda vidē, gan studējot Rietumu autorus, bet daudzējādā ziņā patstāvīgi, ilgstoši iedziļinoties aktuālās mākslas teorētiskās problēmās. Asais naturālisma noliegums, polemiskais subjektīvā elementa pretstatījums objektīvajam, orientācija uz dažādajiem formas aspektiem, mazinot tēlojošās funkcijas nozīmi, savienojās ar primitīvās mākslas estetizāciju. Naturālisma (“ortodoksālā reālisma”) noliegums varēja iegūt plašāku kultūrvēsturisku dimensiju, saistot naturālismu ar eiropeisko klasisko tradīciju, zinātniski un loģiski pamatotu tēlojumu (“konstruktīvā pasaule”), kas atņem dabai iracionālo dievišķumu. Tam pretstatīta “nekonstruktīvā pasaule”, kuras paraugi tika atrasti “seno tautu” un Austrumu mākslā, kas, pēc mākslinieka domām, uzrādot to radītāju intuitīvo spēju rast skaistumu ārpus zinātniskā reālisma. Formas, līnijas, krāsas, apjoma, apgaismojuma atbrīvošana no tā Matveja skatījumā paver ceļu uz jaunu estētiku un mākslas praksi, kurā ir vieta nejaušības principam un plašākā aspektā ― “brīvas jaunrades principam” (intuitīva ļaušanās darbam, kas nav saistīts ar neīstu vērtību nosacījumiem, rotaļība, neapzināto impulsu izmantošana). Matvejs ne tikai norādīja uz mākslinieciskās formas prioritāti un autonomiju, bet arī pievērsās atsevišķu tās elementu interpretācijai dažādos plastiskās mākslas veidos, izmantojot citkārt muzikālos terminus (“kamertonis”, “troksnis”), lai aprakstītu mākslas darbu formas radītos efektus. Uzsākot teorētisko mākslinieciskās formas interpretāciju, kuru pāragrās nāves dēļ nepaspēja realizēt, viņš iztirzāja faktūru, kuras jēdzienu paplašināja, iekļaujot tajā ne tikai materiāla virsmas raksturu, bet arī citas, jutekliski mazāk tveramas formas, ekspresijas un asociāciju kvalitātes (“nemateriālā faktūra”), “piesliešanās principu” (piemērošanos materiālam), vienkāršu un ģeometrisku masu principu apaļskulpturā u.c. Svarīgs Matveja teorētisko jēdzienu vidū bija “plastiskais simbols”: abstrahēts kādu objektu atveidojums, izmantojot plastiski pašvērtīgas formas. Interese par afrikāņu un citu tālu zemju mākslu koeksistēja ar latviešu laucinieku materiālās kultūras un ainaviskās vides estetizāciju, kas atklājās mākslinieka privātās vēstulēs. ==Impresionisma un simbolisma tradīcija== Matveja intensīvās teorētiķa un mākslas vēsturnieka aktivitātes, neradošie akadēmiskie uzdevumi un peļņas darbs kavēja patstāvīgo mākslinieka darbību. Saglabājušos gleznu vairums ir maza izmēra eksperimentālas studijas. Kopumā viņa glezniecība uzrāda attīstību no impresionistiskas tradīcijas un simbolisma uz arvien abstrahējošāku un ekspresīvāku formu. Pēc Blūma mākslas skolas mācību uzdevumu sekmīgas apguves Matveja pievēršanos individualizētam impresionismam, iespējams, rosināja neilgās mācības pie Ciongļinska, kuru augsti vērtējis kā aizrautīgu un radošu skolotāju. Katrā ziņā virknē 1904.―1906.g. ainavu un portretisku studiju Matvejs fragmentāri komponētus realitātes motīvus pakļāva gaisa un gaismas vides iespaidam, mīkstinot priekšmetisko formu apveidus, vājinot tonālās un krāsu atšķirības (“Ābeļdārzs”, “Studija. Ainava ar kokiem”, “Studija. Zemnieka portrets”, visi 1904―1906, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Atmosfēriskais, neitralizētu un blāvu hromatisku toņu impresionisms viņam saglabājās arī vēlāk, gleznojot tradicionālāk risinātas ainavas (lielāka izmēra darbus un studijas), kuras bija iespējams rādīt akadēmijas vadībai. Lai gan pats Matvejs tās uzskatīja par mācību nodevām, šajā darbu grupā parādās viņa spējas rast estētiskas vērtības ikdienišķos pilsētu aspektos, radīt liriski klusinātas noskaņas, izsmalcināti harmonizēt krāstoņus, gleznot mīksti un maigi (“Izaka laukums Pēterburgā”, 1911; [[:image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|Monmartras studijas]], 1912, visi LNMM). Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai (“[[:image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|Ceļā uz rožaino pasaku pili]]”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Matvejs_Senatne.jpg|Senatne]]”, 1909―1910, pēc Morisa Māterlinka (''Maurice Maeterlinck'') sižeta gleznotā kompozīcija “[[:image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|Septiņas princeses]]”, 1909―1910, LNMM). Tuvākos ierosinājumus mākslinieks varēja gūt krievu vēlīno simbolistu ― “Zilās rozes” grupas mākslinieku ― darbu paraugos. ==Modernisma sākumi Matveja mākslā== Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti), kurus viņš iepazina I.Morozova un S.Ščukina galerijā Maskavā, regulāru ceļojumu laikā uz Rietumeiropu (1910.g. rakstā Matvejs jau konkretizēja iespaidu avotus, nosaucot V. van Gogu, P.Gogēnu, P.Sezanu, A.Matisu, P.Pikaso u.c.). Otrs svarīgākais tiešāku iespaidu avots bija modernismam formālā ziņā radniecīgā viduslaiku māksla, kuras tradicionālos sižetus viņš labprāt izmantoja savās kompozīciju studijās (“Studija. Apraudāšana”, 1910, LNMM). Pēdējo gadu figurālajos un ainaviskos gleznojumos Matvejs vairāk vispārināja tēlojumu, deformēja vai citkārt uzsvērti ritmizēja motīvus, variēja te intensīvus, te blāvākus krāstoņus, lai kāpinātu ekspresiju (“[[:image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|Labības pļāvēji]]”, 1910; “Studija. Vīrs ar zirgu”, 1910; “[[:image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|Studija. Trīs sēdoši vīri]]”, 1910; “[[:image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|Krustā sistais]]”, 1910; “[[:image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums]]”, 1911; “[[:image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|Studija. Divas figūras garos tērpos]]”, 1913, visi LNMM). Saglabājās arī modelējuma mīkstinājums, kas piešķir vizionāra lirisma efektu daudziem darbiem. Simbolisma atskaņas jūtamas reliģisku vai brīvi sacerētu figurālu kompozīciju tēlu raksturā vai emocionālajā toņkārtā (“[[:image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|Sarkanā un melnie]]”, 1913, LNMM). Daudzajās koloristiski brīvi gleznotajās Itālijas pilsētu, Parīzes un Pēterburgas studijās Matvejs fiksēja konkrētās urbānās vides fragmentus. Vairākās pēdējās pietiekami droši datējamās studijās atkārtojas robustāks triepiens un dramatiski aktīvāki krāsu kontrasti (“[[:image:Matvejs_Bernova.jpg|Studija. Bernova]]”, 1913, LNMM), kas, iespējams, iezīmēja mākslinieka tālāku attīstību, kuru aprāva negaidītā nāve. ==Mantojums== Matveja piemiņas izstāde Rīgā 1914.g. pievērsa viņa mantojumam plašāku sabiedrības uzmanību. Viņa teorētiskās atziņas vēlāk tika novērtētas “Rīgas mākslinieku grupas” modernistu vidē. Viņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= #Bubnova, V. Voldemāra Matveja pēdējie dzīves un darba gadi. ''Māksla'', Nr.1, 1968, 14.―16.lpp. #Bužinska, I. Dažas piezīmes par Voldemāru Matveju ― gleznotāju, teorētiķi, fotogrāfu. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', Nr.2/3, 2002, 30.―38.lpp. #Bužinska, I. Daži vārdi par Matveju krievu futūrisma vēsturē. ''Grāmata'', Nr.4, 1991, 91., 92.lpp. #Bužinska, I. Voldemārs Matvejs. ''Studija'', Nr.7, 1999, 88.―91.lpp. #Haļāpina, T. Voldemārs Matvejs. ''Zvaigzne'', Nr.3, 1968, 16.lpp. #Siliņš, J. Voldemārs Matvejs. ''Illustrēts Žurnāls'', Nr.5, 1925, 141.―145.lpp. #Skulme, U. Voldemārs Matvejs. ''Laikmets'', Nr.3, 1923, 51., 52.lpp. #''Voldemārs Matvejs. Raksti. Darbu katalogs. Sarakste''. Sastād. I.Bužinska. Rīga, 2002. #Ковтун, Е. Владимир Марков и открытие африканского искусства. ''Памятники культуры: Новые открытия''. Вып. 7. Ленинград, 1980. С.411―416. #''Чтения Матвеяю Сборник докладов и материалов''. Сост. И.Бужинска. Рига, 1991. #Paudrat, J. Vladimir Markov. ''Cahiers du musée National d’art Modern histoire & Theorie de l’art'', Nr.2, 1979, p.316―318. =Attēlu saraksts= # [[:image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|Voldemārs Matvejs. Fotoportrets]]. Ap 1912. # [[:image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|Parīzes ainava]]. 1912. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|Ceļā uz rožaino pasaku pili]]. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Matvejs_Senatne.jpg|Senatne]]. 1908―1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|Septiņas princeses]]. 1909―1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|Labības pļāvēji]]. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|Studija. Trīs sēdoši vīri]]. 1910. Audekls, eļļa, 13,5 x 20 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|Krustā sistais]]. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums]]. 1911. Audekls, eļļa, 13,5x 20 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|Studija. Divas figūras garos tērpos]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|Sarkanā un melnie]]. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Bernova.jpg|Studija. Bernova]]. 1913. Kartons, eļļa, 27 x 21,8 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Matvejs, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 0 1555 2620 1889 2008-10-31T18:30:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907.]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904.]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Kalve P. Mākoņu studija. 1905―1910.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907.]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907.]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909.]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|thumb|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|thumb|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901.]] [[Image:Skilters_Vecums.jpg|thumb|Šķilters G. Vecums. Ap 1905.]] [[Image:Rozentals_Jauniba.jpg|thumb|Rozentāls J. Jaunība. 1910.]] [[Image:Skilters_Lietuvens.jpg|thumb|Šķilters. Lietuvēns. 1910.]] [[Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|thumb|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905.]] [[Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|thumb|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908.]] [[Image:Kalve_Pukes.jpg|thumb|Kalve P. Puķes. 1910.]] [[Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|thumb|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898.]] [[Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|thumb|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902.]] [[Image:Kuznecova_fajanss.jpg|thumb|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. __NOEDITSECTION__ 2621 2620 2008-10-31T18:35:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907.]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904.]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907.]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907.]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. <gallery> Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|thumb|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|thumb|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Image:Skilters_Vecums.jpg|thumb|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Image:Rozentals_Jauniba.jpg|thumb|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Image:Skilters_Lietuvens.jpg|thumb|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|thumb|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|thumb|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Image:Kalve_Pukes.jpg|thumb|Kalve P. Puķes. 1910. Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|thumb|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898. Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|thumb|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902. Image:Kuznecova_fajanss.jpg|thumb|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums. </gallery> __NOEDITSECTION__ 2622 2621 2008-10-31T18:36:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907.]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904.]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907.]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907.]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. <gallery> Image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes. 1910. Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898. Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902. Image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1675 2623 1810 2008-10-31T18:37:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. 6 1681 2624 1816 2008-10-31T18:39:50Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Berzi.jpg]]" versija: Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM 6 1692 2625 1827 2008-10-31T18:42:43Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Ainava ar upi.jpg]]" versija: Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM 6 1683 2626 1818 2008-10-31T18:45:28Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Rudens noskana.jpg]]" versija: Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM 6 1689 2627 1824 2008-10-31T18:56:18Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Pavasaris.jpg]]" versija: Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM 6 1682 2628 1817 2008-10-31T19:00:55Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Meness nakts 2.jpg]]" versija: Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM 6 1680 2629 1815 2008-10-31T19:05:48Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Peksens pavs Smilsu 2.jpg]]" versija: Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. wikitext text/x-wiki Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902. 0 1498 2630 2529 2008-11-01T10:05:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906.]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905.]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908.]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905.]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus..]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899.]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903.]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1910 2631 2148 2008-11-05T07:54:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Folcs Birzas komercskola.jpg]]" versija: Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905). wikitext text/x-wiki Biržas komercskola (arhit. V. Boklslafs, 1902 - 1905). 6 1908 2632 2146 2008-11-05T08:01:15Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Folcs Valsts banka.jpg]]" versija: Folcs, A. Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents. wikitext text/x-wiki Folcs, A. Valsts Bankas ēka (arhit. A. Reinbergs, 1901-1905). Fasādes fragnents. 6 2242 2633 2008-11-05T08:07:33Z Admins 4 Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905. wikitext text/x-wiki Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905. 6 2243 2634 2008-11-05T08:10:55Z Admins 4 Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. wikitext text/x-wiki Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. 6 2244 2635 2008-11-05T08:16:24Z Admins 4 Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. wikitext text/x-wiki Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. 6 2245 2636 2008-11-05T08:36:37Z Admins 4 Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s. wikitext text/x-wiki Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s. 6 2246 2637 2008-11-05T08:38:40Z Admins 4 Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. wikitext text/x-wiki Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996. 0 2135 2638 2469 2008-11-05T08:39:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] [[Image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|thumb|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] [[Image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|thumb|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896.]] [[Image:Juzefovas_pils.jpg|thumb|Juzefovas pils. 1901.]] [[Image:Stamerienas_pils.jpg|thumb|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901–1905.]] [[Image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|thumb|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902–1905.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:xxx|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats.]] 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. # [[:image:xxx|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka.]] 1899. H. Šēls. # [[:image:xxx|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka.]] 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # [[:image:xxx|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls.]] 1908–1910. # [[:image:xxx|Līksnas katoļu baznīca]] (1909–1913) # [[:image:xxx|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī]] (1904–1905, arhitekts nav zināms) # [[:image:xxx|Krusta baznīca Rīgā]] (1909, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs) # [[:image:xxx|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29.]] G. Fon Tīzenhauzens1911. # [[:image:xxx|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6.]] 20. gs. sākums # [[:image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] # [[:image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Juzefovas_pils.jpg|Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Stamerienas_pils.jpg|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.]] # [[:image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.]] # [[:image:xxx|Īres nams Vīlandes 1.]] R. Cirkvics,1898. # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības ielā 55.]] (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības 47.]] E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1905. # [[:image:xxx|Bankas ēka Elizabetes ielā 14.]] (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Latviešu biedrības nams.]] E. Laube, E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Bankas ēka Tērbatas ielā 14.]] K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. # [[:image:xxx|Īres nams Matīsa iela 40/42.]] J. Alksnis, 1907. =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 6 2247 2639 2008-11-05T08:52:47Z Admins 4 Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. Büngnerhoff) . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. wikitext text/x-wiki Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. Büngnerhoff) . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900. 6 2248 2640 2008-11-05T08:56:21Z Admins 4 Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics, 1898. wikitext text/x-wiki Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics, 1898. 6 2249 2641 2008-11-05T08:57:58Z Admins 4 Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums wikitext text/x-wiki Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums 6 2250 2642 2008-11-05T08:59:37Z Admins 4 Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911. wikitext text/x-wiki Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911. 6 2251 2643 2008-11-05T09:02:54Z Admins 4 Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909. wikitext text/x-wiki Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909. 6 2252 2644 2008-11-05T09:05:15Z Admins 4 Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905. wikitext text/x-wiki Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905. 6 2253 2645 2008-11-05T09:06:29Z Admins 4 Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913. wikitext text/x-wiki Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913. 6 2254 2646 2008-11-05T09:10:24Z Admins 4 Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910. wikitext text/x-wiki Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910. 6 2255 2647 2008-11-05T09:12:32Z Admins 4 Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. wikitext text/x-wiki Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. 6 2256 2648 2008-11-05T09:14:08Z Admins 4 Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899. wikitext text/x-wiki Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899. 6 2257 2649 2008-11-05T09:15:27Z Admins 4 J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. wikitext text/x-wiki J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994. 0 2135 2650 2638 2008-11-05T09:16:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] [[Image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|thumb|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm.]] [[Image:Union_eka.jpg|thumb|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. 1899.]] [[Image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|thumb|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads.]] [[Image:Tornakalna_viadukts.jpg|thumb|Torņakalna viadukts Rīgā. 1908–1910.]] [[Image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|thumb|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] [[Image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|thumb|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, 1904–1905.]] [[Image:Krusta_baznica_Riga.jpg|thumb|Krusta baznīca Rīgā, 1909.]] [[Image:Stokholmas_29.jpg|thumb|Mežaparks, dzīvojamā ēka. 1911]] [[Image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|thumb|Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris. 20. gs. sākums]] [[Image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|thumb|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] [[Image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|thumb|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896.]] [[Image:Juzefovas_pils.jpg|thumb|Juzefovas pils. 1901.]] [[Image:Stamerienas_pils.jpg|thumb|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901–1905.]] [[Image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|thumb|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902–1905.]] [[Image:Vilandes_1.jpg|thumb|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] [[Image:Brivibas_55.jpg|thumb|Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994.]] # [[:image:Union_eka.jpg|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899.]] # [[:image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.]] # [[:image:Tornakalna_viadukts.jpg|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910.]] # [[:image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] # [[:image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905.]] # [[:image:Krusta_baznica_Riga.jpg|Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909.]] # [[:image:Stokholmas_29.jpg|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911.]] # [[:image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums]] # [[:image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] # [[:image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Juzefovas_pils.jpg|Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Stamerienas_pils.jpg|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.]] # [[:image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.]] # [[:image:Vilandes_1.jpg|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] # [[:image:Brivibas_55.jpg|Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:xxx|Īres nams Brīvības 47.]] E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. # [[:image:xxx|A. Ķeniņa skolas ēka.]] K.Pēkšēns, E. Laube, 1905. # [[:image:xxx|Bankas ēka Elizabetes ielā 14.]] (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Latviešu biedrības nams.]] E. Laube, E. Pole, 1909. # [[:image:xxx|Bankas ēka Tērbatas ielā 14.]] K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. # [[:image:xxx|Īres nams Matīsa iela 40/42.]] J. Alksnis, 1907. =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 2655 2650 2008-11-05T11:44:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] [[Image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|thumb|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm.]] [[Image:Union_eka.jpg|thumb|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. 1899.]] [[Image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|thumb|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads.]] [[Image:Tornakalna_viadukts.jpg|thumb|Torņakalna viadukts Rīgā. 1908–1910.]] [[Image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|thumb|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] [[Image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|thumb|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, 1904–1905.]] [[Image:Krusta_baznica_Riga.jpg|thumb|Krusta baznīca Rīgā, 1909.]] [[Image:Stokholmas_29.jpg|thumb|Mežaparks, dzīvojamā ēka. 1911]] [[Image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|thumb|Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris. 20. gs. sākums]] [[Image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|thumb|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] [[Image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|thumb|Cesvaines pils pagalma fasāde. 1896.]] [[Image:Juzefovas_pils.jpg|thumb|Juzefovas pils. 1901.]] [[Image:Stamerienas_pils.jpg|thumb|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901–1905.]] [[Image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|thumb|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902–1905.]] [[Image:Vilandes_1.jpg|thumb|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] [[Image:Brivibas_55.jpg|thumb|Īres nams Brīvības ielā 55. 1900.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Īres nams Brīvības 47. 1907.]] [[Image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|thumb|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. 1907.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka. 1905.]] [[Image:Elizabetes_14.jpg|thumb|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. 1909.]] [[Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|thumb|Latviešu biedrības nams. 1909.]] [[Image:Terbatas_14.jpg|thumb|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. 1909.]] [[Image:Matisa_40_42.jpg|thumb|Īres nams Matīsa iela 40/42. 1907.]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994.]] # [[:image:Union_eka.jpg|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899.]] # [[:image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.]] # [[:image:Tornakalna_viadukts.jpg|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910.]] # [[:image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] # [[:image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905.]] # [[:image:Krusta_baznica_Riga.jpg|Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909.]] # [[:image:Stokholmas_29.jpg|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911.]] # [[:image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums]] # [[:image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] # [[:image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Juzefovas_pils.jpg|Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Stamerienas_pils.jpg|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.]] # [[:image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.]] # [[:image:Vilandes_1.jpg|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] # [[:image:Brivibas_55.jpg|Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] # [[:image:xxx|Īres nams Audēju 7/9.]] A. Ašenkampfs, 1899. # [[:image:xxx|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls.]] K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. # [[:image:xxx|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12.]] H. Šēls, F. Šefels, 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Smilšu ielā 8.]] H. Šēls, F. Šefels. 1902. # [[:image:xxx|Īres nams Elizabetes 10b.]] M. Eizenšteins, 1903. # [[:image:xxx|Īres nams Meistaru iela 10.]] F. Šefels, 1909 # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Īres nams Brīvības 47. E. Laube, 1907.]] # [[:image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka. K.Pēkšēns, E. Laube, 1905.]] # [[:image:Elizabetes_14.jpg|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Latviešu biedrības nams. E. Laube, E. Pole, 1909.]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.]] # [[:image:Matisa_40_42.jpg|Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907.]] =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. __NOEDITSECTION__ 2659 2655 2008-11-05T12:01:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] [[Image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|thumb|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm.]] [[Image:Union_eka.jpg|thumb|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. 1899.]] [[Image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|thumb|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads.]] [[Image:Tornakalna_viadukts.jpg|thumb|Torņakalna viadukts Rīgā. 1908–1910.]] [[Image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|thumb|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] [[Image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|thumb|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, 1904–1905.]] [[Image:Krusta_baznica_Riga.jpg|thumb|Krusta baznīca Rīgā, 1909.]] [[Image:Stokholmas_29.jpg|thumb|Mežaparks, dzīvojamā ēka. 1911]] [[Image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|thumb|Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris. 20. gs. sākums]] [[Image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|thumb|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] [[Image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|thumb|Cesvaines pils pagalma fasāde. 1896.]] [[Image:Juzefovas_pils.jpg|thumb|Juzefovas pils. 1901.]] [[Image:Stamerienas_pils.jpg|thumb|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901–1905.]] [[Image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|thumb|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902–1905.]] [[Image:Vilandes_1.jpg|thumb|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] [[Image:Brivibas_55.jpg|thumb|Īres nams Brīvības ielā 55. 1900.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Īres nams Brīvības 47. 1907.]] [[Image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|thumb|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. 1907.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka. 1905.]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra 1890 – 1915 =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta II pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[#Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. II pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90 gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā I pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat pirmajam pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisku tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, kuras rezultātā daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses Rīga ekonomiskās izaugsmes rezultātā bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863 gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902.), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslai raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901.). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielās, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms, varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # ''Lejnieks J.'' Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996 # ''Krastiņš J''., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994.]] # [[:image:Union_eka.jpg|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899.]] # [[:image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.]] # [[:image:Tornakalna_viadukts.jpg|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910.]] # [[:image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] # [[:image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905.]] # [[:image:Krusta_baznica_Riga.jpg|Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909.]] # [[:image:Stokholmas_29.jpg|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911.]] # [[:image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums]] # [[:image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] # [[:image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Juzefovas_pils.jpg|Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Stamerienas_pils.jpg|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.]] # [[:image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.]] # [[:image:Vilandes_1.jpg|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] # [[:image:Brivibas_55.jpg|Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] # [[:image:Audeju_7_9.jpg|Īres nams Audēju 7/9. A. Ašenkampfs, 1899.]] # [[:image:Tallinas_23_Portals.jpg|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. K. Pēkšēns, E.Laube, 1901.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. H. Šēls, F. Šefels, 1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|Īres nams Smilšu ielā 8. H. Šēls, F. Šefels. 1902.]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Īres nams Elizabetes 10b. M. Eizenšteins, 1903.]] # [[:image:Meistaru_10.jpg|Īres nams Meistaru iela 10. F. Šefels, 1909]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Īres nams Brīvības 47. E. Laube, 1907.]] # [[:image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka. K.Pēkšēns, E. Laube, 1905.]] # [[:image:Elizabetes_14.jpg|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Latviešu biedrības nams. E. Laube, E. Pole, 1909.]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.]] # [[:image:Matisa_40_42.jpg|Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907.]] =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. <gallery> image:Audeju_7_9.jpg|Īres nams Audēju 7/9. 1899. image:Tallinas_23_Portals.jpg|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. 1901. image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|Īres nams Smilšu ielā 8. 1902. image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Īres nams Elizabetes 10b. 1903. image:Meistaru_10.jpg|Īres nams Meistaru iela 10. 1909. Image:Elizabetes_14.jpg|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. 1909. Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Latviešu biedrības nams. 1909. Image:Terbatas_14.jpg|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. 1909. Image:Matisa_40_42.jpg|Īres nams Matīsa iela 40/42. 1907. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2258 2651 2008-11-05T11:14:59Z Admins 4 Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907. wikitext text/x-wiki Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907. 6 2259 2652 2008-11-05T11:25:02Z Admins 4 Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. wikitext text/x-wiki Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909. 6 2260 2653 2008-11-05T11:31:59Z Admins 4 Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. wikitext text/x-wiki Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909. 6 2261 2654 2008-11-05T11:40:38Z Admins 4 Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. wikitext text/x-wiki Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907. 6 2262 2656 2008-11-05T11:47:52Z Admins 4 Īres nams Audēju 7/9. A. Ašenkampfs, 1899. wikitext text/x-wiki Īres nams Audēju 7/9. A. Ašenkampfs, 1899. 6 2263 2657 2008-11-05T11:50:27Z Admins 4 Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. wikitext text/x-wiki Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. K. Pēkšēns, E.Laube, 1901. 6 2264 2658 2008-11-05T12:00:22Z Admins 4 Īres nams Meistaru iela 10. F. Šefels, 1909 wikitext text/x-wiki Īres nams Meistaru iela 10. F. Šefels, 1909 6 2265 2660 2008-11-05T12:38:03Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903 wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903 6 2266 2661 2008-11-05T12:44:03Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments. 6 2267 2662 2008-11-05T12:47:58Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments. 6 2268 2663 2008-11-05T12:52:16Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Fasādes fragments. 6 2269 2664 2008-11-05T12:56:08Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Vestibils. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Vestibils. 6 2270 2665 2008-11-05T12:56:51Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Kāpņu telpa. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Alberta iela 12. Kāpņu telpa. 6 2271 2666 2008-11-05T12:59:59Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904. 6 2272 2667 2008-11-05T13:05:03Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. 6 2273 2668 2008-11-05T13:08:15Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. 6 2274 2669 2008-11-05T13:19:05Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. 6 2275 2670 2008-11-05T13:25:03Z Admins 4 Kārlis Brencēns. Tērbatas 14. Vitrāža kāpņu telpā. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Tērbatas 14. Vitrāža kāpņu telpā. 6 2276 2671 2008-11-05T13:27:28Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. 6 2277 2672 2008-11-05T13:30:48Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Fasādes fragments. 6 2278 2673 2008-11-05T13:31:33Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Fasādes fragments. 6 2279 2674 2008-11-05T13:34:08Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments. 6 2280 2675 2008-11-05T13:43:28Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. 6 2281 2676 2008-11-05T13:43:59Z Admins 4 Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments. wikitext text/x-wiki Konstantīns Pēkšēns. Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments. 0 1882 2677 2548 2008-11-05T13:48:06Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888.]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895.]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.03 – 1928. 23. 06) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz 10 gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitektii Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakes uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajā Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādē Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - . Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas 33/35 1900.), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901., kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902.). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905., Marijas ielā 4, Avotu iela 1 – abas 1904.), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903.; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905., īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēti stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907., kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908.), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909.(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; 10, 1908. u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909., Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908.). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908.), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.-Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu.]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine bauten. R.1903.5a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903.]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas 33/35 Rīgā. 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas 33/35. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901.]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona ielā 11. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 Rīgā. 1901.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902.]] # [[:image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11 Rīgā, 1902]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils.]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa.]] # [[:image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904.]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905.]] # [[:image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments.]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14_1909.]] # [[:image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908.]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments.]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911.]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments.]] <gallery> Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902. Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments Image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6 Rīgā. 1902. Image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, 1902. Image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams, 1903. Image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments Image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments. Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 Image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments Image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils. Image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa. Image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904. Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905. Image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. Image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, 1909. Image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas 14. Vitrāža kāpņu telpā. Image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908. Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments. image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911. image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911. Fragments. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2090 2678 2422 2008-11-11T08:00:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904.]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904.]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906.]] [[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910.]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910.]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910.]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. 01 – 1911. 26. 06) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiska reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklaskām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmija šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pat laikā novitātes, kas pakāpeniski ieviesās tajā 20. gs. sākuma, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamo gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacūts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans. (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06. #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10, 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III, 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925, 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]] __NOEDITSECTION__ 6 2087 2679 2395 2008-11-11T08:08:04Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Romans Iesvetisana.jpg]]" versija: Aleksandrs Romans. Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Iesvētīšanas diena. 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215 cm. LNMM 6 1684 2680 1819 2008-11-11T08:08:47Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Romans Purica portrets.jpg]]" versija: Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM 6 2088 2681 2396 2008-11-11T08:09:23Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Romans Ainava ar jatnieku.jpg]]" versija: Aleksandrs Romans. Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Aleksandrs Romans. Ainava ar jātnieku. 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5 cm. LNMM 6 2282 2682 2008-11-11T08:34:01Z Admins 4 Johans Valters. Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp. 6 2283 2683 2008-11-11T08:40:58Z Admins 4 Johans Valters. Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme). wikitext text/x-wiki Johans Valters. Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme). 6 2284 2684 2008-11-11T08:41:48Z Admins 4 Johans Valters. Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307. 6 2285 2685 2008-11-11T08:42:22Z Admins 4 Johans Valters. Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. 6 1788 2686 1967 2008-11-11T08:43:07Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Mezs.jpg]]" versija: Johans Valters. Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634. wikitext text/x-wiki Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM 6 2286 2687 2008-11-11T08:45:15Z Admins 4 Johans Valters. Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346. 6 2287 2688 2008-11-11T08:46:00Z Admins 4 Johans Valters. Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm. 6 2288 2689 2008-11-11T08:46:27Z Admins 4 Johans Valters. Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums. 6 2289 2690 2008-11-11T08:47:16Z Admins 4 Johans Valters. Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums. 6 2290 2691 2008-11-11T08:48:03Z Admins 4 Johans Valters. Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86. 6 2291 2692 2008-11-11T08:48:32Z Admins 4 Johans Valters. Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356. 6 2292 2693 2008-11-11T08:49:03Z Admins 4 Johans Valters. Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355. 6 2293 2694 2008-11-11T08:49:37Z Admins 4 Johans Valters. Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361. 6 2294 2695 2008-11-11T08:50:07Z Admins 4 Johans Valters. Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362. 6 2295 2696 2008-11-11T08:50:38Z Admins 4 Johans Valters. Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums. 0 2127 2697 2447 2008-11-11T08:54:15Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu.]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894.]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897.]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898.]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907.]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898.]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899.]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904.]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910.]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915.]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925.]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925.]] [[Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|thumb|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930.]] [[Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|thumb|Osta Nīndorfā. 1927.]] [[Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|thumb|Ainava ar kokiem. Ap 1930.]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 20. gs. 10. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999, S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2001, 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998, 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2002, 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska, Rīga: Neputns, 2001, 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne, 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999, 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998, 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele, Rīga: Neputns, 2003, 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003, 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003, S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs, Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970, 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4, 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A. un Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953, 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu.]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105.]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme).]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307.]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809.]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634.]] #[[:image:xxx.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220.]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115.]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346.]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348.]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm.]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86.]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356.]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355.]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361.]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362.]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums.]] [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 2698 2697 2008-11-11T08:55:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu.]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894.]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897.]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898.]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907.]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898.]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903.]] [[Image:xxx.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899.]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904.]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910.]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915.]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925.]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925.]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 20. gs. 10. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999, S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2001, 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998, 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2002, 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska, Rīga: Neputns, 2001, 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne, 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999, 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998, 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele, Rīga: Neputns, 2003, 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003, 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003, S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs, Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970, 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4, 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A. un Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953, 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu.]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105.]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme).]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307.]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809.]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634.]] #[[:image:xxx.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220.]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115.]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346.]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348.]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm.]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86.]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356.]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355.]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361.]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362.]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums.]] <gallery> Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 6 1763 2699 1938 2008-11-11T09:04:24Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Pavasara ainava 1904.jpg]]" versija: Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM 0 1557 2700 1953 2008-11-11T09:09:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897.]] [[Image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|thumb|Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901.]] [[Image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|thumb|Purvītis V. Pavasara ainava. 1904.]] [[Image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|thumb|Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Suveja.jpg|thumb|Valters J. Šuvēja. 1899.]] [[Image:Purvitis_Revele.jpg|thumb|Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909.]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Zeltiņš V. Bērzi. 1906.]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējas strukturālas izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters) gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir vislielākā (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlu, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]) Iepriekšējo perioda populārākā laicīga satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vairumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājās visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetrija, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnas gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība salīdzinot ar iepriekšējo periodu pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfo asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Ar eļļas tehniku gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācija tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (a la prima tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecība bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pat laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju ([[Ādams Alksnis|A. Alkšņa]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]], J. Valtera, [[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]]) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pat laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji [[Vilhelms Purvītis|V. Purvītis]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti (V. Zeltiņa ainavas), mozaikveidīgu triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas), vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ([[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] dekoratīvie gleznojumi). Savukārt, autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, [[Jānis Roberts Tillbergs|J. R. Tillberga]], K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Valters J. Tirgus Jelgavā.]] 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM # [[:image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|Rozentāls J. Gavilējoši bērni.]] 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|Purvītis V. Pavasara ainava.]] 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM # [[:image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|Borherts B. Nimfa un fauni.]] Ap 1900. Pastelis. LNMM # [[:image:Valters_Suveja.jpg|Valters J. Šuvēja.]] 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM # [[:image:Purvitis_Revele.jpg|Purvītis V. Rēvele.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija # [[:image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē.]] Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Zeltiņš V. Bērzi.]] 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # [[:image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets.]] 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM # [[:image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks.]] Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras.]] Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē.]] Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM # [[:image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem.]] 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM # [[:image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli.]] 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM # [[:image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets.]] 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM <gallery> Image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911. Image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913. Image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911. Image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913. Image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1750 2701 1919 2008-11-11T09:14:27Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tillbergs Dzenis ar sievu.jpg]]" versija: Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM 0 2296 2703 2008-11-11T09:22:35Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:xx|thumb|Leit... wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:xx|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880. g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев – Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:xx|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 0 1724 2704 2406 2008-11-11T09:35:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885.]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886.]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887.]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889.]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885.]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885.]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga (''Karl Wenig'') darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝(1892.g.). Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #R. [Rozentāls] J. Arturs Baumanis +. Vērotājs, 1905, 248.-249. lpp. #Kreicbergs, J. Arturs Baumanis. Atmiņas. Rīga, 1905. #Siliņš J. Arturs Baumanis. Ilustrēts Žurnāls. 1925, Nr. 2, 33.- 35. lpp. #Asars, J. Arturs Baumanis. No: Asars, Jānis. Kopotie raksti. Rīga, 1908, 1.sej., 2.burtn., 265. lpp. #Poga, E. Artūrs Baumanis. (1866 – 1904). Rīga, 1976. [LMA diplomdarbs, mašīnraksts]. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800-1914. II grāmata. Stokholma: Daugava, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 0 2047 2705 2357 2008-11-11T09:39:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets.]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904.]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920.]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918.]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921.]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926.]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. 05 – 1951. 30. 04) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļa gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pat laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgi sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekorativisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pat laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibsti un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubuktportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojās ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tā simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēns pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets.]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14. # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme). # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM. # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija. # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4, 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925. Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930. Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 1726 2706 2338 2008-11-11T09:40:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845.]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852.]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. #Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15.lpp. #Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. #Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. #Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. #R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 0 1880 2707 2471 2008-11-11T09:44:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|thumb|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20.gs. sākums.]] [[Image:Dranda_Skivji.jpg|thumb|Dranda J. Šķīvji. 20.gs. sākums.]] '''Jēkabs Dranda''' (1853.10.04―1915.16.05) ― viens no latviešu profesionālās keramikas aizsācējiem, pirmais latviešu tautības keramiķis, kas ieguvis starptautisku atzinību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Veidošanās apstākļi un mācības== Dranda dzimis 1853.g. Valkas apriņķa Smiltenes Meždrandu saimnieku ģimenē. Valkas apriņķis 19.gs. pēdējā desmitgadē bija izveidojies par vienu no nozīmīgākajiem podniecības centriem Vidzemē ― šejienes mālam bija laba kvalitāte un novada ģeogrāfiskā situācija nodrošināja podniecības izstrādājumiem labu noietu. Valkā jau 19.gs. vidū strādāja vairāki vācu tautības meistari, kas ņēma apmācībā vietējos jauniešus, un pie viena no tiem 1867.―1871.g. mācījies arī Dranda. Šajā laikā jau bija manāmi pirmie panākumi. Pēc apmācības un dažiem “vanderzeļļa” gaitās pavadītiem gadiem Dranda, atgriezies dzimtajās mājās, uzsāka keramikas darbnīcas celtniecību. To pabeidza 1882.g. un nosauca par “Podniekdrandiem”. Šeit turpmākajos gados meistars strādājis, darinot podiņus krāsnīm, kā arī keramikas izstrādājumus ― krūzes, dekoratīvus šķīvjus, vāzes, kurus visbiežāk vedis uz tirgiem Raunā, Valkā, Beļavā un Rankā. ==Riharda Zariņa loma mākslinieciskā rokraksta attīstībā== Īpaša loma Drandas mākslinieciskās darbības attīstībā ir 19. un 20.gs. mijā izveidojušamies kontaktam ar Rihardu Zariņu, kas Smiltenes pusē bija biežs viesis mācītāja Kudziņa ģimenē un keramikas meistaru iepazīstinājis ar klasisko laikmetu keramikas attēliem, ierosmei devis arī savus zīmējumus, mudinājis piedalīties izstādēs un nereti arī sagādājis pasūtījumus Sanktpēterburgā un Rīgā. Drandas traukiem raksturīgas Vidzemes novada lakoniskās formas, to rotājumam meistars izmantojis krāsainās angobas otas tehniku. Pārsteidzoši košās glazūras ir viņa paša gatavotas. Rakstu kompozīcijas organiski iekļaujas trauku pamatformā. Kaut arī Drandas trauku formu plastika nav daudzveidīga, to kompensē īpatnēja proporciju izjūta un gaišie, toņos saskaņotie zemglazūras gleznojumi ar krāsainiem toņmāliem. ==Starptautiskie panākumi== Plašāko un arī mūsdienās pazīstamāko Drandas darbu klāstu veido apgleznoti šķīvji, kas darināti, iekļaujot to centrā lielāku zīmējumu (galvenokārt stilizētus ziedu motīvus), šķīvju malas dekorējot ar ornamentālām joslām. 30 (pēc citiem datiem 12) meistara darināti šķīvji tika eksponēti 1906.g. Milānas starptautiskajā mājrūpniecības izstādē, iegūstot sudraba godalgu, kas uzskatāma par pirmo šāda līmeņa apbalvojumu latviešu tautības lietišķās mākslas meistaram. Daļu šķīvju pēc izstādes iegādājās Sanktpēterburgas Aleksandra III muzejs (vēlāk – Etnogrāfiskais muzejs). Vēlākajos gados Dranda piedalījies vairākās latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā (1910, 1914, 1915). Mākslinieka 150 gadu jubilejai veltīta izstāde 2003.g. notika Latvijas Vēstures muzejā. ==Pedagoģiskā darbība== Pie Drandas mācījušies daudzi Valkas apriņķa podnieki – Dāvis Lārmanis, Jānis Ieviņš, Kārlis Ūdrass, Kārlis Aumeistars, Kārlis Puriņš, Kārlis Laube (arhitekta Eižena Laubes tēvs), kā arī Ansis Cīrulis, tomēr Drandas iedibinātā krāšņi apgleznoto šķīvju tradīcija Vidzemē ar laiku apsīka. Tās atskaņas vērojamas jau 20.gs. otrās puses vairāku keramiķu (Jāņa Baltiņa, Jāņa Ieviņa) darbos, bet it īpaši Eduarda Detlava daiļradē. ==Mantojums== Drandas darbi glabājas Latvijas Vēstures muzejā, Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, kā arī Dekoratīvās mākslas muzejā. S.Grosa =Bibliogrāfija= #Latviešu mājrūpnieks Milānas izstādē. Latvija. Nr. 200. 1906.12.10; #Praznicāne I. Podniekmeistrs no Smiltenes. Literatūra un Māksla. 1983. 19. 08; Kundziņš P. Mans mūža gājiens. Rīga, 1935. ?-196-? lpp. #Kučinska V. Jēkabs Dranda.//Māksla un arhitektūra biogrāfijās. – Rīga, 1995. –1. sēj., 127.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dranda_Labibas_kulsana_foto.jpg|Labības kulšana. Vidū pie maisiem stāv Jēkabs Dranda.]] Attēls no I.Praznicānes publikācijas. Literatūra un Māksla. 1983.19.08. # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|J.Dranda. Dekoratīvs šķīvis.]] 20.gs. sākums. Māls. Attēls no MAB, Nr.166. # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|J.Dranda. Dekoratīvi šķīvji.]] 20.gs. sākums. Māls, vāpējums, krāsaino angobu raksts, 30,5 x 18,5, 31 x 15,8, 30,3 x 18,8, 31,5 x 20,5 cm. Latvijas Vēstures muzejs. [[Category:Mākslinieki|Dranda, Jēkabs]] __NOEDITSECTION__ 0 1881 2708 2315 2008-11-11T09:47:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Eizensteins_foto.jpg|thumb|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju. 1900.g.]] [[Image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|thumb|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] [[Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10 b. 1903.]] [[Image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|thumb|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|thumb|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906.]] [[Image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|thumb|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905.]] '''Mihails Eizenšteins''' (1867.17.IX―1920.2.VII) ― Rīgas jūgendstila arhitekts, kura darbi izceļas ar vislielāko dekora pārpilnību un =Biogrāfija= Eizenšteins dzimis 1867.g. Sanktpēterburgā, ģimenē, kas piederēja no Vācijas iebraukušu un Krievijas sabiedrībā asimilējušos ebreju dzimtai. 1893.g. absolvēja Sanktpēterburgas Civilinženieru institūtu un uzsāka civilinženiera darbu. 1895.g. Eizenšteins norīkots darbā Vidzemes guberņas Iekšlietu ministrijā un turpmākajos gados šeit izveidoja ļoti sekmīgu ierēdņa karjeru. 1897.g. nākamā arhitekta dzīvē ienesa radikālas pārmaiņas ― viņš pārgāja pareizticībā, salaulājās ar Sanktpēterburgā ietekmīgās tirgotāju Koņecku dzimtas atvasi Jūliju, bet jau septembrī pārcēlās uz Rīgu, kur par dzīvesvietu uz 10 gadiem kļuva dzīvoklis bulvāru rajonā ― Krišjāņa Valdemāra ielā 6. 1898.g. ģimenē piedzima dēls Sergejs Eizenšteins ― vēlākais plaši pazīstamais Krievijas kinorežisors. Neraugoties uz materiālo labklājību, Mihaila un Jūlijas laulība izira jau 1909.g. un tika oficiāli šķirta 1912.g. 1900.g. Eizenšteins tika iecelts par Vidzemes guberņas valdes Satiksmes ceļu nodaļas priekšnieku un līdz pat savas ierēdņa karjeras beigām (1917.g. revolūcijai) saņēma Krievijas impērijā tradicionālus, ierēdņa karjeras augšupeju apliecinošus cara valdības apbalvojumus, ordeņus, medaļas un goda nosaukumus, ko vainago 1915.g. piešķirtais Īstenā valsts padomnieka tituls. 1917.g., pēc revolūcijas Krievijā un aizbraukšanas no Rīgas (1917.10.VIII), Eizenšteins kā inženieris iestājās Baltajā armijā. Jau nākamajā ― 1918. ― gadā pēc armijas sakāves bēga uz Vāciju un apmetās Berlīnē. Īslaicīgajā Berlīnes posmā (visticamāk, 1919.g.) vēlreiz izveidojis laulības saites ― par viņa sievu kļuva vietējās pansijas īpašniece Elizabete Mihelzone. Eizenšteins miris 1920.g. 2.jūlijā un apglabāts pareizticīgo baznīcas kapsētā Tīgelē, netālu no Berlīnes. ==Būvprakse Rīgā un historisma tradīcijas loma== Eizenšteina būvprakse nebija plaša, un ārpus zināmajām ― kopskaitā 15 celtnēm ― citu ēku projektēšanu nav veicis. Viņa darbība Rīgā arhitektūrā risinās laika periodā no 1897. līdz 1911.g., un tai piemīt savrups raksturs. Eizenšteins uzturēja kontaktus ar relatīvi šauras, galvenokārt mantiski nodrošinātās Rīgas krievu sabiedrības grupas pārstāvjiem, kuru vidū veidojās viņa pasūtītāju loks. Eizenšteina ēku plānojums neizceļas ar telpiskā risinājuma novatorismu un augstvērtīgām kvalitātēm; visām viņa projektētajām celtnēm izmantota arī historismam raksturīga, simetriski organizēta fasādes kompozīcija ― izņēmums ir nams Elizabetes ielā 10a, kura fasādes risinājums ar asimetrisku ieejas mezgla izvietojumu saistīts ar jau agrāk projektētā nama specifiku (ēkas projekta autors K.Pēkšēns). Eizenšteina ēku fasādēs aksiālo risinājumu parasti akcentē erkeri vai balkoni, kas izvietoti tieši celtnes centrā virs caurbrauktuves vai arī abās fasādes pusēs simetriski virs ieejām. Atkāpes no šīs shēmas ir vienīgi ēkām, kas izvietotas ielu stūru gruntsgalalos (piemēram, Strēlnieku ielā 19 vai Alberta ielā 13). Eizenšteina pirmās celtnes Rīgā ― 1897.g. projektētais īres nams Strēlnieku ielā 19, kā arī 1898.g. projektētais īres nams Krišjāņa Barona ielā 39 ― ir historisma neorenesanses stilistikai tipiskas ēkas, kuru atturīgo dekoru veido itāļu 16.gs. arhitektūrai raksturīgi dekoratīvi elementi (rusti, pilastri, sandriki, balustrādes). ==Jūgendstila dekors== Jūgendstila dekoram Eizenšteins pievēršas ap 1901.g., iespējams, Parīzes 1900.g. Pasaules izstādes (''Exposition Universelle'') materiālu iespaidā, kas atspoguļojas vēl askētiskajā A.Poles nama fasādē Dzirnavu ielā 18 (iekšpagalmā), kā arī eklektiskajā, bagātīga plastiska dekora pārsātinātajā J.Lazdiņa nama Elizabetes ielā 33 fasāžu risinājumā. Lazdiņa nams ir pirmais Eizenšteina projektēto ēku vidū ar īpaši bagātīgu būvtēlniecības izmantojumu, kas raksturo arī turpmākās ― laika posmā no 1903. līdz 1906.g. ― projektētās celtnes. 1903.g. apstiprināti projekti, kā arī uzsākta būvniecība arhitekta projektētajā namā Alberta ielā 8 (īpašnieks A.Pole). Šajā pašā gadā uzsākta fasādes pārbūve Iljaševa/fon Hanovskas īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10a, kā arī īres un veikalu namam Elizabetes ielā 10b, kura īpašnieks bija augsta ranga Krievijas valdības ierēdnis ― īstenais vecākais valsts padomnieks A.Ļebedinskis. Divu turpmāko gadu laikā Ļebedinskim Eizenšteins projektējis vēl trīs ēkas Alberta ielā: Alberta ielā 6, Alberta ielā 13 (abas ― 1904) un Alberta ielā 4 (1905). 1905.g. projektēta S.Mitusova pamatskola Strēlnieku ielā 4a, kā arī P.Šteinberga nams Brīvības ielā 99. Tipoloģiski līdzīgās dekoratīvās ievirzes ēku virkni noslēdz divi 1906.g. rotmistram Vladimiram Boguslavskim projektēti nami Alberta ielā 2 un 2a, vienlaikus uzrādot jau nedaudz atšķirīgus dekora izvēles principus. Visu minēto Eizenšteina projektēto celtņu dekoratīvā risinājuma pamatideja principiāli nemainās ― tām raksturīgs plašs, spēcīgi izakcentētas būvtēlniecības izmantojums, kas fasāžu kompozīcijās iekļaujas, tieši izrietot no historisma ēkām raksturīgiem fasāžu dekora principiem ar uzsvērti ritmizētiem viena vai vairāku elementu atkārtojumiem. Dekorā plaši lietoti jūgendstila stilistikai raksturīgi motīvi, tāpat arī tādi, kas pārmantoti no historisma un ir iezīmīgi heraldikai (piemēram, grifi, lauvas, pūķi u.c.), kāpinot ēkas reprezentablo iespaidu. Palielinot atsevišķo motīvu izmērus, kā arī kopējo dekoratīvo elementu masu, tiek panākti efektīgi risinājumi. Plastiski izakcentētie motīvi rada spēcīgus gaismēnu kontrastus, kontrasta princips ir dominējošs arī pašu motīvu traktējumā, pievēršoties mērogu variācijām, naturālistiskam vai arī spēcīgi stilizētam risinājumam. Fasādēm izmantotas arī jūgendstilam raksturīgas fasāžu apdares ar glazētu ķieģeļu un apmesto virsmu kontrastiem, atsevišķos gadījumos pievēršoties arī netradicionālu logu formu risinājumam (t.s. nierveidīgā forma namam Elizabetes ielā 10a, t.s. vēdekļveida jeb atslēgas cauruma forma trim logiem namam Alberta ielā 4), kas 19. un 20.gs. mijā bija ieguvis popularitāti un bija raksturīgs jūgendstila celtnēm Vīnē, arī Berlīnē u.c. Minētās iezīmes, neapšaubāmi, lielākā vai mazākā mērā ir aplūkojamā perioda celtņu dekora Rīgā kopīga iezīme. Eizenšteina ēku dekora specifiku veido antropomorfā dekora motīvu ekspresīvais vai ― gluži pretēji ― statiskais risinājums, kā arī prasme ar dekoru radīt spriedzes un emocionāla daudznozīmīguma iespaidu, ko kāpina zoomorfo motīvu atklāts vai slēpts draudīgums, precīzi balansējot uz robežas starp skaisto un briesmīgo. ==Dekoratīvo motīvu avoti un dekora izpildītāju problēma== Eizenšteina fasāžu dekora motīvu ģenēzes kontekstā nepārprotami ir O.Vāgnera skolas, kā arī Berlīnes laikmetīgās arhitektūras dekora iespaidi, vienlaikus svarīgas ir dekoratīvās idejas, kas pārņemtas no Vīnes historisma un Parīzes II impērijas stila celtnēm, vēsturisko stilu citāti (manierisma groteskais ornaments, antīkās Grieķijas, seno Austrumu civilizāciju u.c. tēmas), kā arī laikmetīgi avoti (Renē Lalika juvelierizstrādājumi, Oto Rīta arhitektoniskās fantāzijas u.c). Eizenšteina namu dekorā varēja atspoguļoties arī centieni veidot vispārinātas asociācijas par pils tēmām, izmantojot neobarokālus paņēmienus (J.Lazdiņa nams Elizabetes ielā 33, A.Ļebedinska īres nami Alberta ielā 6 un 13), papildinot dekoru ar tolaik moderniem akcentiem. Neraugoties uz dekoratīvās tēlniecības pārbagātību, kā arī dažādajiem motīvu avotiem, fasāžu kompozīju risinājumos izdevies panākt saliedētību. Eizenšteina celtņu dekora izpildītāju jautājums paliek atklāts ― fasāžu zīmējumos detaļām vērība tiek pievērsta tikai atsevišķos gadījumos, tādējādi nav iespējams konstatēt, kā risinājās darbs ar detaļu izstrādi. Domājams, ka laika periodā no 1901. līdz 1905.g. arhitekta ēku fasāžu dekors tika darināts būvtēlniecības uzņēmumos ''Otto & Wassil'', sadarbojoties ar A.Folca uzņēmumu. 1906.g. projektēto namu dekors (vai tā atsevišķi elementi) darināts F.Vlasāka uzņēmumā. ==Vēlīnie darbi un pievēršanās klasiskās arhitektūras dekora tēmām== Pēdējie Eizenšteina darbi Rīgas arhitektūrā ir 1911.g. projektētās divas ēkas Maskavas priekšpilsētā. To mākslinieciskajā risinājumā, atsakoties no agrā jūgendstila periodam raksturīgā skulpturālā pārsātinājuma, vērojama pievēršanās brīvai variācijai par klasiskās arhitektūras tēmām (Strūgu ielā 3), kā arī dekoratīvā efekta radīšana, izmantojot atturīgu gaiši zilo glazēto ķieģeli (Lomonosova ielā 3), tādējādi vēlreiz no jauna apliecinot lielisku laikmeta mainīgo modes tendenču izjūtas izpratni. ==Mantojuma vērtējums un saglabāšanās== Vēl vēlā jūgendstila periodā (līdz 1914) Eizenšteina daiļrade tika vērtēta pretrunīgi. Starpkaru posmā, kā arī periodā pēc Otrā pasules kara tā ieguva izteikti negatīvu vērtējumu, kā atskaņas saglabājās vēl pirmajās J.Krastiņa Rīgas jūgendstilam veltītajās publikācijās 20.gs. 80.gadu sākumā. Mūsdienās Eizenšteina celtnes tiek vērtētas kā Rīgas arhitektūrai raksturīga agrā jūgendstila izpausme. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Grosa S. ''Jūgendstila dekors Rīgas 19.gs. un 20.gs. mijas arhitektūrā'' : promocijas darbs (sagatavošanas stadijā). #Krastiņš J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1980. 44.―52.lpp. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Zvaigzne'', Nr.10, 1989, 24.lpp., 4.vāks. #Krastiņš J. Mihails Eizenšteins. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. Rīga, 1995. 144.―145.lpp. #Krastiņš J. ''Rīgas arhitektūras meistari''. Rīga, 2002. 138.―153.lpp. #Raša S. Mihails Eizenšteins. Tēmas un simboli Rīgas jūgendstila arhitektūrā 1901―1906. Rīga, 2003. =Attēli= # [[:image:Eizensteins_foto.jpg|Mihails Eizenšteins ar sievu Jūliju un dēlu Sergeju.]] 1900. RTMM # [[:image:Eizensteins_Strelnieku_19.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 19. 1897. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_4_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Ēkas fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_b_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_c_Alberta_4.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 4. 1904. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. 1903. I.Stūrmaņa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_frag_Elizabetes_10b.jpg|Ļebedinska nams Elizabetes ielā 10b. Ēkas fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_2a.jpg|V.Boguslavska nams Alberta ielā 2a. 1906. Fasādes fragments.]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13_zimejums.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes zīmējums. VVA]] # [[:image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Fasādes fragments. I.Prēdeļa foto.]] # [[:image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. (1911). I.Stūrmaņa foto.]] <gallery> Image:Eizensteins_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Image:Eizensteins_Fasades_fragments_Alberta_13.jpg|Ļebedinska nams Alberta ielā 13. 1905. Image:Eizensteins_Strugu_3.jpg|Š.Locova īres nams Strūgu ielā 3. 1911. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Eizenšteins, Mihails]] __NOEDITSECTION__ 0 1595 2709 2517 2008-11-11T09:49:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas.]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881.]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi.]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891.]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894.]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891.]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900.]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.6.―1909.1.2.) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1887 2710 2333 2008-11-11T09:54:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams. 1876.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā. 1889―1891.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901―1905.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1903―1906.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902―1905.]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka. 1900―1902.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama; 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Apena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Apena I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra'', Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”, 1893.]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums. Image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893. Image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums. Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. 1907. Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. 1907. Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1908. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 1884 2711 2321 2008-11-11T10:04:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909.]] Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2712 2711 2008-11-11T10:05:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909.]] Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2713 2712 2008-11-11T10:06:17Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909.]] Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2714 2713 2008-11-11T10:06:39Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909.]] Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2715 2714 2008-11-11T10:07:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse.]] Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909.]] Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri.]] </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 2716 2715 2008-11-11T10:08:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Laube_fotoportrets.jpg|thumb|E.Laube. Fotouzņēmums. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. 1901.]] [[Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A.Ķeniņa skolas ēkas. 1905.]] [[Image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|thumb|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1906.]] [[Image:Laube_Kronvalda_10.jpg|thumb|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. 1907.]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] [[Image:Laube_Alberta_11.jpg‎|thumb|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_62.jpg|thumb|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] [[Image:Laube_Brivibas_36.jpg|thumb|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka. 1907.]] [[Image:Laube_Lacplesa_51.jpg|thumb|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51.. 1909.]] [[Image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|thumb|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] '''Eižens Laube''' (1880.25.V―1967.21.VII) tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20.gs. pirmās puses arhitektiem, arhitektūras pedagogiem un teorētiķiem Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un darbs K.Pēkšēna birojā== Laube dzimis 1880.g. Rīgā. Tēvam Kārlim Teodoram Laubem, kas Rīgā ieradies no Ziemeļvidzemes (kur bija viņa dzimtas mājas un kur bija apguvis podnieka amatu pie [[Jēkabs_Dranda|Jēkaba Drandas]]) Āgenskalnā piederēja pārtikas veikaliņš. Laubes mātes patēvs bija būvuzņēmējs. Laube no 1892.g. mācījās Pētera I reālskolā, pēc tās absolvēšanas 1899.g. uzsāka studijas Rīgas Politehniskā institūta Būvniecības nodaļā, ko pabeidza 1906.g., iegūstot inženiera arhitekta grādu. Laube pieder t.s. trešajai latviešu arhitektu paaudzei, kuras profesionālās darbības sākuma periods sakrīt ar laiku, kad Rīgas arhitektūrā ienāca jūgendstils. (Sk. [[1890_–_1915:_Arhitektūra|Latvijas arhitektūras vispārējais raksturojums]].) Praktisku darbību arhitektūras jomā viņš uzsāka 1900.g. pavasarī kā zīmētājs arhitekta [[Konstantīns_Pēkšēns|Konstantīna Pēkšēna]] birojā, vēl būdams Rīgas Politehniskā institūta pirmo kursu students, vēlāk kļūstot par Pēkšēna palīgu. Viņa karjeras sākumā būtisks ir fakts, ka Pēkšēns, kura birojā Laube uzsāka arhitekta praksi, bija predisponēts novācijām. ==Pievēršanās agrajam jūgendstilam== Par vienu no pirmajiem Pēkšēna un Laubes kopdarbiem (1901) tiek uzskatīts Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, kas vienlaikus ir arī viena no pirmajām Pēkšēna birojā projektētajām ēkām, kuras dekorā izmantots Rīgas agrīnajam jūgendstilam raksturīgs plastiskais dekors ar jūgendstila simboliku. 1903.g. Laube piedalījies Pēkšēna personīgā īres un dzīvojamā nama Alberta ielā 12 projektēšanā ― celtne izceļas ar gleznieciski izteiksmīgu siluetu, asimetrisku un atraktīvu apjomu kārtojumu, dekorēto laukumu un gludā apmetuma pretnostatījumiem. Līdztekus būvtēlniecībai, kurā variēts dabas motīvu attēlojums un vispārinātas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas, dekoram izmantots arī pildrežģis. ==Somu arhitektūras iespaidi un mākslinieciskā rokraksta stabilizēšanās== Ap 1905.g. Laube pievērsās t.s. ziemeļu jūgendstilam jeb nacionālajam romantismam, kļūstot par vienu no šā arhitektūras virziena iniciatoriem Rīgā (līdztekus A.Vanagam, [[Konstantīns_Pēkšēns|Pēkšēnam]] un B.Bīlenšteinam). Par būtisku impulsu šā jūgendstila varianta attīstībā Laubes daiļradē tiek uzskatīts Somijas apmeklējums 1905.g. (kopā ar studiju biedru arhitektu Vanagu un mākslinieku J.Lībergu), kur tika gūti iespaidi, kā arī nodibināti personiski kontakti ar vairākiem somu arhitektiem. Turpmāko divu gadu laikā Pēkšēna birojs kļuva par galveno nacionālā romantisma attīstības centru Rīgā. Tiek uzskatīts, ka pie vienas no pirmajām nacionālā romantisma ēkām Rīgā projektēšanas ― Kļaviņas īres nama Marijas ielā 26 ― 1905.g. kopā ar Pēkšēnu piedalījies arī Laube. Kā abu arhitektu kopdarbs veidota arī A.Ķeniņa skolas ēka (1905), inženiera J.Rītera īres nams Tērbatas ielā 33/35 (1906), kā arī Pēkšēna īres nams Kronvalda bulvārī 10 (1907). Visām minētajām celtnēm raksturīgs racionāli risināts plānojums, bet fasāžu noformējumā ― pievēršanās apjomu ģeometrizācijai, atteikšanās no Rīgas agrajam jūgendstilam raksturīgā bagātā plastiski akcentētā dekora, faktūru kontrasti, dažādu materiālu pretnostatījums, iegrebtā ornamenta izmantojums, kurā nereti lietoti stilizēti etnogrāfiski motīvi. Šajā laikā Laubes mākslinieciskais rokraksts nostabilizējās, un 1907.g. viņš uzsāka neatkarīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. ==Patstāvīgas prakses uzsākšana. Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils ar neoklasicisma elementiem== Turpmāko gadu laikā ― periodā līdz 1909.g. ― Laubes projektētās ēkās (galvenokārt Rīgai raksturīgos īres namos ar veikaliem vai kantoriem) nacionālajam romantismam raksturīgi paņēmieni ir dominējoši. Celtņu apjomu izvēlē, kā arī dekorā arhitekts nereti veido brīvas variācijas par somu arhitektūras tēmām, gleznieciskus efektus panākot galvenokārt ar atsevišķu apjomu un elementu kārtojumiem un fasāžu risinājumos uzsverot izsmalcinātas ornamentalitātes lomu (Krastkalna nams Brīvības ielā 47, 1908; Poles nams Alberta ielā 11, 1908; Virša nams Brīvības ielā 62, 1908). Līdztekus nacionālā romantisma paņēmieniem ap 1907.g. Laube pievērsies vēlā jūgendstila variācijām, iekļaujot ēku risinājumos brīvas stilizācijas par gotikas tēmām (Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības bankas fasāde Rīgā, Brīvības ielā 36, 1907), kā arī atsevišķus klasisko stilu motīvus (rustikalizētās alegoriskās figūras Virša nama fasādē, kesonas Krastkalna nama vestibila griestu risinājumā, ampīra dekoratīvie motīvi Virša nama interjeru dekorā u.c.). Ēku fasāžu dekorā nereti izmantoti jūgendstilam raksturīgi abstrakti vai tēlojoši motīvi, kuru plastiskais risinājums ir veidots, tiecoties sintezēt fasādes plakni ar izvēlētajiem dekoratīvās tēlniecības motīviem, kuru risinājumos dominē plastisko formu stilizācija un ģeometrizācija (A.Freija īres nama fasādes dekors Brīvības ielā 47, 1909). Dekorā plaši lietots iegrebtais cilnis un reālistisks plastisko formu attēlojums izmantots tikai atsevišķos gadījumos (piemēram, florālu motīvu frīzes ― Lāčplēša iela 51, 1909). Ap 1909.g. Laubes nacionālā romantisma stilistikā projektēto ēku fasādēs gleznieciski mīkstinātās formu aprises (skice Tallinas vācu teātra projektu konkursam) nereti nomaina pat agresīvu apjomu plastika, kas īpaši raksturīga vairāku ēku stūru risinājumiem ― Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67, Ķempeļa nams Ģertūdes ielā 23 un ēku komplekss Lāčplēša, Avotu un Birznieka-Upīša ielas krustojumā (t.s. Romānova bazārs) (visas 1909). Minēto celtņu fasādēs plastisko masu kārtojumos atspoguļojas spēcīga interese par tektoniku, dekora elementu ģeometrizācija. Laube strādājis arī interjeru noformējumā, veidojot gan telpu dekoratīvo noformējumu, gan arī iekārtas priekšmetu zīmējumus. Saglabājušies Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeru fotouzņēmumi (kopā ar Pēkšēnu, 1907), arī fotouzņēmuni 1907.g. konkursa izstādei “Strādnieka māja" Rīgā, kuros interjeri ir funkcionāli pārdomāti un ieturēti ģeometrizēti izsmalcināta jūgendstila stilistikā. ==Neoklasicisma nostiprināšanās Laubes arhitektūrā== Ar 1909.g. Laubes darbos arvien vairāk jūtami eksperimenti ar neoklasicisma formām, kurus varēja sekmēt gan nacionālā romantisma ēkām veltītās kritiskās publikācijas reģionālajā presē, gan arī neoklasicisma aktivizēšanās Eiropas arhitektūrā ― ir zināms, ka arhitekts 1909.g. bijis Zviedrijā, Dānijā un Vācijā, 1910.g. ― Vācijā un Francijā. Pievēršanās neoklasicismam atspoguļojas kopā ar E.Poli projektētā Latviešu biedrības nama risinājumā (1909), kam raksturīga neoklasicisma un jūgendstila dekoratīvo formu saspēle. Spēcīgs klasiskās arhitektūras elements atspoguļojas Liepiņa dzīvojamā nama arhitektūrā (1911), bet it īpaši Rīgas Hipotēku bankas projektā, kas ieguva 1911.g. izsludinātā konkursa pirmo godalgu. Turpmāk neoklasicisma stilistika Laubes darbos kļūst dominējoša, ko apliecina Zommera un Romana nami Marijas ielā 25 un 37 (1913). Pēc Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanas starpkaru posmā Laube saglabāja plašu un vispusīgu arhitekta praksi. Kaut gan 20.gados arhitekts atsevišķos gadījumos neatsakās arī no funkcionālismam raksturīgiem paņēmieniem; par noteicošo stilistisko ievirzi viņa projektētajās ēkās uzskatāms neoklasicisms, kā arī t.s. neoeklektisms, kas pilnībā dominē 30.gados celto namu stilistikā. Interjeru jomā Laube daudz strādājis arī 20.gs. 30.gados (Rīgas pils Svētku zāle, Saeimas nams, Rīgas Latviešu biedrības nama interjers u.c.), pievēršoties galvenokārt neoeklektisma stilistikai. ==Sabiedriskā aktivitāte un pedagoģiskais darbs== Studiju gados Laube aktīvi iesaistījās latviešu studentu korporācijas “Selonija” darbībā (dibināta 1890), viens no tās mērķiem bija panākt latviešu līdztiesību akadēmiskās izglītības sistēmā. 1907.g. vienlaikus ar sava biroja atvēršanu uzsāka arī pedagoģisku darbību Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, kur turpināja strādāt līdz pat 1944.g. — sākumā kā docents, lasot lekcijas tēlotājģeometrijā, ornamentu mācībā, vēlāk arī arhitektūras formās. Pirmā Pasaules kara laikā, kad Rīgas Politehniskais institūts tika evakuēts uz Maskavu, Laube no 1915. līdz 1917.g. dzīvoja un strādāja Maskavā. Šeit uzrakstītais darbs “Formu un krāsu loģika” 1919.g. tika iesniegts kā habilitācijas darbs (publicēts 1921). 1920.g. Laubi ievēlēja par Arhitektūras fakultātes profesoru. 1919.g., pēc Latvijas valsts izveidošanās, viņš piedalījās Latvijas Augstskolas reorganizācijas komisijā, no jauna organizējot Arhitektūras fakultātes darbu (1919—1922, 1932—1934 un 1938—1940 bija Arhitektūras fakultātes dekāns). Pēc Latvijas Augstskolas (kopš 1922./23. mācību gada — Latvijas Universitāte) darba atsākšanas 1919.g. Laube bija tās pagaidu prorektors, no 1922.g. 1.jūlija līdz 14.septembrim pildīja rektora pienākumus. 1929.g. viņam piešķirts LU Goda doktora grāds (''Dr. arch. honoris causa''), 1937.g. tika ievēlēts par korespondētājbiedru Karaliskajā Britu Arhitektu institūtā (''The Royal Institute of British Architects''). Laube regulāri bija dažādu arhitektūras konkursu žūrijas loceklis, no 1909. līdz 1914.g. bija Rīgas pilsētas būvvaldes arhitektoniski māksliniecisko jautājumu eksperts, no 1924. līdz 1926.g. — Latvijas arhitektu savienības priekšsēdētājs, no 1936.g. līdz Otrā pasaules kara sākumam vadīja Nacionālo celtniecības arhitektonisko jautājumu komiteju u.c. Otrā pasaules kara beigās emigrēja — sākumā uz Berlīni, vēlāk uz Hamburgu, kur piedalījās Baltijas universitātes dibināšanā un līdzdarbojās Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes darbā (no 1947.g. profesors, no 1948.g. šīs fakultātes dekāns). 1950.g. Laube pārcēlās uz ASV — sākumā dzīvoja Olimpijā, Vašingtonas štatā, kopš 1955.g. — Oregonas štata Portlendā, kur galvenokārt pievērsās teorētiskam darbam. ==Teorētiskie raksti un publicistika== Laube uzskatāms par vienu no ražīgākajiem arhitektūras teorētiķiem Latvijā. Pirmā publikācija — 1908.g. žurnālā “Zalktis” (“Par būvniecības stilu”). 1921.g. Rīgā izdots pētnieciski metodisks apcerējums “Formu un krāsu loģika”. Turpinājis aktīvi publicēties arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, pievēršoties aktuāli praktiskiem arhitektūras jautājumiem, arhitektūras uztveres problēmām u.c. (Arhitektūras izpratne. ''Latvijas Universitātes Raksti''. Rīga, 1930.; ''Raksti par arhitektūru''. Linkolna, 1960.). K.Ulmaņa prezidentūras laikā Laube savās publikācijās nereti kļuva par valdības oficiālā viedokļa izteicēju, pievēršoties nacionālā arhitektūras stila jautājumiem. Mūža beigās, jau dzīvojot ASV, turpināja teorētisko darbību, sagatavojot apjomīgu manuskriptu ''Manifestation of Architecture'' (Latvijas Arhitektūras muzejā). ==Mantojums== Pēc Laubes projektiem uzcelts aptuveni 200 namu — dzīvojamās (galvenokārt daudzstāvu mūra, arī atsevišķas koka celtnes), kā arī sabiedriska rakstura ēkas, kas atrodas un saglabājušās galvenokārt Rīgā. Pazīstamākais darbs ārpus Rīgas ir Ķemeru viesnīcas ēka (1933). Laube bija labs zīmētājs — ir saglabājies viņa skiču albums (mūsdienās — privātā kolekcijā), kurā atrodami daudzu gadu desmitu gaitā darināti uzmetumi un skices, un, domājams, motīvus savu ēku dekoram arhitekts zīmējis pats. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Eižens Laube. Rīga. ''Latvijas arhitektūras muzeja fonda buklets, veltīts E.Laubes 120 gadu jubilejai''. R., 2000. #Grosa S. ''Rīgas jūgendstila dekoratīvā tēlniecība un glezniecība'' : promocijas darbs (manuskripts). #Kampe P. Īss pārskats par profesora Eižena Laubes darbību līdz pasaules kara sākumam. ''Latvijas Architektūra''. Nr.4., 1940. #Krastiņš J., Lejnieks J. Eižens Laube. ''Latvijas arhitektūras meistari''. Red. J.Lejnieks. R., 1995. #Krastiņš J. Ežens Laube. ''Rīgas arhitektūras meistari. 1850—1940''. R.: Jumava, 2002. #Krastiņš J. Eižens Laube. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2.[sēj]. #Levāne S. Eižens Laube — krāsa un faktūra. ''Latvijas Architektūra''. Nr.3., 4., 5., 6., 2000.; Nr.1., 2., 2001. #Ondzule I. Eiženam Laubem — 120. ''Latvijas Architektūra''. 3. (29) 2000. 82—83.lpp. =Attēli= # [[:image:Laube_fotoportrets.jpg|E.Laube. 1909. Fotouzņēmums.]] # [[:image:Laube_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1901.]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K.Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1903.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A.Ķeniņa skolas ēkas. (Kopā ar K.Pēkšēnu) 1905.]] # [[:image:Laube_Terbatas_33_zimejums.jpg|Inženiera J.Rītera īres nams Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) 1906. Fasādes projekta zīmējums.]] # [[:image:Laube_Kronvalda_10.jpg|K.Pēkšēna īres nams Rīgā, Kronvalda bulvārī 10. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) 1907.]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Krastkalna īres nams Rīgā, Brīvības ielā 47. 1908.]] # [[:image:Laube_Alberta_11.jpg‎|Poles īres nams Rīgā, Alberta ielā 11. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_62.jpg|Virša īres nams Rīgā, Brīvības ielā 62. 1908.]] # [[:image:Laube_Brivibas_36.jpg|Rīgas Rūpnieku un amatnieku savstarpējās kredītbiedrības banka, Rīgā, Brīvības ielā 36. 1907.]] # [[:image:Laube_Lacplesa_51.jpg|Īres nams Rīgā, Lāčplēša iela 51, 1909. Fasādes fragments.]] # [[:image:Laube_Tallinas_teatra_skice.jpg|Skices Tallinas vācu teātra projektu konkursam. 1909.]] # [[:image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909.]] # [[:image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Privātā kolekcijā.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. (Kopā ae E.Poli.) 1909.]] # [[:image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911.]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K. Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] # [[:image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. (Kopā ar K.Pēkšēnu.) Nav saglabājušies (fotoattēli no 1907.g. ''Jahrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen'').]] <gallery> Image:Laube_Valdemara_67.jpg|Beržinska nams K.Valdemāra ielā 67. 1909. Image:Laube_Albums_1.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Image:Laube_Albums_2.jpg|E.Laubes skiču albuma lappuse. Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Rīgas Latviešu biedrības nams. 1909. Image:Laube_Hipoteku_bankas_projekts.jpg|Hipotēku bankas projekts. 1911. Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_1.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_2.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. Image:Laube_Kreditbiedribas_interjeri_3.jpg|Latviešu savstarpējās kredītbiedrības bankas interjeri. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Laube, Eižens]] __NOEDITSECTION__ 6 2059 2717 2359 2008-11-11T10:11:04Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Lielausis Zalumballe.jpg]]" versija: Konstantīns Lielausis. Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Zaļumballe. ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM 6 2060 2718 2360 2008-11-11T10:12:34Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Lielausis Muzikanti.jpg]]" versija: Konstantīns Lielausis. Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Muzikanti. Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM 6 2070 2719 2370 2008-11-11T10:14:58Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Lielausis Spradziens.jpg]]" versija: Konstantīns Lielausis. Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Sprādziens. 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM 6 2069 2720 2369 2008-11-11T10:16:21Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Lielausis Vaciesi Kurzeme.jpg]]" versija: Konstantīns Lielausis. Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Lielausis. Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM 0 2046 2721 2371 2008-11-11T10:18:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Lielausis_foto.jpg|thumb|Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums.]] [[Image:Lielausis_Zalumballe.jpg|thumb|Zaļumballe. ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Lielausis_Muzikanti.jpg|thumb|Muzikanti. Ne vēlāk par 1913.]] [[Image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|thumb|Svētdienas viesi. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Vakara.jpg|thumb|Vakarā. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|thumb|Uz ezera. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Kulsana.jpg|thumb|Kulšana. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|thumb|Uz prāmja. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|thumb|Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Tejnica.jpg|thumb|Tējnīcā. Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp.]] [[Image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|thumb|Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|thumb|Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918.]] [[Image:Lielausis_Spradziens.jpg|thumb|Sprādziens. 1914 – 1919.]] '''Konstantīns Lielausis''' (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitgadē Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija un veidošanās faktori== Konstantīns Lielausis dzimis 1890. g. Daugavpilī dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē. Pēc mācībām privātskolā Rīgā studējis laikā no 1905. g. līdz 1915. g. Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza ar 1. pakāpes gleznotāja grādu. Trūcīgās biogrāfiskās ziņas neļauj spriest par studiju gaitu, subjektīvām interesēm, paraugiem, topošā mākslinieka personību u. c. Lielauša glezniecības tipiskā stilistika, kāda pazīstam pēc nedaudziem zināmiem oriģināliem un reprodukciju virknes, bija izveidojusies jau uz 1912. – 1913. g. , kad viņš sāka piedalīties latviešu mākslinieku izstādēs un tika ievērots latviešu mākslas kritikā. Ņemot vērā Lielauša ilgstošo izglītošanos Maskavā un darbu raksturu, jāpieņem, ka apmeklētās skolas pasniedzēju ietekme veidoja Lielauša māksliniecisko praksi. Lielauša mācību gados tās pasniedzēji bija Abrams Arhipovs (''Абрам Архипов''), Sergejs Ivanovs (''Сергей Иванов''), Sergejs Maļutins (''Сергей Малютин''), Aleksejs Stepanovs (''Алексей Степанов''), kurus vienoja orientācija uz sadzīves žanru tematiku, kas tika interpretēta pielietojot specifiski gleznieciskas medija kvalitātes un impresionisma elementus. Kādreizējais V. Penģerota apgalvojums, ka skola nav atstājusi iespaidu uz Lielauša attīstību un par viņa mākslas vāciskumu, nav pietiekami argumentēts. Lielauša saskare ar Rietumeiropas mākslas paraugiem nav konkretizējama. Nav arī ziņu par viņa ceļojumiem uz Rietumiem. 1914. g. Rīgā viņš bija ticies ar A. Plīti-Pleitu un A. Bertelsonu, Minhenes akadēmijas audzēkņiem, bet netieša informācija par šī centra mākslu nevarētu būt spēcīgs veidojošs faktors. Protams, Lielausis varēja iepazīt tālaika impresaionistisko un postimpresionistisko dažādu skolu mākslu izstādēs un pēc reprodukcijām. Lielauša biogrāfija noslēgums paliek īpaši neskaidrs. Domājams, pirmā pasaules kara gados viņš palika Latvijā un, spriežot pēc vienas gleznas sižeta, piedzīvoja vācu armijas okupāciju. Pēc neapstiprinātām biogrāfiskām ziņām mākslinieks 1919. g. devies uz Bahmutu un pilsoņu kara gados kaut kur Krievijā miris. ==Lielauša glezniecības reālisms== Zināmo darbu stilistika ir visumā viendabīga, attīstība, ja neskaita kara laika tematikas ienākšanu pēdējās gleznās, grūti konstatējama. Lielauša pamatkoncepcija atbilst reālistu „patiesību teikšanas” principam, kas realizējās sava laika ikdienas reāliju atveidos. Lielauša gadījumā tā ir viņam zināmā Latvijas lauku un mazpilsētu sadzīve, kuras ikdienišķo norišu tēlojums saskaņojas ar no impresionisma tradīcijas patapināto kompozīciju fragmentārismu. Izvēlēto šķietami nejaušu sadzīves momentu un attiecīgu figūru pozu, kustību, psiholoģisko izteiksmju fiksācijai kopā ar tērpu un vides pazīmēm ir tipizācijas kvalitātes. Tai pat laikā Lielausis parasti vairāk vai mazāk saasina tēlu raksturojumus, tuvojoties to komiskai interpretācijai. Lai gan tēlu un vides sociālā ikonogrāfija ir ļoti skaidra un Lielausis bija saistīts ar Maskavas žanristiem, kuru darbos saglabājās, gan transformēta, krievu peredvižņiku tradīcija, tomēr tendenciozi sociāli vēstījumi viņa darbos nav nolasāmi. Lielausis ir drīzāk objektīvs, nedaudz ironisks vērotājs un stāstītājs, kas pievērsts dažādām provinces dzīves pusēm. ==Gleznu ikonogrāfija== Daļa no zināmiem darbiem veltīta piezemēti traktētām zaļumballes un svētdienīgu notikumu ainām ar to dalībnieku spilgto tipāžu (˝[[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe]]˝, ne vēlāk par 1912, ˝[[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti]]˝, ne vēlāk par 1913, abi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, turpmāk LNMM, ˝[[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nav zināma). Citkārt provinces reālijas iegūst idillisku nokrāsu, tēlojot mājas dzīves omulību ainā ar sievietēm pie lampas (˝[[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma) vai apcerīgu mūzikas un dabas baudīšanu ainā ar laiviniekiem un flautas spēlētāju (˝[[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Citos gadījumos fragmentari organizētā kompozīcija veidojas kā objektīvistiska ierasto laucinieku darba, brauciena, dzelzceļa stacijas, tējnīcas apmeklētāju dokumentēšana (˝[[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātne]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīca]]˝, visi 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Dramatiskāks notikums - ugunsgrēks tiek rādīts kā ziņkārīgo vērota izrāde (˝[[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji]]˝, 1912 - 1914, atrašanās vieta nezināma). Lielauša sava laika ļaužu tipāža sociālā, nacionālā un profesionālā ikonogrāfija ir plašāka nekā citiem tālaika Latvijas māksliniekiem (latviešu zemnieki, dažādu kārtu un tautību pilsētnieki, tai skaitā ebreji, kuru skaits Latgalē bija liels, kareivji, kārtības sargi muzikanti, ugunsdzēsēji), Atkarībā no konkrētās ainas, vides motīvi variējās (tipiskās lauku mājas ar nošļauptiem jumtiem, ūdens klajs, zaļumi, saules gaismas atspīdumi, preču vagoni, nomākušās debesis, kūstošs sniegs, interjeru krēsla u. c.) Uz kara gadiem attiecināma glezna ˝[[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē]]˝ (1915 – 1918, LNMM), lielāka un vairāk izstrādāta nekā citas oriģinālos zināmās eļļas. Aktīvās karadarbības dramatisms te atklāti neparādās, stāsts par vācu kareivjiem, kas sanākuši zemnieka sētā un iztaujā tās iemītniekus, rāda drīzāk okupētās Kurzemes sadzīves rutīnu. Kara posts atklājas ainā ar sprādzienu pilsētā.(„[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens]]”, 1914 – 1919, LNMM). Te Lielausis, nezaudējot savu ironiskā stāstītāja attieksmi, rāda sprādziena dūmu mutuli svinīgi paceļamies pilsētas laukuma vidū un panikā bēgošu grotesku pilsētnieku pūli. ==Formveide== Lielauša gleznu formveide liecina par impresionistiskās un postimpresionistiskās tradīcijas uzturēšanu. Kompozicionālais fragmentārisms un momentāno norišu fiksācija, kas imitē optiski tveramās realitātes fragmentus ir pastāvīgi. Lielausis aprobežojas ar nepieciešamākām tēloto objektu pazīmēm., līdz ar to apvieno, vienkāršo formas un līnijas, lietoja salīdzinoši plašu triepienu. Ludolfs Liberts, kas viņu personīgi pazina un vēlāk bija viņa pirmais biogrāfs, apgalvoja, ka Lielausis parasti gleznojis redzēto pēc atmiņas. Tomēr daudzās pietiekami precīzās priekšmetiskās detaļas, kuras būtu grūti atcerēties, liek domāt, ka Lielausis varēja izmantot ne tikai uz vietas zīmētās skices, bet arī fotogrāfisko materiālu. Krāsu laukumi ir galvenais Lielauša līdzeklis, ar to palīdzību tiek iezīmētas priekšmetiskās formas, reducētās gaismēnu attiecības, to polihromijas akcenti piešķir kolorītam zināmu dekoratīvismu. Laukumu robežas tiek visbiežāk pietiekami skaidri definētas, veidojās siluetu efekti vai citkārt lineāras kontūras. Vispārinošais samērā plašais triepiens rada mēreni pastozu faktūru. Lielausis neatsakās arī no formu līriskiem mīkstinājumiem (pieminētie „Muzikanti”, vēlāk par 1913, LNMM). Pēdējā darbā acīmredzama arī raupja gleznas audekla estetizācija. Radikālāku formveides sākumi ir nojaušami pieminētā kompozīcija ˝Sprādziens˝: telpiskās struktūras un bēgošu figūru deformācijas liecina par savdabīgu, no Lielauša ironijas izaugušu, latentu ekspresionismu. ==Mantojums== Nedaudzie saglabājušies Lielauša darbu oriģināli atrodami LNMM Rīgā. Lielāks skaits zudušo darbu reprodukciju publicēti Latvijas presē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Liberts, L. Konstantins Lielausis. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. – 135. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Lielausis_foto.jpg|Konstantīns Lielausis.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: _ Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. # [[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM. # [[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti.]] Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM. # [[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. # [[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātnē.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīcā.]] Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji.]] 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. # [[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē.]] 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM. # [[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens.]] 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Lielausis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 2722 2721 2008-11-11T10:19:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Lielausis_foto.jpg|thumb|Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums.]] [[Image:Lielausis_Zalumballe.jpg|thumb|Zaļumballe. ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Lielausis_Muzikanti.jpg|thumb|Muzikanti. Ne vēlāk par 1913.]] [[Image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|thumb|Svētdienas viesi. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Vakara.jpg|thumb|Vakarā. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|thumb|Uz ezera. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Kulsana.jpg|thumb|Kulšana. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|thumb|Uz prāmja. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|thumb|Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Tejnica.jpg|thumb|Tējnīcā. Ap 1915.]] [[Image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|thumb|Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914.]] [[Image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|thumb|Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918.]] [[Image:Lielausis_Spradziens.jpg|thumb|Sprādziens. 1914 – 1919.]] '''Konstantīns Lielausis''' (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitgadē Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija un veidošanās faktori== Konstantīns Lielausis dzimis 1890. g. Daugavpilī dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē. Pēc mācībām privātskolā Rīgā studējis laikā no 1905. g. līdz 1915. g. Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza ar 1. pakāpes gleznotāja grādu. Trūcīgās biogrāfiskās ziņas neļauj spriest par studiju gaitu, subjektīvām interesēm, paraugiem, topošā mākslinieka personību u. c. Lielauša glezniecības tipiskā stilistika, kāda pazīstam pēc nedaudziem zināmiem oriģināliem un reprodukciju virknes, bija izveidojusies jau uz 1912. – 1913. g. , kad viņš sāka piedalīties latviešu mākslinieku izstādēs un tika ievērots latviešu mākslas kritikā. Ņemot vērā Lielauša ilgstošo izglītošanos Maskavā un darbu raksturu, jāpieņem, ka apmeklētās skolas pasniedzēju ietekme veidoja Lielauša māksliniecisko praksi. Lielauša mācību gados tās pasniedzēji bija Abrams Arhipovs (''Абрам Архипов''), Sergejs Ivanovs (''Сергей Иванов''), Sergejs Maļutins (''Сергей Малютин''), Aleksejs Stepanovs (''Алексей Степанов''), kurus vienoja orientācija uz sadzīves žanru tematiku, kas tika interpretēta pielietojot specifiski gleznieciskas medija kvalitātes un impresionisma elementus. Kādreizējais V. Penģerota apgalvojums, ka skola nav atstājusi iespaidu uz Lielauša attīstību un par viņa mākslas vāciskumu, nav pietiekami argumentēts. Lielauša saskare ar Rietumeiropas mākslas paraugiem nav konkretizējama. Nav arī ziņu par viņa ceļojumiem uz Rietumiem. 1914. g. Rīgā viņš bija ticies ar A. Plīti-Pleitu un A. Bertelsonu, Minhenes akadēmijas audzēkņiem, bet netieša informācija par šī centra mākslu nevarētu būt spēcīgs veidojošs faktors. Protams, Lielausis varēja iepazīt tālaika impresaionistisko un postimpresionistisko dažādu skolu mākslu izstādēs un pēc reprodukcijām. Lielauša biogrāfija noslēgums paliek īpaši neskaidrs. Domājams, pirmā pasaules kara gados viņš palika Latvijā un, spriežot pēc vienas gleznas sižeta, piedzīvoja vācu armijas okupāciju. Pēc neapstiprinātām biogrāfiskām ziņām mākslinieks 1919. g. devies uz Bahmutu un pilsoņu kara gados kaut kur Krievijā miris. ==Lielauša glezniecības reālisms== Zināmo darbu stilistika ir visumā viendabīga, attīstība, ja neskaita kara laika tematikas ienākšanu pēdējās gleznās, grūti konstatējama. Lielauša pamatkoncepcija atbilst reālistu „patiesību teikšanas” principam, kas realizējās sava laika ikdienas reāliju atveidos. Lielauša gadījumā tā ir viņam zināmā Latvijas lauku un mazpilsētu sadzīve, kuras ikdienišķo norišu tēlojums saskaņojas ar no impresionisma tradīcijas patapināto kompozīciju fragmentārismu. Izvēlēto šķietami nejaušu sadzīves momentu un attiecīgu figūru pozu, kustību, psiholoģisko izteiksmju fiksācijai kopā ar tērpu un vides pazīmēm ir tipizācijas kvalitātes. Tai pat laikā Lielausis parasti vairāk vai mazāk saasina tēlu raksturojumus, tuvojoties to komiskai interpretācijai. Lai gan tēlu un vides sociālā ikonogrāfija ir ļoti skaidra un Lielausis bija saistīts ar Maskavas žanristiem, kuru darbos saglabājās, gan transformēta, krievu peredvižņiku tradīcija, tomēr tendenciozi sociāli vēstījumi viņa darbos nav nolasāmi. Lielausis ir drīzāk objektīvs, nedaudz ironisks vērotājs un stāstītājs, kas pievērsts dažādām provinces dzīves pusēm. ==Gleznu ikonogrāfija== Daļa no zināmiem darbiem veltīta piezemēti traktētām zaļumballes un svētdienīgu notikumu ainām ar to dalībnieku spilgto tipāžu (˝[[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe]]˝, ne vēlāk par 1912, ˝[[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti]]˝, ne vēlāk par 1913, abi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, turpmāk LNMM, ˝[[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nav zināma). Citkārt provinces reālijas iegūst idillisku nokrāsu, tēlojot mājas dzīves omulību ainā ar sievietēm pie lampas (˝[[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma) vai apcerīgu mūzikas un dabas baudīšanu ainā ar laiviniekiem un flautas spēlētāju (˝[[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Citos gadījumos fragmentari organizētā kompozīcija veidojas kā objektīvistiska ierasto laucinieku darba, brauciena, dzelzceļa stacijas, tējnīcas apmeklētāju dokumentēšana (˝[[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātne]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīca]]˝, visi 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Dramatiskāks notikums - ugunsgrēks tiek rādīts kā ziņkārīgo vērota izrāde (˝[[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji]]˝, 1912 - 1914, atrašanās vieta nezināma). Lielauša sava laika ļaužu tipāža sociālā, nacionālā un profesionālā ikonogrāfija ir plašāka nekā citiem tālaika Latvijas māksliniekiem (latviešu zemnieki, dažādu kārtu un tautību pilsētnieki, tai skaitā ebreji, kuru skaits Latgalē bija liels, kareivji, kārtības sargi muzikanti, ugunsdzēsēji), Atkarībā no konkrētās ainas, vides motīvi variējās (tipiskās lauku mājas ar nošļauptiem jumtiem, ūdens klajs, zaļumi, saules gaismas atspīdumi, preču vagoni, nomākušās debesis, kūstošs sniegs, interjeru krēsla u. c.) Uz kara gadiem attiecināma glezna ˝[[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē]]˝ (1915 – 1918, LNMM), lielāka un vairāk izstrādāta nekā citas oriģinālos zināmās eļļas. Aktīvās karadarbības dramatisms te atklāti neparādās, stāsts par vācu kareivjiem, kas sanākuši zemnieka sētā un iztaujā tās iemītniekus, rāda drīzāk okupētās Kurzemes sadzīves rutīnu. Kara posts atklājas ainā ar sprādzienu pilsētā.(„[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens]]”, 1914 – 1919, LNMM). Te Lielausis, nezaudējot savu ironiskā stāstītāja attieksmi, rāda sprādziena dūmu mutuli svinīgi paceļamies pilsētas laukuma vidū un panikā bēgošu grotesku pilsētnieku pūli. ==Formveide== Lielauša gleznu formveide liecina par impresionistiskās un postimpresionistiskās tradīcijas uzturēšanu. Kompozicionālais fragmentārisms un momentāno norišu fiksācija, kas imitē optiski tveramās realitātes fragmentus ir pastāvīgi. Lielausis aprobežojas ar nepieciešamākām tēloto objektu pazīmēm., līdz ar to apvieno, vienkāršo formas un līnijas, lietoja salīdzinoši plašu triepienu. Ludolfs Liberts, kas viņu personīgi pazina un vēlāk bija viņa pirmais biogrāfs, apgalvoja, ka Lielausis parasti gleznojis redzēto pēc atmiņas. Tomēr daudzās pietiekami precīzās priekšmetiskās detaļas, kuras būtu grūti atcerēties, liek domāt, ka Lielausis varēja izmantot ne tikai uz vietas zīmētās skices, bet arī fotogrāfisko materiālu. Krāsu laukumi ir galvenais Lielauša līdzeklis, ar to palīdzību tiek iezīmētas priekšmetiskās formas, reducētās gaismēnu attiecības, to polihromijas akcenti piešķir kolorītam zināmu dekoratīvismu. Laukumu robežas tiek visbiežāk pietiekami skaidri definētas, veidojās siluetu efekti vai citkārt lineāras kontūras. Vispārinošais samērā plašais triepiens rada mēreni pastozu faktūru. Lielausis neatsakās arī no formu līriskiem mīkstinājumiem (pieminētie „Muzikanti”, vēlāk par 1913, LNMM). Pēdējā darbā acīmredzama arī raupja gleznas audekla estetizācija. Radikālāku formveides sākumi ir nojaušami pieminētā kompozīcija ˝Sprādziens˝: telpiskās struktūras un bēgošu figūru deformācijas liecina par savdabīgu, no Lielauša ironijas izaugušu, latentu ekspresionismu. ==Mantojums== Nedaudzie saglabājušies Lielauša darbu oriģināli atrodami LNMM Rīgā. Lielāks skaits zudušo darbu reprodukciju publicēti Latvijas presē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Liberts, L. Konstantins Lielausis. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. – 135. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Lielausis_foto.jpg|Konstantīns Lielausis.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: _ Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 130. lpp. # [[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM. # [[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti.]] Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM. # [[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 133. lpp. # [[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātnē.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīcā.]] Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji.]] 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 135. lpp. # [[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē.]] 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM. # [[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens.]] 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM. [[Category:Mākslinieki|Lielausis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 1886 2723 2326 2008-11-11T10:23:06Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] [[Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. 1904.]] [[Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] [[Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] [[Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|“Pavasara plūdi", 1907.]] [[Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|“Ainavas studija". 20.gadu beigas.]] [[Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|“Pededzes upe". 1933.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Lamberga D. Madernieks Jūlijs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp. #Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. R., 1982. #Siliņš J. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20.gs. sākums. # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] Fotogrāfija. 1905. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]]" Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp. # “[[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]]" Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]]" Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp. [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2724 2723 2008-11-11T10:24:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Lamberga D. Madernieks Jūlijs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp. #Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. R., 1982. #Siliņš J. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20.gs. sākums. # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] Fotogrāfija. 1905. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]]" Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp. # “[[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]]" Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]]" Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp. <gallery> Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|thumb|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|thumb|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908. Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904. Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|thumb|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. 1904. Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|thumb|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902. Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|thumb|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|thumb|“Pavasara plūdi", 1907. Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|thumb|“Ainavas studija". 20.gadu beigas. Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|thumb|“Pededzes upe". 1933. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 2725 2724 2008-11-11T10:25:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|thumb|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] [[Image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū. Fotogrāfija. 1905.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|thumb|F.Alberta ēdamistabas iekārta. 1903.]] [[Image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|thumb|Dekoratīvs auduma rotājums. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|thumb|Rakstainas jostas mets. Tušas zīmējums. 1909―1912.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] '''Jūlijs Madernieks''' (1870.27.II―1955.19.VII) ― izcils ornamenta meistars Latvijā 20.gs. sākumā, viens no latviešu profesionālās lietišķās mākslas pamatlicējiem, strādājis grāmatu un preses grafikā, glezniecībā, mākslas pedagoģijā. Viens no aktīvākajiem mākslas kritiķiem 20.gs. sākumā latviešu presē. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Pirmie ierosinājumi== Madernieks dzimis Vecgulbenes pagastā, Vecgulbenes muižas Madernieku mājās. Tēvs Ernests Madernieks bija muižas rentnieks. Ģimenei ir bijusi svarīga nozīme Jūlija Madernieka māksliniecisko interešu rosināšanā ― Madernieku mājās bieži tika muzicēts, šeit nereti uzturējās arī mātes brālis Donass, ērģeļu būvētājs. Jūlijs kopā ar vecāko brāli Aleksandru pašmācības ceļā bija apguvuši vairāku mūzikas instrumentu spēli. Māte Dore Maderniece bija prasmīga audēja. Viņas veidotie audumu raksti, arī dziju krāsojumi radīja interesi par ornamenta pasauli. Pēc mācībām vietējā (toreiz ― Krustu) skolā Madernieks 1883.g. pēc tēva iniciatīvas iestājās tolaik progresīvajā Vecpiebalgas draudzes skolā, ko absolvēja 1889.g., iegūstot labu vispārējo izglītību un svešvalodu zināšanas. ==Sanktpēterburga un ārzemju stipendijas gadi== Māksliniecisko izglītību Madernieks apguva sākotnēji Rīgas Vācu amatnieku biedrības skolā (1891―1892), pēc tam ― no 1892. līdz 1898.g. ― Sanktpēterburgā, Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolas dekoratīvās glezniecības nodaļā. Mācību laikā iedraudzējās ar citiem latviešu tautības Štiglica skolas audzēkņiem ― Jāni Lībergu, Jūliju Jaunkalniņu, Rihardu Zariņu, Teodoru Zaļkalnu u.c. ― un iesaistījās latviešu mākslinieku apvienības “Rūķis” darbībā. Studiju noslēgumā par konkursa darbu saņemtā ārzemju stipendija Maderniekam deva iespēju divus gadus papildināties ārzemēs. No 1899. līdz 1900.g., pēc īslaicīgas uzturēšanās Vācijā, mākslinieks galvenokārt dzīvoja Parīzē, kur apmeklēja Parīzes Mākslas akadēmijas (''École des Beaux-Arts'') darbnīcas un Kolarosi akadēmiju (''Académie Colarossi''), vasarās ceļoja pa Itāliju, Šveici, Angliju, Beļģiju, Vāciju. Muzeju un izstāžu apmeklējumi viņam ļāva iepazīt tālaika mākslas strāvojumus, kā arī dažādos jūgendstila variantus. Šajā laikā Madernieks darinājis ornamentu zīmējumus, lietišķās mākslas kompozīcijas, kā arī koloristiskus reālistiski impresionistiskus ainavu gleznojumus akvareļa un eļļas tehnikās, kurus sūtīja kā atskaites darbus uz Sanktpēterburgu. ==Patstāvīgas darbības uzsākšana un tuvināšanās jūgendstilam== No 1900. līdz 1902.g. Madernieks dzīvoja Sanktpēterburgā, gleznojot studijas un pelnoties ar lietišķās grafikas darbiem ― plakātiem un pastkartēm. 1902.g. pārcēlās uz dzīvi Rīgā, kur turpināja strādāt lietišķās grafikas nozarē. Šajā laikā pievērsās arī pedagoģiskai darbībai, sākotnēji strādājot par skolotāju un konsultantu privātās mācību iestādēs (piemēram, H.Freijas kursos), vēlāk ― vairākās skolās par zīmēšanas un kompozīcijas skolotāju (F.Birģeles lietišķās mākslas skolā, Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrības zīmēšanas skolā u.c. (Sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]) 1904.g. mākslinieks atvēra savu privāto studiju ― J.Madernieka Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcu, kas pastāvēja līdz 1914.g. (sk. [[1890 – 1915: Mākslas dzīve|mākslas izglītība]]). Kopš 1904.g. pievērsies publicistikai, rakstot kritiskus apcerējumus par mākslas dzīvi Latvijas presē (laikrakstos “Dzimtenes Vēstnesis”, “Jaunākās Ziņas” u.c.). 20.gs. sākumā par Madernieka būtisku darbības lauku un peļņas avotu kļuva pasūtījuma darbi interjera dizaina jomā ― no 1902. līdz 1905.g. veicis interjeru dekoratīvo noformējumu un darinājis mēbeļu projektus advokāta F.Alberta, uzņēmēja K.Berga, advokāta F.Grosvalda, ārstu K.Meņģeļa un A.Krauca dzīvokļiem (izņemot F.Alberta interjera fotoattēlus un zīmējumus, darbi nav saglabājušies). Alberta interjers liecina par jūgendstilam raksturīgiem interjera ansambļa meklējumiem, pievēršoties priekšmetu formas un funkcijas problēmu risinājumam un izvēloties agrajam jūgendstilam raksturīgu dekoru. Nepieciešamība veidot interjeru kā stilistiski vienotu ansambli Madernieku rosināja pievērsties daudzpusīgai darbībai interjera dizaina jomā ― viņš ne tikai izstrādājis mēbeļu projektus, bet arī dekoratīvo tekstiliju metus mēbeļaudumiem, aplikācijas tehnikā darinātiem aizkariem, galdautiem, tapešu rakstu zīmējumus, pievērsies atsevišķu trauku un servīžu dizainam, zīmējis metus metālkalumiem u.c. Darbību šajā jomā Madernieks aktīvi turpināja jau starpkaru posmā, būdams viens no respektablākajiem māksliniekiem lietišķās mākslas jomā. ==Ornaments un darbi grāmatu un preses grafikā== Strādājot pie lietišķās mākslas izstrādājumu darināšanas, Madernieks lielu uzmanību veltīja ornamentam, kura veidošanā apliecinājis lielu izdomas bagātību, sākotnēji balstoties uz jūgendstilam raksturīgām florālu vai zoomorfu motīvu stilizācijām un reizē atspoguļojot interesi par formu ģeometrizāciju un tautas mākslai raksturīgiem motīviem ― kopš 1903.g. aktīvi studējis latviešu tautas mākslas materiālus, tai skaitā dreļļu rakstus, Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos, kur glabājās tolaik plašākā tekstiliju kolekcija. Veidojot lineāri ornamentālas plaknes kompozīcijas vai frīzes, viņš nereti izmantojis latviešu tautas ģeometriskā ornamenta kompozicionālās uzbūves principiem radniecīgu risinājumu, tomēr nereti iekļāvis tajā brīvas improvizācijas elementus, pievēršoties jūgendstilam raksturīgiem tukšo un dekorēto laukumu pretnostatījumiem. Līdztekus lietišķajai mākslai Madernieks daudz strādājis lietišķās grafikas jomā, grāmatu un preses grafikā (viens no regulāriem žurnālu “Zalktis”, “Vērotājs” u.c. ilustrāciju autoriem), veidojot izteiksmīgas un lakoniskas vinjetes, grāmatu vāku noformējumus lineārā jūgendstila stilistikā ([[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|A.Kalniņa solodziesmu pirmizdevuma apvāks]], 1902; A.Saulieša “Stāsti” 1904, 1906; Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” 1909 u.c.). Ornamenta jomā mākslinieks darbojies arī turpmāk starpkaru posmā, attīstot individuālu stilu, kā pamatu veido ģeometrizēti ornamenta risinājumi, kuros saskatāmas nosacītas neoklasicisma iezīmes, tiecoties uz simetrijas un centriskuma akcentējumu. Centienos attālināties no jūgendstila Madernieka ornaments nereti iegūst ''art deko'' stilam raksturīgu risinājumu. 1913.g. tika laists klajā viņa ornamentu krājums “Ornaments”, kas ir pirmais šāda rakstura izdevums Latvijā. 1930.g. iznāca otrs ― plašāks: J.Madernieka “Rakstu” izdevums. ==Dabas motīvu studijas glezniecībā un ogles zīmējumos== Vēl mācību laikā Madernieks gleznojis dabas studijas, sākotnēji apgūstot impresionismam raksturīgus paņēmienus (“[[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā]]”, 1899). Turpmāko gadu darbos, galvenokārt dzimtās puses gleznainās apkārtnes motīviem (“[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi]]", 1907; “Vecmadernieku apkārtne”, 1907), pieaug dekoratīvā elementa kāpinājums. Strādājis arī ogles zīmējumu tehnikā, darinot ainavas (1907.g. aizsāktais un starpkaru posmā turpinātais darbu cikls “Pededze”). ==Darbības beigu posms un mantojums== Jau 20.gs. 20. un 30.gados Madernieka darinātie lietišķās mākslas meti plaši izmantoti rokdarbnieču, audēju, keramiķu un kokgriezēju darbos. 1926.g. māksliniekam piešķirts Francijas Mākslas un tautas izglītības darbinieka goda tituls. Madernieks turpināja strādāt Latvijā arī padomju ideoloģijas apstākļos. 1945.g. viņam pat piešķirts LPSR Nopelniem bagātā mākslinieka nosaukums. 1951.g. Rīgā tika organizēta Madernieka 50 radoša darba gadiem veltīta izstāde. 1970. un 1981.g. notika mākslinieka piemiņas izstādes. Viņa darbi glabājas Dekoratīvi lietišķās mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, privātkolekcijās. S. Grosa =Bibliogrāfija= #Lamberga D. Madernieks Jūlijs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 2. [sēj.]. R., 1996. 97 lpp. #Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. R., 1982. #Siliņš J. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.3, 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Fotoportrets. 20.gs. sākums. # [[:image:Madernieks_Skolnieka_karte.jpg|J.Madernieks. Zīmēšanas un gleznošanas darbnīcas skolnieka karte.]] # [[:image:Madernieks_ar_studijas_audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks savas studijas audzēkņu vidū.]] Fotogrāfija. 1905. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_1.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_2.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_3.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Edamistabas_iekarta_4.jpg|F.Alberta ēdamistabas iekārta.]] 1903. No: ''Mājas Viesa Mēnešraksts''. 1904. 132., 133., 192., 214.lpp. # [[:image:Madernieks_Auduma_rotajums.jpg|Dekoratīvs auduma rotājums.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Jostas_mets.jpg|Rakstainas jostas mets.]] Tušas zīmējums. 1909―1912. Madernieks J. ''Ornaments''. 1913. # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_2.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete_1.jpg|J.Madernieks. Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|J.Madernieks. Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”.]] # [[:image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908.]] # [[:image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”.]] Tušas zīmējums. 1904. # [[:image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902.]] # [[:image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899.]] Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 23.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|Pavasara plūdi, 1907.]]" Akvarelis. 1907. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 47.lpp. # “[[:image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|Ainavas studija.]]" Guaša. 20.gadu beigas. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 83.lpp. # “[[:image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|Pededzes upe. 1933.]]" Ogles zīmējums. Reproducēts no: Novadniece I. ''Jūlijs Madernieks''. 89.lpp. <gallery> Image:Madernieks_Verotajs_vinjete.jpg|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes_1.jpg|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Madernieks_Zalktis_vinjetes.jpg|Vinjetes žurnāliem “Zalktis”, “Vērotājs”. Image:Maderniks_Zalktis_vaks.jpg|Žurnāla “Zalktis” vāks. 1908. Image:Maderniks_Kalejs_Indrikis.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904. Image:Maderniks_Soda_diena.jpg|Vāks A.Saulieša stāstam “Soda diena”. 1904. Image:Maderniks_Kalnina_dziesmas_vaks.jpg|J.Madernieks. A.Kalniņa solodziesmu izdevuma vāks. 1902. Image:Maderniks_Novakare_Birglena.jpg|Novakare Birglēnā, a.,e. 1899. Image:Maderniks_Pavasara_pludi.jpg|“Pavasara plūdi", 1907. Image:Maderniks_Ainavas_studija.jpg|“Ainavas studija". 20.gadu beigas. Image:Maderniks_Pededzes_upe.jpg|“Pededzes upe". 1933. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Madernieks, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1496 2726 2549 2008-11-11T10:54:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Par Mākslas vēsturi internetā [[Saturs]] ==Latvijas mākslas vēstures periodi== *Akmens laikmeta māksla (8500.―1500. g. p. Kr.) *Bronzas laikmeta māksla (1500.―500. g. p. Kr.) *Dzelzs laikmeta māksla (500. g. p. Kr.―1200. g.) *[[Viduslaiku māksla]] (1200.―1561. g.) *1561.―1680. g. *1680.―1780. g. *1780.―1840. g. *[[1840 – 1890. g. Historisma un reālisma periods|1890.―1915. g. Historisma un reālisma periods]] *[[1890. - 1915.g.|1890.―1915. g.]] *1915.―1940. g. *1940.―1945. g. *1945.―1984. g. *1984.―2005. g. ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 2728 2726 2008-11-11T11:14:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Par Mākslas vēsturi internetā [[Saturs]] ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:Mākslinieki|Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 0 2297 2727 2008-11-11T11:10:45Z Admins 4 Jauna lapa: ;Ievads ;Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi ;Periodizācija ;Akmens laikmeta māksla ;Bronzas un dzelzs laikmeta māksla ... wikitext text/x-wiki ;Ievads ;Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi ;Periodizācija ;Akmens laikmeta māksla ;Bronzas un dzelzs laikmeta māksla ;Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens arhitektūras iepazīšana ::Ikšķiles baznīcas celtniecība :Rīgas dibināšana un senākās celtnes ::Sv. Jura baznīca ::Doma komplekss ;Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma ::Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē :Tipoloģija un attīstība ::Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība ::Rīgas pils ::Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida ::Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga ::Latgales pilis: Ludza :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens tēlniecība ::Kapa plāksnes ::Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā ::Kokskulptūra :Glezniecība ;Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g. :Arhitektūra :Vispārīgs raksturojums :Tēlniecība :Akmens tēlniecība :Kokskulptūra :Lietišķā māksla ;Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Sakrālā arhitektūra ::Laicīgā arhitektūra ::Pilsētbūvniecība :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Baznīcu iekārtas priekšmeti :Būvplastika ::Memoriālā tēlniecība ::Patrīcija Nidecka kapene :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Portrets ::Altārgleznas ::Interjeru dekoratīvā glezniecība :Grafika ::Vispārīgs raksturojums ::Grāmatu māksla ::Stājgrafika :Mākslinieki ::Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents :Atsevišķi objekti ::Melngalvju nams ::Zlēku baznīca ;Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Pilsētbūvniecība ::Sakrālā mūra arhitektūra ::Skaistkalnes baznīca ::Ilūkstes baznīca ::Krāslavas baznīca ::Pasienas baznīca ::Piedrujas baznīca ::Subates baznīca ::Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. ::Apriķu baznīca ::Reformātu baznīca Rīgā ::Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca :Sakrālā koka arhitektūra ::Indricas baznīca ::Usmas baznīca :Muižas un pilis ::Jelgavas pils ::Rundāles pils ::Ungurmuižas muižas ansamblis ::Krāslavas pils un bibliotēka :Pilsētas dzīvojamie nami ::Reiterna nams ::Danenšterna nams ::Mencendorfa nams :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums. ::Baznīcu dekoratīvā glezniecība ::Altāgleznas ::Portrets :Emblēmātika Latvijas mākslā :Tēlniecība ::Baznīcu dekoratīvā tēlniecība ::Ventspils kokgriezēju darbnīca ::Nikolauss Sefrenss, vecākais ::Nikolauss Sefrenss, jaunākais ::Mihaels Markvarts ::Johans Mertenss :Ēku fasādes un interjeru plastika :Grafika :Grāmatu māksla :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki ::Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards ;Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra :Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki :Atsevišķi objekti ;Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g. :[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] :Mākslas veidi :Ikonogrāfija :Formālā stilistika :Vēsturiskais fons :Glezniecība :Grafika :Tēlniecība :Arhitektūra :Lietišķā māksla :Mākslas dzīve :Mākslas izglītība :Krātuves, biedrības un izstādes :Mākslas tirgus :Perioda mākslinieki :Atsevišķi objekti ::Pilsētas teātris ::Rīgas Birža ::Lielās ģildes nams ::Vidzemes bruņniecības nams ::Pfāba nams ::Rīgas Politehnikums ::Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā ::Vecauces pils ;Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g. :[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] :[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] ::[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] ::[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] ::[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] ::[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] ::[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] ::[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] ::[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] ::[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] ::[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] ::Scenogrāfija ::[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] ::[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] ::Periodikas grafiskais dizains ::Fotogrāfija :[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] :[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] :[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] :[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] :[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] :Atsevišķi objekti un izdevumi. ::Biržas komercskola ::Pilsētas muzejs ::Rīgas pilsētas 2. teātris ::Latvijas akciju banka ::A. Ķēniņa skola ::Dubultu baznīca ::Žurnāls „Svari” ;Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums ::Mākslas dzīve ::Mākslas biedrības ::Mākslas izglītība ::Mākslas kritika ::Mākslas tirgus ::Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Scenogrāfija :Fotomāksla :Arhitektūra :Lietišķā māksla :Dizains :Latviešu mākslinieku darbība PSRS :Mākslinieki :Atsevišķi objekti ::Brāļu kapi ::Brīvības piemineklis ::Centrālā tirgus ansamblis ::Ķemeru viesnīca ::Vienības nams Daugavpilī ::Ārlietu ministrija ::Finanšu ministrija ::Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2730 2727 2008-11-11T11:26:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki ;Ievads ;Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi ;Periodizācija ;Akmens laikmeta māksla ;Bronzas un dzelzs laikmeta māksla ;Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens arhitektūras iepazīšana ::Ikšķiles baznīcas celtniecība :Rīgas dibināšana un senākās celtnes ::Sv. Jura baznīca ::Doma komplekss ;Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma ::Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē :Tipoloģija un attīstība ::Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība ::Rīgas pils ::Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida ::Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga ::Latgales pilis: Ludza :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens tēlniecība ::Kapa plāksnes ::Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā ::Kokskulptūra :Glezniecība ;Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g. :Arhitektūra :Vispārīgs raksturojums :Tēlniecība :Akmens tēlniecība :Kokskulptūra :Lietišķā māksla ;Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Sakrālā arhitektūra ::Laicīgā arhitektūra ::Pilsētbūvniecība :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Baznīcu iekārtas priekšmeti :Būvplastika ::Memoriālā tēlniecība ::Patrīcija Nidecka kapene :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Portrets ::Altārgleznas ::Interjeru dekoratīvā glezniecība :Grafika ::Vispārīgs raksturojums ::Grāmatu māksla ::Stājgrafika :Mākslinieki ::Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents :Atsevišķi objekti ::Melngalvju nams ::Zlēku baznīca ;Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Pilsētbūvniecība ::Sakrālā mūra arhitektūra ::Skaistkalnes baznīca ::Ilūkstes baznīca ::Krāslavas baznīca ::Pasienas baznīca ::Piedrujas baznīca ::Subates baznīca ::Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. ::Apriķu baznīca ::Reformātu baznīca Rīgā ::Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca :Sakrālā koka arhitektūra ::Indricas baznīca ::Usmas baznīca :Muižas un pilis ::Jelgavas pils ::Rundāles pils ::Ungurmuižas muižas ansamblis ::Krāslavas pils un bibliotēka :Pilsētas dzīvojamie nami ::Reiterna nams ::Danenšterna nams ::Mencendorfa nams :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums. ::Baznīcu dekoratīvā glezniecība ::Altāgleznas ::Portrets :Emblēmātika Latvijas mākslā :Tēlniecība ::Baznīcu dekoratīvā tēlniecība ::Ventspils kokgriezēju darbnīca ::Nikolauss Sefrenss, vecākais ::Nikolauss Sefrenss, jaunākais ::Mihaels Markvarts ::Johans Mertenss :Ēku fasādes un interjeru plastika :Grafika :Grāmatu māksla :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki ::Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards ;Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra :Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki :Atsevišķi objekti ;Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g. :[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] :Mākslas veidi :Ikonogrāfija :Formālā stilistika :Vēsturiskais fons :Glezniecība :Grafika :Tēlniecība :Arhitektūra :Lietišķā māksla :Mākslas dzīve :Mākslas izglītība :Krātuves, biedrības un izstādes :Mākslas tirgus :Perioda mākslinieki :Atsevišķi objekti ::Pilsētas teātris ::Rīgas Birža ::Lielās ģildes nams ::Vidzemes bruņniecības nams ::Pfāba nams ::Rīgas Politehnikums ::Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā ::Vecauces pils ==Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.== *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] *[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] *[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] *[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” ;Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums ::Mākslas dzīve ::Mākslas biedrības ::Mākslas izglītība ::Mākslas kritika ::Mākslas tirgus ::Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Scenogrāfija :Fotomāksla :Arhitektūra :Lietišķā māksla :Dizains :Latviešu mākslinieku darbība PSRS :Mākslinieki :Atsevišķi objekti ::Brāļu kapi ::Brīvības piemineklis ::Centrālā tirgus ansamblis ::Ķemeru viesnīca ::Vienības nams Daugavpilī ::Ārlietu ministrija ::Finanšu ministrija ::Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2750 2730 2008-11-11T13:52:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki ;Ievads ;Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi ;Periodizācija ;Akmens laikmeta māksla ;Bronzas un dzelzs laikmeta māksla ;Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens arhitektūras iepazīšana ::Ikšķiles baznīcas celtniecība :Rīgas dibināšana un senākās celtnes ::Sv. Jura baznīca ::Doma komplekss ;Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g. :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma ::Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē :Tipoloģija un attīstība ::Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība ::Rīgas pils ::Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida ::Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga ::Latgales pilis: Ludza :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Akmens tēlniecība ::Kapa plāksnes ::Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā ::Kokskulptūra :Glezniecība ;Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g. :Arhitektūra :Vispārīgs raksturojums :Tēlniecība :Akmens tēlniecība :Kokskulptūra :Lietišķā māksla ;Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Vispārīgs raksturojums ::Sakrālā arhitektūra ::Laicīgā arhitektūra ::Pilsētbūvniecība :Tēlniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Baznīcu iekārtas priekšmeti :Būvplastika ::Memoriālā tēlniecība ::Patrīcija Nidecka kapene :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums ::Portrets ::Altārgleznas ::Interjeru dekoratīvā glezniecība :Grafika ::Vispārīgs raksturojums ::Grāmatu māksla ::Stājgrafika :Mākslinieki ::Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents :Atsevišķi objekti ::Melngalvju nams ::Zlēku baznīca ;Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra ::Pilsētbūvniecība ::Sakrālā mūra arhitektūra ::Skaistkalnes baznīca ::Ilūkstes baznīca ::Krāslavas baznīca ::Pasienas baznīca ::Piedrujas baznīca ::Subates baznīca ::Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. ::Apriķu baznīca ::Reformātu baznīca Rīgā ::Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca :Sakrālā koka arhitektūra ::Indricas baznīca ::Usmas baznīca :Muižas un pilis ::Jelgavas pils ::Rundāles pils ::Ungurmuižas muižas ansamblis ::Krāslavas pils un bibliotēka :Pilsētas dzīvojamie nami ::Reiterna nams ::Danenšterna nams ::Mencendorfa nams :Glezniecība ::Vispārīgs raksturojums. ::Baznīcu dekoratīvā glezniecība ::Altāgleznas ::Portrets :Emblēmātika Latvijas mākslā :Tēlniecība ::Baznīcu dekoratīvā tēlniecība ::Ventspils kokgriezēju darbnīca ::Nikolauss Sefrenss, vecākais ::Nikolauss Sefrenss, jaunākais ::Mihaels Markvarts ::Johans Mertenss :Ēku fasādes un interjeru plastika :Grafika :Grāmatu māksla :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki ::Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards ;Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g. :Vispārējs perioda raksturojums :Vēsturiskais fons :Arhitektūra :Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Lietišķā māksla :Perioda mākslinieki :Atsevišķi objekti ==Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.== *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils ==Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.== *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] *[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] *[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] *[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” ;Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g. :Vispārējs perioda mākslas raksturojums ::Mākslas dzīve ::Mākslas biedrības ::Mākslas izglītība ::Mākslas kritika ::Mākslas tirgus ::Glezniecība :Tēlniecība :Grafika :Scenogrāfija :Fotomāksla :Arhitektūra :Lietišķā māksla :Dizains :Latviešu mākslinieku darbība PSRS :Mākslinieki :Atsevišķi objekti ::Brāļu kapi ::Brīvības piemineklis ::Centrālā tirgus ansamblis ::Ķemeru viesnīca ::Vienības nams Daugavpilī ::Ārlietu ministrija ::Finanšu ministrija ::Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 8 1174 2729 1631 2008-11-11T11:20:45Z Admins 4 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** Saturs|Saturs ** currentevents-url|currentevents ** randompage-url|randompage ** helppage|help 6 2298 2731 2008-11-11T13:27:19Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122. 6 1678 2732 1813 2008-11-11T13:28:23Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Krastins Priedes un berzi.jpg]]" versija: Pēteris Krastiņš. Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 21,7 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–573. wikitext text/x-wiki Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM 6 2299 2733 2008-11-11T13:29:24Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682. 6 2300 2734 2008-11-11T13:29:56Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577. 6 2301 2735 2008-11-11T13:30:32Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582. 6 2302 2736 2008-11-11T13:30:59Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313. 6 2303 2737 2008-11-11T13:31:26Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552. 6 2304 2738 2008-11-11T13:32:16Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568. 6 2305 2739 2008-11-11T13:33:06Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. 6 2306 2740 2008-11-11T13:34:08Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292. 6 2307 2741 2008-11-11T13:34:55Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067. 6 2308 2742 2008-11-11T13:35:20Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735. 6 2309 2743 2008-11-11T13:35:51Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp. 6 2310 2744 2008-11-11T13:36:28Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698. 6 2311 2745 2008-11-11T13:37:02Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593. 6 2312 2746 2008-11-11T13:37:41Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400. 6 2313 2747 2008-11-11T13:39:32Z Admins 4 Pēteris Krastiņš. Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp. wikitext text/x-wiki Pēteris Krastiņš. Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp. 0 1500 2748 2445 2008-11-11T13:43:39Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Krastins_foto.jpg|thumb|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910.]] [[Image:Krastins_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ap 1905–1910.]] [[Image:Krastins_Studija.jpg|thumb|Studija. Ap 1905.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Mezins.jpg|thumb|Mežiņš. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Makoni.jpg|thumb|Mākoņi. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Uzmetums.jpg|thumb|Uzmetums. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Purva_priedes.jpg|thumb|Purva priedes. N. v. 1907.]] [[Image:Krastins_Florence.jpg|thumb|Florence. Ap 1909.]] [[Image:Krastins_Teodors_Zalkalns.jpg|thumb|Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909.]] [[Image:Krastins_Concolina_Gonelli.jpg|thumb|Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909.]] [[Image:Krastins_Pasportrets_1909.jpg|thumb|Pašportrets. 1909.]] [[Image:Krastins_Austrumu_sieviete.jpg|thumb|Austrumu sieviete. Ap 1905–1910.]] [[Image:Krastins_Luksemburgas_darza.jpg|thumb|Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910.]] [[Image:Krastins_Tija_Banga.jpg|thumb|Tijas Bangas portrets. 1911.]] [[Image:Krastins_Pasportrets_1911.jpg|thumb|Pašportrets. N. v. 1911.]] [[Image:Krastins_Fauns.jpg|thumb|Fauns. Ap 1910–1914.]] [[Image:Krastins_Fantastisks_uzmetums.jpg|thumb|Fantastisks uzmetums. Ap 1911.]] [[Image:Krastins_Egiptiesu_templis.jpg|thumb|Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911.]] Gleznotājs un zīmētājs '''Pēteris Krastiņš''' (1882.13./25.III–1942.14.IV), izteikdams spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus vienkāršotā un stilizētā īstenības tēlojumā, bagātināja latviešu 20. gs. mākslas ainu ar savrupu protoekspresionisma variantu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrīnās ietekmes== Dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieka ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes apvidū, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedri bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs un citi topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja studijas barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu. Kā atceras novadnieks rakstnieks Juris Kosa, pirmajos studiju gados Krastiņš augstāk par Vilhelma Purvīša sniegumu ainavas žanrā vērtējis krievu gleznotāju Valentīna Serova, Ivana Šiškina un Arhipa Kuindži darbus, tomēr turpmākā attīstība ļauj nojaust pārmaiņas autoritāšu izvēlē. ==Ekspresīvās noskaņu ainavas== Štiglica skolas vasaras brīvlaiki tika veltīti dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos (“Studija”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma, stilizācijas un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par Krastiņa veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām Ziemeļeiropas protoekspresionisma parādībām un vienlaikus atklāj lielu tuvību latviešu laikabiedru radītām dzejas gleznām. Viņa iztēli nodarbināja purvs, tīrelis, mežs, koku stāvi, mākoņi un saulrieti, vedinot domāt, kā simboliski izteikt novada drūmumu. Mazajās kompozīcijās ar dažiem krāslaukumiem uz raupjgraudainām krāsaina pamata var pazīt Latvijas 20. gs. sākuma jūgendiskajā žurnālu grafikā plaši lietotus principus un apgūtus motīvus (“Priedes un bērzi” (“Purvs”), “Mežiņš”, “Mākoņi”, visi ap 1905–1907, LNMM). Taču vispārējā shematiskā līdzība neattiecas uz šo darbu emocionālo izteiksmību, ko pastiprina asociatīvs krāsas un faktūras izmantojums minimālās mīksto zīmējuma materiālu (ogle, krīts u. c.) un glezniecības tehniku (guaša, akvarelis, pastelis) kombinācijās, izteiksmes lakonismam dažos gadīumos robežojoties ar abstrakciju (“Uzmetums”, ap 1905–1907, LNMM). Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu (“Purva priedes”, publ. 1907). ==Ceļojumu periods== 1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā un citās pilsētās. Komandējuma mērķis bija gatavoties scenogrāfa darbam, taču šajā periodā darināti niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi (“Florence”, ap 1909, LNMM, u. c.) un četru vizuālām dienasgrāmatām līdzīgu skiču burtnīcu zīmējumi (LNMM, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa) ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un nesaudzīgiem ekstrēmu psiholoģisko stāvokļu atveidojumiem savos paštēlos (piem., “Teodora Zaļkalna galvas studijas”, “Čončolīnas Gonelli portrets”, “Pašportrets”, visi 1909, LNMM). Tolaik vai jau pēdējos Štiglicas skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantiski eksotisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete” (abas ap 1905–1910, LNMM). Ar Parīzes iespaidiem saistīts mākslinieka populārākais darbs “Luksemburgas dārzā” (ap 1908–1910, LNMM), kura formālās pazīmes un to radītie efekti tematiski lirisko, bet ekspresijas ziņā gandrīz rēgaino sapņojumu atšķir no pārējām Krastiņa ceļojumu gleznieciskajām liecībām. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās tika ievietos Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. ==Ekspresijas kāpinājums un daiļrades noslēgums== 1911. gadā Saulīša-Meldera latviešu mākslas salonā Ķeniņu skolu namā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas nenesa finansiālu veiksmi, bet guva lielu ievērību mākslinieku un rakstnieku aprindās, ko valdzināja viņa neoromantiskais konformisma noliegums. Īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretēja Tiju Bangu – Spīdolas lomas tēlotāju Raiņa “Uguns un nakts” pirmuzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī. Aktrises robusti izteiksmīgais veidols sasaucās ar viņas leģendāro skatuves tēlu, bet Krastiņa gleznieciskais rokraksts liecināja par pašvērtīgas, psiholoģiski motivētas ekspresijas pieaugumu neatkarīgi no attēlošanai izvēlētā objekta (“Tijas Bangas portrets”, 1911, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs; “Spīdola”, 1911, turpat; “Tijas Bangas portrets”, 1911, atrašanās vieta nezināma). Rietumu mākslas ainā šādos darbos saskatītu Vinsenta van Goga un Edvarda Munka ietekmju sajaukumu, turpretī Krastiņa gadījumā ticams ierosmju avots meklējams Mihaila Vrubela glezniecībā. Turpmāk mākslinieciskās darbības epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami gan dramatiski pašportreti (“Pašportrets”, n. v. 1911, atrašanās vieta nezināma, u. c.), gan vairāki fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi. Lakoniskajās skicēs “Fauns” un “Ciešanas” (abas ap 1910–1914, LNMM) sarkans saules kamols šķiet atbalsojam kaucošo būtņu sāpes un izplatām skaņas viļņus. Viena no spēcīgākajām šausmu ainām ir “Fantastisks uzmetums” (ap 1911, LNMM), kur tumšums, kompozicionālā šaurība un saspīlējuma iespaids, ko pastiprina raupjās faktūras grauda lielums pret darba niecīgo izmēru, šķiet koncentrējamies lietuvēnam līdzīgā briesmoņa tēlā, bet ekspresijas asumu mīkstina pasaku pasaules atribūti un nedaudz rotaļīga dekorativitāte. Mākslinieka tiešo klātbūtni Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar agrāk darinātiem scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” (“Ēģiptiešu tempļa skats”, n. v. 1911, LNMM) un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumu slimnīcā, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nacistisko okupācijas varasiestāžu rīkotā nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Lai gan vairāki pētnieki dažos Krastiņa darbos saskatījuši fovisma iezīmes, viņš savā īsajā radošajā mūžā īsti nepārkāpa modernisma slieksni, palikdams savrups simbolisma noskaņu ietekmēts protoekspresionists postimpresionisma un jūgendstila formu valodas ietvaros. ==Mantojums== Jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība apzinājās nepieciešamību saglabāt Krastiņa mantojumu, un Latvijas valsts mākslas muzejā Rīgā līdz mākslinieka nāvei bija izveidota liela viņa darbu kolekcija, ko pārņēmis un papildinājis tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga). Viņa darbi atrodas arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (Rīga), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (Rīga), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (Rīga), Tukuma muzejā, Kuldīgas novada muzejā un dažās privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= # Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga: Neputns, 2006. 167 lpp. # J. J. [Jaunsudrabiņš, J.]. Pēteris Krastiņš. Stari, Nr. 2, 1908, 193.–194. lpp. # Jaunsudrabiņš, J. Gleznotājs Pēteris Krastiņš. Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 1921. # Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 289.–293. lpp. =Attēlu saraksts= #[[:image:Krastins_foto.jpg|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets.jpg|Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823.]] #[[:image:Krastins_Studija.jpg|Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122.]] #[[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 21,7 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–573. ]] #[[:image:Krastins_Mezins.jpg|Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682.]] #[[:image:Krastins_Makoni.jpg|Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577.]] #[[:image:Krastins_Uzmetums.jpg|Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582. ]] #[[:image:Krastins_Purva_priedes.jpg|Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp.]] #[[:image:Krastins_Florence.jpg|Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313.]] #[[:image:Krastins_Teodors_Zalkalns.jpg|Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552.]] #[[:image:Krastins_Concolina_Gonelli.jpg|Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets_1909.jpg|Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm.]] #[[:image:Krastins_Austrumu_sieviete.jpg|Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292.]] #[[:image:Krastins_Luksemburgas_darza.jpg|Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067.]] #[[:image:Krastins_Tija_Banga.jpg|Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets_1911.jpg|Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp.]] #[[:image:Krastins_Fauns.jpg|Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698.]] #[[:image:Krastins_Fantastisks_uzmetums.jpg|Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593.]] #[[:image:Krastins_Egiptiesu_templis.jpg|Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400.]] [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] __NOEDITSECTION__ 2749 2748 2008-11-11T13:46:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Krastins_foto.jpg|thumb|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910.]] [[Image:Krastins_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ap 1905–1910.]] [[Image:Krastins_Studija.jpg|thumb|Studija. Ap 1905.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Mezins.jpg|thumb|Mežiņš. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Makoni.jpg|thumb|Mākoņi. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Uzmetums.jpg|thumb|Uzmetums. Ap 1905–1907.]] [[Image:Krastins_Purva_priedes.jpg|thumb|Purva priedes. N. v. 1907.]] [[Image:Krastins_Florence.jpg|thumb|Florence. Ap 1909.]] [[Image:Krastins_Teodors_Zalkalns.jpg|thumb|Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909.]] Gleznotājs un zīmētājs '''Pēteris Krastiņš''' (1882.13./25.III–1942.14.IV), izteikdams spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus vienkāršotā un stilizētā īstenības tēlojumā, bagātināja latviešu 20. gs. mākslas ainu ar savrupu protoekspresionisma variantu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrīnās ietekmes== Dzimis Valmieras apriņķa Nabes pagasta (tag. Limbažu rajona Limbažu pagasta) zemnieka ģimenē, purvainā Ziemeļvidzemes apvidū, kura ainaviskā vide savdabīgi atspoguļota viņa mākslā. 1898.–1901. gadā mācījies Venjamina Blūma zīmēšanas un gleznošanas skolā Rīgā, kur viņa biedri bija brālēns Voldemārs Zeltiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Voldemārs Matvejs un citi topoši latviešu mākslinieki. Aiziešanai no Blūma skolas (1901) sekoja studijas barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā (1902–1907) ar specializēšanos teātra dekorāciju glezniecībā. Tolaik izveidojās koleģiāla draudzība ar Jāni Kugu, Eduardu Brencēnu un Kārli Brencēnu. Kā atceras novadnieks rakstnieks Juris Kosa, pirmajos studiju gados Krastiņš augstāk par Vilhelma Purvīša sniegumu ainavas žanrā vērtējis krievu gleznotāju Valentīna Serova, Ivana Šiškina un Arhipa Kuindži darbus, tomēr turpmākā attīstība ļauj nojaust pārmaiņas autoritāšu izvēlē. ==Ekspresīvās noskaņu ainavas== Štiglica skolas vasaras brīvlaiki tika veltīti dabas noskaņu studijām gan reālistiski impresionistiskos eļļas gleznojumos (“Studija”, ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), gan ļoti mazos krāsainos darbos uz papīra (ap 1905–1907), kuros vērojamais formas vienkāršojuma, stilizācijas un subjektīvi ekspresīva dzimtās ainavas redzējuma apvienojums padara tos par Krastiņa veikuma neparastāko daļu, kas salīdzināma ar dažādām Ziemeļeiropas protoekspresionisma parādībām un vienlaikus atklāj lielu tuvību latviešu laikabiedru radītām dzejas gleznām. Viņa iztēli nodarbināja purvs, tīrelis, mežs, koku stāvi, mākoņi un saulrieti, vedinot domāt, kā simboliski izteikt novada drūmumu. Mazajās kompozīcijās ar dažiem krāslaukumiem uz raupjgraudainām krāsaina pamata var pazīt Latvijas 20. gs. sākuma jūgendiskajā žurnālu grafikā plaši lietotus principus un apgūtus motīvus (“Priedes un bērzi” (“Purvs”), “Mežiņš”, “Mākoņi”, visi ap 1905–1907, LNMM). Taču vispārējā shematiskā līdzība neattiecas uz šo darbu emocionālo izteiksmību, ko pastiprina asociatīvs krāsas un faktūras izmantojums minimālās mīksto zīmējuma materiālu (ogle, krīts u. c.) un glezniecības tehniku (guaša, akvarelis, pastelis) kombinācijās, izteiksmes lakonismam dažos gadīumos robežojoties ar abstrakciju (“Uzmetums”, ap 1905–1907, LNMM). Kā tuvākās vides dramatisko motīvu stilizāciju Krastiņš darinājis arī pirmo zināmo latviešu linogriezumu (“Purva priedes”, publ. 1907). ==Ceļojumu periods== 1908.–1910. gadā viņš ar Štiglica skolas stipendiju papildinājās Rietumeiropā, galvenokārt uzturēdamies Francijā un Itālijā – Parīzē, Florencē, Romā un citās pilsētās. Komandējuma mērķis bija gatavoties scenogrāfa darbam, taču šajā periodā darināti niansētībā un liriskumā intīmistu mākslai tuvi Itālijas ainavu gleznojumi (“Florence”, ap 1909, LNMM, u. c.) un četru vizuālām dienasgrāmatām līdzīgu skiču burtnīcu zīmējumi (LNMM, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa) ar “ainām no Florences mazās dzīves” (autora apzīmējums), brīvām renesanses mākslas darbu kopijām, sastapto cilvēku portretiem un nesaudzīgiem ekstrēmu psiholoģisko stāvokļu atveidojumiem savos paštēlos (piem., “Teodora Zaļkalna galvas studijas”, “Čončolīnas Gonelli portrets”, “Pašportrets”, visi 1909, LNMM). Tolaik vai jau pēdējos Štiglicas skolas studiju gados tapušas vērienīgākās Krastiņa neoromantiski eksotisko interešu liecības – gleznas “Itāliete” un “Austrumu sieviete” (abas ap 1905–1910, LNMM). Ar Parīzes iespaidiem saistīts mākslinieka populārākais darbs “Luksemburgas dārzā” (ap 1908–1910, LNMM), kura formālās pazīmes un to radītie efekti tematiski lirisko, bet ekspresijas ziņā gandrīz rēgaino sapņojumu atšķir no pārējām Krastiņa ceļojumu gleznieciskajām liecībām. Ceļojuma beigu posmu aptumšoja psihiskas slimības uzliesmojums, un pēc ārstēšanās Rietumeiropas dziednīcās mākslinieks 1910. gada beigās tika ievietos Aleksandra augstumu psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. ==Ekspresijas kāpinājums un daiļrades noslēgums== 1911. gadā Saulīša-Meldera latviešu mākslas salonā Ķeniņu skolu namā Rīgā bija sarīkota Krastiņa gleznu un zīmējumu izstāde, kas nenesa finansiālu veiksmi, bet guva lielu ievērību mākslinieku un rakstnieku aprindās, ko valdzināja viņa neoromantiskais konformisma noliegums. Īsi pirms šī notikuma viņš vairākos kāpināti ornamentālos gleznojumos portretēja Tiju Bangu – Spīdolas lomas tēlotāju Raiņa “Uguns un nakts” pirmuzvedumā Jaunajā Rīgas teātrī. Aktrises robusti izteiksmīgais veidols sasaucās ar viņas leģendāro skatuves tēlu, bet Krastiņa gleznieciskais rokraksts liecināja par pašvērtīgas, psiholoģiski motivētas ekspresijas pieaugumu neatkarīgi no attēlošanai izvēlētā objekta (“Tijas Bangas portrets”, 1911, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs; “Spīdola”, 1911, turpat; “Tijas Bangas portrets”, 1911, atrašanās vieta nezināma). Rietumu mākslas ainā šādos darbos saskatītu Vinsenta van Goga un Edvarda Munka ietekmju sajaukumu, turpretī Krastiņa gadījumā ticams ierosmju avots meklējams Mihaila Vrubela glezniecībā. Turpmāk mākslinieciskās darbības epizodes starp slimības saasinājumiem kļuva arvien retākas un īsākas. Ar 20. gs. 10. gadu sākumu, domājams, vēl datējami gan dramatiski pašportreti (“Pašportrets”, n. v. 1911, atrašanās vieta nezināma, u. c.), gan vairāki fantastisku un alegorisku motīvu risinājumi. Lakoniskajās skicēs “Fauns” un “Ciešanas” (abas ap 1910–1914, LNMM) sarkans saules kamols šķiet atbalsojam kaucošo būtņu sāpes un izplatām skaņas viļņus. Viena no spēcīgākajām šausmu ainām ir “Fantastisks uzmetums” (ap 1911, LNMM), kur tumšums, kompozicionālā šaurība un saspīlējuma iespaids, ko pastiprina raupjās faktūras grauda lielums pret darba niecīgo izmēru, šķiet koncentrējamies lietuvēnam līdzīgā briesmoņa tēlā, bet ekspresijas asumu mīkstina pasaku pasaules atribūti un nedaudz rotaļīga dekorativitāte. Mākslinieka tiešo klātbūtni Latvijas mākslas dzīvē noslēdza dalība Otrajā latviešu mākslas izstādē (1912/1913) ar agrāk darinātiem scenogrāfijas metiem Džuzepes Verdi operai “Aīda” (“Ēģiptiešu tempļa skats”, n. v. 1911, LNMM) un Nikolaja Rimska-Korsakova operai “Sniegbaltīte”. Pirmā pasaules kara laikā Krastiņš kļuva par pastāvīgu pacientu Aleksandra augstumu slimnīcā, kur ar īsiem pārtraukumiem aizritēja atlikusī dzīves daļa līdz bojāejai nacistisko okupācijas varasiestāžu rīkotā nervu slimnieku iznīcināšanas akcijā 1942. gada 14. aprīlī. Lai gan vairāki pētnieki dažos Krastiņa darbos saskatījuši fovisma iezīmes, viņš savā īsajā radošajā mūžā īsti nepārkāpa modernisma slieksni, palikdams savrups simbolisma noskaņu ietekmēts protoekspresionists postimpresionisma un jūgendstila formu valodas ietvaros. ==Mantojums== Jau Pirmā pasaules kara priekšvakarā Latviešu mākslas veicināšanas biedrība apzinājās nepieciešamību saglabāt Krastiņa mantojumu, un Latvijas valsts mākslas muzejā Rīgā līdz mākslinieka nāvei bija izveidota liela viņa darbu kolekcija, ko pārņēmis un papildinājis tag. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (Rīga). Viņa darbi atrodas arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (Rīga), Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā (Rīga), Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā (Rīga), Tukuma muzejā, Kuldīgas novada muzejā un dažās privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= # Ābele, K. Pēteris Krastiņš. Rīga: Neputns, 2006. 167 lpp. # J. J. [Jaunsudrabiņš, J.]. Pēteris Krastiņš. Stari, Nr. 2, 1908, 193.–194. lpp. # Jaunsudrabiņš, J. Gleznotājs Pēteris Krastiņš. Latvijas Vēstnesis, Nr. 181, 1921. # Siliņš, J. Pēteris Krastiņš. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 289.–293. lpp. =Attēlu saraksts= #[[:image:Krastins_foto.jpg|Pēteris Krastiņš. Jāņa Rieksta foto. Ap 1910. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 291. lpp.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets.jpg|Pašportrets. Ap 1905–1910. Pastkarte, tuša, spalva. 14 x 19,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–3823.]] #[[:image:Krastins_Studija.jpg|Studija. Ap 1905. Audekls, kartons, eļļa. 23 x 35,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–2122.]] #[[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Priedes un bērzi (Purvs). Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 21,7 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–573. ]] #[[:image:Krastins_Mezins.jpg|Mežiņš. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, tempera, ogle. 20,1 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 14,3 x 11,5 cm). LNMM, inv. Nr. Z–682.]] #[[:image:Krastins_Makoni.jpg|Mākoņi. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša. 21 x 15,5 cm (iekšējais laukums: 19,5 x 13 cm). LNMM, inv. Nr. Z–577.]] #[[:image:Krastins_Uzmetums.jpg|Uzmetums. Ap 1905–1907. Tonēts papīrs, guaša, ogle. 15 x 19,7 cm. LNMM, inv. Nr. Z–582. ]] #[[:image:Krastins_Purva_priedes.jpg|Purva priedes. N. v. 1907. Linogriezums. No: Svari, Nr. 5, 1907, 60. lpp.]] #[[:image:Krastins_Florence.jpg|Florence. Ap 1909. Audekls, eļļa. 16 x 30 cm. LNMM, inv. Nr. GL–313.]] #[[:image:Krastins_Teodors_Zalkalns.jpg|Teodora Zaļkalna galvas studijas. 1909. Papīrs, sangīna. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–552.]] #[[:image:Krastins_Concolina_Gonelli.jpg|Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm. LNMM, inv. Nr. Z–568.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets_1909.jpg|Pašportrets. 1909. Papīrs, brūns zīmulis. 27,2 x 20,4 cm.]] #[[:image:Krastins_Austrumu_sieviete.jpg|Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Audekls, eļļa. 64,5 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1292.]] #[[:image:Krastins_Luksemburgas_darza.jpg|Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Audekls, kartons, eļļa. 30 x 38,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1067.]] #[[:image:Krastins_Tija_Banga.jpg|Tijas Bangas portrets. 1911. Audekls, eļļa. 38,5 x 29,5 cm. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, inv. Nr. 354735.]] #[[:image:Krastins_Pasportrets_1911.jpg|Pašportrets. N. v. 1911. Papīrs, ogle, krīts. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 10, 1925, 290. lpp.]] #[[:image:Krastins_Fauns.jpg|Fauns. Ap 1910–1914. Tonēts papīrs, pastelis, zīmulis. 21,4 x 29 cm. LNMM, inv. Nr. Z–698.]] #[[:image:Krastins_Fantastisks_uzmetums.jpg|Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Tonēts papīrs, pastelis, ogle. 18,2 x 16,2 cm (iekšējais laukums: 12,5 x 14 cm). LNMM, inv. Nr. Z–593.]] #[[:image:Krastins_Egiptiesu_templis.jpg|Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. Papīrs, akvarelis. 46,3 x 61,1 cm. LNMM, inv. Nr. Z–4400.]] <gallery> Image:Krastins_Concolina_Gonelli.jpg|Čončolīnas Gonelli portrets (Viena dvēselīte, kura manis gaidījusi). 1909. Image:Krastins_Pasportrets_1909.jpg|Pašportrets. 1909. Image:Krastins_Austrumu_sieviete.jpg|Austrumu sieviete. Ap 1905–1910. Image:Krastins_Luksemburgas_darza.jpg|Luksemburgas dārzā. Ap 1908–1910. Image:Krastins_Tija_Banga.jpg|Tijas Bangas portrets. 1911. Image:Krastins_Pasportrets_1911.jpg|Pašportrets. N. v. 1911. Image:Krastins_Fauns.jpg|Fauns. Ap 1910–1914. Image:Krastins_Fantastisks_uzmetums.jpg|Fantastisks uzmetums. Ap 1911. Image:Krastins_Egiptiesu_templis.jpg|Ēģiptiešu tempļa skats. Dekorāciju mets Džuzepes Verdi operai “Aīda”. N. v. 1911. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Krastiņš, Pēteris]] __NOEDITSECTION__ 0 1498 2751 2630 2008-11-11T13:54:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906.]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905.]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908.]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905.]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus..]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899.]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903.]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2297 2752 2750 2008-11-11T14:05:03Z Admins 4 wikitext text/x-wiki ===Ievads=== ==Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi== ==Periodizācija== ==Akmens laikmeta māksla== ==Bronzas un dzelzs laikmeta māksla== ==Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.== *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss ==Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.== *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība ==Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.== *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla ==Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.== *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca ==Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.== *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **Ventspils kokgriezēju darbnīca **Nikolauss Sefrenss, vecākais **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards ==Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.== *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti ==Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.== *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils ==Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.== *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” ==Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.== *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2753 2752 2008-11-11T14:12:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **Ventspils kokgriezēju darbnīca **Nikolauss Sefrenss, vecākais **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2754 2753 2008-11-11T14:14:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **Ventspils kokgriezēju darbnīca **Nikolauss Sefrenss, vecākais **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2757 2754 2008-11-12T09:52:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **Ventspils kokgriezēju darbnīca **Nikolauss Sefrenss, vecākais **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2773 2757 2008-11-12T12:33:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **Ventspils kokgriezēju darbnīca **Nikolauss Sefrenss, vecākais **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 6 2314 2755 2008-11-12T09:50:13Z Admins 4 Johans Valters. Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220. wikitext text/x-wiki Johans Valters. Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220. 0 2127 2756 2698 2008-11-12T09:50:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu.]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894.]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897.]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898.]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907.]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898.]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903.]] [[Image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899.]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904.]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912.]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910.]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915.]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925.]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925.]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības Мир искусства izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (Paul von Schlippenbach) aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 20. gs. 10. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999, S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2001, 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998, 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne, Rīga: Zinātne, 2002, 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska, Rīga: Neputns, 2001, 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne, 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999, 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998, 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele, Rīga: Neputns, 2003, 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003, 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003, S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs, Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970, 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4, 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A. un Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953, 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu.]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105.]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme).]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307.]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809.]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634.]] #[[:image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220.]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115.]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346.]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348.]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm.]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums.]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86.]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356.]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355.]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361.]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362.]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (David Finn, Ņujorka) dāvinājums.]] <gallery> Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 0 1960 2758 2311 2008-11-12T10:25:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1919.]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910.]] [[Image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913.]] [[Image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|thumb|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913.]] [[Image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|thumb|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913.]] [[Image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914.]] [[Image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914.]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Minhenē == Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējis Konstantīns Nilenders (Konstantin Niländer). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisku zīmējumu pie Karla Raupa (Karl Raupp), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (Angelo Jank) un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (Hermann Zeillinger). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainaviski motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem ([[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|˝Galvas zīmējums˝]], 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam]], 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Penģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (Albrecht Dürer), Ādolfs Mencelis (Adolph Menzel), Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. == Patstāvīgā darbība Rīgā 1915 – 1914. g. == 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g., 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g., grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējums mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem ([[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|˝Tēvocis Bernhards˝]], 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus ([[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|˝Āgenskalna priedes˝]]. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai ([[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|˝Zaļumballe˝]], 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|portreti]] (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī Ārensburga (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus. == Pēdējie dzīves un darbības gadi == Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas ([[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|˝Gulošie karavīri˝]], 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt ([[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|˝Lazaretē˝]], 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916 un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un pārvarot grūtības un slimību viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klušajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums([[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|˝Augļi˝]], 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|„Leļļu skūpsts”]](1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (Francisco Goya) paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem ([[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|˝Uzmetumi˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi ([[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|„Liktenis”]], [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|˝Sapnis˝]], abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanās sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi ([[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|˝Gājiens˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija). == Mantojums == Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1, 1.– 5. lpp. * Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 33. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|Māsas portrets.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|Lazaretē.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM. # [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924, 56. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|Liktenis.]] 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|Sapnis.]] Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. # [[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|Gājiens.]] 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija. <gallery> Image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|Zaļumballe. 1913-1914. Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Herta lasa. 1913. Image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|Māsas portrets. 1913-1914. Image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|Gulošie karavīri. 1914. Image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|Lazaretē. 1914. Image:Plite_Pleita_Augli.jpg|Augļi. 1917. Image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|Leļļu skūpsts. 1916. Image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|Uzmetumi. 1919. Image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|Liktenis. 1919. Image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|Sapnis. Ap 1919. Image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|Gājiens. 1919. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 6 1625 2759 1730 2008-11-12T11:25:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Agrs pavasaris.jpg]]" versija: Vilhelms Purvītis. Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. 6 1626 2760 1731 2008-11-12T11:30:16Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Marta vakars.jpg]]" versija: Vilhelms Purvītis. Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM 6 1624 2761 1729 2008-11-12T11:34:38Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Meness nakts.jpg]]" versija: Vilhelms Purvītis. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM 0 1528 2762 2372 2008-11-12T11:41:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899.]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909.]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909.]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909.]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910.]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910.]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914.]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi.]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. Vērotājs, 1903, Nr. 1, 109.–119; #Illyne, M. Russian Painter V. Pourvit. The Studio, 1905, January, Nr. 142, P. 285–290; #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. Heimatstimmen, B. V, Reval, Leipzig, 1912, S. 184.–200; #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 12, 345.–353. lpp.; #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 245.–260. lpp.; #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 261.–266. lpp.; #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 4, 79.–97. lpp.; Saldavs, O. Vilhelms Purvītis. Rīga, 1958; #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. Padomju Jaunatne, 1982, 20. III; Kačalova, T. Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971; #Skulme, J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. Rīga, 1972; #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. Latvju Māksla, 1989, Nr. 15, 1464.–1477. lpp.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 94. – 128. lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). Rīga: Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM # [[:image:|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM <gallery> Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes. Ap 1924. Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 0 1527 2763 1930 2008-11-12T11:50:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905.]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911.]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915.]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915.]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875.9.V―1917.17.VI) ― ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905.g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājumu fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās “Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā “Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915.g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespieda reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu, bet motīvu izvēle ― par orientāciju uz “noskaņu ainavu” (akvarelis “Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|“Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I.Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās, atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905.g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915.g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados un varēja nostiprināties, veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle radīja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, mākslinieks tajā pašā laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|“Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915―1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|“Brīnumu pils”]], 1915; [[:image:Perle_Kugi.jpg|“Kuģi”]], 1915―1917; “Klinšu zaigums”, 1915; [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|“Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM; [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|“Nakts jātnieki”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika nu ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākus un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) toņu kontrastus. Ierosinājumus mākslinieks guva no N.Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K.Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M.Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā māksla atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika (“Betlēmes zvaigzne”, 1915―1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskajā treadīcijā (“Melnā čūska”, 1915―1917, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|“Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|“Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|“Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|“Drupas”]], 1915, LNMM; [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|“Drausmu mākoņi”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|“Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|“Saule”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma) var tikt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi “Lidmašīnas apšaude”, 1915―1917, LNMM; [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|“Ierakumos”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā. =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Rūdolfs Pērle (1875.27.IV―1917.17.VI). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.9, 1925, 249.―259.lpp. #Siliņš, J. ''Rūdolfs Pērle''. Rīga, 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. <gallery> Image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja. 1917. Image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš. 1915. Image:Perle_Drupas.jpg|Drupas. 1915. Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule. 1916. Image:Perle_Saule.jpg|Saule. 1915―1917. Image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums. 1915―1917. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 2764 2763 2008-11-12T11:52:34Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905.]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911.]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915.]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915.]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916.]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875.9.V―1917.17.VI) ― ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905.g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājumu fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās “Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā “Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915.g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespieda reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu, bet motīvu izvēle ― par orientāciju uz “noskaņu ainavu” (akvarelis “Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|“Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I.Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās, atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905.g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915.g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados un varēja nostiprināties, veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle radīja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, mākslinieks tajā pašā laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|“Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915―1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|“Brīnumu pils”]], 1915; [[:image:Perle_Kugi.jpg|“Kuģi”]], 1915―1917; “Klinšu zaigums”, 1915; [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|“Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM; [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|“Nakts jātnieki”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika nu ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākus un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) toņu kontrastus. Ierosinājumus mākslinieks guva no N.Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K.Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M.Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā māksla atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika (“Betlēmes zvaigzne”, 1915―1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskajā treadīcijā (“Melnā čūska”, 1915―1917, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|“Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|“Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|“Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|“Drupas”]], 1915, LNMM; [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|“Drausmu mākoņi”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|“Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|“Saule”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma) var tikt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (zīmējumi “Lidmašīnas apšaude”, 1915―1917, LNMM; [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|“Ierakumos”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). ==Mantojums== Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā. =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Rūdolfs Pērle (1875.27.IV―1917.17.VI). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.9, 1925, 249.―259.lpp. #Siliņš, J. ''Rūdolfs Pērle''. Rīga, 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums.]] 1915―1917. Krāsains zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. <gallery> Image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš. 1915. Image:Perle_Drupas.jpg|Drupas. 1915. Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule. 1916. Image:Perle_Saule.jpg|Saule. 1915―1917. Image:Perle_Ierakumos.jpg|Ierakums. 1915―1917. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 0 1959 2765 2262 2008-11-12T12:00:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg‎|thumb|Mājup. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910.]] [[Image:Roncevskis_Kucite.jpg|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Mātes portrets. 1910.]] [[Image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910.]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911.]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911.]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posmu akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finansu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskā institūtā (līdz 1898. g.). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hpffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo(''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecību, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925.g.) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932. g.). Mākslas vēsturnieks V. Penģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskas reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pat laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojās ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924. „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924. LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējošā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijas izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlas veidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs -Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931. Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LVU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapa pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11, 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16, 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979. Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983. =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3, 130. – 131. lpp. # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59. # [[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66. # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103. # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM <gallery> Image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska. Ne vēlāk par 1913. Image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets. 1923. Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets. 1924. Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa. Ne vēlāk par 1930. Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants). 1924. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2004 2766 2441 2008-11-12T12:10:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902.]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g.]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892.]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901.]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911.]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911.]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi.== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas bija pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizēta objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie cita Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g. , strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pat laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu , bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošs dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus, nav šaubu, pazina Zariņš. Studijas Vācijā saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logatos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tagad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antikvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viļjama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (˝Мир искусства˝ grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt atkarībā no ilustrējamā izdevuma Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājās arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieauguša relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīvi), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM, Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. * Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6, 995. – 1006. lpp. * Prande, A. Profesors RihardsZariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5, 129. – 140. lpp. * Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969. * Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970, 206. – 220. lpp. * Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 39. – 49. lpp. * Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000, 75. – 117. lpp. * Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003, 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894. g. # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4. # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901. # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM. # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM. # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM. # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912. # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925. # [[:image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝.]] 1920. gadu beigas. LNMM <gallery> Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps. 1913. Image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912. Image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925. Image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 0 1518 2767 2012 2008-11-12T12:16:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkans_Pasportrets.jpg|thumb|T.Zaļkalns. Pašportrets. 1951.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908. Marmors. Nav saglabājies.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913. 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, augstums 27 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums. Augstums 68 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 2768 2767 2008-11-12T12:23:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums. Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza(1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # Stāvošā māmiņa. 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # Studente Milda Pakalne. 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # Mets Brīvības piemineklim. 1930. Ģipsis, LNMM. # Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # Piemineklis Atim Kronvaldam.1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # Dzejnieces Aspazijas portrets.1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # Krustmeita Āra. 1928. Marmors, augstums 25 cm ,LNMM # Torss. 1936.Granīts, augstums 77 cm, LNMM # Cūka. 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # Jēriņš. 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # 6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # Kr. Barona piemineklis. 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 2770 2768 2008-11-12T12:27:27Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza(1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # Stāvošā māmiņa. 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # Studente Milda Pakalne. 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # Mets Brīvības piemineklim. 1930. Ģipsis, LNMM. # Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # Piemineklis Atim Kronvaldam.1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # Dzejnieces Aspazijas portrets.1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # Krustmeita Āra. 1928. Marmors, augstums 25 cm ,LNMM # Torss. 1936.Granīts, augstums 77 cm, LNMM # Cūka. 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # Jēriņš. 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # 6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # Kr. Barona piemineklis. 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 2789 2770 2008-11-12T15:08:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] [[image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|thumb|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918.]] [[image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|thumb|Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza]] [[image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|thumb|Stāvošā māmiņa. 1915.]] [[image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|thumb|Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923.]] [[image:Zalkalns_Pakalne.jpg|thumb|Studente Milda Pakalne. 1919.]] [[image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|thumb|Mets Brīvības piemineklim. 1930.]] [[image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|thumb|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # [[:image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis.]] 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|Piemineklis Modestam Musorgskim.]] 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|Stāvošā māmiņa.]] 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|Sēdošā māmiņa.]] 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Pakalne.jpg|Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|Mets Brīvības piemineklim.]] 1930. Ģipsis, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā.]] 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # [[:image:|Piemineklis Atim Kronvaldam.]] 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # [[:image:|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.]] 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # [[:image:|Dzejnieces Aspazijas portrets.]] 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # [[:image:|Alīna Grīnberga.]] 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # [[:image:|Krustmeita Āra.]] 1928. Marmors, augstums 25 cm ,LNMM # [[:image:|Torss.]] 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM # [[:image:|Cūka.]] 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # [[:image:|Jēriņš.]] 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # [[:image:|6. Dziesmu svētku atceres medaļa.]] Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # [[:image:|Kr. Barona piemineklis.]] 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # [[:image:|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets.]] 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 6 2315 2769 2008-11-12T12:25:36Z Admins 4 T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums. Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. wikitext text/x-wiki T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums. Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. 0 1724 2771 2704 2008-11-12T12:31:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|thumb|Kristus un Jaira meita. 1885.]] [[Image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|thumb|Vladimirs un Ragneda. 1886.]] [[Image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Likteņa zirgs. 1887.]] [[Image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|thumb|Jauns līvu kareivis. 1889.]] [[Image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Krogā. 1885.]] [[Image:Baumanis_Portrets.jpg|thumb|Portrets. 1885.]] '''Arturs Baumanis''' (1867.4.I―1904.6.VIII). 19.gs. beigu Latvijas mākslā un “Rūķa” paaudzes mākslinieku vidū izceļas ar izteikti akadēmisku formveidi, kas izmantota Latvijas senvēstures romantizētos tēlojumos un reālistiskās sadzīves ainās. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Akadēmiskā skola== Baumanis dzimis 1867.g. Rīgā pazīstamā un pirmā akadēmiski izglītotā latviešu cilmes arhitekta un sabiedriskā darbinieka Jāņa Baumaņa ģimenē. Pirmā mākslinieciskā skološanās notika pie Jāņa Rozes un pie Rīgas pilsētas gleznu galerijas restauratora Eduarda Riconi. 1885.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz, vēlākais, 1891.g. Vecāko rakstīto avotu autori raksturoja viņu kā ārkārtīgi apdāvinātu studentu, kas viegli varēja pildīt un pildīja akadēmiskos uzdevumus. To vislabāk apstiprina saglabājušies daudzie figurālo kompozīciju zīmējumi, kuru daļa attiecas, spriežot pēc hronoloģiski precīziem datējumiem, uz laiku līdz oficiālai uzņemšanai akadēmijas studentu skaitā. Šie un vēlākie jau akadēmijā veiktie zīmējumi visbiežāk ir Krievijas vēstures, Bībeles, antīkās pasaules sižetu atveidi: skatuviskā kompozīcijas telpā izkārtotas figūras un aksesuāri, kuru idealizētā tipoloģija, pozas, kustības, vaibstu dinamika, kostīmi un vide pakārtota stāstījumam. Detalizētais tēlojums realizēts galvenokārt ar lineāru zīmējumu, kas dažkārt papildināts ar akvareļa iekrāsojumu ([[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|˝Kristus un Jaira meita˝]], 1885; [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|˝Vladimirs un Ragneda˝]], 1886, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Baumaņa paraugi nebija tikai akadēmijas profesoru darbi (piemēram, viņa kompozīciju vērtētāja, baltvācu cilmes gleznotāja Karla Veniga (''Karl Wenig'') darinājumi), bet arī 19.gs. vidus vācu akadēmiskās vēsturiskās glezniecības slavenības (Vilhelms Kaulbahs, Alfrēds Rētels, Karls Piloti), kurus, kā liecinājis Baumaņa atbalstītājs advokāts Jānis Kreicbergs, viņš esot cienījis. ==Nacionālā senvēstures tematika un reālistiskie sadzīves žanri== Līdztekus studijām Baumanis zīmēja un gleznoja kompozīcijas, kas saskanēja ar Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitiku, un, kā apgalvoja mākslas kritiķis Jānis Asars, ticis proponēts par nacionālās tematikas mākslinieku. Baumanis bijis arī saistīts ar “Rūķi”, lai gan aktīvi šīs grupas darbībā neesot piedalījies. Pieredzi akadēmisku figurālo kompozīciju darināšanā viņš izmantoja, pievēršoties Latvijas senvēsturei un gleznojot savu centrālo un pazīstamāko darbu [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|˝Likteņa zirgs˝]] (1887, LNMM). Dramatisku sižetu no ˝Indriķa hronikas˝ Baumanis interpretēja kā izvērstu un līdzsvarotu daudzfigūru ainu ar kulisveidīgu telpisko struktūru un nosacīti akcentētu lokālo krāstoņu polihromiju, kas atgādināja vācu un baltiešu vēlīnā romantisma krāsu attiecinājumus. Tonāli kontrastaināka un mazāk līdzsvarota kompozīcija ˝Kurši sadedzina savus mirušos˝(19.gs. 80.gadu beigas, Latvijas vēstures muzejs). Brīvāk gleznots portretiskais un studijveidīgais [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|˝Jauns līvu kareivis˝]] (1889, LNMM). 19.gs. 90.gadu sākumā Baumanis darināja daudzus Latvijas senvēsturei veltītus zīmējumus (ilustrācijas Lautenbaha-Jūsmiņa sacerējumam ˝Niedrīšu Vidvuds˝, Rīgas Latviešu biedrības albuma ainas), kas tika reproducētas žurnālā ˝Austrums˝(1892.g.). Paralēli tālaika tradicionālo akadēmisko studiju noteiktai tematikai Baumanis aktuālās reālisma estētikas iespaidā pievērsās sava laika sadzīves ainām un attiecīgiem tēliem, visbiežāk tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves reālijām, izmantojot apgūto formveidi (zīmējumi [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|˝Krogā˝]], [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|˝Portrets˝]], abi 1885, LNMM). Šī tematika turpinājās arī pēc aiziešanas no akadēmijas, iegūstot citkārt groteski humoristisku traktējumu (˝Dzērāji˝, ap 1900, Tukuma muzejs). ==Dzīves beigu posms== Kā secināms no biogrāfiskiem materiāliem, atšķirībā no tēva Baumanis nesekoja visiem jaunlatviskajiem ideāliem un nevēlējās “tikt uz augšu” tālaika sabiedrībā. Viņa pasaules skatījumu, cik par to var spriest no Kreicberga pārstāsta, var saukt par romantisku (buržuāziskas ― ˝filistru˝ ― sabiedrības un civilizācijas noliegums, bohēmiskas, klaidonīgas dzīves idealizācija). Pēc aiziešanas no akadēmijas un tēva nāves sākās mākslinieka klaidonība un arvien pieaugošā atkarība no alkohola. Klejošana mijās ar uzturēšanos pie paziņām, kas viņu pieņēma filantropisku motīvu dēļ. Kā mākslinieks Baumanis degradējās. Viņš slimoja ar tuberkulozi un pāragri mira 1904.g. ==Mantojums== Vairums Baumaņa darbu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, daži Latvijas vēstures muzejā, Tukuma muzejā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, vairāki zīmējumi ― Saltikova Ščedrina vārdā nosauktajā bibliotēkā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #R. [Rozentāls] J. Arturs Baumanis +. Vērotājs, 1905, 248.-249. lpp. #Kreicbergs, J. Arturs Baumanis. Atmiņas. Rīga, 1905. #Siliņš J. Arturs Baumanis. Ilustrēts Žurnāls. 1925, Nr. 2, 33.- 35. lpp. #Asars, J. Arturs Baumanis. No: Asars, Jānis. Kopotie raksti. Rīga, 1908, 1.sej., 2.burtn., 265. lpp. #Poga, E. Artūrs Baumanis. (1866 – 1904). Rīga, 1976. [LMA diplomdarbs, mašīnraksts]. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800-1914. II grāmata. Stokholma: Daugava, 1980. =Attēlu saraksts= # [[:image:Baumanis_Kristus_un_Jaira_meita.jpg|Kristus un Jaira meita.]] 1885. Papīrs, grafīts, akvarelis, sēpija, 52 x 69,5 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Vladimirs_un_Ragneda.jpg|Vladimirs un Ragneda.]] 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Jauns_livu_kareivis.jpg|Jauns līvu kareivis.]] 1889. Papīrs, eļļa, 40 x 30 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM # [[:image:Baumanis_Portrets.jpg|Portrets.]] 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM [[Category:1840 - 1890. g. Mākslinieki|Baumanis, Arturs]] __NOEDITSECTION__ 14 2316 2772 2008-11-12T12:32:10Z Admins 4 Jauna lapa: Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā wikitext text/x-wiki Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā 0 1726 2774 2706 2008-11-12T12:47:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Bertins_Udenskarlis.jpg|thumb|Ūdenskārlis. Ne vēlāk par 1845.]] [[Image:Bertins_Zena_akts.jpg|thumb|Zēna akts. 1851—1852.]] '''Oto Bērtiņš''' (1818.06.I—pēc 1876) — latviešu cilmes portretists un figurālists, kas Latvijas 19.gs. otrās puses glezniecības vēsturē izceļas ar Beļģijā apgūtu akadēmisko skolu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Profesionālā izglītība un pirmie zināmie darbi== Bērtiņš dzimis 1818.g. Vecgulbenes kurpnieka Sīmaņa Bērtiņa ģimenē. Sākotnējo māksliniecisko izglītību ieguvis Tērbatā pie grafiķa un pastelista Kārļa Augusta Zenfa, kā arī Sanktpēterburgā pie portretista Roberta Švēdes. Par mācību rezultātiem var spriest pēc litogrāfijas “Ūdenskārlis” (ne vēlāk par 1845, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM) — reālistisks, asi raksturots nabadzīga pusaudža tēls, kas atveidots klasicizējoša zīmējuma tradīcijās. Bērtiņš 19.gs. 40.gados pasniedza zīmēšanu Rīgas krievu apriņķa skolā “Katarineumā”. Laikā no 1850. līdz 1852.g. ar panākumiem studēja Antverpenes akadēmijā, kā to apliecināja akadēmijas direktors pazīstamais beļģu romantiskās vēsturiskās glezniecības meistars Gustavs Vapers vēstulē Baltijas gubernatoram. Akadēmijā Bērtiņa tiešie skolotāji bija Jozefs Laurents Deikmans un Jans Antons Feršarens, taču viņš pazinis arī citu tālaika beļģu mākslinieku darbus un dažādas Eiropas pilsētu mākslas krātuves. Skolu un stilu, kādu Bērtiņš bija apguvis Antverpenē, uzrāda “Zēna akts” (1851—1852, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) un analogi gleznojumi — trīs akadēmiskas studijas, kas atrodas Jeļecas pilsētas (Krievija) novadpētniecības muzejā. Šie darbi uzrāda izkoptas spējas vispārināti un skaidri veidot apjomus, lietojot gaismēnu un apvienojot masas, harmonizēt krāsas siltā un patumšā toņkārtā. Šīs kvalitātes uzskatāmas par beļģu klasiski romantiskās akadēmiskās skolas liecībām. ==Bērtiņa ceļojumi, darbība dzimtenē un Krievijā== 1852.g. Bērtiņš, pārtraucis studijas, domājams, līdzekļu trūkuma dēļ, atgriezās Rīgā, bet 1856.g. atkal aizceļoja uz Rietumiem, šoreiz izvēloties par nākamo divu gadu studiju un pastāvīgas darbības vietu Parīzi. Pēc neapstiprinātām V.Neimaņa ziņām, Bērtiņš 1859.g. ceļoja uz Itāliju, pēc tam apmetās Odesā, bet 1862.g. atkal devās uz Parīzi un bija tur vēl 1873.g. Acīmredzot viņš tomēr rēķinājās ar iespēju darboties Krievijā vai dzimtenē, jo 1865.g. lūdza Sanktpēterburgas akadēmijas padomi viņam piešķirt brīvmākslinieka grādu, ko tajā pašā gadā arī saņēma, savukārt par trim gleznām 1867.g. ieguva pirmās pakāpes mākslinieka grādu. Bērtiņa biogrāfijas beigu daļa ir neskaidra. Iespējams, viņš pildīja kādus pasūtījumus Krievijā, vismaz 1876.g. uzturējies Jeļecas pilsētā. Viņa miršanas gads un vieta nav zināma (vecākos avotos minēti 1885. vai 1889.g.). Cik var spriest, galvenokārt pēc rakstītiem avotiem, kā mākslinieks Bērtiņš bija salīdzinoši daudzpusīgs – gleznoja gan sadzīves žanra darbus, gan reliģiskas kompozīcijas, gan portretus. Pēc atgriešanās no Antverpenes Rīgā tikuši gleznoti vairāki portreti, no kuriem tikai pēc reprodukcijas zināms 1853.g. Rīgas koktirgotāja Morica Ludviga Hammera atveids, kurā jau mirušais modelis tika interpretēts sadzīviskā “bīdermeieriskā” tradīcijā – kā avīzes vai kādas lielas salocītas lapas lasītājs. Saglabājušās ziņas, ka Bērtiņš pēc fotogrāfijas gleznojis 1855.g. mirušo Vidzemes superintendantu Gustavu fon Klotu. Liekas, ka peļņas dēļ viņš nevairījās no pavisam neciliem pasūtījumiem, piemēram, darināja pēc vecas gravīras 17.gs. Vidzemes gubernatora Hermaņa Samsona portretu eļļas krāsās (ne vēlāk par 1867, RVKM). Pēc īsa apraksta presē zināms, ka viņš bija izstādījis Rīgā divus sadzīves žanrus, acīmredzot anekdotiski humoristiska rakstura, kas esot izcēlušies ar “dabai tuvu uztveri un zīmējuma korektumu”. Iespējams, tādos gadījumos viņš sekoja sava skolotāja Deikmana paraugiem. 1853.g. izstādē Rīgā Bērtiņam bijis Pītera Paula Rūbensa “Dievmātes audzināšanas” atkārtojums un Sv.Hieronīma tēls. 1855.g. uzgleznoja altārgleznu “Kristus augšāmcelšanās” Mālpils baznīcai. Lai iegūtu pirmās pakāpes mākslinieka grādu, Bērtiņš iesniedza akadēmijā “Sv.Paula piegriešanu”. ==Mantojums== Apzinātie Bērtiņa darbi glabājas LNMM, RVKM, Jeļecas Novadpētniecības muzejā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga : “Zinātne", 1996. #Kļaviņš, E. Meklējamais gleznotājs. ''Māksla'', Nr.5, 1988. 14.,15.lpp. #Penģerots, V. Jauns latviešu mākslinieks. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1927. 304.lpp. #Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1852, S.416. #Neumann, W. Berthing Otto. In : ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908. S.13—14. #R.A. Für Kunstfreunde. ''Rigasche Stadtblätter'', 1858. S.304—305. =Attēlu saraksts= # [[:image:Bertins_Udenskarlis.jpg|Ūdenskārlis.]] Ne vēlāk par 1845. Litogrāfija, papīrs, 38,7 x 29 cm. RVKM # [[:image:Bertins_Zena_akts.jpg|Zēna akts.]] 1851—1852. Audekls, eļļa, 97 x 75 cm. LNMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Bērtiņš, Oto]] __NOEDITSECTION__ 0 1958 2775 2499 2008-11-12T12:49:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J.V.Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam. 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Titula zīmējums. 1862.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Satīriskais pielikums “Zobugals". Titula zīmējums. 1852.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. 1862.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. 1862.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830.13.I―1899.20.XI) ― ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830.g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju bija pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa darbnīcā. 1847.g. nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanšu ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolās, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas, un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus ― darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmatiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrīnajās ksilogrāfijās tematiskie dažādie uzdevumi tika pildīti, izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem “pa formai”. Šī metode, jādomā, bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda, Johana Volfganga Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriska velīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas lirisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ''Perno Postimees ehk Näddalileht'', 1857; “[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|Pēterburgas Avīzes]]”, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Lai gan Igaunijā dzimis un audzis Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāža atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītais personāžs tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var būt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. ==Mantojums== Vairākas Dauguļa ksilogrāfijas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis. ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899). ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 2161 2776 2516 2008-11-12T12:50:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring'') (1818. 31. 08 – 1898. 26. 09) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, deva privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodas. 1852., 1885. un 1889. g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte izbeidzas pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvāks dzīves veids noslēdzas ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Veselu rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites skaitījumiem portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidus, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomu neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanība (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portretā, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altāgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altāgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. Lielākās to daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem(„Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšnu baznīcas Krustā sistā gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agra darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par maz radošu tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiska kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pat laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra diplomdarbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”. ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 0 1595 2777 2709 2008-11-12T12:51:15Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas.]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|thumb|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā. 1881.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881.]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi.]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891.]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894.]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891.]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900.]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.6.―1909.1.2.) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Svjatogorskas_kloste.jpg|Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā]]. 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,5 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 0 2172 2778 2521 2008-11-12T12:52:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|thumb|Rīgas jūrmala. 1860 – 1870. gadi.]] '''Artemijs Gruzdins''' ( 1829 – 1891. 20. 02). Lokālo 19. gs. otrās puses gleznotāju vidū portretists Gruzdins izceļas ar Minhenē iegūto akadēmiskās skolu, kas lāva viņam, gan ne vienmēr pilnīgi, pārvarēt autodidakta sākotnējās elementārās iemaņas. =Biogrāfija= Artemijs Gruzdins (''Артемий Груздин'') dzimis 1829. g. Rīgas sīkpilsoņa vai amatnieka ģimenē. (Viņa uzvārda latviskais celms bija par iemeslu uzskatam par Gruzdina latvisko cilmi un attiecīgo uzvārda latviskojumu (Gruzdiņš). Tomēr uzvārds ir tikpat labi krievisks un saglabājušies dokumenti un signatūras norāda uz viņa piederību Rīgas krievu aprindām.) Pēc paša Gruzdina sniegtajām ziņām, viņš bija agri sācis nodarboties ar glezniecību Rīgā, vēlējies stāties Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēc Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann'') ziņām Gruzdins mācījies pie kāda daiļkrāsotāja, veidojies kā autodidakts un 1850. gados jau esot pelnījies ar portretu darināšanu Jelgavā un Kuldīgā. Uz šo laiku (1856. g.) attiecas viņa gleznotais Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātāja un dzejnieka Ulriha fon Šlipenbaha (''Ulrich von Schlippenbach'') portrets, kas agrāk atradies Kurzemes provinces muzejā. 1859. g., sakrājis naudu, Gruzdins aizceļoja uz Minheni, kur mācījās vietējā Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') līdz 1864. g. Tai pašā gadā viņš atgriezās Rīgā un nākamos gados te bija nodarbināts galvenokārt ar portretu glezniecību. 1871. – 1873. g. Gruzdins mēģināja iegūt (bez panākumiem) Sanktpēterburgas mākslas akadēmijā brīvmākslinieka grādu. Pēc atgriešanās Rīgā Gruzdins, kā rakstīja Neimanis, ˝drīz iekritis melanholijā˝ un beidzis dzīvi ˝gara aptumsumā˝. Tomēr viņš līdz pat 1880. gadiem turpināja strādāt, pildot citkārt tam laikam pietiekami svarīgus pasūtījumus. ==Gruzdina glezniecība== Nedaudzie saglabājušies un zināmie Gruzdina gleznojumi, kā arī zudušo darbu reprodukcijas attiecas uz viņa darbības posmu pēc studijām Minhenē. Viņa portreti kopumā raksturojami kā akadēmiski idealizējoši un acīmredzami uzrāda iegūto skolu, kas izpaužas shematiski uzsvērtā formu pareizībā, nedaudz saldenu lokālkrāsu attiecinājumos, vienmērīgā apjomu modelējumā un virsmas nogludinājumā. Nozīmīgākais ir pazīstamā krievu rakstnieka ˝Ivana Turgeņeva portrets˝, kas bijis gleznots 1869. g. Bādenbādenē (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Saloniska reprezentācija (figūra dabiskā lielumā līdz ceļiem, izmeklēts modes kostīms, aizskars, spoguļrāmja smalkais profilējums, vāze fonā) un pozēšanas statika savienojas ar daļēju pozas atbrīvotību un izteiksmes apcerīgumu, kas visumā atbilst rakstnieka tēlam, kāds tas veidojas pēc citiem vizuāliem un literāriem avotiem. Figūra gaišā kostīmā izceļas uz patumšā fona, tomēr formu veidojums ar gaismēnu nav noteicošs, naturālistiskas detaļas fiksētas lineāri precīzi. Citos Gruzdina portretos saloniski akadēmiska idealizācija ir vēl izteiktāka (nelielais ˝Dziedātājas Karoselli portrets˝, ap 1865, Tukuma muzejs, ar tā nosacīti itālisko tērpu un ainavu, kāds aristokrātiski kostīmētais ˝Meitenes portrets˝, 1867, LNMM). 1868. g. Gruzdins bija gleznojis, domājams, pēc fotogrāfijas oficiālo ķeizara Aleksandra II portretu pilsētas arsenālam (vēlāk tas gāja bojā sagrautajā Melngalvju namā Rīgā). Ovālais nezināma ˝Vīrieša portrets˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pieder šai periodā parastajam reprezentatīvajam un dokumentējošam krūšu portreta tipam. Bez tam Gruzdins bija darinājis pēc grafiska parauga krievu dzejnieka ˝Vasilija Žukovska portretu˝ (ne agrāk par 1883, LNMM) un altārgleznu ˝Kristus Ģetzemenes dārzā˝ (1879, Varakļānu luterāņu baznīca). Gleznotājs bija pietiekami daudzpusīgs, lai pievērstos arī ainavai. Viņa ˝Ziemassvētku tirdziņš˝ (1879, nav saglabājies) atveidoja vedutu tradīcijā Rīgas rātslaukumu ar tā ēkām, tirdziņa drūzmu un gaismām, savukārt panorāmiskajā ˝Rīgas jūrmalā˝ (1860 – 1870. gadi, LNMM) pilsētnieku pastaigas liedagā savienoja ar saulrieta noskaņu. 1884. g. viņš bija gleznojis četrus Rīgas skatus rātsnama konferenču zālei (nav saglabājušies). ==Mantojums== Gruzdina zināmie darbi glabājas patreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Tukuma muzejā. Iespējams, kādi viņa darbības paraugi atrodami arī privātpersonu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann W. Grusdin, Artemii Michailowitsch. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S.56–57; #Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= #[[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets.]] 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM #[[:image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|Rīgas jūrmala.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Gruzdins, Artemijs]] __NOEDITSECTION__ 0 1597 2779 2523 2008-11-12T12:53:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] [[Image:Roze_Cimze_portrets.jpg|thumb|H.Cimzes portrets. 1851.]] [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1854.]] [[Image:Roze_Sulca_portrets.jpg|thumb|Filipa Johana Šulca portrets. 1851.]] [[Image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|thumb|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi.]] [[Image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi.]] [[Image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|thumb|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi.]] '''Jānis Staņislavs Roze''' (1823.03.IV—1897.30.XI) — latviešu cilmes ražīgs dokumentējoši naturālistiskā portreta gleznotājs 19.gs. otrajā pusē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == No amatnieciskiem paņēmieniem līdz galma gleznotāja skolai == Roze dzimis Rubenes pagasta krodzinieka ģimenē. Viņa kā mākslinieka veidošanās ir neskaidra, biogrāfiski fakti no senākiem rakstītiem avotiem, kuros izklāstīti pārstāsti un leģendāras ziņas par Rozes dēkaino dzīvi, nav dokumentāli apstiprināti. Domājams, pēc mācībām vietējās draudzes skolā 19.gs. 40.gados bijis kāda Rīgas daiļkrāsotāja un “kariešu lakotāja” māceklis un apgrozījies amatnieku vidē, kur bija vēl saglabājušās primitīvas stāj- un dekoratīvās glezniecības tradīcijas. 50.gadu sākumā Roze nokļuvis Sanktpēterburgā. Uz šo laiku attiecas viņa pirmais zināmais [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|“Helēnas Cimzes portrets”]] (1851, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM). Tajā vēl amatnieciska nosacītība (pusfigūras silueta shematiska vienkāršošana, formu saplacinājums), tēla reprezentatīva statika savienojas ar reālistiski pārliecinošu, dzīvu un niansētu psiholoģiskās izteiksmes atveidojumu, precīzi un smalki fiksētām detaļām, harmonisku silto, neitralizētu, tumšu un gaišu toņu kolorītu. Sanktpēterburgā Roze, sekojot, profesionālo, akadēmiski izglītoto gleznotāju paraugiem, pārvarēja amatniecisko tradīciju un jau 1854.g. ieguva akadēmiska brīvmākslinieka grādu, iesniedzot Mākslas akadēmijas padomei divus portretus. Vienā no tiem – [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|“Pašportretā”]] (1854, LNMM) — tēla pozas nepiespiestība un atbrīvotība liecina par romantisma portreta atskaņām, bet plastiskās formas kļuvušas apjomīgākas, kompozīcija telpiskāka, naturālistiski iluzors efekts pastiprinājies, kas, domājams, uzrāda krievu 19.gs. 50.gadu portreta iespaidu. Aizceļojis uz Rietumeiropu, 1856. vai 1857.g. Roze apmetās Minhenē, kur kļuvis par galma portretista Jozefa Bernharta skolnieku. Jāšaubās, ka iegūtā skola bija pamatīga, tomēr te Roze acīmredzot apguva kādas augstākās tālaika sabiedrības portretista iemaņas, kuras varēja likt lietā pēc atgriešanās 1858.g. Krievijā. == Karjera Sanktpēterburgā un portretista prakse Rīgā == Impērijas galvaspilsētā Roze mēģināja kļūt par visaugstāko oficiālo aprindu portretistu, domājams, izmantojot Bernharta skolnieka reputāciju. 19.gs. 60.gadu sākuma akadēmiskās izstādēs bija viņa darinātie lielkņaza Aleksandra (nākamā cara Aleksandra III), galma ministra grāfa Aleksandra Adlerberga, slavenā fortifikatora ģenerāļa Eduarda Totlebena portreti. 1861.g. Rozem Mākslas akadēmijas padome piešķīra augstāko — akadēmiķa — grādu (par vēl vienu pašportretu, kas nav saglabājies). 19.gs. 60.gados par mākslinieka pastāvīgo dzīves un darba vietu kļuva tomēr Rīga, kur viņš portretēja vietējos bagātos pilsoņus un varas pārstāvjus. Portretista produkcija, cik var spriest, bija plaša (Rozes nekrologā apgalvots, ka “būs rets nams Rīgas turīgāko iedzīvotāju starpā, kur neatrastos nelaiķa ražojumi”). Sākotnēji ienākumu bija pietiekami daudz, un Roze pat uzcēla 1874.g. Rīgas centrā namu, kurā iekārtoja viesnīcu. Bernharta skolas iespaids saskatāms parādiskajā [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|“Landrāta Filipa Johanna Šulca portretā”]] (1861, LNMM), kurā oficiālā monumentalizācija savienojās ar dozētu pozas atbrīvotību, vaibstu izteiksmes piedienīgu laipnību, kas uzskatāms par bīdermeieriska portreta tradīcijas atskaņām. Apjomu plastika te vājinās, toties pastiprinās kontrastējošu krāstoņu aktivitāte. Naturālistiskas detalizācijas pakāpe ir augsta, un tā saglabājas arī vēlāk. Nākamo gadu zināmie portreti visbiežāk pieder kompozicionāli vienkāršākajam krūšu portreta tipam, kas dominē perioda mākslā (sk. vispārīgais perioda raksturojums, ikonogreāfija, formveide). Vidusmēra Rozes portretos pieaug naturālistiskā pasivitāte; statiska modeļa vizuālā veidola iespējami detalizēta fiksācija kļūst par galveno uzdevumu. Psiholoģiskās izteiksmes top mazāk dinamiskas, par modeļa garīgo dzīvi var kaut kādā mērā spriest pēc to psiholoģiskā pamatrakstura nenoteiktām atskaņām nekustīgos vaibstos. Reprezentāciju apliecina tikai svētdienīgie modes kostīmi. Vairums darbu, kuriem piemīt dokumentāla reālisma vērtības, gleznoti pēc fotogrāfijām (dažos zem plānā gleznojuma redzamas savilktas rūtiņas, kas norāda uz mazo attēlu palielināšanas tehniku). Rozes kolorīts atturīgs: patumši neitralizēti plašāki laukumi (melnie, pelēkie, brūnganie, olīvkrāsas kostīmiem, foniem, matiem), ar kuriem kontrastē balto kreklu un gaišie miesas krāsas toņi ([[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|“Vīrieša portrets”]], [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], abi 19.gs. 60.—80.gadi, LNMM). Ikonogrāfiski neparastāks darbs ir [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|“Sieviete ar vistu”]] (19.gs. 60.—80.gadi, LNMM): tēla akcentētais tautiskums atgādina sadzīviskos zemnieku tēlus ar mājdzīvniekiem, kādi bija raksturīgi kādreiz krievu gleznotājiem (Aleksejam Veneciānovam, Vasilijam Tropiņinam). == Rozes saistība ar nacionālo kustību == Rozes portretu vidū izceļama Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupa un tās goda biedra [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Kr.Valdemāra portrets]] (visi ne agrāk par 1878, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk — RVKM). Portreti iekļaujami oficiālo portretu kategorijā (tos minētā gadā pasūtīja Rīgas Latviešu biedrība, un tie atradās biedrības zālē). Bija gleznoti pēc fotogrāfijām un piederēja parastajam lietišķajam dokumentējoši naturālistiska portreta tipam, tomēr nav uzskatāmi par ierindas pasūtījumu, bet par Rozes jaunlatvisko uzskatu liecību. Saglabājušies rakstītie materiāli atklāj Rozi kā opozicionāru ar nacionālu pašapziņu. Juris Alunāns, kas pazina mākslinieku, atcerējās, ka viņš, “sirdīgs latvietis būdams .. muižniekus kā pagāns lādēja”. Rozes nekrologa autors viņu raksturoja kā cilvēku, kas “priekš latviešu lietām .. arvien izrādīja dzīvu interesi”. Iespējams, šī interese pamudināja viņu pieņemt arī pasūtījumu eļļā atkārtot baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa gravīras par latviešu vēstures sižetiem, neraugoties uz to provācisko tendenciozitāti (“Rīgas dibināšana”, 1883—1884, LNMM). == Rozes personība un viņa darbības noslēgums == Laikabiedru atmiņās un citos rakstītos avotos Roze parādās kā temperamentīgs, vērienīgs un uz izaicinājumiem orientēts cilvēks. Jaunības gados bijis trakulīgs, tajā pašā laikā spējīgs, izveicīgs, ar pievilcīgām manierēm, ar ko guva savu patronu atbalstu. Jāņem vērā viņa karjeras straujais kāpums, kas atgādina iespaidīgu avantūru: bez pamatīgas skolas, lielā mērā pateicoties apdāvinātībai un aktivitātei, Roze spēja iegūt augsto akadēmiķa un impērijas elites portretētāja statusu. Rīgā, neraugoties uz sākotnējiem panākumiem, viņš nespēja iekļauties vietējās pilsonības aprindās. Saglabājušies nostāsti par viņa ķildīgumu, izšķērdību, ekstravaganto un skandalozo uzvedību, kas ļāva Rīgas pilsoņiem saukt viņu par “trako” Rozi. 1879.g. viņš zaudēja jaunuzcelto namu. Savā mākslinieka praksē arvien vairāk izmantoja fotogrāfiju, ne tikai gleznojot pēc tās, bet arī vienkārši izkrāsojot palielinātus fotoportretus (vairāki šādi Rozem piedēvēti darbi atrodas Latvijas vēstures muzejā Rīgā). 1884. vai 1885.g. mākslinieks bija spiests atstāt Rīgu, ceļojis pa Eiropu un apmeties Nicā, kur gleznojis Krievijas valdošā nama locekļus, iespējams, liekot lietā vecos sakarus. 1895.g. jau slimais Roze atgriezās Rīgā, dzīvoja trūkumā un mira pēc diviem gadiem. Rīgā pie viņa mēģināja skoloties un viņa darbnīcu apmeklēja [[Arturs Baumanis]], Staņislavs Birnbaums un Andrejs Lapiņš. == Mantojums == Rozes darbi atrodas LNMM, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas vēstures muzejā. Iespējams, kādi portreti vēl saglabājušies privāto personu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kalniņš, J. Mākslinieks Jānis Roze. ''Dzimtenes Vēstnesis'', 8. (21.) 12., 1912. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850—1916. Rīga, 1996. #Penģerots, V. Piemirstie latviešu mākslinieki : Jānis Staņislavs Roze. Ilustrēts Žurnāls, Nr.18, 1927, 241.—248.lpp. #Vilīte, V. ''Jānis Staņislavs Roze'' : LMA diplomdarbs. Rīga, 1971. #B. Ein inländische Talent. ''Rigasche Zeitung'', Nr.16, 1859.21.I(2.II). =Attēlu saraksts= # [[:image:Roze_Fotoportrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Fotoportrets.]] # [[:image:Roze_Cimze_portrets.jpg|H.Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sulca_portrets.jpg|Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 83 x 66 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. 19.gs. 60.—80.gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Sieviete_ar_vistu.jpg|Sieviete ar vistu. 19.gs. 60.—80.gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM]] # [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM]] # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM]] <gallery> Image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878. Image:Roze_Tomsons.jpg|Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. </gallery> [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Roze, Jānis Staņislavs]] __NOEDITSECTION__ 0 2005 2780 2525 2008-11-12T12:54:21Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854.]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875.]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (Karl Ludwig Seebode, 1826 – 1894.21. 02) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivīstiskiem gleznotājiem. =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādus figurālu motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g. Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. gadā, vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pat laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem, kuri bijuši parastie viņa klienti. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naīvu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivēta reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, tad 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112 – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM <gallery> Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu. 1888. </gallery> [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 0 1496 2781 2728 2008-11-12T12:56:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Par Mākslas vēsturi internetā [[Saturs]] ==Mākslinieki un darbnīcas== *[[:Kategorija:1840 - 1890. g. Mākslinieki|1840 - 1890. g. Mākslinieku saraksts]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|1890. g. – 1915. g. Mākslinieku saraksts]] __NOEDITSECTION__ 6 2317 2782 2008-11-12T14:51:51Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies 6 2318 2783 2008-11-12T14:59:45Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM 6 2319 2784 2008-11-12T15:00:30Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Stāvošā māmiņa. 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Stāvošā māmiņa. 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM 6 2320 2785 2008-11-12T15:04:00Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM 6 2321 2786 2008-11-12T15:04:35Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM 6 2322 2787 2008-11-12T15:05:11Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Mets Brīvības piemineklim. 1930. Ģipsis, LNMM. wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Mets Brīvības piemineklim. 1930. Ģipsis, LNMM. 6 2323 2788 2008-11-12T15:06:09Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm. Rīgā, Kanālmalas apstādījumos wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm. Rīgā, Kanālmalas apstādījumos 6 2324 2790 2008-11-12T15:11:10Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā 6 2325 2791 2008-11-12T15:11:47Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā 6 2326 2792 2008-11-12T15:12:18Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM 6 2327 2793 2008-11-12T15:12:59Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM 6 2328 2794 2008-11-12T15:13:26Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Krustmeita Āra. 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Krustmeita Āra. 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM 6 2329 2795 2008-11-12T15:13:53Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Torss. 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Torss. 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM 6 2330 2796 2008-11-12T15:14:36Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Cūka. 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Cūka. 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. 6 2331 2797 2008-11-12T15:15:05Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Jēriņš. 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Jēriņš. 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM 6 2332 2798 2008-11-12T15:16:20Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. 6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. 6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM 6 2333 2799 2008-11-12T15:17:03Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Kr. Barona piemineklis. 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Kr. Barona piemineklis. 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā 6 2334 2800 2008-11-12T15:18:28Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM 0 1518 2801 2789 2008-11-12T15:22:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] [[image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|thumb|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918.]] [[image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|thumb|Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza]] [[image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|thumb|Stāvošā māmiņa. 1915.]] [[image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|thumb|Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923.]] [[image:Zalkalns_Pakalne.jpg|thumb|Studente Milda Pakalne. 1919.]] [[image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|thumb|Mets Brīvības piemineklim. 1930.]] [[image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|thumb|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # [[:image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis.]] 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|Piemineklis Modestam Musorgskim.]] 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|Stāvošā māmiņa.]] 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|Sēdošā māmiņa.]] 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Pakalne.jpg|Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|Mets Brīvības piemineklim.]] 1930. Ģipsis, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā.]] 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # [[:image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam.]] 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.]] 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # [[:image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets.]] 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga.]] 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra.]] 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss.]] 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM # [[:image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka.]] 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš.]] 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa.]] Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # [[:image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis.]] 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets.]] 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM <gallery> image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra. 1928. image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss. 1936. image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka. 1937. image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš. 1933. image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis. 1956. image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. </galler> [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] 2802 2801 2008-11-12T15:23:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] [[image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|thumb|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918.]] [[image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|thumb|Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza]] [[image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|thumb|Stāvošā māmiņa. 1915.]] [[image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|thumb|Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923.]] [[image:Zalkalns_Pakalne.jpg|thumb|Studente Milda Pakalne. 1919.]] [[image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|thumb|Mets Brīvības piemineklim. 1930.]] [[image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|thumb|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # [[:image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis.]] 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|Piemineklis Modestam Musorgskim.]] 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|Stāvošā māmiņa.]] 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|Sēdošā māmiņa.]] 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Pakalne.jpg|Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|Mets Brīvības piemineklim.]] 1930. Ģipsis, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā.]] 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # [[:image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam.]] 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.]] 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # [[:image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets.]] 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga.]] 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra.]] 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss.]] 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM # [[:image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka.]] 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš.]] 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa.]] Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # [[:image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis.]] 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets.]] 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM <gallery> image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra. 1928. image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss. 1936. image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka. 1937. image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš. 1933. image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis. 1956. image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. </galler> [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 2803 2802 2008-11-12T15:24:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] [[image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|thumb|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918.]] [[image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|thumb|Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza]] [[image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|thumb|Stāvošā māmiņa. 1915.]] [[image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|thumb|Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923.]] [[image:Zalkalns_Pakalne.jpg|thumb|Studente Milda Pakalne. 1919.]] [[image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|thumb|Mets Brīvības piemineklim. 1930.]] [[image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|thumb|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM # [[:image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis.]] 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|Piemineklis Modestam Musorgskim.]] 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|Stāvošā māmiņa.]] 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|Sēdošā māmiņa.]] 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Pakalne.jpg|Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|Mets Brīvības piemineklim.]] 1930. Ģipsis, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā.]] 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm.Rīgā, Kanālmalas apstādījumos # [[:image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam.]] 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.]] 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # [[:image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets.]] 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga.]] 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra.]] 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss.]] 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM # [[:image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka.]] 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš.]] 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa.]] Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # [[:image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis.]] 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets.]] 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM <gallery> image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra. 1928. image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss. 1936. image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka. 1937. image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš. 1933. image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis. 1956. image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 0 1883 2804 2181 2008-11-12T15:31:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] <gallery> Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. Image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 2805 2804 2008-11-12T15:32:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' [Scheel&Scheffel] Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela (? – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēla - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem bija saistīts ar Lielās Ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853 – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās Ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860 - 1862 (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta II pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi operējot ar visdažādāko vēsturisko stilu formām. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860.), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857.-1863.) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903., nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasādu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzcelti pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamo un sabiedrisko ēku. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādēs dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasādu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901.). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabājušamies elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (Otto&Wasill, A. Folca uzņēmums, Wasill&Co). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907.]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913.]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies).]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. fasādes fragments.]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903.]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa.]] <gallery> Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. Image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 0 1532 2806 1981 2008-11-12T15:35:34Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905.]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913.]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955).]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM <gallery> Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916. Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|thumb|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|thumb|Gulbja meita. 1911. Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|thumb|Rotu šķirstiņš. 1910. Image:Skilters_Upurkalna.jpg|thumb|Upurkalns. Ap 1910. Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|thumb|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Image:Skilters_Peldetaja.jpg|thumb|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|thumb|Pie spoguļa. 1922. Image:Skilters_Liesma.jpg|thumb|Liesma. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 2807 2806 2008-11-12T15:36:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905.]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913.]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM <gallery> Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita. 1911. Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš. 1910. Image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns. Ap 1910. Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa. 1922. Image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 2808 2807 2008-11-12T15:37:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905.]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913.]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns.]] Ap 1910. # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM <gallery> Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita. 1911. Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš. 1910. Image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns. Ap 1910. Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa. 1922. Image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 6 1713 2809 1858 2008-11-12T15:47:08Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Uders Pasportrets ar Rubensu.jpg]]" versija: Teodors Ūders. Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM wikitext text/x-wiki Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM 0 1550 2810 2442 2008-11-12T15:49:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914.]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914.]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910.]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam ([[:image:Uders_Rits.jpg|“Rīts”]], ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju ([[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|“Nastu nesēja”]], ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|“Stiprākā tiesības”]], 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs ([[:image:Uders_Diendusa.jpg|“Diendusā”]], ne vēlāk par 1914, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, [[:image:Uders_Untumi.jpg|“Untumi”]], abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni ([[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|“Zārka vedējs”]], ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|“Sētai pāri”]], abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|“Lācis un meitene”]], ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, [[:image:Uders_Nave.jpg|“Nāve”]], ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|“Pašportrets ar Rubensu”]] (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg|“Celmu laušana”]] (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā ([[:image:Uders_Jurmala.jpg|“Jūrmalā”]], ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Ūdera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868 – 1915). // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr. 6. – 169. – 176. lpp. #Upītis, P. Teodors Ūders. Rīga, 1943. #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. – Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1956. Rīga, 1957,164. – 189. lpp.. #Slava, M. Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla. – Rīga. 1973 (Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs); #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. Karogs, 1973, Nr. 12, 140. – 145. lpp.; #Slava, M. Teidora Ūdera dzīves stāsts. No: Spēks, darbs, dzīves prieks. (Vēstuļu, rakstu, piezīmju izlase). Teodors Ūders. Rīga: Latvijas Viedas sadraudzības biedrība, 2001. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 6 2335 2811 2008-11-13T08:33:39Z Admins 4 Jānis Roberts Tillbergs. Leitiete (Aetatis 48). 1908. Atrašanās vieta nezināma. wikitext text/x-wiki Jānis Roberts Tillbergs. Leitiete (Aetatis 48). 1908. Atrašanās vieta nezināma. 0 2296 2812 2703 2008-11-13T08:33:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:Tillbergs_Leitiete.jpg|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880. g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев – Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Leitiete.jpg|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 6 1803 2813 1987 2008-11-13T13:19:28Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Kalve Celmalas vitoli.jpg]]" versija: Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM wikitext text/x-wiki Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM 6 1810 2814 1994 2008-11-13T13:20:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tillbergs Akts.jpg]]" versija: Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5 cm. LNMM 0 1558 2815 1997 2008-11-13T13:23:03Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus.]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904.]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906.]] [[Image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|thumb|Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907.]] [[Image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907.]] [[Image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908.]] [[Image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911.]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1. # [[:image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM <gallery> Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 Image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 Image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. </gallery> __NOEDITSECTION__ 2816 2815 2008-11-13T13:23:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus.]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904.]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906.]] [[Image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|thumb|Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”, 1907.]] [[Image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908.]] [[Image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907.]] [[Image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908.]] [[Image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911.]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojams ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina pacēlumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, kam nāca klāt aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pat laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokos. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīvi). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikas. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai, V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam, E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus ar savu grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru pacēlums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentāras studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrāciju gadījumos veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūru gadījumos izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķākajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantota, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas perioda ietvaros= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna zīmējumi modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvu grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g. nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pat laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijas izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1. # [[:image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM <gallery> Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911. Image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910. Image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 Image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 Image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913. Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913. Image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1587 2817 1657 2008-11-13T13:29:32Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Mazins biju.jpg]]" versija: Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM 0 1496 2818 2781 2008-11-19T07:46:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2821 2818 2008-11-24T07:38:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|frame|400px|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2822 2821 2008-11-24T07:38:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|frame|300px|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2823 2822 2008-11-24T07:40:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|right|250px|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2824 2823 2008-11-24T07:48:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|50px|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.|right|frame|right|Left|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2825 2824 2008-11-24T07:50:59Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|frame|right|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] ''Latvijas mākslas vēsture'' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 2826 2825 2008-11-24T07:51:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|frame|right|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] '''''Latvijas mākslas vēsture''''' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 4 2336 2819 2008-11-19T08:11:00Z Admins 4 Jauna lapa: Tekstu autortiesības pieder LMA Mākslas vēstures institūtam, attēlu autortiesības pieder attēlu turētajiem. wikitext text/x-wiki Tekstu autortiesības pieder LMA Mākslas vēstures institūtam, attēlu autortiesības pieder attēlu turētajiem. 6 2337 2820 2008-11-24T07:34:34Z Admins 4 Jēkabs Kazaks. Bēgļi. wikitext text/x-wiki Jēkabs Kazaks. Bēgļi. 0 2338 2827 2008-11-24T14:19:36Z Admins 4 Jauna lapa: =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību ... wikitext text/x-wiki =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane 2829 2827 2008-11-24T14:27:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss vecākais]] __NOEDITSECTION__ 2832 2829 2008-11-24T14:38:34Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 0 2297 2828 2773 2008-11-24T14:23:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2831 2828 2008-11-24T14:29:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2837 2831 2008-11-24T16:22:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **Nikolauss Sefrenss, jaunākais **Mihaels Markvarts **Johans Mertenss *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|thumb|Zem pīlādža.]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2839 2837 2008-11-25T09:44:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|180px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|180px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|180px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|180px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2840 2839 2008-11-25T09:45:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|2000px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2844 2840 2008-11-25T10:06:03Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2848 2844 2008-11-25T14:27:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 2850 2848 2008-11-25T14:31:16Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki **Frēze Gerts, Heincs Tobiass, Bodekers Bērents *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] **Barizjēns Frīdrihs, Bindenšū Ruperts, Jensens Severins, Kastaldi Filipo, Šorers Leonhards [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 14 2339 2830 2008-11-24T14:28:22Z Admins 4 Jauna lapa: Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā wikitext text/x-wiki Mākslinieki un darbnīcas alfabētiskā secībā 0 2340 2833 2008-11-24T14:44:42Z Admins 4 Jauna lapa: Ventspils kokgriezēju lokā iekļaujams arī koktēlnieks '''Mihaels Markvarts'''. Bez darba attiecībām ar Sefrensu ģimeni viņu vieno arī radniecīgas saites. Ir zināms, ka 1704. ... wikitext text/x-wiki Ventspils kokgriezēju lokā iekļaujams arī koktēlnieks '''Mihaels Markvarts'''. Bez darba attiecībām ar Sefrensu ģimeni viņu vieno arī radniecīgas saites. Ir zināms, ka 1704. g. 14. februārī reģistrētas tēlnieka laulības ar Nikolausa Sefrensa, vecākā, meitu un Sefrensa, jaunākā, māsu Annu Katrīnu (dz. 1663.g.), kas mirusi 1710. gadā 28. jūlijā gandrīz vienlaikus ar brāli mēra epidēmijā. Šajā laulībā dzimuši trīs bērni, kas ierakstīti Ventspils baznīcas grāmatā. Tomēr ziņas par Markvartu īpaši trūcīgas. Vēlreiz tēlnieku vārds parādās tikai 1737. g. Johana Mertensa mantojuma lietā, kurā minēta “mirušā tēlnieka Markvarta māja”. Vienīgais dokumentāri apstiprinātais un līdz mūsdienām nonākušais Mihaela Markvarta darinājums ir Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Par padarīto tēlniekam samaksāts 1697. gadā. Unikālais mākslas darbs ir ievērojams ne tikai kā laikmeta dekoratīvās mākslas spilgts paraugs, bet arī kā viens no senākajiem autentiskajiem instrumentiem Latvijā, kas nepārbūvēts saglabājies līdz mūsdienām. Prospektā ielīmētā vizītkarte: ''CORNELIUS RHANEUS / me fecit Anno 1700'', apstiprina, ka to izgatavojis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Rāneuss, vecākais. Divdaļīgais ērģeļu prospekts atrodas Ugāles baznīcas rietumu kora luktās. Lielā un mazā prospekta stabuļu torņu ritmiskie atkārtojumi optiski saplūst ar figurālajiem un ornamentālajiem elementiem, kas prospektam piešķir īpašu barokāli glezniecisku izteiksmību, kuru pastiprina mazo stabuļu ņirboņa. Prospekta apakšējā malā piestiprinātie eņģelīši ar ziedu vītni rada ilūziju, ka dzīvespriecīgie bērni uz savām rociņām prospektu ienesuši baznīcā. Turpretī lielajā prospektā konsoles funkciju pilda milzīgas un nopietnas spārnoto eņģeļu galvas, kas notur malējos torņus prospekta malās. Muzicējošo debesu orķestri noslēdz ērglis izplestiem spārniem, kuru vēdas, īpaša mehānisma darbinātas, saskaņotas ar zemāk stāvošā diriģenta zižļa mājieniem. Ievērību prospekts guvis arī ar iecerētās polihromijas trūkumu, kas pilnībā ļauj izbaudīt baroka un Mihaela Markvarta kokgriezēja meistarību un no mūsdienu vērtētāju viedokļa piešķir prospektam savdabīgu burvību. Viens no agrākajiem šāda tipa prospekta paraugiem Latvijā ir Rīgas Doma ērģeļu prospekts (1594.-1601). Tādēļ no tipoloģiskā viedokļa Ugāles baznīcas ērģeles neizceļas ar oriģinalitāti, bet turpina Baltijas jūras dienvidu piekrastē izplatītu tradīciju (tipoloģisks piemērs ir Dancigas Marijas baznīcas ērģeles). <div align="right">Elita Grosmane</div> '''Bibliogrāfija:''' # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59-60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68 # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. '''Attēlu saraksts:''' # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs # Ērģeļu prospekta centrālā daļa. Foto: E. Grosmane # Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. Foto: E. Grosmane # Prospektu nesošie eņģeļi. Foto: E. Grosmane # Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs. Foto: M. Brašmane # Prospektu nesošais eņģelis. Foto: E. Grosmane # Mehānisms figūru kustināšanai. Foto: M. Brašmane # Konsole eņģeļa galvas veidā. Foto: E. Grosmane # Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Markvarts, Mihaels]] __NOEDITSECTION__ 0 2341 2834 2008-11-24T14:56:01Z Admins 4 Jauna lapa: Tradīcijas noslēdzejs − '''Johans Mertenss''' (1690 – 1737) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Pēc Nikolausa Sefrensa, jaunākā, hercoga tēlnieka titulu mantoja viņa pa... wikitext text/x-wiki Tradīcijas noslēdzejs − '''Johans Mertenss''' (1690 – 1737) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Pēc Nikolausa Sefrensa, jaunākā, hercoga tēlnieka titulu mantoja viņa padēls Johans Mertenss − pēdējais Ventspils kuģubūvētavas pārstāvis, kura mākslinieciskais sniegums saistāms ar vēlīno periodu darbnīcas pastāvēšanas vēsturē. Johans Mertenss dzimis 1690. gadā (kristīts 23. jūlijā) Ventspilī. Tēvs kapteinis Kerstens Mertenss gāja bojā 1696. gada kuģa avārijā. Māte, dažus gadus pēc traģiskā notikuma, apprecējās ar Nikolausu Sefrensu, jaunāko. Patēva darbnīcā tika gūtas pirmās koktēlnieka darba iemaņas. Sadarbību pārtrauca postošā mēra epidēmija un zviedru iebrukums Ventspilī. Pilsētā izdzīvoja tikai septiņas ģimenes. Izpostīta bija arī kuģu būvētava. Pēc patēva nāves jaunajam tēlniekam nācās uzsākt darbu uz īsu brīdi atjaunotajā kuģubūvētavā. Ir zināms, ka par kuģa “Neptūns” dekoratīvajiem griezumiem 1714.- 1715. gadā tēlnieks vēl saņēma algu no hercoga kases, bet pēc dažiem gadiem tukšo un panīkušo būvpilsētu slēdza. Turpmāk meistaram nācās meklēt citus ienākumu avotus un pievērsties baznīcu draudžu un muižnieku pasūtījumiem. grūtie laiki un baroka laikmeta tieksme pēc formu sarežģītības deva iespēja tēlniekam darināt ne tikai figurālus un ornamentālus kuģu kokgriezumus un baznīcas iekārtas priekšmetus, bet arī logu rāmjus, slēģus, mēbeles, ragavas, ratus un karietes. Lai gan vēl 1731. gadā uz kartušas Roņu salas baznīcā Johans Mertens parakstījies kā hercoga tēlnieks no Ventspils, jāšaubās vai no Kurzemes izraidītā hercoga Ferdinanda pārvaldes gados, viņam vairs bijuši oficiāli pasūtījumi. Laika gaitā postīti un fragmentāri saglabājušies gandrīz visi ar Mertensa vārdu saistītie baznīcu iekārtas priekšmeti: Ventspils pils kapelai, Alsungā un Salgalē. Paveicies tikai pēdējam zināmajam darbam Kandavas baznīcas kancelei un biktssolam. Slimību nomocīts 1737. gada martā Ventspilī noslēdzās tēlnieka nemierīgais mūžs. ==Ventspils pils kapelas iekārta== Jau strādājot pie pirmā baznīcas pasūtījuma, Johans Mertenss kļuva par tiešu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, tradīcijas pārņēmēju. Sabrūkot vecajai Ventspils draudzes baznīcai, par draudzes pulcēšanās vietu tika izraudzīta Ventspils pils kapela. Nepieciešamo iekārtu uzņēmās izgatavot Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vēl dažus mēnešus pirms nāves tēlnieks ziņoja hercoga kancelejai Jelgavā, ka izgatavojis kanceli un daļu altāra retabla. Tomēr darbs vēl nebija pabeigts un atlikušos papildinājumus –altāra labošanu, solus, balustrādi un luktas virs lielajām durvīm nācās veikt Johanam Mertensam. Tikai 1714. gadā baznīcas iekārta bijusi gatava. Nākamās ziņas par iekārtu saistītas ar 19. gs., kad pēc pārcelšanās uz jauno Ventspils dievnamu, vecmodīgā pils kapela tika pamesta. Kokgriezumus izpārdeva ūtrupē un tie nonāca 1879. gadā iesvētītajā Dzirciema baznīcā. Kancele tur stāv joprojām, bet retabla fragmenti atrodas Rundāles pils muzejā. Retabls ir pavisam vienkāršs rāmis ar dažiem dekoratīviem elementiem, no kuriem izteiksmīgākais ir medaljons augļu un ziedu ielokā. Viengabalaināka ir kancele, kaut gan arī to skārušas vairākkārtējas pārmaiņas. Kāpņu margas ievadošais ornaments noņemts no retabla sāniem, bet korpusa pildiņu skulptūras zudušas. Šobrīd pretrunīgā Ventspils pils iekārta uzmanību piesaista tikai kā pārejas piemērs no Nikolausa Sefrensa, jaunākā, uz nākamās paaudzes pārstāvja − Johanna Mertensa stilu. =Salgales baznīcas iekārta= Jau neapšaubāms Johana Mertensa patstāvības apliecinājums ir Salgales baznīcas kokgriezumi. Par jauno baznīcas iekārtu 1722. gadā samaksāts ne vien Mertensam, bet arī Kuldīgas galdniekam Šmolam (''Schmoll''). Par godu tam, ka kokgriezumi no Ventspils caur Rīgu un Jelgavu pārvesti uz Salgali, baznīcā bijusi piekārta dekoratīva laiviņa. Salgales baznīca laika gaitā postīta un demontēta. Izglābtās skulptūras atrodas Latvijas Nacionāla vēstures muzeja un Rundāles pils muzeja kokskulptūru kolekcijā. Tādēļ iekārtas analīzei jāizmanto senās fotogrāfijas. Pirmais iespaids par Salgales baznīcas retablu ir kā par Landzes baznīcas atdarinājumu. To nosaka gan uzbūves, gan ikonografisko motīvu pārmantojamība. Atkārtots divstāvu rentabla tips ar krustā sistā grupu centrā, sānos starp kolonnām Jānis Kristītājs un Mozus, otrā stāva evaņģēlistiem un ovālu medaljonu frontonā. Tomēr novērojamas arī pārmaiņas. Klasiskie elementi, kurus Landzē apņēma bagātīga ornamenta čaula, Salgalē vēl vairāk pastiprināti. Mainījies arī ornamenta raksturs, tas kļuvis uzsvērti aplikatīvs un izstīdzējis, atstājot vairāk vietas tukšiem, neaizpildītiem laukumiem. Salgalē pirmo reizi atklājas Johanna Mertensa izkoptā kokgriezuma maniere, viņam raksturīgā tēlu tipoloģija. Figūras ir druknas ar smagnēju krūškurvi, lielām galvām, paplatiem sejas vaibstiem, acīm, kas izspiedušās uz āru, gariem, viļņainiem matiem. Viengabalainos stāvus mēdz apņemt ķermeņa augšdaļai pārāk cieši piegulošs tērps, kas lejas daļā barokāli sakrokots. Ar līdzīgām iezīmēm jāsastopas Salgales baznīcas kancelē, kas no ikonogrāfiskā viedokļa tuvāka Sefrensa, vecākā, Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas kancelei. Tikai tēlu traktējumā 17. gs. 60. gadu figūru sastingumu nomainījusi barokāla vitalitāte. Nosauktās pazīmes ļauj secināt, ka Salgalē Mertensa stils jau pilnīgi noformējies atbilstoši baroka laikmeta dekoratīvās tēlniecības vispārējai evolūcijai, kas pārdzīvojusi savu augstāko kāpumu 17. gs. 90. gados un 18. gs. pirmajā desmitgadē, 20. gados sāk pamazām ieiet norieta fāzē. Ar to varētu būt izskaidrojams Johanna Mertensa apzinātais retrospektīvisms un vēlme noturēt Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas pārmantojamību. ==Kokgriezumi Alsungas baznīcā== Par negaidītu atklājumu Mertensa darbības izpētē kļuva divas skulptūras − sv. Pēteris un sv. Jānis no Alsungas baznīcas altāra. Abu tēlu tipoloģiskie varianti sastopami jau Salgalē un ļauj pierakstīt tos Ventspils meistaram. Pat bievais kokskulptūru krāsojuma slānis nespēj apslēpt Mertensam raksturīgās tēlu veidojuma īpašības: proporcionālo masivitāti ar uzsvērtu krūškurvi un izvalbīto acu dobumus. Tas, ka svēto figūras iekļautas ap 1909./1910. g. uzstādītā altārī, lika domāt, ka Alsungas baznīcā tie nokļuvuši nejauši. Tomēr šo uzskatu nācās mainīt, jo Rundāles pils muzejā atradās barokāli sānu akanti, kuru ornamenta veidojuma raksts sakrīt ar Ventspils darbnīcas stilu. Šajā lokā iekļaujama arī Alsungas baznīcas naudas lāde, ko balsta ar vīnogulāju apvīts stabs − jau Landzē un Lestenē sastapts motīvs. Johana Mertensa darbības hronoloģijā Alsungas baznīcas iekārta varēja būt tapusi vienlaicīgi ar Salgali vai cieši tai sekot. ==Mihaela Henka epitāfija Landzē== Nomaļš fenomens Kurzemes mākslā ir epitāfija no Landzes baznīcas, kas veltīta Ventspils tirgotājam Mihaelam Henkam un viņa dzīvesbiedrei. Lielo kartušu lauru lapu vainagā un akanta griezumu ietvarā aizpilda smalks stīgojoša ornamenta raksts, kas vienmērīgi noklāj virsmu. Uz krāšņā fona pašā centrā novietots krucifikss, tāfelīte ar padilušu tekstu un divi ģerboņi. Epitāfija datējuma ar 1733. gadu. Ventspils tuvums un tās pieminējums saistībā ar Henka vārdu aizved pie vienīgā tobrīd tur dzīvojošā tēlnieka Johana Mertensa. Lai gan epitāfijas pamatnes intarsiju imitējošā tehnika liekas neraksturīga un agrāk nesastapta Mertensa praksē, kartušu ietverošā akanta raksts, kas izaug no ziedam līdzīga kausa un tālāk izstīdzē apņemot epitāfijas ārējo malu, ir Ventspils koktēlnieku lokā bieži variēts motīvs. Tādēļ Ventspils tirgotāja Mihaela Henka epitāfijas saistīšana ar Johanna Mertensa vārdu ir iespējama. ==Kandavas baznīcas iekārta== Johanna Mertensa un Ventspils tēlniecības darbnīcas darbību noslēdz Kandavas baznīcas kancele un biktssols. Iekārtas priekšmeti darināti neilgi pirms meistara nāves ap 1735.−1736. gadu. Pēdējā darbības fāzē Mertensa individuālais stils un profesionālā prasme atraisījusies vispilnīgāk. Par to liecina gan kompaktā uzbūve, gan veiklā griezuma maniere. Ikonogrāfisko noturību raksturo jau vairākkārt sastaptais balsta eņģelis, korpusa evaņģēlisti un kāpņu margu tikumu alegorijas. Reizē Kandavā vēl uzskatāmāk izsekojama vispārējā stilistiskā evolūcija. Platāks un smagnējāks kļuvis kanceles korpuss, asās šķautnes nogludinātas, veidojot plūdenas formas. Viengabalaina koptēla iespaidu pastiprina kanceles uzejas apvienojums ar ieejas portālu sakristejā un arī biktssolā, kura dekorā noteicošie ir ornamenta motīvi. Kā līdz šim nesastapts jauninājums jāizceļ pirmo reizi Kurzemes baroka dekoratīvajā tēlniecībā sastopamais “lentes ornamentu”, kas 17. gs. 90. gados radies Francijā un ātri ieviesies Eiropas 18. gs. mākslā. Noslēgumā jāsecina, ka Johans Mertenss raksturojams kā konsekvents sekotājs Ventspils kokgriezēju darbnīcā izveidotajai un nostiprinātai praksei, kas atspoguļojas iekārtas priekšmetu uzbūvē, ikonogrāfijā un pat dekoratīvajos motīvos. Tēlnieks izmantojis gan no Sefrensa, jaunākā, gan arī no Sefrensa, vecākā, aizgūtus paņēmienus un tēlus. Kurzemes baroka laikmeta mākslā Johans Mertenss ieņem Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas uzturētāja un reizē noslēdzēja vietu, kas papildina priekšstatu par laikmeta mākslas attīstību. =Bibliogrāfija:= # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 87.-107. lpp. =Attēlu saraksts:= # Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: ''Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731''. Foto: E. Grosmane # Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane # Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Foto: M. Brašmane # Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca). Ap 1714. g. Foto: RPM # Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei. Foto: RPM # Salgales baznīcas altāra retabls. 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM) # Salgales baznīcas kancele. Foto: LNVM # Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis. Foto LNVM # Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli. Foto: LNVM # Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām. 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane # Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane # Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā. Foto: E. Grosmane # Naudas lāde no Alsungas baznīcas. Foto: VKPAI PDC # Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: VKPAI PDC vai E. Grosmane # Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC vai E. Grosmane # Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC # Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g. Foto: E. Grosmane # Biktssols no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane # Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane # Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane # Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Mertenss, Johans]] __NOEDITSECTION__ 0 2342 2835 2008-11-24T15:05:38Z Admins 4 Jauna lapa: Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi ... wikitext text/x-wiki Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (''fürstl. Bildhauer'') nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (''Drogastzki, Drogast'') un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (''Bäse''). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē. ==Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls== Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: ''Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen''. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: ''HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697''. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā. Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi. Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi. Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu. No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511). Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai. ==Landzes baznīcas iekārta== =Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti. Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi. Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki. Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju. ==Lestenes baznīcas ansamblis== Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Firksu dzimtas īpašums Lestene bija kopš 1669. gada 5. jūnija, kad to nopirka Jirgens Georgs fon Firkss. Muižas īpašnieks savā testamentā novēlēja līdzekļus arī baznīcas celtniecībai. Tēva ieceri realizēja dēls − Karls Frīdrihs fon Firkss (1679−1715). Krāšņais Lestenes baznīcas interjers saglabājās līdz pat 1965. g., kad demolētās iekārtas daļas pārveda uz Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeju. Pašlaik tās eksponētas Rundāles pils muzeja staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs. Iezīmīga Lestenes baznīca ar Kurzemes baroka sakrālajām celtnēm tik raksturīgo arhitektūras ārēji atturīgo formu un greznā interjera kontrastu. Telpiskai struktūrai senatnīgumu piešķir viduslaicīgais dalījums trīs jomos, bet tos nodalošās arkādes krustveida stabus dekorē barokāli pilastri ar korintiskiem kapiteļiem, kas sienas augšdaļā atduras biezā profilētā dzegā. Vienkāršās krusta velves bagātina rozetes ar eņģeļu galviņām ribu krustpunktos. Pretstatā arhitektūras retrospektīvajam duālismam, neapšaubāmu baroka koncepcijas dominanti apliecina iekārtas priekšmeti. Nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu − retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un, visbeidzot, velves dekorējošās rozetes −Sefrenss, jaunākais, pat piecu gadu laikā nespēja realizēt viens pats. Tas bija kolektīvs darbs, kur līdzās meistaram strādājuši viņa zeļļi un palīgi. Lai gan nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu Sefrensa, jaunākā, darbnīcas līdzdalībai iekārtas tapšanā, acīmredzamā stilistiskā radniecība ar Liepājas Sv. Annas baznīcas retablu apstiprina Ventspils darbnīcas stilu Lestenē. Abas iekārtas šķir gandrīz desmit gadu atstarpe, kas ienesusi pārmaiņas dekoratīvo elementu un formu atveidojumā. Kaut arī saglabāta tā pati horizontāļu un vertikāļu trīsdaļīgā struktūra, kā arī tematiskais repertuārs, kopiespaids ir mainījies. Atkārtots tas pats ordera formu izvietojums, tomēr periferiālie komponenti ieguvuši lielāku patstāvību, kas padara uzbūvi skaidrāku un pārskatāmāku. Liepājas Sv. Annas retabla kompakto centrtieci nomainījusi arhitektoniskā karkasa uzsvērums. Svarīgs jaunievedums ir trešā stāva caurspīdīgā Glorija, kas atvieglina retablu un pastiprina tā sasaisti ar telpisko vidi. Samazināts personāža skaitliskais daudzums, bet pieaugusi tā ekspresija un izteiksmība. Piemēram, Kristus ķermenis Lestenē ieguvis saspringumu un ir iekšējas pretestības pilns. Par kustības virziena maiņu liecina atpakaļ atmestā eksaltētā galva un plandošais gurnauts. Citos tēlos obligātais kontraposts (nedaudz piepacelta un celī ieliekta viena kāja) var būt apvienots ar ķermeņa S veida izliekumiem. Savrupu vietu gan hercogistes, gan darbnīcas mākslā ieņem Lestenes baznīcas kancele. Uzmanību vispirms piesaista tās reprezentatīvais raksturs. Kanceles korpuss cieši piekļauts pīlāram un apliekts ap stabu sānjoma virzienā, kur kāpņu margas pāriet slēgtā barjerā ar efektīgu ieejas portālu. Greznības pieaugums kanceles dekorācijā nav pretrunā ar Ventspils darbnīcai raksturīgiem rotājuma paņēmieniem. Atkal sastopam jau Landzē redzēto balsta vīnogulāju. Par saturiskās programmas realizācijas vietu kļuvis ar vītām kolonnām sadalītais korpuss un kāpņu margas. Desmit unikālie Lestenes baznīcas kanceles ciļņi ar ovālos medaljonos ietvertu tekstu ir tipisks emblemātikas paraugs. Specifiski tēlniecisko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojums tikai pastiprina to neparastību. Lestenes ciļņu skaidrojuma pirmavoti meklējami reliģisko emblēmu izdevumu klāstā. Domājams, ka iniciatīva pievērsties šim žanram nākusi no pasūtītāja − karaliskā kambarkunga un stārasta, baznīcas cēlēja Karla Frīdriha fon Firksa. Lai gan Lestenes ciļņus grūti pilnībā rekonstruēt un to tematiskais skaidrojums joprojām paliek pilnībā neatminēts. Dažu saturiskā nozīme nojaušama, piemēram, viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju, neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt rožu krūmam, Lestenē, kopā ar bitēm, tas aicina ņemt nektāru no “Dieva vārdiem un rakstiem”, līdzīgu morāli par kristīgo tikumu auglību ietver ražīga ābele u.c. Lestenes ciļņu emblemātiskā daba atklājas ne tikai saturiski, bet arī nosacītajā un primitivizētajā tēlojuma manierē. Par to liecina figūru un priekšmetu noapaļotie silueti un “nereālās proporcijas”(pārspīlēti lielie rožu ziedi, svaru kausi), kas lakoniski stilizētas zīmes veidā pauž kādu reliģiski iekrāsotu pamācību. Uzsvērts parādiskums saskatāms arī Lestenes baznīcas biktssolā, kas vienlaikus varēja kalpot kā fon Firksu goda loža. Vienkāršo kastveida konstrukciju ar lieliem logu atvērumiem grezno vītas kolonnas un ornamentālas frīzes, smagnējas figūras un vēdekļveida “akanta akrotēriji” koncentrēti biktssola augšdaļā. Līdzās retablam otra svarīgākā interjera ansambļa sastāvdaļa ir ērģeļu prospekts rietumu korī. Tas aizņem visu vidusjoma platumu un rada monumentālu iespaidu, lai gan ar saviem 33 reģistriem tas bija tikai nedaudz lielāks par Ugāles instrumentu. Konstruktīvi prospektu balsta lielā puslokā izliektā sija, bet no iluzora tēlojuma viedokļa tie ir (jau Ugālē sastaptie) eņģeļbērni, kas notur bagātīgi dekorēto stabuļu masīvu. Svarīgs papildinājums ir basa torņi sānos − novitāte Latvijas ērģeļbūves vēsturē, jo Lestenē pirmo reizi nākas sastapties ar basa torņiem kā viengabalaina mākslinieciskā risinājuma sastāvdaļu. Par ērģeļu prospekta saturisko dominanti izvirzās centrā stāvošais eņģelis diriģents, tam pakļauts muzicējošo eņģeļu orķestris un ērglis ieplestiem spārniem pašā augšā. Pasūtījuma vēriens Lestenes baznīcā deva iespēju meistariem Nikolausa Sefrensa, jaunākā, vadībā gūt panākumus vienota interjera ansambļa risināšanā. Kaut kas tik iespaidīgs Kurzemes dekoratīvajā mākslā vēl nebija radīts, un tas kļuva par spilgtu visas Kurzemes koktēlniecības meistarības apliecinājumu. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # Neumann W. Die St. Annenkirche zu Libau. In: Rigasche Stadtblätter., 1892., Nr. 21,22., S. 163–168, 171–174; # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59–60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Neumann W. Der kurländische Bildschnitzer Nicolaas Soeffrens d. J. In: Aus alter Zeit., Riga, 1913., S. 97–106; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā., Rīga, 1937., 162.-189. lpp.; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. =Attēlu saraksts= # Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g. Foto: E. Grosmane # Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts. Foto: E. Grosmane # Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas. Foto: M. Brašmane # Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas. Foto: E. Grosmane # Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane # Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas. Foto: E. Grosmane # Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē. Foto: E. Grosmane # Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g. Foto: M. Brašmane # Landzes baznīcas retabla otrais stāvs. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas kancele. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane # Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. # Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane # Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) # Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM # Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM # Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane # Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss jaunākais]] __NOEDITSECTION__ 6 2343 2836 2008-11-24T16:16:21Z Admins 4 Rīgas Doms. wikitext text/x-wiki Rīgas Doms. 6 2344 2838 2008-11-25T09:40:35Z Admins 4 Brāļu kapi. Jātnieks. wikitext text/x-wiki Brāļu kapi. Jātnieks. 2841 2838 2008-11-25T10:03:07Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Bralu kapi Jatnieks 1.jpg]]" versija: Kārlis Zāle. Brāļu kapi. Jātnieks. wikitext text/x-wiki Brāļu kapi. Jātnieks. 2842 2841 2008-11-25T10:03:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kārlis Zāle. Brāļu kapi. Jātnieks. 6 2345 2843 2008-11-25T10:05:35Z Admins 4 Cēsu pilsdrupas. wikitext text/x-wiki Cēsu pilsdrupas. 6 2346 2845 2008-11-25T14:19:52Z Admins 4 Mežotnes pils. wikitext text/x-wiki Mežotnes pils. 6 2347 2846 2008-11-25T14:22:16Z Admins 4 Bīskapa Nidecka kapa piemineklis Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. wikitext text/x-wiki Bīskapa Nidecka kapa piemineklis Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. 6 2348 2847 2008-11-25T14:24:39Z Admins 4 Rundāles pils. wikitext text/x-wiki Rundāles pils. 6 2349 2849 2008-11-25T14:30:48Z Admins 4 Grenadiera figūra no Ungurmuižas. wikitext text/x-wiki Grenadiera figūra no Ungurmuižas. 6 2350 2851 2008-11-26T14:41:33Z Admins 4 Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs. Foto: M. Brašmane 6 2351 2852 2008-11-26T14:46:31Z Admins 4 Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle wikitext text/x-wiki Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle 6 2352 2853 2008-11-26T14:47:35Z Admins 4 Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs wikitext text/x-wiki Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs 6 2353 2854 2008-11-26T14:58:43Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļes. Prospektu nesošie eņģeļi. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļes. Prospektu nesošie eņģeļi. Foto: E. Grosmane 6 2354 2855 2008-11-26T15:02:21Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļes. Prospektu nesošais eņģelis. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļes. Prospektu nesošais eņģelis. Foto: E. Grosmane 6 2355 2856 2008-11-26T15:12:12Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. Foto: E. Grosmane 6 2356 2857 2008-11-26T15:15:55Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļu prospekta centrālā daļa. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļu prospekta centrālā daļa. Foto: E. Grosmane 6 2357 2858 2008-11-26T15:22:37Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane 6 2358 2859 2008-11-26T15:24:06Z Admins 4 Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kopskats. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kopskats. Foto: E. Grosmane 6 2359 2860 2008-11-26T15:25:43Z Admins 4 Ugāles baznīca. Konsole eņģeļa galvas veidā. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīca. Konsole eņģeļa galvas veidā. Foto: E. Grosmane 6 2360 2861 2008-11-26T15:26:59Z Admins 4 Ugāles baznīca. Mehānisms figūru kustināšanai. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Ugāles baznīca. Mehānisms figūru kustināšanai. Foto: M. Brašmane 0 2340 2862 2833 2008-11-26T15:27:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts_2.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Kornelija_Raneusa_vizitkarte.jpg|thumb|Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_centrs.jpg|thumb|Ērģeļu prospekta centrālā daļa.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergeles_kreisi.jpg|thumb|Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergeles_engeli.jpg|thumb|Prospektu nesošie eņģeļi.]] [[image:Drentveta_ornamenta_paraugs.jpg|thumb|Ornamenta paraugs.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergeles_engelis.jpg|thumb|Prospektu nesošais eņģelis.]] [[image:Ugale_mehanisms_figuru_kustinasanai.jpg|thumb|Mehānisms figūru kustināšanai.]] [[image:Ugale_Konsole_engela_galva.jpg|thumb|Konsole eņģeļa galvas veidā.]] [[image:Gdanskas_Marijas_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|thumb|Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts.]] Ventspils kokgriezēju lokā iekļaujams arī koktēlnieks '''Mihaels Markvarts'''. Bez darba attiecībām ar Sefrensu ģimeni viņu vieno arī radniecīgas saites. Ir zināms, ka 1704. g. 14. februārī reģistrētas tēlnieka laulības ar Nikolausa Sefrensa, vecākā, meitu un Sefrensa, jaunākā, māsu Annu Katrīnu (dz. 1663.g.), kas mirusi 1710. gadā 28. jūlijā gandrīz vienlaikus ar brāli mēra epidēmijā. Šajā laulībā dzimuši trīs bērni, kas ierakstīti Ventspils baznīcas grāmatā. Tomēr ziņas par Markvartu īpaši trūcīgas. Vēlreiz tēlnieku vārds parādās tikai 1737. g. Johana Mertensa mantojuma lietā, kurā minēta “mirušā tēlnieka Markvarta māja”. Vienīgais dokumentāri apstiprinātais un līdz mūsdienām nonākušais Mihaela Markvarta darinājums ir Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Par padarīto tēlniekam samaksāts 1697. gadā. Unikālais mākslas darbs ir ievērojams ne tikai kā laikmeta dekoratīvās mākslas spilgts paraugs, bet arī kā viens no senākajiem autentiskajiem instrumentiem Latvijā, kas nepārbūvēts saglabājies līdz mūsdienām. Prospektā ielīmētā vizītkarte: ''CORNELIUS RHANEUS / me fecit Anno 1700'', apstiprina, ka to izgatavojis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Rāneuss, vecākais. Divdaļīgais ērģeļu prospekts atrodas Ugāles baznīcas rietumu kora luktās. Lielā un mazā prospekta stabuļu torņu ritmiskie atkārtojumi optiski saplūst ar figurālajiem un ornamentālajiem elementiem, kas prospektam piešķir īpašu barokāli glezniecisku izteiksmību, kuru pastiprina mazo stabuļu ņirboņa. Prospekta apakšējā malā piestiprinātie eņģelīši ar ziedu vītni rada ilūziju, ka dzīvespriecīgie bērni uz savām rociņām prospektu ienesuši baznīcā. Turpretī lielajā prospektā konsoles funkciju pilda milzīgas un nopietnas spārnoto eņģeļu galvas, kas notur malējos torņus prospekta malās. Muzicējošo debesu orķestri noslēdz ērglis izplestiem spārniem, kuru vēdas, īpaša mehānisma darbinātas, saskaņotas ar zemāk stāvošā diriģenta zižļa mājieniem. Ievērību prospekts guvis arī ar iecerētās polihromijas trūkumu, kas pilnībā ļauj izbaudīt baroka un Mihaela Markvarta kokgriezēja meistarību un no mūsdienu vērtētāju viedokļa piešķir prospektam savdabīgu burvību. Viens no agrākajiem šāda tipa prospekta paraugiem Latvijā ir Rīgas Doma ērģeļu prospekts (1594.-1601). Tādēļ no tipoloģiskā viedokļa Ugāles baznīcas ērģeles neizceļas ar oriģinalitāti, bet turpina Baltijas jūras dienvidu piekrastē izplatītu tradīciju (tipoloģisks piemērs ir Dancigas Marijas baznīcas ērģeles). <div align="right">Elita Grosmane</div> '''Bibliogrāfija:''' # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59-60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68 # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. '''Attēlu saraksts:''' # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs # Ērģeļu prospekta centrālā daļa. Foto: E. Grosmane # Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. Foto: E. Grosmane # Prospektu nesošie eņģeļi. Foto: E. Grosmane # Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs. Foto: M. Brašmane # Prospektu nesošais eņģelis. Foto: E. Grosmane # Mehānisms figūru kustināšanai. Foto: M. Brašmane # Konsole eņģeļa galvas veidā. Foto: E. Grosmane # Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Markvarts, Mihaels]] __NOEDITSECTION__ 2863 2862 2008-11-26T15:29:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts_2.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Kornelija_Raneusa_vizitkarte.jpg|thumb|Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g.]] Ventspils kokgriezēju lokā iekļaujams arī koktēlnieks '''Mihaels Markvarts'''. Bez darba attiecībām ar Sefrensu ģimeni viņu vieno arī radniecīgas saites. Ir zināms, ka 1704. g. 14. februārī reģistrētas tēlnieka laulības ar Nikolausa Sefrensa, vecākā, meitu un Sefrensa, jaunākā, māsu Annu Katrīnu (dz. 1663.g.), kas mirusi 1710. gadā 28. jūlijā gandrīz vienlaikus ar brāli mēra epidēmijā. Šajā laulībā dzimuši trīs bērni, kas ierakstīti Ventspils baznīcas grāmatā. Tomēr ziņas par Markvartu īpaši trūcīgas. Vēlreiz tēlnieku vārds parādās tikai 1737. g. Johana Mertensa mantojuma lietā, kurā minēta “mirušā tēlnieka Markvarta māja”. Vienīgais dokumentāri apstiprinātais un līdz mūsdienām nonākušais Mihaela Markvarta darinājums ir Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Par padarīto tēlniekam samaksāts 1697. gadā. Unikālais mākslas darbs ir ievērojams ne tikai kā laikmeta dekoratīvās mākslas spilgts paraugs, bet arī kā viens no senākajiem autentiskajiem instrumentiem Latvijā, kas nepārbūvēts saglabājies līdz mūsdienām. Prospektā ielīmētā vizītkarte: ''CORNELIUS RHANEUS / me fecit Anno 1700'', apstiprina, ka to izgatavojis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Rāneuss, vecākais. Divdaļīgais ērģeļu prospekts atrodas Ugāles baznīcas rietumu kora luktās. Lielā un mazā prospekta stabuļu torņu ritmiskie atkārtojumi optiski saplūst ar figurālajiem un ornamentālajiem elementiem, kas prospektam piešķir īpašu barokāli glezniecisku izteiksmību, kuru pastiprina mazo stabuļu ņirboņa. Prospekta apakšējā malā piestiprinātie eņģelīši ar ziedu vītni rada ilūziju, ka dzīvespriecīgie bērni uz savām rociņām prospektu ienesuši baznīcā. Turpretī lielajā prospektā konsoles funkciju pilda milzīgas un nopietnas spārnoto eņģeļu galvas, kas notur malējos torņus prospekta malās. Muzicējošo debesu orķestri noslēdz ērglis izplestiem spārniem, kuru vēdas, īpaša mehānisma darbinātas, saskaņotas ar zemāk stāvošā diriģenta zižļa mājieniem. Ievērību prospekts guvis arī ar iecerētās polihromijas trūkumu, kas pilnībā ļauj izbaudīt baroka un Mihaela Markvarta kokgriezēja meistarību un no mūsdienu vērtētāju viedokļa piešķir prospektam savdabīgu burvību. Viens no agrākajiem šāda tipa prospekta paraugiem Latvijā ir Rīgas Doma ērģeļu prospekts (1594.-1601). Tādēļ no tipoloģiskā viedokļa Ugāles baznīcas ērģeles neizceļas ar oriģinalitāti, bet turpina Baltijas jūras dienvidu piekrastē izplatītu tradīciju (tipoloģisks piemērs ir Dancigas Marijas baznīcas ērģeles). <div align="right">Elita Grosmane</div> '''Bibliogrāfija:''' # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59-60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68 # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. '''Attēlu saraksts:''' # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Kopskats. Foto: E. Grosmane # Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs # Ērģeļu prospekta centrālā daļa. Foto: E. Grosmane # Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. Foto: E. Grosmane # Prospektu nesošie eņģeļi. Foto: E. Grosmane # Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs. Foto: M. Brašmane # Prospektu nesošais eņģelis. Foto: E. Grosmane # Mehānisms figūru kustināšanai. Foto: M. Brašmane # Konsole eņģeļa galvas veidā. Foto: E. Grosmane # Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle <gallery> image:Markvarts_Ugales_ergelu_centrs.jpg|Ērģeļu prospekta centrālā daļa. image:Markvarts_Ugales_ergeles_kreisi.jpg|Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. image:Markvarts_Ugales_ergeles_engeli.jpg|Prospektu nesošie eņģeļi. image:Drentveta_ornamenta_paraugs.jpg|Ornamenta paraugs. image:Markvarts_Ugales_ergeles_engelis.jpg|Prospektu nesošais eņģelis. image:Ugale_mehanisms_figuru_kustinasanai.jpg|Mehānisms figūru kustināšanai. image:Ugale_Konsole_engela_galva.jpg|Konsole eņģeļa galvas veidā. image:Gdanskas_Marijas_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Markvarts, Mihaels]] __NOEDITSECTION__ 2883 2863 2008-12-02T10:06:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts_2.jpg|thumb|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] [[image:Kornelija_Raneusa_vizitkarte.jpg|thumb|Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte. 1700. g.]] Ventspils kokgriezēju lokā iekļaujams arī koktēlnieks '''Mihaels Markvarts'''. Bez darba attiecībām ar Sefrensu ģimeni viņu vieno arī radniecīgas saites. Ir zināms, ka 1704. g. 14. februārī reģistrētas tēlnieka laulības ar Nikolausa Sefrensa, vecākā, meitu un Sefrensa, jaunākā, māsu Annu Katrīnu (dz. 1663.g.), kas mirusi 1710. gadā 28. jūlijā gandrīz vienlaikus ar brāli mēra epidēmijā. Šajā laulībā dzimuši trīs bērni, kas ierakstīti Ventspils baznīcas grāmatā. Tomēr ziņas par Markvartu īpaši trūcīgas. Vēlreiz tēlnieku vārds parādās tikai 1737. g. Johana Mertensa mantojuma lietā, kurā minēta “mirušā tēlnieka Markvarta māja”. Vienīgais dokumentāri apstiprinātais un līdz mūsdienām nonākušais Mihaela Markvarta darinājums ir Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Par padarīto tēlniekam samaksāts 1697. gadā. Unikālais mākslas darbs ir ievērojams ne tikai kā laikmeta dekoratīvās mākslas spilgts paraugs, bet arī kā viens no senākajiem autentiskajiem instrumentiem Latvijā, kas nepārbūvēts saglabājies līdz mūsdienām. Prospektā ielīmētā vizītkarte: ''CORNELIUS RHANEUS / me fecit Anno 1700'', apstiprina, ka to izgatavojis Liepājas ērģeļmeistars Kornēlijs Rāneuss, vecākais. Divdaļīgais ērģeļu prospekts atrodas Ugāles baznīcas rietumu kora luktās. Lielā un mazā prospekta stabuļu torņu ritmiskie atkārtojumi optiski saplūst ar figurālajiem un ornamentālajiem elementiem, kas prospektam piešķir īpašu barokāli glezniecisku izteiksmību, kuru pastiprina mazo stabuļu ņirboņa. Prospekta apakšējā malā piestiprinātie eņģelīši ar ziedu vītni rada ilūziju, ka dzīvespriecīgie bērni uz savām rociņām prospektu ienesuši baznīcā. Turpretī lielajā prospektā konsoles funkciju pilda milzīgas un nopietnas spārnoto eņģeļu galvas, kas notur malējos torņus prospekta malās. Muzicējošo debesu orķestri noslēdz ērglis izplestiem spārniem, kuru vēdas, īpaša mehānisma darbinātas, saskaņotas ar zemāk stāvošā diriģenta zižļa mājieniem. Ievērību prospekts guvis arī ar iecerētās polihromijas trūkumu, kas pilnībā ļauj izbaudīt baroka un Mihaela Markvarta kokgriezēja meistarību un no mūsdienu vērtētāju viedokļa piešķir prospektam savdabīgu burvību. Viens no agrākajiem šāda tipa prospekta paraugiem Latvijā ir Rīgas Doma ērģeļu prospekts (1594.-1601). Tādēļ no tipoloģiskā viedokļa Ugāles baznīcas ērģeles neizceļas ar oriģinalitāti, bet turpina Baltijas jūras dienvidu piekrastē izplatītu tradīciju (tipoloģisks piemērs ir Dancigas Marijas baznīcas ērģeles). <div align="right">Elita Grosmane</div> '''Bibliogrāfija:''' # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59-60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68 # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. '''Attēlu saraksts:''' # [[:image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts.jpg|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] 1697.-1701. g. Kopskats. Foto: E. Grosmane # [[:image:Markvarts_Ugales_ergelu_prospekts_2.jpg|Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts.]] Kopskats. Foto: E. Grosmane # [[:image:Kornelija_Raneusa_vizitkarte.jpg|Kornēlija Rāneusa, vecākā, vizītkarte.]] 1700. g. Foto: Rundāles pils muzejs # [[:image:Markvarts_Ugales_ergelu_centrs.jpg|Ērģeļu prospekta centrālā daļa.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Markvarts_Ugales_ergeles_kreisi.jpg|Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Markvarts_Ugales_ergeles_engeli.jpg|Prospektu nesošie eņģeļi]]. Foto: E. Grosmane # [[:image:Drentveta_ornamenta_paraugs.jpg|Abrahama Drentveta (Drentwett), vecākā, ornamenta paraugs.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Markvarts_Ugales_ergeles_engelis.jpg|Prospektu nesošais eņģelis.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Ugale_mehanisms_figuru_kustinasanai.jpg|Mehānisms figūru kustināšanai.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Ugale_Konsole_engela_galva.jpg|Konsole eņģeļa galvas veidā.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Gdanskas_Marijas_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts.]] 1625.− 1629.g. Foto: K. Ogle <gallery> image:Markvarts_Ugales_ergelu_centrs.jpg|Ērģeļu prospekta centrālā daļa. image:Markvarts_Ugales_ergeles_kreisi.jpg|Kreisās puses stabuļu tornis un malas akants. image:Markvarts_Ugales_ergeles_engeli.jpg|Prospektu nesošie eņģeļi. image:Drentveta_ornamenta_paraugs.jpg|Ornamenta paraugs. image:Markvarts_Ugales_ergeles_engelis.jpg|Prospektu nesošais eņģelis. image:Ugale_mehanisms_figuru_kustinasanai.jpg|Mehānisms figūru kustināšanai. image:Ugale_Konsole_engela_galva.jpg|Konsole eņģeļa galvas veidā. image:Gdanskas_Marijas_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|Gdaņskas Marijas baznīcas ērģeļu prospekts. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Markvarts, Mihaels]] __NOEDITSECTION__ 6 2361 2864 2008-11-26T16:14:03Z Admins 4 Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. wikitext text/x-wiki Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. 6 2362 2865 2008-11-26T16:15:26Z Admins 4 Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. wikitext text/x-wiki Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. 6 2363 2866 2008-11-26T16:16:18Z Admins 4 Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. wikitext text/x-wiki Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. 0 2338 2867 2832 2008-11-26T16:16:35Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|thumb|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_1.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_2.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 2869 2867 2008-11-26T16:24:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ventspils_topografiskais_plans.jpg|thumb|Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns.]] [[image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|thumb|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_1.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_2.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 2872 2869 2008-11-26T16:30:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ventspils_topografiskais_plans.jpg|thumb|Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns.]] [[image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|thumb|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_1.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_2.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_retabls.jpg|thumb|Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_Sveta_Barbara.jpg|thumb|Svētā Barbara.]] =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 2881 2872 2008-12-02T09:50:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ventspils_topografiskais_plans.jpg|thumb|Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns.]] [[image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|thumb|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_1.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_2.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_retabls.jpg|thumb|Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_Sveta_Barbara.jpg|thumb|Svētā Barbara.]] [[image:Stare_Pole_baznica_Retabls.jpg|thumb|Retabls. Stare Pole baznīca. 1711. g.]] [[image:Stare_Pole_baznica_Kancele.jpg|thumb|Kancele. Stare Pole baznīca. 1711. g.]] =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva. LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. #Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. #Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane <gallery> image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_kancele.jpg|Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_2.jpg|Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_3.jpg|Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. 1659.-1663. g. image:Unteics_Paraugu_lapa.jpg|Paraugu lapa. Ap 1650. g. image:Erasmus_Ornamenta_paraugs.jpg|Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Kancele.jpg|Kanceles korpuss. 1659.-1663. g. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 2882 2881 2008-12-02T09:56:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ventspils_topografiskais_plans.jpg|thumb|Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns.]] [[image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|thumb|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_1.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Kuga_zimejums_2.jpg|thumb|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_retabls.jpg|thumb|Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca.]] [[image:Varsavas_Krusta_baznica_Sveta_Barbara.jpg|thumb|Svētā Barbara.]] [[image:Stare_Pole_baznica_Retabls.jpg|thumb|Retabls. Stare Pole baznīca. 1711. g.]] =Ventspils koktēlnieku darbnīca= ==Darbnīcas izveidošanās== Viena no vadošajām Latvijas baroka laikmeta tēlniecības darbnīcām ar vairāku paaudžu tradīciju pārmantojamību izveidojās un darbojās Ventspilī. Tās aizsācējs bija Nikolauss Sefrenss (''Söffrens''), vecākais, kura vārds pirmo reizi minēts 1656. gada 17. februārī, kad pilsētas baznīcā reģistrētas viņa laulības ar Magdalēnu Vīrigu (''Wierig''). Vai tēlnieka saknes saistītas ar Ventspili, vai viņš ieradies no tālienes, joprojām nav izdevies noskaidrot. Meistara darbs bija cieši saistīts ar kuģubūvētavas izveidi pēc hercoga Jēkaba iniciatīvas, kas uzskatīja, ka ekonomikas augšupejas pamatā ir aktīva ārējā tirdzniecība, kuras nostiprināšanai vajadzīga spēcīga flote. 17. gs. kuģis bija viens no valdnieka varas simboliem. Laikā starp 1638.-1682. g. hercogistē pavisam uzbūvēti 44 kara un 79 tirdzniecības kuģi. Izmantoti tie gan savām vajadzībām, gan kā prece. Kuģi pārdoti citām valstīm, piemēram, Anglijai, Francijai, Venēcijai. Svarīgi uzsvērt, ka 17. gs. kuģim bija ne tikai praktiska funkcija, bet arī tas uztverams kā iespaidīgs mākslas darbs, jo bagātīgi rotāts ar kokā grieztām figūrām un ornamentiem, kas tika koši krāsoti. Tādēļ Ventspils kuģubūvētavā līdzās dažādu arodu meistariem strādāja arī koktēlnieks. Neviens no uzbūvētajiem kuģiem nav saglabājies. Ieskatu hercoga kuģu ikonogrāfijā sniedz tikai to nosaukumi, piemēram, “Kurzemes hercoga ģerbonis”, “Sarkanā lauva”, “Gulbis” u.c. Vienīgā vizuālā liecība par Ventspils kuģubūvētavas kuģiem ir zīmējumu kolekcija no hercoga Jēkaba arhīva. Kuģi redzami dažādās gatavības pakāpēs, bet vairums no tiem attēloti ar dekoratīviem kokgriezumiem. Komentāri zem attēliem ir holandiešu valodā un tie parakstīti ar J. Stveka vai Streka vārdu. Ar laiku par Nikolauss Sefrenss, vecākā palīgiem kļuva viņa dēli, bet viņš pats kuģu būvētavā strādājis līdz pat nāvei 1694. gada 10. decembrī. Pēc meistara nāves amatu pārņēma jaunākais dēls, saukts, Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vecākais dēls Johans Sefrenss (kristīts 1660. gada 26. augustā) pameta Ventspili un vēsturē iegājis kā Sefrenss no Elbingas (''Sewrentz aus Elbing''). Ir zināms, ka viņš darinājis altāra retabla un kanceles kokgriezumus Altfeldes (tagad Stare Połe, Polija) baznīcai kādreizējā Rietumprūsijā un sadarbībā ar Mihalu Brocenu (''Brozen'') piedalījies Varšavas Sv. Krusta baznīcas sānu altāra tapšanā. Šai paaudzei pieskaitāms arī Sefrensa vecākā znots Mihaels Markvarts (''Marquardt'') ar kura vārdu saistīts Ugāles baznīcas ērģeļu prospekts. Pēdējo fāzi Ventspils kokgriezēju darbnīcas pastāvēšanas vēsturē pārstāv Nikolausa Sefrensa, jaunākā, padēls Johans Mertenss (''Märtens''). Viņa dzīves laikā kuģu būvētavu slēdza un meistaram nācās pievērsties ne vien baznīcu pasūtījumiem, bet arī gadījuma darbiem. Labvēlīga tam bija barokam raksturīgā tieksme padarīt jebkura priekšmeta formu pēc iespējas sarežģītāku. ==Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas iekārta== Vienīgie zināmie Nikolausa Sefrensa, vecākā, baznīcas kokgriezumi ir Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas altāra retabls un kancele. Tie ir ne tikai vienīgie, bet arī senākie dekoratīvās mākslas piemēri Ventspils tēlnieku lokā un tādēļ īpaši svarīgi darbnīcas ģenēzes izpratnei. Jauno iekārtu 1659. g. Sefrensam, vecākajam un galdniekam Engleinam Tīsenam (''Tiessen, Thiessen'') pasūtīja Kuldīgas pilsētas rāte. Gatava tā bija 1663. g., bet krāsota, izmantojot zeltījumu un sudrabojumu, tikai 1666. g. Košie kokgriezumi tikai īsu brīdi priecēja kuldīdznieku acis, 1669. g. baznīcā izcēlās ugunsgrēks, izglābt izdevās tikai altāri un kanceli, kas tika atjaunoti (jauns kanceles jumtiņš uzstādīts gan tikai 18. gs. sākumā). Arhitektoniski altāra retabls sastāv no predellas, diviem stāviem un noslēdzošā frontona. Šāda uzbūves tipoloģija 17. gs. 60. gados dekoratīvajā mākslā jāuzskata par vispārpieņemtu Eiropas ziemeļu reģionos un Kurzemē. Līdzīgs retabla proporcionālo attiecību sadalījums 40.-50. gados bija sastopams Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā, Zlēkās un Jaunpilī. Tomēr Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas retabls nav minēto piemēru tiešs atdarinājums. Ar 17. gs. vidus tradīciju to saista konstruktīvo struktūru organizējošie arhitektoniskie elementi. Kolonnu un dzegu uzbūvē sekots arhitektūras teorētiķu S. Serlio un H. Blūma paraugiem, antablementa daļā notušējot tā pārsedzes funkciju un optiski pagarinot kolonnas. Tomēr arhitektoniskais karkass kļuvis skaidrāks un aktīvāks, tēlniekam galvenokārt atsakoties no kolonnu kātu un antablementa ornamentālā sasmalcinājuma. Šāda tendence varētu liecināt par baroka tuvošanos. Stilistiskas pārmaiņas vēstošas ir arī sastingušās un kokainās figūras, kas pretstatā vēl 50. gados Kurzemes mākslā valdošajām kokā griezto tēlu plastiskajām kvalitātēm, norāda, ka vieni mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi sevi ir izsmēluši un vairs neliekas pārliecinoši, bet citi vēl nav atrasti. Apstiprina to arī nevainojamie ornamentālie griezumi. “Auss skrimstalas” ornamenta motīvu traktējumā vērojami uzkrītoši stiepumi un savijumi un tā kopējās aprisēs, piemēram, retabla otrā stāva malās jaušama vēlme tuvināties akantam. Līdzīgi elementi sameklējami tālaika iespiestajās ornamenta paraugu lapās, piemēram, piemēram, Frīdriha Unteiča (''Unteutsch'') un Georga Kaspara Erasmusa (''Erasmus''). Tie paši principi, kas vērojami retabla uzbūvē un dekorācijā, atspoguļojas arī kancelē. Korpusa uzbūvi nosaka kolonnu gludo kātu atkārtojumi ar nelielām apustuļu figūriņām un tukšumiem tām apkārt. Lai gan iespējams, ka tas ir ugunsgrēka seku un “laika zoba” atspoguļojums. Ar to arī noslēdzas agrīnais posms Ventspils kokgriezēju darbnīcas evolūcijā. Atstāto darbu skaits ir niecīgs un vēlreiz apstiprina, ka Nikolausa Sefrensa, vecākā, galvenā darbības joma bija kuģu dekorēšana, bet baznīcas kokgriezumi uzskatāmi tikai par īslaicīgu peļņas avotu. Tas nemazina tēlnieka nozīmi darbnīcas vēsturē. Viņu varētu raksturot kā Ventspils darbnīcas pamatlicēju un baroka priekšvēstnesi, bet par jaunās koncepcijas ieviesējiem un realizētājiem kļuva meistara pēcteči. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149-153; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā. Rīga, 1937., 90.- 92. lpp.; # Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400-1850. Stockholm, 1951. Bd. I, S. 68; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 52.-62. lpp. =Attēlu saraksts:= #[[:image:Ventspils_topografiskais_plans.jpg|Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns.]] 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma #[[:image:Kuga_sagataves_zimejums.jpg|Kuģa sagataves zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #[[:image:Kuga_zimejums_1.jpg|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #[[:image:Kuga_zimejums_2.jpg|Kuģa zīmējums no Kurzemes hercogu arhīva.]] LVVA, 554. f., 1. apr., 850d. l. #[[:image:Varsavas_Krusta_baznica_retabls.jpg|Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls.]] Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #[[:image:Varsavas_Krusta_baznica_Sveta_Barbara.jpg|Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls.]] Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane #[[:image:Stare_Pole_baznica_Retabls.jpg|Johans Sefrenss. Retabls.]] Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #[[:image:Stare_Pole_baznica_Kancele.jpg|Johans Sefrenss. Kancele.]] Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk #[[:image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_kancele.jpg|Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele.]] Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #[[:image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_2.jpg|Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls.]] Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #[[:image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_3.jpg|Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu.]] Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane #[[:image:Unteics_Paraugu_lapa.jpg|Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa.]] Ap 1650. g. #[[:image:Erasmus_Ornamenta_paraugs.jpg|Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs.]] Pēc 1666. g. #[[:image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Kancele.jpg|Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss.]] Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane <gallery> image:Stare_Pole_baznica_Kancele.jpg|Kancele. Stare Pole baznīca. 1711. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_kancele.jpg|Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_2.jpg|Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Retabls_3.jpg|Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. 1659.-1663. g. image:Unteics_Paraugu_lapa.jpg|Paraugu lapa. Ap 1650. g. image:Erasmus_Ornamenta_paraugs.jpg|Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. image:Kuldiga_Katrinas_baznica_Kancele.jpg|Kanceles korpuss. 1659.-1663. g. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss]] __NOEDITSECTION__ 6 2364 2868 2008-11-26T16:24:04Z Admins 4 Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma wikitext text/x-wiki Ventspils un apkārtnes topogrāfiskais plāns. 17. gs. 50. gadu beigas. Kara arhīvs, Stokholma 6 2365 2870 2008-11-26T16:28:40Z Admins 4 Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane wikitext text/x-wiki Johans Sefrenss, Mihals Brocens, Matiss Hankiss (?). Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane 6 2366 2871 2008-11-26T16:30:00Z Admins 4 Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane wikitext text/x-wiki Johans Sefrenss. Svētā Barbara. Sānu retabls. Varšavas Sv. Krusta baznīca. 1697.-1720. g. Foto: E.Grosmane 6 2367 2873 2008-12-02T09:32:01Z Admins 4 Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk wikitext text/x-wiki Johans Sefrenss. Retabls. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk 6 2368 2874 2008-12-02T09:34:40Z Admins 4 Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk wikitext text/x-wiki Johans Sefrenss. Kancele. Stare Pole baznīca. Polija. 1711. g. Foto: Maria Gawryluk 6 2369 2875 2008-12-02T09:37:20Z Admins 4 Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls un kancele. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane 6 2370 2876 2008-12-02T09:39:29Z Admins 4 Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabls. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane 6 2371 2877 2008-12-02T09:46:44Z Admins 4 Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Nikolauss Sefrenss, vecākais. Retabla sānu mala ar Mozus figūru un ornamentu. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane 6 2372 2878 2008-12-02T09:47:55Z Admins 4 Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. wikitext text/x-wiki Frīdrihs Unteičs. Paraugu lapa. Ap 1650. g. 6 2373 2879 2008-12-02T09:48:48Z Admins 4 Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. wikitext text/x-wiki Georgs Kaspars Erasmus. Ornamenta paraugs. Pēc 1666. g. 6 2374 2880 2008-12-02T09:49:53Z Admins 4 Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Nikolauss Sefrenss, vecākais. Kanceles korpuss. Kuldīga Sv. Katrīnas baznīca. 1659.-1663. g. Foto: M. Brašmane 6 2375 2884 2008-12-02T11:06:13Z Admins 4 Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane 6 2376 2885 2008-12-02T11:15:51Z Admins 4 Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731. Foto: E. Grosmane 6 2377 2886 2008-12-02T11:19:29Z Admins 4 Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane 6 2378 2887 2008-12-02T11:22:41Z Admins 4 Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs). Foto: M. Brašmane 6 2379 2888 2008-12-02T11:24:58Z Admins 4 Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca). Ap 1714. g. Foto: RPM wikitext text/x-wiki Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca). Ap 1714. g. Foto: RPM 6 2380 2889 2008-12-02T11:30:21Z Admins 4 Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei. Foto: RPM wikitext text/x-wiki Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei. Foto: RPM 6 2381 2890 2008-12-02T11:33:15Z Admins 4 Salgales baznīcas altāra retabls. 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM) wikitext text/x-wiki Salgales baznīcas altāra retabls. 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM) 6 2382 2891 2008-12-02T11:35:30Z Admins 4 Salgales baznīcas kancele. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Salgales baznīcas kancele. Foto: LNVM 6 2383 2892 2008-12-02T11:38:45Z Admins 4 Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis. Foto LNVM wikitext text/x-wiki Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis. Foto LNVM 6 2384 2893 2008-12-02T11:41:01Z Admins 4 Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli. Foto: LNVM 6 2385 2894 2008-12-02T11:44:49Z Admins 4 Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām. 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām. 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane 6 2386 2895 2008-12-02T11:48:01Z Admins 4 Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane 6 2387 2896 2008-12-02T11:53:41Z Admins 4 Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā. Foto: E. Grosmane 0 2341 2897 2834 2008-12-02T11:54:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ronu_salas_baznica_Kartusa.jpg|thumb|Kartuša no Roņu salas baznīcas.]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_retabls.jpg|thumb|Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls.]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_kartusa.jpg|thumb|Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_kancele.jpg|thumb|Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_akants.jpg|thumb|Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla.]] [[image:Salgales_baznicas_altara_retabls.jpg|thumb|Salgales baznīcas altāra retabls.]] [[image:Salgales_baznicas_kancele.jpg|thumb|Salgales baznīcas kancele.]] [[image:Salgales_baznicas_kanceles_engelis.jpg|thumb|Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis.]] [[image:Salgales_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|thumb|Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli.]] [[image:Alsungas_baznicas_altara_retabls.jpg|thumb|Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām.]] [[image:Alsungas_baznicas_altara_retabla_sanu_akants.jpg|thumb|Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā.]] Tradīcijas noslēdzejs − '''Johans Mertenss''' (1690 – 1737) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Pēc Nikolausa Sefrensa, jaunākā, hercoga tēlnieka titulu mantoja viņa padēls Johans Mertenss − pēdējais Ventspils kuģubūvētavas pārstāvis, kura mākslinieciskais sniegums saistāms ar vēlīno periodu darbnīcas pastāvēšanas vēsturē. Johans Mertenss dzimis 1690. gadā (kristīts 23. jūlijā) Ventspilī. Tēvs kapteinis Kerstens Mertenss gāja bojā 1696. gada kuģa avārijā. Māte, dažus gadus pēc traģiskā notikuma, apprecējās ar Nikolausu Sefrensu, jaunāko. Patēva darbnīcā tika gūtas pirmās koktēlnieka darba iemaņas. Sadarbību pārtrauca postošā mēra epidēmija un zviedru iebrukums Ventspilī. Pilsētā izdzīvoja tikai septiņas ģimenes. Izpostīta bija arī kuģu būvētava. Pēc patēva nāves jaunajam tēlniekam nācās uzsākt darbu uz īsu brīdi atjaunotajā kuģubūvētavā. Ir zināms, ka par kuģa “Neptūns” dekoratīvajiem griezumiem 1714.- 1715. gadā tēlnieks vēl saņēma algu no hercoga kases, bet pēc dažiem gadiem tukšo un panīkušo būvpilsētu slēdza. Turpmāk meistaram nācās meklēt citus ienākumu avotus un pievērsties baznīcu draudžu un muižnieku pasūtījumiem. grūtie laiki un baroka laikmeta tieksme pēc formu sarežģītības deva iespēja tēlniekam darināt ne tikai figurālus un ornamentālus kuģu kokgriezumus un baznīcas iekārtas priekšmetus, bet arī logu rāmjus, slēģus, mēbeles, ragavas, ratus un karietes. Lai gan vēl 1731. gadā uz kartušas Roņu salas baznīcā Johans Mertens parakstījies kā hercoga tēlnieks no Ventspils, jāšaubās vai no Kurzemes izraidītā hercoga Ferdinanda pārvaldes gados, viņam vairs bijuši oficiāli pasūtījumi. Laika gaitā postīti un fragmentāri saglabājušies gandrīz visi ar Mertensa vārdu saistītie baznīcu iekārtas priekšmeti: Ventspils pils kapelai, Alsungā un Salgalē. Paveicies tikai pēdējam zināmajam darbam Kandavas baznīcas kancelei un biktssolam. Slimību nomocīts 1737. gada martā Ventspilī noslēdzās tēlnieka nemierīgais mūžs. ==Ventspils pils kapelas iekārta== Jau strādājot pie pirmā baznīcas pasūtījuma, Johans Mertenss kļuva par tiešu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, tradīcijas pārņēmēju. Sabrūkot vecajai Ventspils draudzes baznīcai, par draudzes pulcēšanās vietu tika izraudzīta Ventspils pils kapela. Nepieciešamo iekārtu uzņēmās izgatavot Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vēl dažus mēnešus pirms nāves tēlnieks ziņoja hercoga kancelejai Jelgavā, ka izgatavojis kanceli un daļu altāra retabla. Tomēr darbs vēl nebija pabeigts un atlikušos papildinājumus –altāra labošanu, solus, balustrādi un luktas virs lielajām durvīm nācās veikt Johanam Mertensam. Tikai 1714. gadā baznīcas iekārta bijusi gatava. Nākamās ziņas par iekārtu saistītas ar 19. gs., kad pēc pārcelšanās uz jauno Ventspils dievnamu, vecmodīgā pils kapela tika pamesta. Kokgriezumus izpārdeva ūtrupē un tie nonāca 1879. gadā iesvētītajā Dzirciema baznīcā. Kancele tur stāv joprojām, bet retabla fragmenti atrodas Rundāles pils muzejā. Retabls ir pavisam vienkāršs rāmis ar dažiem dekoratīviem elementiem, no kuriem izteiksmīgākais ir medaljons augļu un ziedu ielokā. Viengabalaināka ir kancele, kaut gan arī to skārušas vairākkārtējas pārmaiņas. Kāpņu margas ievadošais ornaments noņemts no retabla sāniem, bet korpusa pildiņu skulptūras zudušas. Šobrīd pretrunīgā Ventspils pils iekārta uzmanību piesaista tikai kā pārejas piemērs no Nikolausa Sefrensa, jaunākā, uz nākamās paaudzes pārstāvja − Johanna Mertensa stilu. =Salgales baznīcas iekārta= Jau neapšaubāms Johana Mertensa patstāvības apliecinājums ir Salgales baznīcas kokgriezumi. Par jauno baznīcas iekārtu 1722. gadā samaksāts ne vien Mertensam, bet arī Kuldīgas galdniekam Šmolam (''Schmoll''). Par godu tam, ka kokgriezumi no Ventspils caur Rīgu un Jelgavu pārvesti uz Salgali, baznīcā bijusi piekārta dekoratīva laiviņa. Salgales baznīca laika gaitā postīta un demontēta. Izglābtās skulptūras atrodas Latvijas Nacionāla vēstures muzeja un Rundāles pils muzeja kokskulptūru kolekcijā. Tādēļ iekārtas analīzei jāizmanto senās fotogrāfijas. Pirmais iespaids par Salgales baznīcas retablu ir kā par Landzes baznīcas atdarinājumu. To nosaka gan uzbūves, gan ikonografisko motīvu pārmantojamība. Atkārtots divstāvu rentabla tips ar krustā sistā grupu centrā, sānos starp kolonnām Jānis Kristītājs un Mozus, otrā stāva evaņģēlistiem un ovālu medaljonu frontonā. Tomēr novērojamas arī pārmaiņas. Klasiskie elementi, kurus Landzē apņēma bagātīga ornamenta čaula, Salgalē vēl vairāk pastiprināti. Mainījies arī ornamenta raksturs, tas kļuvis uzsvērti aplikatīvs un izstīdzējis, atstājot vairāk vietas tukšiem, neaizpildītiem laukumiem. Salgalē pirmo reizi atklājas Johanna Mertensa izkoptā kokgriezuma maniere, viņam raksturīgā tēlu tipoloģija. Figūras ir druknas ar smagnēju krūškurvi, lielām galvām, paplatiem sejas vaibstiem, acīm, kas izspiedušās uz āru, gariem, viļņainiem matiem. Viengabalainos stāvus mēdz apņemt ķermeņa augšdaļai pārāk cieši piegulošs tērps, kas lejas daļā barokāli sakrokots. Ar līdzīgām iezīmēm jāsastopas Salgales baznīcas kancelē, kas no ikonogrāfiskā viedokļa tuvāka Sefrensa, vecākā, Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas kancelei. Tikai tēlu traktējumā 17. gs. 60. gadu figūru sastingumu nomainījusi barokāla vitalitāte. Nosauktās pazīmes ļauj secināt, ka Salgalē Mertensa stils jau pilnīgi noformējies atbilstoši baroka laikmeta dekoratīvās tēlniecības vispārējai evolūcijai, kas pārdzīvojusi savu augstāko kāpumu 17. gs. 90. gados un 18. gs. pirmajā desmitgadē, 20. gados sāk pamazām ieiet norieta fāzē. Ar to varētu būt izskaidrojams Johanna Mertensa apzinātais retrospektīvisms un vēlme noturēt Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas pārmantojamību. ==Kokgriezumi Alsungas baznīcā== Par negaidītu atklājumu Mertensa darbības izpētē kļuva divas skulptūras − sv. Pēteris un sv. Jānis no Alsungas baznīcas altāra. Abu tēlu tipoloģiskie varianti sastopami jau Salgalē un ļauj pierakstīt tos Ventspils meistaram. Pat bievais kokskulptūru krāsojuma slānis nespēj apslēpt Mertensam raksturīgās tēlu veidojuma īpašības: proporcionālo masivitāti ar uzsvērtu krūškurvi un izvalbīto acu dobumus. Tas, ka svēto figūras iekļautas ap 1909./1910. g. uzstādītā altārī, lika domāt, ka Alsungas baznīcā tie nokļuvuši nejauši. Tomēr šo uzskatu nācās mainīt, jo Rundāles pils muzejā atradās barokāli sānu akanti, kuru ornamenta veidojuma raksts sakrīt ar Ventspils darbnīcas stilu. Šajā lokā iekļaujama arī Alsungas baznīcas naudas lāde, ko balsta ar vīnogulāju apvīts stabs − jau Landzē un Lestenē sastapts motīvs. Johana Mertensa darbības hronoloģijā Alsungas baznīcas iekārta varēja būt tapusi vienlaicīgi ar Salgali vai cieši tai sekot. ==Mihaela Henka epitāfija Landzē== Nomaļš fenomens Kurzemes mākslā ir epitāfija no Landzes baznīcas, kas veltīta Ventspils tirgotājam Mihaelam Henkam un viņa dzīvesbiedrei. Lielo kartušu lauru lapu vainagā un akanta griezumu ietvarā aizpilda smalks stīgojoša ornamenta raksts, kas vienmērīgi noklāj virsmu. Uz krāšņā fona pašā centrā novietots krucifikss, tāfelīte ar padilušu tekstu un divi ģerboņi. Epitāfija datējuma ar 1733. gadu. Ventspils tuvums un tās pieminējums saistībā ar Henka vārdu aizved pie vienīgā tobrīd tur dzīvojošā tēlnieka Johana Mertensa. Lai gan epitāfijas pamatnes intarsiju imitējošā tehnika liekas neraksturīga un agrāk nesastapta Mertensa praksē, kartušu ietverošā akanta raksts, kas izaug no ziedam līdzīga kausa un tālāk izstīdzē apņemot epitāfijas ārējo malu, ir Ventspils koktēlnieku lokā bieži variēts motīvs. Tādēļ Ventspils tirgotāja Mihaela Henka epitāfijas saistīšana ar Johanna Mertensa vārdu ir iespējama. ==Kandavas baznīcas iekārta== Johanna Mertensa un Ventspils tēlniecības darbnīcas darbību noslēdz Kandavas baznīcas kancele un biktssols. Iekārtas priekšmeti darināti neilgi pirms meistara nāves ap 1735.−1736. gadu. Pēdējā darbības fāzē Mertensa individuālais stils un profesionālā prasme atraisījusies vispilnīgāk. Par to liecina gan kompaktā uzbūve, gan veiklā griezuma maniere. Ikonogrāfisko noturību raksturo jau vairākkārt sastaptais balsta eņģelis, korpusa evaņģēlisti un kāpņu margu tikumu alegorijas. Reizē Kandavā vēl uzskatāmāk izsekojama vispārējā stilistiskā evolūcija. Platāks un smagnējāks kļuvis kanceles korpuss, asās šķautnes nogludinātas, veidojot plūdenas formas. Viengabalaina koptēla iespaidu pastiprina kanceles uzejas apvienojums ar ieejas portālu sakristejā un arī biktssolā, kura dekorā noteicošie ir ornamenta motīvi. Kā līdz šim nesastapts jauninājums jāizceļ pirmo reizi Kurzemes baroka dekoratīvajā tēlniecībā sastopamais “lentes ornamentu”, kas 17. gs. 90. gados radies Francijā un ātri ieviesies Eiropas 18. gs. mākslā. Noslēgumā jāsecina, ka Johans Mertenss raksturojams kā konsekvents sekotājs Ventspils kokgriezēju darbnīcā izveidotajai un nostiprinātai praksei, kas atspoguļojas iekārtas priekšmetu uzbūvē, ikonogrāfijā un pat dekoratīvajos motīvos. Tēlnieks izmantojis gan no Sefrensa, jaunākā, gan arī no Sefrensa, vecākā, aizgūtus paņēmienus un tēlus. Kurzemes baroka laikmeta mākslā Johans Mertenss ieņem Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas uzturētāja un reizē noslēdzēja vietu, kas papildina priekšstatu par laikmeta mākslas attīstību. =Bibliogrāfija:= # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 87.-107. lpp. =Attēlu saraksts:= # [[:image:Ronu_salas_baznica_Kartusa.jpg|Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: ''Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731''.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_retabls.jpg|Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs).]] Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_kartusa.jpg|Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs).]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_kancele.jpg|Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca).]] Ap 1714. g. Foto: RPM # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_akants.jpg|Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei.]] Foto: RPM # [[:image:Salgales_baznicas_altara_retabls.jpg|Salgales baznīcas altāra retabls.]] 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM) # [[:image:Salgales_baznicas_kancele.jpg|Salgales baznīcas kancele.]] Foto: LNVM # [[:image:Salgales_baznicas_kanceles_engelis.jpg|Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis.]] Foto LNVM # [[:image:Salgales_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli.]] Foto: LNVM # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabls.jpg|Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām.]] 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabls_Sv_Peteris.jpg|Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabla_sanu_akants.jpg|Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Naudas lāde no Alsungas baznīcas.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas.]] Foto: VKPAI PDC vai E. Grosmane # [[:image:Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.]] Foto: VKPAI PDC vai E. Grosmane # [[:image:Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Biktssols no Kandavas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Ticibas_alegorija.jpg|Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.]] Foto: E. Grosmane <gallery> image:Kandavas_baznica_Ticibas_alegorija.jpg|Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Mertenss, Johans]] __NOEDITSECTION__ 6 2388 2898 2008-12-02T11:58:00Z Admins 4 Naudas lāde no Alsungas baznīcas. Foto: VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Naudas lāde no Alsungas baznīcas. Foto: VKPAI PDC 6 2389 2899 2008-12-02T12:28:17Z Admins 4 Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: VKPAI PDC 6 2390 2900 2008-12-02T12:29:45Z Admins 4 Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. Foto: E. Grosmane 6 2391 2901 2008-12-02T12:31:31Z Admins 4 Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC 6 2392 2902 2008-12-02T12:33:17Z Admins 4 Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: E. Grosmane 6 2393 2903 2008-12-02T12:38:05Z Admins 4 Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. Foto: VKPAI PDC 6 2394 2904 2008-12-02T12:40:10Z Admins 4 Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g. Foto: E. Grosmane 6 2395 2905 2008-12-02T12:43:48Z Admins 4 Biktssols no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Biktssols no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane 6 2396 2906 2008-12-02T12:45:40Z Admins 4 Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas. Foto: E. Grosmane 6 2397 2907 2008-12-02T12:47:50Z Admins 4 Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. Foto: E. Grosmane 0 2341 2908 2897 2008-12-02T12:48:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ronu_salas_baznica_Kartusa.jpg|thumb|Kartuša no Roņu salas baznīcas.]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_retabls.jpg|thumb|Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls.]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_kartusa.jpg|thumb|Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_kancele.jpg|thumb|Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele]] [[image:Ventspils_pils_kapelas_altara_akants.jpg|thumb|Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla.]] [[image:Salgales_baznicas_altara_retabls.jpg|thumb|Salgales baznīcas altāra retabls.]] [[image:Salgales_baznicas_kancele.jpg|thumb|Salgales baznīcas kancele.]] [[image:Salgales_baznicas_kanceles_engelis.jpg|thumb|Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis.]] Tradīcijas noslēdzejs − '''Johans Mertenss''' (1690 – 1737) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Pēc Nikolausa Sefrensa, jaunākā, hercoga tēlnieka titulu mantoja viņa padēls Johans Mertenss − pēdējais Ventspils kuģubūvētavas pārstāvis, kura mākslinieciskais sniegums saistāms ar vēlīno periodu darbnīcas pastāvēšanas vēsturē. Johans Mertenss dzimis 1690. gadā (kristīts 23. jūlijā) Ventspilī. Tēvs kapteinis Kerstens Mertenss gāja bojā 1696. gada kuģa avārijā. Māte, dažus gadus pēc traģiskā notikuma, apprecējās ar Nikolausu Sefrensu, jaunāko. Patēva darbnīcā tika gūtas pirmās koktēlnieka darba iemaņas. Sadarbību pārtrauca postošā mēra epidēmija un zviedru iebrukums Ventspilī. Pilsētā izdzīvoja tikai septiņas ģimenes. Izpostīta bija arī kuģu būvētava. Pēc patēva nāves jaunajam tēlniekam nācās uzsākt darbu uz īsu brīdi atjaunotajā kuģubūvētavā. Ir zināms, ka par kuģa “Neptūns” dekoratīvajiem griezumiem 1714.- 1715. gadā tēlnieks vēl saņēma algu no hercoga kases, bet pēc dažiem gadiem tukšo un panīkušo būvpilsētu slēdza. Turpmāk meistaram nācās meklēt citus ienākumu avotus un pievērsties baznīcu draudžu un muižnieku pasūtījumiem. grūtie laiki un baroka laikmeta tieksme pēc formu sarežģītības deva iespēja tēlniekam darināt ne tikai figurālus un ornamentālus kuģu kokgriezumus un baznīcas iekārtas priekšmetus, bet arī logu rāmjus, slēģus, mēbeles, ragavas, ratus un karietes. Lai gan vēl 1731. gadā uz kartušas Roņu salas baznīcā Johans Mertens parakstījies kā hercoga tēlnieks no Ventspils, jāšaubās vai no Kurzemes izraidītā hercoga Ferdinanda pārvaldes gados, viņam vairs bijuši oficiāli pasūtījumi. Laika gaitā postīti un fragmentāri saglabājušies gandrīz visi ar Mertensa vārdu saistītie baznīcu iekārtas priekšmeti: Ventspils pils kapelai, Alsungā un Salgalē. Paveicies tikai pēdējam zināmajam darbam Kandavas baznīcas kancelei un biktssolam. Slimību nomocīts 1737. gada martā Ventspilī noslēdzās tēlnieka nemierīgais mūžs. ==Ventspils pils kapelas iekārta== Jau strādājot pie pirmā baznīcas pasūtījuma, Johans Mertenss kļuva par tiešu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, tradīcijas pārņēmēju. Sabrūkot vecajai Ventspils draudzes baznīcai, par draudzes pulcēšanās vietu tika izraudzīta Ventspils pils kapela. Nepieciešamo iekārtu uzņēmās izgatavot Nikolauss Sefrenss, jaunākais. Vēl dažus mēnešus pirms nāves tēlnieks ziņoja hercoga kancelejai Jelgavā, ka izgatavojis kanceli un daļu altāra retabla. Tomēr darbs vēl nebija pabeigts un atlikušos papildinājumus –altāra labošanu, solus, balustrādi un luktas virs lielajām durvīm nācās veikt Johanam Mertensam. Tikai 1714. gadā baznīcas iekārta bijusi gatava. Nākamās ziņas par iekārtu saistītas ar 19. gs., kad pēc pārcelšanās uz jauno Ventspils dievnamu, vecmodīgā pils kapela tika pamesta. Kokgriezumus izpārdeva ūtrupē un tie nonāca 1879. gadā iesvētītajā Dzirciema baznīcā. Kancele tur stāv joprojām, bet retabla fragmenti atrodas Rundāles pils muzejā. Retabls ir pavisam vienkāršs rāmis ar dažiem dekoratīviem elementiem, no kuriem izteiksmīgākais ir medaljons augļu un ziedu ielokā. Viengabalaināka ir kancele, kaut gan arī to skārušas vairākkārtējas pārmaiņas. Kāpņu margas ievadošais ornaments noņemts no retabla sāniem, bet korpusa pildiņu skulptūras zudušas. Šobrīd pretrunīgā Ventspils pils iekārta uzmanību piesaista tikai kā pārejas piemērs no Nikolausa Sefrensa, jaunākā, uz nākamās paaudzes pārstāvja − Johanna Mertensa stilu. =Salgales baznīcas iekārta= Jau neapšaubāms Johana Mertensa patstāvības apliecinājums ir Salgales baznīcas kokgriezumi. Par jauno baznīcas iekārtu 1722. gadā samaksāts ne vien Mertensam, bet arī Kuldīgas galdniekam Šmolam (''Schmoll''). Par godu tam, ka kokgriezumi no Ventspils caur Rīgu un Jelgavu pārvesti uz Salgali, baznīcā bijusi piekārta dekoratīva laiviņa. Salgales baznīca laika gaitā postīta un demontēta. Izglābtās skulptūras atrodas Latvijas Nacionāla vēstures muzeja un Rundāles pils muzeja kokskulptūru kolekcijā. Tādēļ iekārtas analīzei jāizmanto senās fotogrāfijas. Pirmais iespaids par Salgales baznīcas retablu ir kā par Landzes baznīcas atdarinājumu. To nosaka gan uzbūves, gan ikonografisko motīvu pārmantojamība. Atkārtots divstāvu rentabla tips ar krustā sistā grupu centrā, sānos starp kolonnām Jānis Kristītājs un Mozus, otrā stāva evaņģēlistiem un ovālu medaljonu frontonā. Tomēr novērojamas arī pārmaiņas. Klasiskie elementi, kurus Landzē apņēma bagātīga ornamenta čaula, Salgalē vēl vairāk pastiprināti. Mainījies arī ornamenta raksturs, tas kļuvis uzsvērti aplikatīvs un izstīdzējis, atstājot vairāk vietas tukšiem, neaizpildītiem laukumiem. Salgalē pirmo reizi atklājas Johanna Mertensa izkoptā kokgriezuma maniere, viņam raksturīgā tēlu tipoloģija. Figūras ir druknas ar smagnēju krūškurvi, lielām galvām, paplatiem sejas vaibstiem, acīm, kas izspiedušās uz āru, gariem, viļņainiem matiem. Viengabalainos stāvus mēdz apņemt ķermeņa augšdaļai pārāk cieši piegulošs tērps, kas lejas daļā barokāli sakrokots. Ar līdzīgām iezīmēm jāsastopas Salgales baznīcas kancelē, kas no ikonogrāfiskā viedokļa tuvāka Sefrensa, vecākā, Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīcas kancelei. Tikai tēlu traktējumā 17. gs. 60. gadu figūru sastingumu nomainījusi barokāla vitalitāte. Nosauktās pazīmes ļauj secināt, ka Salgalē Mertensa stils jau pilnīgi noformējies atbilstoši baroka laikmeta dekoratīvās tēlniecības vispārējai evolūcijai, kas pārdzīvojusi savu augstāko kāpumu 17. gs. 90. gados un 18. gs. pirmajā desmitgadē, 20. gados sāk pamazām ieiet norieta fāzē. Ar to varētu būt izskaidrojams Johanna Mertensa apzinātais retrospektīvisms un vēlme noturēt Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas pārmantojamību. ==Kokgriezumi Alsungas baznīcā== Par negaidītu atklājumu Mertensa darbības izpētē kļuva divas skulptūras − sv. Pēteris un sv. Jānis no Alsungas baznīcas altāra. Abu tēlu tipoloģiskie varianti sastopami jau Salgalē un ļauj pierakstīt tos Ventspils meistaram. Pat bievais kokskulptūru krāsojuma slānis nespēj apslēpt Mertensam raksturīgās tēlu veidojuma īpašības: proporcionālo masivitāti ar uzsvērtu krūškurvi un izvalbīto acu dobumus. Tas, ka svēto figūras iekļautas ap 1909./1910. g. uzstādītā altārī, lika domāt, ka Alsungas baznīcā tie nokļuvuši nejauši. Tomēr šo uzskatu nācās mainīt, jo Rundāles pils muzejā atradās barokāli sānu akanti, kuru ornamenta veidojuma raksts sakrīt ar Ventspils darbnīcas stilu. Šajā lokā iekļaujama arī Alsungas baznīcas naudas lāde, ko balsta ar vīnogulāju apvīts stabs − jau Landzē un Lestenē sastapts motīvs. Johana Mertensa darbības hronoloģijā Alsungas baznīcas iekārta varēja būt tapusi vienlaicīgi ar Salgali vai cieši tai sekot. ==Mihaela Henka epitāfija Landzē== Nomaļš fenomens Kurzemes mākslā ir epitāfija no Landzes baznīcas, kas veltīta Ventspils tirgotājam Mihaelam Henkam un viņa dzīvesbiedrei. Lielo kartušu lauru lapu vainagā un akanta griezumu ietvarā aizpilda smalks stīgojoša ornamenta raksts, kas vienmērīgi noklāj virsmu. Uz krāšņā fona pašā centrā novietots krucifikss, tāfelīte ar padilušu tekstu un divi ģerboņi. Epitāfija datējuma ar 1733. gadu. Ventspils tuvums un tās pieminējums saistībā ar Henka vārdu aizved pie vienīgā tobrīd tur dzīvojošā tēlnieka Johana Mertensa. Lai gan epitāfijas pamatnes intarsiju imitējošā tehnika liekas neraksturīga un agrāk nesastapta Mertensa praksē, kartušu ietverošā akanta raksts, kas izaug no ziedam līdzīga kausa un tālāk izstīdzē apņemot epitāfijas ārējo malu, ir Ventspils koktēlnieku lokā bieži variēts motīvs. Tādēļ Ventspils tirgotāja Mihaela Henka epitāfijas saistīšana ar Johanna Mertensa vārdu ir iespējama. ==Kandavas baznīcas iekārta== Johanna Mertensa un Ventspils tēlniecības darbnīcas darbību noslēdz Kandavas baznīcas kancele un biktssols. Iekārtas priekšmeti darināti neilgi pirms meistara nāves ap 1735.−1736. gadu. Pēdējā darbības fāzē Mertensa individuālais stils un profesionālā prasme atraisījusies vispilnīgāk. Par to liecina gan kompaktā uzbūve, gan veiklā griezuma maniere. Ikonogrāfisko noturību raksturo jau vairākkārt sastaptais balsta eņģelis, korpusa evaņģēlisti un kāpņu margu tikumu alegorijas. Reizē Kandavā vēl uzskatāmāk izsekojama vispārējā stilistiskā evolūcija. Platāks un smagnējāks kļuvis kanceles korpuss, asās šķautnes nogludinātas, veidojot plūdenas formas. Viengabalaina koptēla iespaidu pastiprina kanceles uzejas apvienojums ar ieejas portālu sakristejā un arī biktssolā, kura dekorā noteicošie ir ornamenta motīvi. Kā līdz šim nesastapts jauninājums jāizceļ pirmo reizi Kurzemes baroka dekoratīvajā tēlniecībā sastopamais “lentes ornamentu”, kas 17. gs. 90. gados radies Francijā un ātri ieviesies Eiropas 18. gs. mākslā. Noslēgumā jāsecina, ka Johans Mertenss raksturojams kā konsekvents sekotājs Ventspils kokgriezēju darbnīcā izveidotajai un nostiprinātai praksei, kas atspoguļojas iekārtas priekšmetu uzbūvē, ikonogrāfijā un pat dekoratīvajos motīvos. Tēlnieks izmantojis gan no Sefrensa, jaunākā, gan arī no Sefrensa, vecākā, aizgūtus paņēmienus un tēlus. Kurzemes baroka laikmeta mākslā Johans Mertenss ieņem Ventspils kokgriezēju darbnīcas tradīcijas uzturētāja un reizē noslēdzēja vietu, kas papildina priekšstatu par laikmeta mākslas attīstību. =Bibliogrāfija:= # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 87.-107. lpp. =Attēlu saraksts:= # [[:image:Ronu_salas_baznica_Kartusa.jpg|Kartuša no Roņu salas baznīcas ar ierakstu: ''Johann Märtens fürstlicher Bilthauer von Windau hirgew= 1731''.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_retabls.jpg|Kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabls (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs).]] Ap 1714. g. Foto: M. Brašmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_kartusa.jpg|Kartuša no Ventspils pils kapelas altāra retabla (vēlāk Dzirciema baznīca, tagad Rundāles pils muzejs).]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_kancele.jpg|Kādreizējas Ventspils pils kapelas kancele (tagad Dzirciema baznīca).]] Ap 1714. g. Foto: RPM # [[:image:Ventspils_pils_kapelas_altara_akants.jpg|Sānu malas akants no kādreizējas Ventspils pils kapelas altāra retabla, kas tagad piestiprināts Dzirciema baznīcas kancelei.]] Foto: RPM # [[:image:Salgales_baznicas_altara_retabls.jpg|Salgales baznīcas altāra retabls.]] 1722. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk LNVM) # [[:image:Salgales_baznicas_kancele.jpg|Salgales baznīcas kancele.]] Foto: LNVM # [[:image:Salgales_baznicas_kanceles_engelis.jpg|Salgales baznīcas kanceles balsta eņģelis.]] Foto LNVM # [[:image:Salgales_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli.]] Foto: LNVM # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabls.jpg|Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām.]] 18. gs. 20. gadi, ap 1910. g. Foto: E. Grosmane # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabls_Sv_Peteris.jpg|Sv. Pēteris no Alsungas baznīcas retabla.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Alsungas_baznicas_altara_retabla_sanu_akants.jpg|Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Alsungas_baznica_naudas_lade.jpg|Naudas lāde no Alsungas baznīcas.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Henkes_gimenes_epitafija.jpg|Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Henkes_gimenes_epitafija_1.jpg|Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis_1.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis_2.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Kancele_un_biktssols.jpg|Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Biktssols.jpg|Biktssols no Kandavas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Kanceles_balsts.jpg|Kanceles balsta eņģelis no Kandavas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Milestibas_alegorija.jpg|Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Kandavas_baznica_Ticibas_alegorija.jpg|Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles.]] Foto: E. Grosmane <gallery> image:Salgales_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|Salgales baznīcas kanceles jumtiņš ar erceņģeli Sv. Miķeli. image:Alsungas_baznicas_altara_retabls.jpg|Alsungas baznīcas altāra retabls ar Johana Mertensa skulptūrām. image:Alsungas_baznicas_altara_retabla_sanu_akants.jpg|Sānu akants no Alsungas baznīcas retabla. Atrodas Rundāles pils muzejā. image:Alsungas_baznica_naudas_lade.jpg|Naudas lāde no Alsungas baznīcas. image:Henkes_gimenes_epitafija.jpg|Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. image:Henkes_gimenes_epitafija_1.jpg|Mihaela Henkes ģimenes epitāfija no Landzes baznīcas. image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis_1.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. image:Henkes_gimenes_epitafija_Gerbonis_2.jpg|Ģerbonis no Mihaela Henkes ģimenes epitāfijas Landzes baznīcā. image:Kandavas_baznica_Kancele_un_biktssols.jpg|Kancele un biktssols no Kandavas baznīcas. Ap 1735.–1736. g. image:Kandavas_baznica_Biktssols.jpg|Biktssols no Kandavas baznīcas. image:Kandavas_baznica_Milestibas_alegorija.jpg|Mīlestības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. image:Kandavas_baznica_Ticibas_alegorija.jpg|Ticības alegorija no Kandavas baznīcas kanceles. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Mertenss, Johans]] __NOEDITSECTION__ 6 2337 2909 2820 2008-12-03T16:35:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jēkabs Kazaks. Bēgļi. 1917. g. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. 6 2398 2910 2008-12-05T15:30:57Z Admins 4 Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g. Foto: E. Grosmane 6 2399 2911 2008-12-05T15:33:13Z Admins 4 Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts. Foto: E. Grosmane 6 2400 2912 2008-12-05T15:35:30Z Admins 4 Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas. Foto: M. Brašmane 6 2401 2913 2008-12-05T15:42:14Z Admins 4 Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas. Foto: E. Grosmane 6 2402 2914 2008-12-05T15:43:41Z Admins 4 Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla. Foto: E. Grosmane 6 2403 2915 2008-12-05T15:45:01Z Admins 4 Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas. Foto: E. Grosmane 6 2404 2916 2008-12-05T15:47:36Z Admins 4 Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē. Foto: E. Grosmane 6 2405 2917 2008-12-05T15:49:22Z Admins 4 Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g. Foto: M. Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g. Foto: M. Brašmane 6 2406 2918 2008-12-05T15:50:36Z Admins 4 Landzes baznīcas retabla otrais stāvs. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas retabla otrais stāvs. Foto: M.Brašmane 0 2342 2919 2835 2008-12-05T15:51:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g.]] [[image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|thumb|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|thumb|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|thumb|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|thumb|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|thumb|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] [[image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|thumb|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|thumb|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (''fürstl. Bildhauer'') nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (''Drogastzki, Drogast'') un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (''Bäse''). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē. ==Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls== Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: ''Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen''. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: ''HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697''. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā. Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi. Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi. Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu. No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511). Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai. ==Landzes baznīcas iekārta== =Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti. Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi. Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki. Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju. ==Lestenes baznīcas ansamblis== Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Firksu dzimtas īpašums Lestene bija kopš 1669. gada 5. jūnija, kad to nopirka Jirgens Georgs fon Firkss. Muižas īpašnieks savā testamentā novēlēja līdzekļus arī baznīcas celtniecībai. Tēva ieceri realizēja dēls − Karls Frīdrihs fon Firkss (1679−1715). Krāšņais Lestenes baznīcas interjers saglabājās līdz pat 1965. g., kad demolētās iekārtas daļas pārveda uz Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeju. Pašlaik tās eksponētas Rundāles pils muzeja staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs. Iezīmīga Lestenes baznīca ar Kurzemes baroka sakrālajām celtnēm tik raksturīgo arhitektūras ārēji atturīgo formu un greznā interjera kontrastu. Telpiskai struktūrai senatnīgumu piešķir viduslaicīgais dalījums trīs jomos, bet tos nodalošās arkādes krustveida stabus dekorē barokāli pilastri ar korintiskiem kapiteļiem, kas sienas augšdaļā atduras biezā profilētā dzegā. Vienkāršās krusta velves bagātina rozetes ar eņģeļu galviņām ribu krustpunktos. Pretstatā arhitektūras retrospektīvajam duālismam, neapšaubāmu baroka koncepcijas dominanti apliecina iekārtas priekšmeti. Nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu − retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un, visbeidzot, velves dekorējošās rozetes −Sefrenss, jaunākais, pat piecu gadu laikā nespēja realizēt viens pats. Tas bija kolektīvs darbs, kur līdzās meistaram strādājuši viņa zeļļi un palīgi. Lai gan nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu Sefrensa, jaunākā, darbnīcas līdzdalībai iekārtas tapšanā, acīmredzamā stilistiskā radniecība ar Liepājas Sv. Annas baznīcas retablu apstiprina Ventspils darbnīcas stilu Lestenē. Abas iekārtas šķir gandrīz desmit gadu atstarpe, kas ienesusi pārmaiņas dekoratīvo elementu un formu atveidojumā. Kaut arī saglabāta tā pati horizontāļu un vertikāļu trīsdaļīgā struktūra, kā arī tematiskais repertuārs, kopiespaids ir mainījies. Atkārtots tas pats ordera formu izvietojums, tomēr periferiālie komponenti ieguvuši lielāku patstāvību, kas padara uzbūvi skaidrāku un pārskatāmāku. Liepājas Sv. Annas retabla kompakto centrtieci nomainījusi arhitektoniskā karkasa uzsvērums. Svarīgs jaunievedums ir trešā stāva caurspīdīgā Glorija, kas atvieglina retablu un pastiprina tā sasaisti ar telpisko vidi. Samazināts personāža skaitliskais daudzums, bet pieaugusi tā ekspresija un izteiksmība. Piemēram, Kristus ķermenis Lestenē ieguvis saspringumu un ir iekšējas pretestības pilns. Par kustības virziena maiņu liecina atpakaļ atmestā eksaltētā galva un plandošais gurnauts. Citos tēlos obligātais kontraposts (nedaudz piepacelta un celī ieliekta viena kāja) var būt apvienots ar ķermeņa S veida izliekumiem. Savrupu vietu gan hercogistes, gan darbnīcas mākslā ieņem Lestenes baznīcas kancele. Uzmanību vispirms piesaista tās reprezentatīvais raksturs. Kanceles korpuss cieši piekļauts pīlāram un apliekts ap stabu sānjoma virzienā, kur kāpņu margas pāriet slēgtā barjerā ar efektīgu ieejas portālu. Greznības pieaugums kanceles dekorācijā nav pretrunā ar Ventspils darbnīcai raksturīgiem rotājuma paņēmieniem. Atkal sastopam jau Landzē redzēto balsta vīnogulāju. Par saturiskās programmas realizācijas vietu kļuvis ar vītām kolonnām sadalītais korpuss un kāpņu margas. Desmit unikālie Lestenes baznīcas kanceles ciļņi ar ovālos medaljonos ietvertu tekstu ir tipisks emblemātikas paraugs. Specifiski tēlniecisko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojums tikai pastiprina to neparastību. Lestenes ciļņu skaidrojuma pirmavoti meklējami reliģisko emblēmu izdevumu klāstā. Domājams, ka iniciatīva pievērsties šim žanram nākusi no pasūtītāja − karaliskā kambarkunga un stārasta, baznīcas cēlēja Karla Frīdriha fon Firksa. Lai gan Lestenes ciļņus grūti pilnībā rekonstruēt un to tematiskais skaidrojums joprojām paliek pilnībā neatminēts. Dažu saturiskā nozīme nojaušama, piemēram, viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju, neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt rožu krūmam, Lestenē, kopā ar bitēm, tas aicina ņemt nektāru no “Dieva vārdiem un rakstiem”, līdzīgu morāli par kristīgo tikumu auglību ietver ražīga ābele u.c. Lestenes ciļņu emblemātiskā daba atklājas ne tikai saturiski, bet arī nosacītajā un primitivizētajā tēlojuma manierē. Par to liecina figūru un priekšmetu noapaļotie silueti un “nereālās proporcijas”(pārspīlēti lielie rožu ziedi, svaru kausi), kas lakoniski stilizētas zīmes veidā pauž kādu reliģiski iekrāsotu pamācību. Uzsvērts parādiskums saskatāms arī Lestenes baznīcas biktssolā, kas vienlaikus varēja kalpot kā fon Firksu goda loža. Vienkāršo kastveida konstrukciju ar lieliem logu atvērumiem grezno vītas kolonnas un ornamentālas frīzes, smagnējas figūras un vēdekļveida “akanta akrotēriji” koncentrēti biktssola augšdaļā. Līdzās retablam otra svarīgākā interjera ansambļa sastāvdaļa ir ērģeļu prospekts rietumu korī. Tas aizņem visu vidusjoma platumu un rada monumentālu iespaidu, lai gan ar saviem 33 reģistriem tas bija tikai nedaudz lielāks par Ugāles instrumentu. Konstruktīvi prospektu balsta lielā puslokā izliektā sija, bet no iluzora tēlojuma viedokļa tie ir (jau Ugālē sastaptie) eņģeļbērni, kas notur bagātīgi dekorēto stabuļu masīvu. Svarīgs papildinājums ir basa torņi sānos − novitāte Latvijas ērģeļbūves vēsturē, jo Lestenē pirmo reizi nākas sastapties ar basa torņiem kā viengabalaina mākslinieciskā risinājuma sastāvdaļu. Par ērģeļu prospekta saturisko dominanti izvirzās centrā stāvošais eņģelis diriģents, tam pakļauts muzicējošo eņģeļu orķestris un ērglis ieplestiem spārniem pašā augšā. Pasūtījuma vēriens Lestenes baznīcā deva iespēju meistariem Nikolausa Sefrensa, jaunākā, vadībā gūt panākumus vienota interjera ansambļa risināšanā. Kaut kas tik iespaidīgs Kurzemes dekoratīvajā mākslā vēl nebija radīts, un tas kļuva par spilgtu visas Kurzemes koktēlniecības meistarības apliecinājumu. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # Neumann W. Die St. Annenkirche zu Libau. In: Rigasche Stadtblätter., 1892., Nr. 21,22., S. 163–168, 171–174; # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59–60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Neumann W. Der kurländische Bildschnitzer Nicolaas Soeffrens d. J. In: Aus alter Zeit., Riga, 1913., S. 97–106; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā., Rīga, 1937., 162.-189. lpp.; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls.]] 1697. g. Foto: E. Grosmane # [[:image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas kancele. Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane # Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. # Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane # Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) # Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM # Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM # Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane # Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss jaunākais]] __NOEDITSECTION__ 2923 2919 2008-12-09T15:51:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g.]] [[image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|thumb|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|thumb|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|thumb|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|thumb|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|thumb|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] [[image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|thumb|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|thumb|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_sanu_malas_akants.jpg|thumb|Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_pamatnes_akants.jpg|thumb|Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants.]] [[image:Landzes_baznicas_kancele.jpg|thumb|Landzes baznīcas kancele.]] Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (''fürstl. Bildhauer'') nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (''Drogastzki, Drogast'') un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (''Bäse''). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē. ==Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls== Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: ''Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen''. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: ''HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697''. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā. Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi. Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi. Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu. No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511). Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai. ==Landzes baznīcas iekārta== =Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti. Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi. Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki. Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju. ==Lestenes baznīcas ansamblis== Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Firksu dzimtas īpašums Lestene bija kopš 1669. gada 5. jūnija, kad to nopirka Jirgens Georgs fon Firkss. Muižas īpašnieks savā testamentā novēlēja līdzekļus arī baznīcas celtniecībai. Tēva ieceri realizēja dēls − Karls Frīdrihs fon Firkss (1679−1715). Krāšņais Lestenes baznīcas interjers saglabājās līdz pat 1965. g., kad demolētās iekārtas daļas pārveda uz Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeju. Pašlaik tās eksponētas Rundāles pils muzeja staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs. Iezīmīga Lestenes baznīca ar Kurzemes baroka sakrālajām celtnēm tik raksturīgo arhitektūras ārēji atturīgo formu un greznā interjera kontrastu. Telpiskai struktūrai senatnīgumu piešķir viduslaicīgais dalījums trīs jomos, bet tos nodalošās arkādes krustveida stabus dekorē barokāli pilastri ar korintiskiem kapiteļiem, kas sienas augšdaļā atduras biezā profilētā dzegā. Vienkāršās krusta velves bagātina rozetes ar eņģeļu galviņām ribu krustpunktos. Pretstatā arhitektūras retrospektīvajam duālismam, neapšaubāmu baroka koncepcijas dominanti apliecina iekārtas priekšmeti. Nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu − retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un, visbeidzot, velves dekorējošās rozetes −Sefrenss, jaunākais, pat piecu gadu laikā nespēja realizēt viens pats. Tas bija kolektīvs darbs, kur līdzās meistaram strādājuši viņa zeļļi un palīgi. Lai gan nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu Sefrensa, jaunākā, darbnīcas līdzdalībai iekārtas tapšanā, acīmredzamā stilistiskā radniecība ar Liepājas Sv. Annas baznīcas retablu apstiprina Ventspils darbnīcas stilu Lestenē. Abas iekārtas šķir gandrīz desmit gadu atstarpe, kas ienesusi pārmaiņas dekoratīvo elementu un formu atveidojumā. Kaut arī saglabāta tā pati horizontāļu un vertikāļu trīsdaļīgā struktūra, kā arī tematiskais repertuārs, kopiespaids ir mainījies. Atkārtots tas pats ordera formu izvietojums, tomēr periferiālie komponenti ieguvuši lielāku patstāvību, kas padara uzbūvi skaidrāku un pārskatāmāku. Liepājas Sv. Annas retabla kompakto centrtieci nomainījusi arhitektoniskā karkasa uzsvērums. Svarīgs jaunievedums ir trešā stāva caurspīdīgā Glorija, kas atvieglina retablu un pastiprina tā sasaisti ar telpisko vidi. Samazināts personāža skaitliskais daudzums, bet pieaugusi tā ekspresija un izteiksmība. Piemēram, Kristus ķermenis Lestenē ieguvis saspringumu un ir iekšējas pretestības pilns. Par kustības virziena maiņu liecina atpakaļ atmestā eksaltētā galva un plandošais gurnauts. Citos tēlos obligātais kontraposts (nedaudz piepacelta un celī ieliekta viena kāja) var būt apvienots ar ķermeņa S veida izliekumiem. Savrupu vietu gan hercogistes, gan darbnīcas mākslā ieņem Lestenes baznīcas kancele. Uzmanību vispirms piesaista tās reprezentatīvais raksturs. Kanceles korpuss cieši piekļauts pīlāram un apliekts ap stabu sānjoma virzienā, kur kāpņu margas pāriet slēgtā barjerā ar efektīgu ieejas portālu. Greznības pieaugums kanceles dekorācijā nav pretrunā ar Ventspils darbnīcai raksturīgiem rotājuma paņēmieniem. Atkal sastopam jau Landzē redzēto balsta vīnogulāju. Par saturiskās programmas realizācijas vietu kļuvis ar vītām kolonnām sadalītais korpuss un kāpņu margas. Desmit unikālie Lestenes baznīcas kanceles ciļņi ar ovālos medaljonos ietvertu tekstu ir tipisks emblemātikas paraugs. Specifiski tēlniecisko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojums tikai pastiprina to neparastību. Lestenes ciļņu skaidrojuma pirmavoti meklējami reliģisko emblēmu izdevumu klāstā. Domājams, ka iniciatīva pievērsties šim žanram nākusi no pasūtītāja − karaliskā kambarkunga un stārasta, baznīcas cēlēja Karla Frīdriha fon Firksa. Lai gan Lestenes ciļņus grūti pilnībā rekonstruēt un to tematiskais skaidrojums joprojām paliek pilnībā neatminēts. Dažu saturiskā nozīme nojaušama, piemēram, viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju, neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt rožu krūmam, Lestenē, kopā ar bitēm, tas aicina ņemt nektāru no “Dieva vārdiem un rakstiem”, līdzīgu morāli par kristīgo tikumu auglību ietver ražīga ābele u.c. Lestenes ciļņu emblemātiskā daba atklājas ne tikai saturiski, bet arī nosacītajā un primitivizētajā tēlojuma manierē. Par to liecina figūru un priekšmetu noapaļotie silueti un “nereālās proporcijas”(pārspīlēti lielie rožu ziedi, svaru kausi), kas lakoniski stilizētas zīmes veidā pauž kādu reliģiski iekrāsotu pamācību. Uzsvērts parādiskums saskatāms arī Lestenes baznīcas biktssolā, kas vienlaikus varēja kalpot kā fon Firksu goda loža. Vienkāršo kastveida konstrukciju ar lieliem logu atvērumiem grezno vītas kolonnas un ornamentālas frīzes, smagnējas figūras un vēdekļveida “akanta akrotēriji” koncentrēti biktssola augšdaļā. Līdzās retablam otra svarīgākā interjera ansambļa sastāvdaļa ir ērģeļu prospekts rietumu korī. Tas aizņem visu vidusjoma platumu un rada monumentālu iespaidu, lai gan ar saviem 33 reģistriem tas bija tikai nedaudz lielāks par Ugāles instrumentu. Konstruktīvi prospektu balsta lielā puslokā izliektā sija, bet no iluzora tēlojuma viedokļa tie ir (jau Ugālē sastaptie) eņģeļbērni, kas notur bagātīgi dekorēto stabuļu masīvu. Svarīgs papildinājums ir basa torņi sānos − novitāte Latvijas ērģeļbūves vēsturē, jo Lestenē pirmo reizi nākas sastapties ar basa torņiem kā viengabalaina mākslinieciskā risinājuma sastāvdaļu. Par ērģeļu prospekta saturisko dominanti izvirzās centrā stāvošais eņģelis diriģents, tam pakļauts muzicējošo eņģeļu orķestris un ērglis ieplestiem spārniem pašā augšā. Pasūtījuma vēriens Lestenes baznīcā deva iespēju meistariem Nikolausa Sefrensa, jaunākā, vadībā gūt panākumus vienota interjera ansambļa risināšanā. Kaut kas tik iespaidīgs Kurzemes dekoratīvajā mākslā vēl nebija radīts, un tas kļuva par spilgtu visas Kurzemes koktēlniecības meistarības apliecinājumu. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # Neumann W. Die St. Annenkirche zu Libau. In: Rigasche Stadtblätter., 1892., Nr. 21,22., S. 163–168, 171–174; # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59–60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Neumann W. Der kurländische Bildschnitzer Nicolaas Soeffrens d. J. In: Aus alter Zeit., Riga, 1913., S. 97–106; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā., Rīga, 1937., 162.-189. lpp.; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls.]] 1697. g. Foto: E. Grosmane # [[:image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_sanu_malas_akants.jpg|Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants|Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_kancele.jpg|Landzes baznīcas kancele.]] Foto: M.Brašmane # Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane # Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. # Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane # Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) # Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM # Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM # Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane # Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM # Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM # Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss jaunākais]] __NOEDITSECTION__ 2939 2923 2008-12-10T09:49:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls. 1697. g.]] [[image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|thumb|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|thumb|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|thumb|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|thumb|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|thumb|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|thumb|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] [[image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|thumb|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|thumb|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_sanu_malas_akants.jpg|thumb|Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants.]] [[image:Landzes_baznicas_rentabla_pamatnes_akants.jpg|thumb|Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants.]] [[image:Landzes_baznicas_kancele.jpg|thumb|Landzes baznīcas kancele.]] Nikolauss Sefrenss, jaunākais ( 1662 – 1710) =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Latvijas baroka laikmeta baznīcu dekoratīvās tēlniecības vēsturē labi zināms Nikolausa, Sefrensa, jaunākā, vārds. Dzimis Ventspilī 1662. gadā (kristīts 4. jūnijā). Pašsaprotami, ka pirmās koktēlnieka iemaņas guvis pie tēva darbnīcā. Citu ziņu par apmācības laiku trūkst. Iespējams, ka jau agri – 17. gs. 80. gados – sācis strādāt par kokriezēja palīgu kuģu būvētavā un dokumentos saukts par “tēlnieka zelli”. Pēc tēva nāves vai pat agrāk, pārņēma hercoga tēlnieka (''fürstl. Bildhauer'') nosaukumu. 17. gs. 90. gados sācis pildīt arī baznīcas pasūtījumus. Agrākie zināmie ir Jelgavas pils baznīcas ērģeļu prospekta kokgriezumi, kas 1696. g. darināti kopā ar tēlnieku Johanu Drogacki (''Drogastzki, Drogast'') un no “svešatnes iebraukušo zelli” Johanu Hinrihu Bēzi (''Bäse''). Ērģeļu prospekts, visticamāk, gājis bojā, uzspridzinot Jelgavas veco pili. Nikolasa Sefrensa, jaunākā, baznīcas pasūtījumi izceļas ne vien ar barokālo formu piesātinājumu (Liepājas Sv. Annas baznīca, Landze), bet arī ar ansambļa principa ideju pieteikumu Lestenes baznīcas interjera izveidē. ==Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls== Kā viens no mākslinieciski iespaidīgākajiem risinājumiem Latvijas un Baltijas 17. gs. 90. gadu mākslā izceļas Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retabls. Spilgti to apliecina arhitektonisko, figurālo un ornamentālo motīvu variāciju daudzveidība. Altāra retablu pasūtīja tālaika Liepājas birģermeistars Johans Planders ar dzīvesbiedri Elizabeti Vitingu. Apstiprina to pirmā stāva dzegā iekļauts teksts: ''Anno 1697 Seel. Herr Bürger Meister Johann Plander nebst seine Eheliebste Fraw Elisabeht Wittingk haben dise Altar zur Ehre Gottes Bauen lassen''. Ar provinces mākslai neraksturīgu vērienu tēlnieks savu vārdu iegriezis retabla malējās kolonnas kartušā: ''HOC ALTARE FECIT NICOLAVS SÖFFRENS VINDAVIAE Ao 1697''. Tik spilgta pašapliecināšanās ir reti sastopams fenomens ne tikai Kurzemes hercogvalsts mākslā, bet arī daudz plašākā eiropeiskā kontekstā. Lielais viengabalainais retabls aizņem gandrīz visu Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra kora austrumu sienu, daļēji aizsedzot logus, un kopā ar tumšo krāsojumu veido padrūmu siluetu. Muzejiskā nopietnība un smagnējība tam piešķirta 20. gs. 20. gados. Vēl 19. gs. nogalē mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis fiksējis ar zilu krāsu un zeltu klātas retabla arhitektoniskās un ornamentālās daļas, ciļņi un statujas bijuši polihromi. Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls pārstāv Sefrensa, jaunākā, darbības agro posmu. Šeit vispilnīgāk realizēti tie uzbūves, ikonogrāfiskie un dekorēšanas principi, kas vēlāk variētā vai modificētā veidā būs vērojami visos tēlnieka izpildītajos baznīcas pasūtījumos. Var droši apgalvot, ka mākslinieka individuālais stils Liepājā jau ir izveidojies un nostabilizējies. Bez tam Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls skaidri apliecina, ka hercogistes mākslā ar savu vitalitāti un formu piesātinājumu ir nostiprinājies attīstītais baroks. Tēlnieks izmantojis visu daudzveidīgo laikmeta dekoratīvās mākslas arsenālu – taisnas un vītas kolonnas, stāvošas, sēdošas un guļošas figūras, lauzītas un volūtās savijušās dzegas un, protams, apjomīgas un sulīgas akanta lapas. kā arī krāšņus ziedu pušķus. Reizē motīvu un tēlu bagātība pakļauta stingri organizētai kārtībai un simetrijai, ko rada retabla tektoniskais dalījums trīs stāvos un trīs vertikālās joslās ar centra izcēlumu. Atsevišķu posmu iedziļinājumi vai izvirzījumi tiecas piešķirt perspektīviska iluzoriskuma ietvaru sižetiskajām kompozīcijām un kļūst par grezni komplicētu karkasu scēniskajam vēstījumam par Pestītāja krustā sišanu, kapā guldīšanu, debesbraukšanu. Tikai pašā augšā to noslēdz triumfējošā Salvator mundi statuja. Barokāli iespaidīgā un gleznieciskā struktūra un retabla ovālā silueta noapaļojums apliecina gan Nikolausa Sefrensa, jaunākā, spējas, gan laikmetam raksturīgu paraugu pazīšanu. Prasmīgi izmantoti gan aizguvumi no grāmatu un ornamenta parauggrafikas, gan ikonogrāfiskas novitātes. Mākslinieciski izteiksmīgākā ir Golgātas kompozīcija. Bez tradicionālās Dievmātes un Kristus mīļākā mācekļa Sv. Jāņa krusta pakājē, tēlotai ainai sižetisku un reizē mistisku izvērsumu piešķir divi eņģeļi priekšplānā. Viens no tiem teatrāli patētiskā pozā nometies uz viena ceļa pie Kristus kājām, lai ar rokā sažņaudzītu drānu susinātu Pestītāja rētas. Otram – uz rokas uzvērts lauru vainags. Ar svinīgu nopietnību griezts krustā sistā tēls. Kristus jau miris, pirmsnāves ciešanas viņu atstājušas, galva bezspēcīgi nokārta uz leju, sejas izteiksme mierīga, acis aizvērtas. Ekspresiju figūrai piešķir šaurā leņķī paceltās rokas un asimetriskais gurnauta kārtojums, kas disharmonē ar spēcīgo un muskuļoto ķermeni, kura statiku pastiprina atgriešanās pie agrās kristietības četrnaglu krucifiksa. Neuzkrītošā nianse liecina, ka teologu teorētiskajos sacerējumos diskutētie jautājumi sasniedza arī baroka tēlnieku amatniecisko vidi. Mazāk veiksmīgs ir otrā stāva “Kapā guldīšanas” cilnis. Acīmredzami, ka kompozīcijas pamatā bijis kāds grafisks paraugs, kura pārnesums tēlniecības izteiksmes līdzekļu trīsdimensiju valodā bijis tēlniekam par grūtu. No formālā viedokļa veiksmīgāk atrisināta “Debesbraukšanas”aina, kas līmeniski sadalīta trīs zonās. Pirmajā rādīti ap kalnu sagrupētie mācekļi, otrajā − debesu josla, uz kuras izzīmējas garā kreklā tērptā Kristus kājas, un trešajā, jāatzīst, visoriģinālākā,− biezs mākoņu slānis, kas pilnīgi aizsedz Kristus ķermeņa augšdaļu. Elementārais tēlojums rada iespaidu, ka šāds risinājums bijis mākslinieka provinciālās fantāzijas auglis. Taču izrādās, ka šeit sastopamies ar Eiropas mākslā kopš 14. gadsimta otrās puses akceptētu tradīciju, kas savu atspoguļojumu jau guvusi arī Latvijas mākslā, piemēram, Mazās ģildes epitāfijā Rīgas Domā (Bērents Bodekers, 1604.-1605. g.), kur saturiskais izklāsts par Kristus debesbraukšanu, atstājot pēdu nospiedumus pakalna virsotnē, attēlots, izmantojot tos pašu kompozīcijas paņēmienus. Šādas uzbūves pirmavoti meklējami jau vācu renesanses mākslinieku darbos, piemēram, Albrehta Dīrera “Mazo ciešanu” kokgriezumu ciklā (1509-1511). Kopumā Liepājas Sv. Annas baznīcas retablam ir svarīga nozīme, ievadot attīstīto baroku Ventspils kokgriezēju darbnīcas praksē. Pirmo reizi parādās tie iekārtas uzbūves un dekorācijas principi, kuri ļauj noteikt darbnīcas specifiku uz Kurzemes hercogvalsts mākslas fona un paver ceļu tālākai evolūcijai. ==Landzes baznīcas iekārta== =Hronoloģiski nākamais zināmais Nikolausa Sefrensa, jaunākā, izpildītais pasūtījums atrodas netālu no Ventspils – nelielā lauku draudzes baznīcā Ventas krastā Landzē. Ir dokumentāri apstiprināts, ka 1701. gada 5. oktobrī baznīcas notārs Pauls Prēls samaksājis tēlniekam par altāra kokgriezumiem. No Ventspils darbnīcas nākuši arī vecās kanceles papildinājumi, lasāmpults un baznīcas 1712. gada inventārā kā jauns aprakstītais biktssols ar vītām kolonnām, kas nav saglabājies. Jaunie iekārtas priekšmeti baznīcā ilgi stāvējuši līdz galam neuzstādīti un nekrāsoti. Landzes baznīcas iekārta ievada jaunu posmu Nikolausa Sefrensa, jaunākā, darbībā. Kaut arī paveiktā apjoms sarucis, barokālā izteiksmība nebūt nav mazinājusies, drīzāk gan meistara stils kļuvis atraisītāks un drošāks. Retabla uzbūvē tēlnieks sekojis tai pašai programmai, kas iezīmējās Liepājas Sv. Annas baznīcā. Reducētā veidā pārņemta arhitektoniskās uzbūves shēma ar Golgātas grupu centrā, otrā un trešā stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas sablīvētas un palikušas kā neaizpildīti ierāmēti laukumi. Novērojamas arī dažas novitātes, pirmkārt, klasicizējošie elementi – taisnā dzega ar dubultfrīzi un noslēdzošais trīsstūra frontons. Otrkārt, hermas, kas Kurzemes mākslā tika plaši lietotas 17. gadsimta vidus iekārtās, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīca, Zlēkas, Ēdole, bet Sefrensu daiļradē parādās pirmo un vienīgo reizi. Figurālā tēlniecība tipoloģiski un stilistiski radniecīga Liepājas Sv. Annas baznīcai − atkārtojas tās pašas druknās, neveiklās figūras. Nedaudz mainījusies kokapstrādes maniere. Figurālo un ornamentālo griezumu virsma vairs nav tik nogludināta un blīva, tēlnieks neslēpj kalta pēdas, lielāks uzsvars ir uz tērpa krokojuma asajām šķautnēm, kas dažviet, piemēram, līdz galam neizstrādājot detaļas, nover pie nevērības. Reducētais kolonnu un figurālo griezumu daudzums nav mazinājis iekārtas ornamentālo intensitāti. Tomēr salīdzinājumā ar Liepājas Sv. Annas baznīcu aplikatīvie motīvi kļuvuši grafiskāki un noteiktāki. Mazāk viengabalaina nekā retabls ir kancele. Sefrensa, jaunākā, uzdevums bija atjaunot un modernizēt kanceles veco korpusu, to papildinot ar jaunu balstu, kāpņu margām un jumtiņu. Kā jauns motīvs darbnīcas praksē ienāk ar vīnogulāju apvīts kanceles balsta stabs. Tēlnieka darbībā Landzes iekārta raksturojama kā starpfāze, kas papildina priekšstatu par mākslinieka stila evolūciju. ==Lestenes baznīcas ansamblis== Pēc Liepājas Sv. Annas baznīcas otrs izcilākais un nozīmīgākais pasūtījums Ventspils koktēlniekiem bija Lestenes baznīcas ansamblis. Kurzemes baroka ietvaros tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad novērojama tik cieša saikne starp baznīcas celtniecību, interjera un dekoratīvās iekārtas izveidi. Firksu dzimtas īpašums Lestene bija kopš 1669. gada 5. jūnija, kad to nopirka Jirgens Georgs fon Firkss. Muižas īpašnieks savā testamentā novēlēja līdzekļus arī baznīcas celtniecībai. Tēva ieceri realizēja dēls − Karls Frīdrihs fon Firkss (1679−1715). Krāšņais Lestenes baznīcas interjers saglabājās līdz pat 1965. g., kad demolētās iekārtas daļas pārveda uz Tukuma mākslas un novadpētniecības muzeju. Pašlaik tās eksponētas Rundāles pils muzeja staļļos ierīkotajās izstāžu zālēs. Iezīmīga Lestenes baznīca ar Kurzemes baroka sakrālajām celtnēm tik raksturīgo arhitektūras ārēji atturīgo formu un greznā interjera kontrastu. Telpiskai struktūrai senatnīgumu piešķir viduslaicīgais dalījums trīs jomos, bet tos nodalošās arkādes krustveida stabus dekorē barokāli pilastri ar korintiskiem kapiteļiem, kas sienas augšdaļā atduras biezā profilētā dzegā. Vienkāršās krusta velves bagātina rozetes ar eņģeļu galviņām ribu krustpunktos. Pretstatā arhitektūras retrospektīvajam duālismam, neapšaubāmu baroka koncepcijas dominanti apliecina iekārtas priekšmeti. Nav šaubu, ka tik lielu darba apjomu − retablu, kanceli, biktssolu, ērģeļu prospektu, solus, luktas un, visbeidzot, velves dekorējošās rozetes −Sefrenss, jaunākais, pat piecu gadu laikā nespēja realizēt viens pats. Tas bija kolektīvs darbs, kur līdzās meistaram strādājuši viņa zeļļi un palīgi. Lai gan nav nekādu dokumentāru apstiprinājumu Sefrensa, jaunākā, darbnīcas līdzdalībai iekārtas tapšanā, acīmredzamā stilistiskā radniecība ar Liepājas Sv. Annas baznīcas retablu apstiprina Ventspils darbnīcas stilu Lestenē. Abas iekārtas šķir gandrīz desmit gadu atstarpe, kas ienesusi pārmaiņas dekoratīvo elementu un formu atveidojumā. Kaut arī saglabāta tā pati horizontāļu un vertikāļu trīsdaļīgā struktūra, kā arī tematiskais repertuārs, kopiespaids ir mainījies. Atkārtots tas pats ordera formu izvietojums, tomēr periferiālie komponenti ieguvuši lielāku patstāvību, kas padara uzbūvi skaidrāku un pārskatāmāku. Liepājas Sv. Annas retabla kompakto centrtieci nomainījusi arhitektoniskā karkasa uzsvērums. Svarīgs jaunievedums ir trešā stāva caurspīdīgā Glorija, kas atvieglina retablu un pastiprina tā sasaisti ar telpisko vidi. Samazināts personāža skaitliskais daudzums, bet pieaugusi tā ekspresija un izteiksmība. Piemēram, Kristus ķermenis Lestenē ieguvis saspringumu un ir iekšējas pretestības pilns. Par kustības virziena maiņu liecina atpakaļ atmestā eksaltētā galva un plandošais gurnauts. Citos tēlos obligātais kontraposts (nedaudz piepacelta un celī ieliekta viena kāja) var būt apvienots ar ķermeņa S veida izliekumiem. Savrupu vietu gan hercogistes, gan darbnīcas mākslā ieņem Lestenes baznīcas kancele. Uzmanību vispirms piesaista tās reprezentatīvais raksturs. Kanceles korpuss cieši piekļauts pīlāram un apliekts ap stabu sānjoma virzienā, kur kāpņu margas pāriet slēgtā barjerā ar efektīgu ieejas portālu. Greznības pieaugums kanceles dekorācijā nav pretrunā ar Ventspils darbnīcai raksturīgiem rotājuma paņēmieniem. Atkal sastopam jau Landzē redzēto balsta vīnogulāju. Par saturiskās programmas realizācijas vietu kļuvis ar vītām kolonnām sadalītais korpuss un kāpņu margas. Desmit unikālie Lestenes baznīcas kanceles ciļņi ar ovālos medaljonos ietvertu tekstu ir tipisks emblemātikas paraugs. Specifiski tēlniecisko mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojums tikai pastiprina to neparastību. Lestenes ciļņu skaidrojuma pirmavoti meklējami reliģisko emblēmu izdevumu klāstā. Domājams, ka iniciatīva pievērsties šim žanram nākusi no pasūtītāja − karaliskā kambarkunga un stārasta, baznīcas cēlēja Karla Frīdriha fon Firksa. Lai gan Lestenes ciļņus grūti pilnībā rekonstruēt un to tematiskais skaidrojums joprojām paliek pilnībā neatminēts. Dažu saturiskā nozīme nojaušama, piemēram, viens no populārākajiem emblēmu sižetiem, kas saistīts ar dzīves niecības tēmu, izmantots pildiņā ar burbuļu pūtēju, neskaitāmas tulkojuma nokrāsas var būt rožu krūmam, Lestenē, kopā ar bitēm, tas aicina ņemt nektāru no “Dieva vārdiem un rakstiem”, līdzīgu morāli par kristīgo tikumu auglību ietver ražīga ābele u.c. Lestenes ciļņu emblemātiskā daba atklājas ne tikai saturiski, bet arī nosacītajā un primitivizētajā tēlojuma manierē. Par to liecina figūru un priekšmetu noapaļotie silueti un “nereālās proporcijas”(pārspīlēti lielie rožu ziedi, svaru kausi), kas lakoniski stilizētas zīmes veidā pauž kādu reliģiski iekrāsotu pamācību. Uzsvērts parādiskums saskatāms arī Lestenes baznīcas biktssolā, kas vienlaikus varēja kalpot kā fon Firksu goda loža. Vienkāršo kastveida konstrukciju ar lieliem logu atvērumiem grezno vītas kolonnas un ornamentālas frīzes, smagnējas figūras un vēdekļveida “akanta akrotēriji” koncentrēti biktssola augšdaļā. Līdzās retablam otra svarīgākā interjera ansambļa sastāvdaļa ir ērģeļu prospekts rietumu korī. Tas aizņem visu vidusjoma platumu un rada monumentālu iespaidu, lai gan ar saviem 33 reģistriem tas bija tikai nedaudz lielāks par Ugāles instrumentu. Konstruktīvi prospektu balsta lielā puslokā izliektā sija, bet no iluzora tēlojuma viedokļa tie ir (jau Ugālē sastaptie) eņģeļbērni, kas notur bagātīgi dekorēto stabuļu masīvu. Svarīgs papildinājums ir basa torņi sānos − novitāte Latvijas ērģeļbūves vēsturē, jo Lestenē pirmo reizi nākas sastapties ar basa torņiem kā viengabalaina mākslinieciskā risinājuma sastāvdaļu. Par ērģeļu prospekta saturisko dominanti izvirzās centrā stāvošais eņģelis diriģents, tam pakļauts muzicējošo eņģeļu orķestris un ērglis ieplestiem spārniem pašā augšā. Pasūtījuma vēriens Lestenes baznīcā deva iespēju meistariem Nikolausa Sefrensa, jaunākā, vadībā gūt panākumus vienota interjera ansambļa risināšanā. Kaut kas tik iespaidīgs Kurzemes dekoratīvajā mākslā vēl nebija radīts, un tas kļuva par spilgtu visas Kurzemes koktēlniecības meistarības apliecinājumu. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # Neumann W. Die St. Annenkirche zu Libau. In: Rigasche Stadtblätter., 1892., Nr. 21,22., S. 163–168, 171–174; # Neumann W. Der herzöglich kurländische Bildhauer Nicolaus Söffrens In: Rigasche Stadtblätter. 1895., Nr. 8, S.59–60; # Neumann W. Die kurländischen Bildhauer Nicolaus Söffrenz, Vater und Sohn. In: Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprivinzen Rußlands aus dem Jahre 1896. Riga, 1897., S. 149; # Neumann W. Der kurländische Bildschnitzer Nicolaas Soeffrens d. J. In: Aus alter Zeit., Riga, 1913., S. 97–106; # Vipers B. Latvijas māksla baroka laikmetā., Rīga, 1937., 162.-189. lpp.; # Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība 1660-1740. Rīga, Jumava, 2002, 74.-77. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabls.]] 1697. g. Foto: E. Grosmane # [[:image:Johana_Plandera_veltijuma_teksts.jpg|Liepājas birģermeistara Johana Plandera veltījuma teksts.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Sefrensa_paraksts.jpg|Sefrensa iegrieztais paraksts uz Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla malējās kolonnas.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Golgata.jpg|Golgātais aina no Liepājas Sv. Annas baznīcas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_sanu_figuras.jpg|Sānu malu figūras no Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_retabla_ainas.jpg|Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla otrā un trešās stāva kapā guldīšanas un debesbraukšanas ainas.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Liepajas_Annas_baznica_Akanta_ornaments.jpg|Akanta ornaments Liepājas Sv. Annas baznīcas retabla pamatnē.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Landzes_baznicas_altara_retabls_un_kancele.jpg|Landzes baznīcas altāra retabls un kancele. 1701. g.]] Foto: M. Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_otrais_stavs.jpg|Landzes baznīcas retabla otrais stāvs.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_sanu_malas_akants.jpg|Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_rentabla_pamatnes_akants.jpg|Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_kancele.jpg|Landzes baznīcas kancele.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Landzes_baznicas_kanceles_balsts.jpg|Landzes baznīcas kanceles balsts.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Unzelta_ornamenta_paraugs.jpg|Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs.]] # [[:image:Landzes_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|Landzes baznīcas kanceles jumtiņš.]] Foto: M.Brašmane # [[:image:Lestenes_baznicas_retabls_kancele.jpg|Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele.]] 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) # [[:image:Lestenes_baznicas_retabls.jpg|Lestenes baznīcas retabls.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznica_1754.jpg|Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_retabls_Janis_Kristitajs.jpg|Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_retabls_Glorija.jpg|Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli.]] Foto: RPM # [[:image:Lestenes_baznicas_retabla_akants.jpg|Lestenes baznīcas retabla akants.]] Foto: E. Grosmane # [[:image:Lestenes_baznicas_biktssols.jpg|Lestenes baznīcas biktssols.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_kancele.jpg|Lestenes baznīcas kancele.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas1.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas2.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.]] Foto: LNVM # [[:image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas3.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles.]] Foto: LNVM <gallery> image:Landzes_baznicas_kanceles_balsts.jpg|Landzes baznīcas kanceles balsts. image:Unzelta_ornamenta_paraugs.jpg|Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. image:Landzes_baznicas_kanceles_jumtins.jpg|Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. image:Lestenes_baznicas_retabls_kancele.jpg|Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. image:Lestenes_baznicas_retabls.jpg|Lestenes baznīcas retabls. image:Lestenes_baznica_1754.jpg|Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. image:Lestenes_baznicas_retabls_Janis_Kristitajs.jpg|Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. image:Lestenes_baznicas_retabls_Glorija.jpg|Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. image:Lestenes_baznicas_retabla_akants.jpg|Lestenes baznīcas retabla akants. image:Lestenes_baznicas_biktssols.jpg|Lestenes baznīcas biktssols. image:Lestenes_baznicas_kancele.jpg|Lestenes baznīcas kancele. image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas1.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas2.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. image:Lestenes_baznicas_kancele_Emblemas3.jpg|Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Sefrenss, Nikolauss jaunākais]] __NOEDITSECTION__ 6 2407 2920 2008-12-09T15:46:31Z Admins 4 Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas rentabla sānu malas akants. Foto: M.Brašmane 6 2408 2921 2008-12-09T15:49:04Z Admins 4 Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas rentabla pamatnes akants. Foto: M.Brašmane 6 2409 2922 2008-12-09T15:50:40Z Admins 4 Landzes baznīcas kancele. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas kancele. Foto: M.Brašmane 6 2410 2924 2008-12-10T09:33:06Z Admins 4 Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas kanceles balsts. Foto: M.Brašmane 6 2411 2925 2008-12-10T09:34:35Z Admins 4 Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. wikitext text/x-wiki Johana Unzelta (Unselt) ornamenta paraugs. 6 2412 2926 2008-12-10T09:36:41Z Admins 4 Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane wikitext text/x-wiki Landzes baznīcas kanceles jumtiņš. Foto: M.Brašmane 6 2413 2927 2008-12-10T09:37:05Z Admins 4 Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas altāra retabls un kancele. 1704-1707. g. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – LNVM) 6 2414 2928 2008-12-10T09:37:54Z Admins 4 Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas retabls. Foto: LNVM 6 2415 2929 2008-12-10T09:38:55Z Admins 4 Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Gadskaitlis “1754” Lestenes baznīcas retabla pamatnē. Foto: LNVM 6 2416 2930 2008-12-10T09:41:01Z Admins 4 Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas retabla sānu mala ar Jāņa Kristītāja figūru. Foto: LNVM 6 2417 2931 2008-12-10T09:42:17Z Admins 4 Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas retabla trešā stāva Glorija ar eņģeli. Foto: RPM 6 2418 2932 2008-12-10T09:43:07Z Admins 4 Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas retabla akants. Foto: E. Grosmane 6 2419 2933 2008-12-10T09:43:52Z Admins 4 Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas biktssols. Foto: LNVM 6 2420 2934 2008-12-10T09:44:40Z Admins 4 Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Lestenes baznīcas kancele. Foto: LNVM 6 2421 2935 2008-12-10T09:45:46Z Admins 4 Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM 6 2422 2936 2008-12-10T09:46:34Z Admins 4 Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM 6 2423 2937 2008-12-10T09:47:02Z Admins 4 Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM 6 2424 2938 2008-12-10T09:47:22Z Admins 4 Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM wikitext text/x-wiki Emblēmas no Lestenes baznīcas kanceles. Foto: LNVM 4 2425 2940 2008-12-10T09:50:50Z Admins 4 Jauna lapa: '''''Latvijas mākslas vēsture''''' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, i... wikitext text/x-wiki '''''Latvijas mākslas vēsture''''' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. __NOEDITSECTION__ 0 1596 2941 2522 2008-12-10T12:13:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864.]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860.]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855.]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855.]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870.]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg|thumb|Slimais bērns. 1869.]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM <gallery> Image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets. 1871. Image:Huns_Ainava.jpg|Ainava. Ap 1865. Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras. 1872. Image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 2942 2941 2008-12-10T12:14:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864.]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860.]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855.]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855.]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870.]] [[Image:Huns_Slimais_berns..jpg|thumb|Slimais bērns. 1869.]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Slimais_berns..jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM <gallery> Image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets. 1871. Image:Huns_Ainava.jpg|Ainava. Ap 1865. Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras. 1872. Image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. </gallery> [[Category:1840 - 1890. g. Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 2297 2943 2850 2008-12-10T12:17:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *Vēsturiskais fons *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 6 1599 2944 1675 2008-12-18T15:52:21Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Ainava ar negaisa.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM 6 1604 2945 1680 2008-12-18T15:54:55Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Pec vetras.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM 6 1603 2946 1679 2008-12-18T15:57:24Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Krita kalni.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Krīta kalni, Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM 6 1602 2947 1678 2008-12-18T16:00:00Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Kapseta.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM 6 1601 2948 1677 2008-12-18T16:02:07Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Gaujas leja.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM 6 1605 2949 1681 2008-12-18T16:04:44Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Feders Rita migla Koknese.jpg]]" versija: Jūlijs Feders. Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Rīta migla Koknesē. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM 6 1629 2950 1748 2008-12-18T16:09:16Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Huns Pasportrets.jpg]]" versija: Kārlis Hūns. Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pašportrets. 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM 6 1631 2951 1750 2008-12-18T16:11:54Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Huns Modelis.jpg]]" versija: Kārlis Hūns. Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM 6 1637 2952 1756 2008-12-18T16:15:42Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Huns Bruninieks.jpg]]" versija: Kārlis Hūns. Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. wikitext text/x-wiki Bruņinieks. Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. 0 2426 2953 2008-12-18T16:20:48Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Tim... wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] [[Image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.]] [[Image:Portens_Suvorovs.jpg|thumb|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.]] [[Image:Valdemars_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Foto.jpg|thumb|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] [[Image:Barons_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]] [[Image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|thumb|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]][[Image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|thumb|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja, tiešāk vai netiešāk, reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujo augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums. == Politiskie apstākļi == Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji biju pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizējas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pat laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranātora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfiju, mākslas tirgu), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūru). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāma pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūru). == Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra. == Atšķirībā no iepriekšējā perioda Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdoša elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti, vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojoša sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūru). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem laucinieki (zemnieku) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pat laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālāks kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez augstāk pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama tās pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgo baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu). tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.). == Jaunlatviešu kustība. == Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējs aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamos gados jaunlatviešus atbalstošu preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par centrālo latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu. == Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība. == Apskatāmā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākas t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sakot ar 1860. gadiem Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otru pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (Karl Seebode), Jūliuss Zīgmunds (Julius Siegmund), Eduards Ehtlers (Eduard Echtler), Hermanis Kīperts (Hermann Kiepert). Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja uz fotogrāfa profesiju. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958]. # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978. # Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp. # Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] # [[:image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā. # [[:image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets.]] 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. # [[:image:Portens_Suvorovs.jpg|Portens, K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets.]] 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM. # [[:image:Valdemars_Foto.jpg|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] # [[:image:Kronvalds_Foto.jpg|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] # [[:image:Barons_Foto.jpg|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] # [[:image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Litogrāfija. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. # [[:image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]] Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. # [[:image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] Dagerotips. 19. gs. 50. gadi. __NOEDITSECTION__ 0 2138 2954 2486 2008-12-18T16:27:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš # Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados # Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. # Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš # Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. # Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms # Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce # Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 2959 2954 2008-12-18T16:53:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš # Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados # Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. # Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš # Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. # Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms # Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce # Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 2992 2959 2009-01-15T15:52:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš # Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados # Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. # Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš # Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. # Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms # Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce # Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 2997 2992 2009-01-15T16:32:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Rigas_stacija-1860.jpg|thumb|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rigas_stacija-1860.jpg|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # [[:image:|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # [[:image:|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms # [[:image:|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce # [[:image:|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 0 2297 2955 2943 2008-12-18T16:29:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 1. 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 2. 1230 – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla 3. 1500 – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altāgleznas **Portrets *Emblēmātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi. **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls „Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 6 1822 2956 2007 2008-12-18T16:38:54Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Valdemars.jpg]]" versija: Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM wikitext text/x-wiki Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM 6 2168 2957 2507 2008-12-18T16:44:07Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Derings Kristus pie krusta.jpg]]" versija: Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. 6 2427 2958 2008-12-18T16:52:08Z Admins 4 Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš 6 1741 2960 1907 2009-01-13T10:01:54Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Galaniss.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM 6 1564 2961 1624 2009-01-13T10:06:52Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Dombrocka biste.jpg]]" versija: Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. g. G. Šķiltera veidotā biste. LNMM wikitext text/x-wiki Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. g. G. Šķiltera veidotā biste. LNMM 6 1740 2962 1906 2009-01-13T10:10:24Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Izmisums.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM 6 1781 2963 2259 2009-01-13T10:14:31Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Mates portrets.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM 6 1835 2964 2031 2009-01-13T10:19:45Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Makslinieka darbnica.jpg]]" versija: Janis Rozentāls. Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM 6 1524 2965 1540 2009-01-13T10:21:26Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zalkalns Marmors.jpg]]" versija: Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM 6 1509 2966 1520 2009-01-13T10:23:57Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Matvejs Septinas princeses.jpg]]" versija: Voldemārs Matvejs. Septiņas princeses. 1909 – 1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Septiņas princeses. 1909 – 1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM 6 1765 2967 1940 2009-01-13T10:26:16Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Suveja.jpg]]" versija: Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM 6 1521 2968 1537 2009-01-13T10:27:59Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zalkalns Arnoldova.jpg]]" versija: Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM 6 1510 2969 1521 2009-01-13T10:30:12Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Matvejs Labibas plaveji.jpg]]" versija: Voldemārs Matvejs. Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM 6 1998 2970 2258 2009-01-13T10:31:54Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Bruninieks.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM 2971 2970 2009-01-13T10:33:22Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Bruninieks.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM 6 1997 2972 2256 2009-01-13T10:35:22Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Borherts.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM 6 1996 2973 2255 2009-01-13T10:36:48Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Valdens.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM 6 1523 2974 1539 2009-01-13T10:38:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zalkalns Jakubovska.jpg]]" versija: Teodors Zaļkalns. Ludmilas Jakubovskas portrets. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Ludmilas Jakubovskas portrets. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, augstums 68 cm. LNMM 6 2055 2975 2353 2009-01-15T10:27:10Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Brencens Melnas barkstis.jpg]]" versija: Kārlis Brencēns. Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM 6 2320 2976 2785 2009-01-15T12:07:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zalkalns Sedosa mamina.jpg]]" versija: Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM 6 1735 2977 1901 2009-01-15T12:12:37Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Gulbja meita.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM 6 1786 2978 1964 2009-01-15T12:17:14Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zalkalns Teva portrets.jpg]]" versija: Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2 cm. LNMM 6 2158 2979 2495 2009-01-15T12:35:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Kerkoviusa nams.jpg]]" versija: Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g. wikitext text/x-wiki Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g. 6 1734 2980 1900 2009-01-15T12:37:04Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Rotu skirstins.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM 6 1694 2981 1829 2009-01-15T12:39:27Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Vientuls celinieks.jpg]]" versija: Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM 6 2117 2982 2433 2009-01-15T12:43:45Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Balodis Karsu liceja.jpg]]" versija: Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM wikitext text/x-wiki Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM 6 1773 2983 1949 2009-01-15T12:45:45Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Belzens Sieviets portrets.jpg]]" versija: Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM wikitext text/x-wiki Belzēns J. Sievietes portrets. 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM 0 2132 2984 2454 2009-01-15T15:05:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidots kā vizuāli tvertas realitātes fragments. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvu, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijās un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pat laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējoši vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētās pagarinātās formu šķautnes, lūzumu un citkārt „grafiski” padziļinājumi. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu”: vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālas organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama izmantojot ne tikai biežāko eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma pacēluma laikā saglabājās tendence telpisko, būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontālu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Savu lomu kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniska orientācija uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi formas saskaņošana ar funkciju un materiālu notika pārejot no vēsturisko stili tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādākumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM Image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. Image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1691 2985 1826 2009-01-15T15:09:36Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Vecums.jpg]]" versija: Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM 6 1730 2986 1896 2009-01-15T15:12:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Pie spogula.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM 6 1729 2987 1895 2009-01-15T15:14:19Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Liesma.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM 6 1991 2988 2248 2009-01-15T15:17:08Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Melanholikis.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM 6 2428 2989 2009-01-15T15:20:47Z Admins 4 Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM 0 1555 2990 2622 2009-01-15T15:21:27Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900.]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907.]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904.]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910.]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907.]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907.]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909.]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežās tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tos visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamos. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas apdzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā par visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas gada un dienas, laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatiska spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāla simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. <gallery> Image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes. 1910. Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898. Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902. Image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1731 2991 1897 2009-01-15T15:23:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Peldetaja.jpg]]" versija: Gustavs Šķilters. Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM 6 2429 2993 2009-01-15T16:07:25Z Admins 4 J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis. Foto: E. Kļaviņš 6 2430 2994 2009-01-15T16:12:49Z Admins 4 Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados wikitext text/x-wiki Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados 6 2431 2995 2009-01-15T16:16:24Z Admins 4 Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. wikitext text/x-wiki Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. 6 2432 2996 2009-01-15T16:31:38Z Admins 4 Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888. Foto: E. Kļaviņš 6 2433 2998 2009-01-19T09:31:17Z Admins 4 Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. wikitext text/x-wiki Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. 6 2434 2999 2009-01-19T09:35:12Z Admins 4 Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. wikitext text/x-wiki Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM. 6 2435 3000 2009-01-19T09:47:49Z Admins 4 Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 cm. wikitext text/x-wiki Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 cm. 0 2138 3001 2997 2009-01-19T09:48:59Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Rigas_stacija-1860.jpg|thumb|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rigas_stacija-1860.jpg|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # [[:image:|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms # [[:image:|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce # [[:image:|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3010 3001 2009-01-19T10:31:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Rigas_stacija-1860.jpg|thumb|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periods raksturīgs ar tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprinātu atkarību no plaukstoša industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiski ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, „paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa no māksliniekiem bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt, amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja rūpnieciskā to producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriāla ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētājas aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms gan ierobežoja estētiskās prasības. Kultivētā muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pat laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie Latvijas šī perioda tēlotājas mākslas apcerētāji raksturoja tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāža, kas pamatotos vietējā politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu „nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņa darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pat laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibinātā Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīgā detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pat laikā tēlotājās mākslās saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti.(sk. ikonogrāfija) Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām. visbiežākā tēma bija „Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavu tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs („brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūra un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālu jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanču, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektoniski dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecību). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīga veidā tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatnieciskā tekstila izstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatamāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvētā dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārēju, pa posmiem skaidri sadalītas attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālā tēlniecībā)) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880, gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnes 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji(G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rigas_stacija-1860.jpg|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets.]] 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta.]] 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris.]] 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] Foto: A. Holms # [[:image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā.]] 1874. Foto D. Lāce # [[:image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā.]] 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi. image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3013 3010 2009-02-08T21:54:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Rigas_stacija-1860.jpg|thumb|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periodam raksturīga tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprināta atkarība no plaukstošā industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiskāk ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, ”paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa mākslinieku bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja to rūpnieciskā producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriālā ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms ierobežoja estētiskās prasības. Muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, Krievijas impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pašā laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā, mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākajām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošo nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie šī perioda Latvijas tēlotājas mākslas apcerētāji raksturojuši tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta, salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāžas, kas pamatotos vietējās politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu ”nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņu darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās - amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamajos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pašā laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavas Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibināta Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem, tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīga detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pašā laikā tēlotājā mākslā saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti(sk. ikonogrāfija). Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām, visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavas tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs (”brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūras un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālas jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanšu, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektonisko dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecība). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīgi tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatniecisko tekstilizstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatāmāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvēto dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārējas, pa posmiem skaidri sadalītas, attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākajos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālajā tēlniecībā) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementu (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšanai vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnēs 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā, jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji (G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rigas_stacija-1860.jpg|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets.]] 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta.]] 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris.]] 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] Foto: A. Holms # [[:image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā.]] 1874. Foto D. Lāce # [[:image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā.]] 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi. image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3014 3013 2009-02-09T14:17:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Rigas_stacija-1860.jpg|thumb|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periodam raksturīga tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprināta atkarība no plaukstošā industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiskāk ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, ”paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa mākslinieku bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja to rūpnieciskā producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriālā ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms ierobežoja estētiskās prasības. Muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, Krievijas impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pašā laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā, mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākajām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošo nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie šī perioda Latvijas tēlotājas mākslas apcerētāji raksturojuši tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta, salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāžas, kas pamatotos vietējās politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu ”nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņu darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās - amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamajos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pašā laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavas Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibināta Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem, tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīga detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pašā laikā tēlotājā mākslā saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti(sk. ikonogrāfija). Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām, visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavas tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs (”brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūras un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālas jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanšu, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektonisko dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecība). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīgi tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatniecisko tekstilizstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatāmāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvēto dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārējas, pa posmiem skaidri sadalītas, attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākajos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālajā tēlniecībā) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementu (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšanai vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnēs 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā, jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji (G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rigas_stacija-1860.jpg|Rīgas – Daugavpils dzelzceļa stacija Rīgā 1860. gados.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets.]] 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta.]] 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris.]] 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] Foto: A. Holms # [[:image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā.]] 1874. Foto D. Lāce # [[:image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā.]] 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi. image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1818 3002 2003 2009-01-19T09:59:51Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Sievietes portrets.jpg]]" versija: Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM 3003 3002 2009-01-19T10:01:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM 6 2436 3004 2009-01-19T10:07:59Z Admins 4 Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš 6 2437 3005 2009-01-19T10:12:59Z Admins 4 Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms wikitext text/x-wiki Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. Foto: A. Holms 6 2438 3006 2009-01-19T10:19:43Z Admins 4 Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce wikitext text/x-wiki Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. Foto D. Lāce 6 2439 3007 2009-01-19T10:28:58Z Admins 4 Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš 3008 3007 2009-01-19T10:30:28Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Merkurijs-Realskolas fasade.jpg]]" versija: Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš 6 2440 3009 2009-01-19T10:30:50Z Admins 4 Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš 0 2004 3011 2766 2009-02-03T16:55:52Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902.]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894. g.]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892.]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897.]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901.]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911.]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911.]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi.== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas bija pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (Василий Матэ) vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizēta objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (Alexander Zick), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (Rudolph Seitz), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie cita Maksimiliāna Dazio (Maximilian Dazio), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (William Unger) un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g. , strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pat laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu , bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošs dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus, nav šaubu, pazina Zariņš. Studijas Vācijā saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (Moritz von Schwind) vai Ludviga Rihtera (Ludwig Richter) garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logatos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tagad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antikvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viļjama Morisa (William Morris) un Mākslas un amatu kustības), krievu (''Мир искусства'' grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt atkarībā no ilustrējamā izdevuma Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājās arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieauguša relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīvi), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM, Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. * Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6, 995. – 1006. lpp. * Prande, A. Profesors RihardsZariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5, 129. – 140. lpp. * Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969. * Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970, 206. – 220. lpp. * Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 39. – 49. lpp. * Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000, 75. – 117. lpp. * Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003, 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894. g. # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4. # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 173. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901. # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM. # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM. # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM. # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912. # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs. # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925. # [[:image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝.]] 1920. gadu beigas. LNMM <gallery> Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps. 1913. Image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912. Image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910. Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925. Image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 0 2297 3012 2955 2009-02-08T21:20:06Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķēniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3031 3012 2009-03-06T19:24:13Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *Ikonogrāfija *Formālā stilistika *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *Glezniecība *Grafika *Tēlniecība *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 0 2140 3015 2498 2009-02-22T20:52:10Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|thumb|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] [[Image:Rigas_Politehnikuma_eka.jpg|thumb|Rīgas Politehnikuma ēka. 1870. gadi.]] [[Image:Makslas_akademija_Sanktpeterburga.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā.]] [[Image:Stefenhagena_izdevnieciba.jpg|thumb|Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā.1943. g.]] [[Image:Kulturvesturiska_izstade_Jelgava_1886.jpg|thumb|1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets. 19. gs. beigas.]] [[Image:Sillings_foto.jpg|thumb|Reinholds Šillings. Fotoportrets.]] [[Image:Holanders_Foto.jpg|thumb|Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g.]] [[Image:Rigas_realgimnazija.jpg|thumb|Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g.]] [[Image:Kerkoviusa_nams.jpg|thumb|Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g.]] [[Image:Zengbuss_litografija.jpg|thumb|Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850.]] [[Image:Melngalvju_nama_svetku_zale_19.gs.jpg|thumb|Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto.]] =Mākslas izglītība= == Vietējās izglītības iespējas == Šai laikā mākslas izglītības iespējas Latvijā bija ierobežotas, salīdzinājumā ar citām politiski neatkarīgām Eiropas valstīm un centriem, ar tradicionāli attīstītu vizuālās mākslas dzīvi. Vecākā un svarīgākā no vietējām skolām bija 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). Te mācīja ne tikai tālaika lietišķās mākslas un dizaina arodus (pasniedza galdniecību, metālmākslu, gravēšanu, grāmatu iesiešanu u. c.), bet arī zīmēšanu un gleznošanu ar akvareli. Kā var spriest, mācību metodiku stilistiskā aspektā noteica historisma estētika. Viens no skolas absolventiem un pasniedzējiem Jānis Lakše-Laksmanis ar Rīgas Latviešu biedrības atbalstu atvēra 1883. g. Būves un mākslas amatu skolu, kuras atsevišķas nodaļas sāka darboties jau 1880. – 1881. g. Audzēkņi te apguva namdaru, galdnieku, daiļkrāsotāju amatus, arī zīmēšanu un rasēšanu. Skola gan pastāvēja neilgi un pēc dibinātāja nāves 1885. g. tika slēgta. Vizuālās mākslas nozarēm bija domāta privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. atvēra baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola saņēma oficiālo funkcionēšanas atļauju. Uz šīs skolas pamata vēlāk radās Rīgas mākslas skola (sk. 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Mākslas izglītību). Bez tam tepat uz vietas tēlotājas mākslas sākotnējās iemaņas varēja apgūt privāti pie atsevišķiem akadēmiski izglītotiem gleznotājiem (O. Bērtiņa, J. Dēringa, J. S. Rozes, Eduarda Riconi (''Eduard Rizzoni''), Oskara Felsko (''Oskar Felsko'') ) un zīmēšanas stundās vietējās vispārējās vidējās skolās. Tāpat kā iepriekšējā periodā, vājas tēlojošo mākslinieku tradīcijas saglabājās amatnieku daiļkrāsotāju vidē, kā to apliecina gan amatu šrāgas, gan atsevišķu no šīs vides nākušu gleznotāju (K. L. Zēbodes, J. S. Rozes) mantojums. Daudz labvēlīgāka situācija veidojās arhitektūras nozarē. Augstākajā tehniskajā mācību iestādē – Rīgas Politehnikumā - 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Nodaļas pirmo divu gadu mācību programmas tika veidotas pēc Vācijas un Šveices tehnisko augstskolu paraugiem. Pēc vispārējo tehnisko zināšanu apguves, studenti pievērsās speciālajiem priekšmetiem (celtņu projektēšanas, arhitektūras vēsture), bez tam viņiem bija jāapgūst informācija par būvmateriāliem un konstrukcijām. Mācības bija orientētas uz praktisko celtniecību. Par pasniedzējiem strādāja vietējie vācbaltu arhitekti Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), Matiass Holsts (''Matthias Holst''), Karls Felsko (''Karl Felsko''); zīmēšanu pasniedza Džons Klarks (''John Clark''). Absolventiem gan nebija tiesību ieņemt amatus valsts dienestā. Studējošo skaits auga – nodaļas dibināšanas gadā pieteicās tikai divi reflektanti, 1883.-1884.g. nodaļā mācījās jau 33 studenti, absolventu skaits gan bija tikai septiņi. 1884.g. notika mācību reorganizācija – paplašinājās arhitektūras specifisko priekšmetu apjoms; par profesoru, kas tos pārzināja tika pieaicināts Prāgas Politehnikuma profesors Johans Kohs (''Johann Koch''), kas 1887. g. kļuva par nodaļas dekānu. Bez tam pasniedzēju korpusu papildināja arī Jūliuss Hāgens (''Julius Hagen''), Karls Mormans(''Karl Mohrmann''), arī nodaļas absolventi Augusts Reinbergs (''August Reinberg'') un Vilhelms Bokslafs (''Wilhelm Bockslaff''). == Izglītība ārpus Latvijas. Rietumeiropas skolas == Šī perioda augstāko akadēmiskā līmeņa mākslas izglītību ieguva individuāli dažādu Eiropas valstu un Krievijas mākslas centru mācību iestādēs un pie tai laikā atzītiem meistariem. Liela daļa no augstāko mākslas izglītību ieguvušajiem palika uz pastāvīgu dzīvi šajos centros. Ņemot vērā vietējo baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni, mākslas skolas tika meklētas Vācijas pilsētās. Daži latviešu cilmes mākslinieki papildinājās turpat. Drēzdenē studēja gleznotāji Karls Šulcs (''Karl Schultz''), Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''), Vilhelms Junkers (''Wilhelm Juncker''), pēdējais tur arī palika. Minhenē - Mākslas akadēmijā mācījās Artemijs Gruzdins, turpat pie galma portretista Jozefa Bernharta (''Joseph Bernhardt'') attiecīgās iemaņas apguva Jānis Roze. Liepājnieks Alfonss Šprings (''Alphons Spring'') pēc Sanktpēterburgas akadēmijas papildinājās Bavārijas galvaspilsētā pie akadēmiskā gleznotāja Vilhelma fon Dīca (''Wilhelm von Diez'') un iekārtoja turpat savu darbnīcu. Minhenē pēc studijām pie vietējām autoritātēm atrada sev labākus gleznošanas apstākļus arī jelgavnieks Kuncs Meijers (''Kunz Meyer''), tāpat to darīja gleznotājs barons Hermanis fon Engelharts (''Hermann von Engelhardt''). Diseldorfas akadēmijā studēja rīdzinieks Karls Portens (''Karl Poorten''), īsu laiku mācījās arī rīdzinieks Oskars Felsko (''Oskar Felsko''), kas gan atgriezās dzimtajā pilsētā. Pie šīs pašas akadēmijas profesora baltieša Eižena Dikera (''Eugen Dücker'') papildinājās latvietis Jūlijs Feders, bet pie vēl viena baltieša - profesora Eduarda fon Gebharta (''Eduards von Gebhardt'') - Rīgas vitrāžists Ernsts Tode (''Ernst Tode''). Kurzemnieks Karls Bernēvics (''Karls Bernewitz'') studēja Berlīnes akadēmijā, kļuva par Reinholda Begasa (''Reinhold Begas'') skolnieku un savu akadēmiski saloniskā tēlnieka karjeru turpināja Vācijas ķeizarvalsts galvaspilsētā, tieši to pašu darīja viņa jaunākais kolēģis rīdzinieks Karls Štarks (''Karl Starck''). Rietumeiropā citu valstu mākslas studiju vietas bija mazāk populāras, bet arī tās tika izmantotas. Antverpenes Mākslas akadēmijā mācījās minētais Karls Šulcs un latvietis Oto Bērtiņš. Rīdzinieks Vilhelms Timms (''Wilhelm Timm'') pēc studijām Sanktpēterburgā kļuva Parīzē par Orasa Vernē (''Horace Vernet'') skolnieku. Parīzē ilgstoši pēcstudiju komandējumā uzturējās un pilnveidojās latvietis Kārlis Hūns. Protams, jauna pieredze un iespaidi tika gūti mākslinieku ceļojumos pa Rietumeiropu, Parīze, kā arī Itālijas pilsētas, visbiežāk bija apmeklējumu mērķi. Līdz periodam, kad vietējo arhitektu izglītību pārņēma galvenokārt Rīgas Politehnikums, šīs nozares pārstāvji studēja gan Rietumos, gan Sanktpēterburgā. Pirmais Rīgas ˝pilsētas arhitekts˝ Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') bija mācījies Kopenhāgenas akadēmijā, Oto Dīce (''Otto Dietze'') – Hemnicas Būvniecības skolā, Johans Kohs – Prāgas Politehniskajā institūtā un Minhenes akadēmijā, Gustavs Hilbigs (''Gustav Hilbig'') - Vroclavas mākslas un būvamatniecības skolā, pēc tam Berlīnes Būvakadēmijā. Katra centra mākslas akadēmijām un skolām bija sava specifika, kuru apguva no Latvijas nākušie vai uz Latviju atbraukušie mākslinieki un arhitekti. Kopumā var pieņemt, ka to tēlotājmākslu metodiku konservatīvās klasicisma un romantisma tradīcijas pakāpeniski tika pārveidotas un pārvarētas laikmetam raksturīgā empīriska reālisma iespaidā, arhitektūras estētisko funkciju jomā dominēja historisma metodoloģija. ==Izglītība ārpus Latvijas. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija== Krievijas impērijas galvaspilsētas Mākslas akadēmijas nozīme šai periodā pakāpeniski pieauga. Tas skaidrojams ne tikai ar Sanktpēterburgā iegūstamās izglītības kvalitāti, bet arī ar impērijas tiesiskajiem un sociālajiem apstākļiem: ar akadēmisko izglītību un akadēmiskajām aprobācijām saistītie grādi, tituli, kvalifikācijas oficiālie apliecinājumi nodrošināja māksliniekiem noteiktu sociālo statusu un darba iespējas (piemēram, tiesības pasniegt zīmēšanu skolās, projektēt ēkas). Arī tie mākslinieki, kas bija studējuši Rietumeiropā, bija spiesti demonstrēt darbus Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas padomei, lai iegūtu attiecīgos akadēmiskos grādus. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā apskatāmajā periodā saglabājās savos pamatos tā pati apmācību metodoloģija, kas tika iedibināta vēl klasicisma valdīšanas gados (ģipšu zīmēšana, paraugu kopēšana, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, programmatisku sacerētu figurālu kompozīciju radīšana par t.s. vēsturiskajām tēmām studiju beigās u.c.). Lai gan mācību gaitu un uzdevumus ietekmēja tradicionālie normatīvie priekšstati par estētiskām vērtībām un tematisko nozaru hierarhiju, tomēr līdz ar vispārējo tālaika vizuālās mākslas attīstību, mainījās arī akadēmisko studiju raksturs; pastiprinājās prasība tuvināt tēlojumu jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes un detalizācijas pakāpi, tika pieļauta sava laika sadzīves žanra tematika komponētos darbos. Katrā ziņā akadēmijā bija iegūstama profesionālā meistarība atbilstoši tālaika eiropeiskās konservatīvās akadēmiskās mākslas standartiem. Akadēmijas arhitektūras nodaļā („klasē”) perioda gaitā notika pagrieziens no klasicisma paraugu studijām uz historismu, tai pašā laikā paplašinājās mācību projektu tematika un tika pasniegtas disciplīnas, kuras uzlaboja studentu tehnisko sagatavotību. Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un pie vietējiem māksliniekiem perioda hronoloģiskajos ietvaros studēja vairāki baltvācu gleznotāji – animālists Aleksandrs Švābe (''Alexander Schwabe''), kas kļuva galvaspilsētā par galma mākslinieku, portretists un ainavists Roberts Švēde (''Robert Schwede''), jau pieminētie Vilhelms Timms un Alfonss Šprings, baronese Elīze Loudone (''Elise Loudon''), kas vēlāk gleznoja Sanktpēterburgā un kopēja renesanses freskas Itālijā. Rīgā iesakņojušās itāļu Riconi dzimtas trīs brāļi - Aleksandrs, Pauls un Eduards - tāpat studēja Sankpēterburgas akadēmijā glezniecību; savā laikā lielāko slavu guvušais Aleksandrs vēlāk apmetās Romā, Pauls palika Sanktpēterburgā, bet Eduards kļuva par Rīgas gleznu galerijas restauratoru. Pirmie ievērojamākie latviešu mākslinieki tāpat bija saistīti ar impērijas galvaspilsētu. Portretists Jānis Roze tur pārvarēja savu sākotnējo amatnieciskumu. Kārlis Hūns šeit ieguva augstākā līmeņa akadēmisko izglītību un vēlāk virtuoza meistara reputāciju, Jūlijs Feders te mācījās komponēt ainavas. No arhitektiem kā galvaspilsētas akadēmijas un profesoru audzēkņi pieminami Reinholds Šmēlings (''Reinhold Schmaeling''), Frīdrihs Hess (''Friedrich Hess''), Artūrs Grabe (''Arthur Grabbe''), Roberts Pflūgs (''Robert Pflug''), pirmais latviešu cilmes akadēmiskais arhitekts un sabiedriskais darbinieks Jānis Baumanis. = Krātuves un biedrības = Publiski pieejama vizuālā māksla bija atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs. Turpināja darboties Jelgavā Kurzemes provinces muzejs, ko bija iepriekšējā perioda dibinājusi Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība (''Die Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst''). Tā ekspozīcijās, kas bija piesātinātas ar kultūrvēsturiskajiem pieminekļiem, bija skatāmas arī gleznas, skulptūras un gravīras. Atsevišķas šim nolūkam paredzētās ēkas vēl nebija, biedrība un muzejs mitinājās Petera Stefenhāgena (''Peter Steffenhagen'') grāmatspiestuves nama speciāli izbūvētā otrā stāva piecās telpās. Rīgā publiski pieejamas bija gleznas no vēl 18. gs. pilsētai nodotās ārsta Nikolaja Himzeļa (''Nikolaus Himsel'') kolekcijas. Šai t.s. Himzeļa muzejā, kas atradās virs Doma klostera krustejas austrumu spārna, bija arī gravīras un numismātikas kolekcija. 1858. g. bija atvērts Rīgas muzejs vienā no Vecrīgas namiem, kur dažādu biedrību kultūrvēsturisko priekšmetu vidū bija arī gleznas, gravīras, arheoloģiskas senlietas, monētas. 1866. g. Rīgas rāte nopirka no mākslas mīļotāja un kolekcionāra Domeniko de Robiāni (''Domenico de Robiani''), itāļu cilmes Rīgas pilsoņa, 47 gleznas (itāļu, franču, nīderlandiešu, vācu skolu paraugus), kas kļuva par pamatu Pilsētas gleznu galerijai, kas bija dibināta 1868. g. Šai kolekcijai tika pievienoti dažu mecenātu dāvinājumi un vērtīgākās Himzeļa muzeja gleznas. 1868. un 1869. g. Pilsētas galerijai ievērojamu kolekciju (32 gleznas un ap 580 iespiedgrafiku – itāļu, flāmu, vācu, franču, arī baltiešu mākslinieku darbus) dāvināja bagātais un izglītotais mecenāts Reinholds Šillings (''Reinhold Schilling''). Būtiski pienesumi Pilsētas galerijai nāca no ievērojamās Rīgas patriciešu Holanderu dzimts. 1873. g. 20 gleznas dāvināja birģermeistars Eduards Holanders (''Eduard Hollander''), bet 1885. g. galeriju papildināja rātskunga un galerijas administrētāja Augusta Holandera (''August Hollander'') kolekcija - 33 gleznas un marmora biste. 1870. – 1880. gados bija vēl citi ieguvumi (Karla Grosa (''Carl Gross''), Džeimsa Armitsteda (''James Armitstead'') novēlētās gleznas). Pilsētas gleznu galerijai speciāli paredzētas ēkas nebija, sākumā tā atradās Rīgas reālģimnāzijas telpās, vēlāk (no 1872. g.) Politehnikumā, vēl vēlāk (no 1879. g.) pilsētas galvas Ludviga Kerkoviusa (''Ludwig Kerkovius'') namā. Publikai bija vairāk vai mazāk pieejamas divas privātās kolekcijas Rīgā: rātskunga Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') vākums (201 gleznas, vācu, holandiešu, beļģu skolu paraugi), kuras dažas stundas dienā rādīja savā namā Brederlo mantinieks Vilhelms fon Zengbušs (''Wilhelm von Sengbusch''), un zīmēšanas skolotāja Mihaēla Mihelsona (''Michael Michelson'') sakrātie darbi, kas arī tika rādīti viņa dzīves vietā. Kopumā vērtīgākie publiskajās kolekcijās bija 17. gs. holandiešu, 18., 19. gs, vācu, 17., 19. gs, franču skolu paraugi. Plašākai sabiedrībai, protams, nebija pieejami mākslas darbu krājumi aristokrātijas pilīs, muižās vai bagātu patriciešu pilsētu namos, mākslas darbi šeit bija šauru elitāru aprindu estētisko baudījumu objekti vai pildīja prestiža uzturēšanas funkcijas. Pazīstamākā no slēgtajām augstākās sabiedrības aprindu kolekcijām piederēja Paulam fon Tranzē-Rozenekam (''Paul von Transehe-Roseneck''); tā tikusi aktīvi vākta 1870. - 1880. gados, atradās Jaungulbenes pilī un sastāvēja no 16. – 19. gs. nīderlandiešu, holandiešu, itāļu, vācu, austriešu skolu mākslas darbiem. Jāpiezīmē gan, ka nākamajā periodā, īpaši 20. gs. sākumā, īpašnieks daļu kolekcijas dāvināja publiskajām krātuvēm. Nosacīti par mākslas darbu krātuvēm iespējams apzīmēt ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju (neprecētu tirgotāju) biedrības Melngalvju namu Rīgā (valdnieku portreti, bagātīgs sudrablietu krājums) un reliģisko funkciju ēkās. Dažādu kristīgo konfesiju baznīcās, tāpat kā agrāk, bija atrodamas altārgleznas, ikonas, skulpturāli tēli, dekorēti iekārtu priekšmeti (retabli, ērģeļu prospekti, baznīcu soli, svečturi, rituālu trauki u.c.). Specifisko lokālās vizuālās mākslas dzīves rosināšanas uzdevumu uzsāka 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā pulcināja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus. Biedrība savu iespēju robežās centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), organizēja izstādes, uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. Lokālo arhitektu darbību organizēja 1879. g. dibinātā Pirmā arhitektu biedrība, kurā varēja iestāties visi tie, kam bija tiesības projektēt ēkas un uzraudzīt būvdarbus. Perioda beigās – 1889. g. izveidojās Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību un kuras aktivitātes (konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas) izvērsās jau nākamajā periodā. = Izstādes = Pakāpeniski perioda gaitā pieauga mākslas izstāžu skaits un to regularitāte. Jelgavā Kurzemes provinces muzejā uzkrātās bagātības, tai skaitā vizuālā un lietišķā māksla, gleznieciskā un pieblīvētā izkārtojumā demonstrēta publikai 1886. g. kultūrvēsturiskā izstādē vienā no grāfa Paula Mēdema (''Paul Medem'') namiem. Specializētās mākslas izstādes šai periodā Jelgavā gan bijušas vēl ļoti retas (1869. un 1872. g. sarīkotas vietējo mākslinieku un kolekcionāru gleznu izstādes, muzeja konservators un gleznotājs Jūliuss Dērings dažkārt izstādīja te savas altārgleznas). Rīgā Literāri praktiskās pilsoņu savienības (''Literärisch-praktische Bürgerverbindung'') uzdevumā četras vietējo mākslinieku nelielas izstādes 1840. un 1850. gados organizēja Mihaēls Mihelsons (''Michael Michelson''). Rīgas Mākslas biedrība 1870. un 1880. gados sarīkoja virkni izstāžu: krievu peredvižņiku gleznas tika rādītas 1873., 1875., 1878. g., Sanktpēterburgas akadēmija atsūtīja 1885. un 1888. g. dažādu virzienu pārstāvju darbus, 1886. g. Rīgā tika izstādīts populārais marīnists Ivans Aivazovskis(''Иван Айвазовский''), bet 1888.- 1889. Sanktpēterburgas akvarelisti. Peredvižņiku atkārtota eksponēšana gan nenozīmēja, ka Mākslas biedrībai bija sociālā reālisma piekritēja (peredvižņiki kā ceļojošu izstāžu biedrība bija vieglāk pieaicināma). Minētajās ekspozīcijās Ivans Kramskojs (''Иван Крамской''), Grigorijs Mjasoedovs (''Григорий Мясоедов''), Ivans Šiškins (''Иван Шишкин''), Vladimirs Makovskis (''Владимир Маковский'') u. c. mijās ar izteikti akadēmiskiem un saloniskiem māksliniekiem (Fjodoru Broņņikovu (''Федор Бронников''), Jūliusu Kleveru (''Julius Klever'') u. c.). Rietumu sava laika mākslinieku izstādes bija vēl retas: 1877. g. bija izstādīts vācu akadēmista Vilhelma fon Kaulbaha (''Wilhelm von Kaulbach'') kartons kādai kompozīcijai, 1880. g. ungāru cilmes saloniskā mākslinieka Aleksandra Līcen-Maijera (''Alexander Liezen-Mayer'') meti ilustrācijām Fausta leģendai. Bez tam Mākslas biedrības paspārnē notika arī dažas vietējo baltiešu mākslinieku prezentācijas: 1871. gada izstādē bija igauņa Johanna Kēlera (''Johann Köller'') kompozīcija „Mošanās no burvja miega”, kas, sava sociāli un nacionāli aktuālā vēstījuma dēļ, izraisījusi Rīgas sabiedrībā spēcīgu rezonansi. 1877.g. bija eksponēti animālista Johana Baumaņa (''Johann Baumann'') un portretista Jūliusa Zīgmunda (''Julius Siegmund'') darbi, 1887. g. Diseldorfas skolas ainavista Aleksandra Borzova (''Alexander Borsow'') gleznas un igauņu akadēmiskā tēlnieka Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') veidojumi, 1888. g. - Minhenē un Parīzē izglītotās Idas Fīlicas (''Ida Fielitz'') darinājumi. Mākslas biedrībai nebija savu pastāvīgo izstāžu telpu, lielākās notika Politehnikuma aulā vai Melngalvju namā. Atsevišķi jāmin ar Mākslas biedrību nesaistītās Rīgā notikušās ārzemju mākslinieku komercizstādes 1882. un 1887.g. Mākslas darbi (gleznoti portreti, lietišķās mākslas priekšmeti) bija skatāmi arī lielajā kultūrvēsturiskajās izstādē 1883. g., kuru organizēja Baltijas Vēstures un senlietu pētītāju biedrība, amatniecības vēstures izstādē 1887. g., kuru sarīkoja Sv. Jāņa Ģilde Rīgā, un 1886. g. kultūrvēsturiskajā izstādē Jelgavā. Lai gan nav noliedzama izstāžu dzīves aktivizēšanās perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar citiem nozīmīgiem mākslas centriem Eiropā, tā vēl vērtējama kā trūcīga, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām, kas skaidrojams ar reģiona vispārējiem kultūrvēsturiskajiem apstākļiem (sk. vēsturisko fonu). <div align=right>sagatavoja: E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Hollander, B. Der Gewerbeverein zu Riga in den Jahren 1865 – 1890. Riga, 1890. Riga: Müllersche Buchdruckerei, 1890. # Programm der vom Gewerbe-Verein zu Riga im Jahre 1872 eröffnete Gewerbeschule. Riga, 1901. # Gross, R. Catalog der Städtischen Gemälde-Sammlung zu Riga. Riga, 1869. # Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.]. # Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. # Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. # Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. # Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. # Reinholda Filipa Šillinga kolekcija Ārzemju mākslas muzejā. Katalogs. Tekstu autori D. Upeniece, , O.Spārītis, V.Opalā. I. Derkusova, I. Raudsepa. Rīga: Doma, 1999. # Holanderu dzimtas kolekcijas gleznas. Izstādes katalogs. Teksta autore I. Raudsepa. Rīga: Latvijas mākslas muzeju apvienība, 1995. # Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000. # Paula fon Tranzē-Rozenekackolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005. # Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. # Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē. Mākslas vēsture un teorija, 2007, =Attēlu saraksts= # [[:image:Jungs-Stillings_Foto.jpg|Elīze Junga-Štillinga. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. ''Reprod''.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902, S. 172. # [[:image:Rigas_Politehnikuma_eka.jpg|Rīgas Politehnikuma ēka.]] Gravīra. 1870. gadi. # [[:image:Makslas_akademija_Sanktpeterburga.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā.]] # [[:image:Stefenhagena_izdevnieciba.jpg|Pētera Stefenhāgena grāmatspiestuves ēka Jelgavā.]] 1943. g. P.Ārenda foto. Pieminekļu dokumentācijas centrs Rīgā. # [[:image:Kulturvesturiska_izstade_Jelgava_1886.jpg|1886. g. kultūrvēsturiskā izstāde Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] Foto no Kurzemes provinces muzeja krājumiem, patreiz Pieminekļu dokumentācijas centrā Rīgā. # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] 19. gs. beigas. Reprod.: Baltische Hefte, 1968, Bd. 14, Beil. # [[:image:Sillings_foto.jpg|Reinholds Šillings. Fotoportrets.]] Reprod.: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau, 1907, Nr. 3, S.113. # [[:image:Holanders_Foto.jpg|Augusts Holanders. Fotoportrets. 1891.g.]] # [[:image:Rigas_realgimnazija.jpg|Rīgas reālģimnāzija, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1872. līdz 1879.g.]] # [[:image:Kerkoviusa_nams.jpg|Bijušais L. Kerkoviusa nams Rīgā, Pilsētas galerijas mājvieta laikā no 1879 līdz 1905. g.]] # [[:image:Zengbuss_litografija.jpg|Vilhelms fon Zengbušs. Litogrāfija. 1850.]] Reprod.: Frīdriha Vilhelma Brederlo kolekcija. Teksta autore D. Upeniece. Rīga: Neputns, 2000, 14. lpp. # [[:image:Melngalvju_nama_svetku_zale_19.gs.jpg|Melngalvju nama Svētku zāle. 19. gs. otrās puses foto.]] ''Reprod''.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. Rīga: V. Tepfera izdevums, 1943, 67. lpp. __NOEDITSECTION__ 0 2426 3016 2953 2009-02-22T21:20:35Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] [[Image:Zigmunds._Aleksandrs_III.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds. Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.]] [[Image:Portens_Suvorovs.jpg|thumb|Karls Portens. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.]] [[Image:Valdemars_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Foto.jpg|thumb|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] [[Image:Barons_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]] [[Image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|thumb|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]][[Image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|thumb|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja tiešāk vai netiešāk reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujās augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums. == Politiskie apstākļi == Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji bija pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizācijas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pašā laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranatora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfija, mākslas tirgus), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūra). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāms pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūra). == Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra == Atšķirībā no iepriekšējā perioda, Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdošā elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojošā sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūra). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, laucinieki (zemnieki) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pašā laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē - katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgās baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu), tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku, bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.). == Jaunlatviešu kustība == Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu, pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējais aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamajos gados jaunlatviešus atbalstošo preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par galveno latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu. == Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība == Apskatāmajā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākās t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu, attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sākot ar 1860. gadiem, Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otro lielāko pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas, sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (''Karl Seebode''), Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''), Eduards Ehtlers (''Eduard Echtler''), Hermanis Kīperts (''Hermann Kiepert''), Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja fotogrāfa profesijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture: 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958] # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978 # Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp. # Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture: I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā]] # [[:image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā # [[:image:Zigmunds_Aleksandrs_III.jpg|Jūliuss Zīgmunds. Krievijas cara Aleksandra III portrets.]] 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM # [[:image:Portens_Suvorovs.jpg|Portens K. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets.]] 1862. Audekls, eļļa, 155,5 x 109,5. RVKM # [[:image:Valdemars_Foto.jpg|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets]] # [[:image:Kronvalds_Foto.jpg|Atis Kronvalds. Fotoportrets]] # [[:image:Barons_Foto.jpg|Krišjānis Barons. Fotoportrets]] # [[:image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Litogrāfija. RVKM # [[:image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]] Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. # [[:image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] Dagerotips. 19. gs. 50. gadi __NOEDITSECTION__ 0 1958 3017 2775 2009-02-23T20:57:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J.V.Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam. 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Titula zīmējums. 1862.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Satīriskais pielikums “Zobugals". Titula zīmējums. 1852.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. 1862.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. 1862.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830.13.I―1899.20.XI) ― ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830.g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju bija pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas, Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa darbnīcā. 1847.g. nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanšu ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolā, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas, un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus ― darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmatiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrīnajās ksilogrāfijās tematiski dažādie uzdevumi tika pildīti, izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem “pa formai”. Šī metode, jādomā, bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda, Johana Volfganga Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriskā vēlīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas lirisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ''Perno Postimees ehk Näddalileht'', 1857; “[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|Pēterburgas Avīzes]]”, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām, Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Igaunijā dzimis un audzis, Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāžu atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītie personāži tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var tikt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. ==Mantojums== Vairākas Dauguļa ksilogrāfijas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. Penģerots, V. Augusts Daugulis // ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899)// ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 3022 3017 2009-02-24T07:38:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Daugulis_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ne vēlāk par 1878.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Ilustrācija F.Kreicvalda J.V.Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam. 1848.]] [[Image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] [[Image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Titula zīmējums. 1862.]] [[Image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|“Pēterburgas Avīzes". Satīriskais pielikums “Zobugals". Titula zīmējums. 1852.]] [[Image:Daugulis_Bizmanis.jpg|thumb|Bizmanis. 1862.]] [[Image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|thumb|Brencis un Žvingulis. 1862.]] '''Augusts Daugulis''' (arī Daugelis) (1830.13.I―1899.20.XI) ― ar jaunlatviešu kustību saistīts grafiķis kokgrebējs, populāru satīrisku tēlu radītājs, reproducējošās ksilogrāfijas meistars. =Biogrāfija un profesionālā darbība= ==Mācības un apmešanās Sanktpēterburgā== Daugulis dzimis 1830.g. Tērbatā Vidzemes zemnieku ģimenē, kas uz Igauniju bija pārcēlusies no Mazsalacas. Pēc vietējās apriņķa skolas apmeklēšanas, Daugulis apguva ksilogrāfiju baltvācu mākslinieka Frīdriha Maideļa darbnīcā. 1847.g. nokļuva Sanktpēterburgā, kur turpināja mācīties Finanšu ministrijas un ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības zīmēšanas skolā, iespējams, apmeklēja kā brīvklausītājs Mākslas akadēmiju. Impērijas galvaspilsētā bija lielākas profesionālā darba iespējas, un Daugulis šeit palika uz pastāvīgu dzīvi, iekārtoja ksilogrāfijas darbnīcu un nākamos gados pildīja regulāri daudzus pasūtījumus ― darināja ilustrācijas un citu mākslinieku darbu reprodukcijas visbiežāk igauņu, latviešu un krievu periodiskiem izdevumiem. Viņa darbībai piemita lielā mērā pragmatiski amatniecisks raksturs, atkarība no atdarinājumu paraugiem bija pastāvīga. Tomēr atsevišķos gadījumos, kas īpaši nozīmīgi tieši Latvijas mākslas vēsturei, Daugulis uzrādīja radoša mākslinieka sasniegumus. ==Sakari ar vācu vēlīnā romantisma tradīciju== Agrīnajās ksilogrāfijās tematiski dažādie uzdevumi tika pildīti, izmantojot cietas kontūrlīnijas un nosacītu apjomu modelējumu parasti ar svītrinājumiem “pa formai”. Šī metode, jādomā, bija apgūta Maideļa darbnīcā, kas, būdams nācariešu tradīcijas mākslinieks, piekopa lineāras formas stilu. Dauguļa veiktie Vilhelma Kaulbaha lineāro ilustrāciju vienkāršotie atdarinājumi ([[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|ilustrācijas Frīdriha Kreicvalda, Johana Volfganga Gētes poēmas “Lapsa Kūmiņš” pārstāstam]], 1848) šo stilistiku varēja tikai nostiprināt. Saites ar vācu skolas bīdermeieriskā vēlīnā romantisma tradīciju apliecina arī idilliski sadzīviskās, dabas lirisma caurstrāvotās titulu figurālu un ainavisku motīvu kompozīcijas (laikrakstiem ''Perno Postimees ehk Näddalileht'', 1857; “[[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|Pēterburgas Avīzes]]”, 1862). ==Akadēmiskās kvalifikācijas rādītāji== Sākot ar 1850. gadu beigām, Daugulis centās nostiprināt savu profesionālo reputāciju ar akadēmiskiem grādiem. Par 1857. gadā darināto Rembranta ˝[[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portreta]]˝ reprodukciju un cara Aleksandra II portretu 1858. g. Mākslas akadēmijā viņš ieguva brīvmākslinieka grādu. Pirmajā ksilogrāfijā izsmalcināti atdarinot vara grebumu, grafiķis tumšā tonalitāte imitēja Rembranta (''Rembrandt'') gaismēnu, sasniedzot augstu tehniskas meistarības pakāpi. Vēlāk – 1875. un 1883. g. par vēsturisko personu (Pētera I, Mārtiņa Lutera, Katrīnas II) portretu reprodukcijām Daugulis ieguva nākamos akadēmiskās kvalifikācijas apliecinājumus (III un II pakāpes mākslinieka grādus). ==Populāro satīrisko tēlu radīšana== Igaunijā dzimis un audzis, Daugulis neesot runājis latviski, tomēr viņš ņēma dalību ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta „''Pēterburgas Avīzes''” (1862-1865) izdošanā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|Vēsturisko fonu]]), darinot tam titula zīmējumu un daudzas izglītojošu rakstu ilustrācijas (visbiežāk lauksaimniecības mašīnu, pilsētu skatu atveidi). Īpaši izceļami humoristiskā pielikuma ˝''Dzirkstele''˝(vēlāk ˝''Zobugals''˝) (latviešu „smieklu avīzes”) personāžu atveidi: [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis]] (veco laiku aizstāvja tēls, kas netieši norādīja uz konservatīvo baltvācu muižniecību un pilsonību), [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis]] - latviešu zemāko slāņu tipi sociālo komentētāju lomās. Šīs karikatūras ieguva popularitāti latviešu sabiedrībā. Dauguļa radītie personāži tika atkārtots vēlākos citu grafiķu darbos, un, ņemot vērā tālaika Latvijas sabiedriskās dzīves kontekstu, grafiķis var tikt uzskatīts par latviešu politiski sociālās satīras uzsācēju vizuālās mākslās. Karikatūru kokgrebumos Dauguļa formveide nedaudz mainās; līnija kļūst atbrīvotāka, lokanāka, svītrinājumi krustojas un sabiezē. Ņemot vērā grafiķa darbības apstākļus, tuvākās analoģijas meklējamas 19. gs. vidus krievu ilustratoru un karikatūristu (Aleksandra Agina (''Александр Агин'') J. Kovrigina (''Ковригин'') u.c.) devumā. ==Darbs krievu presē un Dauguļa skolnieki== Pēc ˝''Pēterburgas Avīžu''” slēgšanas Daugulis turpināja strādāt krievu izdevumiem, izmantojot arī savas darbnīcas līdzstrādniekus; kopā ar tiem piedalījās krievu dzejnieka Gavrilas Deržavina (''Гаврила Державин'') kopoto rakstu ilustrāciju gravēšanā (1865.g.), ilgstoši pildīja ilustratora un ksilogrāfa reproducētāja pienākumus žurnālā ˝''Всемирная иллюстрация''˝ (līdz 1898, g,), publicēja kokgrebumus arī citos žurnālos (˝''Модный свет''˝, ˝''Огонек''˝, ˝''Нива''˝). Kokgrebumu tematika bija daudzveidīga, ilustrējamie sižeti mijās ar portretiem, aktuāliem politiskiem notikumiem, vinjetēm. Kokgrebumu formveide bija atkarīga no reproducējamā oriģināla un tāpat variējās, tonālā maniere mijās ar līniju un svītrinājumu dominēšanu. Krievijas mākslas kontekstā ražīgais grafiķis tika uzskatīts par vienu no vadošajiem savas nozares meistariem. Dauguļa darbnīcā mācījās divi grafiķi, kuri pastāvīgi darbojās jau Rīgā – Kārlis Kronvalds un igaunis Eduards Jakobsons. ==Mantojums== Vairākas Dauguļa ksilogrāfijas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā un Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Ровинский, Д. Подробный словарь русских граверов ХVI - ХIХ вв. Спб, 1895. #Penģerots, V. Augusts Daugulis // ''Ilustrēts Žurnāls'', 1928, Nr. 8, 228.-232.lpp. #Skulme, U. Jaunas ziņas par kokgriezēju Augustu Dauguli (1830–1899)// ''Daugava'', 1933, Nr. 7, 664.- 666. lpp. #Eesti nõukogude entsüklopeedia. I. Tallin, 1968. #Griķis, E. Augusts Daugulis (1830-1899) – pirmais profesionālais latviešu grafiķis. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1987. =Attēlu saraksts= # [[:image:Daugulis_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ne vēlāk par 1878. Kokgrebums. ''Всемирная иллюстрация'', 1878, Nr. 520, c. 14. # [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam.]] ''Ma-rahwa Kassuline Kalender'', 1848. # [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. # [[:image:Daugulis_Peterburgas_avizes.jpg|''Pēterburgas Avīzes''.]] Titula zīmējums. 1862. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|''Pēterburgas Avīzes''. Satīriskais pielikums ˝''Zobugals''˝. Titula zīmējums.]] 1852. Kokgrebums. # [[:image:Daugulis_Bizmanis.jpg|Bizmanis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 14, 160. lpp. # [[:image:Daugulis_Brencis_un_Zvingulis.jpg|Brencis un Žvingulis.]] ''Pēterburgas Avīzes''. 1862, Pielikums ''Dzirkstele'', Nr. 6, 57. lpp. [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Daugulis, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 2172 3018 2778 2009-02-23T21:06:44Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|thumb|Rīgas jūrmala. 1860. – 1870. gadi.]] '''Artemijs Gruzdins''' ( 1829 – 1891. 20. II). Lokālo 19. gs. otrās puses gleznotāju vidū portretists Gruzdins izceļas ar Minhenē iegūto akadēmiskās skolu, kas ļāva viņam, gan ne vienmēr pilnīgi, pārvarēt autodidakta sākotnējās elementārās iemaņas. =Biogrāfija= Artemijs Gruzdins (''Артемий Груздин'') dzimis 1829. g. Rīgas sīkpilsoņa vai amatnieka ģimenē. (Viņa uzvārda latviskais celms bija par iemeslu uzskatam par Gruzdina latvisko cilmi un attiecīgo uzvārda latviskojumu (Gruzdiņš). Tomēr uzvārds ir tikpat labi krievisks un saglabājušies dokumenti un signatūras norāda uz viņa piederību Rīgas krievu aprindām.) Pēc paša Gruzdina sniegtajām ziņām, viņš bija agri sācis nodarboties ar glezniecību Rīgā, vēlējies stāties Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Pēc Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann'') ziņām Gruzdins mācījies pie kāda daiļkrāsotāja, veidojies kā autodidakts un 1850. gados jau esot pelnījies ar portretu darināšanu Jelgavā un Kuldīgā. Uz šo laiku (1856. g.) attiecas viņa gleznotais Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības dibinātāja un dzejnieka Ulriha fon Šlipenbaha (''Ulrich von Schlippenbach'') portrets, kas agrāk atradies Kurzemes provinces muzejā. 1859. g., sakrājis naudu, Gruzdins aizceļoja uz Minheni, kur mācījās vietējā Mākslas akadēmijā pie Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') līdz 1864. g. Tai pašā gadā viņš atgriezās Rīgā un nākamos gados te bija nodarbināts galvenokārt ar portretu glezniecību. 1871. – 1873. g. Gruzdins mēģināja iegūt (bez panākumiem) Sanktpēterburgas mākslas akadēmijā brīvmākslinieka grādu. Pēc atgriešanās Rīgā Gruzdins, kā rakstīja Neimanis, ˝drīz iekritis melanholijā˝ un beidzis dzīvi ˝gara aptumsumā˝. Tomēr viņš līdz pat 1880. gadiem turpināja strādāt, pildot citkārt tam laikam pietiekami svarīgus pasūtījumus. ==Gruzdina glezniecība== Nedaudzie saglabājušies un zināmie Gruzdina gleznojumi, kā arī zudušo darbu reprodukcijas attiecas uz viņa darbības posmu pēc studijām Minhenē. Viņa portreti kopumā raksturojami kā akadēmiski idealizējoši un acīmredzami uzrāda iegūto skolu, kas izpaužas shematiski uzsvērtā formu pareizībā, nedaudz saldenu lokālkrāsu attiecinājumos, vienmērīgā apjomu modelējumā un virsmas nogludinājumā. Nozīmīgākais ir pazīstamā krievu rakstnieka ˝Ivana Turgeņeva portrets˝, kas bijis gleznots 1869. g. Bādenbādenē (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Saloniska reprezentācija (figūra dabiskā lielumā līdz ceļiem, izmeklēts modes kostīms, aizskars, spoguļrāmja smalkais profilējums, vāze fonā) un pozēšanas statika savienojas ar daļēju pozas atbrīvotību un izteiksmes apcerīgumu, kas visumā atbilst rakstnieka tēlam, kāds tas veidojas pēc citiem vizuāliem un literāriem avotiem. Figūra gaišā uzvalkā izceļas uz patumšā fona, tomēr formu veidojums ar gaismēnu nav noteicošs, naturālistiskās detaļas fiksētas lineāri precīzi. Citos Gruzdina portretos saloniski akadēmiska idealizācija ir vēl izteiktāka (nelielais ˝Dziedātājas Karoselli portrets˝, ap 1865, Tukuma muzejs, ar tā nosacīti itālisko tērpu un ainavu, kāds aristokrātiski kostimētais ˝Meitenes portrets˝, 1867, LNMM). 1868. g. Gruzdins bija gleznojis, domājams, pēc fotogrāfijas, oficiālo ķeizara Aleksandra II portretu pilsētas arsenālam (vēlāk tas gāja bojā sagrautajā Melngalvju namā Rīgā). Ovālais nezināma ˝Vīrieša portrets˝ (1860. – 1870. gadi, LNMM) pieder šai periodā parastajam reprezentatīvajam un dokumentējošam krūšu portreta tipam. Bez tam Gruzdins bija darinājis pēc grafiska parauga krievu dzejnieka ˝Vasilija Žukovska portretu˝ (ne agrāk par 1883, LNMM) un altārgleznu ˝Kristus Ģetzemanes dārzā˝ (1879, Varakļānu luterāņu baznīca). Gleznotājs bija pietiekami daudzpusīgs, lai pievērstos arī ainavai. Viņa ˝Ziemassvētku tirdziņš˝ (1879, nav saglabājies) atveidoja veduta tradīcijā Rīgas rātslaukumu ar tā ēkām, tirdziņa drūzmu un gaismām, savukārt panorāmiskajā ˝Rīgas jūrmalā˝ (1860. – 1870. gadi, LNMM) pilsētnieku pastaiga liedagā savienota ar saulrieta noskaņu. 1884. g. viņš bija gleznojis četrus Rīgas skatus rātsnama konferenču zālei (nav saglabājušies). ==Mantojums== Gruzdina zināmie darbi glabājas pašreiz Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Tukuma muzejā. Iespējams, kādi viņa darbības paraugi atrodami arī privātpersonu īpašumā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann W. Grusdin, Artemii Michailowitsch. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S.56–57; #Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= #[[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets.]] 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM #[[:image:Gruzdins_Rigas_jurmala.jpg|Rīgas jūrmala.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 55 x 79,5. LNMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Gruzdins, Artemijs]] __NOEDITSECTION__ 0 2161 3019 2776 2009-02-23T21:21:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring'') (1818. 31. VII – 1898. 26. IX) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, pasniedza privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskajām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodu. 1852., 1885. un 1889.g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte pārtrūka pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvākais dzīves veids noslēdzās ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Vesela rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites veiktās skaitīšanas, portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamajos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidi, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos, Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomi neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanību (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altārgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altārgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. To lielākās daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem („Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšņu baznīcas Krustā sisto gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agrīna darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiskā kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pašā laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra darbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”// ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 3020 3019 2009-02-23T21:22:15Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Derings_Foto.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] [[Image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|thumb|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[Image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Kleina_portrets.jpg|thumb|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859.]] [[Image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|thumb|Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[Image:Derings_Hanas_portrets.jpg|thumb|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849.]] [[Image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|thumb|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets. 1888.]] [[Image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kristus pie krusta. 1865.]] [[Image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] '''Jūliuss Dērings''' (''Julius Döring'') (1818. 31. VIII – 1898. 26. IX) – Latvijas mākslas vēstures kontekstā ievērojams baltvācu gleznotājs, kas vācu vēlīnā romantisma tradīciju un bīdermierisku tēlu interpretāciju savienoja ar 19. gs. dokumentējošu reālismu. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves gājums un personība== Jūliuss Dērings dzimis 1818. g. Drēzdenē drēbnieka ģimenē. Ilgstoši studējis Drēzdenes Mākslas akadēmijā (1830 – 1845), pēdējos septiņus mācību gadus pavadot akadēmijas profesora, pazīstamā Diseldorfas skolas pārstāvja Eduarda Bendemaņa (''Eduard Bendemann'') darbnīcā. Vairāki saglabājušies ar studiju gadiem datētie Dēringa zīmējumi apliecina labi apgūto konvencionāli akadēmisko lineāri plastisko formveidi. Studiju gados viņš nodarbojies ar vecmeistaru kopēšanu, darinājis lielu skaitu portretu, ceļojumos dokumentējis etnogrāfiskos tērpus (publicēti 1846. g. Eduarda Dullera (''Eduard Duller'') izdevumā „Vācu tautas vēsture” („''Geschichte des deutschen Volks''”)). 1845. g. Dērings pieņēma uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmetās Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildīja zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, pasniedza privātstundas, bija ārkārtīgi ražīgs portretu gleznotājs un zīmētājs, piepildīja vietējās baznīcas ar jaunām altārgleznām. Portretu pasūtījumi nāca visbiežāk no muižnieku un pilsoniskajām aprindām, altārgleznas tika darinātas parasti luterāņu dievnamiem. Līdztekus Dērings ņēma aktīvu dalību lokālajā kultūras dzīvē, bija ilgus gadus Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, bibliotekārs un rakstvedis (1857 – 1893), darbojies Kurzemes provinces muzejā, apzinājis kultūrvēsturiskos materiālus, bija sagatavojis Baltijas mākslinieku leksikonu, kura rokraksts kļuvis par galveno vēlāko analogo izdevumu avotu. Viņa dienasgrāmatas, atmiņu pieraksti satur daudz informācijas par mākslinieka ikdienas gaitām un vietējās mākslas dzīves apstākļiem. Dērings bija mākslinieks praktiķis, par viņa uzskatiem par mākslu iespējams vien spriest pēc fragmentārām atsauksmēm par citu mākslinieku veikumiem un netieši - pēc detalizēti fiksētas informācijas par savu darbu radīšanas gaitu. Viņš augstu vērtēja pamatīgu, rūpīgu māksliniecisko uzdevumu pildīšanu, kam bieži bija jāveltī ilgs laiks, negatīvi izteicās par dzīšanos pēc efektiem un „brašu” (''keck'') gleznošanu. Cik var spriest, kā cilvēks Dērings bijis darbaholiķis, kārtīgs, rūpīgs, taupīgs, pedantisks (precīzi uzskaitījis savos pierakstos gleznotam vai zīmētam darbam patērēto laiku u. c.), interesējies par jaunāko literatūru, pārvaldījis, bez dzimtās, franču un itāļu valodu. 1852., 1885. un 1889.g. Dērings ceļoja uz tālaika mākslinieku iecienītajiem reģioniem - Itāliju, Grieķiju un Palestīnu. Viņa daudzveidīgā aktivitāte pārtrūka pēc 1893. g. ; pēdējo gadu pasīvākais dzīves veids noslēdzās ar vecā mākslinieka un kultūras darbinieka nāvi 1898. g. ==Portreti== Dēringa kā mākslinieka galvenais žanrs bija zīmētie, eļļā un akvarelī gleznotie portreti, kuru kopējais skaits, pēc paša datiem, pārsniedza tūkstoti. No tiem saglabājušies un apzināti tikai nedaudzi. Tomēr salīdzinoši viendabīgais zināmo portretu raksturs ļauj domāt, ka zudušie bija darināti līdzīgi. Vesela rinda Dēringa zīmēto portretu tika litografēti Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā Jelgavā. Pēc Dēringa pētnieces E. Šmites veiktās skaitīšanas, portreta žanrā visražīgākais laiks viņam bija pirmajā desmitgadē pēc ierašanās Kurzemē, nākamajos gados portretu skaits pakāpeniski samazinājies, kam par daļēju iemeslu jāuzskata fotogrāfijas izplatību. Dērings bija spiests arī pietiekami bieži gleznot pēc fotogrāfijām. Tā kā viņa portretista darbība bija ļoti plaša, tajā atrodami tālaika priviliģēto aprindu visdažādākā vecuma modeļu atveidi, līdzās laikabiedriem tika gleznoti vēsturiskie portreti, kas papildināja muižnieku senču galerijas vai muzeju krātuves, atkarībā no pasūtījuma funkcijām intīmāki risinājumi mijās ar oficiālākiem. Citkārt kompozīcijas telpu piepildīja arī aksesuāri, interjera vai ainaviski motīvi, citkārt Dērings aprobežojās ar lakoniskāku indivīda tēlu izcēlumu uz bezpriekšmetiska fona. Stilistiski vienoti bija pāra portreti. Gan agrākos darbos, gan vēlākos, Dērings izmantoja reiz apgūto no klasiskās tradīcijas mantoto lineāri plastisko formu kā tēlojuma un harmonizācijas līdzekli, to savienojot ar iespējami izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju, kas ļāva objektivizēti fiksēt modeļu fizisko raksturu, kā tas ir, piemēram, litografētā ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portretā (1848, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM), kur nogludinātie apjomi neslēpj sejas proporcijas un mīksto vaibstu reljefu. Daļā no zināmajiem portretiem reprezentatīvi aksesuāri un modeļu oficiālā statusa zīmes savienojas ar bīdermeierisko psiholoģisko izteiksmju labskanību (firsta Johana Līvena portrets, 1849, SIA «Mežotnes pils», valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets, 1859, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM). Savukārt, brāļu Groševsku dubultportretā (1848, Poznaņa, Nacionālais muzejs) Dērings ar teatralizētu pozu, kostīmu un aksesuāru palīdzību demonstrē ne tikai dzejnieka Roberta un mednieka Kārļa dažādās dzīves lomas, bet arī radniecību, emocionālo tuvību, šai ziņā turpinot romantiķu draugu un tuvinieku atveida tradīciju. Ārsta un Kurzemes muzeja direktora vietnieka Karla Bursija portretā (1866, RVKM) reprezentatīvo stāstījumu atsver sāniski krēslā sēdošā modeļa atbrīvotā poza un elēģiski apcerīga izteiksme. Citos gadījumos bīdermeieriskā interpretācija vājinās vai zūd (piemēram, barona Johana fon Hāna un baroneses Adelaidas fon Hānas pāra portretos (abi 1849, RVKM). Savdabīgs uz citu darbu fona izceļas viņa ģimenes grupas portreta pārcēlums romantiskā sadzīves žanrā („Izbrauciens laivā pa Lielupi”, 1872, atrašanās vieta nav zināma, saglabājies zīmējums). Vēsturiskajos portretos Dērings bija, protams, atkarīgs no izmantotā senākā vizuālā materiāla (Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets, 1888, privātkolekcija). ==Altārgleznas un pievēršanās vēsturiskai tēmai== Otrs plašākais Dēringa žanrs bija altārgleznas, no kuru kopskaita (23) vairums ir saglabājušas. To lielākās daļas tēma ir Krustā sistais, vai nu viens (piemēram, Bauskas Sv. Gara baznīcā, 1860 – 1861), vai kopā ar sv. Mariju un sv. Jāni (Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā, 1865). Tēmu risinājums ir konvencionāls un tradicionāls. Dērings tiešāk vai netiešāk seko aprobētiem un arī slaveniem paraugiem („Kristus augšāmcelšanās” Asares baznīcā, 1853, atgādina kompozicionālā ziņā slaveno Ticiāna „Dievmātes debesbraukšanu (''Assunta'')”, Elkšņu baznīcas Krustā sisto gleznojot, 1861, autors esot iedvesmojies no Mikelandželo agrīna darba). Atkārtoti tika kopēti vai tieši atdarināti paraugi: Bērsteles baznīcas „Kristus uz ūdens”, 1861, bija gleznots pēc Jūliusa Šnora fon Karolsfelda (''Julius Scnorr von Carolsfeld'') zīmējuma, Jelgavas katoļu baznīcai tika kopētas Rafaeļa „Sv. Ģimene” un „Siksta madonna” u.c. Idealizētie un tipoloģiski vispārinātie tēli veidoti, sekojot Dēringa apgūtās skolas metodēm, sabalansējot vienmērīgi modelēto plastiku ar lokālo toņu kolorītu un nosacītu gaismēnu. Vairāki gandrīz identiski kompozīciju atkārtojumi (Iecavas, Jelgavas, Saukas, Bauskas katoļu baznīcās) liecina par tipveida produkciju. Toties ilgstošas un personiski radošas intereses un darba rezultāts bija Dēringa vēsturiskā kompozīcija „ Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”(1859 – 1871, Rīga, Ārzemju mākslas muzejs), kuras tēma tika interpretēta diseldorfiešu „reālistiskā romantisma” garā: tālos viduslaikos atrastais traģiskais sižets tika traktēts, tiecoties piešķirt situācijai atbilstošas un skaidri nolasāmas ainas dalībnieku psiholoģiskās izteiksmes, vēsturiskos kostīmus, reālistisku dienvidu ainavu fonā un vienojošu gaismēnu, saglabājot tai pašā laikā galveno varoņu sentimentālo idealizāciju, nosacīto apjomu plastisko pašvērtību, lokālkrāsu polihromiju un figurālās grupas centrētu piramidālo uzbūvi. ==Mantojums== Zināmie Dēringa darbi glabājas Rīgā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, Ārzemju mākslas muzejā Rīgā, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā, Mežotnes pilī (SIA „Mežotne”), Poznaņas Nacionālajā muzejā, privātkolekcijās, daudzās luterāņu un dažās katoļu baznīcās Latvijā, Žeimes baznīcā Lietuvā. =Bibliogrāfija= # Neumann W. Döring, Julius. In: Lezikon baltischer Künstler. Riga, 1908, S. 34 - 35; # Erdmane, Dace. Jūliusa Dēringa daiļrade un teorētiskā darbība. Latvijas Mākslas akadēmijas maģistra darbs. 2001. # Šmite, Edvarda. Jūliusa Dēringa glezna „Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi”// ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007, Nr. 9, 53. – 63. lpp. =Attēli= # [[:image:Derings_Foto.jpg|Jūliuss Dērings. Fotoportrets.]] # [[:image:Derings_Vilperta_portrets_Saberts.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] Ernsta Dāvida Šāberta litogrāfija pēc Jūliusa Dēringa zīmējuma. 1848. Papīrs, 43 x 32,2. RVKM # [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets.]] 1849. SIA «Mežotnes pils» # [[:image:Derings_Kleina_portrets.jpg|Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets.]] 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM # [[:image:Derings_Grosevsku_portrets.jpg|Brāļu Groševsku dubultportrets.]] 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe'') # [[:image:Derings_Hanas_portrets.jpg|Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM]] # [[:image:Derings_Ketlera_portrets.jpg|Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera portrets.]] 1888. Privātkolekcija # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Dērings, Jūliuss]] __NOEDITSECTION__ 0 2005 3021 2780 2009-02-23T21:27:44Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Zebode_Svena_portrets.jpg|thumb|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets. 1854.]] [[Image:Zebode_Balode.jpg|thumb|M. Balodes portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Balodis.jpg|thumb|J. Baloža portrets. 1867.]] [[Image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|thumb|Sieviete ar bērnu. 1875.]] '''Kārlis Ludvigs Zēbode''' (''Karl Ludwig Seebode'', 1826 – 1894. 21. II) – provinciālās sabiedrības portretists, viens no pazīstamākajiem Latvijas 19. gs. amatnieciski naivistiskiem gleznotājiem. =Biogrāfijas dati= Līdzšinējās faktoloģiskās ziņas par Zēbodi ir minimālas. Viņš ir dzimis 1826. g. Ozolmuižā, apguvis daiļkrāsotāja amatu Rīgā laikā no 1840. līdz 1847. g., domājams, šai vidē apguvis kādas figurālas motīvu atveidošanas iemaņas, kas kā izdziestoša tradīcija te vēl saglabājās. Nākamos gados Zēbode specializējās nelielu portretu glezniecībā, sākot to darīt jau Rīgā (ar 1854. g. datēts viņa Rīgas Zilās gvardes locekļa [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|J.K.Švena atveids]], Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM). Sākot ar 1855. g., Zēbode bija atbrīvots no kroņa nodokļiem, tātad, bija sācis darboties kā brīvmākslinieks. Spriežot pēc rakstītiem avotiem un datiem par portretu modeļiem, Zēbode pastāvīgi portretēja Vidzemes lauciniekus un provinces pilsētu pasūtītājus laikā no 1860. līdz 1880. gadu beigām. Zēbode esot producējis lielu skaitu portretu, acīmredzot tas bija viņa ikdienas peļņas darbs, ceļojot no vienas mājas uz otru un secīgi dokumentēja to apdzīvotājus (raksturīgie pāru portreti). Zēbode gan varēja pievērsties arī ainavas žanram. Dzīves beigās viņš bija spiests pārkvalificēties un kļūt par fotogrāfu. Tomēr, liekas, jaunajā arodā viņam negāja viegli, jo 1893. g., vecuma un slimību mākts, viņš lūdza Cēsu pilsētas pārvaldē pabalstu. Zēbode miris Cēsīs 1894. g. ==Zēbodes portreti== Zēbode pildīja savu modeļu (pasūtītāju) vizuālā dokumentētāja un reprezentētāja funkcijas, darinot mazus portretus uz papīra ar ūdenskrāsām. Detalizēti un aprakstoši fiksētās modeļu fiziskā rakstura, tērpa un sadzīves aksesuāru pazīmes savā kopumā rada pietiekami individualizētus tēlus, kuru pasīvās izteiksmes un pozas spēj veidot zināmu priekšstatu arī par modeļu psiholoģisko dzīvi. Tai pašā laikā pozu un izteiksmju statika, provinciāli svinīgie modes tērpi, rotājoši un stāstoši aksesuāri (tipiskās mazās ziedu buķetes uz galdiņiem fonos u. c.) apliecina pasūtītāju un mākslinieka orientāciju uz cienīga, kārtīga, labi tērpta pilsoniskās sabiedrības locekļa ideālu. Tas attiecināms ne tikai uz Zēbodes tēlotiem pilsētniekiem, bet arī uz zemniekiem. Portretējamo un to vides motīvu koptēls vēl atgādina bīdermeierisku estētiku. Tomēr tēli netiek veidoti tendenciozi idilliski, tēlu labskanību vājina Zēbodes aprakstošais reālisms. Zēbodes portretu sīkumainā detalizācija savienojas ar figūru un aksesuāru disproporcijām, nosacītu, no gaismēnas abstrahētu apjomu modelējumu, formu robežu akcentējumu, lokāliem krāsu laukumiem, tādējādi radot ārkārtīgi rūpīgu, amatnieciski viendabīgu un vienlaicīgi primitīvu, naivu gleznotāja stilu, kurā laikmetam tipiskā sociāli motivētā reprezentācija kļūst par dabisku šī stila elementu. Salīdzinot precīzi datētos 19.gs. 50., 60., 70. un 80. gadu darbus, Zēbodes attīstība maz manāma, kas skaidrojams ar iekapsulēšanos sākotnēji apgūtās tēlojuma konvencijās. Raksturīgi viņa mantojuma piemēri ir [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes]] un [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža]] portreti (abi 1867, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM),[[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg| „Sieviete ar bērnu”]](1875, LNMM), [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|„Trejmeitiņas”]](1860. – 1880. gadi, Cēsu vēstures un mākslas muzejs, turpmāk CVMM), [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T.Zaļkalna un brāļu portrets]] (1881), [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|„Jānis Usārs ar sievu”]](1888, CVMM). Ja 19.gs. otrajā pusē valdošo vērtību hierarhijā Zēbodes devums varēja tikt vērtēts un droši vien tika vērtēts mākslas cienītāju un izglītoto mākslas patērētāju aprindās kā maznozīmīga amatnieciska produkcija, 20.gs. un 21. gs. sākumā Zēbodes portretiem tika pievērsta mākslas vēsturnieku uzmanība un tie tika izcelti „naivās mākslas” vērtību kontekstā. ==Mantojums== Zināmie Zēbodes gleznojumi glabājas Cēsu vēstures un mākslas muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: Mākslas vēsture, II, Rīga: Grāmatu draugs, [1935], 403. lpp. * Bēms, R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados. Rīga: Zinātne, 1984. 112. – 113. lpp. * Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996, 54. lpp. * Leitis, A. Tīrradņi. Naivā māksla Latvijā. Rīga: Neputns, 2005, 9. – 14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zebode_Svena_portrets.jpg|Rīgas Zilās gvardes locekļa J.K.Švena portrets.]] 1854. Papīrs, akvarelis, guaša, 14,3 x 10. RVKM # [[:image:Zebode_Balode.jpg|M. Balodes portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM # [[:image:Zebode_Balodis.jpg|J. Baloža portrets.]] 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM # [[:image:Zebode_Sieviete_ar_bernu.jpg|Sieviete ar bērnu.]] 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM # [[:image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas.]] 1860. – 1880. gadi. Papīrs, akvarelis, guaša, 23,5 x 31,5. CVMM # [[:image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets.]] 1881. Papīrs, akvarelis. # [[:image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu.]] 1888. Papīrs, akvarelis, 29,5 x 22,9. CVMM <gallery> Image:Zebode_Trejmeitinas.jpg|Trejmeitiņas. 1860. – 1880. gadi. Image:Zebode_Zalkalni.jpg|T. Zaļkalna un brāļu portrets. 1881. Image:Zebode_Usars_ar_sievu.jpg|Jānis Usārs ar sievu. 1888. </gallery> [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Zēbode, Kārlis Ludvigs]] __NOEDITSECTION__ 0 1552 3023 2526 2009-02-24T21:17:51Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Nikolajs-II-foto.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto]] [[Image:Firsts_Livens_foto.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Firstienes Šarlotes Līvenas portrets. 1899]] [[Image:Gosvalda_gimene.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto]] [[Image:Fenikss_stradnieki.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto]] [[Image:Rainis_foto.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto]] [[Image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906]] [[Image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijā 1906. g. foto]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja tiešāk vai netiešāk politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Šajā periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes apriņķi (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi ietilpa Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija bija centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894.g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai, politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905.g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897.g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošajās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu kļuva latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija vairāk latviešiem pieejama (sk. mākslas izglītība). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētās palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19.gs. 90.gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, tomēr baznīcu pārvaldīja baltvācu elite un mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības starp dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905.g. revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906.g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908.g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t.s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Latvijā ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913.g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējās desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914.g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915.g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.]] # [[:image:Nikolajs-II-foto.jpg|Krievijas cars Nikolajs II]]. Foto. 1898. # [[:image:Firsts_Livens_foto.jpg|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u.c. pie tējas galda]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|J.Rozentāls. Firstienes Šarlotes Līvenas portrets]]. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM # [[:image:Gosvalda_gimene.jpg|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F.Grosvalda ģimene]]. Foto. 1904. # [[:image:Fenikss_stradnieki.jpg|Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa]]. Foto. 1897. # [[:image:Rainis_foto.jpg|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis]]. Foto. 1893. # [[:image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā.]] 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905.g. revolūcijā ]]. Foto. 1906. # [[:image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga]]. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM # [[:image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] # [[:image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā]]. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM <gallery> Image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. Image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. Image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2135 3024 2659 2009-02-24T21:35:43Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|thumb|Rīgas bulvāri. 20. gs. sākuma pastkarte]] [[Image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|thumb|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm.]] [[Image:Union_eka.jpg|thumb|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. 1899]] [[Image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|thumb|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889]] [[Image:Tornakalna_viadukts.jpg|thumb|Torņakalna viadukts Rīgā. 1908–1910]] [[Image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|thumb|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913]] [[Image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|thumb|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, 1904–1905]] [[Image:Krusta_baznica_Riga.jpg|thumb|Krusta baznīca Rīgā, 1909]] [[Image:Stokholmas_29.jpg|thumb|Mežaparks, dzīvojamā ēka. 1911]] [[Image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|thumb|Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris. 20. gs. s.]] [[Image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|thumb|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] [[Image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|thumb|Cesvaines pils pagalma fasāde. 1896]] [[Image:Juzefovas_pils.jpg|thumb|Juzefovas pils. 1901]] [[Image:Stamerienas_pils.jpg|thumb|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901–1905]] [[Image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|thumb|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. 1903–1905]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902–1905]] [[Image:Vilandes_1.jpg|thumb|Īres nams Vīlandes ielā1. R. Cirkvics,1898]] [[Image:Brivibas_55.jpg|thumb|Īres nams Brīvības ielā 55. 1900]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902]] [[Image:Laube_Brivibas_47.jpg|thumb|Īres nams Brīvības ielā 47. 1907]] [[Image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|thumb|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. 1907]] [[Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|thumb|A. Ķeniņa skolas ēka. 1905]] 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Latvijas arhitektūra (1890 – 1915) =Vispārējs raksturojums= ==Pilsētu izaugsme un izplatītākie ēku tipi== 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Latvijas teritorijā turpinājās aktīvs sociālo pārmaiņu un urbanizācijas process, kas bija aizsācies jau 19. gs. vidū – Latvija piederēja Krievijas impērijas stratēģiski un saimnieciski nozīmīgākajiem apgabaliem un attīstības temps šeit ievērojami pārsniedza vidējo līmeni impērijā. 19. gadsimta otrajā pusē strauji attīstījās rūpniecība, svarīga nozīme bija transporta sistēmas (it īpaši - dzelzceļu) un izaugsmei, modernizētas tika lielākās ostas Ventspilī un Liepājā, strauji paplašinājās pilsētu apbūve, pieauga to iedzīvotāju skaits. Sevišķi straujš attīstības kāpinājums bija raksturīgs Rīgai (sk. [[Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā]]), kas 19. un 20. gs. mijā bija viena no piecām lielākajām pilsētām Krievijas impērijā - laika posmā no 1897. līdz 1914. gadam iedzīvotāju skaits Rīgā palielinājās no 282 943 līdz 530 000. 19. gs. beigās par vienu no lielākajām pilsētām kļuva Jelgava (sk. Jelgavas arhitektūra), tomēr gadsimtu mijā to apsteidza Liepāja, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza 100 000 (sk. Liepājas arhitektūra). Izaugsme skāra arī Cēsis, Daugavpili, Valku, Ventspili, Rēzekni, u.c. Vairāku pilsētu plānojumā izmaiņas veidojās, likvidējot novecojušās fortifikāciju būves. Rīgā, piemēram, vēl 19. gs. otrajā pusē to vietā radās bulvāru loks – jauns, moderns pilsētas centrs ar parku zonu. 19. gadsimta gaitā Latvijā parādījās virkne jaunu ēku tipu, atspoguļojot kopējo situāciju Eiropā. Minēto ēku celtniecība turpinājās arī 19. un 20. gs. mijas periodā – to vidū rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, ostas, dažādas hidrotehniskās un inženierbūves, aktivizējās mācību, kultūras un tirdzniecības ēku būve, tika celtas komerciestādes, biedrību un veselības aprūpes ēkas, turpinājās dievnamu būve (sk. baznīcu arhitektūra), u.c. Par visizplatītāko ēku tipu pilsētās bija kļuvuši īres nami, kuru būvniecību sekmēja pieaugošais pieprasījums pēc dzīvojamās platības, kā arī īpašnieku centieni pēc peļņas. Tika celti arī pilsētas savrupmājai tuvināti dzīvojamie nami ar nelielu izīrējamo dzīvokļu skaitu, kā arī mazstāvu koka (citviet arī ķieģeļu) dzīvojamās mājas. Šādas tipoloģijas celtnes bija dominējošas lielākajā daļā Latvijas pilsētu, kā arī Rīgas priekšpilsētās. Rūpniecības zonās bija izveidojušies strādnieku rajoni, tai skaitā ar baraku tipa ēkām, kurās sadzīves apstākļi nereti bija ārkārtīgi zemā līmenī. Centieni risināt strādnieku sociālos jautājumus īpaši aktivizējās pēc 1905.–1907. gada notikumiem. 19. gs. beigās arvien pieaugošie celtniecības apjomi aktualizēja pilsētu infrastruktūras problēmas un radīja nepieciešamību pēc jauniem būvnoteikumiem. Rīgā būvnoteikumi (ar dažādiem nosaukumiem) tika izdoti 1867., 1881. un 1904. gadā, reglamentējot apbūves raksturu un daļēji arī funkcionālo zonējumu. Līdzīgi būvnoteikumi tika izdoti arī citām pilsētām un apdzīvotajām vietām (piemēram, Liepājai – 1890. gadā). Būvnoteikumi sekmēja viendabīgas apbūves veidošanos, un radīja priekšnoteikumus vairāku Latvijas pilsētu centrālo zonu harmoniskam risinājumam, Rīgā piešķīra centrālajiem rajoniem pilsētbūvnieciska ansambļa raksturu. 20. gadsimta sākumā, sekojot Eiropā populārajām dārzu pilsētas teorijām, tika likti pamati Mežaparka apbūvei pie Rīgas. ==Arhitektūras stilistiskā attīstība Latvijas pilsētās== 19. gadsimta 90. gados turpinājās historisma uzplaukuma laiks, tomēr historisma (jeb eklektisma) pacēlums, kas bija aizsācies vēl 19. gs. 60 gados, 19. gadsimta pēdējos gados tuvojās noslēgumam. Pilsētu arhitektūrā būtiski izmanījās ēku mākslinieciskās kompozīcijas paņēmieni - apjomi kļuva sarežģītāki, fasādes plastiskākas, piesātinātāks kļuva arhitektoniskais un ornamentālais dekors. Arvien spēcīgāka kļuva pretruna starp laikmetīgu telpiski konstruktīvu risinājumu un ārējo māksliniecisko noformējumu. Rūpniecības ēku celtniecībā jau 19. gs. beigās sāka izmantot metāla karkasa konstrukcijas, zāģveida jumtus ar virsgaismām (piemēram, Rīgā, gumijas fabrikas „Provodņik”, 1894, inž. E. fon Trompovskis). 19. gadsimta pēdējos gados Latvijas arhitektūrā parādījās jauni, historismam pretēji konstruktīvā un dekoratīvā risinājuma principi, kas veicināja jūgendstila attīstību. Celtņu arhitektoniskais veidols kļuva pakārtots plānojuma struktūrai. Ap 1898. gadu Latvijas arhitektūrā, joprojām saglabājoties historisma stilistikai, vērojamas pirmās jūgendstila izpausmes. Par jūgendstila centru Latvijā kļuva Rīga, kuras nozīme reģiona saimnieciskajā un kultūras dzīvē arvien palielinājās. Agrā jūgendstila perioda hronoloģiskās robežas Rīgas arhitektūrā ietver laika posmu no 1898. gada līdz 1905./06. gadam, saglabājoties arī historismam. No 1905./06. līdz 1914. gadam Rīgā ir vēlā jūgendstila periods, kura laikā notiek pievēršanās nacionālajam romantismam, kā arī neoklasicismam. Vienlaikus vērojams arī t.s. dzimtenes mākslas izpausmes. Latvijas citu pilsētu arhitektūrā jūgendstils neieguva plašu rezonansi, tomēr jūgendstila iespaids 20. gadsimta pirmajos gados bija vērojams Liepājas arhitektūrā, Jelgavā, Daugavpilī u.c. Atšķirībā no Rīgas agrā jūgendstila arhitektūras, ēku fasādes dekorētas atturīgāk. Vairākās Austrumlatvijas un Kurzemes pilsētās dzīvojamo un sabiedrisko ēku arhitektūrā raksturīgas reģionālas ķieģeļu stila variācijas. Atsevišķu Latvijas pilsētu, kā arī apdzīvotu vietu arhitektūrā, saglabājoties historisma dominējošajam iespaidam, veidojās savdabīgas reģionālas variācijas nacionālā romantisma un ķieģeļu stila arhitektūras ietvaros, pievēršoties plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa pielietojumam ēku celtniecībā. Tomēr minētā tēma nav pietiekami pētīta. ==Arhitektūra lauku apvidos== Ārpus pilsētu teritorijām risinājās galvenokārt tradicionālu ēku - dievnamu, kā arī kungu māju, muižu u.tml. ēku būvniecība. Šeit arhitektūra turpināja attīstīties historismam raksturīgā gultnē, atspoguļojot uzplaukumu gan celtniecības apjomu, gan ēku mērogu un greznības ziņā. Visā 19. gadsimta gaitā aktīvi risinājās jaunu, komfortablāku un vizuāli iespaidīgu piļu un muižu būvniecību, tās priekšnoteikumi bija saistīti ar ekonomiska rakstura izmaņām - pāreja no klaušu nomas uz naudas renti un zemnieku sētu pārdošana „par dzimtu” sekmēja arī muižu īpašnieku materiālās labklājības pieaugumu un muižas nereti pārvērta laikmetīgos saimnieciskos uzņēmumos ar vērienīgām ražotnēm, kas ietvēra arī saimnieciska rakstura būves. Historisma stila attīstība Latvijas teritorijā risinājās līdzīgi meklējumiem citās zemēs, līdz ar to lokālas īpatnības un izteiktas reģionālas īpatnības historisma arhitektūrā nav konstatējamas. Salīdzinot ar 19. gadsimta vidu, gadsimta beigās raksturīga lielāka interese par franču un vācu renesanses arhitektūras paraugiem (Kokneses pils, arh. K.D.Neiburgers, V. Neimanis, 1894-1901; pils gājusi bojā Pirmā Pasaules kara laikā; Kalkūnes pils, V. Neimanis, 1890-1892; Cesvaines pils, 1896., H.Gīzenbahs), kā arī centieni pievērsties neobaroka iespējām. Lauku apvidos historisms saglabāja stabilas pozīcijas līdz pat Pirmajam Pasaules karam, vienlaikus atspoguļojot periodam raksturīgu racionālistisko tendenču iespaidu (Lakšu kungu māja, ap 1900, arh. V. Bokslafs). Pēc 1905.-1907. gada revolūcijas notikumiem, pēc kuras daudzas muižas tika nodedzinātas, renovācijas procesā šīs tipoloģijas celtņu arhitektūrā pieauga neoklasiko tendenču (Juzefovas kungu māja, 1909, arh. V. Neimanis), kā arī dzimtenes stila iespaids. ==Arhitekti== Ja 19. gadsimta vidū Latvijā visas nozīmīgākās celtnes bija celtas pēc Berlīnes un Pēterburgas arhitektu projektiem, 19. gs. otrajā pusē aizsākās arī pirmo profesionālo latviešu arhitektu darbība, kuru vidū īpaša nozīme bija pirmā akadēmiski izglītotā latviešu tautības arhitekta J. F. Baumaņa darbībai. Aktivizējoties Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļai (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]), ap 1880. gadu Latvijas arhitektūrā jau dominēja vietējie kadri – Rīgas Politehnikuma absolventi. 19. gadsimta beigās, pieaugot Arhitektūras nodaļas absolventu skaitam, arvien nozīmīgāks kļuva viņu darbs arī citās Latvijas pilsētās, daļēji arī muižu būvniecībā. Lokālajā kultūras vidē organiski iekļāvās arī ieceļojušie arhitekti – F.V. Hess, G.O. Hilbigs, H.K. Šēls M.P. Berči u.c. Rīgā inonovāciju apguvi sekmēja arī Rīgas arhitektu biedrība, kas darbību atjaunoja 1886. gadā. ==Rīgas arhitektūra 19. un 20. gs. mijā== Jau kopš 19. gadsimta otrās puses, Rīga ekonomiskajās izaugsmē bija kļuvusi par lielpilsētu. 19. un 20. gs. mijā pilsētas izaugsmes rādītāju vidū bija gan strauja industrializācija un pilsētas reprezentablās zonas paplašināšanās, gan nomaļu urbanizācija un strādnieku rajonu augšana priekšpilsētās. Rīgas arhitektūras attīstībā pacēlums strauji aizsākās 19. gs. vidū pēc nocietinājumu vaļņu nojaukšanas 1857.-1863. gadā, kad radās priekšnoteikumi pilsētbūvnieciskās situācijas modernizācijai, kā arī aktīvai mūra dzīvojamo namu celtniecībai. Jau 19. gadsimta 80. gados tika pabeigta t.s. bulvāru rajona apbūve un turpmākās mūra ēku būvniecības aktivitātes ietiecās arvien dziļāk priekšpilsētu zonā. 20. gadsimta pirmajos gados būtisks laikmetīgu ideju atspulgs saistīts ar dārzu pilsētas izveidi Mežaparkā. (sk. savrupmājas). 19. gadsimta pēdējie divi gadi Rīgā bija t.s. celtniecības buma laiks. 20. gadsimta pirmajos gados ekonomiskās, kā arī politiskās situācijas rezultātā celtniecības apjoms saruka, no jauna pieaugot līdz ar 1909. gadu un turpinoties līdz pat perioda beigām. Līdztekus risinājās arī plaša koka ēku celtniecība, kas samazinājās perioda beigās, palielinoties mūra ēku skaitam. ===Agrā jūgendstila periods. Historisms un inovāciju apguve=== Pieaugot celtniecības apjomam, radikāla rakstura inovāciju realizācijai šķēršļus radīja sabiedrības konservatīvisms, ko atspoguļo gan arhitektūras konkursu rezultāti, gan sabiedrisko ēku celtniecība 20. gs. sākumā - piemēram, Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēka, Valsts Bankas ēka, Biržas komercskola, Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ēka, u.c. Celtņu arhitektoniskajam veidolam vēl saglabājot spēcīgu saikni ar historismu, to ēku plānojumos, kā arī interjeru dekoratīvajās apdarēs, izmantoti arī jūgendstilam raksturīgi motīvi, kas atsevišķu elementu veidā varēja iekļauties arī konvencionāli veidotajos fasāžu risinājumos. Vēlā jūgendstila periodā sabiedriska rakstura celtņu (tai skaitā - komerciestāžu) arhitektūrai raksturīga pievēršanās neoklasicismam (bieži – kopā ar jūgendstila vai nacionālā romantisma elementu iestrāvojumiem). Stilistiskās inovācijas visaktīvāk izpaudās īres namu būvniecībā, kas Rīgā tika izvērsta īpaši plaši. Inovācijas Rīgas arhitektūrā neveidojās izolēti (sk. [[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|sakari ar citām mākslas skolām]]). Latvijas teritoriālā atrašanās Krievijas impērijas sastāvā noteica pašsaprotamu saikni ar Sanktpēterburgas arhitektūru. Stilistisko meklējumus noteica ciešā saikne ar Vācijas arhitektūru, svarīgi iespaidi tika gūti Austrijas, kā arī Francijas u.c. valstu arhitektūrā. Ap 1905. gadu aktivizējās interese par Somijas arhitektūras meklējumiem. 19. gadsimta pēdējos gados Rīgas arhitektūrā, strauji pieaugot ēku kvantitatīvajam apjomam, arvien nozīmīgāks kļuva racionāli pārdomāts un funkcionāls ēku plānojuma risinājums. Ēku fasādēs līdzšinējie historisma stilam raksturīgie paņēmieni – tai skaitā Berlīnes skolas vēlais klasicisms, neogotika (pievēršoties arī Tjūdoru gotikas variantam) vai neorenesanse (arī franču renesanses paraugi), bija sevi izsmēluši un iespējas tika meklētas vairāku līdz šim Rīgā mazāk populāru historisma stilu ietvaros - pievēršoties neobarokam, kā arī 18. gadsimta mākslai, tai skaitā tā reģionālajam variantam – t.s. birģeru klasicismam, kura raksturīgo iezīmju vidū ir brīva attieksme pret klasiskās arhitektūras mantojumu atsevišķu elementu lietojumā. Birģeru klasicisma paņēmieni raksturīgi Rīgas pilsētas 2. (krievu) teātra ēkas arhitektoniskajam veidolam (A. Reinbergs. 1900–1902), kā arī vairāku dzīvojamo ēku arhitektūrai, piemēram – V. Nemaņa projektētajam īres namam Doma laukumā 1 (1901). Ēku fasāžu kompozīcijās, pieaugot racionālistiskajām tendencēm, vēsturiskie stili arvien biežāk ieguva brīvas interpretācijas formas un populāri kļuva motīvi, kas, būdami tradicionāli, vienlaikus atbilda arī jūgendstila ikonogrāfijai (sk. [[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Piemēram, dekorā (tai skaitā ēku interjeros – sk. [[Rīgas jūgendstila perioda interjeri]]) dabas motīvu attēlojumā varēja pievērsties interpretācijām par Berlīnes-Potsdamas rokoko vai vēlās gotikas mākslas raksturīgiem paņēmieniem, manierisma hibrīdajiem maskaroniem u.c. === Izmaiņas dekoratīvajos paņēmienos un būvtēlniecības popularitāte === Ēku fasādēs popularitāti ieguva netradicionālas logu formas (apaļas, t.s. atslēgas cauruma), logu iestiklojumā plaši tika lietotas vitrāžas (sk. [[Ernsts_Tode|E. Tode]]), fasāžu apdarē ienāca jauni materiāli (majolikas un metlaha flīzes, metāla kalumi). Raksturīga interese par izsmalcinātām polihromijas iespējām, kas atklājas gan jau minēto materiālu pielietojuma rezultātā, gan krāsojumos, atsevišķos gadījumos pievēršoties mozaīkas tehnikai. Jau agrā jūgendstila sākuma posmā Rīgas ēku dekorā laikā lielu popularitāti ēku dekorā ieguva bagātīgs, aplikatīvs dekoratīvās tēlniecības pielietojums. 19. un 20. gadsimtu mijā simbolisma caurstrāvotu ideju ietekmē aktivizējās interese par dekoratīviem elementiem kā noteiktiem simboliem un specifiska vēstījuma nesējiem un jūgendstila ēku dekorā liela vērība tika piešķirta dekoratīvo motīvu semantikai. Dekoratīvo motīvu klāsts atspoguļoja gan tieši jūgendstilam raksturīgus, gan arī no historisma stiliem pārmantotu tematiku. Agrā jūgendstila periodā, it īpaši ap 1902-1903. gadu, jūgendstila ikonogrāfiskie motīvi ēku fasāžu dekorā pakāpeniski kļuva dominējoši, to risinājumā pieauga stilizācija. Viens no pirmajiem namiem Rīgā, kura fasāžu risinājumā jau plaši izmantots jūgendstila dekors, ir 1899. gadā arhitekta Alfrēda Ašenkampfa projektētā dzīvokļu un veikalu ēku Audēju ielā 7/9. Raksturīgi agrā jūgendstila nami ir īres nams Tallinas ielā 23 ([[Konstantīns_Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eižens_Laube|E.Laube]], 1901). Raksturīgāko Rīgas agrā jūgendstila īres namu vidū ir [[Mihails_Eizenšteins|M. Eizenšteina]] ēkas Alberta un Elizabetes ielā, kā arī vairāki [[Būvbirojs_H._Šēls_un_F._Šefels|H. Šēla un F. Šefela]] nami, sk. arī [[Augusts_Folcs|A. Folcs]], [[Oto_un_Vasils|Oto un Vasils]]). Agrā jūgendstila perioda beigās būvtēlniecības pielietojums kļuva askētiskāks. ===Vēlā jūgendstila periods. Racionālistisko tendenču pieaugums === 19. un 20. gadsimtu mijas perioda otrajā pusē ēku risinājumos arvien lielāka vērība tika piešķirta racionālam plānojumam, celtņu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojas centieni izvairīties no dekoratīvām pārmērībām, dekora pakļaušana arhitektūrai. Fasāžu dekoratīvajos risinājumos atspoguļojās spēcīgāks nedekorēto laukumu estētiskās vērtības izakcentējums (jūgendstila „amor vacui”), pieauga centieni operēt ar tīri arhitektoniskiem elementiem (erkeriem, balkoniem, lizēnām u.c.). Arhitektonisko masu risinājumi izteiktāk pakļāvās jūgendstilam raksturīgajam „ornamentācijas principam” - tie tika mīkstināti (Meistaru iela10, F. Šefels, 1909), vai gluži pretēji – pakļauti ģeometrizētai stūrainībai, atspoguļojoties arī ēku siluetu traktējumos (Brīvības iela 47, E. Laube). Fasādēs biežāk tika izmantoti dabiski materiāli un dekoratīvā efekta veidošanā nereti estētiska pašvērtība piešķirta faktūru kontrastiem, apdares materiālu raupjumam, citreiz – it īpaši perioda beigās – varēja tikt akcentēts materiāla augstvērtīgums un kvalitāte (piemēram, slīpēta un pulēta granīta plākšņu pielietojums–Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības bankas, veikalu un dzīvokļu ēka Tērbatas ielā 14, K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.). === Arhitektūras dekora stilistisko robežu problēma === Rīgas vēlā jūgendstila arhitektūras dekoram raksturīga formālo paņēmienu daudzveidība un plašs ikonogrāfisko motīvu spektrs, kas bija saistīts ar citu stilistisko virzienu aktivizēšanos un savstarpēju pārklāšanos. Svarīga loma bija t.s. dzimtenes mākslai (arhitekta A. Reinberga īres nams Skolas ielā, 1905), ne mazāk būtisks bija nacionālais romantisms, kura aktivizēšanās pēc 1905. gada bija saistīta ar Somijas arhitektūras iespaidu transformāciju. Minētie virzieni noteica pārmaiņas arhitektūras dekoratīvajā risinājumā, apdares materiālu izmantojumā, kā arī fasāžu un interjeru dekoratīvā noformējuma jomā (K.Pēkšēna un E. Laubes A. Ķeniņa skolas ēka, Kļaviņas nams – abi 1905.) Ap 1907. gadu fasāžu risinājumā, kā arī atsevišķu dekoratīvu elementu veidā, parādījās interese par neoklasicismu, kas konsekventā formā Rīgas arhitektūrā realizējās vairāku ēku risinājumos ap 1910. gadu. Arī neoklasicisms varēja sintezēties gan ar jūgendstila, gan ar nacionālā romantisma elementiem. Spilgtākais piemērs šai ziņā ir ir E. Laubes, E. Poles Latviešu biedrības nams ar Jaņa Rozentāla mozaīku-fresku fasādes augšdaļā. Tiešie jūgendstila motīvi, kas bija ieguvuši izplatību ap gadsimtu miju, nereti ieguva zināmas inerces raksturu, tāpat kā naturālistisks floras un faunas motīvu attēlojums. Plastiski izakcentētās, aplikatīvās būvplastikas vietu ieņēma cilņi, kuros varēja iekļauties gan figurāli motīvi, gan abstrakts un spēcīgi stilizēts ornaments. Plašu izplatību bija ieguvuši ornamentāli risinājumi apmetumā – tonāli un reljefi, kā arī t.s. iegrebtais ornaments - sgrafito variants, kurā lineāro zīmējumu varēja papildināt arī atveidotā motīva viegls plastisks modelējums. Populāras kļuva brīvas vēsturisko stilu ornamenta stilizācijas – kartušas un rokaja, motīvi, palmetes u.c. un to savstarpējās kombinācijas. Raksturīgi ir ritmizēti vienādu ciļņu atkārtojumi starpstāvu pārsegumu līmenī. Nereti kā papildinošs elements lietoti arī ciļņi virs portāliem, kā arī zelmiņos. Šāda dekora izplatību īres namu arhitektūrā sekmēja noteiktas tipoloģijas celtņu popularitāte, kuras apzīmēšanai J. Krastiņš lieto apzīmējumu - „stateniskais jūgendstils” – ēkas fasādes galveno organizācijas principu nosaka vertikāli, cauri stāviem ejoši erkeri, kas augšstāva līmenī noslēdzas ar balkoniem. Pārseguma daļā erkeri bieži vainagoti ar stilizētiem zelmiņiem. Ēkai atrodoties kvartāla stūrī, tika veidots vainagojošais tornītis. Šāds apjomu risinājums bija izplatīts tālaika Vācijas arhitektūrā un atspoguļojas Vācijā izdoto arhitektūras žurnālu publikācijās, it īpaši Rīgas arhitektu iecienītajā ''Architektoniche Rundschau'' ap 1905.-1907. gadu. Jāatzīmē, ka minētās tipoloģijas celtnes saglabāja līdzību ar tām vācu renesanses varianta stilizācijām, kas Rīgā bija ieguvušas popularitāti vēl agrā jūgendstila periodā. Tomēr vispārinātā shēma katrā atsevišķajā gadījumā risināta atšķirīgi gan arhitektonisko elementu, gan zelmiņu formās un dekorā. (Baznīcas ielā 5, 1907, arhit. F. Šefels, Matīsa iela 40/42, 1907, arhit. J. Alksnis). Ap 1909. gadu, pieaugot klasicizējošo tendenču īpatsvaram, popularitāti iemantoja minētās tipoloģijas ēkas reducēts variants, kuram raksturīgi plaši apjomu laidumi, nogludināts siluets, erkeru saplacinājums, bet stūra risinājums veidots ar lēzenu noapaļojumu, citreiz – ar kupola pārsegumu. Perioda beigās atsevišķu ēku arhitektūrā jau saskatāmas iezīmes, kas priekšvēsta 20. –30. gadu periodam raksturīgās izpausmes. ==Mantojums== 19. un 20. gs. mijas arhitektūras mantojums Rīgā ar lielo saglabājušos ēku skaitu un apbūves blīvumu, kā arī profesionāli augstvērtīgiem darbiem, ir nozīmīgs laikmeta stilistisko tendenču apliecinājumā Eiropas kontekstā. Ne mazāk būtiska ir arī atgriezeniskā saikne, kura parāda arhitektūru, kas karu un postījumu rezultātā zudusi Eiropā – it īpaši Berlīnē un Drēzdenē. <div align=right>S. Grosa</div> =Bibliogrāfija un attēlu avoti= # Lejnieks, J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums. 1989. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore Sāne-Alksne L. Liepāja, 1991. # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,1996. # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām Rīga, 1998. # Zilgalvis J. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. Rīga,1998. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. Grosa S. Rīga: Jumava, 1999. # Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga, 2002. # Bremša, L., Brasliņa, A., Bruģis, D., Pelše, S., Pujāte, I. Latvijas mākslas vēsture. Rīga, 2003. # Grosa, S. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava, 2003. # Grosa, S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # Kaminska, R., Bistere, A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns, 2006. =Attēli= # [[:image:Rigas_bulvari_20_gs_sakuma_pastkarte.jpg|Rīgas bulvāri.]] 20. gs. sākuma pastkarte # [[:image:Jesena_porcelana_fabrika.jpg|J. Jesena porcelāna fabrikas kopskats. 1901.g. zīm. Attēls no: Konstants Z. Polukēviča T. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga–1994.]] # [[:image:Union_eka.jpg|Krievijas elektrotehniskās sabiedrības „Union” ēka. H. Šēls. 1899.]] # [[:image:Rigas_dzelzscela_stacija.jpg|Rīgas I dzelzceļa stacijas galvenā ēka. 1884–1885, kapela –1889.gads. Attēls no: Lejnieks J. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989.]] # [[:image:Tornakalna_viadukts.jpg|Torņakalna viadukts Rīgā. Firma Weiss und Freitag, inž. J. Knolls. 1908–1910.]] # [[:image:Liksnas_katolu_baznica.jpg|Līksnas katoļu baznīca. 1909–1913.]] # [[:image:Borisa_Gleba_baznica.jpg|Sv. Borisa un Gļeba baznīca Daugavpilī, arhitekts nav zināms, 1904–1905.]] # [[:image:Krusta_baznica_Riga.jpg|Krusta baznīca Rīgā, arhit. V. Bokslafs, E. Frīzendorfs, 1909.]] # [[:image:Stokholmas_29.jpg|Mežaparks, dzīvojamā ēka Stokholmas ielā 29. G. Fon Tīzenhauzens. 1911.]] # [[:image:Kurmajas_prospekts_2_4_6.jpg|Liepāja, Krievijas Austrumāzijas kuģniecības kantoris Kūrmājas prospektā 2/4/6. 20. gs. sākums]] # [[:image:Laukakmenu_kiegela_eka_Madona.jpg|Plēsto laukakmeņu un sarkanā ķieģeļa ēka Madonā]]. Fasādes fragments. 19. gs. b.– 20. gs. s.]] # [[:image:Cesvaines_pils_pagalma_fasade.jpg|Cesvaines pils pagalma fasāde. H.Gīzenbahs, 1896. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Juzefovas_pils.jpg|Juzefovas pils. V. Neimanis, 1901.Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Stamerienas_pils.jpg|Stāmerienas pils. Atjaunota 1908. gadā. Attēls no: Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga–1996.]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka K. Valdemāra ielā 2a. A. Reinbergs, 1901–1905.]] # [[:image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|Valsts Mākslas (kādreizējais Rīgas pilsētas) muzejs. V. Neimanis, 1903–1905.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (mūsd. Latvijas Mākslas akadēmija). V. Bokslafs. 1902–1905.]] # [[:image:Vilandes_1.jpg|Īres nams Vīlandes 1. R. Cirkvics,1898.]] # [[:image:Brivibas_55.jpg|Īres nams Brīvības ielā 55. (t.s. ''Büngnerhoff'') . A. Gīzeke, V. Neimanis, 1900.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Teātra ēka Kronvalda bulv. 2. 1900–1902.]] # [[:image:Audeju_7_9.jpg|Īres nams Audēju 7/9. A. Ašenkampfs, 1899.]] # [[:image:Tallinas_23_Portals.jpg|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. K. Pēkšēns, E.Laube, 1901.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. H. Šēls, F. Šefels, 1902.]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|Īres nams Smilšu ielā 8. H. Šēls, F. Šefels. 1902.]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Īres nams Elizabetes 10b. M. Eizenšteins, 1903.]] # [[:image:Meistaru_10.jpg|Īres nams Meistaru iela 10. F. Šefels, 1909]] # [[:image:Laube_Brivibas_47.jpg|Īres nams Brīvības 47. E. Laube, 1907.]] # [[:image:Kronvalda_10_Fragments.jpg|Īres nams Kronvalda bulv.10. Fasādes fragments. K.Pēkšēns, E. Laube, 1907.]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka. K.Pēkšēns, E. Laube, 1905.]] # [[:image:Elizabetes_14.jpg|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. (mūsd. – Nacionālā bibliotēka), E. Pole, 1909.]] # [[:image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Latviešu biedrības nams. E. Laube, E. Pole, 1909.]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. K. Pēkšēns, A. Medlingers, 1909.]] # [[:image:Matisa_40_42.jpg|Īres nams Matīsa iela 40/42. J. Alksnis, 1907.]] =Literatūra un attēlu avoti= # ''Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J''. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām R. 1998. # ''Krastiņš J''. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga–2002. # ''Bremša L., Brasliņa A., Bruģis D., Pelše S., Pujāte I'' Latvijas mākslas vēsture Rīga– 2003. # ''Bruģis D''. Historisma pilis Latvijā. 1996. Rīga,–1996. # ''Zilgalvis J''. Daugavas muižas. 18.gs.–20. gs. sākums. –Rīga,– 1998. # ''Lejnieks J''. Rīgas arhitektūra. Fotoalbums.–1989. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstils. Pastaigas pa Rīgu jūgendstila laikmetā. Ceļvedis. Rīga: Jumava–2003. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sast. ''Grosa S''. Rīga: Jumava–1999. # ''Grosa S''. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (promoc. darbs sagat.) # ''Kaminska R. Bistere A''. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. Rīga: Neputns–2006. # Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam. Sastādītāja un teksta autore ''Sāne-Alksne L''. Liepāja–1991. <gallery> image:Audeju_7_9.jpg|Īres nams Audēju 7/9. 1899. image:Tallinas_23_Portals.jpg|Īres nams Tallinas ielā 23. Portāls. 1901. image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|Īres nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|Īres nams Smilšu ielā 8. 1902. image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|Īres nams Elizabetes 10b. 1903. image:Meistaru_10.jpg|Īres nams Meistaru iela 10. 1909. Image:Elizabetes_14.jpg|Bankas ēka Elizabetes ielā 14. 1909. Image:Laube_Latviesu_biedribas_nams.jpg|Latviešu biedrības nams. 1909. Image:Terbatas_14.jpg|Bankas ēka Tērbatas ielā 14. 1909. Image:Matisa_40_42.jpg|Īres nams Matīsa iela 40/42. 1907. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2134 3025 2614 2009-03-04T21:09:40Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901]] [[Image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|thumb|Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916]] [[Image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|thumb|Advokāts un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906]] Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā dominēja tipisks plaukstoša kapitālisma mākslas tirgus, ko veidoja galvenokārt mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Mākslas darbu patērēšanu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un kaut kādā mērā - politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). =Ierobežotais pieprasījums pēc tēlotājas mākslas= Neraugoties uz vispārējo mākslas dzīves paplašināšanos un tās procesu aktivizēšanos, mākslas darbu patērēšana bija atšķirīga dažādos mākslas veidos (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Lai gan detalizēti tālaika mākslas tirgus nav vēl izpētīts, ir pamats uzskatam, ka, salīdzinot ar lielākajiem Eiropas vizuālās mākslas centriem un reģioniem, interese par stājmākslas ([[1890 – 1915: Glezniecība|glezniecība]], [[1890 – 1915: Grafika|grafika]], [[1890 – 1915: Tēlniecība|tēlniecība]]) darbiem un to pirkšana bija ierobežota. Tam par iemeslu bija noturīgu un ilgstošu šīs mākslas veidu patērēšanas tradīciju trūkums, kam savukārt izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā un konfesionālajā vēsturē, kuras apstākļi 19.gs. nebija labvēlīgi spēcīgas mākslas patronāžas attīstībai. Turklāt eiropeiskās vizuāli plastiskās mākslas radikālās pārvērtības šajā posmā, kuras izpaudās arī Latvijā (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]] un [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]), padarīja to bieži mazāk saprotamu un pieejamu potenciālajiem patērētājiem, kuru apziņai tālaika modernizētās mākslas vērtības vēl nebija pieņemamas vai tika pieņemtas lēni. Tālaika mākslas kritikā atrodama regulāra žēlošanās par publikas intereses trūkumu. Rakstu autorus, kuri paši bija mākslinieki vai mākslas kritiķi, neapmierināja izstāžu sliktais apmeklējums, darbu zemā pārdošana, neizkoptā pircēju estētiskā gaume. Sevišķi asi 1910.g. rakstā “Latviešu māksla un latviešu aristokrātija” par šo tēmu izteicās K.Skalbe un 1913.g. rakstā “Tauta un mākslinieks” G.Šķilters. Kritizēta tika jaunā pragmatiskā latviešu buržuāzija, kas atrodoties vēl pašā zemākajā kultūras stadijā, jo, pavadījusi dzīvi praktiskos darbos, tā neuzskatot par vajadzīgu izdot nopelnīto par greznumu; tās pārstāvju mājokļus rotājot sienu kalendāri, kursu un akciju tabeles, sliktas eļļas gleznu fotogrāfijas, apšaubāmas kopijas u.tml. lietas. Perioda otrajā pusē kritikā atrodami arī optimistiskāki situācijas vērtējumi (J.Rozentāla, J.Jaunsudrabiņa raksti), kas apliecināja pakāpenisku mākslinieciskās kultūras izplatību. Nav gan jādomā, ka vidusmēra vietējās vācu pilsonības gaume bija daudz labāka. Kā liecināja R. fon Engelharts, vairums Rīgas Mākslas biedrības salona apmeklētāju (izglītotā vācu pilsonība) 1898.g. V.Purvīša darbus uzskatīja par “nedabiskiem” un “rupjiem”. Lai mainītu šīs publikas gaumi, vācu presē uzstājās, estētiski audzinot tās lasītājus, jaunās mākslas aizstāvji ― mākslas kritiķi un mākslinieki (tas pats R. fon Engelharts, F.Morics). J.Valters Jelgavas vācu mākslas mīļotājiem lasīja lekcijas, skaidrojot moderno glezniecību. To pašu darīja latviešu presē J.Rozentāls. =Tēlotājas mākslas patērētāji= Parastākais tēlotājas mākslas patērētājs bija privātpersona, kas iegādājās gleznas un grafikas izstādēs vai pasūtīja portretus. Cik var spriest, izstādēs darbus pirka māksliniekiem tuvu stāvošas personas, inteliģence un pilsonība, kurai nebija svešas estētiskas intereses, vai ― prestiža dēļ. Šajā periodā naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja lētākie, ātri producējamie fotogrāfiskie portreti (Rīgā, pēc P.Korsaka datiem, bija 37 fotodarbnīcas, pirms Pirmā pasaules kara ― 60). Tomēr tika darināti arī lieli gleznoti pasūtījumu portreti, un bija mākslinieki, kas specializējās šajā žanrā. J.Rozentāls, J.Valters, J.R.Tillbergs tos gleznoja regulāri. Portretus pasūtīja vietējā vācu aristokrātija un bagātā vācu un latviešu pilsonība. Rozentāls, piemēram, gleznoja barona K.Bēra radus, baronu H.Hānu, firsteni Š.Līveni, K.Bergu un viņa ģimenes locekļus, F.Grosvalda meitu, bagātās, krāšņi dekorētās “labāko famīliju” kundzes (A.Hesi, B.Ņefedjevu, K.Krastkalni) un daudzus citus. J.Valters, kas bija kādu laiku kļuvis par Rozentāla konkurentu Kurzemes muižnieku portretēšanas arodā, darināja portretus baroniem Manteifelam, Ropam, Bēram, Koskulam u.c. Tillbergs gleznoja izteikti reprezentatīvus vai saloniskus pasūtījumu portretus (E.Berga, A.Bergas, Erhardu bērna). Valsts, municipālo, reliģisko organizāciju, biedrību pasūtījumu vai pirkumu skaits bija ierobežots. Mākslinieki, lai nopelnītu, laiku pa laikam darināja ķeizara portretus, oficiālo institūciju vadītāju, ģilžu locekļu tēlus, altārgleznas. Novietoti sabiedrībai pieejamās telpās, tie ieguva publiskas mākslas funkcijas. Monumentālākais publiskās tēlotājas mākslas pasūtījums un realizētais objekts bija tēlnieciskais piemineklis Pēterim I Rīgas centrā (1910, tēlnieks G.Šmits–Kasels). Mākslinieku atkarība no pasūtījumu nosacījumiem (pasūtītāja dotiem vai mākslinieka paša pieņemtiem un paredzētiem) izpaudās visbiežāk kā iespējami tradicionāli aprobēta stilistika, attiecīga tēlu idealizācija, to nozīmes izcelšana, oficiālo institūciju un sabiedrisko organizāciju piekoptās ideoloģijas vēstījumu iesaistīšana darbā. Piemērošanos pasūtītāja prasībām un gaumei tolaik sauca par “koncesijām”, un to mērs bija atkarīgs no katra konkrētā gadījuma un mākslinieka spējām. Mākslinieku atbalstītāji, kuru darbību nosacīti varētu dēvēt par patronāžu, nāca gan no vācbaltu aristokrātu vidus (baronese K. fon Grotuse, kas gādāja pasūtījumus Rozentālam, barons R. fon Engelharts, kas aizstāvēja un slavēja V.Purvīti), gan no latviešu pilsonības (rūpnieks A.Dombrovskis, advokāta F.Grosvalda ģimene). =Tēlotājas mākslas cenas= Mākslas tirgus publiskā forma bija izstādes vietējos salonos, Rīgas pilsētas muzejā vai citās, parasti izglītības, iestādēs. Izstāžu darbu mākslinieciskais risinājums pārsvarā bija brīvāks, tam laikam modernāks. Mākslinieki katalogos fiksēja piedāvājamās darbu cenas. Visbiežākā stājmākslas prece bija gleznotās eļļas, temperas, akvareļa ainavas, kuru noiets privātpersonu aprindās bija optimālākais. Tika piedāvāti arī sadzīves žanri, mitoloģiska, simboliska satura darbi, klusās dabas. Cenas noteica atkarībā no mākslinieka vārda, darbu vērtības apziņas, ņemot vērā arī to izmērus, atbilstību studijas vai pabeigtas gleznas statusam, kā arī no tirgus konjunktūras. Cenas visbiežāk bija zem 100 rbļ., studiju cena varēja noslīdēt līdz dažiem desmitiem rbļ., bet autoritatīvo gleznotāju (V.Purvīša, J.Rozentāla. G.Rozena) ainavas ― pacelties līdz vairāku simtu rbļ. vērtībai (Purvīša 1911.g. izstādē par vienu ainavu tika prasīti pat 800 rbļ.). Izvērstāki, formātos lielāki figurāli gleznojumi ar vēsturiskiem, sadzīviskiem, reliģiskiem, mitoloģiskiem sižetiem bija caurmērā dārgāki: šo žanru cenas varēja pārsniegt 1000 rbļ. B.Borherts 1908.g. prasīja par kompozīciju “Mīlestība” pat 3000 rbļ., J.Rozentāla “Princese ar pērtiķi” (viens no variantiem) maksāja 1915.g. 1500 rbļ. Grafika ― zīmējumi dažādās tehnikās bija lētāki un spēja parasti sasniegt tikai dažu desmitu rbļ. līmeni. Iespiedtehniku grafika (oforti, akvatintas, litogrāfijas, kokgriezumi) tika piedāvāta vēl lētāk ― bieži zem 10 rbļ. (oforti bija dārgāki, litogrāfijas, kokgriezumi ― lētāki). Grūtāk informācijas trūkuma dēļ spriest par brīvā pārdošanā piedāvātiem tēlniecības darbiem. K.Rončevskis 1913.g. izstādē izlika, domājams, ne pārāk lielas bronzas figūras ar simbolisku saturu par 100 un 300 rbļ., marmora torsu ― par 200 rbļ. Z.Folcs tajā pašā izstādē bronzas statueti ― par 125 rbļ. Lokālo mākslinieku darbi bija orientēti uz vietējo pircēju iespējām. Kādu ārzemju izstādīto meistaru darbu cenas varēja būt pilnīgi nereālas, piemēram, Parīzes slavenības Anglādas divas gleznas 1909.―1910.g. Rīgas izstādē tika vērtētas par 12 000 rbļ. katra, viena ― par 8000 rbļ., citu cenas mērenākas (M.Denī “Aprīlis” par 1400 rbļ., Bonāra “Modiste” par 880 rbļ.). Par pasūtījumu darbu cenām jāspriež pēc datiem, kas laimīgi saglabājušies J.Rozentāla arhīvā. Spriežot pēc tiem, honorāri par gleznotiem portretiem varēja sasniegt 1000 rbļ. līmeni, biežākas bija cenas starp 200 un 600 rbļ. Par altārgleznu Dundagas baznīcai Rozentāls saņēma 1000 rbļ., par dekoratīvajiem cementa gleznojumiem Rīgas Latviešu biedrībai ― 3000 rbļ. Pasūtītās grafikas darbu jomā viss bija atkarīgs no zīmējumā ieguldītā darba, tehnikas sarežģītības un mērogiem (piemēram, Rozentāls par plakāta zīmējumu saņēma 100 rbļ., bet par 15 vinjetēm “Zalktim” ― 25 rbļ.). =Tēlojošo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis= No mākslas darbu noieta atkarīgo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām tālaika sabiedrības aprindām, pašlaik nosakāms, izmantojot nepilnīgus pētījumu datus. Mākslinieki, kas bija ieguvuši noteiktu reputāciju un savu nišu mākslas tirgū, protams, piederēja pie salīdzinoši pārtikušas sabiedrības daļas. Kā norāda vēsturnieki, visaugstāk apmaksāta Rīgas metālstrādnieka alga 1909.g. bija 458 rbļ. gadā, pārtikas rūpniecībā strādājošā ― 230 rbļ. gadā, citiem vārdiem ― aptuveni vienas V.Purvīša ainavas vai viena J.Rozentāla portreta cenas līmenī. No otras puses, nav šaubu, ka tālaika uzņēmēju, veiksmīgu brīvo profesiju (advokātu, ārstu) vai augstāko valsts un pašvaldību ierēdņu peļņa vai darba apmaksa tālu pārsniedza mākslas tirgū atzītāko mākslinieku honorārus (piemēram, Rīgas pilsētas galvas alga 1911.g. bija 16 000 rbļ., pilsētas valdes sekretāra ― 8000 rbļ. gadā). Mākslinieku ienākumi nebija droši un regulāri, viņi tos ieguva arī no pasniedzēja darba mākslas skolās vai privātās studijās. Neatzītu, jaunu mākslinieku dzīve bija pavisam nedroša, it īpaši, ja viņi nepieņēma mākslas tirgus nosacījumus (V.Zeltiņa vai V.Matveja biogrāfijas šajā ziņā ir spilgti piemēri). =Labvēlīgā arhitektu un mākslas amatnieku darbības konjunktūra= Daudz plašākas bija darba un peļņas iespējas arhitektiem, jo periodam raksturīgais straujais celtniecības pieaugums pilsētās nodrošināja lielu pasūtījumu skaitu. Tika celti, bieži izmantojot hipotekāros kredītus, īres nami pilsētās un villas priekšpilsētās, muižas lauku vidē, pilsētu pašvaldības pasūtīja sabiedrisku funkciju ēkas. Tika būvētas dažādu konfesiju kulta ēkas, kredītiestādes, rūpnīcas. Pēc arhitektūras vēsturnieka J.Krastiņa aprēķiniem, darbīgo un pieprasīto arhitektu prakse bija ārkārtīgi plaša (piemēram, K.Pēkšēns Rīgā uzcēla ap 250 mūra daudzstāvu ēku, A.Vanags ― 71, E.Laube ― 83, K.Felsko ― vairāk par 120, O.Bārs ― ap 90, J.Alksnis – ap 130). Arhitektu honorāri nav zināmi, bet pietiekami skaidrs, ka tie nebija mazi. Daži arhitekti varēja pat kļūt par īres namu īpašniekiem. Lielas peļņas iespējas bija ar celtniecību saistītām mākslas amatniecības firmām, jo pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Maksātspējīgās aprindas pirka uz vietas ražoto lietišķo mākslu (mēbeles, traukus). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # [[:image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|Baronese Kerija fon Grotuse]]. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts]]. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM # [[:image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|Rūpnieks Augusts Dombrovskis]]. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. LNMM # [[:image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds]]. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija. __NOEDITSECTION__ 0 1556 3026 2610 2009-03-04T21:13:59Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā. 1910―1911]] [[Image:Uders_Arajs.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. 1911]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākā bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nu tiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk - figurāls dekors, dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare parādās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālos divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināta ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā, kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema.]] Foto. 1915. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] <gallery> Image:Ridzinieks_Ziema.jpg|Rīdzinieks V. Ziema. 1915. Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, 1903. Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 1498 3027 2751 2009-03-04T21:16:32Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906.]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908|]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905.]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji.]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908.]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905.]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus..]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898.]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899.]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903.]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izdalījumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar palielinošos sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošas buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisku rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu cilmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas vienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvarojoši “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamā arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējoša akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Perioda ietvaros nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējoša akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējams glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienācajūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību izvēršanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšēja pretrunība. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādijās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3028 3027 2009-03-04T21:29:23Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908]]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izcēlumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošo sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošās buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas Politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisko rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām, stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu izcelsmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas apvienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvaroti “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos, reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamo ēku arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējošā akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais stils ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk, no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Periodā nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējošā akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējama glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālajam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāca jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību paplašināšanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšējas pretrunas. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādījās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2045 3029 2417 2009-03-05T21:43:35Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Jelgavas_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900]] [[Image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto]] [[Image:Doma_muzejs_gravira.jpg|thumb|Doma muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums]] [[Image:Neimanis_Muzejs.jpg|thumb|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902]] [[Image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|thumb|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto ]] [[Image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|thumb|Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. foto]] [[Image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|thumb|Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto]] [[Image:Rukis_foto.jpg|thumb|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto]] [[Image:Zala_puke_foto.jpg|thumb|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto]] [[Image:Rozentals_foto.jpg‎|thumb|Janis Rozentāls. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Foto ap 1900]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg‎|thumb|J. Rozentāls. Barons Roderihs fon Engelharts. 1901 ]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg‎|thumb|V. Zeltiņš. Pāvils Gruzna. 1909]] Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji, atklāti mākslas saloni, darbojās un tika dibinātas mākslas dzīvi organizējošas biedrības, dažāda līmeņa izstādes Rīgā notika arvien regulārāk un tika rīkotas arī provinces pilsētās. Presē tikpat regulāri izstādes tika vērtētas. Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki un māksliniekiem tuvu stāvoši kultūras ļaudis, kas bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. [[1890. - 1915.g.|Vispārīgo raksturojumu]]) aizstāvji. =Krātuves= Šai laikā turpināja darboties kultūrvēsturiskais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā, kura ekspozīcijās un krājumos bija daudz tēlotājas un lietišķās mākslas. Kurzemes bruņniecības, Kurzemes kredītsabiedrības, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ziedojumi, ģenerāļa Frīdriha fon Vitena (''Friedrich von Witten'') novēlētie līdzekļi ļāva uzcelt laikā no 1894. līdz 1896. g. speciālu muzeja funkcijām paredzētu ēku neobarokālā stilā; projekta autors bija Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann''). Muzejā bija skatāma antīkā un jauno laiku tēlniecība, vācu, flāmu, holandiešu, itāļu, franču glezniecība, tai skaitā atsevišķi darbi, kurus bija darinājuši Eiropā pazīstami meistari (Johans Gotfrīds Šadovs, Pjetro Tenerani, Luī Izabē, Johans Kristjans Dāls) (''Johann Gottfried Schadow, Pietro Tenerani, Louis Isabey, Johann Christian Dahl''), arī vietējo mākslinieku darbi, tai skaitā Jana Rozentāla portreti un viena Vilhelma Purvīša ainava. Ekspozīcijās izpaudās tendence iespējami plaši parādīt muzeja krājumus un tā telpas bija piesātinātas ar visdažādākā rakstura eksponātiem. Rīgas kultūrvēsturiskais Pilsētas muzejs izstādīja savas kolekcijas, kurās bija arī gleznas, sudrablietas, trauki, 1891. g. jaunā ēkā, kas no 1888. līdz 1890. g. bija uzcelta neoromāniski neogotiskā stilā (arhitekts Karls Neiburgers (''Karl Neuburger'')). Ēka radās pārbūvējot Doma klosteri un tādējādi ieguva Doma muzeja nosaukumu. No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā, tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolēniem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības (''Kunstverein zu Riga'') krājumi un Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākajiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas desmit gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (''Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens''). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki, īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''), krievs Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров''), polis Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes. No citām krātuvēm, kurām nebija muzeja statusa un publiskās pieejamības, jāpiemin 1911. g. dibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības kolekcija, kas radās iegūstot darbus no māksliniekiem (1914. g. bija iekrāti 93 darbi no 25 māksliniekiem). Krājuma mērķis bija veidot iecerētā latviešu mākslas muzeja kolekciju. No privātkolekcijām atzīmējama jau iepriekšējā perioda aprakstā minētā Paula fon Tranzē-Rozeneka (''Paul von Transehe-Roseneck'') bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājums Jaumgulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā). Jāpiebilst, ka Tranzē-Rozeneks bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs un papildināja tās krājumus un attiecīgi Pilsētas muzejā eksponātus ar vērtīgiem dāvinājumiem. Jāatzīmē, kas privātās muižu kolekcijas cieta 1905. g. revolūcijas laikā. Tāpat kā iepriekšējā perioda aprakstā, nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamās ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādu konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.). =Biedrības un grupas= Perioda sākumā lokālās mākslas dzīves lielāko daļu organizēja 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, kā arī dažus latviešus. Biedrība organizēja izstādes visa perioda laikā, centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. 1899. g. tika dibināta īpaša Baltijas ceļojošo izstāžu biedrība (''Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen''). 1910. g. Rīgas Mākslas biedrības dalībnieki dibināja reģionāli plašāku Baltijas mākslinieku savienību (''Baltischer Künstler- Veband''), kas organizēja vairākas izstādes, kurās piedalījās Latvijas, Igaunijas, Vācijas pilsētās, kā arī Pēterburgā strādājoši vācbaltu, kā arī daži latviešu mākslinieki. Perioda otrajā pusē Latvijā parādījās arī reģionālās un provinces pilsētu mākslas veicināšanas apvienības: 1907. g. Kurzemes mākslas mīļotāju biedrība (''Verein der Kunstfreunde in Kurland''), 1910. g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Liepājas mākslas biedrība. Latviešu nacionālās mākslas skolas attīstībā liela nozīme bija Sanktpēterburgā studējošo un dzīvojošo mākslinieku pulciņam ˝Rūķis˝, kas īpaši aktīvs bija 1880. g. beigās un 1890. gados (pulciņā piedalījās arī mūziķi). Tā dalībniekus vienoja kopējs uzdevums radīt nacionālu un tai pašā laikā modernu mākslu, par kuru sanāksmēs tika diskutēts. ˝Rūķa˝ lielākais kopējs pasākums bija pirmās latviešu mākslinieku izstādes izveidošana 1896. g. etnogrāfiskās ekspozīcijas kontekstā Rīgā. Bija vairākkārtēji nesekmīgi mēģinājumi dibināt latvieši mākslinieku apvienību, līdz 1910.g. radās Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (statūti apstiprināti 1911.g.). Tā organizēja regulāras latviešu mākslinieku izstādes, iegādājās mākslas darbus nākamajam nacionālajam muzejam, abonēja savam lasāmgaldam mākslas periodiku un rīkoja referātu lasījumus. Perioda pašās beigās (1914. – 1915. g.) veidojās vēl neformalizēta un neliela, bet vēsturiski svarīga jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tās iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Viņi kopā gleznoja un zīmēja, diskutēja par mākslu, tiecoties rast jaunas koncepcijas un izmēģināt tās praksē. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā. Bez mediju pielietojuma ziņā visaptverošām mākslas biedrībām, darbojās arī noteiktiem mākslas veidiem domātas apvienības; tāda bija 1909. g. dibinātā Rīgas grafiķu biedrība un 1914. g. dibināta grafiķu biedrība ˝Natura˝. 1902. g. izveidojās Rīgas fotogrāfu biedrība (''Photographische Gesellschaft zu Riga''), 1906. g. dibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, bet 1909.g. Liepājas fotogrāfiskā biedrība. Lokālo arhitektu darbību organizēja 1889. g. izveidotā Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību un kuras aktivitātēs ietilpa konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas. Biedrība izdeva tam laikam labā poligrāfiskā līmenī gadagrāmatu (''˝Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen˝''), kur tika publicēti interesantākie, pēc izdevēju domām, ēku projekti un uzcelto ēku foto, kā arī tēlotājas un lietišķās mākslas paraugi =Izstādes= Gadsimtu mijas izstāžu dzīves aktivizēšanos ievadīja Rīgas Mākslas biedrības organizētās izstādes 1890. gadu vidū, kuras notika Rīgas Politehnikuma aulā un Melngalvju namā (viena). Laikā no 1898. g. līdz 1904. g. Mākslas biedrības rīkotās izstādes notika īpašā mākslas salonā Basteja bulvārī 9a. Īpaši plaša izstāde, kas iekļāva arī iepriekšējo periodu lokālo mākslu, bija biedrības salonā atklāta 1901. g. sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām (308 gleznas, 42 skulptūras). Turpinājās jauktu starptautisku mākslas izstāžu veidošanas politika, iekļaujot tajās arī baltiešus, bet bija arī noteiktu nacionālo skolu (vācu, krievu, somu, holandiešu) artefaktu ekspozīcijas. Jaunajā Pilsētas muzejā izstādes bija vairāk sadalītas, no 1905. līdz 1915. g. regulāri notika atsevišķi baltiešu kolektīvās un personālizstādes, atsevišķi ārzemju nacionālo skolu (ķīniešu un japāņu, zviedru, vācu, krievu, franču) un personālizstādes. Gan Mākslas biedrības salonā, gan muzejā ārzemnieku izstādes daļēji modificējās kā noteiktu centru (Sanktpēterburgas, Maskavas, Minhenes, Berlīnes, Karlsrūes, Parīzes), to mākslinieku apvienību un privāto galeriju (Vorpsvēdes, Minhenes Luitpoldgrupas, Amsterdamas Sv. Lukas apvienības, Berlīnes Gurlita, Kellera un Rainera salonu, zviedru grupas ''˝De Frie˝'', krievu peredvižņiku, ''˝Мир искусства˝'') piedāvājums vietējai publikai un mākslas tirgum. Eksponentu vairums bija pašreiz maz zināmi gan Rietumeiropas, gan Krievijas mākslinieki, bet to vidū atrodami arī Eiropas mākslas vēsturē palikuši vārdi (Arnolds Bēklins, Maksis Klingers, Maksis Lībermanis, Francis Štuks, Valters Leistikovs, Maksis Slēfogts, Alberts Ēdelfelts, Akseli Gallens-Kallela, Iļja Repins, Valentīns Serovs, Aleksandrs Benuā, Isāks Levitāns, Konstantīns Somovs, Paolo Trubeckojs, Pjērs Bonārs, Moriss Denī, Kēss van Dongens, Anrī Matiss, Pols Siņaks, Felikss Valotons)(''Arnold Böcklin, Max Klinger, Max Liebermann, Franz Stuck, Walter Leistikow, Max Slevogt, Albert Edelfelt, Akseli Gallen-Kallela, Илья Репин, Валентин Серов, Aлександр Бенуа, Исаак Левитан, Паоло Трубецкой''). Minētie u. c. baltvācu mākslinieki bija pastāvīgi Mākslas biedrības organizēto izstāžu dalībnieki gan salona, gan muzeja funkcionēšanas posmos. Arī prominentākiem latviešu māksliniekiem (Purvītim, Jānim (Johanam) Valteram, Rozentālam) bija iespējams te eksponēt savus darbus. Turpat tika atklātas lietišķās mākslas, grafiķu biedrības rīkotā grāmatu mākslas (1910. g.) un fotogrāfiju (1903. un 1910. g.) ekspozīcijas. Pieminamas arī šeit notikušās Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu izstādes. Tai pašā laikā izstādes notika arī citās telpās un ārpus Rīgas, lai gan provincē šie pasākumi vēl bija retums. Latvijas mākslas vēsturē par nozīmīgu tiek uzskatīta pirmā latviešu tautības mākslinieku (˝Rūķa˝ grupas) izstādīšanās 1896. g. Rīgā etnogrāfiskajā izstādē, kas tika sarīkota sakarā ar Viskrievijas arheologu kongresu. Rīgā Lielās Ģildes telpās izstādījās krievu gleznotājs Vasilijs Vereščagins (''Василий Верещагин'') (1899. un 1901. g.), peredvižņiki (1900. g.), minhenieši un baltieši (1900 – 1901. g.). Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas beidzēji Purvītis un Valters izstādīja savus darbus Jelgavā 1895. un 1897. g., Valters te rādīja savus gleznojumus arī 1904. g. , Purvītis un Rozentāls - 1910. g. Jaunais latviešu gleznotājs Kristjānis Ceplītis 1904. g. organizēja samērā plašu baltiešu, tai skaitā daudzu latviešu, darbu izstādi Koknesē, kas guva vērā ņemamu rezonansi sabiedrībā; daļa izstādes pārceļoja uz Tukumu. Biedrību, mākslas skolu, studiju un personālizstādes bieži notika skolu telpās un privātos dzīvokļos. Perioda izstāžu vēsturē svarīga ir 1910. gada vasara, kad Rīgā tika demonstrēta vienlaicīgi tālaika franču un krievu avangarda māksla un tai pašā laikā notika pirmā plašā latviešu tautības mākslinieku izstāde. Vasarā Pilsētas muzejā tika rādīta Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska izveidotā starptautiskās mākslas salona izstāde, kurā bija skatāmi Pjēra Bonāra, Moriss Denī, Kēsa van Dongena, Anrī Matisa, Pola Siņaka, Feliksa Valotona, Vasilija Kandinska, Alekseja Javlenska u.c. (''Pierre Bonnard, Maurice Denis, Kees van Dongen, Henri Matisse, Paul Signac, Felix Valloton, Василий Кандинский, Алексей Явленский'') darbi. Savukārt Voldemārs Matvejs organizēja Ata Ķeniņa ģimnāzijas telpās krievu ˝Jaunatnes Savienības˝ (''˝Союз молодежи˝'') izstādi, kuru papildināja ar franču tālaika modernās mākslas reprodukcijām un publicēja vairākās Rīgas avīzēs manifestveidīgu modernisma koncepciju skaidrojumu. Šai izstādē bija skatāmi bez paša Matveja gleznojumiem brāļu Burļuku, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova, Iļjas Maškova, Kuzmas Petrova-Vodkina, Aleksandras Eksteres u.c. (''Бурлюки, Наталья Гончарова, Михаил Ларионов, Илья Машков, Кузьма Петров-Водкин, Александра Экстер'') darbi. Pirmajā latviešu mākslinieku izstādē, kas notika pilsētas reālskolas telpās, bija eksponēti 33 autoru 417 darbi. Izstādes kļuva regulāras - līdz 1914. g. notika 4 , bet jau kara laikā 1915. un 1916. g. tās sarīkotas Petrogradā un Maskavā. Perioda beigās Rīgā parādījās privātie mākslas saloni. 1909. g. tādu atklāja fotogrāfs Jānis Rieksts, kas gada laikā izstādīja gan baltiešu mākslu, gan Voldemāra Zeltiņa darbus pēc gleznotāja nāves, gan Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa keramiku. 1913. gadā grāmatu tirgotājs Pēteris Saulītis sāka izstādīt latviešu mākslinieku darbus savas tirgotavas telpās (t.s. Saulīša-Meldera salons); tur parādījās Pētera Krastiņa, Ata Maizīša, Šteinberga u.c. mākslinieku darinājumi. =Mākslas kritika= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, līdz ar mākslas izstāžu skaita un regularitātes pieaugumu, mākslas kritikas apjoms Latvijas presē strauji palielinājās. Lielākie preses izdevumi vācu, latviešu un krievu valodā pastāvīgi publicēja gan informāciju par vizuālās mākslas dzīves notikumiem Latvijā un ārpus tās, gan recenzijas par izstādēm Latvijā un ārzemēs. Regulārie raksti par aktuālo mākslu atrodami avīzēs un žurnālos, kas bija orientētas uz dažādiem sociāliem un etniskiem sabiedrības slāņiem (˝Mājas Vieša Mēnešraksts˝, ˝Baltijas Vēstnesis˝, ˝Pēterburgas Avīzes˝, ˝Dzimtenes Vēstnesis˝, ˝Latvija˝, ˝Vērotājs˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Zalktis˝, ˝Druva˝, ''˝Düna-Zeitung˝, ˝Rigasche Zeitung˝, ˝Rigaer Tageblatt˝, ˝Rigasche Rundschau˝, ˝Baltische Monatschrift˝, Mitausche Zeitung˝, ˝Рижский Вестник˝, ˝Рижская мысль˝'' u. c.) Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki (Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), Zuza Valtere (''Susa Walter''), gan māksliniekiem tuvu stāvoši mākslas mīļotāji un kultūras ļaudis (ārsts Roderihs fon Engelharts (''Roderich von Engelhardt''), literāts Pāvils Gruzna, mākslas zinātnieks Oļģerds Grosvalds u. c. ). Regulāri rakstošie kritiķi bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. Vispārīgo raksturojumu) aizstāvji. Vairums kritiķu visā pilnībā palika neoromantiskās noskaņu mākslas, impresionistisko, jūgendstila un simbolisma vērtību lokā. Tā kā šī māksla plašākai publikai bieži, īpaši perioda sākumā, nebija saprotama un pieņemama, kritikas daudzējādā ziņā bija didaktiska - saturēja jauno virzienu skaidrojumus, novecojušās mākslas kritiku un aicinājumus izkopt estētisko gaumi. Šai sakarā tika izklāstītas jaunās mākslas koncepcijas (sk. Mākslinieciskās koncepcijas), citkārt atsaucoties uz kritiķiem zināmām Eiropas mākslas autoritātēm. Šīs pašas funkcijas pildīja informatīvi raksti par mākslas notikumiem un jaunākajām parādībām Eiropas mākslas lielpilsētās Parīzē, Berlīnē, Minhenē (Jūliusa Nordena (''Julius Norden''), Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa rakstu sērijas) Recenziju konkrētais uzdevums – izstādē skatāmo darbu interpretācija tika risināta no angažētu tālaika „jaunās mākslas” aizstāvju pozīcijām, kā arī vadoties no personiskās gaumes un subjektīvi izlolotām vērtībām, kā arī no vajadzības reprezentēt un pat netieši reklamēt kādu autoru. Publicētie teksti bija izteikti vērtējoši, vispārinājumi mijās ar atsevišķu autoru un eksponēto darbu kvalitāšu un trūkumu uzskaitījumu vai pieminējumu. Katra kritiķa vispārējie priekšstati par māksliniecisko pilnību noteica vērtējumu kritērijus, bet parasti kritika bija mērķtiecīgi funkcionāla: autori balstījās uz empīriskiem vērojumiem un tūlītēju emocionālu reakciju, kas tālāk tika dokumentēta vērtējošā izteikumā. Lai gan izvērstas mākslas darbu analīzes bija retas, tomēr kritiķi parasti pamatoja savus spriedumus ar darbu sižetu, formveides pazīmju nosaukšanu tajos gadījumos, kad darbs likās vairāk uzmanības vērts. Tai pašā laikā pastāvīgi tika lietoti īsi, garāmejoši vērtējošas attieksmes apzīmējumi un apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas. Iepriekšējā perioda galvenais vērtības kritērijs - ˝dabas˝ (vizuālās realitātes) pārliecinoša atdarināšana kaut kādā mērā saglabājās, bet tam līdzās un arvien vairāk interpretāciju noteica mākslinieka spēja atrast būtisko realitātē, izraisīt emocionālu efektu, radīt kompozicionāli vai koloristiski saistošu darbu. Rakstos bija vērtēti ne tikai eksponāti, bet arī publikas gaume vai tās trūkums, konstatēta izstāžu vājā apmeklētība, niecīgā darbu pirkšana, perioda beigās stāvokļa uzlabošanās u. c. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.] #Der Salon des Rigaschen Kunstvereins // Baltische Monatschrift. 1905, Nr. 2 #Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Rīga, 1915 #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. // Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967 #Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: Zinātne, 1974 #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982 #Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. (Teksta autore I. Galvanovska). Rīga: Liesma, 1990 #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 #Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005 #Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. #Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē // ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007 =Attēlu saraksts= # [[:image:Jelgavas_muzejs.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs # [[:image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā # [[:image:Doma_muzejs_gravira.jpg|Domu muzejs.]] 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Neimanis_Muzejs.jpg|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde.]] 1902, LNMM # [[:image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle).]] 1908. g. foto. LNMM # [[:image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|Jaungulbenes pils interjers.]] 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. # [[:image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|Melngalvju nama Svētku zāle.]] 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. # [[:image:Rukis_foto.jpg|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto]] # [[:image:Zala_puke_foto.jpg|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā.]] Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM # [[:image:Rozentals_foto.jpg|Janis Rozentāls.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Foto ap 1900 # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets.]] 1901.g. Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 2131 3030 2453 2009-03-06T19:21:56Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets]] [[Image:Rozentals_foto.jpg|thumb|J.Rozentāls. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20. gs. 20. gadu foto]] [[Image:Madernieks_foto.jpg|thumb|J.Madernieks. Foto ap 1900]] [[Image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|thumb|Voldemārs Matvejs. Fotoportrets. Ap 1912]] [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets]] [[Image:Asars_foto.jpg|thumb|J.Asars. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Valters_foto.jpg|thumb|M.Valters. 20. gs. sākuma foto]] Gadsimtu mijas perioda vispārējās mākslinieciskās koncepcijas (uzskati par to, kas ir vizuālā māksla, kādai tai jābūt) nosakāmas, analizējot mākslinieku un mākslas kritiķu ([[Janis Rozentāls|J.Rozentāla]], J.Valtera, V.Zeltiņa, [[Voldemārs Matvejs|V.Matveja]], [[Teodors Ūders|T.Ūdera]], [[Gustavs Šķilters|G.Šķiltera]], J.J.Madernieka, F.Morica, J.Asara, Grosvalda u.c.) rakstus presē un saglabājušās vēstules. Mākslinieciskās koncepcijas bija bieži izklāstītas polemiski, pretstatot tās iepriekšējā periodā valdošajām tradīcijām un vērtībām. Tālaika modernā māksla tika definēta kā lokāli vai nacionāli specifiska un orientēta uz vizuālo realitāti, bet arī kā subjektīvi vispārinoša un dekoratīva. =Orientācija uz tautiskumu= Perioda pašā sākumā jauno mākslinieku pulciņā “Rūķis” izkristalizējās atziņa par mērķtiecīgi nacionālu un vienlaikus modernu (laikmetīgu) mākslu. Kā atcerējās G.Šķilters, pulciņa ideologs Ā.Alksnis “allaž aizrādīja, ka katram māksliniekam jābūt sava laika un tautas īstam dēlam un savos darbos jāpauž tautas raksturs un gars”. Jautājums par nacionālo mākslu tika skatīts plašākā kulturoloģiskā aspektā. Saskaņā ar J.Rozentāla doto vēlāko (1904. g.) Alkšņa uzskatu atreferējumu, pēdējā vadošā ideja bijusi nepieciešamība atvedināt sarežģīto un saraustīto tālaika garīgo dzīvi pie tās “vienkāršākajām pamatformām”, kas realizējams, pievēršoties “sentēvu dabas dzīvei”. Pats Rozentāls jaunā gadsimta sākumā apgalvoja, ka “īsta, patiesa kultūra un māksla ir pamatojama uz tautas garīgajām īpatnībām”. Šādi vispārēji pieņēmumi tālāk tika risināti vairāk praktiski tematikas vai etnogrāfisku motīvu izvēles un interpretācijas jomā, pamatojot gan sākotnējo “nacionālo reālismu”, gan nacionālo romantismu. =Subjektīvi rastā “sajūsma” dabā= Jautājums par optimālo “sava laika” mākslu tika skatīts arī teorētiski. Perioda pirmajā pusē kā laikmetīgi aktuāla bija atziņa par nepieciešamību pievērsties nepastarpināti dabai (tieši pieredzētai un galvenokārt optiski uztvertai realitātei), kas ļautu atbrīvoties no tālaika akadēmisma, kas tika apgūts mākslinieku studiju laikā, kā arī no mākslas pakļaušanas kādu tai “svešu” ideju paušanai. Kādā 1897. g. vēstulē J.Rozentāls rakstīja, ka lielākais šķērslis, kas kavē mākslinieku radīt oriģinālu un modernu darbu, kas pamatots dabas studijās, ir “neprātīga skola”, kas pieradina skatīties uz dabu ar priekšteču acīm. 1903. g. rakstā par V.Purvīti J.Rozentāls, raksturojot modernos māksliniekus, apgalvoja, ka, “reiz dabūjuši ieskatīties dabas brīnišķajā darbnīcā, .. viņi uz reizi nāca pie atziņas: mākslinieks noziedzas pret savu aicinājumu, pret savu mākslas būtni, ja viņš to kalpina svešiem nolūkiem ― reliģisku, zinisku, sociālu vai citu ideju popularizēšanai”. Dabā rodamie objekti skatāmi kā “uztvērums par sevi” (J.Valters, 1904. g. priekšlasījums), kā lietas, kas tikai “rādās”, jo “mākslai ir daļa tikai par lietas parādību” (J.Rozentāls, 1905. g. raksts). Tajā pašā laikā daba, tās parādības nav jāatveido fotogrāfiski detalizēti un objektīvi, bet jārada subjektīva to pazīmju atlase, lai raksturotu parādības vai sasniegtu emocionālu izteiksmību. J.Rozentāls par mākslinieka uzdevumu uzskatīja: “.. izlobīt iz dabas tās krāsas, formas un līnijas, kas raksturo šo parādību būtni, kas ir tipiskas vai vajadzīgas kā izteiksmes līdzeklis novērotas vai gribētas sajūsmas iztēlošanai” (1903. g. raksts). “Sajūsma” saskaņā ar tālaika šā vārda lietojumu bija sinonīms “noskaņai”, t.i., noteiktam emocionālajam tonim, ko izraisa mākslas darbs. Subjektīvi skatītā dabā tika atrasts arī kaut kas noslēpumains (J.Rozentāls: “diženas mistērijas”, 1903. g. raksts) vai fantastisks (G.Šķilters: “.. māksliniekam arī atļauts attēlot savas fantāzijas, sapņus un lietuvēnus, bet viņam tie jāattēlo tik taustāmi, patiesi un dzīvi, ka no viņiem dabūjam konkrētu iespaidu”; 1910. g. raksts). =Mākslinieciskās formas nozīme= Gadsimtu mijas mākslinieku un kritiķu uzskatos bija izplatījies un nostiprinājies mākslinieciskās formas jēdziens, kuru aplūkoja kā autonomu un nepieciešamu mākslas darba sastāvdaļu un vērtību; formai ar tās elementiem (krāsu, līniju, gaismēnu, kompozīciju, materiālu kvalitāti), ko mākslinieki citkārt sauca par tehniku vai “tehnisko pusi”, viņi piešķīra ne tikai tēlojošo, bet arī dekoratīvo un ekspresīvo funkciju. Par periodam specifisku jāuzskata priekšstats par to, ka tēlojumam, emocionālai izteiksmei un vēstījumam jābūt saskaņotam ar autonomo māksliniecisko formu. Visskaidrāk šī gadsimtu mijas mākslas vispārējā koncepcija formulēta J.Rozentāla 1906.―1907. g. rakstā “Māksla un tehnika", kurā viņš nosauc šo sintēzi par tālaika modernās glezniecības stilu (“To kompromisu, kāds gleznotājam jāpanāk starp dekoratīvajiem prasījumiem gleznā un dabas objektīvajām un impresiju vērtībām, mums, vispārīgi ņemot, jānosauc par mūsu glezniecības stilu... Glezniecībai ir divējāds mērķis ― pirmkārt, darīt paliekamu kādu redzes iespaidu un, otrkārt, dot kādam laukumam formu un greznumu .. jāmācās savienot šos šķirtos redzes punktus .. Šī jūtu vērtību saskaņā vešana ar attiecošās mākslas tīri tehniskajiem elementiem ir pati māksla.”). J.Rozentāls turpat norādīja, ka bez šāda ''modus vivendi'' rastos “vai nu absolūts reālisms, kas nebūtu vairs māksla, bet ātrāk zinība, vai arī abstraktas līnijas un krāsas ― kaut kas līdzīgs simfoniskajai mūzikai”. T.Ūderam bija savukārt izveidojies “reālā simbolisma” jēdziens, kas paredzēja nepieciešamību realitātes atveidojumus un vispārinošus vēstījumus “sakausēt” ar glezniecisku formu “impresionisma un luminisma garā” (1911. g. vēstule). V.Matvejam, kā atcerējās viņa domubiedrene, bijis “plastiskā simbola” jēdziens, kas savienoja tēlojošo un plastisko mākslas pusi, “ko” un “kā” mākslas darbā. Lai gan šo jēdzienu viņš attiecināja uz mākslu, kas bija jau tāla no “impresiju vērtībām”, tomēr teorētiski atzītais tēlojošās un formāli dekoratīvās puses organiskas vienības princips ir analoģisks J.Rozentāla vai T.Ūdera idejām. Publicētos tekstos (Vidrižu Peters, A.Vanags, J.Asars, J.Rozentāls), kas galvenokārt skāra specifiskās arhitektūras un lietišķās mākslas problēmas, tika paustas dažas analogas atziņas (nepieciešamība radīt modernai dzīvei atbilstošu formveidi, nevis atdarināt vecos stilus, organiski saskaņot dekoru ar rotājamo objektu). =Atkāpes no vizuālo iespaidu sasaistes ar formu= Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos sāka parādīties atziņas, kas izjauc līdzsvaru starp jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojumu, subjektīvo mākslinieka pašizteiksmi un autonomo formveidi. V. Zeltiņš rakstīja, ka “galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt no jauna” (1906. g. raksts), kas var būt tulkojums kā subjektīvi liriskas ekspresijas akcentējums mākslas darba koncepcijā. J.Madernieks 1912. g. rakstā apgalvoja: “Īsts mākslinieks stāv pāri dabai. Viņš to iekšķīgi pārvarējis ― ar savām gara spējām ― ne tikvien tehniski, bet arī idejiski. Īsts mākslinieks veido dabu pēc savas augstās misijas, pēc savām individuālām savādībām.” Vistālāk šai virzienā gāja V.Matvejs, kas 1910. g. rakstā ne tikai noliedza naturālismu (“mēs ienīstam dabas kopēšanu”), bet arī polemiski pretstatīja subjektīvo elementu objektīvajam (“mēs negleznojam dabu, bet tikai mūsu attiecību pret dabu”) un pievērsa īpašu uzmanību dažādajiem formas aspektiem, mazinot tēlojošās funkcijas nozīmi (“Kādēļ gleznojam reālus priekšmetus? Tādēļ, ka melodijai vajadzīgs tomēr kāds teksts.”). Matveja nosliece uz formālismu, kā arī viņam raksturīgā primitīvās mākslas estetizācija ievadīja Latvijas vizuālās mākslas teorētiskajā telpā “klasiskā” modernisma koncepcijas. Kā zināms pretstats subjektīvas pašizteiksmes un formālisma akcentam apskatāmas dažas šā laika J.Rozentāla atziņas, kas liecina par tuvināšanos neotradicionālistiskiem uzskatiem. 1905.―1907. g. rakstos viņš apliecina pozitīvi apzinātu, racionālu un vairāk objektivizētu daiļradi pretstatā “vienkāršam mākslas instinktam” un viendabīgam individuālam subjektīvismam, jo “stilu katram patiesam mākslas darbam noteic viņā pašā gulošā likumība”. 1910. g. rakstā jau kā pamatprasību Rozentāls izvirzīja “mākslu mācēt tīri akadēmiskā, tīri amatnieciskā nozīmē”, prast “kaut kuru priekšmetu viņa līnijās, krāsās, proporcijās un attiecībās pareizi attēlot”. Perioda pašās beigās jauno mākslinieku lokā, kas veidojās ap J.Grosvaldu, tiešo iespaidu atveidošanas princips tika pilnīgi noliegts, tā vietā piedāvājot aktīvu un sintezējošu realitātes interpretāciju, kā to liecina daži saglabājušies pieraksti J.Grosvalda arhīvā. “Impresijas mēs nevaram dot .. mums par daudz nopietns nojēgums par mākslinieka uzdevumu .. Mēs vairs negribam reproducēt ar krāsas palīdzību realitātes izgriezumu, bet gan raksturīgiem vilcieniem konstruēt kaut ko, kas dod koncentrētu, stipru “lietas” attēlojumu.” =Jēdzieni un virzieni= Saistot Latvijas mākslinieku un mākslas kritiķu uzskatu liecības ar tālaika eiropeisko mākslas virzienu teorētiskiem modeļiem, tādi jēdzieni kā “uztvērums par sevi”, “lietas parādība” , “impresiju vērtības” attiecināmi uz impresionismu. Subjektīvas emocionālas izteiksmības, “sajūsmas” (noskaņas) akcentēšana saistāma ar neoromantiskām tendencēm. Noslēpumainības estetizācija, fantastikas pieļāvums, netiešu vēstījumu ietveršana realitāti imitējošās formās norāda uz simbolismu. Formāli dekoratīvu mākslas darbu kvalitāšu nozīmes apliecinājumi visvairāk saistāmi ar postimpresionismu un jūgendstilu. Tomēr pārstāstītās atziņas nav pilnībā identificējamas ar šo vēsturisko virzienu koncepcijām. Latvijas māksliniekiem un kritiķiem bija svarīgi vairāki vispārēji tālaika jaunās mākslas principi, nevis specifiskas atsevišķu virzienu idejas. =Vispārējais estētisko koncepciju fons= Minēto koncepciju veidošanos ietekmēja uzskati par mākslu, kas radās un bija izplatīti Krievijas un Rietumeiropas mākslas centros. Īpaši svarīgas bija vācu mākslas vēsturnieku un mākslas filozofu (R.Mutera, K.Mincera, F.Ūdes u.c.) idejas, kuru publicēto tekstu salīdzinājumi ar analizētiem rakstītiem materiāliem uzrāda tiešus un netiešus atziņu aizguvumus. Kā patstāvīgākais teorētiķis ir jāizceļ V.Matvejs. Tēlotājas, lietišķās mākslas, kā arī arhitektūras koncepcijas radās un attīstījās uz vispārēju estētisko ideju fona, kuras tika paustas tālaika publicētajos un bieži literatūras interpretācijai veltītajos tekstos; tās varēja saskarties vai korelēties ar minētām. “Jaunās strāvas” koncepcijām un vēlākie marksistiskie autori (J.Jansons–Brauns, J.Asars, A.Upītis, R.Pelše, V.Knoriņš) proponēja reālismu, sociāli determinētu un angažētu mākslu. “Jaunstrāvnieciskais” reālisms pa daļai uzskatāms par analoģiju pirmās “Rūķa” paaudzes “nacionālā reālisma” koncepcijai. Vēlākā socioloģiskā marksistiskā reālisma jēdziena variācijas tēlotājas mākslas koncepcijās neatbalsojas. Marksismam opozicionārā jaunstrāvnieka, vēlāk politiķa M.Valtera atziņas par pašvērtīgu mākslas attīstību, indivīda un formas nozīmi mākslā tuvas J.Rozentāla un J.Madernieka uzskatiem, kas pausti 20. gs. sākuma rakstos. Literātu J.Poruka, F.Bārdas esejiski paustās idejas par mākslinieka subjektīvo un emocionālo dabas uztveri un radīšanu tāpat ir kaut kādā mērā līdzīgas tēlojošo gadsimtu mijas mākslinieku atziņām. Vispārējo estētisko ideju fonu veidoja arī pazīstamu tālaika filozofu, rakstnieku (I.Tēna, Ļ.Tolstoja, F.Nīčes) tulkoto tekstu publikācijas, kuras attiecas uz mākslas teorētisku interpretāciju. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|Ā.Alksnis.]] J.Rozentāla zīmējums. Ne vēlāk par 1903. Vērotājs. 1903―1904. 369. lpp. # [[:image:Rozentals_foto.jpg|J.Rozentāls.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Skilters_foto.jpg|G.Šķilters.]] 20. gs. 20. gadu foto. # [[:image:Madernieks_foto.jpg|J.Madernieks.]] Foto ap 1900. # [[:image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|V.Matvejs.]] Foto ap 1912. # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|T.Ūders.]] Foto ap 1900. # [[:image:Asars_foto.jpg|J.Asars.]] 20. gs. sākuma foto. # [[:image:Valters_foto.jpg|M.Valters.]] 20. gs. sākuma foto. __NOEDITSECTION__ 0 1555 3032 2990 2009-03-08T12:45:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežā tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijai laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskajās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tās visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamiem. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas iedzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā pār visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas, gada un dienas laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva, emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatisks spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem, bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāli simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. Eduards Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā Rīgā, Smilšu ielā 2. 1902.]] # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. <gallery> Image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes. 1910. Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898. Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902. Image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2132 3033 2984 2009-03-08T21:28:37Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidoti kā vizuāli tvertas realitātes fragmenti. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvi, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijas un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pašā laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējošās vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētajās pagarinātajās formu šķautnēs, lūzumos un citkārt „grafiskos” padziļinājumos. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu” vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālās organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama, izmantojot ne tikai eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma uzplaukuma laikā saglabājās tendence telpiskās būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk, blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību, historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrajā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Sava loma kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniskā orientācijā uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi notika formas saskaņošana ar funkciju un materiālu, pārejot no vēsturiskā stila tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādājumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM Image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. Image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM </gallery> __NOEDITSECTION__ 3034 3033 2009-03-08T21:29:54Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidoti kā vizuāli tvertas realitātes fragmenti. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvi, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijas un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pašā laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējošās vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētajās pagarinātajās formu šķautnēs, lūzumos un citkārt „grafiskos” padziļinājumos. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu” vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālās organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama, izmantojot ne tikai eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma uzplaukuma laikā saglabājās tendence telpiskās būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk, blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību, historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrajā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Sava loma kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniskā orientācijā uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi notika formas saskaņošana ar funkciju un materiālu, pārejot no vēsturiskā stila tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādājumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM Image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķeniņa skolas fasādes fragments. 1905. Image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 1559 3035 2028 2009-03-10T21:55:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]] [[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|thumb|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] [[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955)]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Zaļkalns T. Marmors. 1911]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Dekoratīvajai amatnieciskajai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai, līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ietver lielākas vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. =Tēlniecības nozares= Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību. =Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika= Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās. No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki P. Trubeckoja paraugiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamo stājtēlniecības koncentrāciju lokālajā mākslas dzīvē, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tēlniecības vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var šeit noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasiciska) akadēmiskā tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistisku reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]] # [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] # [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]] __NOEDITSECTION__ 0 2190 3036 2575 2009-03-12T13:08:49Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks]] [[Image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|thumb|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891]] [[Image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|thumb|„Smaidi un asaras”, 1895]] [[Image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|thumb|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896]] [[Image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|thumb|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898]] [[Image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|thumb|„Cittautu raža”, 1901]] [[Image:Zarins_Vinjete.jpg|thumb|„Mūsu tautas pasakas”, 1903]] [[Image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|thumb|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904]] [[Image:Madernieks_Precibas.jpg|thumb|„Precības”, 1905]] [[Image:Vitols_Vetras_seja.jpg|thumb|Rainis „Vētras sēja”, 1905]] [[Image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|thumb|„Zalktis” Nr. 3, 1907]] [[Image:Rozentals_Lacplesis.jpg|thumb|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908]] [[Image:Ceplitis_Celinieks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909]] [[Image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909]] [[Image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|thumb|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909]] [[Image:Kundzins_Fantazija.jpg|thumb|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911]] [[Image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|thumb|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatas mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – novada grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš savos pirmajos grāmatas grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 90. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, 7 punktu antīkvas burtiem. 70. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estēticisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zegners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rudolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvitis, J. Madernieks) izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 90. gadiem vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvas attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (L. W. Kerkovius) portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku arējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (M. B. Heede) Rīgā un V. Hāsi (W. Haase) Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecās uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (C. Mettig) grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albūmu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albūmi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albūmi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (E. Eggert) izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albūms „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (Siegfried Bielenstein), Otto fon Kurselu (Otto von Kursell), Zelmu Pļavnieci (Selma Plawneek) u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (Л. Туган) stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (Margot Grosset) darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (Юрий Новоселов). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= # Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 # Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. # Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977. # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. # Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984. # Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. # Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. # Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123. – 134. =Attēlu saraksts= # [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks.]] # [[:image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš.]] # [[:image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|„Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds.]] # [[:image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis.]] # [[:image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca.]] # [[:image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|„Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve.]] # [[:image:Zarins_Vinjete.jpg|„Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš.]] # [[:image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis.]] # [[:image:Madernieks_Precibas.jpg|„Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks.]] # [[:image:Vitols_Vetras_seja.jpg|Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols.]] # [[:image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|„Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis.]] # [[:image:Rozentals_Lacplesis.jpg|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls.]] # [[:image:Ceplitis_Celinieks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis.]] # [[:image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve.]] # [[:image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns.]] # [[:image:Kundzins_Fantazija.jpg|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš.]] # [[:image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zegners.]] # [[:image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs.]] # [[:image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve.]] # [[:image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (O.von Kursell)]] # [[:image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks.]] <gallery> Image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. Image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3047 3036 2009-04-07T20:57:18Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|thumb|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks]] [[Image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|thumb|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891]] [[Image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|thumb|„Smaidi un asaras”, 1895]] [[Image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|thumb|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896]] [[Image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|thumb|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898]] [[Image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|thumb|„Cittautu raža”, 1901]] [[Image:Zarins_Vinjete.jpg|thumb|„Mūsu tautas pasakas”, 1903]] [[Image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|thumb|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904]] [[Image:Madernieks_Precibas.jpg|thumb|„Precības”, 1905]] [[Image:Vitols_Vetras_seja.jpg|thumb|Rainis „Vētras sēja”, 1905]] [[Image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|thumb|„Zalktis” Nr. 3, 1907]] [[Image:Rozentals_Lacplesis.jpg|thumb|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908]] [[Image:Ceplitis_Celinieks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909]] [[Image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|thumb|„Jūtu pasaule”, 1909]] [[Image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|thumb|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909]] [[Image:Kundzins_Fantazija.jpg|thumb|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911]] [[Image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|thumb|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913]] =Perioda grāmatniecības vispārējs raksturojums= Latviešu nacionālā kustība un emancipācijas process 19. gadsimta otrajā pusē izraisīja būtiskas pārmaiņas Latvijas grāmatniecībā. 60. un 70. gadu mijā Vidzemē un Kurzemē darbību sāka pirmie latviešu tautības grāmatizdevēji, iespiedēji un arī grāmatu mākslinieki. Turpmākajos gados vairākus gadsimtus ilgās sveštautiešu (pa lielākai daļai vācu mācītāju) absolūtās kundzības vietā notika strauja virzība uz divu patstāvīgu – vācu un latviešu – grāmatniecību koeksistenci. Latgalē latviešu grāmatu iespiešanas tradīcijas iedibinājās tikai 20. gadsimta sākumā (19. gadsimtā latgaliešiem adresētus iespieddarbus dialektā drukāja galvenokārt Viļņā). Latīņu burtu lietošanas aizliegums, kas ilga no 1865. līdz 1904. gadam – gandrīz 40 gadus – noveda grāmatniecību turēja dziļā stagnācijā. =Latviešu grāmatmāksla 19. gadsimta beigās= Latviešu izdevēji pieslējās jaunlatviešu aizsāktajām rūpēm par grāmatu vizuālo informāciju un pievērsa uzmanību ilustrēšanai, šajā darbā iesaistot savus tautiešus. Pirmie ar izdevējiem sadarbību sāka kokgrebēji Kārlis Kronvalds Rīgā un Mārtiņš Bušs Jelgavā. No 1884. līdz 1897. gadam Rīgā dzīvoja un strādāja igauņu kokgrebējs, ilustrators Eduards Magnuss Jakobsons. Viņš, kā arī Mārtiņš Bušs, Ādolfs Jakobsons un autodidakts Gustavs Augusts Miezis (arī Mieze) praktizēja reproducējošo kokgrebumu – šajā tehnikā interpretēja dažādas tematikas un stilistiskās ievirzes attēlus, arī savus zīmējumus. Pa vienai grāmatai ar sentimentāli reālistiska un simboliska satura ainām ilustrēja Jānis Krēsliņš („Latviešu teikas iz Malienas”, 1891) un Arturs Baumanis (E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896). Abu sniegums bija stipri amatniecisks. Baumanis, tāpat kā Rihards Zariņš, savos pirmajos grāmatu grafikas darbos („Austruma kalendārs 1893”, 1892; J. Purkalītis „Dziesmu pazarītes”, 1893), orientējās uz vācu vēlīnā romantisma dekora elementiem. Lai nesadārdzinātu produkciju, 19. gadsimtā latviešu izdevēji reti pasūtīja jaunus attēlus, bet, turpinot vācu kolēģu ilgi piekopto praksi, iepirka (galvenokārt Vācijā) lietotas iespiedformas vai ilustrāciju novilkumus. Šī tradīcija apsīka 20. gadsimta sākumā. Vecas, salasītas ilustrācijas visvairāk izmantoja mācību grāmatās un kalendāros. 1898. gadā E. Plātess izdeva J. V. Gētes „Faustu” eklektiskā grafiskā apdarē ar vairākiem desmitiem Vācijā salasītu ilustrāciju un vinješu. Bilžu grāmatu grafiku pilnībā importēja. Krāsainas litogrāfijas lielā skaitā ārzemēs iegādājās J. F. Šablovskis – vācietis, kas bija pieslējies latviešu grāmatniekiem. Tās viņš izmantoja triviālās literatūras grāmatu vākiem, piemēram, sērijai „Tautas bibliotēka” (1875-1904; 80 laidieni). Savukārt M. Jākobsona sērijas „Īstā tautas bibliotēka” (31 laidiens) naivistiskās vāku ilustrācijas tika litografētas viņa spiestuvē. Apskatāmajā periodā vairums izdevumu bija necilas, plānas grāmatiņas un brošūras tipogrāfiskajos papīra vākos. Tās reti pārsniedza oktāvformāta (8°) lielumu. Apjomīgus publicējamos tekstus sāka sadalīt mazākās vienībās un izdot burtnīcās (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; 344 lpp., 5 burtnīcas). Pēc tradīcijas papīra vāku pirmās lappuses tekstus iekārtoja ornamentālās apmalēs, bet uz ceturtās lappuses arvien populārāk kļuva iespiest reklāmas. 19. gadsimta nogalē no latviešu grāmatmākslā prevalējošās vienveidības un primitīvajiem štampiem centās atteikties vairāki izdevēji, galvenokārt Pūcīšu Ģederts, J. Dravnieks (Draviņš-Dravnieks), L. Neimanis, J. Ozols. Viņi rūpējās par savu iespieddarbu māksliniecisko un poligrāfisko kvalitāti – variēja salikumu, dzejas grāmatām pārdomātāk aplauza tekstus, reizēm tos iekārtoja apmalēs (J. Dravnieka izdevumi: „Latvijas vijolītes”, Aspazija „Saules meita”, abi 1894), pasūtīja vietēja satura ilustrācijas (piemēram, Pūcītis „Īstajam tautas kalendāram” (1881-1897) sagādāja litografētus latviešu kultūras darbinieku portretus, M. Buša un E. M. Jakobsona kokgrebumus), centās pēc tīra salikuma un iespieduma. J. Dravnieks 1891. gadā sāka izdot pirmo vispārēja satura enciklopēdiju latviešu valodā („Konversācijas vārdnīca”, 1891-1893; izdošanu pārtrauca ar 986. lappusi, ar vārdu „Kristjāns”). Daudzos vārdnīcā ievietotos attēlus ar dažiem izņēmumiem apgāds sarūpēja speciāli šim izdevumam: krāsaino attēlu tabulas un kartes litografēja E. Zīslaka spiestuvē, portretus kokgrebumā reproducēja M. Bušs. Ar 1893. gadu fotoportretu iespiedformas darināja autotipijā. Konversācijas vārdnīcu izdeva burtnīcās, kuras pēc tam apvienoja kopsējumā. Izdevējs J. Ozols sevišķi lielu uzmanību veltīja vākiem. Viņš savas amata prasmes grāmatu iesiešanā papildināja Vācijā. Paplašinājās prakse atsevišķiem metieniem daļu grāmatu iesiet kalikonā. Uz pirmā vāka iespieda nosaukumu (reizēm arī autora uzvārdu) un rotājošu apmali (J. Lautenbahs-Jūsmiņš „Niedrīšu Vidvuds”, 1891; E. Treimanis-Zvārgulis „Sāpēs un smaidos”,1896). Ja muguriņa bija pietiekoši plata, rotājumus un nosaukumu iepieda arī uz tās. Spiedumus un grāmatas griezumu zeltījot, panāca diezgan efektīgu rezultātu. Šādu apdari sauca par „greznajiem iesējumiem”. Parādījās pirmie tematisko attēlu iespiedumi uz kalikona vākiem (vienkrāsains R. Zariņa zīmējums uz „Austruma kalendāra”, 1892). 1890. gadu Vidzemes dziesmu grāmatas atsevišķu eksemplāru apdare bija tendēta uz pompozitāti – vāki pārvilkti ar ādu (to dažkārt bagātīgi ornamentēja bezkrāsas spiedumā) vai spilgti krāsotu plīšu. Abu vāku centros piestiprināti metālā darināti sakrāli simboli, apkalti stūri, reizēm arī uz muguriņas novietota metāla aplikācija. Šo furnitūru grāmatiesējēji, liekas, iegādājās ārzemēs. Uz dziesmu grāmatu vākiem samērā bieži iespieda superekslibrus. Tas zināmā mērā liecināja par latviešu lasītāju pašapziņas izaugsmi. Priekšlapas bija latviešu grāmatām neparasti greznas. Arhaiskie, robustie teļādas iesējumi, kādus iepriekš lietoja apjomīgiem reliģisko standarttekstu izdevumiem (dziesmu un sprediķu gramatām, Bībelēm), izzuda. Rietumeiropā un Krievijā populāros pusādas iesējumus latviešu grāmatām visā apskatāmā laika periodā lietoja reti. Tie bija samērā dārgi, un latviešu grāmatas savu nelielo apmēru dēļ šādai apdarei nebija īsti piemērotas. Parasti izmantotā, ātri dzeltējošā un drupenā avīžu vai līdzīga papīra vietā greznajiem izdevumiem pa lielākai daļai izvēlējās labāku papīru. Ilustrāciju galvenās iespiedtehnikas latviešu grāmatās joprojām bija kokgrebums un litogrāfija. Fotomehāniskā reprodukcija ieviesās gausi, plašāku pielietojumu guva vienīgi svītru kodinājums. Autotipijas bija retums, tāpat fototipijas („Rīmju hronika”,1893). Kopainu bagātināja ārzemēs iespiesto latviešu grāmatu apdares savdabības un salikumam izmantotais tipogrāfiskais materiāls. Tā, piemēram, Pēterburgas Ķeizariskās Zinātņu akadēmijas tipogrāfijā iespiestās Stepermaņu Krustiņa grāmatas „Mācītāja meita”(1893) teksts salikts ar latviešu izdevumiem netipiski maziem, septiņu punktu antīkvas burtiem. 1870. gados aizsāktā ortogrāfijas reforma – pāreja no gotiskā šrifta uz klasiskās formas burtiem jeb antīkvu – turpinājās, pateicoties Rīgas Latviešu biedrības pūliņiem. Jaunā ortogrāfija salikuma tekstu padarīja vizuāli tīrāku, tīkamāku un labāk lasāmu. =Latviešu grāmatmāksla 20. gadsimta sākumā= Gadsimtu mijā latviešu grāmatmākslu jau varēja sākt klasificēt kā nacionālu. Latviešu mākslinieki ar vizuālo informāciju spēja nodrošināt visu literatūras nozaru izdevumus. Progresu veicināja grāmatas lietotājs – viņš kļuva intelektuālāks, turīgāks, un līdz ar to – prasīgāks. Piemērs uz ko tiekties bija fotomehāniskās reproducēšanas un estētisma rosinātais grāmatgrafikas uzplaukums Rietumeiropā un Krievijā. Liekas, ka mākslinieku radošo aktivitāti stimulēja arī popularitāti strauji gūstošā jūgendstila formas dinamisms. 20. gadsimta pirmajos gados grāmatniecībā ienāca jauna mākslinieku plejāde. 1901. gadā lasāmgrāmatas ilustrēja Janis Rozentāls un Aleksandrs Štrāls (P. Abuls „Skolas druva”, A. Laimiņš „Skola”). Pa vāka zīmējumam darināja Aleksandrs Romans („Jaunības literatūra”, 1. grām.; 1901), Ernests Zīverts (Rainis „Tālas noskaņas zilā vakarā”, 1903) un Jānis Zēgners (A.Reitmanis „Burtniece”,1903). Ar debitantiem sevišķi dāsns bija 1904. gads, kad klajā nāca E. Treimaņa-Zvārguļa „Uz karstiem ķieģeļiem” ar Voldemāra Zeltiņa ilustrācijām un A. Niedras „Bārenis. Brūnā” ar Jāņa Roberta Tillberga ilustrācijām. Vākus grafiski apdarīja Arturs Cimmermanis (Vēsmiņu Kārlis „Ceļmalas ziedi”), Jūlijs Straume (Līgotņu Jēkabs „Pusdienas tveicē”), Rūdolfs Pelše (Rainis „Pusideālists”) u.c. A. Saulieša kopoto rakstu (1., 2. sēj.) apdari izstrādāja Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis un Jūlijs Madernieks. Līdz Pirmajam pasaules karam grāmatniecībā iesaistīto mākslinieku skaits strauji auga. Latviešu nacionālās grāmatmākslas iedibināšanā būtiska nozīme bija R. Zariņa un J. Rozentāla radošajai aktivitātei, profesionalitātei un lielajos kultūras centros gūtajai pieredzei. Viņu devums bija gan apjomīgs, gan kvalitatīvs, un svarīgi, ka, organizējot grāmatas grafisko struktūru, viņi sāka ievērot stilistiskās vienotības principu. R. Zariņa devuma kodolu veidoja folklorai veltītu darbu kopa („Latvju dainas”, 1894; „Mūsu tautas pasakas” (1. burtn. 1909; 2. burtn. 1903); „Tautas dziesmas”, 1908; „Bārenīte un mātes meita”, 1910). J. Rozentāls bija autors daudziem vāku zīmējumiem, ilustrācijām un vinjetēm (A. Saulietis „Kopoti raksti” (1-3. sēj., 1904-1909), Zeltmatis „Sakopoti sacerējumi”(1.-3. sēj.,1904-1912), rakstu krājums „Zalktis” (1.-4. sēj., 1906-1908) u.c.). Jūgendstilam raksturīgā nervozi vijīgā līniju un laukumu ritmika refleksējās gandrīz visu 20. gadsimta sākuma latviešu ilustratoru daiļradē. Lielākā daļa no viņiem labprāt iedzīvojās šī mākslas virziena tēlu pasaulē un apguva tā formveidi (J. Rozentāls, G. Šķilters, V. Zeltiņš u.c.). Pat uz tradicionālu, akadēmiskas ievirzes reālismu tendētie ilustratori (R. Zariņš, J. R. Tillbergs, E. Brencēns) piedzīvoja īslaicīgu vai vismaz marginālu jūgendstila ietekmi. 1905. gada revolūcija un tai sekojošās represijas padziļināja jūgendstilam un simbolismam piemītošo grūtsirdības noskaņu, kas kulminēja naivista, simbolista Krišjāņa Ceplīša zīmējumos („Jūtu pasaule”, 1909). Jūgendstila dekoratīvisms būtiski ietekmēja grāmatu vāku grafiku – tā kļuva krāsaināka un plakātiskāka. Šajā ziņā priekšgalā bija izdevējs J. Ozols. Jau 19. gadsimta pēdējos gados viņš vismaz daļēji nomainīja historisma stilistikas dekoru pret jūgendstila salikuma ornamentu un, galvenais, pieskaņojoties modei, uz audekla vākiem sāka iespiest daudzkrāsainus tematiskus attēlus (Aspazija „Sidraba šķidrauts”, E. Treimanis-Zvārgulis „Vientulībā” – abas 1905). J. Ozolam sekoja J. Tirzītis („Jūtu pasaule”, 1909) un O. Jēpe (E. Treimanis-Zvārgulis „Cietuma rozes”, 1911). J. Ozola mākslinieciski nozīmīgākais veikums bija Raiņa „Vētras sējas” izdevums (1905). Grāmata iznāca divos variantos – brošēta 8° formātā ar Eduarda Vītola melnbaltu zīmējumu uz vāka un iesieta kalikonā 4° formātā ar to pašu, bet palielinātu zīmējumu krāsās. Teksta salikumi bija vienādi, atšķīrās aplauzums. Greznajā variantā tas tika papildināts ar iniciāļiem dzejoļu sākumos un ar lappušu apmalēm otrā krāsā. Arvien populārāka kļuva krāsainu attēlu iespiešana uz dažādas tematikas brošēto grāmatu papīra vākiem. Izdevēji kļuva izvēlīgāki un lielāku vērību veltīja vāku un citu grāmatās pietojamo papīru kvalitātei, faktūrai, krāsai un citām īpašībām. Jūgendstila šrifts rosināja māksliniekus uzrakstos atteikties no salikuma, tā vietā izvēloties manuālu izpildījumu un burtus organiski saistot ar tēlojošu zīmējumu vai ornamentu. Manipulējot ar raksta zīmēm, tika ignorēta to klasiskā uzbūve un proporcijas un radītas unikālas, kaprīzas burtu formas. Cieņā bija akcentēta asimetrija. Jauninājumu rezultātā vāks un titullapa daudz biežāk kļuva par estētisku vērtību nesēju. 20. gadsimta sākumā lubu grāmatu vākiem paredzētajos attēlos bija moderni iekomponēt vairākas ilustrācijas (burtnīcu vāki – „Nāvei nolemta”, 1902). Gadsimtu mijā strauji ieviesās fotomehāniskā reproducēšana. Izzuda reproducējošais kokgrebums. Mārtiņš Bušs – viens no šīs tehnikas speciālistiem – jau ap 1900. gadu pārkvalificējās par fotogrāfu un cinkogrāfu. Krāsaino attēlu tiražēšanā nozīmi saglabāja litogrāfija. Seno iespiedtehniku funkcijas grāmatu grafiskajā apdarē un ilustrēšanā pārņēma autotipija un svītru kodinājums. Ilustratori strādāja galvenokārt spalvas tehnikā. Dokumentējošo zīmējumu masveidā aizstāja fotogrāfija. Daudzus fotomehāniski reproducētus attēlus publicēja Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas izdotās konversācijas vārdnīcas 1. sējumā (burtnīcas – 1903-1905; kopsējums – 1906). Vārdnīcas 1. sējums ieguva greznu jūgendstila pusādas vāku. 1904. gadā darbību uzsāka apgāds „Zalktis” – pirmā izdevniecība, kas strādāja programmatiski ar mērķi izdot poligrāfiski un mākslinieciski augstvērtīgas grāmatas. Šo centienu realizēšanai apgāds pulcēja vairākus māksliniekus: Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti, Gustavu Šķilteru, Jūliju Madernieku, Burkardu Dzeni u.c. Pirmais veikums bija A. Saulieša kopoto rakstu divi sējumi (1904). Tajos materializējās jauna izpratne par grāmatas estētiku. A. Saulieša kopoto rakstu radītāji (starp tiem mākslinieki J. Rozentāls, V. Purvītis, J. Madernieks), izprotot jūgendstila tieksmi rotāt, ar niansēti ritmiskā kārtojumā saistītiem viendabīgiem grafiskiem elementiem padarīja grāmatu par mākslas objektu. Salikumam viņi izvēlējās pavisam jaunu, 1900. gadā radīto „Eckmann” raksta zīmju garnitūru, kas burtu rindai piešķīra ornamenta joslas raksturu. A. Saulieša kopotos rakstus 1904. gadā „Zalktis” laida klajā divos variantos: 1. – katru stāstu un dzejoļu krājumu atsevišķā nelielā grāmatiņā, 2. – divos sējumos, vienā no tiem apkopojot stāstus, otrā – dzejoļus. Abos variantos katra grāmata bija kompozicionāli noslēgta vienība. Tās iespieda uz kvalitatīva veržē tipa papīra. Turpmākajos gados „Zalktis” izdeva 18 grāmatas. Dažas no tām bija grafiski piesātinātas, bet neviena vairs nesasniedza A. Saulieša kopoto rakstu pirmo sējumu kompozicionālo viengabalainību. Izdevniecība veica latviešu grafikas popularizēšanu. Rakstu krājumam „Zalktis” kā pielikumi tika izplatītas divas J. Rozentāla oriģināllitogrāfijas un divi G. Šķiltera oriģināloforti. 20. gadsimta sākumā latviešu sabiedrībā stipri aktivizējās izdevējdarbība, grāmatu tirgū pieauga konkurence un apgādi bija spiesti vairāk rūpēties par produkcijas kvalitāti. Izdevēji-ideālisti par savu pienākumu uzskatīja tikai labu grāmatu radīšanu (Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, J. Ozols, „Dzirciemnieki”). Rezultātā grāmatas kļuva mākslinieciski daudzveidīgākas un krietni kvalitatīvākas. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara latviešu mākslinieku ziņā nonāca bilžu grāmatu ilustrēšana („Runcis un puisis”, [1911]; mākslinieks A. Kronenbergs; „Tēva āboli” un „Zivs spēks – Dieva palīgs” , abas [1913]; mākslinieks J. Zegners). Tika laisti klajā pirmie albumi: „Album Lettonorum. 1882-1912”, [1912]; J. Madernieks „Ornaments” 1. daļa (1913). Šajā laikā latviešu grāmatu mākslas attīstības agrīnais posms sasniedza kulmināciju. Pieredze un prasmes rezumējās trīs grāmatgrafikas klasikas darbos – brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki” (1913; mākslinieks E. Brencēns), „Misiņbārdis un stiprais kalps” (1913; mākslinieks J. R. Tillbergs) un J. Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” (1914) ar autora ilustrācijām. Pirms kara daudzu mākslinieku darbos mazinājās jūgendstila ietekme, bet reizēm tā izpaudās groteskā formā (A. Švābe „Pilsēta”, [1913]; mākslinieks Ludolfs Liberts), iezīmējās arī jaunas stilistikas tendences (A. Brūklenājs „Atmodā...”, 1913; mākslinieks Pēteris Šotnieks; Naurēnu Elza „Prelūdijas”, 1913; mākslinieks Ansis Cīrulis). Brieda pārmaiņas. Pirmais pasaules karš radīja pārrāvumu latviešu grāmatniecībā un arī grāmatmākslā. Vairāki latviešu mākslinieki – Aleksandrs Apsītis, Jēkabs Belzēns, epizodiski Rihards Zariņš – darbojās Krievijas grāmatniecībā. =Latvijas vācu grāmatmāksla apskatāmajā periodā= Vācu lasītāji lielu daļu grāmatu tradicionāli saņēma no ārzemēm. Vietējie izdevēji viņiem gādāja lokāla satura publikācijas, kuru sagatavošanai ilustratoru pakalpojumi aprobežojās gandrīz tikai ar dokumentalizējošu attēlu radīšanu. Jau sākot ar 1890. gadiem, vācu grāmatu ražošanā Latvijā dominēja fotomehāniskā reproducēšana, kas gandrīz pilnīgi aizstāja manuālās tehnikas, izņemot hromolitogrāfiju. Fotogrāfiju iesaistīja arī klasiskajās iespiedtehnikās. Praktizēja fotolitogrāfiju („Sitzungs-Berichte der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 1893). Lai iegūtu sevišķi kvalitatīvus attēlus, izmantoja heliogravīru jeb fotogravīru (autora portrets – A. Bielenstein „Ein glückliches Leben”, 1904) un pēc fotogrāfijām darinātas tērauda gravīras (L. V. Kerkoviusa (''L. W. Kerkovius'') portrets – „Rigascher Almanach für das Jahr 1901”, 1900). Heliogravīras un tērauda gravīras pasūtīja Vācijā. Autotipiju un fototipiju novilkumiem augstu kvalitāti vācu grāmatās nodrošināja labas iespiedformas un labs papīrs („Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896”; C. Mettig „Geschichte der Stadt Riga”, 1897; F. Brunstermann „Die Geschichte der kleinen oder St. Johannis-Gilde”, 1902). Latviešu izdevumos autotipiju un fototipiju tehniskā kvalitāte parasti bija zemāka. Visā apskatāmajā periodā dominēja lietišķs tipogrāfiskais papīra vāks. Lai grāmatu padarītu greznāku un izturīgāku, parasti izvēlējās klasisku pusādas iesējumu, kuram vāku ārējās plaknes nosedza ar marmorētu papīru, tādu pašu reizēm lietoja arī priekšlapām. Uz muguriņas zelta spiedumā fiksēja grāmatas galvenās titula ziņas. Starp individuālajiem iesējumiem sastopamas vāku apdares, kas liecina, ka to darinātājiem bijusi laba amata prasme. Logotipi uz kalikona vākiem liecina par diviem ražīgiem iesējējiem – M. B. Hēdi (''M. B. Heede'') Rīgā un V. Hāsi (''W. Haase'') Jelgavā. Lielākā daļa vācu izdevēju bija konservatīvāki par saviem latviešu kolēģiem (sevišķi tas attiecas uz vecajiem apgādiem – Stefenhāgenu, E. Plātesa, V. F. Hekera firmām). Tādēļ viņi uz jūgendstila jauninājumiem reaģēja visai inerti. Visatsaucīgākās bija izdevniecības „Jonck & Poliewsky” (piemēram, vāki divām K. Metiga (''C. Mettig'') grāmatām: „Baltische Städte”, 1905; „Illustrierter Führer durch Riga”, 1914) un „Alexander Grosset” (W. Neumann „Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts”, 1902; „Rigaer Kalender 1903”, 1902). Grāmatu mākslinieciskā apdare bieži tika veidota eklektiski, izmantojot jūgendstila un historisma stilistikas grafiskos elementus. Atturīgajā un mazemocionālajā vācu grāmatu klāstā mākslinieciski spilgtu akcentu ienesa albumu tipa izdevumi – skatu un reklāmas albumi, ražotājfirmu izstrādājumu paraugu grāmatas, katalogi un līdzīgi. Šie poligrāfijas ražojumi bija ļoti daudzveidīgi pēc vizuālā satura, apjoma, konstrukcijas un tipogrāfiskā izpildījuma. Daži piemēri. Skatu albumi – „Malerische Ansichten aus Livland, Estland, Kurland” (1901; 2° šķērsformāts, tipogrāfisks izstrādājums) un E. Egerta (''E. Eggert'') izdotais „Album von Riga” (ap 1900; 8°, oriģinālfotogrāfiju kopojums); mape „Zum 700 jährigen Jubiläums-Feier der Stadt Riga 1201-1901” (ap 1901; 8° platformāts); ilustrētie tabulkalendāri – nedēļas noplēšamais tabulkalendārs „Baltischer historisch-geographischer Kalender” (no 1908 līdz 1914; 8° vertikāls šķērsformāts, vienkrāsains iespiedums) un A. Groseta izdotais mēneša tabulkalendārs „Rigaer Kalender 1903” (1902; 2° garenformāts, vairāku krāsu iespiedums); reklāmas izdevumi - krāsainu iespieddarbu paraugu albums „Лито-Типографıя Шнакенбурга – Lithographie u. Buchdruckerei Schnakenburg” (ap 1900; 4° šķērsformāts); tipogrāfisko salikuma elementu katalogs „Schriftgiesserei Gutenberg. Riga” (ap 1900; 4°); un brošūra ar Rīgas pilsētas Vācu teātra darbinieku fotoportretiem „Künstler-Album” (1913; 2°). Tipogrāfiski īpaši kvalitatīvs veikums – A. Būholca (A. Buchholtz) grāmata „Geschichte der Buchdruckerkunst in Riga 1588-1888” (1890), bet mākslinieciskās apdares ziņā uzmanību pelna A. Groseta „Rigaer Kalender 1903”. Vairumā gadījumu vācu grāmatu grafiskā iekārtojuma autori nav zināmi. Izdevēji vāku apdarei pieaicināja gan vietējos māksliniekus – Zigfrīdu Bīlenšteinu (''Siegfried Bielenstein''), Otto fon Kurselu (''Otto von Kursell''), Zelmu Pļavnieci (''Selma Plawneek'') u.c., gan ārzemniekus, piemēram, Aleksandru Baranovski (Alexander Baranowsky) no Drēzdenes. Vācu apgādiem sadarbības partneri bija daudzviet ārpus Latvijas (Berlīnē, Leipcigā, Naumburgā, Maskavā u.c.), sevišķi plaši tika izmantoti ārzemju tipogrāfiju pakalpojumi. =Latvijas krievu grāmatmāksla= Tāpat kā vācu, arī ne visai plašajā Latvijas krievu grāmatniecībā dominēja lokālas nozīmes lietišķas literatūras izdevumi – galvenokārt administratīva, saimnieciska un tūrismam veltīta satura grāmatas, kuru grafiskā apdare bija izteikti askētiska, bez pretenzijām uz mākslinieciskumu. Ilustrācijām ar retiem izņēmumiem piemita informējošs raksturs. Lielāko daļu krievu grāmatu klajā laida vācu apgādi, tādēļ Latvijā tapušajiem vācu un krievu izdevumiem parasti bija analogs veidols. Ilustrēšanai pārsvarā izmantoja fotogrāfiju un fotomehānisko reproducēšanu (svītru kodinājumu un autotipiju: „''Иллюстрированный спутник по Рижскому взморью''”, ap 1911 (Alberta Kronenberga vāka grafika); В. Е. Жамов „Отечественная война 1812 г.”, 1912). Lielāku uzmanību mākslinieciskajam apdarei veltīja A. Grosets. Viņš, piemēram, L.Tugana (''Л. Туган'') stāstu izdevumam „Две повести из прошлого Лифляндии” (1912) sagādāja mākslinieces Margotas Grosetas (''Margot Grosset'') darinātu vāka grafiku, divas krāsainas ilustrācijas un citus apdares elementus. Vairākās krievu valodā izdotajās grāmatās tika izmantoti Latvijas mākslinieku darbi (A. Dulbe „Сны на яву” (1905; O. St. vāka grafika); arī jau minētais A. Kronenberga darbs). Starp fotoilustrācijām vairākas latviešu mākslinieku (V. Purvīša, J. Rozentāla, J. Madernieka u.c.) darbu reprodukcijas savā grāmatā „''Латыши''” (1911) iekļāva Jurijs Novoselovs (''Юрий Новоселов''). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= # Apīnis, A. Jānis Ozols. Manuskripts. LNB, RX 22. 1959 # Rudzīte, G. Izdevniecība „Zalktis” un tās loma latviešu grāmatu mākslinieciskās apdares attīstībā. No: Raksti. 5. Rīga: Zvaigzne, 1974. 156. – 185. lpp. # Apīnis, A. Latviešu grāmatniecība. Rīga: Liesma, 1977 # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114. – 149. lpp. # Labrence, L. Jelgavas grāmata. Rīga: Zinātne, 1984 # Kuple, Z. Grāmatu grafika. No: Latviešu tēlotāja māksla (1860-1940). Rīga: Zinātne. 1986. 188.-191.lpp. # Brancis, M. Jūgendstils un baltvācu grāmata Latvijā 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1994, Nr. 1, 20. – 27. lpp. # Villerušs, V. Eine Einsicht in die Novitäten der graphischen Gestaltung der Presse Lettlands in der Wende vom 19. zum 20. Jahrhundert. In: Greifswalder kunsthistorische Studien. B.3. Frankfurt a. M, 1999. S. 123 – 134 =Attēlu saraksts= # [[:image:Blaumanis_Zagli_vaks.jpg|R. Blaumanis „Zagļi”, 1891. Vāks]] # [[:image:Kreslins_Teiku_ilustracija.jpg|„Latviešu teikas iz Malienas”, 1891. Ilustrācija, mākslinieks J. Krēsliņš]] # [[:image:Smaidi_un_asaras_vaks.jpg|„Smaidi un asaras”, 1895. Vāks, J. Ozola apgāds]] # [[:image:Baumanis_Balades_un_romances.jpg|E. Zeibots „Balādes un romances”, 1896. Titullapa, mākslinieks A. Baumanis]] # [[:image:Jakobsons_Ernsttales_roze.jpg|„Ernsttāles roze” (uz vāka: „Ernsta lejas roze”), 1898. Vāks, M. Jākobsona litogrāfijas darbnīca]] # [[:image:Ozols_Cittautu_raza.jpg|„Cittautu raža”, 1901. Vāks, J. Ozola grāmatsietuve]] # [[:image:Zarins_Vinjete.jpg|„Mūsu tautas pasakas”, 1903. Vinjete, mākslinieks R. Zariņš]] # [[:image:Purvitis_Noslepums_vaks.jpg|A. Saulietis „Noslēpums”, 1904. Vāks, mākslinieks V. Purvītis]] # [[:image:Madernieks_Precibas.jpg|„Precības”, 1905. Vāks, mākslinieks J. Madernieks]] # [[:image:Vitols_Vetras_seja.jpg|Rainis „Vētras sēja”, 1905. Vāks, mākslinieks E. Vītols]] # [[:image:Dzenis_Zalktis_titullapa.jpg|„Zalktis” Nr. 3, 1907. Titullapa, mākslinieks B. Dzenis]] # [[:image:Rozentals_Lacplesis.jpg|A. Laimiņš „Skola”, 3. sēj., 1908. Ilustrācija, mākslinieks J. Rozentāls]] # [[:image:Ceplitis_Celinieks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks K. Ceplītis]] # [[:image:Jutu_pasaule_vaks.jpg|„Jūtu pasaule”, 1909. Vāks, J. Tirzīša grāmatsietuve]] # [[:image:Brencens_Pie_pagasta_tiesas.jpg|Apsīšu Jēkabs „Pie pagasta tiesas”, 1909. Ilustrācija, mākslinieks E. Brencēns]] # [[:image:Kundzins_Fantazija.jpg|Plūdons „Fantāzija par puķēm”, 1911. Vāks, mākslinieks P. Kundziņš]] # [[:image:Zegners_Zivs_speks_Dieva_paligs.jpg|„Zivs spēks – Dieva palīgs”, 1913. Lappuse ar ilustrāciju, mākslinieks J. Zēgners]] # [[:image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913. Ilustrācija, mākslinieks J. R. Tillbergs]] # [[:image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897. E. Plātesa spiestuve]] # [[:image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913. Vāks, mākslinieks O.fon Kursels (''O.von Kursell'')]] # [[:image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914. Vāks]] <gallery> Image:Tillbergs_Misinbardis.jpg|„Misiņbārdis un stiprais kalps”, 1913 Image:Alexander_Jansen_Apsveikuma_titullapa.jpg|Apsveikuma titullapa, 1897 Image:Kursels_Bildende_Kunst.jpg|„Jahrbuch der bildende Kunst in der Ostseeprovinzen”, 1913 Image:Mettig_Illustrierter_Fuhrer.jpg|C. Mettig „Illustrierter Fűhrer durch Riga”, 1914 </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2211 3037 2607 2009-03-12T13:31:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s.]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tautas tērps.]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892.]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni.]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901. gadu.]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.s.]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. TESTS =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 3038 3037 2009-03-12T13:44:22Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tautas tērps.]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892.]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905.]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums.]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni.]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums.]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901. gadu.]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.s.]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903. gadu.]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. TESTS =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 3039 3038 2009-03-12T13:49:06Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tērps]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.sākums]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] Latvijas 19. un 20. gadsimtu mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. TESTS =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 3040 3039 2009-03-12T13:50:43Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tērps]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.sākums]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] Latvijas 19. un 20. gadsimta mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti, pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. TESTS =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki, bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimtu mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķo novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjera un apģērba dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociālajiem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimtu mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (Art&Craft) kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes, gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari.== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimtu mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznoto šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāzu apgleznojumos bieži izmatots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālgalzūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms 1. pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss.== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”): dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut arī tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'' darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimtu mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā sevīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekolēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām) pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā koka mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas, līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti, raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecības darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - mūsdienās saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem, jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu tuvāko gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušas amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa izakcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicizējošām tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajiem, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada populāri bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimtu mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl mūsdienās saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un, līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem, 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls attiecībā uz 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara, kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimtu mijas periodā piedzīvoja pacēlumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta II pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā pacēlumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbūmi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas lunkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architetenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3. # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne–1986. # ''Лаце Р., Иванова Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981. # ''Kučinska V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982. # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935]. # ''Konstans Z., Poluikeviča T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984. # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924. # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989. # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums. Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990. # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa. Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991. # ''Jurisone I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993. # Grosa S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996. # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums. Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999. # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa. Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 3041 3040 2009-03-12T14:06:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tērps]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.sākums]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] Latvijas 19. un 20. gadsimta mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti, pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. TESTS =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki, bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimta mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķu novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjerā un apģērbu dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociāliem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimta mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (''Art&Craft'') kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimta mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznotu šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāžu apgleznojumos bieži izmantots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālglazūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”)- dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ar ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'', darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimta mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā servīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekorēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām), pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā, koka, mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecību darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - līdz mūsdienām saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu nākamo gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušās amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa akcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicisma tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajām, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada, populāras bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimta mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls par 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897.g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimta mijas periodā piedzīvoja uzplaukumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta otrajā pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā uzplaukumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbumi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas linkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architektenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3 # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne,1986 # ''Лаце, Р., Иванова, Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981 # ''Kučinska, V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982 # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935] # ''Konstants, Z., Poluikeviča, T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984 # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924 # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs/ Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989 # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums/ Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990 # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa/ Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991 # ''Jurisone, I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993 # Grosa, S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums/ Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999 # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa / Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006 =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 0 2129 3042 2608 2009-04-05T19:48:08Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Ne vēlāk par 1912]] [[Image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|thumb|Jēkabs Kazaks. Hērakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913]] [[Image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|thumb|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913]] [[Image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|thumb|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900]] [[Image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905]] [[Image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Ap 1910]] [[Image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. 1903]] [[Image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|thumb|Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890]] [[Image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums]] [[Image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|thumb|Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894]] [[Image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907]] [[Image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|thumb|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartīte. Ap 1900]] [[Image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|thumb|Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte]] [[Image:Penzas_skola_foto.jpg|thumb|Penzas mākslas skola. 1912]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910]] [[Image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|thumb|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910]] =Lokālā mākslas izglītība= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros. ==Rīgas pilsētas mākslas skola== ===Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms=== Gadsimtu mijas perioda sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola dabūja oficiālo funkcionēšanās atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolnieku. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (''August Volz''). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (''Gerhard von Rosen''), Bernhards Borcherts (''Bernhard Borchert'') un Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''). Pēc Jung-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (''Eva Borchert-Schweinfurth''), Borcherts, Teodors Krauss (''Theodor Kraus'') un Folcs Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni, un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju. ===Vilhelma Purvīša vadības posms=== Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (Konstantin Rączewski). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņu, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaita cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzējos padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (''Leonid von Dehn'') atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jāekabs Bīne u.c.), te macījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladass Eidukevičs (''Vladas Eidukevičius''). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skolu organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai. ==Venjamina Blūma skola== Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (''Вениамин Блюм'') (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров'') un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM). ==Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes== Celtniecības bums apskatāmajā perioda nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, beidzēju skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālie arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (''Otto Hoffmann''), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (''Wilhelm Stryk''); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (''Eduard Kupfer''), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (''Heinz Pirang'') un Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (''Guido Bertschy''), Hermanis Hartmanis (''Hermann Hartmann''). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu paraksies. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai perioda turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolnieku skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņi. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšana bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos. ==Privātās studijas un kursi== Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolniekus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu , portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolnieku kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģēderts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 29. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā ticis zīmētas ģipšu maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme). =Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas= Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ. ==Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)== Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītie tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (''Владимир Маковский'') darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvāks pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižniku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis(''Дмитрий Кардовский'')(viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs). ==Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola== 1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (''Александр Штиглиц'') dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dabiskos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucāmi Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (''Василий Савинский''), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (''Матвей Чижов''), grafiķis Vasilijs Mate (''Василий Матэ''), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns. ==Citas mācību iestādes Krievijā== Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielāks skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (''Илья Репин'') skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (''Иван Горюшкин-Сорокопудов''). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (''Александр Штурман''), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieku Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošas vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizātors izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (''Сергей Щукин'') un Ivana Morozova (''Иван Морозов'') kolekcijās redzētie franču modernistu darbi. =Izglītošnās Rietumeiropā= Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (''Theodor Kraus''). Turpat, bet jau privāti papildinājās pie Maksa Lībermaņa (''Max Liebermann'') gleznotāja Marta Helmane (Martha Hellmann). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (''Susa Walter'') mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (''Walter Leistikow''). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (Lovis Corinth). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (Friedrich Moritz), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (''Alexander Bertelsson''). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (''Simon Hollósy'') privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (''Alice Dannenberg'') studēja sākotnēji Karlruē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (''Erich von Campenhausen''). Savukārt, Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (''Siegfried Bielenstein''). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai perioda arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (''Auguste Rodin'') un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (''Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth'') papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (''Raphael Collin''), Lika Olivjē Mersona (Luc-Olivier Merson), Renē Ksavjē Prinē (''René Xavier Prinet'') un Luija Ogista Žirardo (''Louis-Auguste Girardot''). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, Šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982. #Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 127. – 142. lpp. #Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982. #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988. #Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995, 8. - 13.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jekaba_kazarmas.jpg|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta.]] # [[:image:Purvitis_Foto_1912.jpg|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā.]] Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184. # [[:image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva.]] Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM. # [[:image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets.]] 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. # [[:image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā.]] Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23. # [[:image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem.]] 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982,67. lpp. # [[:image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|Janis Rozentāls.]] Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. # [[:image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga.]] 1903. Karla Bulla foto. # [[:image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|Ādams Alksnis. Divi modeļi.]] 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. # [[:image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos.]] 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. # [[:image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|Pēteris Balodis. Kāršu licēja.]] 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM. # [[:image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana.]] Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. # [[:image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|Gustavs Šķilters. Kompozīcija.]] Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2. # [[:image:Penzas_skola_foto.jpg|Penzas mākslas skola.]] 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980, 128. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā.]] 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM __NOEDITSECTION__ 3043 3042 2009-04-05T20:11:13Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Ne vēlāk par 1912]] [[Image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|thumb|Jēkabs Kazaks. Hērakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913]] [[Image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|thumb|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913]] [[Image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|thumb|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900]] [[Image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905]] [[Image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Ap 1910]] [[Image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. 1903]] [[Image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|thumb|Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890]] [[Image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums]] [[Image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|thumb|Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894]] [[Image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907]] [[Image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|thumb|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartīte. Ap 1900]] [[Image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|thumb|Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte]] [[Image:Penzas_skola_foto.jpg|thumb|Penzas mākslas skola. 1912]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910]] [[Image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|thumb|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910]] =Lokālā mākslas izglītība= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros. ==Rīgas pilsētas mākslas skola== ===Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms=== Gadsimtu mijas sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola saņēma oficiālo funkcionēšanas atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolēnu. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (''August Volz''). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (''Gerhard von Rosen''), Bernhards Borherts (''Bernhard Borchert'') un Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''). Pēc Jungas-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (''Eva Borchert-Schweinfurth''), Borherts, Teodors Krauss (''Theodor Kraus'') un Folcs. Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju. ===Vilhelma Purvīša vadības posms=== Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņi, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu, 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaitā cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu, bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzēju padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (''Leonid von Dehn'') atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jēkabs Bīne u.c.), te mācījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladas Eidukevičs (''Vladas Eidukevičius''). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skola organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai. ==Venjamina Blūma skola== Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (''Вениамин Блюм'') (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров'') un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM). ==Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes== Celtniecības bums apskatāmajā periodā nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas Politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, absolventu skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālo arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (''Otto Hoffmann''), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (''Wilhelm Stryk''); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (''Eduard Kupfer''), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (''Heinz Pirang'') un Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (''Guido Bertschy''), Hermanis Hartmanis (''Hermann Hartmann''). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu prakses. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk, liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai periodā turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolēnu skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņu. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšanā bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos. ==Privātās studijas un kursi== Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolēnus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu, portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolēnu kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģederts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petrs Kalpoks (''Petras Kalpokas''). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 20. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem, sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā tikušas zīmētas ģipša maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme). =Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas= Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskajās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ. ==Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)== Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītās tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (''Владимир Маковский'') darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvākais pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižņiku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis (''Дмитрий Кардовский'') (viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs). ==Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola== 1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (''Александр Штиглиц'') dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dzīvos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucami Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (''Василий Савинский''), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (''Матвей Чижов''), grafiķis Vasilijs Mate (''Василий Матэ''), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns. ==Citas mācību iestādes Krievijā== Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielākais skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (''Илья Репин'') skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (''Иван Горюшкин-Сорокопудов''). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (''Александр Штурман''), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieki Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, bet kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošās vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizators izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (''Сергей Щукин'') un Ivana Morozova (''Иван Морозов'') kolekcijās redzētie franču modernistu darbi. =Izglītošanās Rietumeiropā= Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (''Theodor Kraus''). Turpat, bet jau privāti, papildinājās pie Maksa Lībermaņa (''Max Liebermann'') gleznotāja Marta Helmane (''Martha Hellmann''). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (''Susa Walter'') mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (''Walter Leistikow''). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (''Lovis Corinth''). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (''Alexander Bertelsson''). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (''Simon Hollósy'') privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (''Alice Dannenberg'') studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (''Erich von Campenhausen''). Savukārt Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (''Siegfried Bielenstein''). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai periodā arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (''Auguste Rodin'') un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (''Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth'') papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (''Raphael Collin''), Lika Olivjē Mersona (''Luc-Olivier Merson''), Renē Ksavjē Prinē (''René Xavier Prinet'') un Luija Ogista Žirardo (''Louis-Auguste Girardot''). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Piezīmes par mākslu un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. ''Senatne un māksla'', 1937, Nr. 3. 109. – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967 #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982 #Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980. 127. – 142. lpp. #Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982 #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 71. – 90. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 #Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995. 8. - 13.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jekaba_kazarmas.jpg|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta]] # [[:image:Purvitis_Foto_1912.jpg|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā.]] Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184 # [[:image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|Jēkabs Kazaks. Hērakla ģipša galva.]] Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. LNMM # [[:image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets.]] 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs # [[:image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā.]] Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23 # [[:image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem.]] 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982. 67. lpp. # [[:image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|Janis Rozentāls.]] Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. # [[:image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga.]] 1903. Karla Bulla foto # [[:image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|Ādams Alksnis. Divi modeļi.]] 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs # [[:image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos.]] 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā # [[:image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|Pēteris Balodis. Kāršu licēja.]] 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM # [[:image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana.]] Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs # [[:image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā.]] Fotokartīte. Ap 1900 # [[:image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|Gustavs Šķilters. Kompozīcija.]] Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2 # [[:image:Penzas_skola_foto.jpg|Penzas mākslas skola.]] 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980. 128. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā.]] 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM __NOEDITSECTION__ 0 1557 3044 2700 2009-04-05T20:32:33Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897]] [[Image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|thumb|Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901]] [[Image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|thumb|Purvītis V. Pavasara ainava. 1904]] [[Image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|thumb|Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900]] [[Image:Valters_Suveja.jpg|thumb|Valters J. Šuvēja. 1899]] [[Image:Purvitis_Revele.jpg|thumb|Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Zeltiņš V. Bērzi. 1906]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošajā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvajā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējās strukturālās izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters), gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu, tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir ļoti plaša (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlus, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Iepriekšējo periodu populārākā laicīgā satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājas visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetriju, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnu gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši, kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī, kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots, uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfu asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Eļļas tehnikā gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācijai tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (''a la prima'' tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecībā bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pašā laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju ([[Ādams Alksnis|A. Alkšņa]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]], J. Valtera, [[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]]) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta, pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados, perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pašā laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji [[Vilhelms Purvītis|V. Purvītis]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti (V. Zeltiņa ainavas), mozaīkveidīgi triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas) vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ([[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] dekoratīvie gleznojumi). Savukārt autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, [[Jānis Roberts Tillbergs|J. R. Tillberga]], K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistiskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Valters J. Tirgus Jelgavā.]] 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM # [[:image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|Rozentāls J. Gavilējoši bērni.]] 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM # [[:image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|Purvītis V. Pavasara ainava.]] 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM # [[:image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|Borherts B. Nimfa un fauni.]] Ap 1900. Pastelis. LNMM # [[:image:Valters_Suveja.jpg|Valters J. Šuvēja.]] 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM # [[:image:Purvitis_Revele.jpg|Purvītis V. Rēvele.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija # [[:image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē.]] Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Zeltiņš V. Bērzi.]] 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # [[:image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets.]] 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM # [[:image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks.]] Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras.]] Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē.]] Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM # [[:image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem.]] 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM # [[:image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli.]] 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM # [[:image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets.]] 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM <gallery> Image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911 Image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913 Image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911 Image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913 Image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets. 1916 Image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913 Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915 Image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914 Image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915 </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 1558 3045 2816 2009-04-06T19:02:38Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906]] [[Image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|thumb|Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”. 1907]] [[Image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908]] [[Image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907]] [[Image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908]] [[Image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku, 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojama ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina uzplaukumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk, plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, ko papildināja aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pašā laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokā. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīve). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikās. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai; V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam; E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru uzplaukums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentārās studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrācijās veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūrās, izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas, skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus, papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantots, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu, biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas periodā= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvo grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g., nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pašā laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijās izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1 # [[:image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla.]] Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM <gallery> Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911 Image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910 Image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 Image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 Image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913 Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913 Image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915 </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2133 3046 2455 2009-04-07T20:32:45Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa, Angelo Janka un H. Zeilingera. Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907 # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911 / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834 # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija) / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891 # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903 # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900 # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912 # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903 # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905 # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM / Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs # van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 0 1960 3048 2758 2009-04-08T20:07:52Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1919]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Galvas zīmējums. 1909 – 1910]] [[Image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|thumb|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam. 1913]] [[Image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|thumb|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913]] [[Image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|thumb|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝. 1912- 1913]] [[Image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|thumb|Tēvocis Bernhards. 1913-1914]] [[Image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|thumb|Āgenskalna priedes. 1913-1914]] '''Alfrēds Plīte-Pleita''' (1888. 13. XI – 1921. 13. III) – ar Minhenes skolu visciešāk saistītais 20. gs. sākuma latviešu mākslinieks, kas agrīnā neoklasicisma gados izcēlās ar kultivētu retrospektīvu lineāru zīmējumu reālistiskos portretos. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Minhenē == Alfrēds Plīte- Pleita dzimis 1883. g. Mazzalves pagastā, skolotāja ģimenē. Savas mākslinieciskās spējas viņš sāka attīstīt jau Rīgas pilsētas reālskolā, kur viņa skolotājs bija Minhenes Mākslas akadēmijā studējušais Konstantīns Nilenders (''Konstantin Niländer''). 1908. g. Plīte-Pleita iestājās Minhenes Mākslas akadēmijā, kur studēja akadēmisko zīmējumu pie Karla Raupa (''Karl Raupp''), tam laikam modernāku zīmēšanu un gleznošanu pie Angelo Janka (''Angelo Jank'') un ofortu pie Hermaņa Ceilingera (''Hermann Zeillinger''). Visai pamatīgas studijas turpinājās līdz 1913. g. (ar karadienesta pārtraukumu 1910/11. g.). Plīte-Pleita apguva detalizētu akadēmiska zīmējuma stilu cilvēka figūru, galvu, ainavisku motīvu atveidos, dekoratīvistisko stilizāciju pielietojamās grafikas darbos, plašu triepienu tehniku aktu un ainavu eļļas gleznojumos, sekojot Minhenes jūgendstilam un ˝Die Scholle” grupas gleznotāju paraugiem ([[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|˝Galvas zīmējums˝]], 1909 – 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, daudzi analogi ogles zīmējumi G. Belēviča kolekcijā, [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam]], 1913, pēdējā atrašanās vieta nezināma). Atbrīvotāka līniju un glezniecisku svītrinājumu formveide pielietota zīmējumu ciklā „Pilsēta”, kas veltīts Minhenes ielu un nakts dzīvei (1912-1913). Studiju gados veidojās Plītes-Pleitas priekšstati par sev vēlamo mākslu. Spriežot pēc V. Peņģerota pārstāstītām mākslinieka vēstulēm, Plīte-Pleita vēlējās sasniegt augsti kvalitatīvu mākslu, pamatojoties ilgstošās studijās un vingrinājumos. Par ˝ievērojamu˝ viņš uzskatīja ˝izteiksmes noslēpumu˝, ˝izteiksmes simboliku˝, nevis tēlotos sižetus. Minhenē redzētā kubistu izstādē viņš spēja atrast kādas vērtības, bet pats principiāli tiecās kopt tradicionālu, izsmeļoši mimētisku mākslu, arvien koncentrējoties uz lineāro zīmējumu. Viņa paraugi pagātnē bijuši Albrehts Dīrers (''Albrecht Dürer''), Ādolfs Mencelis (''Adolph Menzel''), Vilhelms Leibls (''Wilhelm Leibl''). Minhenes studiju beigu posmā Plīte-Pleita mēģināja, gan bez panākumiem, pelnīties ar karikatūrām žurnāliem, vēlējās iesaistīties vietējā izstāžu dzīvē un pat organizēja savu darbu ekspozīciju Memingenes pilsētā (1913. g.), bet tā neguva nekādu ievērību. == Patstāvīgā darbība Rīgā 1915. – 1914. g. == 1913. g. pavasarī Plīte-Pleita pārtrauca savas studijas Minhenē, atgriezās Rīgā un turpināja strādāt patstāvīgi dažādās tehnikās: gleznoja studijas eļļā un akvarelī, zīmēja, darināja ofortus, litogrāfijas, linogriezumus un ksilogrāfijas. Viņš šai laikā dzīvojis samērā vientuļi, ticies biežāk ar dažiem jaunajiem māksliniekiem (Aleksandru Bertelsonu, Konrādu Ubānu, Konstantīnu Lielausi). Plīte-Pleita gan piedalījās ar savām grafikām 4. baltiešu mākslinieku savienības izstādē 1913.g.; 3. latviešu mākslinieku izstādē 1913/1914.g.; grafiķu izstādē 1914. g. (visas Rīgā), gūstot dažus atzinīgus vērtējumus mākslas kritikā, tomēr aktīvi lokālajā mākslas pasaulē neiekļāvās. Pēdējā pirmskara gadā dzimtenē Plīte-Pleita piedzīvoja radošu pacēlumu, turpināja apzināti pilnveidot savu tradicionālistisko praksi, pretstatot to modernismam. Viņš gan citkārt varēja izmantot Minhenē apgūto dekoratīvistisko stilizāciju, iespiedgrafikā pakļaujot to tēlu kontrastējošu laukumu attiecinājumiem ([[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|˝Tēvocis Bernhards˝]], 1913-1914, LNMM un G. Belēviča kolekcija), bet citos gadījumos lietoja precīzu līniju un tonālas gradācijas, detalizēti modelējot portretiskus tēlus vai ainaviskus motīvus ([[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|˝Āgenskalna priedes˝]]. 1913-1914, LNMM). Daudzos grūti hronoloģiski atributējamos spalvas un grafīta zīmējumos ainavu un figūru motīvi pakļauti izsmalcinātai svītrinājumu tehnikai ([[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|˝Zaļumballe˝]], 1913-1914, G. Belēviča kolekcija). Neoklasiskā lineāri plastiskā stila kulminācija - vairāki māsas Hertas [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|portreti]] (1913 – 1914, G. Belēviča kolekcija un LNMM), kuru lokanās kontūrās jūgendstila viļņveidība pārvēršas par klasiski skaidru priekšmetisko formu robežām. Atkāpes no neoklasiskā reālisma parādās Plīte-Pleitas 1914. g. vasaras plenēra ainavu gleznojumos akvarelī "Ārensburga" (mūsdienu Kingisepa Igaunijā). Iespējams, Bertelsona ietekmē, Plīte-Pleita izmantoja intensīvākus kontrastējošus krāstoņus. == Pēdējie dzīves un darbības gadi == Pasaules karš un iesaukums armijā sākotnēji nepārtrauca mākslinieka aktivitātes: dienot Daugavpilī un frontes rajonā, Plīte-Pleita pietiekami daudz zīmēja, fiksējot kareivju dzīves reālijas ([[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|˝Gulošie karavīri˝]], 1914, LNMM). Frontē mākslinieks smagi saslima, tika ārstēts Maskavā, kur hospitālī turpināja skicēt ([[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|˝Lazaretē˝]], 1914, G. Belēviča kolekcija). Viņš tika atvests mājās Rīgā un turpināja ārstēties. Slimība te atkāpās, te pastiprinājās. 1918. g. Plīte-Pleita pavadīja laukos Ļaudonā. Pēc atgriešanās uz Rīgu grūtos materiālos apstākļos pārdzīvoja īso padomju laiku 1919. g., pirmajos neatkarīgās Latvijas gados centās iekļauties tās jaunajā mākslas dzīvē, piedalījās Neatkarīgo mākslinieku vienības dibināšanā un izstādēs, mēģināja ārstēties, bet nespēja atveseļoties un 1921. g. pavasarī mira. Pēc smagākās slimības stadijas Plīte-Pleita pie mākslas varēja pakāpeniski atgriezties tikai 1916. un 1917. gadā. Ļaudonā viņa aktivitāte pieauga un, pārvarot grūtības un slimību, viņš turpināja strādāt līdz pat savas īsās dzīves beigām. Cik var spriest pēc zināmiem oriģināliem, Plītes-Pleitas stilā vājinās neoklasiski stingrās līnijas nozīme, akvareļa tehnikā veiktajās klusajās dabās saglabājas jau agrāk apgūtais gleznieciskums ([[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|˝Augļi˝]], 1917, LNMM), līdzās māksliniekam tipiskajām detalizētām dabas studijām, atkārtojas simboliski vispārināti tēli, kas atgādina vācu gadsimtu mijas simbolistu kompozīcijas. Neparasts Latvijas mākslas kontekstā ir zīmējums [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|„Leļļu skūpsts”]] (1916-1917, atrašanās vieta nezināma), kura motīvu rotaļībā saskatāms mākslinieka likteņa traģisms. Acīmredzot šai sakarā simptomātiska ir mākslinieka interese par Fransisko Goijas (''Francisco Goya'') paraugiem, ko nepārprotami pierāda oforts ar pašportretu, mātes portretiem un Goijas „Los caprichos” tēlu atkārtojumiem ([[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|˝Uzmetumi˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija) un netiešāk – fantastisku, briesmu nesēju monstru atveidi ([[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|„Liktenis”]], [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|˝Sapnis˝]], abi 1919, G. Belēviča kolekcija). Ar tālaika pievēršanos sociālām kolīzijām saistāmi vairāki robustāk, brīvāk un ekspresīvāk zīmēti, kolorēti un gleznoti nelielie strādnieku darba un gājienu motīvi ([[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|˝Gājiens˝]], 1919, G. Belēviča kolekcija). == Mantojums == Daļa no Plītes-Pleites zināmo grafisko darbu oriģināliem glabājas LNMM, apjomīga zīmējumu, iespiedgrafikas, gleznojumu kolekcija ir G. Belēviča īpašumā Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= * Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 1. 1.– 5. lpp. * Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924 =Attēlu saraksts= # [[:image:Plite_Pleita_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1919. Eļļa. Audekls, 34 x 26,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Vagnera_plakats.jpg|Mets sludinājumam Firstnera izdevniecības R. Vāgnera skaņdarbu izdevumam.]] 1913. Tuša. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Penģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. 33. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Iekapsana_auto.jpg|Iekāpšana auto. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 18,5 x 15,2. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Lielpilseta_nakti.jpg|Lielpilsēta naktī. Zīmējums no cikla ˝Pilsēta˝.]] 1912- 1913. Papīrs, zīmulis, 20,5 x 13,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Tevocis_Bernhards.jpg|Tēvocis Bernhards.]] 1913-1914. Papīrs, ksilogrāfija, 20.1 x 16.4. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Agenskalna_priedes.jpg|Āgenskalna priedes.]] 1913-1914. Papīrs, oforts, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 20,2 x 18. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|Māsas portrets.]] 1913-1914. Papīrs, zīmulis, 24,5 x 18,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|Gulošie karavīri.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 16,5 x 20,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|Lazaretē.]] 1914. Papīrs, zīmulis, 17,5 x 22,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image: Plite_Pleita_Augli.jpg|Augļi.]] 1917. Papīrs, akvarelis, 24 X 30,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|Leļļu skūpsts.]] 1916. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Peņģerots, V. Alfreds Plīte-Pleita. Rīga: Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1924. 56. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|Uzmetumi.]] 1919. Oforts. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|Liktenis.]] 1919. Papīrs, zīmulis, 13 x 18,4. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|Sapnis.]] Ap 1919. Papīrs, oforts, 16 x 9,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija # [[:image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|Gājiens.]] 1919. Papīrs, jaukta tehnika, 16 x 19,5. Rīga, G. Belēviča kolekcija <gallery> Image:Plite_Pleita_Zalumballe.jpg|Zaļumballe. 1913-1914 Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Herta lasa. 1913 Image:Plite_Pleita_Masas_portrets.jpg|Māsas portrets. 1913-1914 Image:Plite_Pleita_Gulosie_karaviri.jpg|Gulošie karavīri. 1914 Image:Plite_Pleita_Lazarete.jpg|Lazaretē. 1914 Image:Plite_Pleita_Augli.jpg|Augļi. 1917 Image:Plite_Pleita_Lellu_skupsts.jpg|Leļļu skūpsts. 1916 Image:Plite_Pleita_Uzmetumi.jpg|Uzmetumi. 1919 Image:Plite_Pleita_Liktenis.jpg|Liktenis. 1919 Image:Plite_Pleita_Sapnis.jpg|Sapnis. Ap 1919 Image:Plite_Pleita_Gajiens.jpg|Gājiens. 1919 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Plīte-Pleita, Alfrēds]] __NOEDITSECTION__ 0 1882 3049 2677 2009-04-08T20:34:50Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887-1888]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4, Rīgā, 1901-1903]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.III – 1928. 23. VI) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz desmit gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitekti Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakses uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV Vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajai Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādei Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornīši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts, izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas ielā 33/35 1900), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901, kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā 33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905, Marijas ielā 4, Avotu ielā 1 – abas 1904), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905, īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēta stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907, kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; Vīlandes ielā 10, 1908 u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909, Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine Bauten. Riga, 1903. 5a. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā, 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11, Rīgā, 1901]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu ielā 11, Rīgā, 1902]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas iela 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa]] # [[:image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905]] # [[:image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909]] # [[:image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10, 1908]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments]] <gallery> Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments Image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, 1902 Image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams, 1903 Image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments Image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 Image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments Image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils Image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa Image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904 Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905 Image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. Image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, 1909 Image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. Vitrāža kāpņu telpā Image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908 Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911 image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911. Fragments </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2090 3050 2678 2009-04-08T20:41:19Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906]] [[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. I – 1911. 26. VI) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiskā reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklasikām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmijā šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pašā laikā novitātes, kas pakāpeniski tajā ieviesās 20. gs. sākumā, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==A. Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamos gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. Atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacīts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== A.Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06 #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10. 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III. 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983 #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925. 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]] __NOEDITSECTION__ 0 2090 3051 3050 2009-04-08T20:42:29Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_Romans.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets. Ne vēlāk par 1912.]] [[Image:Romans_Smaidosa.jpg|thumb|Smaidošā meitene. Ne vēlāk par 1904]] [[Image:Romans_Iesvetisana.jpg|thumb|Iesvētīšanas diena. 1904]] [[Image:Romans_Purica_portrets.jpg|thumb|Alfrēda Purica portrets. Ap 1906]] [[Image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|thumb|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā. Ap 1910]] [[Image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|thumb|Ainava ar jātnieku. 1910]] [[Image:Romans_Tillbergs.jpg|thumb|Jāņa Roberta Tillberga portrets. 1910]] '''Aleksandrs Romans''' (1878. 14. I – 1911. 26. VI) – Latvijas 20. gs. sākuma mākslā pārstāv pāreju no impresionistiskā reālisma uz jūgendisku stilizāciju un vienlaicīgi uz neoklasikām kvalitātēm, individuāli izceļoties ar klusinātu lirismu un kompozicionālo skaidrību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas, dzīves apstākļi Sanktpēterburgā un Jelgavā== Aleksandrs Romans dzimis 1878. g. Iecavas pagasta zemnieka ģimenē. Pēc mācībām vietējā baznīcas skolā apmeklēja Jelgavas ģimnāziju, kur apguva arī iemaņas zīmēšanā. 1897. g. Romans tika uzņemts Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur palika līdz 1904. g. Akadēmijā šajos gados pasniedza peredvižņiku un racionalizētās akadēmiskās metodes piekritēja Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji. Romans strādāja batālista profesora Pāvela Kovaļevska (''Павел Ковалевский'') darbnīcā, pēc pēdējā nāves pie Vladimira Makovska (''Владимир Маковский''). Apgūto skolu un tai pašā laikā novitātes, kas pakāpeniski tajā ieviesās 20. gs. sākumā, rāda Makovska darbnīcā gleznotais portrets ˝[[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene]]˝(ne vēlāk par 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM); modeļa raksturs saglabā skolotāja orientāciju uz reālistisko ˝mazo ļaužu˝ tēlojumu, krāsu neitralizāciju ēnu daļās, bet dabiskā mīmikas dinamika, formu mīkstinājums, gaismas un atmosfēras efekti, asimetriskais figūras iekļāvums gleznas taisnstūrī jau ir, plašākā nozīmē, impresionistiskas kvalitātes, tērpa sarkanā laukuma kontrastam ar fona pelēko toni ir dekoratīva pašvērtība. Diplomdarbam Romans izvēlējās sadzīves ainu (˝[[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena]]˝, 1904, LNMM), kuras risinājumā viņš atvirzījās no peredvižņiku sociālā reālisma vēl tālāk: vērojoši liriska apcere par jaunības tēmu interpretēta, akcentējot no plenēra gaismas un refleksiem atkarīgo tērpu, zaļuma un ziedu krāsainību. Pabeidzis akadēmiju un nokalpojis karadienestā, Romans līdz 1910. g. pastāvīgi dzīvoja Sanktpēterburgā, pārtikdams no zīmēšanas stundām un gadījuma pasūtījumiem. Viņš bija ˝Rūķa˝ biedrs, aktīvs latviešu mākslinieku kopienas loceklis impērijas galvaspilsētā, piedalījās satīriskā žurnāla ˝Svari˝ izdošanā, arī pirmajā latviešu mākslinieku izstādē Rīgā. 1910. g. Romans pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu Jelgavas meiteņu skolā un pārcēlās uz dzīvi dzimtenē. Šeit viņš iekārtoja darbnīcu, esot daudz gleznojis, apmācījis kādus skolniekus, bet nepaspēja izvērsties, jo pēc smagas slimības 1911. g. jūnijā mira. Laikabiedri (Alberts Prande, Pāvils Gruzna, Jānis Roberts Tillbergs) atcerējās Romanu kā klusu, laipnu, labsirdīgu un smalku cilvēku. Par viņa uzskatiem par mākslu un viņu interesējošiem paraugiem nekāda informācija nav saglabājusies. ==A. Romana attīstība== Ņemot vērā dažus precīzi datējamus darbus, iespējams nosacīti raksturot Romana mākslinieka attīstību, kuru uzrāda galvenokārt ainavu un portreta žanri. Akadēmijas studiju pēdējos gados un laikā ap 1905. g. viņš atveido tieši, impresionistiski tvertus vizuālās realitātes fragmentus, estetizējot galvenokārt krāsu attiecības un izmantojot gan tuvinātus un pelēcinātus toņus, gan blāvākus vai asākus silto un auksto toņu attiecinājumus. Zināmo šīs grupas ainavu motīvi ir visbiežāk cilvēka apdzīvotu ainavu objekti - pilsētu ēkas ūdensmalā, liellaivas, dzirnavas, zemnieku mājas, tīrums, lauku ceļš u. c. (˝Mazā Ņevka˝, ˝Bauskas apkārtne˝, ˝Kapi˝, ˝Dzirnavas˝, visi ap 1905, LNMM). Cilvēka figūra portretos tēlota kā ierastas vides sastāvdaļā, gaiša plenēra (˝Sieviete ar saulessargu˝, ap 1904, LNMM) vai krēslaina interjera apstākļos (˝Ernesta Zīverta portrets˝, ap 1905, Tukuma muzejs). Tēlojuma objekti tiek modelēti ar variētu atsevišķu triepienu, bet saglabājot to pamatformu veselumu. Nākamos gados visu žanru darbos pastiprinās nosacītība un orientācija uz formālo sistēmu, kurā lielāks īpatsvars ir skaidrāk iezīmētiem plašākiem laukumiem ar jūgendstila ritmu kontūrās. Tas ir acīmredzams Romana grafiskajās karikatūrās ˝Svariem˝(1906 – 1907) un vēlākās stilizētās noskaņu ainavās. Divās no tām viņš pievēršas pieguļas tēmai ar neoromantiskiem mēness gaismas efektiem un mierīgiem zirgiem nakts ganībās (˝Mēnesnīca˝, ˝[[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīca. Pieguļā]]˝, abi ap 1910. Atrašanās vieta nezināma). Nedaudz teiksmainajā „[[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainavā ar jātnieku]]˝ (1910, LNMM) slaido koku tumšie silueti, zaļais krasts, pelēko debesu un ūdens klajs papildināts ar eksotisko jātnieka figūriņu sarkanā tērpā un tālo baltas pils motīvu. Ierosinājumus stilizācijas un sacerētu kompozīciju veidošanā Romans varēja gūt gan krievu ˝''Мир искусства''˝ mākslinieku lokā, gan vācu jūgendstila, ˝noskaņu mākslas” un „dzimtenes mākslas” kopēju vidē. Romana zudusī kompozīcija ˝Peldētājas”(1906 – 1910) ar 18. gs. dāmām pie baseina parkā atgādina visvairāk Aleksandra Benuā (''Александр Бенуа'') retrospektīvo tematiku, bet ˝Ainava ar jātnieku˝ formālā ziņā Valtera Leistikova (''Walter Leistikow'') dekorativizētos ainavisko motīvu siluetus. Trijos zināmos ar vēlākiem gadiem datējamos portretos impresionistiskā modeļu pozu un izteiksmju nepiespiestība, kompozīcionālā dinamika (pamatformu asimetrija) savienojas ar pieaugošu koncentrāciju uz cilvēka tēlu (vide ir nosacīts bezpriekšmetisks fons), laukumu skaidrāku apvienojumu un siluetu izcēlumu (˝[[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets]]˝, ap 1906, LNMM, ˝Jūlija Forsmana portrets˝, 1906 – 1910), atrašanās vieta nezināma). ˝[[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portretā]]˝ (1910, gājis bojā) pozas atbrīvotība papildināta ar aktīvāku pusfigūras reprezentāciju un monumentalizāciju, bet latīniskais gadaskaitllis zem signatūras nepārprotami apliecina klasiskās tradīcijas klātbūtni. Savukārt, ar gaismēnas palīdzību uzsvērti izmodelētā galva norāda uz pieaugušo interesi par apjomu plastiku. Šai sakarā jāpiemin arī Romana mēģinājumi tēlniecībā: Pāvils Gruzna, kas viņu apmeklēja Sanktpēterburgā, atcerējās kādu sievietes torsu un galviņu, kuru savā darbnīcā veidojis Romans (viņa pēcnāves izstādē bijuši divi tēlnieciski darbi). Tādējādi secināms, ka vēlākajā attīstības posmā pieaugušā kompozicionālā skaidrība un salīdzinošs lakonisms, formu robežu noteiktība, interese par apjomu plastiku norāda uz jūgendisko stilizāciju savienojumu ar neizteiktu, bet nojaušamu noslieci uz neoklasicismu. ==Mantojums== A.Romana darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātās kolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Gruzna, P. Gleznotāja Aleksandra Romana piemiņai. Sadzīve, 1911, 28. 06 #Prande, A. Aleksandrs Romans. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 10. 281. – 288. lpp. #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas dzīvi un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. Senatne un Māksla, 1937, III. 109. – 149. lpp. #Svile. A. Aleksandrs Romans.[LMA diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983 #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_Romans.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Aleksandra Romana portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Druva, 1912, Nr. 2, 267. lpp.. # [[:image:Romans_Smaidosa.jpg|Smaidošā meitene.]] Ne vēlāk par 1904. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM # [[:image:Romans_Iesvetisana.jpg|Iesvētīšanas diena.]] 1904. Audekls, eļļa, 176 x 215. LNMM # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Alfrēda Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5. LNMM # [[:image:Romans_Zirgi_menesnica.jpg|Zirgi mēnesnīcā. Pieguļā.]] Ap 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls. 1925. Nr. 10. 281. lpp. # [[:image:Romans_Ainava_ar_jatnieku.jpg|Ainava ar jātnieku.]] 1910. Audekls, eļļa, 85 x 105,5. LNMM # [[:image:Romans_Tillbergs.jpg|Jāņa Roberta Tillberga portrets.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1925, 286. lpp.; Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925. 67. lpp. [[Category:Mākslinieki|Romans, Aleksandrs]] __NOEDITSECTION__ 0 1959 3052 2765 2009-04-08T21:04:29Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg‎|thumb|Mājup. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910]] [[Image:Roncevskis_Kucite.jpg|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Mātes portrets. 1910]] [[Image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posma akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finanšu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskajā institūtā (līdz 1898). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hoffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo (''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot, jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecība, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932). Mākslas vēsturnieks V. Peņģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskās reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pašā laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojas ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924 „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924, LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējušā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijai izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlveidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs - Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931, Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. Atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapu pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11. 505. – 508. lpp. Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16. 75. – 81. lpp. Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 131. – 146. lpp. Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979 Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983 =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 130. – 131. lpp. # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59 # [[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103 # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM <gallery> Image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska. Ne vēlāk par 1913 Image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets. 1923 Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets. 1924 Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa. Ne vēlāk par 1930 Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants). 1924 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 3066 3052 2009-04-14T08:04:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg‎|thumb|Mājup. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910]] [[Image:Roncevskis_Kucite.jpg|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Mātes portrets. 1910]] [[Image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posma akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finanšu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskajā institūtā (līdz 1898). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hoffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo (''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot, jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecība, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932). Mākslas vēsturnieks V. Peņģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskās reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pašā laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojas ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924 „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924, LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējušā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijai izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlveidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs - Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931, Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. Atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapu pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11. 505. – 508. lpp. # Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16. 75. – 81. lpp. # Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 131. – 146. lpp. # Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979 # Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983 =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 130. – 131. lpp. # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59 # [[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM # [[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103 # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM <gallery> Image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska. Ne vēlāk par 1913 Image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets. 1923 Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets. 1924 Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa. Ne vēlāk par 1930 Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants). 1924 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2127 3053 2756 2009-04-13T21:12:38Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903]] [[Image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības ''Мир искусства'' izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (''Paul von Schlippenbach'') aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 1910. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999. S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2001. 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998. 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2002. 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska. Rīga: Neputns, 2001. 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne, 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999. 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998. 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele. Rīga: Neputns, 2003. 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003. 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003. S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs. Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970. 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4. 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A., Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953. 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925. 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme)]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634]] #[[:image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (''David Finn'', Ņujorka) dāvinājums]] <gallery> Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 3068 3053 2009-04-14T20:46:52Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903]] [[Image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības ''Мир искусства'' izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (''Paul von Schlippenbach'') aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 1910. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999. S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2001. 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998. 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2002. 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska. Rīga: Neputns, 2001. 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne. Rīga : Zinātne, 2000. 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999. 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998. 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele. Rīga: Neputns, 2003. 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003. 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003. S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs. Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970. 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4. 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A., Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953. 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925. 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme)]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634]] #[[:image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (''David Finn'', Ņujorka) dāvinājums]] <gallery> Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 0 2046 3054 2722 2009-04-13T21:29:42Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Lielausis_foto.jpg|thumb|Konstantīns Lielausis. Fotoportrets. 20. gs. sākums]] [[Image:Lielausis_Zalumballe.jpg|thumb|Zaļumballe. ne vēlāk par 1912]] [[Image:Lielausis_Muzikanti.jpg|thumb|Muzikanti. Ne vēlāk par 1913]] [[Image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|thumb|Svētdienas viesi. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Vakara.jpg|thumb|Vakarā. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|thumb|Uz ezera. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Kulsana.jpg|thumb|Kulšana. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|thumb|Uz prāmja. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|thumb|Dzelzceļa piestātnē. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Tejnica.jpg|thumb|Tējnīcā. Ap 1915]] [[Image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|thumb|Ugunsgrēka novērotāji. 1912 – 1914]] [[Image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|thumb|Vācieši Kurzemē. 1915 – 1918]] [[Image:Lielausis_Spradziens.jpg|thumb|Sprādziens. 1914 – 1919]] '''Konstantīns Lielausis''' (1890. 6.VII – 1920?) – ievērojamākais gleznieciski modernizēta reālistiska sadzīves žanra gleznotājs 20. gs. otrajā desmitgadē Latvijā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija un veidošanās faktori== Konstantīns Lielausis dzimis 1890. g. Daugavpilī dzelzceļa pārvaldes ierēdņa ģimenē. Pēc mācībām privātskolā Rīgā studējis laikā no 1905. g. līdz 1915. g. Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā, kuru beidza ar 1. pakāpes gleznotāja grādu. Trūcīgās biogrāfiskās ziņas neļauj spriest par studiju gaitu, subjektīvām interesēm, paraugiem, topošā mākslinieka personību u. c. Lielauša glezniecības tipiskā stilistika, kāda pazīstama pēc nedaudziem zināmiem oriģināliem un reprodukciju virknes, bija izveidojusies jau 1912. – 1913. g., kad viņš sāka piedalīties latviešu mākslinieku izstādēs un tika ievērots latviešu mākslas kritikā. Ņemot vērā Lielauša ilgstošo izglītošanos Maskavā un darbu raksturu, jāpieņem, ka apmeklētās skolas pasniedzēju ietekme veidoja Lielauša māksliniecisko praksi. Lielauša mācību gados tās pasniedzēji bija Abrams Arhipovs (''Абрам Архипов''), Sergejs Ivanovs (''Сергей Иванов''), Sergejs Maļutins (''Сергей Малютин''), Aleksejs Stepanovs (''Алексей Степанов''), kurus vienoja orientācija uz sadzīves žanru tematiku, kas tika interpretēta pielietojot specifiski gleznieciskas medija kvalitātes un impresionisma elementus. Kādreizējais V. Peņģerota apgalvojums, ka skola nav atstājusi iespaidu uz Lielauša attīstību un par viņa mākslas vāciskumu, nav pietiekami argumentēts. Lielauša saskare ar Rietumeiropas mākslas paraugiem nav konkretizējama. Nav arī ziņu par viņa ceļojumiem uz Rietumiem. 1914. g. Rīgā viņš bija ticies ar A. Plīti-Pleitu un A. Bertelsonu, Minhenes akadēmijas audzēkņiem, bet netieša informācija par šī centra mākslu nevarētu būt spēcīgs veidojošs faktors. Protams, Lielausis varēja iepazīt tālaika impresaionistisko un postimpresionistisko dažādu skolu mākslu izstādēs un pēc reprodukcijām. Lielauša biogrāfijas noslēgums paliek īpaši neskaidrs. Domājams, Pirmā pasaules kara gados viņš palika Latvijā un, spriežot pēc vienas gleznas sižeta, piedzīvoja vācu armijas okupāciju. Pēc neapstiprinātām biogrāfiskām ziņām, mākslinieks 1919. g. devies uz Bahmutu un Pilsoņu kara gados kaut kur Krievijā miris. ==Lielauša glezniecības reālisms== Zināmo darbu stilistika ir visumā viendabīga, attīstība, ja neskaita kara laika tematikas ienākšanu pēdējās gleznās, grūti konstatējama. Lielauša pamatkoncepcija atbilst reālistu „patiesību teikšanas” principam, kas realizējās sava laika ikdienas reāliju atveidos. Lielauša gadījumā tā ir viņam zināmā Latvijas lauku un mazpilsētu sadzīve, kuras ikdienišķo norišu tēlojums saskaņojas ar no impresionisma tradīcijas patapināto kompozīciju fragmentārismu. Izvēlēto šķietami nejaušu sadzīves momentu un attiecīgu figūru pozu, kustību, psiholoģisko izteiksmju fiksācijai kopā ar tērpu un vides pazīmēm ir tipizācijas kvalitātes. Tai pašā laikā Lielausis parasti vairāk vai mazāk saasina tēlu raksturojumus, tuvojoties to komiskai interpretācijai. Lai gan tēlu un vides sociālā ikonogrāfija ir ļoti skaidra un Lielausis bija saistīts ar Maskavas žanristiem, kuru darbos saglabājās, gan transformēta, krievu peredvižņiku tradīcija, tomēr tendenciozi sociāli vēstījumi viņa darbos nav nolasāmi. Lielausis ir drīzāk objektīvs, nedaudz ironisks vērotājs un stāstītājs, kas pievēries dažādām provinces dzīves pusēm. ==Gleznu ikonogrāfija== Daļa no zināmiem darbiem veltīta piezemēti traktētām zaļumballes un svētdienīgu notikumu ainām ar to dalībnieku spilgto tipāžu (˝[[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe]]˝, ne vēlāk par 1912, ˝[[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti]]˝, ne vēlāk par 1913, abi Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, turpmāk LNMM, ˝[[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nav zināma). Citkārt provinces reālijas iegūst idillisku nokrāsu, tēlojot mājas dzīves omulību ainā ar sievietēm pie lampas (˝[[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma) vai apcerīgu mūzikas un dabas baudīšanu ainā ar laiviniekiem un flautas spēlētāju (˝[[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera]]˝, 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Citos gadījumos fragmentāri organizētā kompozīcija veidojas kā objektīvistiska ierasto laucinieku darba, brauciena, dzelzceļa stacijas, tējnīcas apmeklētāju dokumentēšana (˝[[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātne]]˝, ˝[[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīca]]˝, visi 1912 – 1914, atrašanās vieta nezināma). Dramatiskāks notikums - ugunsgrēks tiek rādīts kā ziņkārīgo vērota izrāde (˝[[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji]]˝, 1912 - 1914, atrašanās vieta nezināma). Lielauša sava laika ļaužu tipāža sociālā, nacionālā un profesionālā ikonogrāfija ir plašāka nekā citiem tālaika Latvijas māksliniekiem (latviešu zemnieki, dažādu kārtu un tautību pilsētnieki, tai skaitā ebreji, kuru skaits Latgalē bija liels, kareivji, kārtības sargi muzikanti, ugunsdzēsēji), Atkarībā no konkrētās ainas, vides motīvi variējas (tipiskās lauku mājas ar nošļauptiem jumtiem, ūdens klajs, zaļumi, saules gaismas atspīdumi, preču vagoni, nomākušās debesis, kūstošs sniegs, interjeru krēsla u. c.) Uz kara gadiem attiecināma glezna ˝[[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē]]˝ (1915 – 1918, LNMM), lielāka un vairāk izstrādāta nekā citas oriģinālos zināmās eļļas gleznas. Aktīvās karadarbības dramatisms te atklāti neparādās, stāsts par vācu kareivjiem, kas sanākuši zemnieka sētā un iztaujā tās iemītniekus, rāda drīzāk okupētās Kurzemes sadzīves rutīnu. Kara posts atklājas ainā ar sprādzienu pilsētā.(„[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens]]”, 1914 – 1919, LNMM). Te Lielausis, nezaudējot savu ironiskā stāstītāja attieksmi, rāda sprādziena dūmu mutuli svinīgi paceļamies pilsētas laukuma vidū un panikā bēgošu grotesku pilsētnieku pūli. ==Formveide== Lielauša gleznu formveide liecina par impresionistiskās un postimpresionistiskās tradīcijas uzturēšanu. Kompozicionālais fragmentārisms un momentāno norišu fiksācija, kas imitē optiski tveramās realitātes fragmentus ir pastāvīgi. Lielausis aprobežojas ar nepieciešamākām tēloto objektu pazīmēm., līdz ar to apvieno, vienkāršo formas un līnijas, lietojot salīdzinoši plašu triepienu. Ludolfs Liberts, kas viņu personīgi pazina un vēlāk bija viņa pirmais biogrāfs, apgalvoja, ka Lielausis parasti gleznojis redzēto pēc atmiņas. Tomēr daudzās pietiekami precīzās priekšmetiskās detaļas, kuras būtu grūti atcerēties, liek domāt, ka Lielausis varēja izmantot ne tikai uz vietas zīmētās skices, bet arī fotogrāfisko materiālu. Krāsu laukumi ir galvenais Lielauša līdzeklis, ar to palīdzību tiek iezīmētas priekšmetiskās formas, reducētās gaismēnu attiecības, to polihromijas akcenti piešķir kolorītam zināmu dekoratīvismu. Laukumu robežas tiek visbiežāk pietiekami skaidri definētas, veidojas siluetu efekti vai citkārt lineāras kontūras. Vispārinošais samērā plašais triepiens rada mēreni pastozu faktūru. Lielausis neatsakās arī no formu liriskiem mīkstinājumiem (pieminētie „Muzikanti”, vēlāk par 1913, LNMM). Pēdējā darbā acīmredzama arī raupja gleznas audekla estetizācija. Radikālākas formveides sākumi ir nojaušami pieminētā kompozīcija ˝Sprādziens˝: telpiskās struktūras un bēgošu figūru deformācijas liecina par savdabīgu, no Lielauša ironijas izaugušu, latentu ekspresionismu. ==Mantojums== Nedaudzie saglabājušies Lielauša darbu oriģināli atrodami LNMM Rīgā. Lielāks skaits zudušo darbu reprodukciju publicēti Latvijas presē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Liberts, L. Konstantins Lielausis. Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5, 129. – 135. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Lielausis_foto.jpg|Konstantīns Lielausis.]] Fotoportrets. 20. gs. sākums. zināma. Reprod.: _ Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 130. lpp. # [[:image:Lielausis_Zalumballe.jpg|Zaļumballe.]] ne vēlāk par 1912. Audekls, eļļa, 44 x 63,5. LNMM # [[:image:Lielausis_Muzikanti.jpg|Muzikanti.]] Ne vēlāk par 1913. Audekls, eļļa, 41 x 57. LNMM # [[:image:Lielausis_Svetdienas_viesi.jpg|Svētdienas viesi.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926. Nr. 5, 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Vakara.jpg|Vakarā.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 129. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_ezera.jpg|Uz ezera.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Kulsana.jpg|Kulšana.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Uz_pramja.jpg|Uz prāmja.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 133. lpp. # [[:image:Lielausis_Dzelzcela_piestatne.jpg|Dzelzceļa piestātnē.]] 1912 – 1914. Atrašanās vieta nav zināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 131. lpp. # [[:image:Lielausis_Tejnica.jpg|Tējnīcā.]] Ap 1915. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 134. lpp. # [[:image:Lielausis_Ugunsgreka_noverotaji.jpg|Ugunsgrēka novērotāji.]] 1912 – 1914. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 5. 135. lpp. # [[:image:Lielausis_Vaciesi_Kurzeme.jpg|Vācieši Kurzemē.]] 1915 – 1918. Audekls, eļļa, 70,5 x 88. LNMM # [[:image:Lielausis_Spradziens.jpg|Sprādziens.]] 1914 – 1919. Audekls, eļļa, 61,5 x 70. LNMM [[Category:Mākslinieki|Lielausis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2004 3055 3011 2009-04-13T21:42:39Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem, svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (''Василий Матэ'') vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizētu objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (''Alexander Zick''), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (''Rudolph Seitz''), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie Maksimiliāna Dazio (''Maximilian Dazio''), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (''William Unger'') un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g., strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pašā laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu, bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošais dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus bez šaubām pazina Zariņš. Studijas Vācijā, saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (''Moritz von Schwind'') vai Ludviga Rihtera (''Ludwig Richter'') garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logātos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antīkvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viljama Morisa (''William Morris'') un Mākslas un amatu kustības), krievu (''Мир искусства'' grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota, interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt, atkarībā no ilustrējamā izdevuma, Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un, būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājas arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieaugušā relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīve), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM un Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= 1. Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902 2. Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6. 995. – 1006. lpp. 3. Prande, A. Profesors Rihards Zariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5. 129. – 140. lpp. 4. Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969 5. Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970. 206. – 220. lpp. 6. Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980. 39. – 49. lpp. 7. Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000. 75. – 117. lpp. 8. Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003. 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 172 # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894 # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4 # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 173 # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897 # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901 # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912 # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925 # [[:image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝.]] 1920. gadu beigas. LNMM <gallery> Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps. 1913 Image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912 Image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910 Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925 Image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 3064 3055 2009-04-14T08:01:50Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zarins_Foto.jpg|thumb|Rihards Zariņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1902]] [[Image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|thumb|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam. 1894]] [[Image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|thumb|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝. 1892]] [[Image:Zarins_Pasaka.jpg|thumb|Pasaka. 1898]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|thumb|Ekslibris Ēvai Zariņai. 1897]] [[Image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|thumb|Ekslibris Kārlim Pētersonam. 1901]] [[Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|thumb|Kurbads un sumpurnis. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911]] [[Image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911]] '''Rihards Zariņš''' (1869. 27. VI – 1939. 21. IV) - viens no pazīstamākajiem un ražīgākajiem 20. gs. sākuma Latvijas grafiķiem, konservatīvs nacionālā romantisma pārstāvis, lietišķās grafikas meistars un mākslas pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un agrā perioda biogrāfiskie apstākļi== Rihards Zariņš dzimis 1867. g. Valmieras apriņķī Viļķēnu pagasta Ķieģeļu muižas pārvaldnieka ģimenē. Pēc paša vārdiem, svarīgs bijis viņa bērnības posms, kas pavadīts Līgatnē, uz kurieni bija pārcēlusies ģimene. Vēlākā romantiskā jūsma esot sakņojusies iespaidos, kas gūti vietējā ainavā ar tās mežiem, kraujām, klintīm, Gaujas krastiem, alām u. c. Pēc mācībām Grīvas vācu skolā Zariņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu, kur iestājās 1887. g. ķeizariskā mākslas veicināšanas biedrības skolā un 1888.g. Štiglica skolā (sk. Mākslas izglītība), kur palika līdz 1895. g. Te viņš specializējās sākumā ksilogrāfijā, vēlāk ofortā pazīstamā reproducējošās grafikas meistara Vasilija Matē (''Василий Матэ'') vadībā. Vairākas mācību laika klusās dabas oforta tehnikā (Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs) uzrāda izteikti detalizētu objektu atveidojuma metodi. Beidzis studijas, Zariņš četrus gadus papildinājās ārzemēs: Berlīnē pie Diseldorfas akadēmijas bijušā audzēkņa grafiķa ilustratora Aleksandra Cika (''Alexander Zick''), Minhenē pie Rūdolfa Zeica (''Rudolph Seitz''), plaša profila mākslinieka, kas darbojās arī lietišķās mākslas jomās, kā arī pie Maksimiliāna Dazio (''Maximilian Dazio''), gleznotāja, grafiķa, medaļu meistara, kas orientējās uz simbolisma virzienu. Vīnē Zariņš papildinājās pie ofortista un akvarelista Viļjama Ungera (''William Unger'') un studēja litogrāfiju Parīzē. No 1899. g. Zariņš ieņēma vadošus amatus Sanktpēterburgā Valstspapīru spiestuvē un pastāvīgi dzīvoja impērijas galvaspilsētā līdz 1919. g., strādāja lietišķās grafikas jomā (darināja naudaszīmes, pastmarkas, diplomus u.c. ). Tai pašā laikā viņš turpināja aktīvi piedalīties latviešu nacionālajā mākslas dzīvē. Jau studiju gados Zariņš bija ˝Rūķa˝ loceklis un tā pasākumu dalībnieks, tai laikā un vēlāk ilustrēja latviešu presi un grāmatas, vāca etnogrāfiskos materiālus, darbojās Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā, izstādījās ne tikai vispārējās baltiešu, bet arī visās latviešu mākslinieku izstādēs, bija autentisko etnogrāfisko tradīciju aizstāvis. == Vācu romantisma tradīcijas iespaidi un pievēršanās jūgendstilam == Studiju gados Zariņa preses un grāmatu grafikā saglabājās skolā apgūtais historizējošais dekors, tai pašā akadēmiski historizējošā stilistikā risināti vispārināti un idealizēti alegoriski tēli un vēstījumi, kas tika savienoti ar idiliski sentimentālu nacionālu sižetu izklāstu ([[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|titullapa 1894. g. ˝Latvju dainu˝ izdevumam]], 1890. gadu žurnāla ˝Austrums˝ vāki un [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|ilustrācijas]]). Ilustrāciju emocionālais tonis, detalizētais stāstījums, pieblīvētā kompozīcijas telpa un nosacītais lineārais zīmējums, ornamentālie ierāmējumi ir analogi vācu vēlīnā bīdermeieriskā romantisma tradīcijas paraugiem, kurus bez šaubām pazina Zariņš. Studijas Vācijā, saites ar vācu skolu, arī ar tās jaunākām parādībām, varēja tikai nostiprināt (sk., piemēram, viņa 1898. g. Morica fon Švinta (''Moritz von Schwind'') vai Ludviga Rihtera (''Ludwig Richter'') garā darināto [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|kompozīciju ˝Pasaka˝]]). Tomēr jāuzskata, ka vācu romantisma ietekme vairāk saglabājās Zariņa grafikas formālajā stilistikā. Pēdējos 19. gs. gados un 20. gs. pašā sākumā Zariņa grafikā ienāk jūgendstils, kas savienojas ar viņam tipisko retrospektīvismu. Parasti simetrisko grafisko kompozīciju ierāmējumos neogotisko ornamentu vai neorenesansisko kartušu vietā tiek bieži izmantots liekto pinumu motīvs, (t.s. ķeltu ornaments), kas kārtojās plūdeno jūgendstila līniju ritmā. Tam viegli pakļāvās jūgendstilam raksturīgie florālie motīvi rotājumos, cilvēku figūras, ainaviskās vides fragmenti ilustrācijās, izdevumu logātos, īpaši uzskatāmi ekslibros, kurus Zariņš tad un vēlāk darināja lielā skaitā. Manuālos uzrakstos viņš gotiskā šrifta vietā sāka lietot jūgendstila antīkvu un klasisko kaligrāfiju. Tēlojuma detalizācija saglabājas, netiešie vēstījumi un motīvu simbolika funkcionāli saistīta ar ilustrējamā vai dekorējamā izdevuma raksturu. Jādomā, Zariņa komplicētās un retrospektīvās stilizācijas šai laikā varēja rosināt ne tikai vācu, bet arī britu (Viljama Morisa (''William Morris'') un Mākslas un amatu kustības), krievu (''Мир искусства'' grupas) grafiķu paraugi. == Zariņa nacionālais romantisms == Apgūtā un kultivētā akadēmiskā historisma un jūgendstila formveides sintēze tika lietota, interpretējot latviešu folkloru un literatūru, pievēršoties pasaku, teiksmu, tautas dziesmu, beletrizētu leģendu tēliem un sižetiem, fiksējot etnogrāfiski iespējami precīzas detaļās. Citkārt, atkarībā no ilustrējamā izdevuma, Zariņš atveidoja arī sava laika reālijas un, būdams viens no ˝Svaru˝ līdzstrādniekiem, darināja arī politiska un sociāla satura karikatūras. Zariņa grafiķa radošā darba kulminācija - ofortu sērija ˝Ko Latvijas meži šalc˝ (1908 – 1911, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM ), kurā teiksmaino sižetu dramatisms vienojas ar meža biezokņu stihisko pirmatnējību un māksliniekam raksturīgā tēlojuma detalizācija ir pakļauta gaismēnas dominējošiem kontrastiem ([[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|˝Kurbads un sumpurnis˝]], [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|˝Nemierīgi laiki˝]]). Interese par līdzīgiem ainaviskiem motīviem atklājas arī viņa zīmētās stājgrafikas lapās. Vienojoša gaismēnas tonalitāte kā emocionālā toņa radītāja izmantota vienā no pazīstamākajiem Zariņa iespieddarbiem [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|˝Dzejnieka kaps˝]](1913, LNMM), kas gan risināts internacionāla, „bēkliniska” simbolisma garā. Lai gan Zariņa stils būtiskāki nemainās, 20. gs. pirmajās dekādēs konstatējamas arī zināmas evolūcijas pazīmes. Pēc 1906. g. izteikta jūgendstila elementu īpatsvars mazinās, izdevumu dekors kļūst lietišķāks, pat salīdzinoši lakoniskāks (mēnešraksta [[:image:Zarins_Druva.jpg|˝Druva˝ vāks]] un vinjetes, 1912). Uzskatāms pieaugušā relatīvā lakonisma piemērs ir [[:image:Zarins_Plakats.jpg|plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei]], kas gan skaidrojams arī ar šī žanra specifikas ievērošanu. == Vēlīnais darbības periods == 1919. g. Zariņš atgriezās Latvijā, kļuva par jaundibinātās republikas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieku, darinājis grafisko dizainu tagad jau nacionālās valsts vērtspapīriem, latu un santīmu monētām, diplomiem, pastmarkām. Līdztekus viņš vadīja grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa etnogrāfiskās intereses neapsīka, to materializēts izpaudums - mākslinieka sagatavotais triju sējumu izdevums ˝Latvju raksti˝(1924-1931). Zariņa daudzveidīgā grafiķa aktivitāte turpinājās (zīmējumi, akvareļi, oforti, grāmatu un periodikas grafika, ekslibri). Tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā viņš sevi pozicionēja kā konservatoru, kā karojošu modernisma noliedzēju (1920. g. organizēja kopā ar J. R.Tillbergu skandalozo Kasparsoniādi, - izstādi, kas parodēja modernistu darbus)(sk. 1920. – 1930. gadu mākslas dzīve), ņēma dalību Neatkarīgo mākslinieku vienības un ˝Sadarba˝ izstādēs. Kā mākslinieks Zariņš turpināja agrāk uzsāktās un izstrādātas tematiskās nozares, variējot romantizētu ainavu motīvus zīmējumos (cikls „Daudas grava Siguldā”, 1930), latviešu folkloras sižetus (ofortu kopa ˝Aiz trejdeviņiem kalniem˝, 1920. gadi), citkārt pievēršoties simboliski ilustratīviem motīviem (cikls ˝Sirds temperamenti˝, 1920. gadu beigas), ilustrēja tautas pasakas. Zariņa grafikas vispārējā stilistika šai laikā mazāk radoša, viņa mākslas akadēmiskā un amatnieciskā orientācija kļūst noteicoša. Zariņš mirst 1939. g. Viņa tradicionālistisko grafikas skolu ieguvušo grafiķu grupā nosaucami Arturs Duburs, Marija Induse-Muceniece, Jānis Šternbergs, Arturs Apinis, Pēteris Upītis, Zelma Tālberga. == Mantojums == Zariņa oriģinālgrafika glabājas LNMM un Mākslinieku savienības muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu muzejā un Mākslas Akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902 # Rozentāls, J. Rihards Zariņš. Vērotājs, 1904, Nr. 6. 995. – 1006. lpp. # Prande, A. Profesors Rihards Zariņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 5. 129. – 140. lpp. # Reihmane L. Rihards Zariņš. (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.) Rīga, 1969 # Upītis, P. Riharda Zariņa grāmatzīmes. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga: Liesma, 1970. 206. – 220. lpp. # Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980. 39. – 49. lpp. # Villerušs, V. Riharda Zariņa agrīnais devums preses grafikā. No: Grāmata. Rīga; Latvijas Nacionāla bibliotēka, 2000. 75. – 117. lpp. # Vanaga, A. Zariņš Rihards. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 4. Rīga: a/s Preses nams, 2003. 112. – 114. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zarins_Foto.jpg|Rihards Zariņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1902. Reprod.: Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 172 # [[:image:Zarins_Latvju_dainas.jpg|Titullapa ˝Latvju dainu˝ izdevumam.]] 1894 # [[:image:Zarins_Ilustracija_Austrumam.jpg|Ilustrācija žurnālā ˝Austrums˝.]] 1892. Nr. 4 # [[:image:Zarins_Pasaka.jpg|Pasaka.]] 1898. Reprod.: Neumann, W, Baltische Maler und Bildhauer des XIX. Jahrhunderts. Riga: Grosset, 1902. S. 173 # [[:image:Zarins_Ekslibris_Zarinai.jpg|Ekslibris Ēvai Zariņai.]] 1897 # [[:image:Zarins_Ekslibris_Petersonam.jpg|Ekslibris Kārlim Pētersonam.]] 1901 # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Kurbads un sumpurnis.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 55,4 x 41,9. LNMM # [[:image:Zarins_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] No: Ko Latvijas meži šalc. 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 61 x 45,5. LNMM # [[:image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps.]] 1913. Papīrs, krāsu oforts, 62,4 x 46. LNMM # [[:image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks.]] 1912 # [[:image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei.]] 1910. Latvijas Valsts arhīvs # [[:image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam.]] 1925 # [[:image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝.]] 1920. gadu beigas. LNMM <gallery> Image:Zarins_Dzejnieka_kaps.jpg|Dzejnieka kaps. 1913 Image:Zarins_Druva.jpg|Mēnešraksta ˝Druva˝ vāks. 1912 Image:Zarins_Plakats.jpg|Plakāts pirmajai latviešu mākslinieku izstādei. 1910 Image:Zarins_Ekslibris_Misinam.jpg|Ekslibris Jānim Misiņam. 1925 Image:Zarins_Sirds_temperamenti.jpg|Lapa no cikla ˝Sirds temperamenti˝. 1920 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zariņš, Rihards]] __NOEDITSECTION__ 0 2072 3056 2527 2009-04-13T21:51:53Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Strals_Zeltins.jpg|thumb|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets. 1909]] [[Image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli˝, 1906]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi_2.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Rezekne.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Nomale.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Ainava.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. I – 1909. 13. IX) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru (''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pašā laikā un atšķirībā no Rozentāla, Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmi arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝[[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava (ar gaišo ēku)]]˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šo aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionālā stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti retas. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝[[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portretā]]˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfija, Formālā stilistika). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stumbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝[[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi]]˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijas ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝[[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti]]˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝[[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝[[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pašā laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝[[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu)]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms]]˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝[[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava (ar ēkām uz pakalna)]]˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr. 9.(22.) 09 #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79. 7.(20.) 04 #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2. 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2. 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr. 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962. 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Strals_Zeltins.jpg|Aleksandrs Štrāls. Vodemāra Zeltiņa portrets.]] 1909. Papīrs, zīmulis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla. 1958 # [[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM # [[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM # [[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM # [[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM # [[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM # [[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 0 2047 3057 2705 2009-04-13T22:00:00Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. V – 1951. 30. IV) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists, tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp. Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14 # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme) # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925 Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930 Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 3061 3057 2009-04-14T07:57:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. V – 1951. 30. IV) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists, tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4., 97. – 105. lpp. # Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7, 888.lpp. # Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''No'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984, с. 465 – 468. # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14 # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme) # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925 Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930 Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 3071 3061 2009-04-14T20:57:37Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. V – 1951. 30. IV) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists, tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā zināmajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī pirmajos darbos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma). Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Pazīstamākās no šo gadu viņa nedaudzajām vitrāžām ir kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, padomju varas gados darinājis vitrāžas Maskavas metropolitēnam. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4. 97.–105. lpp. # Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7. 888.lpp. # Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468 # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14 # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme) # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925 Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930 Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 0 2095 3058 2405 2009-04-13T22:04:27Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1907]] [[Image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|thumb|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen. 1907]] [[Image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|thumb|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā]] [[Image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|thumb|Opalstikla mozaīka. Attēls no: Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen.1908]] '''Ernsts Tode''' (1859–1932) vācbaltu gleznotājs, īpašnieks vienai no nozīmīgākajām vitrāžu darbnīcām Rīgā 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā, Minhenē un Diseldorfā== Ernsts Tode dzimis tirgotāja ģimenē Pargolovā netālu no Pēterburgas, dažus gadus mācījies Rīgas Politehnikuma arhitektūras fakultātē, glezniecību apguvis Minhenes Mākslas akadēmijā no 1882. līdz 1886. gadam pie Oto Zeica (''Seitz''). Pēc neilga praktiska darba glezniecības jomā Krakovā un Diseldorfā, E. Tode Diseldorfā apguvis iemaņas dažādās lietišķās mākslas nozarēs, kā arī (no 1889. līdz 1891.) papildinājies vēsuriskās glezniecības meistardarbnīcā Diseldorfas Mākslas akadēmijā pie prof. F. Gebharda (1838-1925). ==Pedagoģiskā darbība un darbnīca Rīgā== 1891. gadā Tode apmetās Rīgā, kur strādāja par pedagogu Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (1891-96). 1895. gadā E.Tode kļuva par dekoratīvās un stikla glezniecības darbnīcas īpašnieku. Īsā laikā E.Todes darbnīca kļuva par vienu no nozīmīgākajiem uzņēmumiem savā nozarē ne tikai Rīgā un reģionālā kontenstā. E. Todes darbnīca bija ieguvusi popularitāti visā Baltijas reģionā un arī daudzviet Krievijas impērijā – E. Tode darinājis vitrāžas Sanktpēterburgā Sv. Katrīnas baznīcas altāra logam, Kavalērijas gvardes baznīcai, Reformātu baznīcai, kā arī sabiedriskām ēkām un daudziem privātnamiem. Sanktpēterburgā E. Todes uzņēmumam bija sava pārstāvniecība. E. Todes darbnīcā veikti darbi arī Maskavas, Odesas, Kijevas, Harkovas u.c. dievnamiem, kā arī privātnamiem. E. Todes vitrāžu darbnīca atradās Rīgā, Brīvības (tolaik – Aleksandra) ielā 76. Kā liecina Rīgas Jubilejas izstādes kataloga dati, 1901. gadā E. Todes stikla glezniecības darbnīcā strādāja 15 strādnieki. Šajā laikā E. Tode bija īpašnieks arī dekoratīvās glezniecības uzņēmumam ''Rudolf Petersen'' (atradās Rīgā, Vaļņu ielā 26, nodarbināto strādnieku skaits - no 40 līdz 300). ''Rudolf Petersen'' par telpu dekoratīvā noformējuma darbiem 1901. gada Rīgas septiņsimtsgadu jubilejas izstādē piešķirtas divas zelta medaļas (1908. gada reklāmu sludinājumos uzņēmuma adrese ir Vaļņu ielā 28, kā tā īpašnieks norādīts ''Friedrich Alfred Leekney''). E.Todes darbnīcā dažus gadus mācījies H. Grīnbergs (vēlāk pazīstams dekoratīvās glezniecības meistars) un vitrāžists J. Šķērstēns. ==Darbnīcas slēgšana un pārcelšanās uz Vāciju== E. Tode savu vitrāžu darbnīcu likvidēja 1909. gadā un pārcēlās uz dzīvi Minhenē. Turpmākos mūža gadus E. Tode veltīja vienīgi vēstures studijām. ==E. Todes vitrāžas== 19. un 20. gadsimtu mijā Ernsta Todes darbnīcā ir veidoti mākslinieciski nozīmīgākie, kā arī izmēros lielākie stikla glezniecības darbi Rīgā. E. Todes vitrāžu darbnīca izcēlās no citiem līdzīga rakstura uzņēmumiem arī to, ka šeit tika veidoti galvenokārt oriģināldarbi, no tiem lielākā daļa darināta galvenokārt pēc paša E. Todes metiem. E. Todes vitrāžām raksturīgs ir krāsainu stiklu pielietojums galveno krāsu laukumu risinājumā, papildinot tos ar gleznojumu - ieklājot ēnas un attēlojot detaļas. Nereti izmantoti pat stikla pamattoņu gleznojumi, tādējādi vitrāžām piešķirot spēcīgus gleznieciskus efektus. E. Tode savos darbos pievērsies gan ornamentāla rakstura risinājumiem, gan arī sarežģītām daudzfigūru kompozīcijām (Vecās un Jaunās derības tēmas, vēsturiskas tēmas u.c.), kurās nereti izmantots arhitektonisku detaļu attēlojums, kas veiksmīgi saliedē vitrāžu vienotā ansamblī ar telpisko vidi. Figurālās vitrāžas ietvēra ornamentāls ielogojums. E. Todes darbu stilistiskais risinājums varēja būt tradicionāls, tomēr nereti ietvēra arī radošus eksperimentus (jūgendiskās vitrāžas ar florālu motīvu stilizācijām Biržas komercskolai (mūsdienās – Latvijas Mākslas akadēmija), opālstikla mozaīka (darba reprodukcija ''Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908). ==E.Todes dekoratīvās glezniecības darbi== E. Todes dekoratīvās glezniecības uzņēmums, tāpat kā citi līdzīga profila uzņēmumi Rīgā, nodarbojās arī ar dažādas stilistikas iekštelpu dekoratīvās glezniecības darbu veikšanu. Līdzās dekoratīvi ornamentāliem darbiem, izmantojot trafareta tehniku, šeit tika gleznoti arī figurālās glezniecības darbi, piemēram, neobarokālais plafona gleznojums Melngalvju nama zālē (nav saglabājušies, mūsdienās veikta tā aptuvena rekonstrukcija). ==Mantojums== E. Todes nozīmīgāko darbu vidū ir vitrāžas, kas darinātas Rīgas Sv. Pētera baznīcas sakristejai, Sv. Jāņa baznīcas kora daļai, Rīgas Doma baznīcai, Biržas komercskolai (tagadējā Latvijas Mākslas akadēmija), vitrāžas darinātas arī dievnamiem ārpus Rīgas – Valtaiķos, Asarē u.c. E. Todes darbnīcā tika veidoti darbi arī privātmājām. E. Todes vitrāžu darbnīcas sniegums tiek uzskatīts par kvalitatīvi nozīmīgu ieguldījumu vietējās vitrāžas attīstības vēsturē. Dekoratīvās glezniecības jomā uzņēmuma ''Rudolf Petersen'' darbu pārstāv ornamentāli-dekoratīvie jūgendstila gleznojumi Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kā arī rektora kabinetā. =Bibliogrāfija= #Rigaer Jubilaums-Ausstellung fur Industrie un Gewerbe. 1901. R., 1901 #Lexikon Baltischer Kunstler, herausgegeben von der Dr. W. Neumann. R., 1908. S.11-12 #Pujāts J. Meti latviešu vitrāžas jaunākā posma vēsturē. No: Latviešu tēlotāja māksla. Rīga, 1957. 87.-126. lpp. #Latviešu tēlotāja māksla. 1860-1940. 158 lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tode_Mets_vitrazai.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907 # [[:image:Tode_Mets_vitrazai_2.jpg|Vitrāžu meti Kijevas dievnamiem.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907 # [[:image:Tode_Vitrazas_Doma_baznica.jpg|Vitrāžas Rīgas Doma baznīcā]] # [[:image:Tode_Opalstikla_mozaika.jpg|Opalstikla mozaīka.]] Attēls no: ''Jarhrbuch fur Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''.1908 [[Category:Mākslinieki|Tode, Ernsts]] __NOEDITSECTION__ 0 1883 3059 2805 2009-04-13T22:16:07Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' (''Scheel&Scheffel'') Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela ([?] – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēls - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem darbiem bija saistīts ar Lielās ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853. – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860. - 1862. gadā (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta otrajā pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi izmantojot visdažādāko vēsturisko stilu formas. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857-1863) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903, nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasāžu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzceltas pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to, kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā, uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādes dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasāžu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Pie nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabātiem elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (''Otto&Wasill'', A. Folca uzņēmums, ''Wasill&Co''). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. S. Grosa =Bibliogrāfija= Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies)]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa]] <gallery> Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 Image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 3063 3059 2009-04-14T08:00:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' (''Scheel&Scheffel'') Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela ([?] – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēls - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem darbiem bija saistīts ar Lielās ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853. – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860. - 1862. gadā (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta otrajā pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi izmantojot visdažādāko vēsturisko stilu formas. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857-1863) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903, nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasāžu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzceltas pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to, kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā, uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādes dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasāžu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Pie nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabātiem elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (''Otto&Wasill'', A. Folca uzņēmums, ''Wasill&Co''). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. <div align="right">S. Grosa</div> =Bibliogrāfija= # Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten // Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906.– Riga, [1902–1905]. – 1903. – S. 131–146; 1904. – S. 151–163; 1905. – S. 137–149; 1906. – S. 120–136; # Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā.//Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.;Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari.- Rīga, 2002. 120-133 =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies)]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa]] <gallery> Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 Image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 3070 3063 2009-04-14T20:52:03Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|thumb|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] [[Image:Sels_Sefels_VEF.jpg|thumb|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] [[Image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|thumb|Brīvības gatve 214. 1899]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|thumb|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] '''Būvbirojs H. Šēls un F. Šefels''' (''Scheel&Scheffel'') Rīgā tika izveidots ne vēlāk kā 1900. gadā, kad sākās arhitekta Heinriha Šēla (1829 - 1909) un arhitekta-tehniķa Frīdriha Šefela ([?] – 1913) sadarbība. Neraugoties uz īso pastāvēšanas laiku (biroja darbība tika pārtraukta ap 1904. gadu), 20. gadsimta pirmajos gados vairākas H. Šēla un F. Šefela projektētās ēkas pieder telpiskā risinājuma ziņā nozīmīgākajiem, kā arī dekoratīvi iespaidīgākajiem agrā jūgendstila arhitektūras paraugiem Rīgā. =Biogrāfijas un biroja darbība= ==Heinrihs Karls Šēls un viņa būvprakse== Heinrihs Karls Šēls - viens no pazīstamākajiem vācu tautības 19. gs. otrās puses Rīgas arhitektiem - dzimis 1829. g. Hamburgā mūrniekmeistaru un arhitektu ģimenē. No 1847. līdz 1851. gadam H. Šēls studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pēc tam uzsāka praksi pazīstamā Sanktpēterburgas vācu arhitekta, Mākslas akadēmijas profesora, Ludviga Bonšteta vadībā. Ne vēlāk kā 1853. gadā aizsākās H. Šēla būvprakse Rīgā, kur viens no viņa pirmajiem nozīmīgajiem darbiem bija saistīts ar Lielās ģildes ēkas celtniecību, kas pēc Pēterburgas profesora K. Beines projekta risinājās 1853. – 1859. gadā. Pēc H. Šēla skicēm tika darināta Lielās ģildes interjeru apdare un iekārtas priekšmeti, kas pēc mākslas vēsturnieka D. Bruģa vērtējuma uzskatāma par augstvērtīgāko un spožāko neogotikas izpausmi Latvijas profānajā arhitektūrā. No 1859. līdz 1860. gadam H. Šēla vadībā tika atjaunotas vairākas Krievijas cara apartamentiem paredzētās telpas Jelgavas pilī atbilstoši gadsimta vidū modē nākošajam neorokoko stilam. 1860. - 1862. gadā (kopā ar K. Hesu) H. Šēls vadīja celtniecības darbus L. Bonšteta projektētajā Rīgas pilsētas Pirmajā (Vācu) teātrī. 1862. gadā H. Šēls Sanktpētrburgā ieguva akadēmiķa grādu un 19. gadsimta otrajā pusē ir viens no ražīgākajiem arhitektiem Rīgā. H. Šēls projektēja ēkas un to interjerus vienlīdz veiksmīgi izmantojot visdažādāko vēsturisko stilu formas. Arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš viņa celtās ēkas raksturo kā cēli “akadēmiskas”, ar nevainojami precīzu apjomu un detaļu plastiku. H. Šēla nozīmīgāko sabiedrisko ēku vidū ir Biržas bankas ēka Rīgā (1887, tagad – SEB Unibanka). Arhitekts daudz strādājis arī dzīvojamo ēku projektēšanā, pievēršoties gan īres namiem, gan arī savrupmājām. H. Šēls ir projekta autors arī Bērenta namam Basteja bulvārī 16 (1860), kas ir pirmā mūra ēka Rīgā teritorijā, kurā varēja sākties mūra ēku celtniecība pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857-1863) un militāra rakstura aizlieguma atcelšanas. H. Šēls Rīgā vien projektējis pāri par 30 ēku, tomēr viņa darbība nozīmīga arī citur Latvijā (Ventspilī, Ķemeros), kā arī Igaunijā (toreiz – Vidzemes guberņas daļa), kur pēc viņa projektiem dažādās Dienvidigaunijas pilsētiņās uzcelti 17 pareizticīgo dievnami, Tallinas interimteātris (1902 – 1903, nav saglabājies), kā arī dzīvojamās ēkas. H. Šēls miris Rīgā 1909. gadā. H. Šēla birojā no 1856. līdz 1860. gadam strādājis Jānis Baumanis (1834-1891) - pirmais akadēmiski izglītotais latviešu tautības arhitekts. ==Frīdrihs Šefels un jūgendstils. Sadarbības uzsākšana ar H. Šēlu un patstāvīgās būvprakses gadi== Par Frīdrihu Šefelu atrodamās ziņas ir visai skopas. Ir zināms, ka viņš mācījies Vācijā, Ekenferdes būvskolā. Viņa būvtiesības apstiprinātas 1899. gadā Sanktpēterburgā, Iekšlietu ministrijas tehniskajā komitejā. Ne vēlāk kā 1900. gadā Rīgā aizsākās F.Šefela sadarbība ar H. Šēlu, bet jau ap 1904. gadu F. Šefels uzsāka patstāvīgu būvpraksi. J. Krastiņš norāda uz F. Šefela celtnēm raksturīgajiem asimetriskajiem fasāžu risinājumiem, plānojuma struktūras racionalitāti un to atbilstību ēkas funkcionālajam risinājumam. Tā, piemēram, nama Rīgā, Brīvības ielā 93 (1908) dzīvokļos guļamtelpas bloķētas ar vannas istabu, kas tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem šāda veida telpu izkārtojumiem Rīgā. F. Šefels nereti izmantoja arī oriģinālu kāpņu telpas risinājumu: ja kāpņu telpa tika orientēta pret ielu, atbilstoši kāpņu starplaukumiņu nobīdei par puslīmeni attiecībā pret starpstāvu pārsegumiem nobīdīti arī kāpņu logi. Kopumā pēc F.Šefela projektiem Rīgā uzceltas pāri par 35 daudzstāvu mūra dzīvojamās un sabiedriskās ēkas. Nozīmīgāko celtņu vidū jāmin arī Pētera Bērensa projektētais VEF ražošanas korpuss (1913), kura celtniecība risinājās F.Šefela vadībā. Būtiski atzīmēt, ka F.Šefels arī vēlīnā jūgendstila periodā savā daiļradē palika uzticīgs jūgendstila specifiskajiem izteiksmes līdzekļiem un dekoratīvajai idejai, atšķirībā no tās savu kolēģu daļas, kas nosliecās nacionālā romantisma vai neoklasicisma virzienā. F. Šefela dzīve noslēdzās Rīgā. ==H. Šēla un F. Šefela sadarbība== Jautājumi, kas skar H.Šēla un F.Šefela sadarbību paliek hipotētisku pieņēmumu līmenī, tāpat kā nav atbildes arī par to, kā šī sadarbība sakās un vai tās priekšnoteikumi bija konjunktūras noteikti. Tomēr, nav apstrīdams, ka ēkas, kuru projekti tapuši abu arhitektu birojā, uzskatāmas par novatoriskām gan telpisko risinājumu, gan arī būvplastikas un interjeru dekoratīvās apdares jomā, kas vedina domāt, ka novatoriskās idejas bija tomēr vairāk saistītas ar F. Šefela darbību. Birojā projektētās ēkas nav stilistiski viendabīgas, tajā tika projektētas arī ēkas, kas stilistiski atbilst historismam – tāda ir 1899. gadā projektētā bijušās elektrotehniskās sabiedrības ”Union“ fabrikas (vēlāk - VEF) galvenā montāžas halle Brīvības ielā ar alegorisko Zeva figūru centrā, kā arī kādreizējā Krievu-Baltijas akumulatoru fabrika Brīvības gatvē 197. Historismam raksturīgas ir arī 1900. gadā projektētās dzīvojamās ēkas Stabu ielā 51, Alberta ielā 3/5, 1901. gadā – Krāslavas ielā 24, Matīsa ielā 57, Brīvības ielā 106. Viena no pirmajām H.Šēla un F.Šefela ēkām, kuras fasādes dekoram izmantotas jūgendstilam raksturīgas, vēl atturīgas florālu motīvu stilizācijas, ir nams Tērbatas ielā 86 (1900). Līdzīgs, bet daudz bagātīgāks dekoratīvais risinājums izmantots ēkai Alberta ielā 1 (1901). Pakāpeniski fasāžu apdarē vērojams plastiskā dekora kāpināts izmantojums, kas raksturo H. Detmana namu Tirgoņu ielā 4 (1900), kā arī A. Savicka namu K. Valdemāra ielā 23 (1901). Ēku projektu autors ir Berlīnes arhitekts A. Gīzeke, bet celtniecības darbi risinājās H. Šēla un F.Šefela biroja uzraudzībā. Pie nozīmīgākajām Rīgas agrā jūgendstila celtnēm pieder vairāki 1902. un 1903. gadā H. Šēla un F. Šefela projektēti īres nami, kuru dekorā Rīgas arhitektūras kontekstā pirmo reizi jūgendstilam raksturīgie figurāli plastiskie motīvi un florālie motīvi ieguvuši tik plašu un aptverošu izmantojumu, kaut arī ēku dekora inspirācijas avoti atrodami tālaika Belīnes un Vīnes celtņu arhitektūrā. Tie ir uzņēmēja H. Detmana nams Šķūņu ielā 12/14, tirgotāja I. Bobrova nams Smilšu ielā 8, kā arī tirgotāja F. Tupikova nams Ģertūdes ielā 10/12. Jāatzīmē, ka celtnes vainagoja figurāli akrotēriji, kas mūsdienās nav saglabājušies. Tie ne tikai kāpināja dekoratīvo piesātinātību, bet, veidojot neobarokālu akcentu, piešķīra dekoram spēcīgu parādiskuma elementu. Ģertrūdes ielas namam akadēmiska rakstura alegoriski-figurāla kompozīcija atradās virs jaunavu grupas ēkas kreisajā augšējā malā, tādējādi vainagojot ieeju. Savukārt Smilšu ielas ēkai dekoratīva sievietes figūra ar lāpu (kurā bija iestrādāta elektriskā spuldze) paceltajā rokā, bet otrā - simbolisku zemeslodes attēlojumu, efektīgi ietvēra norādi uz īpašnieka tirdzniecisko darījumu sfēru. Arhitektoniskās izpētes rezultātā, kā arī pateicoties atsevišķiem saglabātiem elementiem, ir zināmi ēku interjeru apdares paņēmieni, atspoguļojot periodam tipiskus paņēmienus – interjeros sienu apdarei tika izmantots trafareta ornaments vai tapetes, griestu risinājumam bagātīgi lietoti plastiski motīvi, kas atspoguļo stilistisku plurālismu, it īpaši nosliecoties neorokoko virzienā, vestibilos, savukārt vērojama pievēršanās jūgendstila stilistikai. Minētās ēkas, līdz ar 1903. gadā projektēto antikvāru lietu tirgotāja K. Zihmana namu, pieder tiem nedaudzajiem Rīgas privātnamiem, kuru dekora izpildītāji (''Otto&Wasill'', A. Folca uzņēmums, ''Wasill&Co''). ir norādīti A. Berholca publikācijā, kļūstot par svarīgu izejas materiālu atribūcijas procesā. <div align="right">S. Grosa</div> =Bibliogrāfija= # Berkholz A. Moderne Rigasche Neubauten. In: Rigascher Almanach für das Jahr 1903–1906. Riga, [1902–1905]. 1903. S. 131–146; 1904. S. 151–163; 1905. S. 137–149; 1906. S. 120–136 # Grosa S. Trīs H. Šēla un F. Šefela ēku interjeri Rīgas jūgendstila kontekstā. No: Materiāli par literatūru, folkloru, mākslu un arhitektūru. Rīga: Zinātne, 1999. 68-87 lpp.; Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga, 2002. 120.-133. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Sels_Sefels_Baznicas_5.jpg|F. Šefels. J. Savicka nams Baznīcas ielā 5. 1907]] # [[:image:Sels_Sefels_VEF.jpg|P. Bērenss. VEF ražošanas korpuss. 1913]] # [[:image:Sels_Sefels_Brivibas_214_frag.jpg|Brīvības gatve 214. 1899. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_skulptura.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. A. Folca darinātā skulptūra (nav saglabājusies)]] # [[:image:Sels_Sefels_Smilsu_8_vestibils.jpg|H. Šēls un F. Šefels. I. Bobrova nams Smilšu ielā 8.1902. Ēkas vestibila dekoratīvā apdare.]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. 20. gs. sākuma fotoattēlā ēkas siluetā redzama mūsdienās zudusī akrotēriju grupa]] # [[:image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902. Fasādes fragments]] # [[:image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903]] # [[:image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903. A. Folca veidotā akrotēriju grupa]] <gallery> Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Gertrudes_10_frag.jpg|H. Šēls un F. Šefels. F. Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12. 1902 Image:Sels_Sefels_Teatra_9.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 Image:Folcs_akroteriji.jpg|H. Šēls un F. Šefels. K. Zihmana nams Teātra ielā 9. 1903 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šēls un Šefels, Būvbirojs]] __NOEDITSECTION__ 0 1888 3060 2169 2009-04-13T22:24:30Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Oto_fotoportrets.jpg|thumb|Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|thumb|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] [[Image:Otto_Struklaka.jpg|thumb|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] [[Image:Otto_Atlanti.jpg|thumb|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|thumb|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|thumb|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] [[Image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] '''Oto un Vasils''' (''Otto&Wassil'') - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu ''Wassil&Co'') =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca ''Otto&Wassil'' dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja deviņus strādniekus, gada finansiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). ''Otto&Wassil'' darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) ''Otto&Wassil'' par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== ''Otto&Wassil'', vēlāk ''Wassi&Co'' dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Latvijas Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902, arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. ''Otto&Wassil'' zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam ''Wassil&Co'' – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka ''Otto&Wassil'' (''Wassil&Co'') piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta ielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.III - 1944.12. IX) dzimis 1874.gadā Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības ''Zachęta'' (''Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych'') rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam, Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā ''Zachęta'', kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas Dombrovskas meitu Jadvigu Dombrovsku. ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Oto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapu pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - otrā vieta Šopēna pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas Politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. VIII - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nomnieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī. Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildu informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. – Warszawa, 1989. – S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720.; Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā //Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. -Rīga,- 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Oto_fotoportrets.jpg|Zigmunts Oto.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] # [[:image:Otto_Struklaka.jpg|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] # [[:image:Otto_Atlanti.jpg|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] # [[:image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 3062 3060 2009-04-14T07:58:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Oto_fotoportrets.jpg|thumb|Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|thumb|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] [[Image:Otto_Struklaka.jpg|thumb|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] [[Image:Otto_Atlanti.jpg|thumb|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|thumb|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|thumb|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] [[Image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] '''Oto un Vasils''' (''Otto&Wassil'') - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu ''Wassil&Co'') =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca ''Otto&Wassil'' dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja deviņus strādniekus, gada finansiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). ''Otto&Wassil'' darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) ''Otto&Wassil'' par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== ''Otto&Wassil'', vēlāk ''Wassi&Co'' dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Latvijas Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902, arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. ''Otto&Wassil'' zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam ''Wassil&Co'' – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka ''Otto&Wassil'' (''Wassil&Co'') piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta ielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.III - 1944.12. IX) dzimis 1874.gadā Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības ''Zachęta'' (''Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych'') rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam, Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā ''Zachęta'', kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas Dombrovskas meitu Jadvigu Dombrovsku. ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Oto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapu pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - otrā vieta Šopēna pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas Politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. VIII - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nomnieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī. Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildu informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= # Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. – Warszawa, 1989. – S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720.; # Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā //Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. -Rīga,- 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Oto_fotoportrets.jpg|Zigmunts Oto.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] # [[:image:Otto_Struklaka.jpg|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] # [[:image:Otto_Atlanti.jpg|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] # [[:image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 3069 3062 2009-04-14T20:49:00Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Oto_fotoportrets.jpg|thumb|Zigmunts Oto. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|thumb|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] [[Image:Otto_Struklaka.jpg|thumb|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] [[Image:Otto_Atlanti.jpg|thumb|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|thumb|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|thumb|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] [[Image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] [[Image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|thumb|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] '''Oto un Vasils''' (''Otto&Wassil'') - viena no nozīmīgākajām dekoratīvās tēlniecības darbnīcām Rīgā 20. gadsimta sākumā (pastāvēja no 1901.gada līdz 1906. gadam; no 1903. gada ar nosaukumu ''Wassil&Co'') =Oto un Vasils darbnīca= ==Darbnīcas dibināšana. Panākumi Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē 1901. gadā== Būvtēlniecības darbnīca ''Otto&Wassil'' dibināta 1901. gadā, tās dibinātāji bija tēlnieki Zigmunts Oto un Osvalds Vasils. 1901. gadā uzņēmums algoja deviņus strādniekus, gada finansiālajam apgrozījumam sasniedzot 18 000 rubļu (salīdzinājumam – A. Folca uzņēmumā togad bija 35 strādnieki, bet gada finansiālais apgrozījums – 25 000 rubļu). ''Otto&Wassil'' darbnīca, kurā tika izgatavoti darbi ēku dekoratīvajam noformējumam galvenokārt cementa lējumā, atradās Rīgā, Ņevas (tag. R. Blaumaņa) ielā 10. Rīgas septiņsimtgadei veltītajā rūpniecības un amatniecības izstādē (1901) ''Otto&Wassil'' par alegoriski dekoratīvu strūklakas grupu saņēma vienu no zelta medaļām. Kompozīcija zināma vienīgi pēc fotoattēliem – iecere 25 pēdas augsto ģipša darbu izgatavot noturīgā materiālā tā arī netika realizēta. ==Dekoratīvā noformējuma darbi Rīgā== ''Otto&Wassil'', vēlāk ''Wassi&Co'' dekoratīvās tēlniecības uzņēmuma galvenais darbības virziens Rīgā bija saistīts ar ēku un interjeru dekoratīvā noformējuma darbiem, tomēr droši zināmo darbu skaits nav liels - Rīgas Krievu teātra (mūsdienās - Latvijas Nacionālais teātris) iekštelpu dekoratīvā apdare (1902, arhitekts A. Reinbergs), šeit veikti arī dekoratīvā noformējuma darbi Rīgas Latviešu amatnieku biedrības ēkai Lāčplēša ielā 25 (1902, arhitekts Trompovskis), kas tika celta Rīgas latviešu biedrības vajadzībām un pazīstama arī kā pirmā Rīgas Latviešu teātra ēka. ''Otto&Wassil'' zināmo darbu skaitā Rīgas ēku noformējumā ir divi Šēla un Šefela nami - Tupikova nams Ģertrūdes ielā 10/12 un Bobrova nams Smilšu ielā 8 (abas – 1902). Bez tam ''Wassil&Co'' – strādājuši pie Šēla un Šefela projektētā Zihmana nama Teātra ielā 9 (1903). Pārējo darbu atribūcija ir apgrūtināta, jo nereti viena nama noformēšanai tika pieaicināti pat vairāki būvtēlniecības uzņēmumi. Domājams, ka ''Otto&Wassil'' (''Wassil&Co'') piedalījušies vairāku M.Eizenšteina (Elizabetes 33, Elizabetes 10a un Ļebedinska nami Alberta ielā un Elizabetes ielā 10b), A. Ašenkampfa (Vīksnas nams Brīvības ielā 52) u.c. ēku noformējumā. O. Vasila darbnīca savu darbību pārtrauca ap 1906. gadu, kad krasi mainījās modes tendences un samazinājās pieprasījums pēc plastiskiem motīviem piesātināta fasāžu dekora. =Zigmunts Oto= ==Biogrāfija un mākslinieciskā darbība== Zigmunts Oto (1874. 16.III - 1944.12. IX) dzimis 1874.gadā Ļvovā skārdnieka ģimenē, mācījies Ļvovas mākslas skolā un 1895. gadā divus semestrus (1894/95 – I, 1895/96 – II) – Krakovas Mākslas akadēmijā. Patstāvīgu māksliniecisku darbību Z. Oto uzsācis 1896. gadā, uz laiku atgriežoties Ļvovā, kur veidojis vairākus stājdarbus, kā arī pievērsies būvtēlniecībai. Nozīmīgs sasniegums bija pirmās vietas iegūšana 1898. gadā Varšavas mākslas biedrības ''Zachęta'' (''Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych'') rīkotajā konkursā, ļaujot realizēt divas alegoriskas kompozīcijas biedrības ēkas portālam – “Glezniecība (Jans Matejko)” un “Tēlniecība (Feits Štoss)”. 1900. gadā šīs pašas biedrības rīkotajā konkursā Z. Oto ieguva pirmo godalgu par strūklakas grupu, kurai bija jāatrodas pie biedrības ēkas fasādes. Stilistiski līdzīgs ir jau pieminētais darbs Rīgas 700. gadu jubilejas izstādē. Kopš 1901. gada līdz pat Pirmā pasaules kara sākumam, Z. Oto aktīvi darbojās vairākās Varšavas mākslas organizācijās, ieņemdams tajās atbildīgus sabiedriskos amatus, arī biedrībā ''Zachęta'', kuras biedru skaitā viņš bija kopš 1901. gada. Ir zināms, ka Varšavā 1901. gada rudenī Zigmunts Oto salaulājās ar pazīstamās poļu tēlnieces Valērijas Dombrovskas meitu Jadvigu Dombrovsku. ==Zigmuta Oto darbi Varšavā== Zigmunta Oto darbiem raksturīgs spēcīgs neobarokāls elements, kas agrīnajā periodā savienojas ar jūgendiskām iezīmēm. Vēlākajos gados neobarokālā tendence kļuva dominējoša (atlantu figūras – t.s. „Giganti” dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā). Z. Oto galvenais darbības lauks bija būvtēlniecība – viņš piedalījies daudzu Varšavas 20. gadsimta pirmās puses ēku dekoratīvajā noformējumā, kas gandrīz nav saglabājušies sakarā ar Otrā pasaules kara postījumiem. Z. Otto darinājis samērā daudz kapu pieminekļu, strādājis arī stājtēlniecībā, pirms Pirmā pasaules kara sekmīgi piedalījies vairākos monumentālu pieminekļu konkursos (nozīmīgākais sasniegums - otrā vieta Šopēna pieminekļa konkursā Varšavā 1906. gadā). Ir zināms, ka Z. Oto strādājis būvtēlniecībā arī starpkaru posmā, sadarbodamies ar vairākiem arhitektiem (tai skaitā - Rīgas Politehnikuma absolveniem Karolu Jankovski un Francišeku Lilpopu) un veidojis iekštelpu dekoratīvo noformējumu vairākiem Polijas dievnamiem. Poļu avoti Zigmunta Oto darbību Rīgā vērtē kā epizodisku un nesniedz norādījumus ne par viņa firmu Rīgā, ne par sadarbības partneri O. Vasilu. =Osvalds Vasils= Voldemārs Osvalds Vasils (1871. 27. VIII - ?) dzimis Lēdurgas pagasta Krīderkrogā 1871.g. nomnieka Kārļa un Līzes Vasilu ģimenē, kuru laulība tika slēgta Lēdurgas-Turaidas ev.lut. draudzē 1868. gada 4. februārī. Rīgas adrešu grāmatās Osvalda Vasila vārds atrodams no 1900. gada līdz 1906. gadam. Tēlnieks kopā ar Z. Otto firmas vajadzībām sākotnēji īrējis telpas Dzirnavu ielā 70, pēc tam jau pieminētajā ēkā Ņevas ielā 10, vēlāk - Avotu ielā 4. Šeit 1901. gadā pie viņa gandrīz gadu dzīvojusi māte (tolaik jau ir atraitne), kopā ar māsām – Otīliju, Elfrīdi un Emīliju. 20. gadsimta sākuma adrešu grāmatās Līze Vasile minēta kā krodziniece. Nekādu papildu informāciju par Voldemāru Osvaldu Vasilu nav izdevies noskaidrot. S. Grosa =Bibliogrāfija= # Rzymkowski R. Zygmunt Otto – rzeźbiarz warszawski I pol. XX w. Warszawa, 1989. S. 10. Maģistra darba mašīnraksts. Polijas Zinātņu akadēmijas Mākslas institūta bibliotēka (Bibl. IS PAN), Nr. 1720 # Grosa S. Dekoratīvās tēlniecības darbnīca Otto&Wassil Rīgā 19. un 20. gs. mijā. No: Arhitektūra un māksla Rīgā. Idejas un objekti. Rakstu krājums. Sast .J. Zilgalvis. Rīga, 2004. 95.-104. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Oto_fotoportrets.jpg|Zigmunts Oto.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Otto_Vasil_Dekorativa_grupa.jpg|Alegoriski dekoratīva strūklakas grupa Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē 1901. gadā]] # [[:image:Otto_Struklaka.jpg|Z. Oto. Strūklakas grupa Varšavas biedrības Zachęta 1900.g. konkursā]] # [[:image:Otto_Atlanti.jpg|Z. Oto. Atlanti dzīvojamās ēkas noformējumā Varšavā (t.s. „Giganti”) 20. gs. sākums]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8_1.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Smilsu_iela_8.jpg|Smilšu iela 8 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Gertrudes_iela_10.jpg|Ģertrūdes iela 10/12 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Elizabetes_iela_33.jpg|Elizabetes iela 33 Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Otto_Vasil_Krievu_teatra_interjers.jpg|Rīgas Krievu teātra (mūsd. Nacionālā teātra) interjers. 1902]] # [[:image:Otto_Vasil_teatra_interjers.jpg|Rīgas Latviešu teātra interjers (nav saglabājies). 1902. Attēls no RMVM]] [[Category:Mākslinieki|Oto un Vasils]] __NOEDITSECTION__ 0 1882 3065 3049 2009-04-14T08:03:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887-1888]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4, Rīgā, 1901-1903]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.III – 1928. 23. VI) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz desmit gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitekti Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakses uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV Vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajai Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādei Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornīši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts, izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas ielā 33/35 1900), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901, kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā 33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905, Marijas ielā 4, Avotu ielā 1 – abas 1904), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905, īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēta stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907, kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; Vīlandes ielā 10, 1908 u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909, Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= # Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei// Tehnikas apskats- 1959. Nr. 21; # Pēkšēns Konstantīns. //Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. – 16 sēj. 31426-31427. sl.; # Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.// Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga.,1996.; # Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.// Latvijas arhitektūras meistari R. 1995; # Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. R. 2002.; # Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine Bauten. Riga, 1903. 5a. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā, 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11, Rīgā, 1901]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu ielā 11, Rīgā, 1902]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas iela 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa]] # [[:image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905]] # [[:image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909]] # [[:image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10, 1908]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments]] <gallery> Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments Image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, 1902 Image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams, 1903 Image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments Image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 Image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments Image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils Image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa Image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904 Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905 Image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. Image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, 1909 Image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. Vitrāža kāpņu telpā Image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908 Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911 image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911. Fragments </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 3072 3065 2009-04-14T21:03:40Z Redaktors 3 wikitext text/x-wiki [[Image:Peksens_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Pēkšēns. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|thumb|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887-1888]] [[Image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|thumb|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākums]] [[Image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|thumb|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895]] [[Image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|thumb|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|thumb|Ņesterovu nams Rīgā. 1899]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|thumb|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4, Rīgā, 1901-1903]] [[Image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|thumb|Meža iela 4. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|thumb|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā. 1900]] [[Image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|thumb|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Barona_11.jpg|thumb|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11 Rīgā, 1901]] [[Image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|thumb|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] [[Image:Peksens_Tallinas_23.jpg|thumb|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] '''Konstantīns Pēkšēns''' (1859.8.III – 1928. 23. VI) pieder izcilākajiem t.s. otrās latviešu arhitektu paaudzes pārstāvjiem, kura radošā darbība aizsākās vēl historisma stila ietvaros un turpinājās jūgendstila periodā. =Biogrāfija= ==Mācību gaitas un patstāvīgas prakses uzsākšana== Konstantīns Pēkšēns dzimis 1859. g. Mazsalacas apriņķa Nuķu pusmuižas saimnieka ģimenē. 1869. gadā Pēkšēnu ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur sākās nākamā arhitekta mācību gaitas – vispirms R. Valla pamatskolā, pēc tam – no 1875. līdz 1878. gadam - Rīgas Politehniskā institūta (tolaik – Politehnikuma) priekšskolā, vēlāk Inženieru nodaļā; no 1880. gada Arhitektūras fakultātē, kuru viņš absolvēja 1885. gadā. K. Pēkšēna praktiskā darbība arhitektūras jomā aizsākās 1885. gadā J. Baumaņa būvbirojā. Jau gadu vēlāk - 1886. gadā K. Pēkšēns uzsāka patstāvīgu arhitekta praksi, atverot savu biroju. Rīgas sarežģītajā sociāli politiskajā situācijā K.Pēkšēns bija iecienīts latviešu klientu vidū - 19. gadsimta 90 gados (pēc J.F. Baumaņa nāves 1891. gadā) K. Pēkšēns un arī O. Bārs gandrīz desmit gadus bija vienīgie praktizējošie latviešu tautības arhitekti Rīgā. Ir zināms, ka 1899. gadā (kopā ar A. Vanagu) K. Pēkšēns māksliniecisko iespaidu apguves nolūkos apmeklējis Berlīni. K. Pēkšēna projektētās celtnes (galvenokārt daudzstāvu mūra dzīvojamās un veikalu ēkas, arī mazstāvu koka dzīvojamās ēkas) atrodamas gan pilsētas centram piegulošajos kādreizējos priekšpilsētu rajonos, gan arī strādnieku apdzīvotajās priekšpilsētās. K. Pēkšēns ir projektējis arī vairākus dievnamus, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes un viņa plašā būvprakse neaprobežojās vienīgi ar Rīgu –projektētas celtnes arī vairākām citām Latvijas (toreiz – Krievijas impērijas Vidzemes un Kurzmes guberņas) pilsētām. ==Sabiedriskā un uzņēmējdarbība== Neraugoties uz ļoti plašo arhitekta praksi, K. Pēkšēns izcēlās ar vērienīgu sabiedrisku aktivitāti. Jau studiju laikā viņš bija nodibinājis t.s. studentu „Draugu pulciņu”, vēlāk K. Pēkšēns bija viens no pirmās latviešu studentu korporācijas „Selonija” dibinātājiem, viņš aktīvi darbojās arī Rīgas Latviešu biedrībā. 1889. gadā K. Pēkšēns piedalījās Rīgas arhitektu biedrības atjaunošanā, vēlāk tajā darbojās. 20. gadsimta sākumā K. Pēkšēns līdzdarbojās vairāku arhitektūras projektu konkursu žūrijas komisijās. 1907. gadā ar K. Pēkšēna līdzdalību iznāca laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis”, 1914. gadā viņš kļuva par laikrakstu „Rīgas Ziņas” un „Vēstnesis” izdevēju. Kopš 1909. gada K. Pēkšēns bija Rīgas pilsētas domnieks, Hipotēku bankas priekšsēdētājs, dažādu kredītiestāžu un banku padomju loceklis. ==Mūža pēdējie gadi== Pēc Pirmā pasaules kara beigām un Latvijas brīvvalsts laikā K. Pēkšēns arkitektūras jomā vairs radoši nestrādāja. Viņš darbojās dažādās Rīgas pilsētas valdes tehniskajās komisijās, pievērsās publicistikai. Šajā laikā par vienu no lielākajām savā nozarē bija kļuvusi viņa 20. gadsimta sākumā nodibinātā sanitārtehnisko sistēmu montāžas firma „Konstantīns Pēkšēns” (uzņēmums pastāvēja līdz 1940. gadam). K. Pēkšēns miris 1928. gada 23. jūnijā Vācijā, Kīzingas kūrortā, kur bija neilgu laiku uzturējies sakarā ar veselības problēmu saasinājumu. Vēlāk viņa pelni pārvesti dzimtenē. =Radošā darbība= ==Būvprakses uzsākšana. Historisma variācijas periodā no 1886. gada līdz 20. gs. sākumam== K. Pēkšēns, uzsākot patstāvīgu arhitekta praksi, projektēja celtnes, kurās tika turpinātas 19. gadsimta Rīgas arhitektūras tradīcijas. Par vienu no veiksmīgākajiem K. Pēkšēna agrīnajiem darbiem tiek uzskatīts t.s. Berga bazārs Dzirnavu ielā 84 (dzīvokļu, viesnīcu, tirdzniecības funkciju ēku komplekss, 1887- 1888; fasāde pret A. Čaka ielu pārbūvēta 1927. gadā). Vēlīnās itāliskās renesanses stilā ieturētās kompleksa celtnes atklāj K. Pēkšēna spēju racionāli risināt sarežģītus telpiskās kompozīcijas uzdevumus pilsētas vidē. Neorenesansei K. Pēkšēns pievērsies visbiežāk un šīs stilistikas darbu vidū ir biedrības „Pavasaris” ēka Rīgā (vēlākais kultūras nams „Draudzība”, 1886), kā arī virkne īres namu (Marijas ielā 11, 1897; Audēju ielā 9, 1900. u.c.). Atšķirīgs stilistisks diapazons izmantots K. Pēkšēna projektētajiem dievnamiem. Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca (sākta 1895, sagrauta II pasaules kara laikā) projektēta kā neogotiska vientorņa celtne, ķieģeļu gotikas tradīcijās ieturēta arī apjomos līdzīgā latviešu Ev. luteriskās draudzes Sv. Nikolaja baznīca Jelgavā (1904 - 1909, kopā ar A, Vanagu; pēc postījuma II pasaules kara laikā dievnams vēlāk nojaukts). Savukārt pareizticīgo Sv. Trīsvienības klostera baznīca Rīgā (Krišjāņa Barona ielā 126, 1900-1907, kopā ar A. Vanagu - sk. A.Vanags) celta t.s. krievu-bizantiešu stilā. 1895. gadā pēc K. Pēkšēna projektiem tika uzceltas Ādažu un Doles pagastnamu ēkas. Šajā pašā – 1895. gadā K. Pēkšēns projektējis izmēros iespaidīgo IV Vispārējo dziesmu svētku pagaidu koncertzāli Jelgavā, kā arī paviljonu Jelgavas latviešu biedrības un Jelgavas lauksaimnieku biedrības organizētajai Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādei Jelgavā. Pēc viņa projekta tika uzcelti Latviešu etnogrāfiskās izstādes paviljoni Rīgā – izstāde notika 1896. gada Viskrievijas arheologu kongresa ietvaros. Jau 19. gs. pēdējā desmitgadē K. Pēkšēna historisma stila ēku apjomos vērība pievērsta ēkas silueta risinājumam. Raksturīgs elements ir vainagojošie tornīši ielu stūru satekpunktos, – piemēram, dubultotie stūru tornīši brāļu Ņesterovu īres namā. Ņesterovu nams aizņem kvartāla apbūvi (Marijas iela 9, Elizabetes iela 22, A. Kalniņa iela 2 un 4, 1899). Komplicētais uzdevums ēkas plānojumā atrisināts, izmantojot vēl 19. gs. II pusē populāru paņēmienu, kombinējot taisnstūra formas sekciju tipa korpusu un burta T konfigurācijā kārtotus bulvāru tipa namus. 19. un 20. gs. mijā K. Pēkšēna celtnes vēl ir tradicionālas, tomēr arvien biežāk vērojamas brīvas interpretācijas par vēsturisko stilu tēmām - Tjūdoru gotiku (īres un veikalu ēkā Meža ielā 4, 1901-1903), mauru stilu (Tērbatas ielā 33/35 1900), vēlīno itālisko renesansi un neobaroku (Ņesterova nams Jelgavā, Aleksandra ielā 2, 20. gs. sākums) vai neobaroku (K. Berga īres un veikalu ēkā K. Barona ielā 11, 1901). ==Jūgendstils un laikmetīgu izteiksmes līdzekļu meklējumi== 20. gadsimta pirmajos gados K. Pēkšēns turpināja veidot variācijas par vēsturisko stilu tēmām, vienlaikus pievēršoties sava laika novācijām. Viena no pirmajām jūgendstila celtnēm, kas projektēta K. Pēkšēna būvbirojā bija Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23 (1901, kopā ar E. Laubi). Stilistiski līdzīgas ir 1902. gadā projektētās daudzstāvu dzīvojamās ēkas Smilšu ielā 2 (īres nams ar veikaliem) un Strēlnieku ielā 6 (īres nams, kopā ar A. Vanagu), kuru dekoratīvajā apdarē izmantots bagātīgs aplikatīvi plastisks dekors. Raksturīgi, ka K. Pēkšēns varēja turpināt izmantot arī historismam raksturīgus dekora motīvus, tomēr kāpinot atsevišķā motīva izmērus un atsakoties no ornamentāla pārsātinājuma kopējā fasādes risinājumā (Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu iela 11, 1902). K. Pēkšēna ēku fasāžu zīmējumi liecina par rūpīgu iedziļināšanos dekora simbolikā, raksturīgi noteikti motīvi, kas lietoti tos dažādi interpretējot un panākot atšķirīgus risinājumus (piemēram, pūķa motīvs Rītera nama fasādē Tērbatas ielā 33/35 un J. Lazdiņa īres nama fasādē Antonijas ielā 8, 1903). Līdz ar pievēršanos jaunajām projektēšanas metodēm, 20. gadsimta sākumā par K. Pēkšēna celtņu iezīmi kļūst skaidrs, no iekštelpu plānojuma struktūras atvasināts apjomu kārtojums, dekora pakļaušana arhitektoniskajai pamatformai (īres nami Noliktavas ielā 5, 1905, Marijas ielā 4, Avotu ielā 1 – abas 1904), nereti arī gleznieciski efekti ēku apjomu un siluetu risinājumos, tajos atraktīvi iesaistot tornīšus, jumta slīpnes, kā arī asimetriski veidotus zelmiņus (K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903; kopā ar E. Laubi, J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904). K. Pēkšēna nama interjeru risinājums un to apdare ir raksturīgs piemērs sava laika novācijām – dzīvokļu plānojums ir funkcionāli pārdomāts, tajos izmantota bagātīga dekoratīvā apdare - vitrāžas, griestu plastiskā apdare, bet atsevišķu telpu sienām – ozolkoka paneļi, kā arī trafareta ornaments. Ēkas kāpņu telpa ir viens no izteiksmīgākajiem agrā jūgendstila telpas dekorējuma piemēriem Rīgas dzīvojamo namu arhitektūrā. ==Nacionālais romantisms un vēlais jūgendstils== Ap 1905. gadu K. Pēkšēna arhitektūras birojā projektētas pirmās nacionālā romantisma stilistikas ēkas Rīgā (Lāčplēša ielā 4, A. Ķeniņa skolas ēka, 1905, īres nams A. Čaka ielā 23 – abas - kopā ar E. Laubi). Ģeometrizēta stūraino formu dominante, dabisko materiālu un dažādu faktūru pielietojums raksturīgs arī K. Pēkšēna īres namam Kronvalda bulvārī 10 (1907, kopā ar E. Laubi), īres namiem Brīvības ielā 192 (1907), Ganu ielā 2 (1908) u.c. Ēku dekoram nereti tika izmantots iegrebtais ornaments (īres nams Rūpniecības ielā 3, 1908), citreiz plastiski modelēts dekors. Turpmāk K. Pēkšēns citkārt atraktīvi apvienoja atsevišķus nacionālā romantisma paņēmienus un vēlajam jūgendstilam raksturīgo rafinēti izsmalcināto apjomu plastisku, īpašu vērību pievēršot siluetam, piemēram, Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909(kopā ar A. Medlingeru); ēkas projekts bija ieguvis galveno godalgu projektu konkursā (21 projekta konkurencē); Rīgas 2. savstarpējās Kredībiedrības banka un dzīvojamā ēka Brīvības ielā 46, 1907, īres nami Ģertrūdes ielā 46, 1908, Vīlandes ielā 4, 1908.; Vīlandes ielā 10, 1908 u.c. Daudzu K.Pēkšēna celtņu plānojumam un apjomu risinājumam – tai skaitā vairākām celtnēm Rūpniecības un Vīlandes ielu rajonā (Vīlandes 16, 1910), kā arī ēkai Brīvības ielā 88 (celtne 1910. gadā J. Alkšņa vadībā būvēta pēc K. Pēkšēna un E. Poles konkursā uzvarējušā projekta) – raksturīgs izvērsts vides telpiskums. Ap 1909. gadu vairāku K. Pēkšēna celtņu apjomos un dekorā vērojams zināms neoklasicisma iespaids (īres nami Baznīcas ielā 45, Ausekļa ielā 14 – abas 1909, Čaka iela 117, 1911), tomēr K. Pēkšēns, atšķirībā no daudziem citiem saviem kolēģiem, nenonāca līdz tīrām neoklasicisma formām, konsekventi turpinot vēlā jūgendstila variācijas un atsevišķos gadījumos fasādēs pat atgriežoties pie bagātīga plastiskā dekora. Atsevišķos gadījumos K. Pēkšēns varēja pievērsties arī „dzimtenes mākslas” stilistikai (īres nams Slokas ielā 31, 1908). K. Pēkšēns ir projektējis dažas savrupmājas (K. Pēkšēna vasarnīca Dzintaros, kopā ar A. Medlingeru, 1908), daudzas mazstāvu koka dzīvojamās ēkas Rīgas kādreizējās strādnieku priekšpilsētās. 1907. gadā K. Pēkšēns kopā ar E.Laubi sekmīgi piedalījās konkursa izstādē Strādnieka māja („Strādnieku dzīvokļu un ļaužu uzturlīdzekļu izstāde”), saņemot I godalgu par strādnieku divģimeņu dzīvojamās ēkas projektu, kā arī saņemot I godalgu par strādnieku vienģimenes dzīvojamo namu konkursā, kuru izstādes sakarā rīkoja Rīgas arhitektu biedrība. ==K. Pēkšēna teorētiskie darbi== K. Pēkšēns (galvenokārt 1920. gados) rakstījis par arhitektūras jautājumiem un ir sagatavojis vairākas publikācijas par dzīvokļu problēmām, kā arī aktuāliem pilsētbūvnieciskiem jautājumiem, piedāvājot konkrētus risinājumus gan dzīvojamo ēku būvniecības, gan arī pilsētu teritoriju funkcionālā zonējuma jautājumos, tādējādi liekot pamatus darbam, kuru vēlāk tika turpinājis A. Lamze. Nozīmīgākā publikācija - Pēkšēns K. Dzīvokļu jautājums un Rīgas pilsētas uzdevumi dzīvokļu apstākļu uzlabošanā sakarā ar Latvijas pilsētu novadu paplašināšanos un pilsētu zemes fonda dibināšanu.Rīga, 1922. ==Mantojums un skola== Kopš 1886. gada K. Pēkšēns ir projektējis un piedalījies daudzu daudzstāvu mūra dzīvojamajo ēku būvniecībā – no tām ap 250 ēku Rīgā, projektējis lielu skaitu mazstāvu koka ēku, sabiedriska rakstura celtnes, komerciestādes, kā arī dievnamus. Liela daļa no tām ir saglabājusies. K. Pēkšēnam bija lieli nopelni arī jauno arhitektu sagatavošanā - viņa birojā praktisku darbību uzsāka daudzi arhitekti, kuru patstāvīga darbība aizsākās 20. gadsimta sākumā – E. Laube, A. Vanags, A. Malvess, A. Medlingers, M. Ņukša, E.Pole, u.c. S. Grosa =Bibliogrāfija= # Kampe P. Arh. Konstantīna Pēkšēna 100 dzimšanas dienas atcerei. ''Tehnikas apskats''. 1959. Nr. 21 # Pēkšēns Konstantīns. No: Latviešu konversācijas vārdnīca. R., 1937. 16. sēj. 31426-31427. sl. # Krastiņš J. Pēkšēns Konstantīns.No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2 sēj. Rīga,1996 # Krastiņš J. Konstantīns Pēkšēns.No: Latvijas arhitektūras meistari. Rīga, 1995 # Krastiņš J. Rīgas arhitektūras meistari. Rīga, 2002 # Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. Promocijas darbs (sagatavošanas stadijā) =Attēlu saraksts= # [[:image:Peksens_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Pēkšēns.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Peksens_Berga_bazars_Dzirnavu_84.jpg|Berga bazārs Dzirnavu ielā 84, Rīgā, 1887.-1888. fasāde pret A. Čaka ielu]] # [[:image:Peksens_Berga_bazars_ieksskats.jpg|Berga bazāra iekšskats. 20. gs. sākuma reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Lejasciema_luteriskas_draudzes_baznica.jpg|Lejasciema Ev. luteriskās draudzes baznīca. 1895. Attēls – Gulbenes MNM]] # [[:image:Peksens_Latviesu_etnografiska_izstade_Riga.jpg|Latviešu etnogrāfiskā izstāde Rīgā, 1895. gadā. 19. gs. b. reklāmas attēls]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_Riga.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. 1899. Atēls no Riga und Seine Bauten. Riga, 1903. 5a. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Nestrovu_nams_fragments.jpg|Ņesterovu nams Rīgā. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4.jpg|Īres un veikalu ēka Meža ielā 4 Rīgā, 1901-1903]] # [[:image:Peksens_Meza_iela_4_fragments.jpg|Meža iela 4. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35.jpg|Reitera nams Tērbatas ielā 33/35 Rīgā, 1900]] # [[:image:Peksens_Terbatas_33_35_fragments.jpg|Tērbatas ielā 33/35. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Barona_11.jpg|Berga īres un veikalu ēka K. Barona ielā 11, Rīgā, 1901]] # [[:image:Peksens_Barona_11_fragments.jpg|K. Barona iela 11. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Tallinas_23.jpg|Kamintiusa īres nams Tallinas ielā 23, Rīgā. 1901]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902]] # [[:image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, Kaļķu ielā 11, Rīgā, 1902]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas iela 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments]] # [[:image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils]] # [[:image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa]] # [[:image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti]] # [[:image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905]] # [[:image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments]] # [[:image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, Tērbatas ielā 14, 1909]] # [[:image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. E. Brencēns. Vitrāža kāpņu telpā]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10, 1908]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911]] # [[:image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka 170/172, 1911. Fragments]] <gallery> Image:Peksens_Smilsu_2.jpg|Īres nams ar veikaliem Smilšu ielā 2, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Smilsu_2_fragments.jpg|Smilšu iela 2. Fasādes fragments Image:Peksens_Strelnieku_6.jpg|Īres nams Strēlnieku ielā 6, Rīgā. 1902 Image:Peksens_Kalku_11.jpg|Vidzemes savstarpējās kredītbiedrības banka, 1902 Image:Peksens_Antonijas_8.jpg|J. Lazdiņa īres nams, 1903 Image:Peksens_Antonijas_8_Fragments.jpg|J. Lazdiņa īres nams Antonijas ielā 8, 1903. Fasādes fragments Image:Peksens_Antonijas_8_zimejums.jpg|Antonijas ielā 8. Fasādes projekta zīmējuma fragments Image:Peksens_Peksena_nams_Alberta_iela_12.jpg|K. Pēkšēna īres nams Alberta ielā 12, 1903 Image:Peksens_Alberta_12_fragments.jpg|Alberta iela 12. Fasādes fragments Image:Peksens_Alberta_12_Vestibils.jpg|Alberta iela 12. Vestibils Image:Peksens_Alberta_12_Kapnu_telpa.jpg|Alberta iela 12. Kāpņu telpa Image:Peksens_Elizabetes_13.jpg|J. Lazdiņa īres nams Elizabetes ielā 13, 1904 Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Peksens_Noliktavas_5_Fragments_1.jpg|Īres nams Noliktavas ielā 5, 1905. Fasādes fragmenti Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|A. Ķeniņa skolas ēka, 1905 Image:Peksens_Ganu_2_fragments.jpg|Īres nams Ganu ielā 2. 1908. Fasādes fragments. Image:Terbatas_14.jpg|Rīgas tirgotāju savstarpējās kredītbiedrības banka, 1909 Image:Brencens_Terbatas_14_vitraza.jpg|Tērbatas iela 14. Vitrāža kāpņu telpā Image:Peksens_Vilandes_10.jpg|R. Pārupa īres nams Vīlandes ielā 10. 1908 Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_10_Fragments_1.jpg|Vīlandes iela 10. Fasādes fragments Image:Peksens_Vilandes_16_Fragments.jpg|Vīlandes iela 16, 1910. Fasādes fragments image:Peksens_Brivibas_170_172.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911 image:Peksens_Brivibas_170_172_Fragments.jpg|Īres un veikalu ēka, 1911. Fragments </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pēkšēns, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 0 2133 3067 3046 2009-04-14T08:09:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “[[1890 - 1915: Krātuves. Biedrības. Izstādes. Kritika.|Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves]]". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa, Angelo Janka un H. Zeilingera. Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907 # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911 / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834 # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija) / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891 # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903 # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900 # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912 # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903 # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905 # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM / Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs # van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Noslēpuma atklāšana. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|van Velde A. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 0 1498 3073 3028 2009-04-28T12:10:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izcēlumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošo sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošās buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas Politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisko rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām, stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu izcelsmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas apvienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvaroti “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos, reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamo ēku arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējošā akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais stils ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk, no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Periodā nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējošā akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējama glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālajam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāca jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību paplašināšanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšējas pretrunas. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentiskā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādījās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga, 1996. #Cielava, S. ''Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900―1917)''. Rīga, 1974. #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925. #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935. #Glezniecība Latvijā 19. un 20. gs. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 339.—469.lpp. #Grafika. Latvija. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 2.[sēj.]. Rīga, 1935. 547.—558.lpp. #''Jūgendstils. Laiks un telpa.'' Red. S. Grosa. Rīga, 1999. #Kačalova, T. ''Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890―1915).'' Rīga, 2004. #Kjellīns, H. ''Latviešu māksla''. Rīga, 1932. #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība. 1850―1916''. Rīga, 1996. #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga, 1988. #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga, 1983. #Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1988. #Krastiņš, J. ''Jūgendstils Rīgas arhitektūrā''. Rīga, 1980. #Krastiņš, J. ''Rīga ― jūgendstila metropole''. Rīga, 1996. #Konstants, Z., Poluikeviča, T. ''Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga, 1984. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga, 1986. #Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 407.—419.lpp. #Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. gs. sāk. ''No'' : ''Mākslas vēsture''. V.Purvīša red. 1.[sēj.]. Rīga, 1934. 253.—258.lpp. #Siliņš, J. ''Latvijas māksla, 1800―1914''. 2. sēj. Stokholma, 1980. #Vipers, B. ''Latvju māksla'' : īss pārskats. Rīga, 1927. #Grosmane, E., Hartel, B., Keevallik, J., Lichtnau, B. Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900. ''Greifswalder kunsthistorische Studien''. B.3. Frankfurt a. M, 1999. #Krastiņš, J. ''Jugendstil in der Rigaer Baukunst''. Michelstadt, 1992. #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts''. Riga, 1902. #''Riga und seine Bauten''. Riga, 1903. #Suta, R. ''60 Jahre lettischer Kunst''. Leipzig, 1923. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk ― LNMM). # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]] # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]] # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]] # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. ]] # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhau V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912.]] <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 1496 3074 2826 2009-04-29T08:22:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kazaks_Begli.jpg|frame|right|Jēkabs Kazaks. Bēgļi.]] '''''Latvijas mākslas vēsture''''' internetā veidota, izmantojot sākotnēju esenciālas mākslas vēstures modeli: tiek piedāvāti vispārinājumi tikai par galvenajiem periodiem, izceltas tikai tās parādības, kuras visnepieciešamākās, lai a) uzskatāmi ilustrētu attīstības stadijas un lokālo specifiku, b) demonstrētu arī augstākas kvalitātes darbus (to atlasi kaut kādā mērā jau ir izkristalizējusi līdzšinējās mākslas vēstures un mākslas ļaužu sabiedriskā doma). Šādā kanoniskā mākslas vēsturē iespējami labojumi un papildinājumi. Tās metafora varētu būt augošs un arvien vairāk sazarots koks. '''Metodoloģiskie priekšnosacījumi un aprakstāmo parādību robežas:''' # Tiek skatīta māksla un ar to saistītie apstākļi, kas piesaistāmi noteiktai teritorijai, kuras konfigurāciju nosaka mūsdienu Latvijas kā politiski patstāvīgas un vienotas valsts robežas. # Apskatā iekļautas parādības, kas definējamas kā “māksla”, balstoties uz to estētiskām funkcijām, kas nosakāmas, ņemot vērā arī citas iespējamās artefaktu funkcijas noteiktā vēsturiskā periodā, kad jaunāko laiku mākslas jēdziens vēl nebija izveidojies. Ja cilvēku radīts objekts var būt interpretēts kā estētisko funkciju realizētājs, tad tas tiek iekļauts aprakstā. # Tiek raksturoti politiskās, sociālās, ekonomiskās un tehnoloģijas vēstures faktori, kas ietekmējuši mākslas darbu radīšanu un patērēšanu. # Interpretētas tiek galvenokārt statiskās vizuāli telpiskās (plastiskās) māksla formas. Bet tiek ņemtas vērā nozares, kurās telpiskās mākslas savienojas ar laika mākslām (scenogrāfija, visjaunākās multimediju parādības). # Interpretācija pamatojās gan līdzšinējos atsevišķu parādību, periodu, mākslas veidu, žanru, pētījumos un publikācijās, gan projekta autoru patstāvīgā oriģinālmateriālu izpētē. # Atsevišķu parādību (mākslas darbu, mākslinieku) izcēlumu nosaka: ## to lielāka atbilstība tipoloģiskam vispārinājumam, ## vērtējoša attieksme (ņemot vērā dažādos, arī mainīgos vērtējumu kritērijus, tāpat kā tekstu autoru vērtējumus). # Izklāsts un attēlu atlase veidota orientējoties uz iespējamo salīdzinoši plašu informācijas patērētāju loku un pielāgojoties interneta specifikai. Projekta vadītāja: '''Elita Grosmane''' Projekta zinātniskais redaktors: '''Eduards Kļaviņš''' Mākslinieks un tehniskais realizētājs: '''Ivo Simsons''' Tekstu literārā redaktore: '''Inga Zariņa''' __NOEDITSECTION__ 6 1653 3075 1775 2009-05-08T12:39:28Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Livenes portrets.jpg]]" versija: J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM wikitext text/x-wiki J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM 3080 3075 2009-05-08T12:55:21Z Admins 4 wikitext text/x-wiki J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1644 3076 1766 2009-05-08T12:40:15Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Vite Hipoteku banka.jpg]]" versija: Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. wikitext text/x-wiki Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. 6 1805 3077 1989 2009-05-08T12:44:43Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Dmitrijeva Meitene uz kresla.jpg]]" versija: Dmitrijeva A. Meitene lasa. 1911. Papīrs, krāsains. Kokgriezums, 17 x 13,7. LNMM wikitext text/x-wiki Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911. Krāsains kokgriezums. Atrašanās vieta nezināma 3078 3077 2009-05-08T12:46:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Dmitrijeva A. Meitene lasa. 1911. Papīrs, krāsains. Kokgriezums, 17 x 13,7. LNMM 0 1558 3079 3045 2009-05-08T12:47:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā. 1890. gadu vidus]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”. 1906]] [[Image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|thumb|Purics A. Pie vēlēšanu urnas. „Svari”. 1907]] [[Image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|thumb|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks. 1908]] [[Image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|thumb|Kalve P. Ceļmalas vītoli. Ap 1907]] [[Image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|thumb|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets. Ne vēlāk par 1908]] [[Image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|thumb|Dmitrijeva A. Meitene uz krēsla. Ne vēlāk par 1911]] Salīdzinot ar iepriekšējā periodā dominējošo reproducējošo iespiedgrafiku, 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas grafiskajā mākslā ievērojami pastiprinājās tās mākslinieciskā pašvērtība, kas skaidrojama ar vispārējo mākslas dzīves attīstību, jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskajām koncepcijām]], grafikas tehniku izplatību, grāmatu un periodikas dizaina uzplaukumu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]). Perioda mākslas vispārējās iezīmes modificējās atbilstoši grafikas mediju īpatnībām, kas tika estetizētas. =Izmaiņas grafikas nozarēs= Tāpat kā agrāk, plašākos sabiedrības slāņos pamanāmais grafiķu darbs saistījās ar periodikas un grāmatu ilustrēšanu un noformēšanu, ko papildināja aizvien pieaugošais lietišķās grafikas īpatsvars. Tai pašā laikā strauji pieauga stājgrafikas nozīme mākslinieku un viņiem tuvu stāvošu mākslas interesentu lokā. Grafikas autonomiju apstiprina arī tās pastāvīga eksponēšana izstādēs (vispārējās un specializētās)(sk. izstādes un karātuves), tās pārdošana mākslas mīļotājiem (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Ar to saistāma vispārēja grafikas statusa paaugstināšanās un attiecīgas organizatoriskās mākslas dzīves formas (grafiķu biedrību veidošanās, sk. mākslas dzīve). Ar roku vienā eksemplārā veiktie zīmējumi visbiežāk pildīja kompozīciju skiču, atsevišķu motīvu studiju funkcijas. Tomēr perioda gaitā šādi zīmējumi sāka iegūt patstāvīgu darbu vērtību (J. Rozentāls to piedēvēja jau Ā. Alkšņa kompozīciju skicēm). Bez tam mākslinieki apzināti darināja zīmējumus kā pabeigtus stājmākslas darbus (tos varēja attiecīgos gadījumos reproducēt grāmatās vai periodikā). Minētās tendences kulminācija – T. Ūdera vērienīgie ogles zīmējumi perioda otrajā pusē. Gandrīz vai visi aktīvākie perioda mākslinieki strādāja dažādās iespiedtehnikās. Epizodiski tām pievērsās gleznotāji (J. Rozentāls litogrāfijai; V. Purvītis un J. R. Tillbergs kokgriezumam, ofortam, R. Pērle ofortam; E. Borherte – Šveinfurte ofortam un litogrāfijai), tēlnieki G. Šķilters un T. Zaļkalns darināja ofortus, lietišķās mākslas meistars A. Cīrulis - kokgriezumus. Grafikā un tieši oforta tehnikā specializējās R. Zariņš, E. Zīverts. A. Plīte – Pleita izmantoja ofortu līdzās citām apgūtām tehnikām, A. Dmitrijeva pielietoja kokgriezumu un linogriezumu, dažādas iespiedtehnikas izmantoja M. fon Grīnevalts, G. Hamans. Vairāki minētie un vēl citi mākslinieki regulāri darināja grafiku preses izdevumiem un grāmatām, varēja izmēģināt savas spējas plakāta mākslā. B. Borherts daudz ilustrēja krievu un vācu periodiku. J. Rozentāls bija vienmēr nodarbināts ar ilustrācijām literāriem sacerējumiem un mācību grāmatām, kā arī zīmēja vākus un vinjetes periodikai. Periodiskos izdevumus grafiski papildināja arī V. Purvītis, J. Madernieks, G. Šķilters, B. Dzenis, V. Zeltiņš, J. Zēgners, P. Kalve u. c.. Grāmatu ilustrācijā izcēlās E. Brencēns, J. R. Tillbergs, J. Jaunsudrabiņš. Ievērojams skaits grafiķu piedalījās ar karikatūrām dažāda līmeņa satīriskos izdevumos, kuru uzplaukums saistīts ar 1905.revolūcijas laikā panākto relatīvo preses brīvību. =Vispārējā perioda grafikas specifika= Perioda tēlotājas mākslas konceptuālā orientācija uz vizuālās realitātes iespaidu atveidojumu un vienlaicīgi to dekoratīvistiski formālu organizāciju grafikas jomā izpaudās nosacītāk. Periodam tipiskā tematiskā daudzveidība, tēlu veidošana un motīvu izvēle atbilstoši sociāla un nacionālā reālisma principiem, subjektīvi impresionistiskai „noskaņu mākslai”, nacionālā romantisma, simbolisma vēstījumiem, biežās fragmentārās studijas un skices savienojās ar nepieciešamību ilustrācijās veidot kompozīcijas un tēlojumu stāstošāk, „literārāk”, karikatūrās, izmantojot komiskus pārspīlējumus un deformācijas, skaidri demonstrēt autoru attieksmi pret kritiski vērtēto parādību, savukārt lietišķajā grafikā funkcionāli pildīt informatīvos vai reklāmas uzdevumus, papildinot tos ar piemērotu dekoratīvismu. Žanru aspektā jānorāda figurālo kompozīciju izplatība saistībā ar ilustrējamiem sadzīviskiem vai fantastiskiem sižetiem. Populāri ir ainavu motīvi, īpaši vinjetēs, atkārtojas portreti un akti. Periodam specifiskā kompozicionālā atektonika un fragmentārisms tika aktīvi izmantots, tāpat kā pieskaņošanās kompozīcijas formātam un papīra lapai. Svītrinājumi, tumšāku un gaišāku laukumu apvienojumi, atveidojot konkrēto gaismēnu un telpu, biežāk bija ogles, tušas un spalvas zīmējumos, ofortos. Lineāras formas nozīme visa perioda gaitā bija vislielākā, jūgendstila dominējošo ritmu tā realizēja visuzskatāmāk. Šai laikā palielinās krāsas relatīvā nozīme „melnbaltajā” mākslā: tiek izmantots tonēts papīrs, dažādas krāsas zīmuļi un krītiņi, lineārie zīmējumi ir kolorēti ar akvareli, guašu, temperu, iespiedgrafikā izmantota krāsa, robežas starp lineāru gleznojumu un krāsu grafiku dažkārt ir nenoteiktas. =Izmaiņas periodā= Perioda sākumā mākslinieki, kas bija studējuši Sanktpēterburgas akadēmijā, mācību darbos saglabāja naturālistisku detalizāciju, apjoma plastiski priekšmetisku atveidojumu (saglabājušies Ā. Alkšņa, J. Rozentāla, J. Belzēna modeļu zīmējumi). Štiglica skolā apgūtā zīmēšanas un oforta prakse tāpat virzīja studentus uz detalizētu objekta dokumentāciju, kas saglabājās arī vēlāk konservatīvo grafiķu (R. Zariņa, E. Zīverta iespiedgrafikā). No skolas iespaida brīvos 1890. gadu Alkšņa, Rozentāla, J.Valtera zīmējumos pieaug vispārinošu un stilizējošu līniju un laukumu nozīme. Ap 1900. g., nostiprinoties periodam tipiskam jaunajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|māksliniecidskajām koncepcijām]], tematiskajam saturam (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfiju]]) un emocionālajam tonim, gleznieciskie formu mīkstinājumi tiek izmantoti, ja bija jārada gaismēnas un atmosfēras efekti, tai pašā laikā arvien vairāk visās grafikas jomās izplatās biomorfā jūgendstila līnija, ar kuras palīdzību tiek stilizēti visi tēlotie objekti (J. Rozentāla, V. Purvīša, G. Šķiltera, J. Madernieka darbi). Formāli analogs laukumus ierobežojošu un brīvi tekošu līniju stils, kompozicionālais fragmentārisms un dinamika, rakursu efekti pielietoti „Svaru” modernāko karikatūristu (A. Romana, J, R. Tillberga, Purica, J. Grosvalda) darinājumos (1906 – 1907). Perioda otrajā pusē vērojama grafisko parādību pieaugoša daudzveidība. Ilustrējošā un rotājošajā grafikā nostiprinājies starptautiskais jūgendstils tika papildināts ar nacionālā romantisma motīviem un modificēts sintezējot tipisko jūgendstila formveidi ar etnogrāfisko ornamentāciju (žurnāla „Zalktis” grafika). P. Kalve kultivēja īpatnēju grafisku „puantilismu” savās tušas un spalvas tehnikā izpildītās, ģeometriski stingri strukturētās ainavās. Nacionālā romantisma teiksmaino tematiku tradicionālistiskā formā interpretēja šajos gados R. Zariņš (ofortu sērija „Ko Latvijas meži šalc”, 1908 – 1911). Neoromantiskais reālists T. Ūders laikā ap 1910. gadi realizēja ogles zīmējumos savu „reālā simbolisma” koncepciju. Cita reālisma paveids - atgriešanās pie stāstoša sadzīviska, bet tēlotam sižetam adekvāta reālisma, parādās E. Brencēna ilustrācijās (brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”, 1911- 1913). J. Jaunsudrabiņš izsmalcināti primitivizējot laikmetam tipisko lineāro zīmējumu spēja to īpaši organiski saistīt ar ilustrējamo literāro darbu - paša apcerēto zemnieku pasauli skatītu bērna acīm („Baltā grāmata”, 1914). Neoklasicisma elementi raksturīgi retrospektīvajiem J. R, Tillberga un A. Plītes – Pleitas zīmējumiem. Parīzē izglītojies J. Grosvalds, kas šai laikā jau bija pārvarējis jūgendstila atektonisko formveidi, meklēja savos rotaļīgākos modes kostīmu zīmējumos un ilustrācijās izmeklēti vienkāršāku laukumu un līniju stilu (ilustrācijas rokraksta „Ābecei”, 1914 – 1914, LNMM). E. Kļaviņš =Attēlu saraksts= # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Aksnis Ā.Jātnieks pils priekšā.]] 1890. gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu_tusa.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Papīrs, tuša. RTMM # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Zeltiņš V. Vinjete. „Pret Sauli”.]] 1906. Nr. 1. 16. lpp. # [[:image:Purics_Pie_velesanu_urnas.jpg|Purics A. . Pie vēlēšanu urnas. „Svari”]], 1907. Nr. 4. Vāks # [[:image:Madernieks_Zalksa_vaks.jpg|Madernieks J. Žurnāla „Zalktis” vāks.]] 1908. Nr. 1 # [[:image:Kalve_Celmalas_vitoli.jpg|Kalve P. Ceļmalas vītoli.]] Ap 1907. Papīrs, tuša, 30,2 x 43,5. LNMM # [[:image:Kampenhauzens_Plakats.jpg|Kampenhauzens E. fon. Plakāta mets.]] Ne vēlāk par 1908. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Dmitrijeva_Meitene_uz_kresla.jpg|Dmitrijeva A. Meitene lasa.]] 1911. Papīrs, krāsains. Kokgriezums, 17 x 13,7. LNMM # [[:image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”.]] 1908 – 1911. Papīrs, oforts, 63 x 45,5. LNMM # [[:image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 61,5. LNMM # [[:image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”.]] 1913 # [[:image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”.]] 1914 # [[:image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts.]] Ap 1913. Papīrs, zīmulis, 56 x 36,5. LNMM # [[:image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa.]] 1913. Papīrs, zīmulis, 25,2 x 19,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”.]] 1914 – 1915. Papīrs, tuša, akvarelis, 25 x 19,5. LNMM <gallery> Image:Zarins_Kurbads_un_sumpurnis.jpg|Zariņš R. Kurbads un sumpurnis, Lapa no cikla „Ko Latvijas meži šalc”. 1908 – 1911 Image:Uders_Drama.jpg|Ūders T. Drāma. Vecums. Ap 1910 Image:Brencens_Kencis.jpg|Brencēns E. Ķencis. Ilustrācija brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikiem”. 1913 Image:Jaunsudrabins_Balta_gramata.jpg|Jaunsudrabiņš J. Ilustrācija „Baltai grāmatai”. 1914 Image:Tillbergs_Akts.jpg|Tillbergs J. R. Akts. Ap 1913 Image:Plite_Pleita_Herta_lasa.jpg|Plīte – Pleita A. Herta lasa. 1913 Image:Grosvalds_Abece.jpg|Grosvalds J. Lapa no rokraksta „Ābeces”. 1914 – 1915 </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1648 3081 1770 2009-05-08T12:56:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā. 1906. g. Fotoreprodukcija: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. 1906. Nr. 4. S. 32. 6 1645 3082 1767 2009-05-08T12:57:27Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3083 3082 2009-05-08T12:59:22Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tilbergs Rigas osta.jpg]]" versija: Tillbergs J. R . Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1552 3084 3023 2009-05-08T13:01:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Nikolajs-II-foto.jpg|thumb|Krievijas cars Nikolajs II. 1898. g. foto]] [[Image:Firsts_Livens_foto.jpg|thumb|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u. c. pie tējas galda. Foto. Ap 1900. g.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Firstienes Šarlotes Līvenas portrets. 1899]] [[Image:Gosvalda_gimene.jpg|thumb|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F. Grosvalda ģimene. 1904. g. foto]] [[Image:Fenikss_stradnieki.jpg|thumb|Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa. 1897. g. foto]] [[Image:Rainis_foto.jpg|thumb|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis. 1893. g. foto]] [[Image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|thumb|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā. 1906]] [[Image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|thumb|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijā 1906. g. foto]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas vizuālās mākslas aktivitātes ietekmēja tiešāk vai netiešāk politiskās, sociālās, ekonomiskās, kā arī tehnoloģijas vēstures faktori. Pakļautība Krievijas impērijas politiskajam režīmam, kapitālistiskās ekonomikas un industrijas eskalācija, sociālo un nacionālo pretišķību kāpinājums veidoja sarežģītu vēsturisko parādību fonu, no kura izceļami daži būtiskākie, kas jāņem vērā, raksturojot vizuāli plastisko mākslu šajā periodā. =Politiskās dzīves apstākļi= Tāpat kā iepriekšējā arī šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvdaļa, sadalīta un savienota ar blakus esošiem reģioniem: četri Vidzemes (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) apriņķi kopā ar pieciem mūsdienu Igaunijas apriņķiem ietilpa Vidzemes guberņā, desmit Kurzemes apriņķi (Latvijas rietumu daļa) veidoja Kurzemes guberņu, trīs Latgales (Latvijas dienvidaustrumu daļa) apriņķi ietilpa Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Šie apstākļi kavēja vienotas lokālās mākslas dzīves veidošanos. Impērija turpināja pastāvēt kā centralizēta monarhija, politisko varu realizēja cara iecelti gubernatori un izvērsts birokrātisko institūciju aparāts. Perioda lielāko daļu (sākot ar 1894.g.) valdīja cars Nikolajs II, kas izveidoja nekonsekventu politiku, bet kopumā bija konservatīvs un, tikai krīzes apstākļu spiests, pieļāva impērijas mērenu reformēšanu. Līdz pat 1905. g. revolūcijai, politisko partiju nebija, vēlēšanas vietējās pilsētu un lauku pašvaldībās, kā arī valsts domē, kas tika nodibināta pēc revolūcijas, bija ierobežotas. Mākslas dzīvi tiešākā veidā ietekmēja cenzūra, kas nepieļāva politiski nevēlamu tekstu vai mākslas darbu parādīšanos atklātībā (izstādes pirms atklāšanas pārbaudīja policijas pārstāvis), iespiestos tekstus kontrolēja īpaši cenzori. Pēc 1905.g. oktobra cara manifesta, kas pieļāva nosacītu vārda brīvību, tika ievesta pēccenzūra. Impērijas pavalstniekiem bija visdažādākās situācijās jābūt dokumentiem par politisko lojalitāti vai tā jāapliecina (jauniešiem, kas stājās mākslas augstskolās, bija jāuzrāda žandarmērijas izziņa par politisko uzticamību, pasniedzējiem, stājoties darbā mākslas skolās, bija jāzvēr uzticība caram). Tomēr politiskās varas institūcijas neuzspieda māksliniekiem vēlamo tematiku un stilu, izņemot gadījumus, kad tika pasūtīti oficiāliem interjeriem nepieciešamie valdošā nama locekļu, iestāžu vadītāju portreti vai publiskai telpai domāti un režīmu apliecinoši pieminekļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Kopumā politiskā dzīve kļuva arvien sarežģītāka un slēpti vai atklāti dramatiskāka dažādu sabiedrības aprindu interešu konfrontācijas dēļ (lokālās baltvācu aristokrātijas un pilsonības tendence bija saglabāt privilēģijas, impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, pamatnācijas ― latviešu nacionālās kustības attīstība, šķirisko pretrunu izpausmes politiskajā sfērā, nelegālo politisko partiju un revolucionāru darbība). =Sociālās, nacionālās un konfesionālās attiecības= Šajā laikā vietējās sabiedrības struktūru arvien mazāk noteica vecās kārtu attiecības, ar tām saistītās privilēģijas vai tiesību ierobežojumi. Strauji augošais kapitālisms, urbanizācija, industrializācija, relatīvā demokratizācija arvien vairāk grāva no feodālisma mantoto kārtību. Ekonomiskie resursi arvien vairāk nonāca pilsonības rokās, un attiecīgi turpināja mainīties naudīgo mākslas patērētāju sastāvs: izglītoto aristokrātiju un pilsētas patriciešus papildināja pragmatiskie jaunbagātnieki ar savām estētiskajām vajadzībām vai to trūkumu (sk. mākslas dzīve, [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Situācijas sarežģītību kāpināja nacionālā sastāva izmaiņas Latvijas sabiedrības dažādajos slāņos. Pamatnācijas latviešu skaits 1897.g. bija aptuveni 70% no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijā. Lai gan baltvācu muižniecība un bagātā pilsonība saglabāja savu valdošo stāvokli un uzstājās kā reģiona politiskā, ekonomiskā un kultūras elite, arvien pieauga etnisko latviešu skaits strauji augošajās pilsētās, par arvien lielāku sociālu grupu kļuva latviešu buržuāzija. Ievērojami pieauga latviešu skaits brīvo profesiju un, plašāk skatoties, inteliģences aprindās, kur agrāk baltvāciešu pārsvars bija nospiedošs. Izglītība, tai skaitā mākslinieciskā, bija arvien vairāk latviešiem pieejama (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Oficiālās rusifikācijas un kapitālistiskās urbanizācijas iespaidā Latvijas pilsētās palielinājās krievu ierēdņu un strādnieku skaits. Turklāt Latvijā dzīvoja ebreji, poļi, baltkrievi, igauņi u.c. etnosi. Pamatnācijas un valdošās elites attiecībās sociālās un nacionālās pretrunas krustojās un izpaudās gan politiskajā, gan kultūras dzīvē. Kā alternatīva iepriekšējā perioda jaunlatviešu kustībai 19.gs. 90.gados latviešu inteliģences aprindās radās opozicionārā “Jaunā strāva". Tajā pašā laikā lielākās pilsētās objektīvi veidojās savdabīga multikulturāla sabiedrība (izglītotie latvieši runāja trijās valodās). Tāpat kā agrāk, Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; vairāk par pusi piederēja luteriskajai baznīcai, kāda piektā daļa ― katoliskai, mazāk par desmito daļu pareizticīgai. Lai gan luterāņu draudzēs dominēja latvieši, tomēr baznīcu pārvaldīja baltvācu elite un mācītāji bija galvenokārt baltvāci. Katolicisms bija visvairāk izplatīts Latgalē un spēlēja te lielu lomu latgaļu garīgajā dzīvē; šeit vairums garīdznieku bija poļi. Pareizticība (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu) bija impērijas oficiālā reliģija, tika attiecīgi atbalstīta un izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. =1905. gada revolūcija= Lai gan Latvija piederēja impērijas ekonomiski plaukstošākiem reģioniem, dzīves līmeņa atšķirības starp dažādām sabiedrības aprindām bija lielas, sociālā neapmierinātība izpaudās strādnieku regulāros streikos pilsētās. Nacionālās pretišķības neizzuda. Sociālo un nacionālo pretrunu kulminācija bija 1905.g. revolūcija, kuras gaitā vispārējiem streikiem, mītiņiem un demonstrācijām sekoja masveidīga muižu dedzināšana laukos, bruņotas cīņas, soda ekspedīciju veiktā revolūcijas apspiešana, mežabrāļu akcijas. 1906.g. revolucionārā kustība pakāpeniski izbeidzās, karastāvoklis Vidzemē un Kurzemē tika atcelts tikai 1908.g. Revolūcijas laika sabiedrības daudzveidīgā šķelšanās, konflikti, dramatiskais noskaņojums ietekmēja māksliniekus, stimulējot noraidošu attieksmi pret pastāvošo kārtību un konservatīvo kultūru arī daļā to jaunākās paaudzes (t.s. “bohēmas” grupa). Mākslinieku darbos parādījās tiešāk vai netiešāk revolūcijas un ar to saistīto notikumu tematika. Pēcrevolūcijas gados politisko represiju, reformu un jauna kapitālistiskās ekonomikas pacēluma laikā nacionālie un sociālie konflikti uz laiku pierima vai transformējās, bet neizzuda. =Industrializācijas un urbanizācijas kāpinājums= Svarīga vispārējā vēsturiskā fona sastāvdaļa bija straujos tempos augošā Latvijas industrializācija (ķīmiskā un gumijas rūpniecība, metālapstrāde, kokapstrāde). Latvijā ražoja preču un pasažieru vagonus, automobiļus, tvaikoņus, elektrotehniku, gumijas riepas, būvmateriālus, pārtikas preces. Pēc vēsturnieka A.Bērziņa aprēķiniem, Latvijā rūpniecības produkcijas kopvērtība laikā no 1900. līdz 1913.g. pieauga trīs reizes. Rūpnieciskās ražošanas koncentrācijas ziņā Latvija bija viens no attīstītākajiem reģioniem Krievijas impērijā. Latvija bija noklāta ar dzelzceļa tīklu, attīstījās jūras ostas (Rīga šajā laikā kļuva par lielāko impērijas eksporta ostu). Tiešākā veida industrializācija skāra arhitektūru (rūpnīcas kā celtniecības objekti ar savu formveidi, būvmateriālu pieejamība) un transporta dizainu. Industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādība ― fototehnika ― Latvijā tika plaši lietota, profesionālo fotogrāfu skaits arvien pieauga, privātās personas, tajā skaitā mākslinieki, pastāvīgi izmantoja fotogrāfijas. Industrializācija un ar to saistītā urbanizācija izsauca arī noraidošu vai kompensatorisku reakciju mākslas ļaužu vidū, kas izpaudās neoromantiskā “brīvās dabas” estetizācijā (sk. [[1890. - 1915.g.|vispārējs mākslas raksturojums]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). =Perioda noslēgums= Apskatāmā perioda pēdējās desmitgades pēcrevolūcijas relatīvo politiskās dzīves stabilizāciju, sociālo un nacionālo konfliktu latento stāvokli, kapitālistiskās ekonomikas bumu pārtrauca 1914.g. sācies Pasaules karš, kas nākamajā 1915.g. jau risinājās Latvijas teritorijā. Lielākā Kurzemes daļa bija vācu armijas okupēta, frontes līnija sadalīja Latviju divās daļās. Kara izraisītais posts, bēgļu pārvietošanās un ciešanas, cilvēku upuri, latviešu strēlnieku bataljonu cīņas ievadīja politisko krīžu gadus, kas noslēdza Latvijas kā Krievijas impērijas sastāvdaļas pastāvēšanas vēsturi. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture. 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958]. # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978. # Latvija 19. gadsimtā. Vēstures apceres. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture. I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. # 1905. gads Latvijā: 100. Pētījumi un starptautiskas konferences materiāli. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19_gs_beigas.png|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā.]] # [[:image:Nikolajs-II-foto.jpg|Krievijas cars Nikolajs II]]. Foto. 1898. # [[:image:Firsts_Livens_foto.jpg|Firsts Leons Līvens ar māti Šarloti u.c. pie tējas galda]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|J.Rozentāls. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets]]. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Gosvalda_gimene.jpg|Advokāta, Rīgas Latviešu biedrības priekšnieka F.Grosvalda ģimene]]. Foto. 1904. # [[:image:Fenikss_stradnieki.jpg|Vagonu rūpnīcas “Fēnikss” strādnieku grupa]]. Foto. 1897. # [[:image:Rainis_foto.jpg|Viens no “Jaunās strāvas” līderiem ― dzejnieks Rainis]]. Foto. 1893. # [[:image:Rozdarzs_Mitins_Grizinkalna.jpg|Roždārzs F. Mītiņš Grīziņkalnā 1905. gadā.]] 1906. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Suntazu_muiza_pec_nodedzinasanas.jpg|Suntažu muiža pēc nodedzināšanas 1905. g. revolūcijas laikā.]] 1906. g. Fotoreprodukcija: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. 1906. Nr. 4. S. 32. # [[:image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca]]. Foto. Ap 1900. # [[:image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga]]. 1912. Audekls, eļļa, 61 x 82 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā]]. 1916―1917. Kartons, tempera, 54,8 x 67 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Provodniks_kopskats.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” kopskats. Foto ap 1900. Image:Provodniks_cehs.jpg|Rūpnīcas “Provodņik” mehāniskā darbnīca. Foto ap 1900. g. Image:Tilbergs_Rigas_osta.jpg|Tillbergs J. R. Rīga. 1912. Image:Vite_Hipoteku_banka.jpg‎|Vite A. Hipotēku banka Rīgā. 1912. Image:Grosvalds_Nocietinajumi.jpg|Grosvalds J. Nocietinājumi apšaudes laikā. 1916―1917. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1831 3085 2026 2009-05-08T13:06:38Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Neoklasicisma cilnis Brivibas 84.jpg]]" versija: Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins). Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins) 3087 3085 2009-05-08T13:16:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins). Foto: E. Kļaviņš 0 1559 3086 3035 2009-05-08T13:15:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]] [[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|thumb|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] [[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955)]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Zaļkalns T. Marmors. 1911]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Dekoratīvajai amatnieciskajai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai, līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ietver lielākas vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. =Tēlniecības nozares= Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības regulāra parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību. =Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika= Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās. No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki pazīstamā krievu-itāļu tēlnieka Paolo Trubeckoja paraugiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamo stājtēlniecības koncentrāciju lokālajā mākslas dzīvē, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tēlniecības vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var šeit noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasiciska) akadēmiskā tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistisku reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902. Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp. Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980. Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983, Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986. Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988. Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]] # [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] # [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]] __NOEDITSECTION__ 3089 3086 2009-05-08T13:17:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]] [[Image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|thumb|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] [[Image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|thumb|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955)]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Zaļkalns T. Marmors. 1911]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijas tēlniecības funkcionālās un žanriskās robežas paplašinājās, salīdzinot ar iepriekšējo periodu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Dekoratīvajai amatnieciskajai tēlniecībai, kas bija producēta kā celtņu papildinājums vai kapu pieminekļu plastika, un konservatīvai atsevišķu pieminekļu tēlniecībai, līdzās attīstījās stājtēlniecība, kas ietver lielākas vispārējās laikmeta mākslas izmaiņas. =Tēlniecības nozares= Skaitliski plašāk pārstāvēta bija tēlniecība, kas kalpoja kā daudzo īres un sabiedrisko ēku fasāžu un interjeru plastiskais dekors pilsētās. Pieprasījums pēc tās sakarā ar kapitālistiskās celtniecības uzplaukumu Rīgā un citās pilsētā bija ievērojams. To apmierināja vietējās tēlniecības firmas (A. Folca, M. Loces un V. Štolla, Z. Oto un O. Vasila, F. Vlasaka). Pārsvarā standartizēta produkcija valdīja kapa pieminekļu tēlniecībā. Rīgā pēc oficiālo institūciju pasūtījumiem tika uzstādīti nedaudzi savā laikā akadēmiski autoritatīvu autoru radītie pieminekļi ar pilsētu saistītām vēsturiskām personām. Svarīgs jaunums bija stājtēlniecības regulāra parādīšanās izstādēs. Tās izplatība mākslas mīļotāju aprindās gan bija ierobežota (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]). Pastāvīgi un radoši tēlniecības medijiem pievērsās Latvijā šai laikā tikai daži mākslinieki, bet to darbība ievadīja nacionālās tēlniecības skolas attīstību. =Dekoratīvās, monumentālās un stājtēlniecības tematiskais saturs un stilistika= Dekoratīvajā tēlniecībā tradicionālo historisma dekoru pakāpeniski nomainīja jūgendstila laikmeta plastika – pēc noteiktiem tipoloģiskiem paraugiem tika veidoti florāli, zoomorfi, antropomorfi, kā arī abstrakti ornamentāli motīvi, kuru potenciālā simbolika atvedināma no „brīvās dabas” un organiskās dzīves apoloģijas („bioloģiskais romantisms”). 20. gs. sākumā to papildināja nacionālā romantisma un neoklasicisma motīvi, visbiežāk tie bija ciļņi, atsevišķos gadījumos dekoratīvas apaļskulptūras. Ciļņu saistījumu ar celtni nosacīja tās arhitektūra. Retie pieminekļi Rīgā - bīskapam Albertam, Pēterim I, Barklajam de Tolli saglabāja ne tikai vēsturisko atmiņu, bet arī reprezentēja esošo politisko un sociālo kārtību; tos veidoja vācu akadēmiķi izteikti historizējošās formās. No nedaudzajiem ar lokālo mākslas dzīvi saistītajiem tēlniekiem, kas darināja un izstādīja stājtēlniecības darbus Rīgā, kā konservatīvākais jānosauc A. Folcs, kas, tāpat kā savā darbnīcas dekoratīvajā produkcijā, saglabāja akadēmiski historizējošu plastiku, tikai nedaudz ikonogrāfiskajā sfērā to modernizējot (tuvinot tēlus jūgendstila ideāltipam). Atsevišķos portretiskos veidojumos nepieciešamās individualizācijas pazīmes spieda viņu veidot reālistiskus tēlus. Pirmos latviešu izcelsmes tēlniekus (G. Šķilteru. T. Zaļkalnu, B. Dzeni), kas bija guvuši sākotnējo izglītību Sanktpēterburgā Štiglica skolā, vieno turpmākās mācības Parīzē O. Rodēna studijā un pakļaušanās franču meistara iespaidam. Visu triju rodēnisms izpaudās gan impresionistiskajā plastikā (uzirdinātās kopformas, fragmentārisms kompozīcijā), gan tendencē veidot liriskus, emocionalizētus tēlus. Savukārt A. Bija, kas pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā palika uz pastāvīgu dzīvi Beļģijā, kā mākslinieks veidojās beļģu akadēmisma un reālisma (K. Meņjē) iespaidu lokā, izmantojot arī impresionistiski plastiku un arvien specializējoties portretisku medaļu un plakešu veidošanā. Daļēji ar impresionistisko tradīciju bija saistīts arī K. Rončevskis, kas to savienoja ar tradicionālu akadēmiski detalizētu reālismu. Impresionisms Latvijas tēlnieku darbos bija ne tikai „rodēniska” rakstura, Šķiltera, Zaļkalna un Rončevska atsevišķi darbi bija vairāk individualizēti veidojumi (konkrēti portretiski tēli sava laika tērpos) un bija tuvāki pazīstamā krievu-itāļu tēlnieka Paolo Trubeckoja paraugiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā tēlnieku nelielo skaitu un nepietiekamo stājtēlniecības koncentrāciju lokālajā mākslas dzīvē, kā arī retos pieminekļus, grūti rast pietiekami skaidru tēlniecības vispārējās attīstības ainu. Dekoratīvās amatnieciskās tēlniecības attīstība var šeit noderēt kā apstiprinoša analoģija. Historizējoša (neobarokāla, klasiciska) akadēmiskā tradīcija tika nomainīta ar impresionismu vai impresionistisku reālismu un jūgendstilu, tradicionālais alegorisms pārvērtās par simboliski daudznozīmīgiem vēstījumiem. Perioda otrajā pusē konstatējams arī izteiktāks vai mazāk izteikts neoklasicisms ne tikai acīmredzamos klasisko paraugu atdarinājumos īres namu rotājumos, bet arī stājtēlnieku (Šķiltera, Rončevska) veidojumos. Nākamos gados paredzamās radikālās izmaiņas saskatāmas T. Zaļkalna tēlniecībā. E. Kļaviņš =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhuderts. Riga, 1902. # Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 407.–419. lpp. # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980. # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983, # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986. # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988. # Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jugendstila_rotajums_Audeju_7.jpg|Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs)]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Smits_Kasels_Peteris_I.jpg|Šmits – Kasels G. Pētera I piemineklis Rīgā. 1910]] # [[:image:Neoklasicisma_cilnis_Brivibas_84.jpg|Plastiskais dekors ēkai Brīvības ielā 84 (1912 – 1914, arhitekti N. Jakovļevs, B. Bīlenšteins)]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Zaļkalns T. Marmors.]] 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Rončevskis K. Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma]] __NOEDITSECTION__ 6 1829 3088 2024 2009-05-08T13:16:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Plastiskais dekors ēkai Audēju ielā 7/9 Rīgā (1899, arhitekts A. Ašenkampfs). Foto: E. Kļaviņš 6 1587 3090 2817 2009-05-08T13:18:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Maziņš biju neredzēju. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM. Foto: E. Kļaviņš 6 1524 3091 2965 2009-05-08T13:19:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, augstums 38,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2111 3092 2426 2009-05-08T13:31:32Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Ubans Meitenes portr.jpg]]" versija: Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. A., e., 75 x 70. LNMM. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. wikitext text/x-wiki Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. 3094 3092 2009-05-08T13:37:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913. A., e., 75 x 70. LNMM. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. 0 2129 3093 3043 2009-05-08T13:36:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jekaba_kazarmas.jpg|thumb|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta]] [[Image:Purvitis_Foto_1912.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā. Ne vēlāk par 1912]] [[Image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|thumb|Jēkabs Kazaks. Hērakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913]] [[Image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|thumb|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets. 1913]] [[Image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|thumb|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā. Ap 1900]] [[Image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem. 1905]] [[Image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Ap 1910]] [[Image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|thumb|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburgā. 1903]] [[Image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|thumb|Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890]] [[Image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|thumb|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos. 1890. gadu sākums]] [[Image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|thumb|Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894]] [[Image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907]] [[Image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|thumb|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā. Fotokartīte. Ap 1900]] [[Image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|thumb|Gustavs Šķilters. Kompozīcija. Stikla vāzīte]] [[Image:Penzas_skola_foto.jpg|thumb|Penzas mākslas skola. 1912]] [[Image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|thumb|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums. 1909 – 1910]] [[Image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|thumb|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā. 1910]] =Lokālā mākslas izglītība= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, mākslas izglītošanās iespējas paplašinājās (īpaši Rīgā), lai gan augstāko akadēmisko izglītību vizuāli plastisko mākslu jomā vēl te nevarēja iegūt. Toties tā bija iegūstama arhitektūras nozarē Rīgas Politehniskā institūta ietvaros. ==Rīgas pilsētas mākslas skola== ===Izveidošanās un agrais ˝nesekmīgais˝ posms=== Gadsimtu mijas sākumā turpināja darboties privātā zīmēšanas un gleznošanas skola, kuru Rīgā 1873. g. bija atvērusi baltvācu gleznotāja Elīze Junga-Štillinga (''Elise Jung-Stilling''), kas bija mācījusies pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') un papildinājusies Drēzdenē un Minhenē. 1879. g. skola saņēma oficiālo funkcionēšanas atļauju. Sākotnēji te mācījies galvenokārt šaurs turīgu baltvācu aprindu meiteņu kontingents. 1903. g. skolā jau mācījās ap 100 abu dzimumu skolēnu. Skolā bija trīs divgadīgas klases: elementārā, ģipšu zīmēšanas un augstākā, kur bija jāglezno klusās dabas un ainavas. Par pasniegšanas metodēm informācija nav zināma, jāpieņem, ka Junga-Štillinga piedāvāja audzēknēm zināšanas un iemaņas, ko bija apguvusi vācu akadēmistu lokā, kopš 1879. g. te mācīja arī tēlnieks Augusts Folcs (''August Volz''). vēlāk te mācīja arī gleznotāji Gerhards fon Rozens (''Gerhard von Rosen''), Bernhards Borherts (''Bernhard Borchert'') un Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''). Pēc Jungas-Štillingas nāves 1904. g. skolu pārņēma Rīgas pilsēta un uz tās pamata 1906. g. izveidoja Rīgas pilsētas mākslas skolu, kas iekļāvās valsts izglītības sistēmā un kuru pārzināja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Skolu vadīja līdz 1909. g. konservatīvs baltvācu gleznotājs Rozens, par pasniedzējiem tika pieaicināti Janis Rozentāls, Eva Borherte-Šveinfurte (''Eva Borchert-Schweinfurth''), Borherts, Teodors Krauss (''Theodor Kraus'') un Folcs. Četru mācību gadu laika periods tika strukturēts pēc tālaika vispārējās akadēmiskās mācību sistēmas (secīga ģeometrisko priekšmetu, ģipšu, dzīvo modeļu zīmēšana un gleznošana, akvareļa tehnikas apgūšana, perspektīvas studijas). Skolā uzņēma audzēkņus ar apgūto vidējo vispārējo izglītību, sekmīgie absolventi bija tiesīgi pasniegt zīmēšanu vidējās mācību iestādēs, pirmo divu gadu studijas deva tiesības pasniegt zīmēšanu zemākajās skolās. Sākotnēji skola nesasniedza oficiāli aprobētu kvalitātes līmeni un 1907. un 1908. g. Sanktpēterburgas akadēmija neapstiprināja nevienu reflektanta kvalifikāciju. ===Vilhelma Purvīša vadības posms=== Lai skolas līmeni celtu, 1909. g. par skolas direktoru uzaicināja Vilhelmu Purvīti, kas to reformēja, demokratizēja, uzlaboja mācību līdzekļus un veicināja pedagoģiskā darba aktivitāti. Purvītis gan saglabāja iepriekšējo pedagogu sastāvu (Rozentāls, līdz 1913. g., Borherts), gan piesaistīja jaunus pasniedzējus: Pēterburga akadēmiju pabeigušo Jāni Robertu Tillbergu, kas no 1913. g. pārņēma arī Rozentāla pienākumus, tēlniecības nozarē amatniecisko Folcu nomainīja Parīzē izglītojies Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Studējošo skaits pieauga (1908. gadā 19 audzēkņi, 26 brīvklausītāji, 1912. gadā – 38 audzēkņi un 88 brīvklausītāji). Saskaņā ar mācību plānu, 1. kursā bija jāmāca zīmēt klusās dabas objektus, ģipšu ornamentus, galvas un figūras, tēlniecībā jākopē vienkāršākie priekšmeti, 2. kursā – jāglezno klusās dabas, interjerus, plenēra motīvus ar akvareli, eļļu, pasteli, jāzīmē ģipši un dzīvie modeļi, tēlniecībā – jāveido sarežģītākas formas, tai skaitā cilvēka galvas. 3. kursā bija jāzīmē modelis un jāstudē anatomija, jāglezno cilvēka galva, tēlniecībā – arī jāveido cilvēka galva. 4. kursā – turpinājās dzīva modeļa zīmēšana un gleznošana, tēlniecībā bija jāveido jau cilvēka figūra, kā īpašs priekšmets parādījās kompozīcija. Bez tam kā atsevišķi priekšmeti sākot ar 2. kursu, bija lietišķā māksla, pedagoģija un grafisko mākslu pasniegšana (4. kursā), rasēšana, mākslas vēsture. Par pasniedzēju padomu saturu jāspriež pēc skolnieku atmiņām un dažiem saglabātiem mācību laika darbiem. Purvītis, kura skolu Jēkabs Kazaks vienkāršoti raksturoja kā impresionistisku, cik var spriest, lielāko vērību piegrieza gleznu kolorītam. Leonīds fon Dēns (''Leonid von Dehn'') atcerējās, ka Purvītis mācīja ievērot gleznā gan ˝vispārējo toni˝, gan silto un auksto toņu miju. Tillbergs, savukārt, ieviesa racionalizēto jaunā akadēmisma metodi zīmēšanā un modeļu gleznošanā, kas ļāva audzēkņiem īsā laikā sasniegt ievērojamu un drošu meistarību minētās metodes ietvaros. Konrāds Ubāns atcerējās, ka Tillberga skolas apgūšana lika pilnīgi pārvērtēt iepriekš sasniegto un pat iznīcināt agrākos darbus. Mācību gados virtuozi gleznotie Ubāna, Voldemāra Tones, Romana Sutas modeļi apliecina jauniegūto akadēmisko meistarību. Skolā māksliniecisko izglītību ieguva vesela rinda vēlāk pazīstamu Latvijas mākslinieku (bez minētiem vēl Aleksandrs Drēviņš, Eduards Lindbergs, Erasts Šveics, Jānis Cielavs, Jānis Muncis, Jēkabs Bīne u.c.), te mācījās vairāki igauņu mākslinieki un lietuvietis Vladas Eidukevičs (''Vladas Eidukevičius''). Rīgas Mākslas skolas panākumus atzina Sanktpēterburgas Mākslas akadēmija. Rīgas pilsēta atvēlēja līdzekļus speciālas ēkas celtniecībai (sākotnēji tā atradās maz piemērotās telpās vienā Vecrīgas namā, atsevišķas klašu nodarbības notika pilsētas muzejā, vēlāk skola mitinājās pagaidu telpās t.s. Jēkaba kazarmās). Pirmais pasaules karš izjauca visus plānus, tuvojoties frontei, skola 1915. g. pārtrauca savu darbību, skolniekiem tika piedāvāts turpināt mācības vairākās Krievijas iekšzemes mākslas skolās. Tomēr Rīgas pilsētas mākslas skola organizatoriskā un metodiskā ziņā jāuzskata par pamatu vēlākai Latvijas Mākslas akadēmijai. ==Venjamina Blūma skola== Sava loma perioda mākslas izglītība bija privātai iebraucēja Venjamina Blūma (''Вениамин Блюм'') (1861 – 1919) dibinātai ˝Zīmēšanas un gleznošanas skolai˝. Skola darbojās Rīgā no 1895. līdz 1915. g., tajā uzņēma audzēkņus bez iepriekšējas izglītības, mācību maksa bija neliela, tāpēc skola kļuva populāra (1902. g. tajā mācījās 80 audzēkņu). Skolās piecās klasēs mācīja zīmēt ornamentus, ģipša galvas un figūras, zīmēt un gleznot dzīvos modeļus, arī anatomiju un perspektīvu. Bez paša Blūma skolā kādu laiku mācīja Janis Rozentāls, no Sanktpēterburgas ieradies mākslinieks Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров'') un daži skolas absolventi. Blūmam bija sakari ar Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, no tās viņš ieguva mācību līdzekļus (ģipšus u. c.). Akadēmiskās mākslas pedagoģijas laukā viņa skolai bija zināmi panākumi (1902. g. Akadēmijas rīkotajā konkursā iegūtā otrā vieta šī tipa impērijas mākslas skolu vidū). Blūma skolā mācījās daudzi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki (Voldemārs Matvejs, Voldemārs Zeltiņš, Pēteris Krastiņš, Jānis Jaunsudrabiņš, Aleksandrs Štrāls, Pēteris Kalve u. c. ), literatūrā izveidojies pat ˝blūmistu˝ jēdziens. Tomēr tas vieno nevis stilistiski tuvus, bet drīzāk vienas paaudzes gleznotājus, kuriem Blūma skola bija tikai mākslinieciskās darbības sākums, pie tam radošākie no audzēkņiem drīz vien novērsās no skolotāja metodoloģijas. Jāņem vērā tas apstāklis, ka Blūms bija absolvējis Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju 1886. g., bijis pārliecināts krievu skolas reālisma piekritējs un negatīvi noskaņots pret novācijām, esot naidīgi izturējies pret Purvīša iespaidiem. Blūma konservatisma dēļ no skolas izstājās Zeltiņš un Krastiņš. Zīmīgi, ka tieši no ˝blūmistiem˝ ap 1905. g. veidojās ar esošo mākslas dzīves gaitu neapmierinātā ˝dekadentā bohēma˝ (sk. Vispārīgo raksturojumu, Zeltiņš), ˝blūmists˝ bija radikālākais perioda modernists Matvejs. Par Blūma mācību metodēm visā pilnībā grūti spriest, jo trūkst mācību darbu. Dažas saglabājušās Krastiņa studiju laika plenēra ainavas ir pieticīgas vienkāršu motīvu studijas, kuru izveidē saglabājas tradicionālā 19. gs. telpas un objektu proporcionēšana, neitralizēts kolorīts, nedaudz mīkstinātas kontūras, sīks otas triepiens (˝Krasts˝, ap 1900, LNMM). ==Celtniecības (arhitektūras) nodaļa Politehniskajā institūtā un citas mācību iestādes== Celtniecības bums apskatāmajā periodā nodrošināja pieprasījumu pēc izglītotiem arhitektiem, kurus lielā skaitā sagatavoja Rīgas Politehniskais institūts (Politehnikums). Neskatoties uz salīdzinoši lielo mācību maksu Politehnikumā (no 150 līdz 300 rubļiem), studējošo netrūka, to skaits nodaļā perioda gaitā pieauga (1914. g. bijuši 169 studenti, absolventu skaits katru gadu bija 12 – 15). 1896. g. augstskola tika reorganizēta un nosaukta par Rīgas Politehnisko institūtu. Arhitektūras nodaļas absolventu tiesības paplašinājās: tie varēja arī strādāt valsts dienestā. Palielinājās mācību stundu un speciālo arhitektūras priekšmetu skaits; tos pasniedza arī pirmajos kursos. Par nodaļas pasniedzējiem tagad pieaicināja galvenokārt Politehniskā institūta beidzējus. Pēc Johanna Koha (''Johann Koch''), aiziešanas pensijā par nodaļas dekānu 1905. – 1906. g. kļuva profesors Oto Hofmanis (''Otto Hoffmann''), pēc viņa - profesors Vilhelms Striks (''Wilhelm Stryk''); nodaļas docenti bija Eduards Kupfers (''Eduard Kupfer''), Eižens Laube (pirmais latviešu tautības pasniedzējs), Heincs Pīrangs (''Heinz Pirang'') un Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''), asistentu pienākumus pildīja Gvido Berči (''Guido Bertschy''), Hermanis Hartmanis (''Hermann Hartmann''). Mācības notika perioda sākumā vācu valodā, no 1896. g. krievu valodā. 20. gs. sākumā Politehniskā institūta arhitekti projektēja visā Baltijā, ka arī Polijā un citur impērijas teritorijā; skola bija ieguvusi reģionālu nozīmību. Par pasniegšanas metodoloģiju estētisko funkciju jomā jāspriež pēc pasniedzēju un absolventu prakses. Pietiekami skaidrs, ka tika studētas ne tikai celtniecībai nepieciešamās zinātnes nozares, bet arī pagātnes arhitektūras stili. Vadošie pasniedzēji projektēja historisma formās, tomēr absolventu pievēršanās historismam perioda sākumā un jūgendstilam, nacionālajam romantismam un neoklasicismam vēlāk, liecina par spēju lokani mainīt celtņu formveidi, kas, domājams, tika attīstīta jau studiju posmā. Mākslas amatniekus šai periodā turpināja sagatavot 1872. g. dibinātā Rīgas (vācu) amatnieku biedrības amatniecības skola (''Gewerbeschule des Rigaer Gewerbe-Vereins''). 1912. g. to pārņēma pilsēta un tā tika nosaukta par Rīgas pilsētas amatniecības skolu. Skola bija ļoti populāra, skolēnu skaits nepārtraukti pieauga, 1914. g. te mācījās 1560 audzēkņu un strādāja ap 60 pasniedzēju. 1899. g. tika atvērta Rīgas Krievu amatnieku arteļa amatniecības skola, kur 1912. g. mācījās jau 282 audzēkņu. 1890. gados Rīgas Daiļkrāsotāju palīdzības biedrība organizēja zīmēšanas un daiļkrāsošanas kursus, kas 1896. g. tika pārveidoti par zīmēšanas vakara skolu. Sākotnējās iemaņas zīmēšanā bija iespējams iegūt arī vispārizglītojošās ģimnāzijās un reālskolās. Par to raksturu varam spriest pēc Rīgas pilsētas ģimnāzijas mācību programmas: pirmajos trīs mācību gados skolniekiem bija jāzīmē vienkāršie ģeometriskie ķermeņi, ģipša ornamenti, 3. klasē spējīgākie drīkstēja zīmēt pat ģipša galvu, bez tam vajadzēja atveidot kluso dabu priekšmetus, bija jāskicē, jāizmanto ne tikai grafīts, bet arī akvarelis un pastelis. Tie skolnieki, kuriem vidusskolās atklājās lielākas spējas, tika citkārt iedrošināti turpināt studijas augstākās mākslas skolās, kā tas bija Aleksandra Romana, Jāņa Roberta Tillberga, Jēkaba Kazaka, Ludolfa Liberta gadījumos. ==Privātās studijas un kursi== Dažāda līmeņa un satura skolu bija iespējams šai periodā iegūt arī privātās pazīstamu un autoritatīvu mākslinieku studijās. Jelgavā skolēnus mācīja savā darbnīcā laikā no 1898. g. līdz 1906. g. Jānis Valters. Saskaņā ar Jāņa Siliņa savākto informāciju, pie Valtera vairākās grupās mācījušies ap 20 cilvēku, no rītiem gleznojuši klusās dabas, portretus, pēcpusdienā zīmējuši galvas un figūras, bez tam strādājuši arī plenērā. Valters mācījis saskaņot krāsu attiecības, uzsverot koptoni, plenērā ievērot gaisa perspektīvu, portretā meklēt subjektīvi būtisko modelī, citiem vārdiem, mācīja tam laikam moderno paša glezniecības stilu. Kā pasniedzējs bijis suģestējošs un tāds palicis arī vēlāk, kad darbojies Vācijā, veidojot tur savu sekotāju grupu. Jelgavā viņa skolēnu kontingenta liela daļa bija vietējās augstākās vācu sabiedrības dāmas, bet pie viņa mācījušies arī vēlāk pazīstamie Latvijas mākslinieki Ģederts Eliass, Sigismunds Vidbergs, lietuvietis Petrs Kalpoks (''Petras Kalpokas''). Rīgā par nozīmīgāko privāto studiju 20. gs. sākumā uzskatāma Jūlija Madernieka laikā no 1904. līdz 1914. g. vadītā ˝Zīmēšanas un gleznošanas darbnīca˝. Tā bija demokrātiska (mācību maksa neliela), kas ļāva te studēt mazāk turīgiem; mācekļu skaits bija mainīgs, bet varēja sasniegt 25 cilvēku grupu. Nodarbības notika gan dienā, gan vakarā, piemērojoties audzēkņu iespējām. Madernieks mācīja lineāra un detalizēti modelēta zīmējuma tehniku, citiem vārdiem, sekoja Štiglica skolā pieņemtajai ˝sausā˝ zīmējuma metodei, kolorīta studijās gan akcentējis ˝krāszieda tīrskanīgumu˝ un pievērsis daudz uzmanības komponēšanai. Domājams, ka Madernieks kopumā nebija konservatīvs pedagogs, būdams pats jūgendstila un nacionālā romantisma piekritējs, varēja orientēt skolniekus uz brīvākām dekoratīvistiskām stilizācijām. (Ansis Cīrulis: ˝Madernieks bija pirmais, kas nāca ar jaunām mākslas atziņām, kas iepazīstināja ar jaunākiem mākslas virzieniem ārzemēs.˝) Līdzīgi skolotāju raksturoja Romans Suta, norādot viņa atbrīvotāja lomu no novecojušām tradīcijām. Madernieka studiju apmeklēja, bez minētiem, vēl citi vēlāk pazīstami Latvijas mākslinieki: Jānis Liepiņš, Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Ansis Cīrulis, Pēteris Šteinbergs. No 1906. līdz 1910. g. savu studiju vadīja arī Janis Rozentāls. Viņa nodarbību gaita zināma pēc bijušo skolnieku atmiņām. Studijā tikušas zīmētas ģipša maskas, apģērbti un kaili modeļi, darinātas skices, gleznoti modeļi un ainavas, visbiežāk uz kartona. Būdams intelektuālis, Rozentāls šeit gan nemīlējis teoretizēt un devis praktisku padomus, zīmēšanas procesā neatzinis mērīšanu, uzskatījis, ka ˝līnijām jābūt dzīvām˝, glezniecībā pievērsis uzmanību krāsu harmonizācijai, plašam triepienam, citiem vārdiem, arī par studijā sasniedzamo paraugu uzskatīja stilu, kuru piekopa pats. No vēlāk pazīstamiem māksliniekiem pie Rozentāla mācījušies Oto Skulme, Kārlis Baltgailis, Konstantīns Rončevskis, Jānis Jaunsudrabiņš, Indriķis Zeberiņš. Par Rozentālu kā skolotāju saglabājušās pretrunīgas liecības, viņš esot imponējis kā personība, atbalstījis iesācējus, bet varēja arī izraisīt neapmierinātību (saglabājusies gleznotājas Mildas Grīnfeldes krasi negatīva atsauksme). =Sanktpēterburgas un citas skolas ārpus Latvijas= Mainoties sociālajam sastāvam un izglītības pieejamībai Latvijas sabiedrībā, pieauga jauniešu skaits, kas vēlējās iegūt augstāko māksliniecisko izglītību. Tā institucionālu un praktisku apstākļu dēļ bija vieglāk sasniedzama impērijas galvaspilsētā. Perioda hronoloģiskajās robežās pastiprinājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas nozīme. Īpaši populāra bija Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola tās lietišķās specifikas dēļ. ==Ķeizariskā Mākslas akadēmija (no 1894. g. Augstākā mākslas skola)== Pirmā ˝Rūķa˝ paaudze studēja Mākslas akadēmijas reformēšanas laikā (1893-1894.g.) un saskārās vēl ar klasicisma estētikā sakņotu skolu, kurā inerciāli saglabājās iepriekšējā perioda metodoloģija: empīriska, detalizēta ģipšu, dzīvo modeļu atveidošana, stāstošu un teatrālu kompozīciju sacerēšana ar Bībeles un vēsturiskiem sižetiem, kas tika vēl, kaut formāli, uzskatīti par svarīgākiem žanru hierarhijā (piemēri – Ādama Alkšņa ˝Divi modeļi˝, 1890, Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs, Jaņa Rozentāla skice ˝Kristus dziedina slimos˝, 1890. gadu sākums, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Pēc reformas, kad par vadošiem pasniedzējiem tika pieaicināti reālisti peredvižņiki, modeļu un sacerētu kompozīciju jomā ienāca šī virziena iecienītās tēmas, tēli un motīvi. Rozentāls, Valters, Pēteris Balodis pabeidza akadēmiju Vladimira Makovska (''Владимир Маковский'') darbnīcā ar reālistiskiem sadzīves žanriem (vistuvākais pasniedzēja stilam bija pēdējais ar savu anekdotisko, mēreni glezniecisko žanru ˝Kāršu licēja˝, 1894, LNMM). Makovskis gan rosināja gleznot plenērā un ņemt vērā tā apstākļu ietekmi uz formveidi un tādējādi pavēra ceļu modernākai glezniecībai. Tomēr peredvižņiku valdīšanas laikā sāk zust akadēmisks studiju pamatīgums un vienība, pie kuras tiecās atgriezties 20. gs. sākumā Pāvela Čistjakova (''Павел Чистяков'') sekotāji, ieviešot jauno, racionalizēto akadēmismu, kuru vislabāk pārstāvēja Dmitrijs Kardovskis (''Дмитрий Кардовский'') (viņa darbnīcā studēja Jānis Roberts Tillbergs). Modernizētais akadēmisms un no tā izrietošais neoklasicisms pēc 1905. g. tomēr nebija vienīgā un dominējoša metodoloģija. Tālaika jaunāko virzienu iespaidā studentu praksē ienāca modernistiski eksperimenti, un to veicēju apziņā akadēmiskā skola arvien vairāk zaudēja vērtību (Voldemārs Matvejs šai ziņā ir uzskatāms piemērs). ==Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola== 1879. g. mecenāta barona Aleksandra Štiglica (''Александр Штиглиц'') dibinātā skola gatavoja speciālistus dekoratīvajās un lietišķās mākslās, šāda specifika nosacīja mācību metodes un mērķus. Studenti apguva akadēmisko zīmēšanu, veidošanu, gleznošanu ar akvareli un līmes krāsām, grafiskās iespiedtehnikas, studēja ornamentus, orderus, dzīvos ziedus, rasēja; studēja perspektīvu, anatomiju, mākslas vēsturi u.c.; skolā bija arī vispārizglītojoši priekšmeti. Mācību maksa bija 12 rubļu gadā, bet sekmīgie varēja dabūt stipendiju, augsti novērtētos absolventus komandēja uz ārzemēm. Skolā valdīja stingra disciplīna, mācību apstākļi un skolas infrastruktūra tam laikam bija lieliska. Skolā iemācīja tehniski un amatnieciski perfekti veidot dažādu materiālu priekšmetu un audumu dekoru, apmācīja arī scenogrāfus un vitrāžistus. Kopumā dekora formās agrajās stadijās valdīja historisms, vēlāk ienāca jūgendstils. Dominējoša bija orientācija uz dekora dizainu, bet no skolas audzēkņiem izauga vēlāk vairāki brīvo mākslu pārstāvji. Skolā mācījušies ap 30 zināmu un identificējamu pēc uzvārdiem latviešu mākslinieku, to vidū kā pazīstamākie jāizceļ Rihards Zariņš, Jūlijs Madernieks, Gustavs Šķilters, Burkards Dzenis, Teodors Zaļkalns, Kārlis Brencēns, Eduards Brencēns, Teodors Ūders, Kārlis Miesnieks, Oto Skulme, Rūdolfs Pērle, Pēteris Krastiņš, Sigismunds Vidbergs, Jānis Kuga, Ansis Cīrulis, Jūlijs Straume. Šķilters un Kārlis Brencēns kļuva par skolas pasniedzējiem, Jūlijs Jaunkalniņš, vēl viens absolvents, – par skolas inspektoru. Skolas pasniedzēju vidū vēl nosaucami Čistjakova sekotājs Vasilijs Savinskis (''Василий Савинский''), tēlnieks reālists Matvejs Čižovs (''Матвей Чижов''), grafiķis Vasilijs Mate (''Василий Матэ''), arī Akadēmiju beigušais latvietis Jēkabs Belzēns. ==Citas mācību iestādes Krievijā== Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā un Štiglica skolā koncentrējās lielākais skaits no Latvijas nākošu studējošo, kurus organizatoriski vienoja apvienība ˝Rūķis˝. 20. gs. sākumā Latvijas mākslinieki individuāli vai nelielās grupās izkaisīti izglītojās arī citās galvaspilsētas un Krievijas impērijas pilsētu dažāda līmeņa mākslas skolās. Perioda beigās to nozīme pieauga. Sankpēterburgā Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolu apmeklēja Frederiks Fībigs, Niklāvs Strunke, Marta Skulme, privāto Dmitrija Kavkazska studiju – Jānis Roberts Tillbergs. Par progresīvāku uzskatītajā Mihaila Bernšteina privātajā mākslas skolā mācījās tas pats Strunke un Jānis Liepiņš, Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā pie vēlīnajiem, gleznieciski brīvākiem krievu reālistiem izglītojās Konstantīns Lielausis. Ludolfs Liberts īsu laiku apmeklēja Stroganova centrālo mākslas rūpniecības skolu un A. Boļšakova studiju. Ubāns pirms Rīgas mākslas skolas īsu laiku apmeklēja Odesas mākslas skolu. Kazaņas mākslas skolā perioda beigās mācījās aptuveni vienlaicīgi Liepiņš, Marta Skulme, Ludolfs Liberts, Kārlis Zāle. Īpaši nozīmīga Latvijas mākslas vēsturē ir Penzas mākslas skola, kur no 1911. g. mācījās Baltgailis un jau kara un bēgļu laikā Ubāns, Tone, Kazaks, Suta, Johansons, Aleksandra Beļcova u.c. Izņemot Beļcovu, pēdējie šeit turpināja Rīgas mākslas skolā iegūto izglītību, saduroties ar nepieciešamību apgūt tradicionālo lineāro zīmējumu Nikolaja Petrova vadībā, impresionistiski modificētu krievu reālisma tradīciju, ko piekopa Iļjas Repina (''Илья Репин'') skolnieks Ivans Gorjuškins-Sorokopudovs (''Иван Горюшкин-Сорокопудов''). Modernāku faktūru kultivēja izglītotais pasniedzējs Aleksandrs Šturmans (''Александр Штурман''), ar kuru latviešiem nodibinājās ciešāki kontakti. Latviešu jaunie mākslinieki Penzā darbojās patstāvīgi, Penzas skola bija svarīga ne tik daudz kā inovatīvu atziņu gūšanas iestāde, bet kā jauno mākslinieku trūcīgās eksistences un radošās vides nodrošinājums. Tieši Penzas skolas gados notiek būtisks pavērsiens jauno mākslinieku attīstībā un te sākas jau nepārtraukts klasiskā modernisma posms, ko ievada ekspresīvie un abstrahētie Kazaka un Sutas 1915 – 1917. g. gleznojumi un zīmējumi. Katalizators izmaiņām bija jau 1914. – 1915. g. Rīgā ˝Zaļās puķes˝ lokā izlolotās idejas, Jāzepa Grosvalda gleznojumi un Maskavā Sergeja Ščukina (''Сергей Щукин'') un Ivana Morozova (''Иван Морозов'') kolekcijās redzētie franču modernistu darbi. =Izglītošanās Rietumeiropā= Individuālos gadījumos no Latvijas nākušiem māksliniekiem bija iespējams studēt galvenokārt Vācijas centru un Francijas galvaspilsētas skolās. Vācu skolas bija vēl salīdzinoši iecienītas. Berlīnes Mākslas akadēmijā mācījies konservatīvais baltvācu portretists Teodors Krauss (''Theodor Kraus''). Turpat, bet jau privāti, papildinājās pie Maksa Lībermaņa (''Max Liebermann'') gleznotāja Marta Helmane (''Martha Hellmann''). Aktīvā Rīgas gleznotāja un mākslas kritiķe Zuza Valtere (''Susa Walter'') mācījās Berlīnes mākslas skolā un papildinājās pie citas slavenības - Valtera Leistikova (''Walter Leistikow''). Savukārt latvieši Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš īsu laiku mācījās Berlīnē pie izcilā vācu impresionista Lovisa Korinta (''Lovis Corinth''). Minhenē papildinājās komandējuma laikā Rihards Zariņš (arī Berlīnē un Vīnē). Bez tam šeit mācījās gleznotājs Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), kas studēja arī Diseldorfā. Īpaši ciešas saites ar Minheni izveidojās Alfrēdam Plītem-Pleitem, kas vairākus gadus studēja vietējā Mākslas akadēmijā, kuru apmeklēja arī viņa draugs Aleksandrs Bertelsons (''Alexander Bertelsson''). Minhenē vienu ziemu uzturējās Jāzeps Grosvalds, kas šeit zīmēja modeļus ungāru gleznotāja Šimona Hološija (''Simon Hollósy'') privātajā skolā. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga (''Alice Dannenberg'') studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās Ērihs fon Kampenhauzens (''Erich von Campenhausen''). Savukārt Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā studēja Zigfrīds Bīlenšteins (''Siegfried Bielenstein''). Drēzdenes lietišķās mākslas skolā mācījusies Alma Birģele–Paegle. Vēl citi 20. gs. sākuma jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Šai periodā arvien palielinājās Parīzes nozīme Latvijas mākslinieku izglītībā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (Šķilters, Zaļkalns, Dzenis) mācījās Ogista Rodēna (''Auguste Rodin'') un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. Tepat Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskiem franču tēlniekiem. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') darbnīcā ievērojamā vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā. Eva Margarēte Borherte –Šveinfurte (''Eva Margarethe Borchert-Schweinfurth'') papildinājās Parīzē pie Rafaela Kolēna (''Raphael Collin''), Lika Olivjē Mersona (''Luc-Olivier Merson''), Renē Ksavjē Prinē (''René Xavier Prinet'') un Luija Ogista Žirardo (''Louis-Auguste Girardot''). Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914. g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās ˝akadēmijas˝, kur mācījās pie fovistu un kubistu loka gleznotājiem, šai pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga. Jāpiemin vēl ar Parīzi saistītā Brisele, kuras Mākslas akadēmijā mācījās tēlnieks Augusts Bija un politiskais bēglis gleznotājs Ģederts Eliass. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Piezīmes par mākslu un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. ''Senatne un māksla'', 1937, Nr. 3. 109. – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967 #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982 #Zeļukina, T. Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņi Penzā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980. 127. – 142. lpp. #Novadniece, I. Jūlijs Madernieks. Rīga: Zinātne, 1982 #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 71. – 90. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 #Krastiņš, J., Treigūts, O., Upmanis, E. RPI Arhitektūras nodaļa. No: Latvijas arhitektūras meistari, Rīga: Zvaigzne, 1995. 8. - 13.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Jekaba_kazarmas.jpg|Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Purvitis_Foto_1912.jpg|Vilhelms Purvītis Rīgas pilsētas mākslas skolas vadīšanas posmā.]] Foto. Ne vēlāk par 1912. Reprod.: Heimatstimmen, B. V, 1912, S. 184 # [[:image:Kazaks_Herakla_galva.jpg|Jēkabs Kazaks. Hērakla ģipša galva.]] Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. # [[:image:Ubans_Meitenes_portr.jpg|Konrāds Ubāns. Meitenes portrets.]] 1913. A., e., 75 x 70. LNMM. Rīgas Mākslas skolas posma darbs. # [[:image:Bluma_skolas_auadzekni.jpg|Venjamins Blūms ar audzēkņiem plenērā.]] Ap 1900. Foto. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs, Lieta K-25, reģ. Nr. 23 # [[:image:Madernieks ar studijas audzekniem.jpg|Jūlijs Madernieks ar skolniekiem.]] 1905. Foto. Reprod.; Novadniece. I. Jūlijs Madernieks, Rīga: Zinātne, 1982. 67. lpp. # [[:image:Rozentals_Foto_ap_1910.jpg|Janis Rozentāls.]] Foto. Ap 1910. Reprod.: Janis Rozentāls. Reprodukciju albūms. Sastād. un teksta autore I. Pujāte. Rīga: Liesma, 1991, 21. foto att. # [[:image:Sanktpeterburgas_Makslas_akademija.jpg|Mākslas akadēmijas ēka Sanktpēterburga.]] 1903. Karla Bulla foto # [[:image:Alksnis_Divi_modeli.jpg|Ādams Alksnis. Divi modeļi.]] 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rozentals_Kristus_dziedina.jpg|Janis Rozentāls. Kristus izdziedē slimos.]] 1890. gadu sākums. Audekls, Eļļa, 57 x 43. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā # [[:image:Balodis_Karsu_liceja.jpg|Pēteris Balodis. Kāršu licēja.]] 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tilbergs_Jazepa_pardosana.jpg|Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana.]] Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Stiglica_skola_ap_1900_foto.jpg|Štiglica Centrālā tehniskās zīmēšanas skola Sanktpēterburgā.]] Fotokartīte. Ap 1900 # [[:image:Skilters_Stikla_vaze.jpg|Gustavs Šķilters. Kompozīcija.]] Stikla vāzīte. Mācību darbs Štiglica skolā. Reprod.: Сборникъ классных работъ учениковъ Центрального училища технического рисования барона Штиглица за 1896 годъ. С. Петербург, 1898, IV, 2 # [[:image:Penzas_skola_foto.jpg|Penzas mākslas skola.]] 1912. g. foto. Reprod.: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1980. 128. lpp. # [[:image:Plite_Pleita_Galvas_zimejums.jpg|Alfrēds Plīte-Pleite. Galvas zīmējums.]] 1909 – 1910. Papīrs, ogle, 38 x 30,5. LNMM # [[:image:Grosvalds_Modeli_Hollosi_dabnica.jpg|Jāzeps Grosvalds. Modeļi un zīmētājs Holloši darbnīcā.]] 1910. Papīrs, ogle, 34,3 x 49,7. LNMM __NOEDITSECTION__ 6 2110 3095 2425 2009-05-08T13:37:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jēkabs Kazaks. Herakla ģipša galva. Mācību zīmējums. 1913. Papīrs, zīmulis, 64 x 47,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. 6 2108 3096 2423 2009-05-08T13:38:06Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jēkaba kazarmas Rīgā, kādreizējā Rīgas pilsētas mākslas skolas pagaidu mājvieta. Foto: E. Kļaviņš 6 2115 3097 2431 2009-05-08T13:38:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Divi modeļi. 1890. Papīrs, itāļu zīmulis, 67 x 50 cm. Sanktpēterburga, Mākslas akadēmijas muzejs. Foto: E. Kļaviņš 6 2118 3098 2434 2009-05-08T13:39:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jānis Roberts Tillbergs. Jāzepa pārdošana. Skice. 1907. Papīrs, itāļu z;īmulis, 57,8 x 89,5. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. Foto: E. Kļaviņš 6 2117 3099 2982 2009-05-08T13:39:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pēteris Balodis. Kāršu licēja. 1894. Audekls, eļļa, 58,5 X 76,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2134 3100 3025 2009-05-08T14:04:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|thumb|Baronese Kerija fon Grotuse. 1895]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. 1901]] [[Image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|thumb|Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916]] [[Image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|thumb|Advokāts un Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks Frīdrihs Grosvalds. 1906]] Latvijā 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā dominēja tipisks plaukstoša kapitālisma mākslas tirgus, ko veidoja galvenokārt mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Mākslas darbu patērēšanu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un kaut kādā mērā - politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). =Ierobežotais pieprasījums pēc tēlotājas mākslas= Neraugoties uz vispārējo mākslas dzīves paplašināšanos un tās procesu aktivizēšanos, mākslas darbu patērēšana bija atšķirīga dažādos mākslas veidos (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]). Lai gan detalizēti tālaika mākslas tirgus nav vēl izpētīts, ir pamats uzskatam, ka, salīdzinot ar lielākajiem Eiropas vizuālās mākslas centriem un reģioniem, interese par stājmākslas ([[1890 – 1915: Glezniecība|glezniecība]], [[1890 – 1915: Grafika|grafika]], [[1890 – 1915: Tēlniecība|tēlniecība]]) darbiem un to pirkšana bija ierobežota. Tam par iemeslu bija noturīgu un ilgstošu šīs mākslas veidu patērēšanas tradīciju trūkums, kam savukārt izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā un konfesionālajā vēsturē, kuras apstākļi 19.gs. nebija labvēlīgi spēcīgas mākslas patronāžas attīstībai. Turklāt eiropeiskās vizuāli plastiskās mākslas radikālās pārvērtības šajā posmā, kuras izpaudās arī Latvijā (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]], [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]] un [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]), padarīja to bieži mazāk saprotamu un pieejamu potenciālajiem patērētājiem, kuru apziņai tālaika modernizētās mākslas vērtības vēl nebija pieņemamas vai tika pieņemtas lēni. Tālaika mākslas kritikā atrodama regulāra žēlošanās par publikas intereses trūkumu. Rakstu autorus, kuri paši bija mākslinieki vai mākslas kritiķi, neapmierināja izstāžu sliktais apmeklējums, darbu zemā pārdošana, neizkoptā pircēju estētiskā gaume. Sevišķi asi 1910.g. rakstā “Latviešu māksla un latviešu aristokrātija” par šo tēmu izteicās K.Skalbe un 1913.g. rakstā “Tauta un mākslinieks” G.Šķilters. Kritizēta tika jaunā pragmatiskā latviešu buržuāzija, kas atrodoties vēl pašā zemākajā kultūras stadijā, jo, pavadījusi dzīvi praktiskos darbos, tā neuzskatot par vajadzīgu izdot nopelnīto par greznumu; tās pārstāvju mājokļus rotājot sienu kalendāri, kursu un akciju tabeles, sliktas eļļas gleznu fotogrāfijas, apšaubāmas kopijas u.tml. lietas. Perioda otrajā pusē kritikā atrodami arī optimistiskāki situācijas vērtējumi (J.Rozentāla, J.Jaunsudrabiņa raksti), kas apliecināja pakāpenisku mākslinieciskās kultūras izplatību. Nav gan jādomā, ka vidusmēra vietējās vācu pilsonības gaume bija daudz labāka. Kā liecināja R. fon Engelharts, vairums Rīgas Mākslas biedrības salona apmeklētāju (izglītotā vācu pilsonība) 1898.g. V.Purvīša darbus uzskatīja par “nedabiskiem” un “rupjiem”. Lai mainītu šīs publikas gaumi, vācu presē uzstājās, estētiski audzinot tās lasītājus, jaunās mākslas aizstāvji ― mākslas kritiķi un mākslinieki (tas pats R. fon Engelharts, F.Morics). J.Valters Jelgavas vācu mākslas mīļotājiem lasīja lekcijas, skaidrojot moderno glezniecību. To pašu darīja latviešu presē J.Rozentāls. =Tēlotājas mākslas patērētāji= Parastākais tēlotājas mākslas patērētājs bija privātpersona, kas iegādājās gleznas un grafikas izstādēs vai pasūtīja portretus. Cik var spriest, izstādēs darbus pirka māksliniekiem tuvu stāvošas personas, inteliģence un pilsonība, kurai nebija svešas estētiskas intereses, vai ― prestiža dēļ. Šajā periodā naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu galīgi izkonkurēja lētākie, ātri producējamie fotogrāfiskie portreti (Rīgā, pēc P.Korsaka datiem, bija 37 fotodarbnīcas, pirms Pirmā pasaules kara ― 60). Tomēr tika darināti arī lieli gleznoti pasūtījumu portreti, un bija mākslinieki, kas specializējās šajā žanrā. J.Rozentāls, J.Valters, J.R.Tillbergs tos gleznoja regulāri. Portretus pasūtīja vietējā vācu aristokrātija un bagātā vācu un latviešu pilsonība. Rozentāls, piemēram, gleznoja barona K.Bēra radus, baronu H.Hānu, firsteni Š.Līveni, K.Bergu un viņa ģimenes locekļus, F.Grosvalda meitu, bagātās, krāšņi dekorētās “labāko famīliju” kundzes (A.Hesi, B.Ņefedjevu, K.Krastkalni) un daudzus citus. J.Valters, kas bija kādu laiku kļuvis par Rozentāla konkurentu Kurzemes muižnieku portretēšanas arodā, darināja portretus baroniem Manteifelam, Ropam, Bēram, Koskulam u.c. Tillbergs gleznoja izteikti reprezentatīvus vai saloniskus pasūtījumu portretus (E.Berga, A.Bergas, Erhardu bērna). Valsts, municipālo, reliģisko organizāciju, biedrību pasūtījumu vai pirkumu skaits bija ierobežots. Mākslinieki, lai nopelnītu, laiku pa laikam darināja ķeizara portretus, oficiālo institūciju vadītāju, ģilžu locekļu tēlus, altārgleznas. Novietoti sabiedrībai pieejamās telpās, tie ieguva publiskas mākslas funkcijas. Monumentālākais publiskās tēlotājas mākslas pasūtījums un realizētais objekts bija tēlnieciskais piemineklis Pēterim I Rīgas centrā (1910, tēlnieks G.Šmits–Kasels). Mākslinieku atkarība no pasūtījumu nosacījumiem (pasūtītāja dotiem vai mākslinieka paša pieņemtiem un paredzētiem) izpaudās visbiežāk kā iespējami tradicionāli aprobēta stilistika, attiecīga tēlu idealizācija, to nozīmes izcelšana, oficiālo institūciju un sabiedrisko organizāciju piekoptās ideoloģijas vēstījumu iesaistīšana darbā. Piemērošanos pasūtītāja prasībām un gaumei tolaik sauca par “koncesijām”, un to mērs bija atkarīgs no katra konkrētā gadījuma un mākslinieka spējām. Mākslinieku atbalstītāji, kuru darbību nosacīti varētu dēvēt par patronāžu, nāca gan no vācbaltu aristokrātu vidus (baronese K. fon Grotuse, kas gādāja pasūtījumus Rozentālam, barons R. fon Engelharts, kas aizstāvēja un slavēja V.Purvīti), gan no latviešu pilsonības (rūpnieks A.Dombrovskis, advokāta F.Grosvalda ģimene). Perioda beigās sāka veidoties atsevišķu latviešu mākslas mīļotāju (ārsta Pētera Sniķera, inženiera Spriča Paegles) kolekcijas. =Tēlotājas mākslas cenas= Mākslas tirgus publiskā forma bija izstādes vietējos salonos, Rīgas pilsētas muzejā, grāmatu veikalos vai citās, parasti izglītības, iestādēs. Izstāžu darbu mākslinieciskais risinājums pārsvarā bija brīvāks, tam laikam modernāks. Mākslinieki katalogos fiksēja piedāvājamās darbu cenas. Visbiežākā stājmākslas prece bija gleznotās eļļas, temperas, akvareļa ainavas, kuru noiets privātpersonu aprindās bija optimālākais. Tika piedāvāti arī sadzīves žanri, mitoloģiska, simboliska satura darbi, klusās dabas. Cenas noteica atkarībā no mākslinieka vārda, darbu vērtības apziņas, ņemot vērā arī to izmērus, atbilstību studijas vai pabeigtas gleznas statusam, kā arī no tirgus konjunktūras. Cenas visbiežāk bija zem 100 rbļ., studiju cena varēja noslīdēt līdz dažiem desmitiem rbļ., bet autoritatīvo gleznotāju (V.Purvīša, J.Rozentāla. G.Rozena) ainavas ― pacelties līdz vairāku simtu rbļ. vērtībai (Purvīša 1911.g. izstādē par vienu ainavu tika prasīti pat 800 rbļ.). Izvērstāki, formātos lielāki figurāli gleznojumi ar vēsturiskiem, sadzīviskiem, reliģiskiem, mitoloģiskiem sižetiem bija caurmērā dārgāki: šo žanru cenas varēja pārsniegt 1000 rbļ. B.Borherts 1908.g. prasīja par kompozīciju “Mīlestība” pat 3000 rbļ., J.Rozentāla “Princese ar pērtiķi” (viens no variantiem) maksāja 1915.g. 1500 rbļ. Grafika ― zīmējumi dažādās tehnikās bija lētāki un spēja parasti sasniegt tikai dažu desmitu rbļ. līmeni. Iespiedtehniku grafika (oforti, akvatintas, litogrāfijas, kokgriezumi) tika piedāvāta vēl lētāk ― bieži zem 10 rbļ. (oforti bija dārgāki, litogrāfijas, kokgriezumi ― lētāki). Grūtāk informācijas trūkuma dēļ spriest par brīvā pārdošanā piedāvātiem tēlniecības darbiem. K.Rončevskis 1913.g. izstādē izlika, domājams, ne pārāk lielas bronzas figūras ar simbolisku saturu par 100 un 300 rbļ., marmora torsu ― par 200 rbļ. Z.Folcs tajā pašā izstādē bronzas statueti ― par 125 rbļ. Lokālo mākslinieku darbi bija orientēti uz vietējo pircēju iespējām. Kādu ārzemju izstādīto meistaru darbu cenas varēja būt pilnīgi nereālas, piemēram, Parīzes slavenības Anglādas divas gleznas 1909.―1910.g. Rīgas izstādē tika vērtētas par 12 000 rbļ. katra, viena ― par 8000 rbļ., citu cenas mērenākas (M.Denī “Aprīlis” par 1400 rbļ., Bonāra “Modiste” par 880 rbļ.). Par pasūtījumu darbu cenām jāspriež pēc datiem, kas laimīgi saglabājušies J.Rozentāla arhīvā. Spriežot pēc tiem, honorāri par gleznotiem portretiem varēja sasniegt 1000 rbļ. līmeni, biežākas bija cenas starp 200 un 600 rbļ. Par altārgleznu Dundagas baznīcai Rozentāls saņēma 1000 rbļ., par dekoratīvajiem cementa gleznojumiem Rīgas Latviešu biedrībai ― 3000 rbļ. Pasūtītās grafikas darbu jomā viss bija atkarīgs no zīmējumā ieguldītā darba, tehnikas sarežģītības un mērogiem (piemēram, Rozentāls par plakāta zīmējumu saņēma 100 rbļ., bet par 15 vinjetēm “Zalktim” ― 25 rbļ.). =Tēlojošo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis= No mākslas darbu noieta atkarīgo mākslinieku ekonomiskais stāvoklis, salīdzinot ar citām tālaika sabiedrības aprindām, pašlaik nosakāms, izmantojot nepilnīgus pētījumu datus. Mākslinieki, kas bija ieguvuši noteiktu reputāciju un savu nišu mākslas tirgū, protams, piederēja pie salīdzinoši pārtikušas sabiedrības daļas. Kā norāda vēsturnieki, visaugstāk apmaksāta Rīgas metālstrādnieka alga 1909.g. bija 458 rbļ. gadā, pārtikas rūpniecībā strādājošā ― 230 rbļ. gadā, citiem vārdiem ― aptuveni vienas V.Purvīša ainavas vai viena J.Rozentāla portreta cenas līmenī. No otras puses, nav šaubu, ka tālaika uzņēmēju, veiksmīgu brīvo profesiju (advokātu, ārstu) vai augstāko valsts un pašvaldību ierēdņu peļņa vai darba apmaksa tālu pārsniedza mākslas tirgū atzītāko mākslinieku honorārus (piemēram, Rīgas pilsētas galvas alga 1911.g. bija 16 000 rbļ., pilsētas valdes sekretāra ― 8000 rbļ. gadā). Mākslinieku ienākumi nebija droši un regulāri, viņi tos ieguva arī no pasniedzēja darba mākslas skolās vai privātās studijās. Neatzītu, jaunu mākslinieku dzīve bija pavisam nedroša, it īpaši, ja viņi nepieņēma mākslas tirgus nosacījumus (V.Zeltiņa vai V.Matveja biogrāfijas šajā ziņā ir spilgti piemēri). =Labvēlīgā arhitektu un mākslas amatnieku darbības konjunktūra= Daudz plašākas bija darba un peļņas iespējas arhitektiem, jo periodam raksturīgais straujais celtniecības pieaugums pilsētās nodrošināja lielu pasūtījumu skaitu. Tika celti, bieži izmantojot hipotekāros kredītus, īres nami pilsētās un villas priekšpilsētās, muižas lauku vidē, pilsētu pašvaldības pasūtīja sabiedrisku funkciju ēkas. Tika būvētas dažādu konfesiju kulta ēkas, kredītiestādes, rūpnīcas. Pēc arhitektūras vēsturnieka J.Krastiņa aprēķiniem, darbīgo un pieprasīto arhitektu prakse bija ārkārtīgi plaša (piemēram, K.Pēkšēns Rīgā uzcēla ap 250 mūra daudzstāvu ēku, A.Vanags ― 71, E.Laube ― 83, K.Felsko ― vairāk par 120, O.Bārs ― ap 90, J.Alksnis – ap 130). Arhitektu honorāri nav zināmi, bet pietiekami skaidrs, ka tie nebija mazi. Daži arhitekti varēja pat kļūt par īres namu īpašniekiem. Lielas peļņas iespējas bija ar celtniecību saistītām mākslas amatniecības firmām, jo pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Maksātspējīgās aprindas pirka uz vietas ražoto lietišķo mākslu (mēbeles, traukus). <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Skalbe K. Latviešu māksla un latviešu aristokrātija. Dzimtenes Vēstnesis, 1910. 1. (14.) maijs; # Šķilters G. Tauta un mākslinieks. Dzimtenes Vēstnesis. 1913, 17.(30.) augusts; # Suta R. Mūsu kolekcionāri. Ilustrēts Žurnāls. 1927. Nr. 4., 106. – 113. lpp., Nr. 5, 146. -156. lpp. # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Ābele K. Latviešu pirmie mākslas saloni ap 1910. gadu un to veidotāji. No: Pilsēta. Laimets. Vide. Rīga, „Neputns”, 2007, 108. – 124. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Kerija_fon_Grotuse_foto.jpg|Baronese Kerija fon Grotuse]]. 1895. J.Rozentāla foto. RTMM # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts]]. 1901. J.Rozentāla gleznots portrets. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Dombrocka_biste.jpg|Rūpnieks Augusts Dombrovskis]]. 1916. G.Šķiltera veidotā biste. Patinēts ģipsis, 50 x 31 x 39. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Fridrihs_Grosvalds_foto.jpg|Advokāts un RLB priekšnieks Frīdrihs Grosvalds]]. 1906. J.Rieksta foto. Privātkolekcija. __NOEDITSECTION__ 6 1562 3101 2613 2009-05-08T14:05:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3103 3101 2009-05-08T14:12:21Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Engelharts.jpg]]" versija: Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Barons Roderihs fon Engelharts. 1901. g. J. Rozentāla gleznots portrets. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3109 3103 2009-05-08T14:28:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets. 1901.g Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1564 3102 2961 2009-05-08T14:05:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rūpnieks Augusts Dombrovskis. 1916. g. G. Šķiltera veidotā biste. Patinēts ģipsis, 50 x 31 x 39. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2096 3104 2407 2009-05-08T14:13:55Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Doma muzejs gravira.jpg]]" versija: Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. wikitext text/x-wiki Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. 6 2102 3105 2414 2009-05-08T14:14:41Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Neimanis Muzejs.jpg]]" versija: Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, akvarelis, 29 x 42,6. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. wikitext text/x-wiki Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, LNMM 3106 3105 2009-05-08T14:15:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902. Papīrs, akvarelis, 29 x 42,6. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. 0 2045 3107 3029 2009-05-08T14:20:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Jelgavas_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Fotokartiņa. Ap 1900]] [[Image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments. 1930. gadu foto]] [[Image:Doma_muzejs_gravira.jpg|thumb|Domu muzejs. 19. gs. beigu tērauda grebums.]] Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. [[Image:Neimanis_Muzejs.jpg|thumb|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde. 1902.]] Papīrs, akvarelis, 29 x 42,6. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. [[Image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|thumb|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle). 1908. g. foto ]] [[Image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|thumb|Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sāk. foto]] [[Image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|thumb|Melngalvju nama Svētku zāle. 1930. gada foto]] [[Image:Rukis_foto.jpg|thumb|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto]] [[Image:Zala_puke_foto.jpg|thumb|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto]]. Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija. LNMM. [[Image:Rozentals_foto.jpg‎|thumb|Janis Rozentāls. 20. gs. sākuma foto]] [[Image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|thumb|Jūlijs Madernieks. Foto ap 1900]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg‎|thumb|Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets. 1901.]] Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg‎|thumb|Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets. 1909.]] Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā krātuvju, biedrību un izstāžu nozīme Latvijas mākslas dzīvē strauji palielinājās. Tika uzcelti trīs muzeji, atklāti mākslas saloni, darbojās un tika dibinātas mākslas dzīvi organizējošas biedrības, dažāda līmeņa izstādes Rīgā notika arvien regulārāk un tika rīkotas arī provinces pilsētās. Presē tikpat regulāri izstādes tika vērtētas. Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki un māksliniekiem tuvu stāvoši kultūras ļaudis, kas bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. [[1890. - 1915.g.|Vispārīgo raksturojumu]]) aizstāvji. =Krātuves= Šai laikā turpināja darboties kultūrvēsturiskais Kurzemes provinces muzejs Jelgavā, kura ekspozīcijās un krājumos bija daudz tēlotājas un lietišķās mākslas. Kurzemes bruņniecības, Kurzemes kredītsabiedrības, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības ziedojumi, ģenerāļa Frīdriha fon Vitena (''Friedrich von Witten'') novēlētie līdzekļi ļāva uzcelt laikā no 1894. līdz 1896. g. speciālu muzeja funkcijām paredzētu ēku neobarokālā stilā; projekta autors bija Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann''). Muzejā bija skatāma antīkā un jauno laiku tēlniecība, vācu, flāmu, holandiešu, itāļu, franču glezniecība, tai skaitā atsevišķi darbi, kurus bija darinājuši Eiropā pazīstami meistari (Johans Gotfrīds Šadovs, Pjetro Tenerani, Luī Izabē, Johans Kristjans Dāls) (''Johann Gottfried Schadow, Pietro Tenerani, Louis Isabey, Johann Christian Dahl''), arī vietējo mākslinieku darbi, tai skaitā Jana Rozentāla portreti un viena Vilhelma Purvīša ainava. Ekspozīcijās izpaudās tendence iespējami plaši parādīt muzeja krājumus un tā telpas bija piesātinātas ar visdažādākā rakstura eksponātiem. Rīgas kultūrvēsturiskais Pilsētas muzejs izstādīja savas kolekcijas, kurās bija arī gleznas, sudrablietas, trauki, 1891. g. jaunā ēkā, kas no 1888. līdz 1890. g. bija uzcelta neoromāniski neogotiskā stilā (arhitekts Karls Neiburgers (''Karl Neuburger'')). Ēka radās pārbūvējot Doma klosteri un tādējādi ieguva Doma muzeja nosaukumu. No 1903. līdz 1905. g. Rīgas centrā t.s. Esplanādes teritorijā, tika uzcelts pēc tā paša arhitekta Neimaņa projekta Rīgas pilsētas mākslas muzejs; Neimanis kļuva arī par tā direktoru. Lai radītu modernu, labi iekārtotu iestādi, Neimanis bija iepazinies ar Vācijas muzejiem, izveidoja muzeja darbības konceptuālu programmu un vēlāk vadīja tās realizāciju. Muzejs bija celts monumentālās neobaroka formās (interjera dekorā arī jūgendstila elementi), bet šī retrospektīvā čaula ietvēra tam laikam pietiekami modernu mākslas muzeja funkcionālo telpu sadalījumu un ekspozīciju iekārtojumu (zāles ar virsgaismu, izretinātāks mākslas darbu eksponējums, piemeklēts sienu krāsojums). Atbilstoši tālaika jaunākām muzeoloģiskām teorijām, muzejam bija jākļūst ne tikai par augstās mākslas templi, bet arī plašāku sabiedrības slāņu estētiskās izglītošanas līdzekli (bezmaksas ekskursijas skolēniem un strādniekiem, regulāri izdotie muzeja katalogi, priekšlasījumi muzeja telpās u.c.). Muzejā tika eksponētas pilsētas gleznu galerijas, Rīgas Mākslas biedrības (''Kunstverein zu Riga'') krājumi un Fridriha Brederlo (''Friedrich Brederlo'') kolekcija, antīko un renesanses pazīstamāko tēlniecības darbu kopijas, grafikas kabinetā bija iespējams apskatīt pēc pieprasījuma tā krājumus. Eksponēšanai tika atlasīti darbi, kurus muzeja vadība uzskatīja par izcilākajiem. Muzejs cieši sadarbojās ar Rīgas Mākslas biedrību, kuras uzdevums bija organizēt Baltijas aktuālās mākslas un ārzemju autoru izstādes, kas desmit gadu laikā arī tika darīts. Vairums eksponentu kopējās un individuālās izstādēs bija baltvācu mākslinieki (Bernhards Borherts, Eva Borherte-Šveinfurte, Marta Helmane, Teodors Krauss, Zuza Valtere, Karls Vinklers, Gerhards von Rozens, Frīdrihs Morics, Elza Šuharte. Ernsts Gētgens u.c.) (''Bernhard Borchert, Eva Borchert-Schweinfurth, Martha Hellmann, Theodor Kraus, Susa Walter, Karl Winkler, Gerhard von Rosen, Friedrich Moritz, Else Schuhardt, Ernst Gaehtgens''). Formāli nacionālā diskriminācija gan nepastāvēja, un muzeja izstādēs piedalījās arī citu tautību mākslinieki, īpaši tie, kas bija ieguvuši vārdu vai kuru mākslu atzina biedrības izstāžu politikas veidotāji. Piemēram, lietuvietis Petras Kalpoks (''Petras Kalpokas''), krievs Ivans Tihomirovs (''Иван Тихомиров''), polis Konstantīns Rončevskis (''Konstantin Rączewski''). Pazīstamākie latviešu gleznotāji – Janis Rozentāls un Vilhelms Purvītis te rīkoja arī personālizstādes. No citām krātuvēm, kurām nebija muzeja statusa un publiskās pieejamības, jāpiemin 1911. g. dibinātā Latviešu mākslas veicināšanas biedrības kolekcija, kas radās iegūstot darbus no māksliniekiem (1914. g. bija iekrāti 93 darbi no 25 māksliniekiem). Krājuma mērķis bija veidot iecerētā latviešu mākslas muzeja kolekciju. No privātkolekcijām atzīmējama jau iepriekšējā perioda aprakstā minētā Paula fon Tranzē-Rozeneka (''Paul von Transehe-Roseneck'') bagātīgais gleznu, skulptūru, grafikas, mēbeļu u.c. mākslinieciski vērtīgu priekšmetu krājums Jaumgulbenes pilī (pēc 1905. g. kolekcija pakāpeniski pārvesta uz Tranzē-Rozenekam piederošo namu Rīgā). Jāpiebilst, ka Tranzē-Rozeneks bija Rīgas Mākslas biedrības biedrs un papildināja tās krājumus un attiecīgi Pilsētas muzejā eksponātus ar vērtīgiem dāvinājumiem. Jāatzīmē, kas privātās muižu kolekcijas cieta 1905. g. revolūcijas laikā. Tāpat kā iepriekšējā perioda aprakstā, nosacīti par mākslas darbu krātuvēm nosaucamās ģilžu un cunftu slēgtās kolekcijas (vecāko portreti, lietišķās mākslas priekšmeti), melngalvju biedrības (neprecētu tirgotāju apvienības) Melngalvju nams Rīgā (valdnieku portreti, sudrablietu kolekcija) un publiski pieejamie mākslas darbi dažādu konfesiju baznīcās (altārgleznas, ikonas, tēlniecība, kokgriezumi, rituālu trauki, gaismas ķermeņi u.c.). =Biedrības un grupas= Perioda sākumā lokālās mākslas dzīves lielāko daļu organizēja 1870. gadā dibinātā Rīgas Mākslas biedrība (''Kunstverein zu Riga''). Tā apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, kā arī dažus latviešus. Biedrība organizēja izstādes visa perioda laikā, centās estētiski izglītot sabiedrību (rīkoja priekšlasījumus), uzkrāja mākslas darbus un izveidoja savu bibliotēku. 1899. g. tika dibināta īpaša Baltijas ceļojošo izstāžu biedrība (''Verein zur Förderung des Kunstinteresses durch Wanderausstellungen''). 1910. g. Rīgas Mākslas biedrības dalībnieki dibināja reģionāli plašāku Baltijas mākslinieku savienību (''Baltischer Künstler- Veband''), kas organizēja vairākas izstādes, kurās piedalījās Latvijas, Igaunijas, Vācijas pilsētās, kā arī Pēterburgā strādājoši vācbaltu, kā arī daži latviešu mākslinieki. Perioda otrajā pusē Latvijā parādījās arī reģionālās un provinces pilsētu mākslas veicināšanas apvienības: 1907. g. Kurzemes mākslas mīļotāju biedrība (''Verein der Kunstfreunde in Kurland''), 1910. g. Kurzemes literatūras un mākslas biedrība Jelgavā un Liepājas mākslas biedrība. Latviešu nacionālās mākslas skolas attīstībā liela nozīme bija Sanktpēterburgā studējošo un dzīvojošo mākslinieku pulciņam ˝Rūķis˝, kas īpaši aktīvs bija 1880. g. beigās un 1890. gados (pulciņā piedalījās arī mūziķi). Tā dalībniekus vienoja kopējs uzdevums radīt nacionālu un tai pašā laikā modernu mākslu, par kuru sanāksmēs tika diskutēts. ˝Rūķa˝ lielākais kopējs pasākums bija pirmās latviešu mākslinieku izstādes izveidošana 1896. g. etnogrāfiskās ekspozīcijas kontekstā Rīgā. Bija vairākkārtēji nesekmīgi mēģinājumi dibināt latvieši mākslinieku apvienību, līdz 1910.g. radās Latviešu mākslas veicināšanas biedrība (statūti apstiprināti 1911.g.). Tā organizēja regulāras latviešu mākslinieku izstādes, iegādājās mākslas darbus nākamajam nacionālajam muzejam, abonēja savam lasāmgaldam mākslas periodiku un rīkoja referātu lasījumus. Perioda pašās beigās (1914. – 1915. g.) veidojās vēl neformalizēta un neliela, bet vēsturiski svarīga jauno mākslinieku apvienība ˝Zaļā puķe˝. Tās iniciators bija Parīzē izglītojies Jāzeps Grosvalds, grupas dalībnieki bija Konrāds Ubāns, Voldemārs Tone, Aleksandrs Drēviņš, Kārlis Johansons. Viņi kopā gleznoja un zīmēja, diskutēja par mākslu, tiecoties rast jaunas koncepcijas un izmēģināt tās praksē. Grupas darbība kļuva par pirmsākumu nepārtrauktam klasiskā modernisma pacēlumam nākamajā Latvijas mākslas vēstures periodā. Bez mediju pielietojuma ziņā visaptverošām mākslas biedrībām, darbojās arī noteiktiem mākslas veidiem domātas apvienības; tāda bija 1909. g. dibinātā Rīgas grafiķu biedrība un 1914. g. dibināta grafiķu biedrība ˝Natura˝. 1902. g. izveidojās Rīgas fotogrāfu biedrība (''Photographische Gesellschaft zu Riga''), 1906. g. dibināta Latviešu fotogrāfiskā biedrība, bet 1909.g. Liepājas fotogrāfiskā biedrība. Lokālo arhitektu darbību organizēja 1889. g. izveidotā Rīgas Arhitektu biedrība, kas uzņēma savās rindās tikai arhitektus ar augstāko izglītību un kuras aktivitātēs ietilpa konkursu rīkošana, būvnoteikumu izstrādāšana, publikācijas. Biedrība izdeva tam laikam labā poligrāfiskā līmenī gadagrāmatu (''˝Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen˝''), kur tika publicēti interesantākie, pēc izdevēju domām, ēku projekti un uzcelto ēku foto, kā arī tēlotājas un lietišķās mākslas paraugi =Izstādes= Gadsimtu mijas izstāžu dzīves aktivizēšanos ievadīja Rīgas Mākslas biedrības organizētās izstādes 1890. gadu vidū, kuras notika Rīgas Politehnikuma aulā un Melngalvju namā (viena). Laikā no 1898. g. līdz 1904. g. Mākslas biedrības rīkotās izstādes notika īpašā mākslas salonā Basteja bulvārī 9a. Īpaši plaša izstāde, kas iekļāva arī iepriekšējo periodu lokālo mākslu, bija biedrības salonā atklāta 1901. g. sakarā ar Rīgas 700 gadu jubilejas svinībām (308 gleznas, 42 skulptūras). Turpinājās jauktu starptautisku mākslas izstāžu veidošanas politika, iekļaujot tajās arī baltiešus, bet bija arī noteiktu nacionālo skolu (vācu, krievu, somu, holandiešu) artefaktu ekspozīcijas. Jaunajā Pilsētas muzejā izstādes bija vairāk sadalītas, no 1905. līdz 1915. g. regulāri notika atsevišķi baltiešu kolektīvās un personālizstādes, atsevišķi ārzemju nacionālo skolu (ķīniešu un japāņu, zviedru, vācu, krievu, franču) un personālizstādes. Gan Mākslas biedrības salonā, gan muzejā ārzemnieku izstādes daļēji modificējās kā noteiktu centru (Sanktpēterburgas, Maskavas, Minhenes, Berlīnes, Karlsrūes, Parīzes), to mākslinieku apvienību un privāto galeriju (Vorpsvēdes, Minhenes Luitpoldgrupas, Amsterdamas Sv. Lukas apvienības, Berlīnes Gurlita, Kellera un Rainera salonu, zviedru grupas ''˝De Frie˝'', krievu peredvižņiku, ''˝Мир искусства˝'') piedāvājums vietējai publikai un mākslas tirgum. Eksponentu vairums bija pašreiz maz zināmi gan Rietumeiropas, gan Krievijas mākslinieki, bet to vidū atrodami arī Eiropas mākslas vēsturē palikuši vārdi (Arnolds Bēklins, Maksis Klingers, Maksis Lībermanis, Francis Štuks, Valters Leistikovs, Maksis Slēfogts, Alberts Ēdelfelts, Akseli Gallens-Kallela, Iļja Repins, Valentīns Serovs, Aleksandrs Benuā, Isāks Levitāns, Konstantīns Somovs, Paolo Trubeckojs, Pjērs Bonārs, Moriss Denī, Kēss van Dongens, Anrī Matiss, Pols Siņaks, Felikss Valotons)(''Arnold Böcklin, Max Klinger, Max Liebermann, Franz Stuck, Walter Leistikow, Max Slevogt, Albert Edelfelt, Akseli Gallen-Kallela, Илья Репин, Валентин Серов, Aлександр Бенуа, Исаак Левитан, Паоло Трубецкой''). Minētie u. c. baltvācu mākslinieki bija pastāvīgi Mākslas biedrības organizēto izstāžu dalībnieki gan salona, gan muzeja funkcionēšanas posmos. Arī prominentākiem latviešu māksliniekiem (Purvītim, Jānim (Johanam) Valteram, Rozentālam) bija iespējams te eksponēt savus darbus. Turpat tika atklātas lietišķās mākslas, grafiķu biedrības rīkotā grāmatu mākslas (1910. g.) un fotogrāfiju (1903. un 1910. g.) ekspozīcijas. Pieminamas arī šeit notikušās Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu izstādes. Tai pašā laikā izstādes notika arī citās telpās un ārpus Rīgas, lai gan provincē šie pasākumi vēl bija retums. Latvijas mākslas vēsturē par nozīmīgu tiek uzskatīta pirmā latviešu tautības mākslinieku (˝Rūķa˝ grupas) izstādīšanās 1896. g. Rīgā etnogrāfiskajā izstādē, kas tika sarīkota sakarā ar Viskrievijas arheologu kongresu. Rīgā Lielās Ģildes telpās izstādījās krievu gleznotājs Vasilijs Vereščagins (''Василий Верещагин'') (1899. un 1901. g.), peredvižņiki (1900. g.), minhenieši un baltieši (1900 – 1901. g.). Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas beidzēji Purvītis un Valters izstādīja savus darbus Jelgavā 1895. un 1897. g., Valters te rādīja savus gleznojumus arī 1904. g. , Purvītis un Rozentāls - 1910. g. Jaunais latviešu gleznotājs Kristjānis Ceplītis 1904. g. organizēja samērā plašu baltiešu, tai skaitā daudzu latviešu, darbu izstādi Koknesē, kas guva vērā ņemamu rezonansi sabiedrībā; daļa izstādes pārceļoja uz Tukumu. Biedrību, mākslas skolu, studiju un personālizstādes bieži notika skolu telpās un privātos dzīvokļos. Perioda izstāžu vēsturē svarīga ir 1910. gada vasara, kad Rīgā tika demonstrēta vienlaicīgi tālaika franču un krievu avangarda māksla un tai pašā laikā notika pirmā plašā latviešu tautības mākslinieku izstāde. Vasarā Pilsētas muzejā tika rādīta Odesas tēlnieka Vladimira Izdebska izveidotā starptautiskās mākslas salona izstāde, kurā bija skatāmi Pjēra Bonāra, Moriss Denī, Kēsa van Dongena, Anrī Matisa, Pola Siņaka, Feliksa Valotona, Vasilija Kandinska, Alekseja Javlenska u.c. (''Pierre Bonnard, Maurice Denis, Kees van Dongen, Henri Matisse, Paul Signac, Felix Valloton, Василий Кандинский, Алексей Явленский'') darbi. Savukārt Voldemārs Matvejs organizēja Ata Ķeniņa ģimnāzijas telpās krievu ˝Jaunatnes Savienības˝ (''˝Союз молодежи˝'') izstādi, kuru papildināja ar franču tālaika modernās mākslas reprodukcijām un publicēja vairākās Rīgas avīzēs manifestveidīgu modernisma koncepciju skaidrojumu. Šai izstādē bija skatāmi bez paša Matveja gleznojumiem brāļu Burļuku, Natālijas Gončarovas, Mihaila Larionova, Iļjas Maškova, Kuzmas Petrova-Vodkina, Aleksandras Eksteres u.c. (''Бурлюки, Наталья Гончарова, Михаил Ларионов, Илья Машков, Кузьма Петров-Водкин, Александра Экстер'') darbi. Pirmajā latviešu mākslinieku izstādē, kas notika pilsētas reālskolas telpās, bija eksponēti 33 autoru 417 darbi. Izstādes kļuva regulāras - līdz 1914. g. notika 4 , bet jau kara laikā 1915. un 1916. g. tās sarīkotas Petrogradā un Maskavā. Perioda beigās Rīgā parādījās privātie mākslas saloni. 1909. g. tādu atklāja fotogrāfs Jānis Rieksts, kas gada laikā izstādīja gan baltiešu mākslu, gan Voldemāra Zeltiņa darbus pēc gleznotāja nāves, gan Pētera Šteinberga un Anša Cīruļa keramiku. 1913. gadā grāmatu tirgotājs Pēteris Saulītis sāka izstādīt latviešu mākslinieku darbus savas tirgotavas telpās (t.s. Saulīša-Meldera salons); tur parādījās Pētera Krastiņa, Ata Maizīša, Šteinberga u.c. mākslinieku darinājumi. =Mākslas kritika= Salīdzinot ar iepriekšējo periodu, līdz ar mākslas izstāžu skaita un regularitātes pieaugumu, mākslas kritikas apjoms Latvijas presē strauji palielinājās. Lielākie preses izdevumi vācu, latviešu un krievu valodā pastāvīgi publicēja gan informāciju par vizuālās mākslas dzīves notikumiem Latvijā un ārpus tās, gan recenzijas par izstādēm Latvijā un ārzemēs. Regulārie raksti par aktuālo mākslu atrodami avīzēs un žurnālos, kas bija orientētas uz dažādiem sociāliem un etniskiem sabiedrības slāņiem (˝Mājas Vieša Mēnešraksts˝, ˝Baltijas Vēstnesis˝, ˝Pēterburgas Avīzes˝, ˝Dzimtenes Vēstnesis˝, ˝Latvija˝, ˝Vērotājs˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Zalktis˝, ˝Druva˝, ''˝Düna-Zeitung˝, ˝Rigasche Zeitung˝, ˝Rigaer Tageblatt˝, ˝Rigasche Rundschau˝, ˝Baltische Monatschrift˝, Mitausche Zeitung˝, ˝Рижский Вестник˝, ˝Рижская мысль˝'' u. c.) Recenzijas parasti rakstīja paši mākslinieki (Janis Rozentāls, Jūlijs Madernieks, Jānis Jaunsudrabiņš, Frīdrihs Morics (''Friedrich Moritz''), Zuza Valtere (''Susa Walter''), gan māksliniekiem tuvu stāvoši mākslas mīļotāji un kultūras ļaudis (ārsts Roderihs fon Engelharts (''Roderich von Engelhardt''), literāts Pāvils Gruzna, mākslas zinātnieks Oļģerds Grosvalds u. c. ). Regulāri rakstošie kritiķi bija periodam tipiskās modernās mākslas (sk. Vispārīgo raksturojumu) aizstāvji. Vairums kritiķu visā pilnībā palika neoromantiskās noskaņu mākslas, impresionistisko, jūgendstila un simbolisma vērtību lokā. Tā kā šī māksla plašākai publikai bieži, īpaši perioda sākumā, nebija saprotama un pieņemama, kritikas daudzējādā ziņā bija didaktiska - saturēja jauno virzienu skaidrojumus, novecojušās mākslas kritiku un aicinājumus izkopt estētisko gaumi. Šai sakarā tika izklāstītas jaunās mākslas koncepcijas (sk. Mākslinieciskās koncepcijas), citkārt atsaucoties uz kritiķiem zināmām Eiropas mākslas autoritātēm. Šīs pašas funkcijas pildīja informatīvi raksti par mākslas notikumiem un jaunākajām parādībām Eiropas mākslas lielpilsētās Parīzē, Berlīnē, Minhenē (Jūliusa Nordena (''Julius Norden''), Gustava Šķiltera, Ernesta Puriņa rakstu sērijas) Recenziju konkrētais uzdevums – izstādē skatāmo darbu interpretācija tika risināta no angažētu tālaika „jaunās mākslas” aizstāvju pozīcijām, kā arī vadoties no personiskās gaumes un subjektīvi izlolotām vērtībām, kā arī no vajadzības reprezentēt un pat netieši reklamēt kādu autoru. Publicētie teksti bija izteikti vērtējoši, vispārinājumi mijās ar atsevišķu autoru un eksponēto darbu kvalitāšu un trūkumu uzskaitījumu vai pieminējumu. Katra kritiķa vispārējie priekšstati par māksliniecisko pilnību noteica vērtējumu kritērijus, bet parasti kritika bija mērķtiecīgi funkcionāla: autori balstījās uz empīriskiem vērojumiem un tūlītēju emocionālu reakciju, kas tālāk tika dokumentēta vērtējošā izteikumā. Lai gan izvērstas mākslas darbu analīzes bija retas, tomēr kritiķi parasti pamatoja savus spriedumus ar darbu sižetu, formveides pazīmju nosaukšanu tajos gadījumos, kad darbs likās vairāk uzmanības vērts. Tai pašā laikā pastāvīgi tika lietoti īsi, garāmejoši vērtējošas attieksmes apzīmējumi un apgalvojumi bez jebkādas argumentācijas. Iepriekšējā perioda galvenais vērtības kritērijs - ˝dabas˝ (vizuālās realitātes) pārliecinoša atdarināšana kaut kādā mērā saglabājās, bet tam līdzās un arvien vairāk interpretāciju noteica mākslinieka spēja atrast būtisko realitātē, izraisīt emocionālu efektu, radīt kompozicionāli vai koloristiski saistošu darbu. Rakstos bija vērtēti ne tikai eksponāti, bet arī publikas gaume vai tās trūkums, konstatēta izstāžu vājā apmeklētība, niecīgā darbu pirkšana, perioda beigās stāvokļa uzlabošanās u. c. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Kunstverein zu Riga. 1870 – 1895. [s.l, s,a.] #Der Salon des Rigaschen Kunstvereins // Baltische Monatschrift. 1905, Nr. 2 #Latviešu mākslas veicināšanas biedrība. Rīga, 1915 #Siliņš, J. Piezīmes par mākslas un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. // Senatne un māksla, 1937, Nr. 3, 109 – 149. lpp. #Молева, Н., Белютин, Э. Русская художественная школа второй половины Х1Х, начала ХХ века. Москва, 1967 #Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: Zinātne, 1974 #Cielava, S. Tēlotājas mākslas dzīve Latvijā 20. gs. pirmajos gadu desmitos. No: Latvijas tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Rīga: Zinātne, 1986, 71. – 90. lpp. #Лисовский, В. Академия художеств. Ленинград: Лениздат, 1982 #Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. (Teksta autore I. Galvanovska). Rīga: Liesma, 1990 #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 #Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005 #Šmite, E. Māksla ienāk Rīgas pilsoņu dzīvē. No: Valsts Mākslas muzejs. Rīga: Jumava, [2005], 31. – 46. lpp. #Grosmane, E. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē // ''Mākslas vēsture un teorija'', 2007 =Attēlu saraksts= # [[:image:Jelgavas_muzejs.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] Fotokartiņa. Ap 1900. E. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs # [[:image:Jegavas_muzeja_ekspozicija.jpg|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. Ekspozīcijas fragments.]] 1930. gadu foto. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs Rīgā # [[:image:Doma_muzejs_gravira.jpg|Domu muzejs.]] 19. gs. beigu tērauda grebums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Neimanis_Muzejs.jpg|Neimanis, Vilhelms. Rīgas Pilsētas muzeja fasāde.]] 1902, LNMM # [[:image:Muzeja_Makarta_zale.jpg|Rīgas Pilsētas mākslas muzeja ekspozīcijas fragments (t.s. Makarta zāle).]] 1908. g. foto. LNMM # [[:image:Jaungulbenes_pils_int.jpg|Jaungulbenes pils interjers.]] 20. gs. sāk. Foto. Reprod.: Paula fon Tranzē-Rozeneka kolekcija. Rīga: Mēness upe, 2005, 9. lpp. # [[:image:Melngalvju_nama_svetku_zale.jpg|Melngalvju nama Svētku zāle.]] 1930. gada foto. Reprod.: Ārends, P. Melngalvju nams Rīgā. [Rīga]: V. Tepfera izdevums, 1943, 68. lpp. # [[:image:Rukis_foto.jpg|Latviešu mākslinieku pulciņš ˝Rūķis˝ Sanktpēterburgā ap 1897. Foto]] # [[:image:Zala_puke_foto.jpg|˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā.]] Foto. Jāzepa Grosvalda fonds. LNMM # [[:image:Rozentals_foto.jpg|Janis Rozentāls.]] 20. gs. sākuma foto # [[:image:Madernieks_Fotoportrets.jpg|Jūlijs Madernieks.]] Foto ap 1900 # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg|Barons Roderihs fon Engelharts. Jaņa Rozentāla gleznots portrets.]] 1901.g. Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM __NOEDITSECTION__ 6 2104 3108 2416 2009-05-08T14:27:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki ˝Zaļās puķes˝ grupa 1915. g. Rīgā. Foto. Jāzepa Grosvalda memoriālā kolekcija. LNMM. 6 2074 3110 2380 2009-05-08T14:29:06Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pāvils Gruzna. Voldemāra Zeltiņa gleznots portrets. 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1776 3111 1952 2009-05-08T14:45:05Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tone Grosvalda portrets.jpg]]" versija: Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM 3112 3111 2009-05-08T14:45:35Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1761 3113 1936 2009-05-08T14:52:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1762 3114 1937 2009-05-08T14:52:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1763 3115 2699 2009-05-08T14:52:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasara ainava. 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1764 3116 1939 2009-05-08T14:53:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900. Pastelis. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1765 3117 2967 2009-05-08T14:54:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Šuvēja. 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1774 3118 1950 2009-05-08T14:55:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1750 3119 2701 2009-05-08T14:56:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1775 3120 1951 2009-05-08T14:56:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1557 3121 3044 2009-05-08T15:01:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Valters J. Tirgus Jelgavā. 1897]] [[Image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|thumb|Rozentāls J. Gavilējoši bērni. 1901]] [[Image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|thumb|Purvītis V. Pavasara ainava. 1904]] [[Image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|thumb|Borherts B. Nimfa un fauni. Ap 1900]] [[Image:Valters_Suveja.jpg|thumb|Valters J. Šuvēja. 1899]] [[Image:Purvitis_Revele.jpg|thumb|Purvītis V. Rēvele. 1906 – 1909]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Zeltiņš V. Bērzi. 1906]] 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890 – 1915) periodā stājmākslā dominējošajā stājglezniecībā eļļas, akvareļa, temperas, guašas, pasteļa tehnikā, kā arī dekoratīvajā glezniecībā (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]) vispārējās strukturālās izmaiņas tālaika vizuāli plastiskajās mākslās izpaudās īpaši uzskatāmi un daudzveidīgi. =Vispārējā specifika un tematika= Atbilstoši perioda teorētiskajām [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskām koncepcijām]], kuras pauda galvenokārt gleznotāji ([[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters), gleznojuma tēlojošās sfēras tuvinājums vizuālai (optiskai realitātei), fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu, tika realizēts izmantojot visu glezniecības formālo līdzekļu diapazonu. Tie ļāva niansēti atveidot konkretizēto interjera un plenēra gaismēnu, atmosfērisko perspektīvu, apjoma modelējumu, attiecinot gaismēnas un krāstoņus, pielietojot gan glezniecisku, gan citkārt lineārāku objektu traktējumu. Tematiskā un ekspresīvā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) glezniecībā tāpat ir ļoti plaša (reālistisko un fantastisko tēlu izmantošana, sociāli aktuālu sižetu un tēlu atkārtošanās, neoromantiskā pievēršanās „dabiskajam”, lokālajam, nacionālajam, dažkārt arī eksotiskajam, emocionālo noskaņu radīšana, izvēloties ne tikai ainaviskos motīvus, bet arī cilvēku tēlus, to psiholoģijas un vides iezīmes). Stājmākslu jomā skaitliski visbiežākās bija gleznotās ainavas, kuru izplatību sekmēja gan interese par plenērisko vidi un neoromantiskā aizrautība ar „brīvo dabu”, gan mākslas darbu patērēšanas apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgu]]). Iepriekšējo periodu populārākā laicīgā satura glezniecības žanra – portreta izplatība mazinājās, tomēr perioda gleznotāji vairāk kā citu mākslas veidu pārstāvji darināja gan reprezentatīvus, gan intīmus portretus. Ierobežoto oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu stājmākslu jomā pildīja tāpat gleznotāji. =Formveides vispārējās iezīmes= Gadsimtu mijas tēlotājas mākslas formveide (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|formālā stilistika]]) glezniecībā atklājas visos aspektos. Kompozicionālais fragmentārisms, acentriskums, rakursi, atvērtā kompozīcija mijas ar daļēju simetriju, ar dekoratīvistisku tēloto objektu pieskaņojumu formātam. Salīdzinoši nedaudzie ovālie vai tondo formāti izmantoti tieši glezniecībā. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums ir īpaši izteikts, kas arī atbilst medija specifikai, ar kuru mākslinieki rēķinājās. Objekti tēloti vispirms kā krāstoņu un gaismēnu gradāciju attiecinājums, plastisko apjomu atkarība no gaismas, krāsām un atmosfēras ir pastāvīgi akcentēta, iluzori vājinot tēloto priekšmetisko formu viengabalainību un materialitāti. Tās tiek uzirdinātas (apjomu nogludinājums paliek konservatīvos pasūtījumu darbos) un bieži ar mīkstinātām robežām, īpaši, kad tika tēlota izkliedēta vai krēslaina gaisma, kā arī, kad tika meklēti vizionāri sfumato efekti. Līnija kā aktīvs formas elements lietota retāk un visvairāk kā nosacīts laukumu norobežošanas līdzeklis, nevis kā plastiska apjoma robežas norāde. Krāsu pielietojuma daudzveidība, salīdzinot ar iepriekšējo periodu, pieaug, var pat apgalvot, ka krāsu variācijas kļūst par būtiskāko gleznu formālo elementu. Gleznieciskais un perioda gaitā arvien vairāk dekoratīvais kolorīts bieži tika veidots, uzsverot krāstoņu atšķirības atkarībā no plenēra vai interjera gaismas. Tomēr lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās un tipiskā to vibrācija vairāk parādās atsevišķu gleznotāju darbos perioda otrajā pusē. Izsvarota polihromija mijās ar monohromām un neitralizētu toņu gammām. Impresionistiski vibrējošu krāsu sīktoņi pastāvīgi savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem laukumiem. Perioda sākumā atrodami tradicionāli dziļāki toņi un to kontrasti, atkārtojas siltie toņi; attīstības gaitā pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un pieaugošais salīdzinošais vēsums. Perioda vispārējā koloristika glezniecībā atklājās vispilnīgāk - gan kā „sulīgu” un aktīvu toņu sakopojumi, gan kā izsmalcinātu, pat pārsmalcinātu nianšu kultivēšana. Atsevišķa triepiena loma perioda gaitā strauji pieaug. To variācijas tāpat ir daudzveidīgas: triepiens var būt īss, komatveidīgs, punktveidīgs, bet pārvērsties arī par pagarinātu lentveida svītru. Pagarināts triepiens pietiekami bieži iegūst biomorfu asimetrisku viļņveida ritmu. Lineārā ritmizācija gan vairāk parādās nosacītu laukumu siluetos. Eļļas tehnikā gleznotos darbos tika visvairāk estetizēta daudzveidīgā faktūra, plāni un biezas ieklātas krāsas atšķirības ir daudz izteiktākas kā iepriekšējos periodos; krāsvielas estetizācijai tagad ir būtisks gleznas veidošanas uzdevums. Pieaug arī izmantotās virsmas nozīme, gleznots tiek gan uz kartona, gan papīra, gan audekla, kura graudainību var būt apspēlēta. Gleznošanas process paātrinājās, studijas bija darinātas relatīvi īsā laikā (''a la prima'' tehnikā). Amatnieciskajā dekoratīvajā glezniecībā bija ikonogrāfiski un formāli atkarīga no izmantotajiem paraugiem un pielietotās tehnoloģijas (standartizēto historisma ornamentāciju nomainīja jūgendstila motīvi, figuratīvās kompozīcijās akadēmisko plastikas modelējumu - nosacīts laukumu un līniju stils). =Attīstības posmi= Vispārējo perioda mākslas attīstību glezniecība uzrāda skaidri un tai pašā laikā atbilstoši medija specifikai. Perioda sākumā glezniecības modernizācijas pirmās pazīmes atrodamas „Rūķa” grupas gleznotāju ([[Ādams Alksnis|A. Alkšņa]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]], J. Valtera, [[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]]) darbos. Dažādo virzienu (akadēmiskā historisma, sociālā un nacionālā reālisma) tematika tika interpretēta, pakāpeniski pārvarot naturālistisku detalizāciju. Lai gan vēl saglabājas krāsas atkarība no plastiskās formas modelējuma un gaismēnas neitrālās tonalitātes, tomēr vērojama hromatisma pastiprināšanās un biežāka ir atsevišķa triepiena tehnikas pielietošana, kura jau nav uzskatāma par studijveidīgu darbu nepabeigtību. Ap 1900. gadu un pirmajos jaunā gadsimta gados, perioda mākslas virzieniskās konsekvences (impresionistiskais plenērisms, neoromantiskā „noskaņu māksla”, simboliskā fantastika) izpaužas arvien gleznieciskākā formā, pieaug gaismas un gaisa vides nozīme, attiecīgi priekšmetisko formu mīkstinājumi un liriski vizionāra dūmakainība, tai pašā laikā citos gadījumos pastiprinās aktīvs un virtuozs atsevišķa triepiena pielietojums. Kolorīta daudzveidība un izsmalcinātība pieaug. Jūgendstila stilizējošais viļņveida ritms jūtams dažkārt mīkstinātos siluetos vai pagarinātos triepienos. Radošākie posma gleznotāji [[Vilhelms Purvītis|V. Purvītis]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāls]], J. Valters, B. Borherts, E. Borherte – Šveinfurte šajos gados visnoteiktāk modernizēja visu reģiona tēlotāju mākslu. Pēc 1905. g. pastiprinās glezniecības diferenciācija, pie tam ne tikai atšķirīgu mākslinieku grupu, bet arī individuālu gleznotāju sniegumos: impresionistiskās polihromijas attīstība noteiktu parādību ietvaros (vairāki V. Purvīša, J. Rozentāla darbi), svītrveida triepieni (E. Borhertes – Šveinfurtes gleznojumi), aktīvi faktūras efekti (V. Zeltiņa ainavas), mozaīkveidīgi triepieni (vēlīnie P.Krastiņa portreti). Lielākā vai mazākā pakāpē dekorativizēta impresionisma tradīcija saglabājas daudzajās fragmentāri komponētajās ainavās, kuras tika eksponētas Rīgas izstādēs (M. Helmanes, Z. Valteres, S. Grimmas ainavas) vai J. Belzēna portretos un ainavās. Citos gadījumos glezniecisko formveidi būtiski mazina postimpresionistiskā un jūgendstila laukumu un līniju dominēšana ([[Vilhelms Purvītis|V. Purvīša]], [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] dekoratīvie gleznojumi). Savukārt autonomās krāsas nozīmes kāpinājumu atbilstoši agrā modernisma koncepcijām piedāvāja V. Matvejs. Neoklasiskās reakcijas elementi vājināja impresionistisko gleznieciskumu un pastiprināja apjomu plastikas īpatsvaru perioda beigu posmā (A. Romana, [[Jānis Roberts Tillbergs|J. R. Tillberga]], K. Brencēna portreti). Perioda pēdējos gadus noslēdza protomodernistiskie J.Grosvalda un „Zaļās puķes” grupas mēģinājumi pārvarēt impresionisma un jūgendstila laikmetu, saistot abstrahējošas formas ar neobarokālu glezniecisku plastiku un neitralizētu tumšu krāsu tonalitāti. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Valters J. Tirgus Jelgavā.]] 1897. Audekls, eļļa, 154 x 230. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Gavilejosi_berni.jpg|Rozentāls J. Gavilējoši bērni.]] 1901. Audekls, kartons, eļļa, 41 x 63,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Pavasara_ainava_1904.jpg|Purvītis V. Pavasara ainava.]] 1904. Audekls, eļļa, 66,5 x 48. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Borherts_Nimfa_un_fauni.jpg|Borherts B. Nimfa un fauni.]] Ap 1900. Pastelis. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Valters_Suveja.jpg|Valters J. Šuvēja.]] 1899. Audekls, eļļa, 99 x 75. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Revele.jpg|Purvītis V. Rēvele.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 26 x 35,5. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Borherte_Sveinfurte_Lielpilsetas_kafe.jpg|Borherte – Šveinfurte E. Lielpilsētas kafē.]] Ne vēlāk par 1909. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Zeltiņš V. Bērzi.]] 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets.]] 1911. Audekls, eļļa, 38,5 x 29,5. RTMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks.]] Ne vēlāk par 1913. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras.]] Ne vēlāk par 1911. Tempera. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē.]] Ne vēlāk par 1913. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 100 x 108. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem.]] 1913. Audekls, eļļa, 18,3 x 11,9. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914 – 1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli.]] 1914. Audekls, eļļa, 65 x 33. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets.]] 1915. Audekls, eļļa, 76 x 69. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Krastins_Bangas_portrets.jpg|Krastiņš P. Tijas Bangas portrets. 1911 Image:Helmane_Vetrains_rudens_laiks.jpg|Helmane M. Vētrains rudens laiks. Ne vēlāk par 1913 Image:Valtere_Pie_juras.jpg|Valtere Z. Pie jūras. Ne vēlāk par 1911 Image:Grimma_Partikas_tirgus_Minhene.jpg|Grimma S. Pārtikas tirgus Minhenē. Ne vēlāk par 1913 Image:Belzens_Sieviets_portrets.jpg|Belzēns J. Sievietes portrets. 1916 Image:Matvejs_Ainava_ar_negaisa_makoniem.jpg|Matvejs V. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1913 Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tillbergs J. R. Tēlnieka B. Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914 – 1915 Image:Grosvalds_Sieviete_ar_vedekli.jpg|Grosvalds J. Sieviete ar vēdekli. 1914 Image:Tone_Grosvalda_portrets.jpg|Tone V. Jāzepa Grosvalda portrets. 1915 </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1660 3122 2611 2009-05-11T14:18:09Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Smelings Brivibas iela 68.jpg]]" versija: Šmēlings A. Īres nams Brīvības ielā 68 Rīgā. 1903. Foto: E Kļaviņš wikitext text/x-wiki Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903. 3123 3122 2009-05-11T14:18:17Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šmēlings A. Īres nams Brīvības ielā 68 Rīgā. 1903. Foto: E Kļaviņš 6 1659 3124 1783 2009-05-11T14:19:04Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Pole Rigas Latviesu biedribas eka.jpg]]" versija: Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. Foto: E Kļaviņš wikitext text/x-wiki Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. 3125 3124 2009-05-11T14:19:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. Foto: E. Kļaviņš 6 2441 3126 2009-05-11T14:23:47Z Admins 4 Buclers M. Miglā. Reprod.: Stari, 1914, 160. – 161. lpp. wikitext text/x-wiki Buclers M. Miglā. Reprod.: Stari, 1914, 160. – 161. lpp. 0 1556 3127 3026 2009-05-11T14:28:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|thumb|Valters J. Sestdienas vakars. 1900]] [[Image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens ainava. Ne vēlāk par 1898]] [[Image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|thumb|A. Kunčara darbnīca (?). Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā. 1910―1911]] [[Image:Uders_Arajs.jpg|thumb|Ūders T. Arājs. Ap 1910]] [[Image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|thumb|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903]] [[Image:Skilters_Noslepums.jpg|thumb|Šķilters G. Noslēpums. 1903]] [[Image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|thumb|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām. 1905]] [[Image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|thumb|Kuga J. Spīdolas telts. 1911]] 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā Latvijā attīstījās visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi. Tradicionālos medijus sāka papildināt jaunie, kas radās industriālajā laikmetā. =Glezniecība= 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma (1890―1915) periodā telpisko (plastisko) mākslu jomā visizplatītākā bija divdimensiju glezniecība un grafika. Stājglezniecībā dominējošā bija eļļas krāsu tehnika, izmantojot kā pamatu audeklu (tā raupjāka vai gludāka virsma nu tiek variēta un estetizēta), kā arī kartonu. Pietiekami bieži tika lietota arī tempera un ūdens krāsas ― akvarelis, guaša. Kā īpaša tehnika, kas saistīja atsevišķus māksliniekus, izceļams pastelis. Celtņu interjeros dekoratīvā glezniecība atsevišķu kompozīciju formātā bija retāka. Ornamentālā amatnieciskā interjeru apgleznošana, izmantojot trafaretus, bija vispārpieņemta un apskatāma kā integrāls interjeru apdares elements. Fasādēs autonomas divdimensiju kompozīcijas, izmantojot izturīgus materiālus (krāsainu cementu, mozaīku), ļoti retas. Toties kā ornamentāls, retāk - figurāls dekors, dažādajās celtņu ailās bieži tika ievietotas vitrāžas. =Grafika= Manuālie zīmējumi, galvenokārt kā studiju un skiču tehnika, individuālos gadījumos pabeigtos darbos, veikti visbiežāk ar grafīta zīmuli vai citkārt ar ogli, spalvu un tušu uz papīra. Iespiedgrafikas nozarēs biežāk sastopami oforti un litogrāfijas, atsevišķi mākslinieki lietoja ksilogrāfiju un jauno augstpieduma paveidu linogriezumu. Meistari daudz strādāja preses un grāmatu grafikai, darinot ilustrācijas, karikatūras, vinjetes, grāmatu vākus, grāmatzīmes. Preses un grāmatu grafika tika reproducēta, izmantojot fotomehāniskas tehnikas (cinkogrāfiju). Kā nozīmīga grafikas nozare parādās plakātu māksla, grafiskie mediji tika lietoti, darinot reklāmas zīmējumus presē, preču zīmes, vērtspapīrus u.c. grafiskā dizaina elementus. =Tēlniecība= Tēlniecību kā autonomu stājmākslas formu praktizēja nedaudzi Latvijas mākslinieki, visbiežāk mīkstos materiālos, izmantojot tālāk bronzas lējumus, retāk strādājot akmenī (marmorā, granītā). Skaitliski dominējoša bija dažāda līmeņa dekoratīvā tēlniecība, kas pildīja parasti celtņu dekora funkcijas un tika producēta amatnieciski. Tāpat kopumā raksturīga bija kapu pieminekļu plastika. Publiskās mākslas funkcijas pildīja atsevišķi tēlnieciskie pieminekļi. =Scenogrāfija= Vizuālos divu un trīsdimensiju mākslas līdzekļus gadsimtu mijas perioda mākslinieki izmantoja scenogrāfijā (gleznotas kulises, aizmugures prospekti, aizkari, apjomīgas dekorācijas, to izkārtojums skatuves telpā), kas tika papildināta ar gaismas efektiem un aktieru tērpu dizainu. Rīgā un provinces pilsētās regulāri darbojās vairāki teātri (Rīgas pilsētas, Rīgas Latviešu, Rīgas Krievu, Jaunais Rīgas teātris...) un scenogrāfija bija pastāvīgs un svarīgs tālaika aktīvās dramatiskās un muzikālās teātra mākslas elements. =Fotogrāfija= Mākslinieciskas funkcijas perioda beigās sāka iegūt fotogrāfija. Fotogrāfiju kā vizuālā materiāla iegūšanas tehniku, ko izmantoja gleznotāji, komerciālu masveida daudzo fotodarbnīcu produkciju, kuras parastais uzdevums bija dokumentēt un reprezentēt pasūtītājus, nu papildināja fotodarbi, kuru apzināta funkcija bija estētiska efekta izraisīšana pēc analoģijas ar gleznu vai grafisku darbu. =Arhitektūra= Izmantojamo, ar dažādām praktiskās vai garīgās kultūras dzīves vajadzībām saistīto mākslu rindā, kvantitatīvi ļoti plaša un paliekoša nozare bija gadsimtu mijas arhitektūra. Tās estētiskās funkcijas bija saskaņojamas ar kapitālisma apstākļos ātri augošo celtniecību un teritoriālo plānošanu: ar tālākām izmaiņām pilsētbūvniecībā (jauno kvartālu, ielu, bulvāru izveide ap vecpilsētu kodoliem, parki, strādnieku rajonu mājokļu kompleksi nomalēs), ar atsevišķu ēku tipoloģijā pilnīgi dominējošiem vairākstāvu īres namiem, sabiedrisko, rūpniecisko, transporta funkciju ēkām pilsētās, villām un vasarnīcām piepilsētu un kūrortu zonās, muižām un lauku mājām. =Lietišķā māksla un dizains= Lietišķo mākslu un tālaika dizainu pārstāvēja izstrādājumi no koka, tekstila, keramikas, ādas, metāla, no funkcionālā viedokļa ― mēbeles, segas, aizkari, mēbeļaudumi, trauki, būvkalumi, rotaslietas. Individuālu meistaru radītie darbi izcēlās uz tālaika masveida rūpnieciskās produkcijas (porcelāna, fajansa trauki) fona. Jauna nozare bija transporta dizains (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Sestdienas_vakars.jpg|Valters J. Sestdienas vakars.]] 1900. Audekls, eļļa, 83,2 x 104,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rudens_ainava.jpg|Purvītis V. Rudens ainava.]] Ne vēlāk par 1898. Papīrs, akvarelis, 38,3 x 27,6 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Kuncara_darbnica_dekors_Liepaja.jpg|A. Kunčara darbnīca (?).]] Dekoratīvs gleznojums dzīvojamā namā Liepājā, Kuršu ielā 21. 1910―1911. # [[:image:Uders_Arajs.jpg‎|Ūders T. Arājs.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, tuša. LNMM # [[:image:Rozentals_Vinjete_Verotaja.jpg|Rozentāls J. Vinjete žurnālā “Vērotājs”. 1903.]] # [[:image:Skilters_Noslepums.jpg|Šķilters G. Noslēpums.]] 1903. Patinēts ģipsis. LNMM # [[:image:Folcs_Muzeja_frontons.jpg|A. Folca darbnīca. Atēna ar mākslu alegorijām.]] 1905. Betona lējums. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja frontons. Foto: E.Kļaviņš # [[:image:Kuga_Spidolas_telts.jpg|Kuga J. Spīdolas telts. Scenogrāfijas mets J.Raiņa lugas “Uguns un nakts” izrādei Jaunajā Rīgas teātrī.]] 1911. Papīrs, kartons, tempera, 56 x 73 cm. LNMM # [[:image:Buclers_Migla.jpg|Buclers M. Miglā.]] Reprod.: Stari, 1914, 160. – 161. lpp. # [[:image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, Brīvības ielā 68. 1903.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Advokāta F.Alberta dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903.]] # [[:image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910.]] <gallery> Image:Buclers_Migla.jpg|Buclers M. Miglā. Reprod.: Stari, 1914. Image:Smelings_Brivibas_iela_68.jpg|Šmēlings A. Īres nams Rīgā, 1903. Image:Pole_Rigas_Latviesu_biedribas_eka.jpg|Pole E., Laube E. Rīgas Latviešu biedrības ēka. 1909. Image:Madernieks_Alberta_iekarta.jpg|Madernieks J. Dzīvokļa ēdamistabas iekārta. 1903. Image:Krievu_Baltijas_vagonu_rupnicas_autoomnibuss.jpg|Krievu―Baltijas vagonu rūpnīcas autoomnibusa modelis. Ap 1910. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1712 3128 1857 2009-05-11T14:34:35Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Uders Celmu lausana.jpg]]" versija: Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115 cm. LNMM 3129 3128 2009-05-11T14:34:45Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Celmu laušana. Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1550 3130 2810 2009-05-11T14:36:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Uders_fotoportrets.jpg|thumb|Teodors Ūders. Fotoportrets.]] [[Image:Uders_Rits.jpg|thumb|Rīts. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Nastas_neseja.jpg|thumb|Nastu nesēja. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|thumb|Stiprākā tiesības. 1914.]] [[Image:Uders_Diendusa.jpg|thumb|Diendusā. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Untumi.jpg|thumb|Untumi (Skūpsts). Ne vēlāk par 1914.]] [[Image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|thumb|Zārka vedējs. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Setai_pari.jpg|thumb|Sētai pāri. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|thumb|Lācis un meitene. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Nave.jpg|thumb|Nāve. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|thumb|Pašportrets ar Rubensu. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|thumb|Celmu laušana. Ap 1910.]] [[Image:Uders_Jurmala.jpg|thumb|Jūrmalā. Ap 1910.]] '''Teodors Ūders''' (1868.3.V—1915.20.VIII) — savdabīgs un savrups neoromantisks nacionālā reālisma un simbolisma grafiķis, kas epizodiski vai peļņas dēļ pievērsās arī eļļas glezniecībai. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Biogrāfija== Teodors Ūders dzimis Valmiermuižas Pīlātos skolotāja ģimenē. Pēc Valmieras apriņķa skolas beigšanas bijis jūrnieks, dienējis gvardes pulkā Sanktpēterburgā, strādājis par mājskolotāju Turaidā, dzīvojis Valmierā un šajā laikā zīmējis pēc fotogrāfijām palielinātus portretus. No 1897. līdz 1899.g. mācījies Štiglica Tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, apgūstot tur zīmēšanu un akvarelēšanu atbilstoši skolas profilam. Nepabeidzis skolu, Ūders apprecējās un līdz 1905.g. dzīvoja Krievijā (Voroņežā, Jaltā), kur viņa sievai piederēja rokdarbu darbnīca un veikals. Šajā laikā Ūders daudz lasīja, studēja valodas un bija sācis gleznot eļļas tehnikā. Pēc atgriešanās 1905.g. Valmierā mācīja zīmēšanu pilsētas skolā un Skolu biedrības tirdzniecības skolā. Barbizonas gleznotāju un Vorpsvēdes kolonijas piemēru rosināts, Ūders mēģināja organizēt mākslinieku koloniju Ziemeļvidzemes jūrmalā. Mēģinājums gan neizdevās (uz Valmieru pārcēlās no Voroņežas tikai gleznotājs Aleksandrs Petrovs). Toties Ūders atstāja ievērojamu iespaidu uz saviem skolnēniem, no kuru vidus nāca vairāki pazīstami latviešu mākslinieki (tēlnieki Emīls Melderis, Marta Lange, Arvīds Brastiņš, gleznotāji Ernests Brastiņš, Hermanis Aplociņš, keramiķis Pēteris Kļaviņš). Pēdējā dzīves desmitgade uzskatāma par Ūdera radošās aktivitātes pacēluma laiku, uz kuru attiecas vairums viņa zīmējumu. Plašāku ievērību Ūders guva, izstādot zīmējumus 3. latviešu mākslinieku izstādē (1913) un latviešu grafikas izstādē (1914). Nākamajā gadā Ūders pēkšņi nomira savā Valmieras darbnīcā. ==Ūdera estētiskie uzskati== Ūdera mākslas raksturu daudzējādā ziņā nosacīja viņa teorētiski apstiprināmas estētiskās pārliecības un vērtības. Latvijas gadsimtu mijas mākslas kontekstā viņš uzskatāms par intelektuāli ar plašu interešu spektru, bet arī par “visideoloģiskāko” mākslinieku. To pierāda daudzās saglabājušās vēstules līgavai, vēlāk sievai Karlīnei Leimanei, gleznotājam A.Petrovam, brālim Konstantīnam, kā arī 1911.g. programmatoriskā vēstule E.Brastiņam un H.Aplociņam (publicēta “Latvijas Vēstnesī” 1920.g. 18.februārī). Studiju gados iepazīstot dažādos jaunos virzienus, Ūders pauda savas simpātijas 19.gs. reālisma tradīcijai, kuru viņa individuālajā kanonā pārstāvēja I.Repins, F.Millē, Ā.Mencels, T.Ruso. Vēlāk — 1905.g. revolūcijas laikā — viņš simpatizēja revolucionāriem. Tomēr mērķtiecīgi sociālā reālisma tradīcija viņu vairs nesaistīja. Ūdera estētika izrietēja no viņa neoromantiskās negatīvās attieksmes pret kultūras pārsmalcinātību, dekadenci un alternatīva organiska “dabiskuma” un tautiskuma meklējumiem. 1906.g. viņš rakstīja: “Mūsu kultūra un modernā māksla cieš no pārliekas izsmalcinātības. Ir nepieciešams, lai laiku pa laikam mākslinieki meklētu ciešāku saskarsmi ar vienkāršo, neizkropļoto dabu un ļaudīm un tādā kārtā atjaunotu mākslu un ienestu tajā jaunus elementus.” Jāpiemetina, ka dabas jēdzienam Ūders piešķīra filozofisku dimensiju, interpretējot to kā mūžīgu, mainīgu un radošu substanci jeb matēriju B.Spinozas un J.V.Gētes garā (abus domātājus Ūders bija studējis), pats sevi uzskatīja par dabas daļu; viņa atzinumos atrodams panteisma elements. Filozofiskais pasaules redzējums vispār orientēja Ūderu uz “domu mākslu” un “reālā simbolisma” koncepciju, kuru viņš 1911.g. piedāvāja kā impresionisma aizvietotāju vai papildinājumu. Modernais “reālais simbolisms” būtu pretmets arī retrospektīvajam, nesaprotamajam simbolismam “''à la'' Bēklins, Štuks, Roseti”. “Reālais simbolisms” nozīmēja kādu pozitīvu vērtību un attiecīgi vispārinātu tēlu rašanu Ūderam tuvākajā realitātē, konkretizējot to — tālaika vienkāršajā sociāli zemāko slāņu (zvejnieku, zemnieku) dzīvē un vidē (“Kungi, grābsim dziļāki cilvēces dabā, mūsu dabā, neņemsim sīkās ikdienišķības tipus, šās viendienas mušas par varoņiem, bet dosim tos tipus, kas tēlo latvju tautas sīksto, izturīgo gribu, dzīves spēju, dzīves prieku, viņas varonīgo darba spēju, viņas spēku un lepnumu...”). Ūders sauca savus kolorētos ogles zīmējumus par “idejiskiem”, par “reālā simbolisma” eksperimentiem un vienkārši primitīviem, jo viņu mazāk interesējusi tehnika. Turklāt 1911.g. viņam bija iecere pāriet pilnīgi uz gleznošanu eļļas krāsās, sakausējot “idejisko tendenci” ar glezniecisku impresionistisko formu. Lai gan Ūders pozitīvi apliecināja individuālismu, viņš aicināja arī citus rast “lielo latviešu mākslu” aizguvumu un sīkumainības vietā. Viņš vērienīgi salīdzināja vēlamo modeli ar slavenu pagātnes meistaru (Dīrera, Rubensa, Millē) vai postimpresionistu (V. van Goga, P.Siņaka, P.Sezana) sniegumiem, norādot uz latviešu “naīvu dabīgumu” kā jaunrades avotu, kas vairs neesot veco kultūru “gala ziediem”. ==Zīmējumi== Lai gan Ūders pastāvīgi interesējās par glezniecību un gleznotājiem (bez pieminētiem vēl par Rembrantu, F.Lēnbahu, Dž.Segantīni), kā arī vēlējās vairāk gleznot eļļas tehnikā, viņš sevi kā radošs mākslinieks realizēja galvenokārt grafikā, visbiežāk ogles zīmējumos, no kuriem daļa bija kolorēti. Atbilstoši savai “reālā simbolisma” koncepcijai Ūders darināja sacerētas ainas no latviešu zvejnieku un zemnieku dzīves, akcentējot tās elementāro skarbumu, un vienlaikus tēlu vitalitāti un saistību ar dabisko vidi. Tipizēto cilvēku figūru kustībās un pozās tika uzsvērta enerģija un spēks, to fiziskās formās — smagnēja masivitāte. Ogles zīmējumu rupjās un izplūstošās līnijas, ierīvējumi, svītrinājumu aprautie un apvienotie laukumi vienojās ar tematisko saturu un darbu emocionālo tonalitāti. Lai gan figurālās kompozīcijas tika konstruētas, vadoties no sākotnējās “idejas”, Ūders izmantoja fragmentārisma efektus, fiksēja dinamiskās ainās kustības momentus, kas tuvina programmatoriskās ieceres vizuālai realitātei un padara tās jutekliski uzskatāmas. Darbu tematika variējas. Daļa zīmējumu veltīta zemnieku un zvejnieku ikdienas darbiem un dienas ritmam: jaunu laucinieku pāris ar ikdienišķu apņēmību pošas rīta agrumā smagajam darbam ([[:image:Uders_Rits.jpg|“Rīts”]], ap 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM), jauna sieviete, brienot cauri zālēm, cīnās ar milzīgu nesamo un vēju ([[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|“Nastu nesēja”]], ap 1910, Tukuma Mākslas muzejs, turpmāk — TMM), vīrs ierasti rīkojas ar izkapti pļavā pie jūras, citi tikpat ierasti cilā tīklus vai kārtojas aršanai (“Pļāvējs”, “Zvejnieki”, “Arājs”, visi ap 1910, LNMM; [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|“Stiprākā tiesības”]], 1914, LNMM), vīrs un sieva atkrituši sienā, lai uzkrātu spēkus nākamajam darba cēlienam, atvērtās šķūņa durvīs redzams jūras klajs ([[:image:Uders_Diendusa.jpg|“Diendusā”]], ne vēlāk par 1914, LNMM). Daļa zīmējumu rāda citus tautas „dabiskās” dzīves aspektus: jaunie dzīvespriecīgi sveicinās, cerējas, saķeras (“Jurmalā”, “Sveicinājums”, ap 1910, LNMM; “Izredze”, [[:image:Uders_Untumi.jpg|“Untumi”]], abi ne vēlāk par 1914, LNMM), citi bēdīgi atvadās (“Atvadīšanās”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), kaila meita vakara gaismā nes ūdeni uz pirti (“Sestdienas vakars”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma), zārks tiek vests caur apsnigušo egļu biezokni ([[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|“Zārka vedējs”]], ap 1910, Valmieras Novadpētniecības muzejs, turpmāk — VNM). Ūders rāda laucienieku drāmas un citkārt traģiskus brīžus (“Ugunsgrēks”, “Slepkava”, abi ap 1910, LNMM; “Pie dēla zārka”, ap 1910, VNM). Tāpat kā cilvēki no tautas, arī mājdzīvnieki (buļļi, zirgi) iemieso Ūdera vitalitātes ideālus, kas iegūst te stihisku, te draudīgu, te atbrīvotu spēku veidolus (“Draugi”, [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|“Sētai pāri”]], abi ap 1910, LNMM; “Sētai cauri“, ap 1910, atrašanās vieta nezināma). Retajās tīrajās ainavās laucinieku necilie mājokļi saplūst ar brīvo dabu un tās stihijām (“Launaga brīze”, ap 1910, TMM). Zīmējumos ar fantastiskiem tēliem un sižetiem simboliskais elements pastiprinās un tāpat norāda uz dabas stihiskiem un citkārt noslēpumaini iracionāliem spēkiem. Tie var iegūt folklorisku formu (“Spīgana”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|“Lācis un meitene”]], ap 1910, LNMM), bet Ūders izmantoja arī lokāli nekonkretizētus, universālos vai kristietisma tradīcijās sakņotus tēlus un sižetus (“Ikdiena”, “Kristus pie krusta”, [[:image:Uders_Nave.jpg|“Nāve”]], ap 1910, visi LNMM). Atsevišķos simboliska satura darbos saskatāmi netieši vēstījumi par 1905.g. revolūcijas notikumiem. ==Glezniecība== Kā gleznotājs Ūders neizvērsās un pats apzinājās savas nepilnības šajā jomā. Tomēr viņš bija darinājis virkni pasūtījumu portretu pēc fotogrāfijām eļļas tehnikā, kurus pat uzskatīja par tīro peļņas darbu (“lai nemirtu badā”). Šo detalizēti naturālistisko, amatniecisko gleznojumu vidū izceļas tālaika Latvijas apstākļos neparastais, trīspadsmit pusfigūras un galvas ietverošais “Mācītāju grupas portrets”, kas gleznots 1908.g. Rīgas Sv.Jāņa baznīcai. No atsevišķu personu “fotogrāfiskiem” atveidiem piemināms komponista un pedagoga Jāņa Cimzes portrets (1905—1915, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā). Ūders gan centās arī tāda tipa darinājumu formā ieviest kādas gadsimtu mijas inovācijas, mēģinot citkārt gleznot iespējami krāsaini un ar sabiezinātu faktūru (mācītāja J.Neilanda un viņa sievas portrets, nezināma mācītāja portrets, abi 1905—1915, VNM). Mākslinieka “brīvo”, ar pasūtījuma apstākļiem nesaistīto gleznojumu rindā atzīmējams tematiski unikālais [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|“Pašportrets ar Rubensu”]] (ap 1910, VNM), kas vistiešākā veidā interpretējams mākslinieka estētisko uzskatu aspektā. Ūders gan pielīdzina sevi slavenajam flāmam, gan norāda uz abu atšķirībām, uzsverot paštēla vērīgumu, optimismu un možumu pretstatā rezignēti vērojošajam aristokrātiskajam Rubensam. Nedaudzo citu žanru gleznojumu vidū tematiski pabeigtākā kompozīcija [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg|“Celmu laušana”]] (ap 1910, LNMM) rāda Ūdera mēģinājumu sakausēt savu “idejisko tendenci”, kas apliecina darba ļaužu vitalitāti un spriega darba pilno dzīvi, ar plenēriskas gaismas efektu, lietojot vēso un silto hromatisko krāsu attiecības un aktīvu atsevišķa triepiena faktūru (iespējams, Dž.Segantīni iespaidā). Impresionistiski konsekventāk un tonāli izsmalcinātāk gleznots akts saules gaismā ([[:image:Uders_Jurmala.jpg|“Jūrmalā”]], ap 1910, LNMM). ==Mantojums== Ūdera darbi bijuši eksponēti daudzās kopējās un viņa piemiņas izstādēs visā 20.gs. gaitā. To interpretācija mainījās atkarībā no katrā periodā valdošās vērtību konjunktūras, tomēr daudzi viņa zīmējumi stabili iekļāvās Latvijas mākslas vēstures kanonā, no kura spēja iedvesmoties vēlāko paaudžu līdzīgi orientēti mākslinieki. Viņa zināmo darbu lielākā daļa glabājas LNMM, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā, TMM, VNM. =Bibliogrāfija= #Madernieks, J. Teodors Ūders (1868 – 1915). // Ilustrēts Žurnāls. – 1926. – Nr. 6. – 169. – 176. lpp. #Upītis, P. Teodors Ūders. Rīga, 1943. #Birzgalis, J. Mēģinājums nodibināt Ziemeļvidzemes piejūras mākslinieku kopu. – Krāj.: Latviešu tēlotāja māksla. 1956. Rīga, 1957,164. – 189. lpp.. #Slava, M. Latviešu mākslinieka Teodora Ūdera dzīve un māksla. – Rīga. 1973 (Latvijas Mākslas akadēmijas diplomdarbs); #Cielava, S. Teodora Ūdera filozofiski estētiskie uzskati. Karogs, 1973, Nr. 12, 140. – 145. lpp.; #Slava, M. Teidora Ūdera dzīves stāsts. No: Spēks, darbs, dzīves prieks. (Vēstuļu, rakstu, piezīmju izlase). Teodors Ūders. Rīga: Latvijas Viedas sadraudzības biedrība, 2001. =Attēlu saraksts= # [[:image:Uders_fotoportrets.jpg|Teodors Ūders.]] Fotoportrets. # [[:image:Uders_Rits.jpg|Rīts.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39 x 58 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nastas_neseja.jpg|Nastu nesēja.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 39,5 x 59 cm. TMM # [[:image:Uders_Stipraka_tiesibas.jpg|Stiprākā tiesības.]] 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Uders_Diendusa.jpg|Diendusā.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 47,5 x 70 cm. LNMM # [[:image:Uders_Untumi.jpg|Untumi (Skūpsts).]] Ne vēlāk par 1914. Papīrs, ogle, 38 x 59 cm. LNMM # [[:image:Uders_Zarka_vedejs.jpg|Zārka vedējs.]] Ap 1910. Papīrs, tuša, tempera. VNM # [[:image:Uders_Setai_pari.jpg|Sētai pāri.]] Ap 1910. Papīrs, 37 x 61,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Lacis_un_meitene.jpg|Lācis un meitene.]] Ap 1910. Papīrs, ogle, 38,5 x 60 cm. LNMM # [[:image:Uders_Nave.jpg|Nāve.]] Ap 1910. Kartons, ogle, kr. zīm., 55,9 x 86,3 cm. LNMM # [[:image:Uders_Pasportrets_ar_Rubensu.jpg|Pašportrets ar Rubensu.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 54 x 51 cm. VNM # [[:image:Uders_Celmu_lausana.jpg‎|Celmu laušana.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 74,5 x 115. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Uders_Jurmala.jpg|Jūrmalā.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 41 x 34 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Ūders, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 6 1720 3131 1865 2009-05-11T14:38:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Stiprākā tiesības. 1914. Papīrs, ogle, akvarelis, 49 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1518 3132 2803 2009-05-12T15:28:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|thumb|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] [[Image:Zalkalns_Adelina.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Cilnis.jpg|thumb|Adelīna. 1908.]] [[Image:Zalkalns_Marmors.jpg|thumb|Marmors. 1911.]] [[Image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|thumb|Veras Arnoldovas portrets. 1906.]] [[Image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|thumb|Andrjuša. 1905.]] [[Image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|thumb|Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913.]] [[image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|thumb|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis. 1918.]] [[image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|thumb|Piemineklis Modestam Musorgskim. 1919. Bronza]] [[image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|thumb|Stāvošā māmiņa. 1915.]] [[image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|thumb|Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923.]] [[image:Zalkalns_Pakalne.jpg|thumb|Studente Milda Pakalne. 1919.]] [[image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|thumb|Mets Brīvības piemineklim. 1930.]] [[image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|thumb|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929.]] '''Teodors Zaļkalns''' (1876.30.XI—1972.6.IX) — viens no nacionālās tēlniecības skolas veidotājiem un autoritatīvākā tās personība. Zaļkalna apcerīgi liriskā tēlainība tēlnieka ilgstošās attīstības gaitā ietverta vairāku laikmetiem raksturīgo virzienu formveidē. Mākslinieka noturīgākās individuālā stila iezīmes — abstrahētu monolītu formu savienojums ar īpaši izsmalcinātu to plastiku un faktūru. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Zaļkalns (līdz 1930.g. Grīnbergs) dzimis Allažu pagasta Zaļajos Kalnos zemnieka un tirgotāja ģimenē. Pēc Allažu draudzes skolas un Rīgas pilsētas reālskolas (1888—1893) studējis Sanktpēterburgā Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893—1899) dekoratīvās glezniecības un oforta nodaļā. Studiju gados bija “Rūķa” biedrs. Saņēmis skolas stipendiju, Zaļkalns 1899. g. pēc neilgas uzturēšanās Minhenē nonāca Parīzē, kur apmeklēja Rodēna studiju un pievērsās tēlniecībai, kļūstot par meistara “sajūsminātu piekritēju”. Mācības te ilga tikai dažus mēnešus, kontakti ar Rodēnu bija reti (mācības vadīja galvenokārt A.Burdēls, retāk uz studiju nāca vēl viens skolotājs Ž. Debuā), bet rodēnisms atstāja uz Zaļkalnu viņa darbības sākuma posmā ievērojamu iespaidu. Agro darbu glezniecisks, nelīdzens un vienlaikus formas saplūdinošs modelējums, apjomu pakļaušana gaismēnas vibrācijai mīkstu materiālu plastikā un bronzas lējumos, maigi aizplīvurotas formas un nelīdzenas faktūras kontrasts marmoros, kompozīcijas fragmentārisms, uzsvērta tēlu emocionalizācija apliecina Zaļkalna pievēršanos Rodēna iedibinātajai tradīcijai (“Bronza”, 1903, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna]]”, 1908, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM; “[[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]]”, 1908, nav saglabājies; “[[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]]”, 1911, LNMM). Parīzē tēlniekam bija iespēja skatīt Luvrā seno ēģiptiešu tēlniecību. ==Agrais attīstības posms== 1901.—1903.g. Zaļkalns pastāvīgi dzīvoja Pēterburgā, pelnoties kā tēlnieks modelētājs K.Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, kā arī recenzēja mākslas izstādes. 1903.—1907.g. pasniedza Jekaterinburgas mākslas amatniecības skolā. Šajā laikā, saglabājot apgūto glezniecisko formveidi, Zaļkalns atsevišķos darbos kļuva reālistiski sadzīviskāks, fiksējot konkrētus modeļus ikdienas tērpos un dabiski nepiespiestās pozās — atgāzušos krēslā grāmatas lasītāju, nabadzīgu domīgu pusaudzi (“[[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets]]”, 1906; “[[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša]]”, 1905, abi LNMM). Tuvākās analoģijas rodamas tālaika krievu skolā (P.Trubeckojs, V.Domogackis). 1907.—1909.g. uzturējās Itālijā (Florencē), pētīja bronzas liešanas un marmora apstrādes tehnoloģiju, iepazinās ar itāliešu vecmeistaru darbu oriģināliem. 1909.—1920.g. dzīvoja Sanktpēterburgā, regulāri atgriežoties dzimtenē un piedaloties tās mākslas dzīvē (piedalījies visās latviešu mākslinieku izstādēs). Saglabājot vēl rodēnisma stilistiku (gleznieciski uzirdinātā plastika R.Blaumaņa portretā, 1912, atrašanās vieta nezināma), Zaļkalns atsevišķos darbos sāka no tās atkāpties. Dekoratīvos granītā kaltos ciļņos E.Dārziņa kapa piemineklim Rīgā (1913) tēlnieks, piemērojoties materiālam, veidoja vispārinātākas, šķautņaini modelētas sieviešu galvas. Stilistiska pavērsiena sākums stājtēlniecībā atrodams viņa “[[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā]]” (1913, 1966.g. marmora atkārtojums, LNMM), kuru veidodams, kā atzina pats tēlnieks, apzināti sācis meklēt “arhitektonisku uzbūvi”. Saglabājot rodēnisko nelīdzenā pamatnes bloka un nogludinātās bistes kontrastu, Zaļkalns vispārinoši izmodelē un noskaidro galvas, stilizēti pagarinātā kakla un kailo plecu kopformas. Orientācija uz aizvien sintezējošāku formu, ģeometrizāciju un akcentētu ekspresiju realizējās jau meistara nākamajā attīstības posmā, kad viņš tuvojās klasiskajam modernismam. == Tuvināšanās modernās mākslas izpausmēm == Noskaidrotu, cietā materiāla īpašībām atbilstošu stilu Zaļkalns iedibināja Pirmā pasaules kara laikā Pēterburgā radītajos latviešu bēgļu sievu tēlos , ”Stāvoša māmiņa ” (1915 , diorīts, LNMM ) un , ”Sēdošā māmiņa” (1916, granītā izpildīta pēc atgriezšanās Latvijā 1923, LNMM) Šajos darbos tēlnieks atklāja gara spēku un stoicismu, kas lielai latviešu tautas daļai palīdzēja izdzīvot kara apstākļos. Formu uzbūves noteiktība, kas parādījās šajās skulptūrās, bija radniecīga modernās mākslas vispārējām ievirzēm. Formu ģeometrizācija vēl izteiktāk izpaudās Krievijas pēcrevolūcijas laika Monumentālās propagandas plāna ietvaros Petrogradā tapušajos darbos, jo īpaši krievu komponistu A. Skrjabina un M. Musorgska ekspresīvajās portretgalvās kā arī pilsētas vidē uzstādītajās revolūcionārās kustības pārstāvju N. Černiševska un O. Blankī ģīmetnēs. Šajā cēlienā vērojama dažu formveides ideju sabalsošanās ar tolaik Krievijā aktuāliem strāvojumiem ( kubismu, kubo – futūrismu). Izmantodams sintezējošu ģeometrizāciju tēlu ekspresijas kāpinājumiem, Zaļkalns tomēr neatzina dekoratīvismam pakārtotu stilizāciju. Portretā ” Studente Milda Pakalne” (1919, bronza, granīts, LNMM) tēlnieks pilnveidoja konkrēti raksturojošu, gaismēnu gradācijās balstītu modelējumu. == Radošā darbība 20. gs. 20. un 30. gados Latvijā == Atgriezies Latvijā (1920.g.), Zaļkalns dzīvoja un strādāja Rīgā. Radošā darbība sazarojās, nācās rēķināties ar pasūtījumu iespējām. Stila attīstībā nostiprinājās niansēts tēlu plastistiskā satvara pasniegums, kas balstījās pašrastā formu sintēzes izpratnē. Pilnvērtīgi izmantodams gan bronzas lējumu gan akmeņu apstrādes tēlaino un vielisko savdabīgumu, meistars radīja smalkām izjūtu niansēm bagātus portretiskus darbus, apaļskulptūras un ciļņus, izcils un mākslinieciski oriģināls ir sniegums animāliju žanrā, memoriālajā tēlniecībā kā arī medaļu mākslā. == Pieminekļu projekti: ieceres un realizējumi == Sāpīgu vilšanos Zaļkalnam sagādāja tas, ka konkurencē ar K. Zāli, atzinību un realizācijas iespējas neguva projekti, kurus viņš bija iesniedzis divu Rīgas lielo monumentu – Brāļu kapu un Brīvības pieminekļa konkursos. Mākslinieciskā ziņā, piemēram, Brīvības pieminekļa telpiskā risinājuma varianti gan ar divām transformētu kolonnu - slaideņu rindām un ciļņiem, gan projekts ar savdabīgu arhitektonisko elementu kārtojumu, bija oriģināli priekšlikumi, bet žūrijas komisiju tie nepārliecināja. Savus monumentu projektus Zaļkalns dēvēja par netapušajām sapņu pilīm. Nerealizēts palika arī Liepājai paredzētais pieminekļa projekts, kura arhitektoniskā daļa ar kolonnām risināta klasicizējošā garā. Neraugoties uz kritiķu atzinīgo novērtējumu, sākumā vienā sabiedrības daļā neizpratni izraisīja tumšā granītā izkaltais, tolaik kanālmalas apstādījumos uzstādītais rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa piemineklis (1929), kas risināts plašākai publikai tolaik neierastā skaldņotā formu traktējumā. Tagad šis pirmais latviešu kultūras darbiniekam Rīgā uzceltais piemineklis ir viens no populārākajiem nacionālās skolas monumentālās akmenstēlniecības paraugiem pilsētā. Dedzīga oratora pozā atveidoto kultūras darbinieka A. Kronvalda pieminekļa figurālo tēlu atlēja bronzā Kopenhāgenā, tas tika uzstādīts 1938. gadā pie toreizējā Rakstnieku nama Siguldā. Neliels granītā izkalts piemineklis Māteru Jurim atrodas Kazdangā, cilnis 1. pasaules karā kritušajiem (1931) - Plācī. == Memoriālā tēlniecība == Mākslinieciski nozīmīgs ir Zaļkalna ieguldījums memoriālās tēlniecības uzplaukumā. Viņš attīstīja trīs kapu pieminekļu tipus: veidoja liriski noskaņotus pilnplastikas jaunavu tēlus, darināja gan figurālus, gan portretiskus ciļņus saistījumā ar arhitektūras elementiem. Izņemot bronzā atlieto medmāsas M. Celmiņas tēlu Meža kapos (1942), pārējie kapu pieminekļi izpildīti granītā, dažkārt to pakājē iekaļot kādu dzejisku aforismu. Daudzo nevainojami izpildīto piemiņas tēlu kopumā ar harmonisku plastiskumu un apgarotību izceļas kautri jaunavīgās meitenes - mūzas veidols dzejnieka J. Poruka kapa piemineklī Meža kapos Rīgā (1930). Liegi skumju noskaņu un apskaidrotību pauž gandrīz visi Zaļkalna radītie figurālie jaunavu tēli, arī neparastāk komponētā granītā izkaltā meitene ar putniņu vienā un rožu viju otrā rokā dzejnieka. Fr. Bārdas piemineklī (1933) Umurgas kapos.Jāpiebilst, ka darbus akmenī Zaļkalnam palīdzēja izpildīt prasmīgs akmeņkalis. == Stājtēlniecība == Stājtēlniecībā, turpinādams veidot portretiskus tēlus, Zaļkalns izkopa niansētu formu noskaņotību, izprasti parādīja, bet nesaasināja modeļu raksturīgās iezīmes. Pazīstamo kultūras darbinieku, rakstnieka J. Akurātera (1929, bronza, LNMM) un dzejnieces Aspazijas (1931, bronza, LNMM) krūšutēlus tēlnieks veidoja kā pasūtījuma darbus, tiem līdz ar iekšēji dzīvīgo raksturu atklāsmi piemīt reprezentatīvu portretu kopskanējums. Intīmāka attieksme izpaužas mākslinieka tuvinieku ģīmetnēs ”Alīna Grīnberga” (1928 – 1932, bronza, granīts, LNMM) un plastiski tīrskanīgajā gan bronzas lējumā, gan marmorā izpildītajā maza bērna tēlā ”Krustmeita Āra” (1928, LNMM). Latviešu tēlniecībā populāro vispārināto sieviešu tēlu lokā ar maigi lirisku sevī gremdēšanās noskaņu izceļas ”Meitenes galva”(1930, bronza granīts, LNMM), kurā atveidota tā pati persona, kas pozēja J. Poruka pieminekļa jaunavas tēlam. Tematiskas pilnfigūru kompozīcijas Zaļkalns neveidoja. Kā savdabīgu Eiropas tēlniecības klasisko vērtību atbalsojumu var uztvert sārtpelēkā akmenī izpildīto jaunas sievietes ķermeņa atveidojumu ”Torss” (1936, granīts, LNMM). Gan šajā posmā, gan vācu okupācijas un kara laikā tapa vairākas izteiksmīgi modelētas figurālas statuetes. == Animālijas == Par savā ziņā unikālu parādību latviešu tēlniecībā kļuva Zaļkalna darbi animāliju žanrā. Sekodams savai pārliecībai, ka māksliniekam jāprot saskatīt tēlnieciski izteiksmīgas vērtības dabā, Zaļkalns, dzīvnieku atveidojumus radīdams, studēja dzīvos prototipus lauku vidē un darba vajadzībām tos fotografēja. Populārākie darbi šajā jomā ir izteiksmīgi fakturētais, spriganais ”Jērs”(1033, bronza, granīts, LNMM) un monumentālā, apaļotu apjomu dzīvīgumā iemūžinātā ”Cūka” ( 1937, granīts, LNMM) Cūku atveidojumi ir tapuši dažādu izmēru variantos arī porcelānā un bronzas atlējumos. Vairākmetrīgu cūkas skulptūru, ko varēja uztvert ari kā Latvijas bekona simbolu, bija paredzēts uzstādīt Centrāltirgū, bet šī iecere netika īstenota. Medaļu māksla Zaļkalna smalkjūtīgi modelētās un oriģināli komponētās medaļas līdzās Beļģijā dzīvojošā latviešu izcelsmes mākslinieka A. Bijas sniegumam veidoja stingrus sākotnējos kritērijus šajā mazformāta plastikas nozarē. Veidodams medaļas nevis ar grafiskiem vai kādiem citiem paņēmieniem, bet kā plastiski noskaņotus ciļņus, Zaļkalns rosinājumus bija guvis itāļu Renesanses meistaru un grieķu antīko monētu izgatavotāju pieredzē. Viņa medaļu tematika ietver gan intīmākus, ar tuviniekiem saistītus motīvus, gan kultūras notikumiem veltītus darbus kā, piemēram, 1926. gadā darināto medaļu 6. Dziesmu svētku atcerei. Izteiksmīgi komponēta Rainim veltītā medaļa (1930, bronza, LNMM) ar dzejnieka portretu aversā un lugas ”Zelta zirgs” motīvu – kalnā kāpjoša jātnieka tēlu reversā. Dažas medaļas tēlnieks veidoja saistībā ar saviem pieminekļiem. Tā, piemēram, Šveicē 100 eksemplāros tika atlieta bronzā R. Blaumaņa piemineklim veltītā medaļa. J.Poruka kapa pieminekļa noskaņu izjusti rezonē medaļa ar dzejnieka portretu priekšējā pusē, reversā redzams meitenes - mūzas tēls un poetiskā dzejas rinda ”Tā iet, ka ziedu nesamīt, tā stāvēt, ka nevienam ceļā.” (1930, bronza) == Radošā, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība padomju laikā == Vēlīnajā mūža cēlienā padomju varas laikā Zaļkalns tika ierindots ar oficiāliem pienākumiem un atzinībām apveltīto personu rangā, viņam vajadzēja iesaistīties dažādās sabiedriskās aktivitātēs, arī Augstākās Padomes deputāta statusā. Tomēr līdztekus sabiedriskajiem pienākumiem daudzpusīgs bija arī tēlniecibā veikto darbu apjoms. Neraugoties uz varas izvirzīto prasību nelabvēlīgo ietekmi un dažkārt raupjāku modelējumu, spēja paust emocionālu gaisotni kā arī panākt plastisku formu un faktūru noskaņotību saglabājās. No 1944 – 1958. gadam Zaļkalns darbojās kā profesors un tēlniecības katedras vadītājs Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi bija tēlnieki L. Davidova – Medene, E. Leimane, L. Līce, R. Bruzīte, K. Baumanis; meistara ietekmi ir izjutuši vairāku paaudžu mākslinieki. Savus uzskatus par tēlniecības pamatprincipu izpratni profesors pauda 1947. gadā studentu sanāksmē nolasītajā un 1966. gadā žurnālā ”Māksla” publicētajā traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. Monumentālajā tēlniecībā Zaļkalns, izstrādādams vairākus metu variantus, darināja folklorista Kr. Barona pieminekli. Tēlnieks to sāka 1945. gada nogalē, saņēmis PSRS Mākslas lietu komisijas pasūtījumu, 1985. gadā pieminekli atlēja bronzā un uz granīta pamatnes uzstādīja Siguldā. Otru Zaļkalna veidoto pieminekli komponistam A. Kalniņam granītā izkala tēlnieks K. Baumanis, tas novietots kanālmalā netālu no Operas ēkas. Vairākos variantos, arī granītā tika īstenots ekspresīvais figurālais tēls ”Sasaistītais”(1957, LNMM). Lai gan šo tēlu varēja uztvert kā paverdzinājuma un pretestības simbolu, tomēr oficiālās iestādes šādu interpretāciju nesaskatīja. Stājtēlniecībā par populāru jaunatnes paraugtēlu kļuva portrets ”Studente Malda” ( arī ”Malda”, 1956, bronza, granīts, LNMM), Raksturojuma patiesums atklājās tēlnieka laikabiedru akadēmiķa Fr. Blumbaha (1051, terrakota, LNMM) un komponista A.Kalniņa (1958, bronza, granīts, LNMM) ģīmetnēs. LNMM krājumā glabājas arī Zaļkalna darinātais J.Staļina portrets. == Mantojums == Muzeju krātuvēs un Latvijas vidē rodamais Zaļkalna mantojums kā arī viņa uzskati par tēlnieciski būtisko veido vienu no latviešu tēlniecības pamata ievirzēm..Plašāku interesi par vecmeistara mākslas principiem veicināja tēlnieka K.Baumaņa sarakstītā monogrāfija ”Teodors Zaļkalns’’ (1966.g.) kā arī memoriālā muzeja atvēršana tēlnieka darbnīcā Biķernieku ielā, kur tas darbojās no 1967. līdz 1994. gadam.Zaļkalna darbi, kas neatrodas vidē, gandrīz visi, ietverot arī kādreizējo memoriālā muzeja skulptūru un dokumentu kolekciju, glabājas LNMM. Zaļkalna mantojums ietver arī viņa teorētiskās atziņas, kuru lielākā daļa ietverta traktātā ”Tēlnieciski būtiskais”. <div align="right">E. Kļaviņš, R. Čaupova</div> =Bibliogrāfija= #Baumanis, K. Teodors Zaļkalns. Rīga, 1966. #Skulme, J. ''T.Zaļkalna dzīves un darba vietas''. Rīga, 1972. #''Т.Залькалн'' : избранные произведения. Москва, 1990. #Čaupova, R. Portrets latviešu tēlniecībā. Rīga: Zinātne, 1981; #Rathsprecher, M. ''Т.Zaļkalns. Eines lettischen Bildhauers Weg und Werk''. Wien, 1937. =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-agrs-foto.jpg|T. Zaļkalns. Foto. 20. gs. sākums.]] Reprod.: Teodors Zaļkalns [katalogs, teksta aut. Straume, I.]. Rīga, 1961, 13. lpp. # [[:image:Zalkalns_Adelina.jpg|Adelīna.]] 1908. Bronza, granīts, augstums 44 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Cilnis.jpg|Cilnis.]] 1908. Marmors. Nav saglabājies. # [[:image:Zalkalns_Marmors.jpg|Marmors.]] 1911. Marmors, 38,5 x 39 x 27,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Arnoldova.jpg|Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, 26 x 25 x 16,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Andrjusa.jpg|Andrjuša.]] 1905. Bronza, 27 x 9,5 x 8,5. LNMM # [[:image:Zalkalns_Jakubovska.jpg|Ludmilas Jakubovskas portretā.]] 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Skrjabins.jpg|Aleksandra Skrjabina pieminekļa modelis.]] 1918. Māls, augstums ap 170 cm. Nav saglabājies # [[:image:Zalkalns_Musorgskis.jpg|Piemineklis Modestam Musorgskim.]] 1919. Bronza (1976. g. lējums). Augstums 80 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Stavosa_mamina.jpg|Stāvošā māmiņa.]] 1915.Diorīts, augstums 68 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Sedosa_mamina.jpg|Sēdošā māmiņa.]] 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Pakalne.jpg|Studente Milda Pakalne.]] 1919.Bronza, augstums 49 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Mets_Brivibas_piemineklim.jpg|Mets Brīvības piemineklim.]] 1930. Ģipsis, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Blaumanis.jpg|Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā.]] 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm. Rīgā, Kanālmalas apstādījumos. Foto: E.Kļaviņš # [[:image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam.]] 1938. Bronza, granīts, augstums ap 330 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis.]] 1930. Granīts, augstums 142 cm, Meža kapos Rīgā # [[:image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets.]] 1931. Bronza, augstums 83 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga.]] 1928.- 1932. Bronza, augstums 48 cm. LNMM # [[:image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra.]] 1928. Marmors, augstums 25 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss.]] 1936. Granīts, augstums 77 cm, LNMM # [[:image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka.]] 1937. Granīts, augstums 71 cm, LNMM. # [[:image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš.]] 1933. Bronza, granīts, augstums 60 cm, LNMM # [[:image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa.]] Averss. 1926. Bronza, diametrs 4,5 cm. LNMM # [[:image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1951. Papīrs, krītiņš, 36 x 28. LNMM]] # [[:image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis.]] 1956. Bronzā atliets 1985, augstums ap 217 cm, Siguldā # [[:image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets.]] 1951. Terrakota, augstums 51 cm, LNMM <gallery> image:Zalkalns_Kronvalds.jpg|Piemineklis Atim Kronvaldam. 1938. image:Zalkalns_Piemineklis_Porukam.jpg|Dzejnieka Jāņa Poruka kapa piemineklis. 1930. image:Zalkalns_Aspazija.jpg|Dzejnieces Aspazijas portrets. 1931. image:Zalkalns_A_Grinberga.jpg|Alīna Grīnberga. 1928.- 1932. image:Zalkalns_Ara.jpg|Krustmeita Āra. 1928. image:Zalkalns_Torss.jpg|Torss. 1936. image:Zalakalns_Cuka_nokartas.jpg|Cūka. 1937. image:Zalkalns_Jers.jpg|Jēriņš. 1933. image:Zalkalns_Dziesmu_svetku_medala.jpg|6. Dziesmu svētku atceres medaļa. Averss. 1926. image:Zalkans_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1951. image:Zalkalns_Barons.jpg|Kr. Barona piemineklis. 1956. image:Zalkalns_Blumbahs.jpg|Akadēmiķa F. Blumbaha portrets. 1951. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Zaļkalns, Teodors]] __NOEDITSECTION__ 6 1524 3133 3091 2009-05-12T15:29:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Marmors. 1911. Marmors, 38,5 x 39 x 27,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1521 3134 2968 2009-05-12T15:30:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, 26 x 25 x 16,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1523 3135 2974 2009-05-12T15:30:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Ludmilas Jakubovskas portretā. 1913, 1966.g. marmora atkārtojums, 68 x 58 x 42. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2320 3136 2976 2009-05-12T15:31:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa. 1916., izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm, LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2323 3137 2788 2009-05-12T15:32:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Piemineklis Rūdofam Blaumanim Rīgā. 1929. Granīts, augstums ar postamentu ap 320 cm. Rīgā, Kanālmalas apstādījumos. Foto: E.Kļaviņš 6 2442 3138 2009-05-12T15:36:42Z Admins 4 Voldemārs Zeltiņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1909. No: Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. lpp. wikitext text/x-wiki Voldemārs Zeltiņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1909. No: Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. lpp. 0 2072 3139 3056 2009-05-12T15:42:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Zeltins_foto.jpg|thumb|Voldemārs Zeltiņš. Fotoportrets. Ne vēlāk par 1909.]] [[Image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|thumb|Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900]] [[Image:Zeltins_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete. Reprod.: ˝Pret Sauli˝, 1906]] [[Image:Zeltins_Gruzna.jpg|thumb|Pāvila Gruznas portrets. 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi_2.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Berzi.jpg|thumb|Bērzi. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Jumti.jpg|thumb|Jumti. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Rezekne.jpg|thumb|Rēzekne. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|thumb|Siena kaudzes. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|thumb|Namiņš sniegā 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|thumb|Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Nomale.jpg|thumb|Pagalms. 1904 – 1909]] [[Image:Zeltins_Ainava.jpg|thumb|Ainava. 1906 – 1909]] '''Voldemārs Zeltiņš''' (1879. 25. I – 1909. 13. IX) – impresionisma/postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aktīvākais faktūras lietotājs eļļas tehnikā, izteiktākais nonkonformists 20.gs. pirmās dekādes Latvijas mākslā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Rīgā un Sanktpēterburgā== Neskatoties uz mākslinieka augsto novērtējumu Latvijas mākslas vēsturē, līdzšinējie viņa dzīves apraksti ir nepilnīgi biogrāfisko materiālu trūkuma dēļ. Arī saglabājušos un apzināto darbu skaits ir salīdzinoši neliels. V. Zeltiņš dzimis 1879. g. tālaika Rīgas apkaimē Braslas muižā zemnieku kārtai piederīgā nomnieka ģimenē. Tā pēc agras tēva nāves dzīvoja nabadzīgi, un trūkums pavadījis Zeltiņu visu viņa īso dzīvi. Pēc elementārskolas viņš mācījies krāsotāja amatu un pa vakariem apmeklējis amatniecības skolu. No 1896. līdz 1899. g. Zeltiņš studējis V. Blūma skolā Rīgā (sk. Mākslas izglītība), esot aizrāvies ar Vilhelma Purvīša glezniecību, nonācis konfliktā ar konservatīvo pasniedzēju un bija spiests aiziet no skolas. Zeltiņš piedalījies 1901. un 1902. g. Rīgas mākslas salonā, un presē ticis saukts par Purvīša pēcteci un skolnieku. Tomēr viņa mācību raksturs un ilgums pie Purvīša paliek neskaidrs, domājams, Zeltiņš bija ticies ar meistaru, guvis kādus ierosinājumus un padomus. Katrā ziņā Purvīša iespaids viņa ainavās nav noliedzams. 1902. g. Zeltiņš aizceļoja uz Sanktpēterburgu un iestājās Štiglica skolā, tomēr amatnieciskā ornamentu zīmēšana nav apmierinājusi, un viņš pēc dažiem mēnešiem skolu atstājis. Tā paša gada rudenī esot stājies Mākslas akadēmijā, tomēr tās arhīva dokumentos Zeltiņa vārds nav atrodams, iespējams, viņš kādu laiku apmeklējis mākslas veicināšanas biedrības skolu. Šai laikā kopējis Aleksandra III muzejā Isaka Levitāna (''Исаак Левитан'') ainavas. 1903. g. Zeltiņš mācījies pie virtuozā Sanktpēterburgas portretista Osipa Braza (''Oсип Браз''), nav gan zināms, cik ilgi. Nav šaubu, ka Zeltiņu kā mākslinieku veidoja arī redzētais izstādēs, lasītais un skatītais dažādos izdevumos. Savos rakstos viņš piemin un pozitīvi vērtē Levitānu, Mihailu Vrubeli (Михаил Врубель, Aleksandru Benuā (''Александр Бенуа''), Džeimsu Vistleru (''James Whistler''), Džovanni Segantīni (''Giovanni Segantini''). Kādreiz apgalvotā ˝aizraušanās˝ ar Vinsentu van Gogu jāapšauba: holandieša darbu oriģinālus Zeltiņš nevarēja redzēt, nav skaidrs, vai pazina vēl retās to reprodukcijas. Dažas abu gleznotāju stila sakritības skaidrojamas ar estētisko vērtību un psiholoģiskās struktūras līdzību. ==Piederība ˝dekadentai bohēmai˝ un personība. Pāragrā nāve== No 1904. g. Zeltiņš uzturas Latvijā, izbraucot tikai, cik zināms, uz Šauļiem, lai veiktu kādus dekoratīvus peļņas darbus (pēc Sanktpēterburgas esot bijis arī Vitebskā). Ap 1905. g. viņš iekļaujas neoromantisku jauno mākslinieku, literātu un aktieru aprindās, kuri bija noraidoši noskaņoti pret valdošo kultūru un sociālo kārtību. Šo grupu sauca par dekadentiem, norādot tās dalībnieku bohēmisku dzīvei veidu, lai gan, pēc Zeltiņa drauga Pāvila Gruznas vārdiem, tā bijusi „vāja, latviski smaga un ne visai asprātīga bohemina bez kādām tradīcijām”. Noraidošā attieksme saskanēja ar tālaika revolūcijas notikumiem, lai gan „dekadenti” nekļuva par aktīviem revolucionāriem un tiecās pēc novācijām kultūras laukā. Viņi meklēja alternatīvas konservatīvajai mākslai, un Zeltiņš uzskatāms par radikālāko no šiem nonkonformistiem. Neatkarīga cilvēka brīvību viņš vērtējis augstāk par nodrošināta algotņa dzīvi, tāpēc pārtika no gadījuma darbiem. Pastāvīgas dzīves vietas nebija, Zeltiņš ceļojis no viena drauga pie otra, kādu laiku uzturējies, lai būtu lētāk, „komūnā” pie brāļiem Štrāliem (rakstnieku un gleznotāju), tad rūpnieka Augusta Dombrovska filantropiskajā iestādījumā „Burtnieku pils”. Tālaika mākslas tirgū viņš nespēja vai nevēlējās iekļauties, savus gleznojumus izdāļāja draugiem, dzīves laikā izstādījās tikai divās kolektīvās ekspozīcijās provincē. Ārēji viņš izskatījies pēc lauku puiša, bijis plecīgs, maza auguma rudmatis, „ar smagu darba roku”(Gruzna), pēc uzvedības – nemierīgs, emocionāli reaktīvs, gatavs konfrontācijai. Nebijis māņticīgs, bet piedalījies spiritisma seansos, interesējies ne tikai par filozofiju (esot, badu ciezdams, lasījis Arturu Šopenhaueru (''Artur Schopenhauer'')), bet arī par misticismu, kas gan viņa zināmos mākslas darbos nekādi neizpaudās. Bohēmiskās dzīves grūtības pacietis ar „nesalaužamu optimismu”(Gruzna). Tomēr bijuši arī depresiju brīži. ˝Jutoņa meta kūleņus – no fantāzijām par brīnumdarbu veikšanu līdz izmisuma ellei˝(Alfrēds Goba). Vienā no tiem kādas nelaimīgas mīlestības dēļ Zeltiņš beidza dzīvi pašnāvībā (noindējās) 1909. g. rudenī. ==Zeltiņa uzskati par mākslu== Zeltiņam bijušas teorētiskas intereses. Viņš dedzīgi diskutējis par vispārīgiem mākslas jautājumiem ar domubiedriem, esot gribējis publicēt savas piezīmes par mākslu. Par Zeltiņa verbāli paustiem uzskatiem par mākslu var spriest pēc trim presē laikā no 1906. līdz 1909. g. publicētiem rakstiem. Visi raksti ir polemiski, viens vērsts pret 1905-1906. g. Baltijas mākslinieku izstādē atrodamo salonismu, otrs pret Jaņa Rozentāla 1906. – 1907. g. nozīmīgo rakstu ˝Māksla un tehnika˝, trešais – pret Jūlija Madernieka nepelnīto, pēc Zeltiņa ieskata, jaunā gleznotāja Kristjāņa Ceplīša izstādes kritiku. Zīmīgs pats polemikas fakts, kas papildina priekšstatus par gleznotāja personību: viņš izaicinoši uzstājas pret tālaika autoritātēm vietējā mākslas pasaulē. No abiem izteikti tendencioziem Zeltiņa rakstiem iespējams izlobīt vairākus tēzes, kas norāda viņa paša mākslas koncepciju. Daļēji tā sakrīt ar citu tālaika aktīvāko mākslas kritiķu (tā paša Rozentāla un Madernieka) priekšstatiem par vēlamo mākslas modeli. Zeltiņš noliedza viendabīgi naturālistisku, sīkumainu dabas (realitātes) atdarināšanu (˝ ..mākslinieks nav nekāds fotogrāfa aparāts. Vai viņš ieiet sīkumos jeb visu lielos plānos apstrādā, tas atkarājas pilnīgi no viņa temperamenta, ārējiem apstākļiem un pasaules uzskatiem.. ˝). Tai pašā laikā un atšķirībā no Rozentāla, Zeltiņš noliedz amatniecisku meistarību, uzsverot jaunradošu subjektīvu pašatklāsmi vai ekspresiju (˝Galvenais ir un paliek tomēr izsmelt dvēseles dziļumus un pie katra darba atdzimt un radīt to no jauna˝). Šai kontekstā skatāms arī studiju un gatavo gleznu dalījuma noraidījums, jo Zeltiņa izpratnē ˝mākslinieks nekad nevar iegūt gatavību˝. Aizstāvot Ceplīti, Zeltiņš izcēla viņa darbos stipros toņus, krāsainību, kontrastējošus otas vilcienus, kas uzskatāmi arī par vēlamās paša glezniecības kvalitātēm. ==Agrie darbi== Ņemot vērā nelielo zināmo Zeltiņa darbu skaitu, ir grūti pamatoti spriest par viņa attīstību. Ir jāpieņem, ka Blūma skolā, neskatoties uz konfliktu ar pasniedzēju, viņš bija piesavinājies to formāli pieticīgo glezniecisko reālismu, kuru spieda apgūt skolas vadītājs (˝Bērzu birzs˝, 1896 – 1899, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM). Mākslas zinātnieks Jānis Siliņš, kuram bija zināms lielāks skaits Zeltiņa darbu, 1925. g. rakstā norāda uz vēl skolniecisko akvareļu izjustiem krāsu toņiem, bet daudzajās studijās, kas bija gleznotas 1901. – 1903. g., reālistiskā impresionisma gaismas un krāsas, nemierīgus otas vilcienus, kā arī Purvīša un Levitāna ietekmes. Dažos uz agrīno posmu attiecināmos ainavu gleznojumos atkārtojas hromatiski atšķirīgu, bet tonāli tuvinātu krāsu blāvums (˝[[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava (ar gaišo ēku)]]˝, ap 1900, LNMM). Iekļaušanās no 1904. g. ˝dekadentiskajā bohēmā˝ sakrīt ar pietiekami precīzi datējamiem spalvas zīmējumiem (vinjetēm, vākiem) šo aprindu izdotajiem žurnāliem (˝Dzelme˝, ˝Pret Sauli˝, ˝Stari˝, ˝Kāvi˝) un karikatūriskām ilustrācijām dzejnieka Edvarda Treimaņa-Zvārguļa humoristiski satīriskai antoloģijai ˝Uz karstiem ķieģeļiem˝ (1904). Zeltiņš izmanto tā laika modernai grafikai tipisko lineāro zīmējumu ar jūgendstila liekto un plūstošo kontūru ritmu. Vinjetes veidotas kā neoromantiskās ˝brīvās dabas˝ ainaviski motīvi, kas iekļauti lineārā rāmītī, līdzīgi kā to darīja Purvītis. Antoloģijas lineārās ilustrācijas atgādina Minhenes slavenā žurnāla ˝Simplicissimus˝ karikatūras. Bet Zeltiņa līnija un svītrinājumi ir nemierīgāki, citkārt nevērīgi, liekumu ritms neregulārāks, periodam tipiskā racionālā stilizācija izteikta vājāk. ==Uzplaukuma posma reālistiskā ikonogrāfija== Laikā starp 1904. un 1909. g. Zeltiņš gleznoja eļļā, kā arī akvarelī galvenokārt ainavas, pastāvīgi strādājot plenērā (Gruzna: ˝Bieži nozuda uz vairākām dienām un tad nāca mājās apkrāvies ar bagātīgu ražojumu kaudzi˝). Lielākas, ilgstošāk izstrādātas gleznas, domājams, bijušas ļoti retas. Gruzna pieminēja ˝vai vienīgo lielo gleznu ˝Purvs˝, kuru Zeltiņš lēti kādam pārdevis. Divi zināmie portreti - ˝Pašportrets˝(1905 – 1909, atrašanās vieta nezināma), ˝[[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portretā]]˝(1909, LNMM) uzrāda vispārējo gleznotāja koncepciju, bet mazāk uzskatāmi. Viņa scenogrāfija teātriem (Jaunajam Rīgas un citiem) nav saglabājusies. Ainavu motīvi un formālā stilistika vairākos aspektos atbilst perioda vispārējam ainavas raksturam (sk. Ikonogrāfija, Formālā stilistika). Dažos darbos ar tuvplāna vertikāliem bērzu stumbriem konstatējama līdzība Purvīša bērzu studijām(˝[[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi]]˝, 1904 – 1909, divas gleznas, LNMM). Lai gan cilvēka figūras Zeltiņa ainavās negadās, lokālās brīvās dabas motīvi mijas ar mazpilsētu vai priekšpilsētu apbūvi, lauku mājas vēstī par ainavu apdzīvotību (˝[[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti]]˝, ˝Nomales namiņi˝, abi 1904 – 1909, LNMM, ˝[[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs). Motīvu raksturs liecina par Zeltiņa spēju rast estētiskas vērtības ikdienišķā vidē; citkārt vienveidīgs koka stumbru atkārtojums, priekšplāna tukšumi, necilo mājiņu gūzma u.c. uzrāda gleznotāja reālistisko orientāciju tēloto objektu izvēles sfērā (Zeltiņš kritizēja salonisko ˝smukumu˝). Zīmīgi, ka neskatoties uz ˝sajūsmas˝(noskaņas) mākslas principu, kas valdīja viņam tuvākā jauno mākslinieku vidē, Zeltiņš netiecas konstruēt neoromantiskas ˝noskaņu˝ ainavas, kā to darīja viņa paraugs Purvītis. ==Ekspresīvie triepieni un efektīgā faktūra== Zeltiņa darbiem piemīt dramatiska ekspresija, bet tā rodas spontānā gleznošanas procesā kā pastāvīgā psiholoģiskā stāvokļa izpausme. Kompozīcijas impresionistiskais fragmentārisms, plenēra gaismēna, no tās atkarīgie krāstoņi, te intensificēti un kontrastējoši, te dažkārt klusināti, savienojas ar spēcīgiem un platiem atsevišķiem triepieniem, liktiem ar otu vai paletes nazi eļļas gleznās. To virzieni pielāgoti tēloto objektu formai (˝gleznošana pa formai˝), bet nav regulāri, bieži pārvēršas par gareniskiem taisnvirziena laukumiņiem, radot ekspresīvas krāsu mozaīkas efektu. Krāsvielas tiek pastāvīgi klātas biezi, veidojot iespaidīgi reljefu faktūru, sasniedzot līdz tam Latvijas mākslā nebijušu krāsas ˝mīklas˝ estetizāciju un paredzot vēlāko latviešu gleznotāju izkoptās faktūras apspēles (˝[[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes]]˝, 1904 – 1909, Tukuma muzejs, turpmāk TM). Ekspresīvais triepiens kopā ar pastozo faktūru uzskatāmi par būtiskāko elementu darbu formālajā struktūrā. Tai pašā laikā jutekliski tverama faktūra pastiprina daudzu tēloto objektu (nelīdzenās zemes, koka stumbru, veco māju) materialitāti, Taustāma materiālā pasaule dominē ainavu kompozīcijā: horizonts parasti ir augsts, debesis aizņem niecīgu gleznas daļu vai vispār nav redzamas (˝[[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu)]]˝, ˝[[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms]]˝, visi 1904 – 1909, LNMM). Izcils un visos aspektos uzskatāms Zeltiņa stila piemērs ir ˝[[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava (ar ēkām uz pakalna)]]˝ (1906 – 1909, LNMM). Faktūras efekti pamatojās, domājams, arī Zeltiņa eksperimentos ar krāsām. Zeltiņš pats tās malis (pa daļai taupības dēļ), esot licis uz gleznām pat bronzu un smiltis. Zeltiņa tam laikam novatoriskās glezniecības rašanos varēja stimulēt vairāki paraugi: vispirms tā paša Purvīša dalītais triepiens un citkārt nelīdzenā faktūra, Segantīni divizionisms un triepienu reljefs, kuru gan Zeltiņš spēja novērtēt tikai pēc reprodukcijām. Draugi saukuši Zeltiņu par mazo latviešu Vrubeli mozaikveidīgā krāsu salikuma dēļ. Tomēr Zeltiņa deformējošais, vitālais un robustais triepiens atšķir viņa organiski ekspresīvo stilu no minēto autoritāšu rafinēta dekoratīvisma. ==Mantojums== Zeltiņa darbi saglabājušies LNMM, Tukuma muzejā un privātās kolekcijās. =Bibliogrāfija= #Reķis, J. Par Voldemāru Zeltiņu. Iz manas dienasgrāmatas. Latvija, 1909, Nr. 9.(22.) 09 #Pe. Ge. [Gruzna, P.] Zeltiņa etīdu kolekcija. Jaunā Dienas Lapa, 1910, Nr. 79. 7.(20.) 04 #Siliņš, J. Voldemārs Zeltiņš. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2. 40. – 45. lpp. #Gruzna, P. Atmiņas par Voldemāru Zeltiņu. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2. 46. – 48. lpp. #Gruzna, P. Sadedzis mūžs. Atpūta, 1939, Nr. 774. 25. lpp. #Goba. A. Voldemāra Zeltiņa pašportrets. Atmiņu skices. No: Latviešu tēlotāja māksla, 1962. 98. – 101. lpp. #Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga, 1996 =Attēlu saraksts= # [[:image:Zeltins_foto.jpg|Voldemārs Zeltiņš. Fotoportrets.]] Ne vēlāk par 1909. No: Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 2, 40. lpp. # [[:image:Zeltins_Ainava_agra.jpg|Ainava]] (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Vinjete.jpg|Vinjete.]] Reprod.: ˝Pret Sauli ˝, 1906, Nr. 1, 16. lpp. # [[:image:Zeltins_Gruzna.jpg|Pāvila Gruznas portrets.]] 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 68,5 x 62,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Berzi_2.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Berzi.jpg|Bērzi.]] 1904 – 1909. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Jumti.jpg|Jumti.]] 1904 – 1909. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7. LNMM # [[:image:Zeltins_Rezekne.jpg|Rēzekne.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 31 x 41. TM # [[:image:Zeltins_Siena_kaudzes.jpg|Siena kaudzes.]] 1904 – 1909. Kartons, eļļa, 17,5 x 25,5. TM # [[:image:Zeltins_Namins_sniega.jpg|Namiņš sniegā.]] 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Ainava_ar_kapsetu.jpg|Priedes (ar kapu krustu).]] 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Nomale.jpg|Pagalms.]] 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zeltins_Ainava.jpg|Ainava.]] 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75. LNMM. Foto: N. Brasliņš [[Category:Mākslinieki|Zeltiņš, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 6 2073 3140 2379 2009-05-12T15:42:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Ainava (ar gaišo ēku). Ap 1900, LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2075 3141 2381 2009-05-12T15:43:27Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Bērzi. 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1768 3142 1944 2009-05-12T15:43:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Zeltiņš V. Bērzi. 1906. Audekls, eļļa, 30,6 x 32,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1592 3143 1662 2009-05-12T15:44:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2078 3144 2385 2009-05-12T15:44:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Namiņš sniegā. 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2079 3145 2386 2009-05-12T15:45:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Priedes (ar kapu krustu). 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2080 3146 2387 2009-05-12T15:45:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Pagalms. 1904 – 1909. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2081 3147 2388 2009-05-12T15:45:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vodemārs Zeltiņš. Ainava. 1906 – 1909. Audekls, eļļa, 55 x 75 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2285 3148 2685 2009-05-12T15:48:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Johans Valters. Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. Foto: N. Brasliņš 0 2127 3149 3068 2009-05-12T15:49:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Johans_Valters_foto.jpg|thumb|Johans Valters ap 1900. gadu]] [[Image:Valters_Pie_ostas.jpg|thumb|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894]] [[Image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|thumb|Tirgus Jelgavā. 1897]] [[Image:Valters_Vakars.jpg|thumb|Vakars. N. v. 1898]] [[Image:Valters_Barenite.jpg|thumb|Pavasaris (Bārenīte). 1907]] [[Image:Valters_Piles.jpg|thumb|Pīles. 1898]] [[Image:Valters_Mezs.jpg|thumb|Mežs (Rīta saule). Ap 1903]] [[Image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|thumb|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899]] [[Image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|thumb|Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Valters_Pie_loga.jpg|thumb|Pie loga. Ap 1900]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Sieviete parkā. Ap 1904]] [[Image:Valters_Izrikojuma.jpg|thumb|Izrīkojumā. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Teatri.jpg|thumb|Teātrī. Ap 1910–1912]] [[Image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|thumb|Stīgu kvartets. 1910]] [[Image:Valters_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1915]] [[Image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|thumb|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925]] [[Image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|thumb|Stumbri un lapotnes. 1925]] Gleznotājs, teorētiķis un mākslas pedagogs '''Johans Valters''' (''Johann Walter'', arī Jānis Valters, 1869.22.I/3.II–1932.19.XII) kopā ar Jani Rozentālu un Vilhelmu Purvīti būtiski veicināja Latvijas mākslas uzplaukumu 19.–20. gs. mijā, bet no 1906. gada ar uzvārdu Valters-Kūravs (''Walter-Kurau'') strādāja Vācijā. Savā daiļradē viņš mēroja ceļu no 19. gs. beigu reālisma un impresionisma līdz vācu ekspresionismam tuvai formu valodai, katrā no stilistiskās attīstības posmiem radīdams izcilus mākslas darbus, kuru tapšanā liela nozīme bija glezniecības un mūzikas attiecībām. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācību gadi== Jelgavas tirgotāja un rātskunga dēls mākslas izglītības pamatus guva 19. gs. 80. gados Jelgavas reālskolā pie Kurta Vīsnera (''Kurt Wiessner'') un privāti pie Jūliusa Dēringa (''Julius Döring''), vienlaikus mācīdamies vijoļspēli un izkopdams interesi par mūziku, kas kļuva par radošas iedvesmas un teorētisku apceru avotu visam mūžam. 1889. gadā viņš iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, kur 1894. gadā saņēma II pakāpes mākslinieka grādu par sadzīvisko kompozīciju “Pie ostas” (“Zēni makšķerinieki”, atrašanās vieta nezināma), bet 1897. gadā beidza Vladimira Makovska žanra glezniecības meistardarbnīcu ar I pakāpes mākslinieka grādu par vērienīgo gleznu “Tirgus Jelgavā” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk LNMM)), kurā profesora Makovska interesēm atbilstoša tautas tipu galerija bija atbīdīta otrajā plānā, priekšplānu atvēlot impresionistisku gaismēnu rotaļām uz nesteidzīgā pastaigā devušos jaunu pilsētnieču gaišajiem tērpiem. Studiju posmam bija raksturīgs māksliniecisko ietekmju mainīgums, mācoties no arvien jauniem Pēterburgas izstādēs redzētiem citzemju (Skotijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Francijas u. c.) glezniecības paraugiem, kas lielā mērā atbilda dzimtenīgas un tautiskas noskaņu mākslas ideāliem, bet pēc šīs skološanās jau 19. gs. pēdējos gados viņš galvaspilsētas mākslas ainā tika novērtēts kā nobriedis meistars – izsmalcināts kolorists, kas izceļas ar “muzikālu izjūtu un vīrišķīgu izteiksmes enerģiju”. Valtera ģimene, neraugoties uz tēva latviskajām saknēm, piederēja pie Jelgavas vācu sabiedrības, taču topošais mākslinieks Pēterburgas studentu kopībā uz laiku tuvinājās latvietībai, darbojās pulciņā “Rūķis”, bija tā vadītājs pēc Ādama Alkšņa pārcelšanās uz dzimteni un 1896. gadā kopā ar biedriem piedalījās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā. ==Jelgavas periods== 1898. gada pavasarī Valters devās līdzi Arhipa Kuindži meistardarbnīcai braucienā uz Rietumu mākslas pilsētām, kur skatīja daudz laikmetīgās mākslas paraugu, ieskaitot franču impresionistu oriģinālus, bet pēc tam apmetās uz pastāvīgu dzīvi dzimtajā Jelgavā, kur ilgstoši bija strādājis arī studiju periodā un 1897. gada septembrī kopā ar Purvīti sarīkojis izstādi, parādot jelgavniekiem abu tikko pabeigtos diplomdarbus. Valters tēva mājās izbūvēja darbnīcu un sāka pieņemt audzēkņus. 1898./1899. gada mijā viņš blakus Purvītim bija otrs nozīmīgākais eksponents Rīgas Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē, un viņa reālistiskā glezna “Vakars” (n. v. 1898, atrašanās vieta nezināma) šajā pasākumā liecināja par tendenci lauku ļaužu gaitas attēlot saistījumā ar diennakts laiku vai gadalaiku pārejām, kas gadsimtu mijas simbolisma garā viesa asociācijas ar mūža gājumu un likteni. Šī Valtera glezniecības ievirze izsekojama līdz jau Vācijā parakstītajai dramatiskajai kompozīcijai “Pavasaris” (“Bārenīte”, 1907, LNMM), kurā gadalaiku mija ieguvusi pavasara atmodas pacilātībai pretēju nozīmes nokrāsu. Turpmākajos gados notika Valtera personālizstādes Rīgā (1901/1902) un paša darbnīcā Jelgavā (1899, 1902, 1904). Pēterburgā viņš turpināja rādīt savus darbus Pavasara izstādēs (līdz 1900) un piedalījās apvienības ''Мир искусства'' izstādē (1902), bet dalība 3. un 9. Berlīnes secesijas izstādē (1901, 1904) bija pirmie soļi Vācijas mākslas dzīves virzienā. Jelgavnieku izglītošanai Valters lasīja lekcijas par glezniecību (1903, 1904), iekļaudams tajās savas atziņas par jaunākajām parādībām. Tiklab ainavās (“Viļņojošs ūdens”, “Pīles”, 1898; “Jūrmala”, ap 1900; “Mežs” (“Rīta saule”, ap 1903), visas LNMM), kā žanriskās un portretiskās kompozīcijās ar saules gaismā vai mijkrēslī kūstošām figūrām (“Virvju vijējs” (studija), ap 1899; “Peldētāji zēni”, ap 1900; “Pie loga”, ap 1900; “Sieviete parkā”, ap 1904, visas LNMM) viņš atklāja interesi par delikātas un lakoniskas ritmiskās struktūras emocionālo iedarbību, kas pieauga vēlākajos daiļrades posmos, bieži modinot akustiskas asociācijas. Kā 1902. gadā formulēja kāds latviešu kritiķis, “Valters it kā atšķir no dabas bagātiem akordiem vienu skaņu – liek tai tad briest, pieaugt, izskanēt”. Vecāku nāve, laulības iziršana, revolūcijas notikumi un to izraisītais vietējo pasūtītāju maksātspējas kritums, kā arī 1904.–1905. gadā samilzušās Purvīša un Valtera nesaskaņas ar Rīgas Mākslas biedrību no vienas puses un daļu latviešu sabiedrības no otras puses veicināja izšķiršanos par labu emigrācijai. ==Drēzdenes periods== 1906. gada sākumā Valters, atsaukdamies uz Baltijas vācu izcelsmes kolēģa un mecenāta Paula fon Šlipenbaha (''Paul von Schlippenbach'') aicinājumu, devās sarīkot personālizstādi Drēzdenē, kas kļuva par viņa galveno dzīves un darba vietu līdz 1916. gadam. Vācijā viņš pievienoja savam uzvārdam mātes meitas uzvārdu, kļūdams par Valteru-Kūravu. Mākslinieciskā jaunrade pastāvīgi bija apvienota ar pedagoģisko darbu gleznošanas studijā, kas pulcināja daudz interesentu, liekot rakstīt, ka “Valtera-Kūrava stils radīja Drēzdenē skolu”. Viņa glezniecībā blakus ainavai un portretam ienāca viesību, teātra un mūzikas dzīves tēlojumi (“Izrīkojumā”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Teātrī”, ap 1910–1912, privātīpašums; “Stīgu kvartets”, 1910, privātīpašums), klusā daba (“Klusā daba ar prīmulām”, 1913, LNMM) un sievietes akts (“Modelis”, 1915, LNMM), bet izzuda gadsimtu mijas mākslas metaforiskās noskaņas. Saskarsme ar postimpresionismu un vācu vēlo impresionismu pastiprināja gan stilizētu dekoratīvismu, gan krāsu, formu un faktūru ekspresiju, plūstošie ritmi kļuva saspringtāki un mainījās tēlojuma emocionālais koptonis. Impresionistiskās gaismēnas un atspīdumi uz ūdens virsmas, koku lapotnēs un mākslīgi apgaismotos iekštelpu skatos pārvērtās dekoratīvi košos kontrastējošu krāsu plankumu rakstos, kas salīdzināmi ar Drēzdenē pazīstamā ungāru gleznotāja Jožefa Ripla-Ronaji (''József Rippl-Rónai'') “kukurūzas vālīšu perioda” darbu stilistiku. Valteram izveidojās cieši sakari mūziķu aprindās, tomēr līdz šim nav apstiprinājusies leģenda, ka viņš pelnījis iztiku, spēlēdams vijoli Drēzdenes operas orķestrī. Turp Valters līdzīgi laikabiedram Robertam Šterlam (''Robert Sterl'') devās gleznot, iekļaudamies Ādolfa fon Mencela (''Adolf von Menzel'') aizsāktā tematiskā vācu glezniecības tradīcijā. Drēzdenē pavadītā desmitgade bija sabiedriski aktīvākais Valtera darbības posms, kurā pirmajai veiksmīgajai personālizstādei sekoja vairākas citas, dalība dažādu Vācijas pilsētu mākslas skatēs un 1911. gada Starptautiskajā mākslas izstādē Romā, ievēlēšana organizācijas Dresdner Kunstgenossenschaft valdē un mākslinieku grupas “1913” vadīšana, taču viņš nebija saistīts ar “Tilta” (Die Brücke) grupas ekspresionistiem. Vasarās Valters ar audzēkņiem strādāja plenēros gan Drēzdenes apkaimē, gan citviet, un šī tradīcija turpinājās arī pēc pārcelšanās uz Berlīni, kas notika 1916. gadā. ==Berlīnes periods== 1910. gadu otrajā pusē Valtera uzmanības lokā nonāca Pola Sezana (''Paul Cézanne''), franču fovistu un kubistu paraugi. Viņa 20. gadu glezniecībai būtisks bija ne tikai tiešais vācu ekspresionisma konteksts, bet visa agrā modernisma pieredze un tās apguvē izveidojusies daiļrades koncepcija, ko Valters izklāstīja pedagoģiskajā darbā izmantotos teorētiskos apcerējumos, gatavodams tos izdošanai grāmatā (manuskripta daļu noraksti dažādā kārtojumā saglabājušies vairākās privātkolekcijās Vācijā). Galvenais radošā darba avots Valtera izpratnē bija vizuālā realitāte kā “gleznojama esība” (''malbares Dasein''), bet tās gleznieciskā tulkojuma elementi kļuva arvien patstāvīgāki, kaut gan mākslinieks noraidīja brīvas iztēles radītu abstrakciju. Valters meklēja “impresionisma un modernās abstraktās glezniecības trūkstošo starpposmu”, izkopdams abstrahētu dabas tēlojumu, kurā atbrīvošanās no naturāliem efektiem un aprakstošiem elementiem ļāva veidot autonomu koloristisku un ornamentālu struktūru, kas atspoguļoja ainavas (“Vīnakalns Mecingenē”, ap 1925; “Stumbri un lapotnes”, 1925, abi LNMM), klusās dabas (“Ekspresīva klusā daba”, ap 1930, LNMM) vai modeļa uzstādījuma iekšējo ritmu. Viņš apzinājās nespēju sacensties ar dabas krāsainību, tāpēc vēlējās uztvert motīva krāsu akordu saistījumu abstraktā melodijā un transponēt to gleznotāja izteiksmes līdzekļiem atbilstošā tonalitātē. Šajā stadijā jaunu skanējumu ieguva jau Jelgavas laikā iecienītie ritmiski izteiksmīgie ūdens virsmas un koku motīvi (“Osta Nīndorfā”, 1927; “Ainava ar kokiem”), harmoniski noslēdzot iekšēji likumsakarīgu attīstību, kas atšķīrās no tālaika vācu mākslas pamattendencēm. Berlīnes periodā Valters īpaši netiecās pēc publicitātes ārpus savas labi apmeklētās studijas un darbus reti nodeva plašākai atklātībai, tāpēc daudzi mākslas cienītāji par šo gleznotāju uzzināja tikai pēc viņa nāves. Valters nomira 1932. gada 19. decembrī, nepieredzēdams Hitlera varas sākumu. Nākamajā gadā Berlīnē un Drēzdenē vēl notika viņa piemiņas izstādes, pēdējai sakrītot ar Drēzdenes izstādi “Izvirtusī māksla”, kurā bija skatāms arī kāds Valtera “Vīnakalns”. Gleznotāja dēls no pirmās laulības galveno tēva radošā mantojuma daļu atveda uz Latviju, un 1939. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzejā notika plaša piemiņas izstāde, no kuras daudzi eksponāti pirms ģimenes izceļošanas uz Vāciju paguva papildināt Latvijas muzeju un privātpersonu kolekcijas. Valtera ietekmēto vācu skolnieku darbi un likteņi, ko lielākoties iedragāja nacistiskais režīms, pēdējās desmitgadēs arvien biežāk nonāk mākslas zinātnieku un kolekcionāru redzes lokā, gūstot atspoguļojumu izstādēs un publikācijās, kas dažādā mērā izplata informāciju arī par šo mākslinieku skolotāju, kura vārds mūsdienu Vācijā nav svešs tikai šauram pazinēju lokam. ==Mantojums== Lielākais un stilistiski aptverošākais Valtera gleznu un zīmējumu krājums izveidots Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Rīga). Atsevišķi viņa darbi vai to grupas atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma muzejā un Liepājas muzejā, Berlīnes Valsts muzeju Nacionālajā galerijā (''Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie''), Mākslas akadēmijas fonda (Berlīne) Mūzikas arhīvā (''Stiftung Akademie der Künste, Musikarchiv''), Drēzdenes Pilsētas galerijā (''Städtische Galerie Dresden''), Malmes Mākslas muzejā (''Malmö Konstmuseet, Zviedrija'') un Gotfrīda Matēsa fonda (''Fondazione G. Matthaes'') Mākslas un zinātnes muzejā Milānā. Daudz Valtera gleznu glabājas privātīpašumā galvenokārt Latvijā un Vācijā, bet arī citās valstīs. Lai gan viņa mantojuma likteni nelabvēlīgi ietekmēja Otrais pasaules karš, kad gāja bojā Valtera darbi no vairākiem muzejiem un nozīmīgām privātkolekcijām, zudumi nav tik lieli kā Purvīša daiļradē. =Bibliogrāfija= #Ābele, K. Ein Maler aus Mitau: Die Kunst Johann Walters um 1900 und ihr Forschungsstand in der lettischen Kunstgeschichte. In: B''ildende Kunst und Architektur im Baltikum um 1900'', hg. von E. Grosmane, J. Keevallik, B. Hartel und B. Lichtnau, Frankfurt a. M.: Peter Lang, 1999. S. 144–159. (= Greifswalder Kunsthistorische Studien, Bd. 3.) #Ābele, K. Jānis Valters Drēzdenē. No: ''Materiāli par kultūru mūsdienu Latvijas kontekstā'', sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2001. 134.–169. lpp. #Ābele, K. Jānis Valters latviešu mākslas vēsturē: Pētniecības problēmas un uzdevumi. Ieskats jaunākajos atklājumos. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', A daļa, Nr. 1/2, 1998. 69.–75. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera dzīves un daiļrades liecības no Nānsenu ģimenes kolekcijas. No: Materiāli par kultūru Latvijā, sast. A. Rožkalne. Rīga: Zinātne, 2002. 100.–119. lpp. #Ābele, K. Jāņa Valtera pedagoģiskā darbība un teorētiskie uzskati Berlīnes posmā (1917–1932). No: Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas: rakstu krājums, sast. R. Kaminska. Rīga: Neputns, 2001. 112.–129. lpp. #Ābele, K. Jauni materiāli par Jāņa Valtera daiļradi: Gleznotāja darbu izstāde Ivonnas Veihertes galerijā. No: Materiāli par Latvijas kultūrvidi: Fakti un uztvere, sast. A. Rožkalne. Rīga : Zinātne, 2000. 90.–111. lpp. #Ābele, K. Jelgavas periods Jāņa Valtera daiļradē. Letonica, Nr. 1 (3), 1999. 25.–68. lpp. #Ābele, K. Nepazīstamais Jānis Valters: Dažas tuvplāna studijas topošai biogrāfijai. Studija, Nr. 3/4, 1998. 45.–55. lpp. #Ābele, K. “Peldētāji zēni” Jāņa Valtera glezniecībā. No: Latvijas māksla tuvplānos: rakstu krājums, sast. K. Ābele. Rīga: Neputns, 2003. 66.–77. lpp. #Ābele, K. Valters Jānis. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. Rīga: Preses nams, 2003. 4. sēj., 16.–18. lpp. #Ābele, K. Vom Impressionismus zur Moderne: Die Stilentwicklung Johann Walters zwischen 1900 und 1930. In: Studien zur Kunstgeschichte im Baltikum: Homburger Gespräche 1999–2001, hg. von L. O. Larsson, Kiel: M. C. A. Böckler-Stiftung, 2003. S. 87–110. #Jānis Valters: reprodukciju albums, sast. K. Sūniņš, teksta aut. M. Ivanovs. Rīga: Liesma, 1978, 167 lpp. #Kačalova, T. Jāņa Valtera pirmā uzstāšanās laikabiedru skatījumā. No: Latviešu tēlotāja māksla, Rīga: Liesma, 1970. 198.–205. lpp. #Kļaviņš, E. Jāņa Valtera uzskati par glezniecību gadsimtu mijā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, Nr. 4. 1983, 40.–49. lpp. #Lapiņš, A., Eglītis, A. Jānis Valters, Rīga: LVI, 1953. 70 lpp. #Prande, A. Jānis Valters. Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925. 313.–321. lpp. #Osis, J. und Wolter, H. Johannes Walter-Kurau und seine Schule, Verden an der Aller: Galerie Pro Art, [1997], 237 S. #Zierer, E. Objektive Wertgruppierung: Kunstmonographische Übersicht über das Werk von Walter-Kurau. Berlin: J. J. Ottens, [1930], 125 S. =Attēlu saraksts= #[[:image:Johans_Valters_foto.jpg‎|Johans Valters ap 1900. gadu]] #[[:image:Valters_Pie_ostas.jpg|Pie ostas (Zēni makšķernieki). 1894. Atrašanās vieta nezināma. No: Ilustrēts Žurnāls, Nr. 11, 1925, 314. lpp.]] #[[:image:Valters_Tirgus_Jegava.jpg|Tirgus Jelgavā. 1897. Audekls, eļļa. 154 x 230 cm. LNMM, inv. Nr. GL–105. Foto: N. Brasliņš]] #[[:image:Valters_Vakars.jpg|Vakars. N. v. 1898. Atrašanās vieta nezināma. No: Sējējs, Nr. 12, 1938 (ielīme)]] #[[:image:Valters_Barenite.jpg|Pavasaris (Bārenīte). 1907. Audekls, eļļa. 78 x 95 cm. LNMM, inv. Nr. GL–1307]] #[[:image:Valters_Piles.jpg|Pīles. 1898. Audekls, eļļa. 103 x 111 cm. LNMM, inv. Nr. GL–809. Foto: N. Brasliņš]] #[[:image:Valters_Mezs.jpg|Mežs (Rīta saule). Ap 1903. Audekls, eļļa. 101 x 82 cm. LNMM, inv. Nr. GL–634]] #[[:image:Valters_Virvju_vijeja_studija.jpg|Virvju vijējs. Studija. Ap 1899. Audekls, eļļa. 23,5 x 36,5. LNMM, inv. Nr. GL–3220]] #[[:image:Valters_Peldetaji_zeni.jpg|Peldētāji zēni. Ap 1900. Koks, eļļa. 36 x 45 cm. LNMM, inv. Nr. GL–115]] #[[:image:Valters_Pie_loga.jpg|Pie loga. Ap 1900. Audekls, eļļa. 58,5 x 70,5 cm. LNMM, inv. Nr. GL–346]] #[[:image:Valters_Sieviete_parka.jpg|Sieviete parkā. Ap 1904. Audekls, eļļa. 42 x 55 cm. LNMM, inv. Nr. GL–348]] #[[:image:Valters_Izrikojuma.jpg|Izrīkojumā. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. Privātīpašums. 23 x 32 cm]] #[[:image:Valters_Teatri.jpg|Teātrī. Ap 1910–1912. Kartons, eļļa. 21,5 x 22,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Stigu_kvartets.jpg|Stīgu kvartets. 1910. Kartons, eļļa. 22,5 x 25,5 cm. Privātīpašums]] #[[:image:Valters_Modelis.jpg|Modelis. 1915. Audekls, eļļa. 39 x 33,2 cm. LNMM, inv. Nr. GL–86]] #[[:image:Valters_Vinakalns_Mecingene.jpg|Vīnakalns Mecingenē. Ap 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 62 x 73 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3356]] #[[:image:Valters_Stumbri_un_lapotnes.jpg|Stumbri un lapotnes. 1925. Papīrs, kartons, eļļa. 73 x 62 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3355]] #[[:image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3361]] #[[:image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Audekls, kartons, eļļa. 76 x 86 cm. LNMM, inv. Nr. GL–3362]] #[[:image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. Audekls, eļļa. 85,2 x 100,3 cm. LNMM, Deivida Finna (''David Finn'', Ņujorka) dāvinājums]] <gallery> Image:Valters_Ekspresiva_klusa_daba.jpg|Ekspresīva klusā daba. Ap 1930. Image:Valters_Osta_Nindorfa.jpg|Osta Nīndorfā. 1927. Image:Valters_Ainava_ar_kokiem.jpg|Ainava ar kokiem. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Valters, Johans]] __NOEDITSECTION__ 0 2296 3150 2812 2009-05-12T16:00:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:Tillbergs_Leitiete.jpg|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880.g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев–Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. ==Neotradicionālisma nostiprināšanās== Dienesta laikā Tillberga mākslinieciskā darbība bija ierobežota, 1917. g. viņš nokļuva Petrogradā, kur nākamajā gadā piedalījās jaunās boļševiku varas organizētajā monunentālās propagandas plāna realizācijā, veidojot patētisku idealizētu ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekli (nav saglabājies), kurā neoklasisko plastiku pielāgoja plāna noteiktajai mērogu hipertrofijai. Pēc neilgā pasniedzēja darba Vitebskā (1918 – 1919) Tillbergs 1920. g. atgriezās Rīgā un nākamā gadā sāka vadīt Figurālās glezniecības meistardarbnīcu jaundibinātāja Mākslas akadēmijā, paliekot par tās vadītāju līdz 1932. g., turpinot pasniegšanu savā privātstudijā un izveidojot veselu sekotāju grupu jauno mākslinieku vidū, ko var apzīmēt par ˝Tillberga skolu˝. Iepriekšējā periodā nostiprinājusies Tillberga neotradicionālistiskā koncepcija un prakse būtiski nemainījās un nosacīja arī viņa pedagoģiskā darba metodes. Pat vēl vairāk - 1920. gadā organizēja (kopā ar R.Zariņu) t.s. kasparsoniādi (sk, Mākslas dzīve 1920 – 1930. gados) – akciju (izstāde, priekšlasījums), kuras uzdevums bija diskreditēt jaunos modernistus no ˝Rīgas grupas˝. Tillberga galvenais žanrs, tāpat kā agrāk bija gleznots portrets, lai gan viņš darinājis arī dažas figurālas stāj- un dekoratīvas kompozīcijas ar kara notikumu, etnogrāfiskiem, reliģiskiem sižetiem un vēsturiskiem tēliem, aktus, studijveidīgas ainavas, grafiskās ilustrācijas un karikatūras, pievērsies tēlniecībai un pat naudas dizainam. Portretos akadēmiski meistarīga modeļa fiziskā rakstura atveidošana sakausēta ar reprezentatīvu to izcēlumu un formāliem efektiem atbilstoši pieņemtai modeļu tipoloģijai: parasti akcentēti gaismēnas kontrasti vīriešu portretos, vienmērīgs formu modelējums un noapaļojums jaunāku sieviešu portretos. Saglabājas nosacītais vides raksturs (aksesuāri, kas veido stāstu par modeli vai to dekorē, mākoņainas debesis un parka zaļums angļu 18. gs. portreta stilā). 1920. gados saglabājas arī tradīcija gleznot neoromantiskus bohēmisku klaidoņu tēlus žanrisku portretu formā (˝Ģitārists˝, 1925, ˝Čigāniete˝, 1926, abi LNMM). Tēlojuma un formveides līdzekļi variējas pieņemtās metodoloģijas robežās: citkārt aprakstoša detalizācija, plastisko formu nogludinājums, citkārt demonstratīvi plašs, virtuozs triepiens, pat impresionistisks kompozīcijas fragmentārisms (˝Pašportrets˝, 1927, LNMM), izmantojot gan eļļas, gan citkārt pasteļa tehniku. Kompozicionālais lakonisms nezūd, ar to sabalsojas apzināta nosliece lietot ierobežotu krāsu gammu, fiksējot gan priekšmetiski lokālos toņus, gan sasniedzot dekoratīvistiskus efektus. Modeļu sociālā piederība ir dažāda: Tillbergs atveidoja gan kultūras ļaudis, gan pilsoniskās aprindas, citkārt politiķus, gan intīmajam lokam piederīgos. Latvijas mākslas vēsturē kanoniski izcelti ir ˝Aktiera Kristapa Lindes portrets˝(1923, LNMM), ˝Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets˝(1925, LNMM), ˝Mākslinieka mātes portrets˝(1926, LNMM). Daudzo salonisko portretu uzskatāms paraugs ir ˝Mākslinieka kundzes portrets˝(1934, LNMM). ==Vēlīnais periods un Tillberga skola== Pirmajā padomju okupācijas gadā Tillbergs mēģināja pielāgoties jaunajai politiskajai situācijai (˝Josifa Staļina portrets˝, 1941, nav saglabājies), nacistu okupācijas gados turpināja 1930. gadu praksi (˝Profesora Paula Stradiņa portrets˝, 1943, privātkolekcija). Otrreizējā ilgstošā padomju okupācijas periodā Tillbergs atgriezās pie pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā (1947 – 1957) un bez īpašiem sava stila pārveidojumiem iekļāvās vietējai mākslas pasaulei uzspiestā sociālistiskā reālisma tematiskajos un formālos rāmjos, darinot gan reprezentatīvos portretus (˝Režisora Eduarda Smiļģa portrets˝, 1949, LNMM), gan pievēršoties oficiāli aprobētām vēsturiskām tēmām (˝Markss un Engelss, sastādot Komunistisko manifestu˝, 1947, ˝Kaugurieši˝, 1957, abi LNMM). Privātam pasūtītājam viņš atļāvās arī uzgleznot politisko represiju ainu (˝Dodas tālā braucienā˝, 1962, LNMM). Saglabājās žanru un tehniku diapazona plašums (gleznotas arī klusās dabas un ainavas, zīmētas skices un ilustrācijas, veidoti kapa pieminekļi), tāpat kā tēlojuma objektu tipoloģijai pielāgotā formveide (˝Pašportrets˝, 1951, LNMM). Tillbergs mirst 1972. g. Viņam bija ievērojam loma racionalizēta akadēmisma ieviešanai mākslas pedagoģijā. Tā tēlojuma metodes bija sākotnēji apguvuši Rīgas mākslas skolā arī nākamie modernisti (Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns), vēlākos posmos daudzi Latvijas gleznotāji (pazīstamākie Oto Pladers, Jēkabs Bīne, Augusts Annuss, Ērika Romane). Tai pat laikā Tillberga mācību metodes varēja izraisīt arī negatīvu reakciju un viņa skolnieku aiziešanu no darbnīcas (spilgtākais piemērs - Kārļa Neiļa protests 1929. g.). =Mantojums= Tillberga darbi glabājas Rīgā Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas komponistu savienībā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Latvija Vēstures arhīvā, Sanktpēterburgā Mākslas akadēmijas un Valsts Krievu mākslas muzejos, privātkolekcijās. <div align="right">E.Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Leitiete.jpg|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 6 1749 3151 1918 2009-05-12T16:03:24Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tilbergs Zens ar pertiki.jpg]]" versija: Zēns ar pērtiķi. 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Zēns ar pērtiķi. 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM 3152 3151 2009-05-12T16:10:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Zēns ar pērtiķi. 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1753 3153 1922 2009-05-12T16:10:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Māsas portrets. 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2443 3154 2009-05-12T16:15:53Z Admins 4 Tilbergs J. R. Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. (Nav saglabājies). wikitext text/x-wiki Tilbergs J. R. Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. (Nav saglabājies). 3156 3154 2009-05-12T16:19:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. (Nav saglabājies). 6 2444 3155 2009-05-12T16:19:43Z Admins 4 Tillbergs J. R. Pašportrets. 1927. Audekls, eļļa, 77 x 76. LNMM. wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Pašportrets. 1927. Audekls, eļļa, 77 x 76. LNMM. 6 2445 3157 2009-05-12T16:25:11Z Admins 4 Tillbergs J. R. Aktiera Kristapa Lindes portrets. 1923. Audekls, eļļa, 157 x 133,5. LNMM. wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Aktiera Kristapa Lindes portrets. 1923. Audekls, eļļa, 157 x 133,5. LNMM. 0 2296 3158 3150 2009-05-12T16:26:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:Tillbergs_Leitiete.jpg|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880.g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев–Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. ==Neotradicionālisma nostiprināšanās== Dienesta laikā Tillberga mākslinieciskā darbība bija ierobežota, 1917. g. viņš nokļuva Petrogradā, kur nākamajā gadā piedalījās jaunās boļševiku varas organizētajā monunentālās propagandas plāna realizācijā, veidojot patētisku idealizētu ukraiņu dzejnieka Tarasa Ševčenko pieminekli (nav saglabājies), kurā neoklasisko plastiku pielāgoja plāna noteiktajai mērogu hipertrofijai. Pēc neilgā pasniedzēja darba Vitebskā (1918 – 1919) Tillbergs 1920. g. atgriezās Rīgā un nākamā gadā sāka vadīt Figurālās glezniecības meistardarbnīcu jaundibinātāja Mākslas akadēmijā, paliekot par tās vadītāju līdz 1932. g., turpinot pasniegšanu savā privātstudijā un izveidojot veselu sekotāju grupu jauno mākslinieku vidū, ko var apzīmēt par ˝Tillberga skolu˝. Iepriekšējā periodā nostiprinājusies Tillberga neotradicionālistiskā koncepcija un prakse būtiski nemainījās un nosacīja arī viņa pedagoģiskā darba metodes. Pat vēl vairāk - 1920. gadā organizēja (kopā ar R.Zariņu) t.s. kasparsoniādi (sk, Mākslas dzīve 1920 – 1930. gados) – akciju (izstāde, priekšlasījums), kuras uzdevums bija diskreditēt jaunos modernistus no ˝Rīgas grupas˝. Tillberga galvenais žanrs, tāpat kā agrāk bija gleznots portrets, lai gan viņš darinājis arī dažas figurālas stāj- un dekoratīvas kompozīcijas ar kara notikumu, etnogrāfiskiem, reliģiskiem sižetiem un vēsturiskiem tēliem, aktus, studijveidīgas ainavas, grafiskās ilustrācijas un karikatūras, pievērsies tēlniecībai un pat naudas dizainam. Portretos akadēmiski meistarīga modeļa fiziskā rakstura atveidošana sakausēta ar reprezentatīvu to izcēlumu un formāliem efektiem atbilstoši pieņemtai modeļu tipoloģijai: parasti akcentēti gaismēnas kontrasti vīriešu portretos, vienmērīgs formu modelējums un noapaļojums jaunāku sieviešu portretos. Saglabājas nosacītais vides raksturs (aksesuāri, kas veido stāstu par modeli vai to dekorē, mākoņainas debesis un parka zaļums angļu 18. gs. portreta stilā). 1920. gados saglabājas arī tradīcija gleznot neoromantiskus bohēmisku klaidoņu tēlus žanrisku portretu formā (˝Ģitārists˝, 1925, ˝Čigāniete˝, 1926, abi LNMM). Tēlojuma un formveides līdzekļi variējas pieņemtās metodoloģijas robežās: citkārt aprakstoša detalizācija, plastisko formu nogludinājums, citkārt demonstratīvi plašs, virtuozs triepiens, pat impresionistisks kompozīcijas fragmentārisms (˝Pašportrets˝, 1927, LNMM), izmantojot gan eļļas, gan citkārt pasteļa tehniku. Kompozicionālais lakonisms nezūd, ar to sabalsojas apzināta nosliece lietot ierobežotu krāsu gammu, fiksējot gan priekšmetiski lokālos toņus, gan sasniedzot dekoratīvistiskus efektus. Modeļu sociālā piederība ir dažāda: Tillbergs atveidoja gan kultūras ļaudis, gan pilsoniskās aprindas, citkārt politiķus, gan intīmajam lokam piederīgos. Latvijas mākslas vēsturē kanoniski izcelti ir ˝Aktiera Kristapa Lindes portrets˝(1923, LNMM), ˝Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets˝(1925, LNMM), ˝Mākslinieka mātes portrets˝(1926, LNMM). Daudzo salonisko portretu uzskatāms paraugs ir ˝Mākslinieka kundzes portrets˝(1934, LNMM). ==Vēlīnais periods un Tillberga skola== Pirmajā padomju okupācijas gadā Tillbergs mēģināja pielāgoties jaunajai politiskajai situācijai (˝Josifa Staļina portrets˝, 1941, nav saglabājies), nacistu okupācijas gados turpināja 1930. gadu praksi (˝Profesora Paula Stradiņa portrets˝, 1943, privātkolekcija). Otrreizējā ilgstošā padomju okupācijas periodā Tillbergs atgriezās pie pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā (1947 – 1957) un bez īpašiem sava stila pārveidojumiem iekļāvās vietējai mākslas pasaulei uzspiestā sociālistiskā reālisma tematiskajos un formālos rāmjos, darinot gan reprezentatīvos portretus (˝Režisora Eduarda Smiļģa portrets˝, 1949, LNMM), gan pievēršoties oficiāli aprobētām vēsturiskām tēmām (˝Markss un Engelss, sastādot Komunistisko manifestu˝, 1947, ˝Kaugurieši˝, 1957, abi LNMM). Privātam pasūtītājam viņš atļāvās arī uzgleznot politisko represiju ainu (˝Dodas tālā braucienā˝, 1962, LNMM). Saglabājās žanru un tehniku diapazona plašums (gleznotas arī klusās dabas un ainavas, zīmētas skices un ilustrācijas, veidoti kapa pieminekļi), tāpat kā tēlojuma objektu tipoloģijai pielāgotā formveide (˝Pašportrets˝, 1951, LNMM). Tillbergs mirst 1972. g. Viņam bija ievērojam loma racionalizēta akadēmisma ieviešanai mākslas pedagoģijā. Tā tēlojuma metodes bija sākotnēji apguvuši Rīgas mākslas skolā arī nākamie modernisti (Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns), vēlākos posmos daudzi Latvijas gleznotāji (pazīstamākie Oto Pladers, Jēkabs Bīne, Augusts Annuss, Ērika Romane). Tai pat laikā Tillberga mācību metodes varēja izraisīt arī negatīvu reakciju un viņa skolnieku aiziešanu no darbnīcas (spilgtākais piemērs - Kārļa Neiļa protests 1929. g.). =Mantojums= Tillberga darbi glabājas Rīgā Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas komponistu savienībā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Latvija Vēstures arhīvā, Sanktpēterburgā Mākslas akadēmijas un Valsts Krievu mākslas muzejos, privātkolekcijās. <div align="right">E.Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Leitiete.jpg|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. # [[:image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919.]] (Nav saglabājies). # [[:image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1927. Audekls, eļļa, 77 x 76. LNMM. # [[:image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets]]. 1923. Audekls, eļļa, 157 x 133,5. LNMM. <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. Image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. Image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1927. Image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets. 1923. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 3166 3158 2009-05-13T12:40:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:Tillbergs_Leitiete.jpg|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880.g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев–Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. ==Neotradicionālisma nostiprināšanās== Dienesta laikā Tillberga mākslinieciskā darbība bija ierobežota, 1917. g. viņš nokļuva Petrogradā, kur nākamajā gadā piedalījās jaunās boļševiku varas organizētajā monunentālās propagandas plāna realizācijā, veidojot patētisku idealizētu ukraiņu dzejnieka [[:image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko pieminekli]] (nav saglabājies), kurā neoklasisko plastiku pielāgoja plāna noteiktajai mērogu hipertrofijai. Pēc neilgā pasniedzēja darba Vitebskā (1918 – 1919) Tillbergs 1920. g. atgriezās Rīgā un nākamā gadā sāka vadīt Figurālās glezniecības meistardarbnīcu jaundibinātāja Mākslas akadēmijā, paliekot par tās vadītāju līdz 1932. g., turpinot pasniegšanu savā privātstudijā un izveidojot veselu sekotāju grupu jauno mākslinieku vidū, ko var apzīmēt par ˝Tillberga skolu˝. Iepriekšējā periodā nostiprinājusies Tillberga neotradicionālistiskā koncepcija un prakse būtiski nemainījās un nosacīja arī viņa pedagoģiskā darba metodes. Pat vēl vairāk - 1920. gadā organizēja (kopā ar R.Zariņu) t.s. kasparsoniādi (sk, Mākslas dzīve 1920 – 1930. gados) – akciju (izstāde, priekšlasījums), kuras uzdevums bija diskreditēt jaunos modernistus no ˝Rīgas grupas˝. Tillberga galvenais žanrs, tāpat kā agrāk bija gleznots portrets, lai gan viņš darinājis arī dažas figurālas stāj- un dekoratīvas kompozīcijas ar kara notikumu, etnogrāfiskiem, reliģiskiem sižetiem un vēsturiskiem tēliem, aktus, studijveidīgas ainavas, grafiskās ilustrācijas un karikatūras, pievērsies tēlniecībai un pat naudas dizainam. Portretos akadēmiski meistarīga modeļa fiziskā rakstura atveidošana sakausēta ar reprezentatīvu to izcēlumu un formāliem efektiem atbilstoši pieņemtai modeļu tipoloģijai: parasti akcentēti gaismēnas kontrasti vīriešu portretos, vienmērīgs formu modelējums un noapaļojums jaunāku sieviešu portretos. Saglabājas nosacītais vides raksturs (aksesuāri, kas veido stāstu par modeli vai to dekorē, mākoņainas debesis un parka zaļums angļu 18. gs. portreta stilā). 1920. gados saglabājas arī tradīcija gleznot neoromantiskus bohēmisku klaidoņu tēlus žanrisku portretu formā (˝Ģitārists˝, 1925, ˝Čigāniete˝, 1926, abi LNMM). Tēlojuma un formveides līdzekļi variējas pieņemtās metodoloģijas robežās: citkārt aprakstoša detalizācija, plastisko formu nogludinājums, citkārt demonstratīvi plašs, virtuozs triepiens, pat impresionistisks kompozīcijas fragmentārisms ([[:image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|˝Pašportrets˝]], 1927, LNMM), izmantojot gan eļļas, gan citkārt pasteļa tehniku. Kompozicionālais lakonisms nezūd, ar to sabalsojas apzināta nosliece lietot ierobežotu krāsu gammu, fiksējot gan priekšmetiski lokālos toņus, gan sasniedzot dekoratīvistiskus efektus. Modeļu sociālā piederība ir dažāda: Tillbergs atveidoja gan kultūras ļaudis, gan pilsoniskās aprindas, citkārt politiķus, gan intīmajam lokam piederīgos. Latvijas mākslas vēsturē kanoniski izcelti ir [[:image:Tillbergs_Linde.jpg|˝Aktiera Kristapa Lindes portrets˝]](1923, LNMM), [[:image:Tillbergs-Rainis.jpg|˝Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets˝]](1925, LNMM), [[:image:Tillbergs-Mate.jpg|˝Mākslinieka mātes portrets˝]](1926, LNMM). Daudzo salonisko portretu uzskatāms paraugs ir [[:image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|˝Mākslinieka kundzes portrets˝]](1934, LNMM). ==Vēlīnais periods un Tillberga skola== Pirmajā padomju okupācijas gadā Tillbergs mēģināja pielāgoties jaunajai politiskajai situācijai (˝Josifa Staļina portrets˝, 1941, nav saglabājies), nacistu okupācijas gados turpināja 1930. gadu praksi (˝Profesora Paula Stradiņa portrets˝, 1943, privātkolekcija). Otrreizējā ilgstošā padomju okupācijas periodā Tillbergs atgriezās pie pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā (1947 – 1957) un bez īpašiem sava stila pārveidojumiem iekļāvās vietējai mākslas pasaulei uzspiestā sociālistiskā reālisma tematiskajos un formālos rāmjos, darinot gan reprezentatīvos portretus ({:image:Tilbergs-Smilgis.jpg|˝Režisora Eduarda Smiļģa portrets˝]], 1949, LNMM), gan pievēršoties oficiāli aprobētām vēsturiskām tēmām (˝Markss un Engelss, sastādot Komunistisko manifestu˝, 1947, [[:image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|˝Kaugurieši˝]], 1957, abi LNMM). Privātam pasūtītājam viņš atļāvās arī uzgleznot politisko represiju ainu (˝Dodas tālā braucienā˝, 1962, LNMM). Saglabājās žanru un tehniku diapazona plašums (gleznotas arī klusās dabas un ainavas, zīmētas skices un ilustrācijas, veidoti kapa pieminekļi), tāpat kā tēlojuma objektu tipoloģijai pielāgotā formveide ([[:image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|˝Pašportrets˝]], 1951, LNMM). Tillbergs mirst 1972. g. Viņam bija ievērojam loma racionalizēta akadēmisma ieviešanai mākslas pedagoģijā. Tā tēlojuma metodes bija sākotnēji apguvuši Rīgas mākslas skolā arī nākamie modernisti (Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns), vēlākos posmos daudzi Latvijas gleznotāji (pazīstamākie Oto Pladers, Jēkabs Bīne, Augusts Annuss, Ērika Romane). Tai pat laikā Tillberga mācību metodes varēja izraisīt arī negatīvu reakciju un viņa skolnieku aiziešanu no darbnīcas (spilgtākais piemērs - Kārļa Neiļa protests 1929. g.). =Mantojums= Tillberga darbi glabājas Rīgā Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas komponistu savienībā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Latvija Vēstures arhīvā, Sanktpēterburgā Mākslas akadēmijas un Valsts Krievu mākslas muzejos, privātkolekcijās. <div align="right">E.Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Leitiete.jpg|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. # [[:image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919.]] (Nav saglabājies). # [[:image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1927. Audekls, eļļa, 77 x 76. LNMM. # [[:image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets]]. 1923. Audekls, eļļa, 157 x 133,5. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Rainis.jpg|Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets.]] 1925. Audekls, eļļa, 142 x 110. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Mate.jpg|Mākslinieka mātes portrets.]] 1926. Audekls, eļļa, 82,5 x 68,5. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka kundzes portrets.]] 1934. Audekls, eļļa, 205 x 130. LNMM. # [[:image:Tilbergs-Smilgis.jpg|Režisora Eduarda Smiļģa portrets.]] 1949. Audekls, eļļa, 110 x 90. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|Kaugurieši.]] 1957. Audekls, eļļa, 215 x 302, LNMM. # [[:image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|Pašportrets.]] 1951. Audekls, eļļa, 46 x 36. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. Image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. Image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1927. Image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets. 1923. Image:Tillbergs-Rainis.jpg|Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets. 1925. Image:Tillbergs-Mate.jpg|Mākslinieka mātes portrets. 1926. Image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka kundzes portrets. 1934. Image:Tilbergs-Smilgis.jpg|Režisora Eduarda Smiļģa portrets. 1949. Image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|Kaugurieši. 1957. Image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|Pašportrets. 1951. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 3167 3166 2009-05-13T12:42:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|thumb|Jānis Roberts Tillbergs. Fotoportrets. Ap 1913.]] [[Image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|thumb|Māsas portrets. 1902.]] [[Image:Tillbergs_Leitiete.jpg|thumb|Leitiete (Aetatis 48). 1908.]] [[Image:Tillbergs_Pieta.jpg|thumb|Pietà (Strādnieka bēres). 1909.]] [[Image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|thumb|Tūristi Rīgā. 1907.]] [[Image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|thumb|Rūdolfs Blaumanis. 1906.]] [[Image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|thumb|Pētera Sniķera portrets. 1912.]] Gleznotājs un grafiķis (epizodiski tēlnieks) '''Jānis Roberts Tillbergs''' (1880.2.VII—1972.7.XI) — izteiktākais tradicionālistiskās reakcijas paudējs impresionistiskās un jūgendstila mākslas dominēšanas periodā (sk. vispārīgs perioda raksturojums), galvenais jaunā akadēmisma ieviesējs Latvijas mākslas pedagoģijā. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un iespaidi== Tillbergs dzimis 1880.g. Rīgā dzelzceļnieka ģimenē. Interese par tēlotāju mākslu radusies, mācoties Rīgas pilsētas reālskolā (1892—1898). Pēc tās pabeigšanas, strādājot peļņas darbu, Tillbergs apmeklēja Rīgas amatniecības skolas vakara kursus, kur mācījās zīmēšanu pie B.Borherta un veidošanu pie A.Folca. 1900.g. viņš aizbrauca uz Sanktpēterburgu un papildinājās L.Dmitrijeva–Kavkazska (''Лев Дмитриев–Кавказский'') studijā. 1901.g. tika uzņemts Mākslas akadēmijā un studēja tur līdz 1909.g. Sākotnējā studiju periodā Tillbergu, kā viņš vēlāk norādīja, vairāk nekā citi pedagogi ietekmēja J.Cionglinskis (''Jan Ciąglinski''). No 1904.g. Tillbergs bija D.Kardovska (''Дмитрий Кардовский'') meistardarbnīcas audzēknis. Kardovska ietekmi jāuzskata par izšķirošo faktoru mākslinieka veidošanās procesā. Pie Kardovska viņš apguva racionālistiski modernizēta akadēmiska attēlojuma metodi (realitātes atveidojumu, pamatojoties priekšmetu struktūrā, kas iztēlojama kā abstraktu ķermeņu konstruēšana telpā, bet saskaņā ar konkrētā apgaismojuma apstākļiem). Šo metodi Tillbergs vēlāk izmantoja savā pedagoga darbā. 1905.—1906.g., kad revolucionāro nemieru laikā studijas akadēmijā tika pārtrauktas, Tillbergs apceļoja Rietumeiropas pilsētas un ilgāk uzturējās Parīzē, kur apmeklēja Žaka Emīla Blanša (''Jacques-Emile Blanche'') darbnīcu, iepazinās ar muzeju ekspozīcijām. Šai laikā un vēlāk viņu interesēja laikabiedri - starptautiski populārie un virtuozie reprezentatīvā portreta meistari – Anderss Corns, Džons Sārdžents (''John Sargent''), Džeimss Vistlers (''James Whistler''), Lionello Balestriēri (''Lionello Balestrieri''), no vecmeistariem – britu 18. gs. beigu, 19. gs. sākuma portretisti (Džošua Reinoldss, Tomass Geinsboro, Henrijs Reberns)(''Joshua Reynolds, Thomas Gainsborough, Henry Raeburn''). Kā liecina Tillberga studiju laika un vēlākie darbi, viņš guva ierosinājumus vēl no citiem sava laika māksliniekiem un vecmeistariem. ==Studiju posma darbi== Studiju sākuma posmā Tillbergs apguva impresionistisko gleznošanas metodi. Vasarās dzimtenē viņš darināja plenēriskas studijas (“Tirgus skats Bauskā”, 1903, atrašanās vieta nezināma). Portretiskos darbos izmantoja atsevišķa triepiena tehniku, atveidoja statiskos modeļus kā plenēra vides daļu (“Sievietes galvas studija”, 1904, Latvijas Mākslinieku savienības muzejs Rīgā). 1902.g. [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|“Māsas portretā”]] (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk — LNMM) impresionisms saistīts ar dekoratīvistisku krāsu laukumu attiecinājumu un jūgendstila ritmu figūras siluetā. Studiju beigu posmā jūgendstila dekoratīvisms savienojas ar izteiktu orientāciju uz vecmeistaru tradīcijām. Meistarbnīcā iegūtās spējas akcentēt apjomu plastiku, izmantojot nosacītu gaismēnu un kolorītu, sintezējās ar kontūru plūdenu stilizējošu viļņveidību un laukumu apvienojumiem. Kardovska darbnīcā gleznoto skarbi reālistisku pusmūža sievietes portretu (“Leitiete (Aetatis 48)”, 1908, atrašanās vieta nezināma) Tillbergs papildināja ar latīniskiem uzrakstiem; diplomdarbā ([[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|“Pietà (Strādnieka bēres)”]], 1909, LNMM) sociālo tēmu interpretēja kā tradicionālu (neobarokālu) bībelisku kompozīciju. Studiju gados Tillbergs darināja grafiskas ilustrācijas un karikatūras latviešu un Sanktpēterburgas presē, aktīvi piedalījās žurnāla “Svari” izdošanā (1906—1907), izceļoties ar sociāli un politiski asām satīrām ([[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|“Tūristi Rīgā”]], 1907) un meistarīgiem kultūras darbinieku šaržiem ([[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|“Rūdolfs Blaumanis”]], 1906). ==Agrais darbības periods== Pabeidzis studijas, Tillbergs turpināja darboties gan Pēterburgā, gan dzimtenē un 1911.g. pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, kļūstot par Rīgas mākslas skolas pasniedzēju. Blakus tam bija darbīgs lokālās mākslas dzīves veidotājs, piedalījās Latviešu mākslas veicināšanas biedrības dibināšanā 1910.g., pirmās un nākamo latviešu mākslinieku izstāžu organizēšanā. Kā mākslinieks Tillbergs specializējās portreta žanrā un laikā līdz Pirmajam pasaules karam svārstījās starp impresionistisku reālismu ([[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|“Pētera Sniķera portrets”]], 1912, LNMM; “Olgas Tillbergas–Jasinskas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma), postimpresionistisku dekoratīvismu ([[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|“Māsas portrets”]], 1914, LNMM) un vecmeistaru stilizācijām — gan angļu 18.gs. portreta skolas ([[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|“Meitene zilā”]], 1910, atrašanās vieta nezināma), gan itāļu renesanses ([[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|“Sievietes portrets”]], ne vēlāk par 1914, atrašanās vieta nezināma) tradīcijās. Konvencionālos pasūtījuma portretos Tillbergs sāka izmantot salonisku tēlu idealizāciju un reprezentāciju, kas vēlāk tika pamatota ar “portreta kultūras” jēdzienu (modeļa interpretācija, kas izceļ gan tā raksturu, gan skaistumu, formālo līdzekļu piemērošana noteiktai modeļu tipoloģijai). Salonisma efektu mazināja Tillbergam individuāli raksturīgs kompozicionālais lakonisms (“Augustes Bergas portrets”, 1913, atrašanās vieta nezināma). Ar psiholoģiskā aspektā optimistiskajiem portretu tēliem (“Olgas Strekunovas portrets”, 1914, privātkolekcija) kontrastē melanholiski apcerīgais [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|“Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets”]] (1914—1915, LNMM), kas izceļas ar sarežģītu ikonogrāfisko un formālo struktūru (stāstošas kompozīcijas, psiholoģiskas noskaņas, neoklasiskas plastikas un neobarokālas gaismēnas savienojums). Līdzās citiem tālaika Tillberga darbiem ikonogrāfiski oriģināls ir neoromantiskais klaidoņa tēls uz ekspresīvi traktētas industriālas pilsētas fona ([[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|“Zēns ar pērtiķi”]], 1912, LNMM). Epizodiski mākslinieks pievērsās sadzīves ainām, kuras gan nav saglabājušās. No tālaika ainavām pieminama panorāmiski un detalizēti atveidotā Rīgas osta (“Rīga”, 1912, LNMM). Kā grafiķis Tillbergs šajos gados visvairāk atklājās vairākos akadēmiski meistarīgos zīmējumos un dekoratīvistiski stilizētās [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|ilustrācijās A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”]] (1913). Tillberga agrais darbības periods noslēdzās Pirmā pasaules kara gados, kad viņa Rīgā nostabilizējusies dzīves kārtība izjuka un 1915. gadā viņš sāka kalpot armijas Sarkanajā Krustā. ==Neotradicionālisma nostiprināšanās== Dienesta laikā Tillberga mākslinieciskā darbība bija ierobežota, 1917. g. viņš nokļuva Petrogradā, kur nākamajā gadā piedalījās jaunās boļševiku varas organizētajā monunentālās propagandas plāna realizācijā, veidojot patētisku idealizētu ukraiņu dzejnieka [[:image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko pieminekli]] (nav saglabājies), kurā neoklasisko plastiku pielāgoja plāna noteiktajai mērogu hipertrofijai. Pēc neilgā pasniedzēja darba Vitebskā (1918 – 1919) Tillbergs 1920. g. atgriezās Rīgā un nākamā gadā sāka vadīt Figurālās glezniecības meistardarbnīcu jaundibinātāja Mākslas akadēmijā, paliekot par tās vadītāju līdz 1932. g., turpinot pasniegšanu savā privātstudijā un izveidojot veselu sekotāju grupu jauno mākslinieku vidū, ko var apzīmēt par ˝Tillberga skolu˝. Iepriekšējā periodā nostiprinājusies Tillberga neotradicionālistiskā koncepcija un prakse būtiski nemainījās un nosacīja arī viņa pedagoģiskā darba metodes. Pat vēl vairāk - 1920. gadā organizēja (kopā ar R.Zariņu) t.s. kasparsoniādi (sk, Mākslas dzīve 1920 – 1930. gados) – akciju (izstāde, priekšlasījums), kuras uzdevums bija diskreditēt jaunos modernistus no ˝Rīgas grupas˝. Tillberga galvenais žanrs, tāpat kā agrāk bija gleznots portrets, lai gan viņš darinājis arī dažas figurālas stāj- un dekoratīvas kompozīcijas ar kara notikumu, etnogrāfiskiem, reliģiskiem sižetiem un vēsturiskiem tēliem, aktus, studijveidīgas ainavas, grafiskās ilustrācijas un karikatūras, pievērsies tēlniecībai un pat naudas dizainam. Portretos akadēmiski meistarīga modeļa fiziskā rakstura atveidošana sakausēta ar reprezentatīvu to izcēlumu un formāliem efektiem atbilstoši pieņemtai modeļu tipoloģijai: parasti akcentēti gaismēnas kontrasti vīriešu portretos, vienmērīgs formu modelējums un noapaļojums jaunāku sieviešu portretos. Saglabājas nosacītais vides raksturs (aksesuāri, kas veido stāstu par modeli vai to dekorē, mākoņainas debesis un parka zaļums angļu 18. gs. portreta stilā). 1920. gados saglabājas arī tradīcija gleznot neoromantiskus bohēmisku klaidoņu tēlus žanrisku portretu formā (˝Ģitārists˝, 1925, ˝Čigāniete˝, 1926, abi LNMM). Tēlojuma un formveides līdzekļi variējas pieņemtās metodoloģijas robežās: citkārt aprakstoša detalizācija, plastisko formu nogludinājums, citkārt demonstratīvi plašs, virtuozs triepiens, pat impresionistisks kompozīcijas fragmentārisms ([[:image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|˝Pašportrets˝]], 1927, LNMM), izmantojot gan eļļas, gan citkārt pasteļa tehniku. Kompozicionālais lakonisms nezūd, ar to sabalsojas apzināta nosliece lietot ierobežotu krāsu gammu, fiksējot gan priekšmetiski lokālos toņus, gan sasniedzot dekoratīvistiskus efektus. Modeļu sociālā piederība ir dažāda: Tillbergs atveidoja gan kultūras ļaudis, gan pilsoniskās aprindas, citkārt politiķus, gan intīmajam lokam piederīgos. Latvijas mākslas vēsturē kanoniski izcelti ir [[:image:Tillbergs_Linde.jpg|˝Aktiera Kristapa Lindes portrets˝]](1923, LNMM), [[:image:Tillbergs-Rainis.jpg|˝Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets˝]](1925, LNMM), [[:image:Tillbergs-Mate.jpg|˝Mākslinieka mātes portrets˝]](1926, LNMM). Daudzo salonisko portretu uzskatāms paraugs ir [[:image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|˝Mākslinieka kundzes portrets˝]](1934, LNMM). ==Vēlīnais periods un Tillberga skola== Pirmajā padomju okupācijas gadā Tillbergs mēģināja pielāgoties jaunajai politiskajai situācijai (˝Josifa Staļina portrets˝, 1941, nav saglabājies), nacistu okupācijas gados turpināja 1930. gadu praksi (˝Profesora Paula Stradiņa portrets˝, 1943, privātkolekcija). Otrreizējā ilgstošā padomju okupācijas periodā Tillbergs atgriezās pie pasniedzēja darba Mākslas akadēmijā (1947 – 1957) un bez īpašiem sava stila pārveidojumiem iekļāvās vietējai mākslas pasaulei uzspiestā sociālistiskā reālisma tematiskajos un formālos rāmjos, darinot gan reprezentatīvos portretus ({:image:Tilbergs-Smilgis.jpg|˝Režisora Eduarda Smiļģa portrets˝]], 1949, LNMM), gan pievēršoties oficiāli aprobētām vēsturiskām tēmām (˝Markss un Engelss, sastādot Komunistisko manifestu˝, 1947, [[:image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|˝Kaugurieši˝]], 1957, abi LNMM). Privātam pasūtītājam viņš atļāvās arī uzgleznot politisko represiju ainu (˝Dodas tālā braucienā˝, 1962, LNMM). Saglabājās žanru un tehniku diapazona plašums (gleznotas arī klusās dabas un ainavas, zīmētas skices un ilustrācijas, veidoti kapa pieminekļi), tāpat kā tēlojuma objektu tipoloģijai pielāgotā formveide ([[:image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|˝Pašportrets˝]], 1951, LNMM). Tillbergs mirst 1972. g. Viņam bija ievērojam loma racionalizēta akadēmisma ieviešanai mākslas pedagoģijā. Tā tēlojuma metodes bija sākotnēji apguvuši Rīgas mākslas skolā arī nākamie modernisti (Jēkabs Kazaks, Voldemārs Tone, Konrāds Ubāns), vēlākos posmos daudzi Latvijas gleznotāji (pazīstamākie Oto Pladers, Jēkabs Bīne, Augusts Annuss, Ērika Romane). Tai pat laikā Tillberga mācību metodes varēja izraisīt arī negatīvu reakciju un viņa skolnieku aiziešanu no darbnīcas (spilgtākais piemērs - Kārļa Neiļa protests 1929. g.). =Mantojums= Tillberga darbi glabājas Rīgā Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas komponistu savienībā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Tukuma muzejā, Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Latvija Vēstures arhīvā, Sanktpēterburgā Mākslas akadēmijas un Valsts Krievu mākslas muzejos, privātkolekcijās. <div align="right">E.Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Brancis, M. ''Jānis Roberts Tillbergs''. Rīga, 1996. #''J. R. Tillbergs'' : albums. Teksta autors J.Baga. Rīga, 1959. #Prande, A. Prof. Jānis Roberts Tillbergs. ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.12, 1926, 377.—388.lpp. #Zemzaris, U. No spīvas zīles. ''Māksla'', Nr.2, 1970, 12.—13.lpp. #Сидорова, В. ''Я. Тильберг''. Москва, 1952. =Attēlu saraksts= # [[:image:Tillbergs_fotoportrets.jpg|Jānis Roberts Tillbergs]]. Fotoportrets. Ap 1913. # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1902.jpg|Māsas portrets.]] 1902. Audekls, saplāksnis, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tillbergs_Leitiete.jpg|Leitiete (Aetatis 48).]] 1908. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Pieta.jpg|Pietà (Strādnieka bēres).]] 1909. Audekls, eļļa, 210 x 280 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Turisti_Riga.jpg|Tūristi Rīgā. (''Svari'']], Nr.7, 1907. Vāks.) # [[:image:Tillbergs_Blaumana_sarzs.jpg|Rūdolfs Blaumanis. (''Svari'']], Nr.2, 1906, 19.lpp.) # [[:image:Tillbergs_Snikera_portrets.jpg|Pētera Sniķera portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 72 x 56 cm. LNMM # [[:image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets.]] 1914. Audekls, eļļa, 162,5 x 81 cm. LNMM # [[:image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā.]] 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets.]] Ne vēlāk par 1914. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets.]] 1914—1915. Audekls, eļļa, 81 x 107,8 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi.]] 1912. Audekls, eļļa, 66,5 x 53 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”.]] 1913. # [[:image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919.]] (Nav saglabājies). # [[:image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1927. Audekls, eļļa, 77 x 76. LNMM. # [[:image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets]]. 1923. Audekls, eļļa, 157 x 133,5. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Rainis.jpg|Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets.]] 1925. Audekls, eļļa, 142 x 110. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Mate.jpg|Mākslinieka mātes portrets.]] 1926. Audekls, eļļa, 82,5 x 68,5. LNMM. # [[:image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka kundzes portrets.]] 1934. Audekls, eļļa, 205 x 130. LNMM. # [[:image:Tilbergs-Smilgis.jpg|Režisora Eduarda Smiļģa portrets.]] 1949. Audekls, eļļa, 110 x 90. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|Kaugurieši.]] 1957. Audekls, eļļa, 215 x 302, LNMM. # [[:image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|Pašportrets.]] 1951. Audekls, eļļa, 46 x 36. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Tillbergs_Masas_portrets_1914.jpg|Māsas portrets. 1914. Image:Tilbergs_Meitene_zila.jpg|Meitene zilā. 1910. Image:Tilbergs_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes portrets. Ne vēlāk par 1914. Image:Tillbergs_Dzenis_ar_sievu.jpg|Tēlnieka B.Dzeņa un kundzes dubultportrets. 1914—1915. Image:Tilbergs_Zens_ar_pertiki.jpg|Zēns ar pērtiķi. 1912. Image:Tilbergs_Stiprais_puisis.jpg|Ilustrācija A.Brigaderes pasakai “Misiņbārdis un stiprais kalps”. 1913. Image:Tillbergs_Sevcenko_piemineklis.jpg|Tarasa Ševčenko piemineklis Petrogradā. 1918 - 1919. Image:Tillbergs_Pasportrets.jpg|Pašportrets. 1927. Image:Tillbergs_Linde.jpg|Aktiera Kristapa Lindes portrets. 1923. Image:Tillbergs-Rainis.jpg|Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets. 1925. Image:Tillbergs-Mate.jpg|Mākslinieka mātes portrets. 1926. Image:Tillbergs-Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka kundzes portrets. 1934. Image:Tilbergs-Smilgis.jpg|Režisora Eduarda Smiļģa portrets. 1949. Image:Tillbergs-Kauguriesi.jpg|Kaugurieši. 1957. Image:Tillbergs-Pasportrets_velais.jpg|Pašportrets. 1951. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Tillbergs, Jānis Roberts]] __NOEDITSECTION__ 6 2446 3159 2009-05-13T12:19:13Z Admins 4 Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets. 1925. Audekls, eļļa, 142 x 110. LNMM. wikitext text/x-wiki Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets. 1925. Audekls, eļļa, 142 x 110. LNMM. 3160 3159 2009-05-13T12:20:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Dzejnieka Jāņa Raiņa portrets. 1925. Audekls, eļļa, 142 x 110. LNMM. 6 2447 3161 2009-05-13T12:22:05Z Admins 4 Tillbergs J. R. Mākslinieka mātes portrets. 1926. Audekls, eļļa, 82,5 x 68,5. LNMM. wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Mākslinieka mātes portrets. 1926. Audekls, eļļa, 82,5 x 68,5. LNMM. 6 2448 3162 2009-05-13T12:24:10Z Admins 4 Tillbergs J. R. Mākslinieka kundzes portrets. 1934. Audekls, eļļa, 205 x 130. LNMM. wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Mākslinieka kundzes portrets. 1934. Audekls, eļļa, 205 x 130. LNMM. 6 2449 3163 2009-05-13T12:25:53Z Admins 4 Tillbergs J. R. Režisora Eduarda Smiļģa portrets. 1949. Audekls, eļļa, 110 x 90. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Režisora Eduarda Smiļģa portrets. 1949. Audekls, eļļa, 110 x 90. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2450 3164 2009-05-13T12:28:17Z Admins 4 Tillbergs J. R. Kaugurieši. 1957. Audekls, eļļa, 215 x 302, LNMM. wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Kaugurieši. 1957. Audekls, eļļa, 215 x 302, LNMM. 6 2451 3165 2009-05-13T12:30:10Z Admins 4 Tillbergs J. R. Pašportrets. 1951. Audekls, eļļa, 46 x 36. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Tillbergs J. R. Pašportrets. 1951. Audekls, eļļa, 46 x 36. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2452 3168 2009-05-13T13:06:21Z Admins 4 Šķilters G. Eversas portrets. 1914. Patinēts ģipsis, 85 x 27 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Šķilters G. Eversas portrets. 1914. Patinēts ģipsis, 85 x 27 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1532 3169 2808 2009-05-13T13:08:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905.]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913.]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. Patinēts ģipsis, 46 x 18 x 18. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalnā ejot.]] 1909. Papīrs, akvarelis, pastelis, 25 x 20. LNMM # [[:image:Skilters-Eversa.jpg|Eversas portrets.]] 1914. Patinēts ģipsis, 85 x 27 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska vecākā portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM <gallery> Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita. 1911. Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš. 1910. Image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalns. Ap 1910. Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska portrets. 1916. Image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa. 1922. Image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 3170 3169 2009-05-13T13:45:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Skilters_foto.jpg|thumb|G.Šķilters. 20.gs. 20.gadu foto.]] [[Image:Skilters_Galaniss.jpg|thumb|Mākslinieka Galanisa portrets. 1905.]] [[Image:Skilters_Izmisums.jpg|thumb|Izmisums. Ne vēlāk par 1911.]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|thumb|Maziņš biju, neredzēju. 1903 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Skirsanas.jpg|thumb|Škiršanās. 1913.]] [[Image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|thumb|Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955).]] [[Image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|thumb|A.Dombrovska jaunākā portrets. 1916.]] '''Gustavs Šķilters''' (1874.15.XI―1954.24.IX) ― viens no nacionālās latviešu tēlniecības skolas veidotājiem, impresionistisks reālists un simbolists, tiešākais “rodēnisma” ievadītājs Latvijas mākslā. Daudz rakstījis par mākslas jautājumiem latviešu presē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē== Dzimis Rūjienes apriņķī Rencēnu pagastā kalēja ģimenē, bērnību pavadījis Vecsalacas muižā. Pēc Salacgrīvas draudzes un Limbažu pilsētas skolas turpināja izglītību Pēterburgā ― sākumā skolotāju seminārā, pēc tam Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā (1893―1899). Šeit Šķilters skolas specifikas ietvaros apguva zīmēšanu, ofortu, dekoratīvo gleznošanu, veidošanu (pēdējo pie krievu reālista Matveja Čižova), darināja lietišķās mākslas priekšmetus, dekorētus historisma un jūgendstilā formās (pabeidza studijas ar greznu jūgendstila sudraba galda piederumu komplektu). Studiju gados piedalījās “Rūķa” pasākumos, viņa vēlākās atmiņas ir plašākais informācijas avots par šo pulciņu. Saņēmis stipendiju ārzemju komandējumam, nākamos gadus (1900―1905) papildinājās Parīzē privātajā “akadēmijā”, kurā pasniedza Ogists Rodēns un viņa palīgi Antuāns Burdēls un Žils Debuā, kā arī mācījās pie dekoratīvās tēlniecības meistara Gistava Žermēna, kā brīvklausītājs studēja anatomiju un mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā. ==Sekošana Rodēnam== Pēc atgriešanās Pēterburgā Šķilters ilgstoši pildīja Štiglica skolas dekoratīvās tēlniecības vadītāja pienākumus (1905―1918), uzturot sakarus ar mākslas dzīvi Latvijā. Parīzes gadu studijas un rodēniskā skola bija izšķirošas Šķiltera kā mākslinieka biogrāfijā, šeit praktiskie rastie principi palika būtiski nemainīgi visā tālākajā tēlnieka darbībā. Vizuālās realitātes atdarināšana ir jebkura veidojuma pamats (Šķilters: “.. dabas likumi un iespējamība ir par mērauklu”). Šķilters visbiežāk atveidoja konkrētus modeļus, fiksējot to jutekliski uztveramas pazīmes, tverot mainīgas, nenoturīgas pozas, psiholoģiskās izteiksmes, dinamisku mīmiku. Tēlnieks parasti darbā izmantoja mīkstos materiālus (patinēto ģipsi, mālu, arī plastilīnu), ja bija iespējams, lēja atsevišķus darbus bronzā, retāk strādāja marmorā, kokā. Viņa pieņemtā koncepcija viskonsekventāk realizējās stājtēlniecībā un apaļskulptūrā, lai gan Šķilters bija darinājis arī ciļņus un kapa pieminekļus. Parīzē bija apgūts impresionistiskais gleznieciskais, nelīdzenais formu modelējums, kas pamatapjomus pakļāva gaismēnas vibrācijai (mākslinieku [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Galanisa]], Garsijas, Nodēna portreti, 1904―1905, visi LNMM). Ar Rodēnu Šķilteru saistīja arī vēlāk bieži veidotie noteikta tipa emocionalizēti vispārināti tēli. Tips vislabāk atklājās maz individualizētu sieviešu kailfigūrās ar akcentētu psiholoģisko stāvokļu ― skumju, ilgu, izmisuma ― izteiksmēm ([[:image:Skilters_Izmisums.jpg|“Izmisums”]], ne vēlāk par 1911; “Ilgas pēc neaizsniedzamā”, 1913, abi LNMM). Šāds psiholoģiskais saturs tika piedēvēts arī raudoša bērna kailfigūrai, kurai piešķirts latviešu tautas dziesmas teksta fragments kā nosaukums ([[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg|“Maziņš biju, neredzēju”]], 1903, LNMM). Vispār bērnu tēli ar to izteiksmju studijām kļuva par raksturīgu Šķiltera tēmu. Emocionālo stāvokļu demonstrācija rodēnisma garā ir gan dzimumu attiecību atveidojumā ([[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|“Šķiršanās”]], 1913, LNMM), gan cilvēku vecuma tēmas interpretācijā ([[:image:Skilters_Vecums.jpg‎|“Vecums”]], 1905; [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|“Veca vīra galva”]], 1914, abi LNMM). ==Impresionistiskais reālisms tēlniecībā un jūgendstila plastika== Atšķirībā no Rodēna Šķilters darināja arī portretiski individualizētas figūras brīvās pozās un sava laika tērpos (“ Pārdomās”, 1912; [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets]], 1916, abi LNMM), šajā ziņā tuvinoties citiem tā laikmeta tēlniekiem impresionistiem (P.Trubeckojs). Laikabiedru kultūras darbinieku portretos ([[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes]], 1902; R.Zariņa, J.Līberga, J.Vītola, 1909; K.Barona, 1910; M.Kaudzītes, 1912, visi LNMM) detalizēts aprakstošs reālisms savienojās ar reprezentatīvu statiku. Atkārtojās arī fantastiski tēli, kas tuvāki simbolistu tematikai vai atbilst nacionālā romantisma ikonogrāfijai, bet interpretēti impresionistiska reālisma stilistikā ([[:image:Skilters_Lietuvens.jpg‎|“Lietuvēns”]], 1910; “Raganas uz piesta”, 1914; [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|“Gulbja meita”]], 1911; “Vaidelotes”, līdz 1910, visi LNMM). Domājams, Parīzē Šķilters pilnveidojās jūgendstila lietišķās mākslas priekšmetu veidošanā (plastiski modelētie vēlākie objekti ― [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|rotu šķirstiņš]], zvaniņš, pelnu trauks, ziedu vāze u.c., LNMM). ==Grafika un glezniecība== Šķilters bija arī aktīvs kā grafiķis un gleznotājs akvarelists. Daudzie akvarelētie kailfigūru zīmējumi, izmantojot citkārt tonētu papīru (LNMM), darināti, sekojot Rodēna aktu skiču metodei. Impresionistiska oforta stilā atveidoti ainavu, sadzīvisku figūru motīvi, tautas dziesmu sižeti. Lineārā jūgendstilā ieturēti viņa grāmatu vāki, vinjetes presē (žurnālā “Zalktis”). Kā karikatūrists Šķilters piedalījās satīriskajā žurnālā “Svari”. Akvareļa, citkārt pasteļa tehnikā darinātas daudzas ceļojumu laikā un dzimtenē veiktās ainavu studijas, vizionāras simbolisma un nacionālā romantisma kompozīcijas ([[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|“Upurkalns”]], “Melna čūska miltus mala”, abi ap 1910, LNMM). ==Stila akadēmizēšanās== Ap 1910.g. Šķiltera stils papildinājās ar vairākiem neoklasicisma elementiem, kas saglabājās arī vēlāk. Ķermeņu formas tika vienmērīgāk modelētas, īpaši nogludinātu formu plastika vērojama vairākās sieviešu bistēs (Eversas portrets, 1914, LNMM), [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska pilnfigūras portrets]] izveidots romiešu togatusa pozā (1916, LNMM). Idealizētās figūras kļuva statiskākas, citkārt papildinātas ar drapērijveida tērpiem ([[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|“Peldētāja”]], 1920, LNMM, piemineklis komponistam K.Baumanim Limbažos, 1920). Kompozicionāla statika, lineāri plastiskas formas pārsvars pār gleznieciskiem efektiem atrodams 1924.g. dekoratīvos zemciļņos ar tautas dziesmu sižetiem A.Berga mājoklim (pašlaik LNMM). Neoklasiskais elements piešķīra Šķiltera stilam lielāku akadēmismu, tomēr to būtiski nemainīja. Arī 20.gs. 20.―30.gados saglabāja impresionistisko orientāciju uz juteklisko realitāti ([[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|“Pie spoguļa”]], 1922; “Irma Šķiltera”, 1927, abi LNMM), veidoja emocionalizētas kailfigūras (“Ciešanos”, 1932), simboliskus tēlus (ciļņi “Grēks”, “Pavasara dziesma”, 1928, abi LNMM), uz 1920.g. attiecas viņa izteiktākais jūgendstila paraugs stājtēlniecībā ([[:image:Skilters_Liesma.jpg|“Liesma”]], LNMM). 1923.g. atgriezies Rīgā, Šķilters turpināja pedagoga darbu, pasniedza Mākslas akadēmijā (1924―1932), Jelgavas skolotāju institūtā (1926―1929), Latvijas Tautas universitātē (no 1937). Šķilters regulāri recenzēja mākslas izstādes presē; gan tagad, gan agrāk viņš interpretēja mākslu no savu jaunībā pieņemto principu viedokļa, kritizēja modernistus un tālaika Latvijas mākslas dzīves kontekstā pārstāvēja konservatīvo uzskatu paudēju spārnu. Kā tēlnieks Šķilters turpināja strādāt arī padomju laikā, pielāgojot savu stilu oficiālās ideoloģijas noteiktajm sociālistiskajam reālismam (“V.Lāča portrets”, 1947; „Kalējs ― darba pirmrindnieks Bidzāns”, 1950, LNMM). ==Mantojums== Vairums viņa stājtēlniecības darbu, akvareļu un grafiku pašlaik atrodas LNMM, Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= Ivanovs, M. ''Gustavs Šķilters''. Rīga, 1958. =Attēlu saraksts= # [[:image:Skilters_foto.jpg|Gustavs Šķilters.]] Fotoportrets. 20.gs. 20.gadi. # [[:image:Skilters_Galaniss.jpg|Mākslinieka Galanisa portrets.]] 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Izmisums.jpg|Izmisums.]] Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Mazins_biju.jpg‎|Maziņš biju, neredzēju.]] 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Skirsanas.jpg|Šķiršanās.]] 1913. Patinēts ģipsis, 65 x 33 x 20 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Veca_vira_galva.jpg|Veca vīra galva.]] 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Dombrovskis_jaunakais.jpg|A.Dombrovska jaunākā portrets.]] 1916. Patinēts ģipsis, 46 x 18 x 18. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets.]] 1902 (bronza 1955). 57 x 32 x 50 cm. LNMM # [[:image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita.]] 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš.]] 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalnā ejot.]] 1909. Papīrs, akvarelis, pastelis, 25 x 20. LNMM # [[:image:Skilters-Eversa.jpg|Eversas portrets.]] 1914. Patinēts ģipsis, 85 x 27 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska vecākā portrets.]] 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja.]] 20.gs. 20.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa.]] 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma.]] 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Skilters_Reinis_Kaudzite.jpg|R.Kaudzītes portrets. 1902 (bronza 1955). Image:Skilters_Gulbja_meita.jpg|Gulbja meita. 1911. Image:Skilters_Rotu_skirstins.jpg|Rotu šķirstiņš. 1910. Image:Skilters_Upurkalna.jpg|Upurkalnā ejot. Ap 1910. Image:Skilters-Eversa.jpg|Eversas portrets. 1914. Image:Skilters_Dombrovskis_vecakais.jpg|Augusta Dombrovska vecākā portrets. 1916. Image:Skilters_Peldetaja.jpg|Peldētāja. 20.gs. 20.gadu sākums. Image:Skilters_Pie_spogula.jpg|Pie spoguļa. 1922. Image:Skilters_Liesma.jpg|Liesma. 1920. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Šķilters, Gustavs]] __NOEDITSECTION__ 6 1741 3171 2960 2009-05-13T13:48:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Mākslinieka Galanisa portrets. 1905. Patinēts ģipsis, 37 x 17 x 26. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1740 3172 2962 2009-05-13T13:49:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Izmisums. Ne vēlāk par 1911. Patinēts ģipsis, 83 x 28 x 25. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1737 3173 1903 2009-05-13T13:50:57Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Dombrovskis jaunakais.jpg]]" versija: Šķilters G. A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. Patinēts ģipsis, 46 x 18 x 18. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki A. Dombrovska jaunākā portrets. 1916. 6 1738 3174 1904 2009-05-13T13:51:21Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Veca vīra galva. 1914 (bronza 1955). 50 x 25 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1735 3175 2977 2009-05-13T13:58:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Gulbja meita. 1911. Patinēts ģipsis, 30 x 20 x 36. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1734 3176 2980 2009-05-13T13:59:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Rotu šķirstiņš. 1910. Patinēts ģipsis, 23 x 22 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1733 3177 1899 2009-05-13T14:00:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Upurkalnā ejot. 1909. Papīrs, akvarelis, pastelis, 25 x 20. LNMM 6 1732 3178 1898 2009-05-13T14:01:09Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Skilters Dombrovskis vecakais.jpg]]" versija: Šķilters G. Augusta Dombrovska vecākā portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23. LNMM. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Augusta Dombrovska portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23 cm. LNMM 3179 3178 2009-05-13T14:02:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Augusta Dombrovska vecākā portrets. 1916. Plastilīns, 56 x 22 x 23. LNMM. Foto: E. Kļaviņš 6 1731 3180 2991 2009-05-13T14:03:35Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Peldētāja. 1920.gadu sākums. Patinēts ģipsis, 80 x 27 x 23. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1730 3181 2986 2009-05-13T14:04:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Pie spoguļa. 1922. Patinēts ģipsis, 44 x 19 x 17. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1729 3182 2987 2009-05-13T14:04:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Liesma. 1920. Patinēts ģipsis, 66 x 25 x 22. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1540 3183 1582 2009-05-13T14:10:27Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Alksnis Uz mezu.jpg]]" versija: Ādams Alksnis. Uz darbu. 1896. Papīrs, akvarelis, 35,6 x 22. LNMM wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Uz mežu. 1896. Papīrs, akvarelis, 34,5 x 21,3 cm. LNMM 0 1526 3184 2470 2009-05-13T14:13:34Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.03―1897.21.08) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886.]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz darbu. 1896.]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums.]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz mežu malkā]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Rozentāls, Janis. Ādams Alksnis. Vērotājs, 1904, 368.–374., 500.–505. lpp.; #Siliņš, Jānis. Ādams Alksnis (1864 – 1897). Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 3, 65.–71. lpp.; #Lapiņš, Arturs. Ādams Alksnis. Rīga, 1951.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 20. – 29. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz darbu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 35,6 x 22. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 3186 3184 2009-05-13T14:15:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|thumb|J.Rozentāls. Ādama Alkšņa portrets.]] '''Ādams Alksnis''' (1864.10.03―1897.21.08) ― latviešu mākslinieku pulciņa “Rūķis” ideologs, sociāli orientēta reālisma un nacionālā romantisma veidotājs 19.gs. beigu Latvijas mākslā. __TOC__ [[Image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|thumb|Turku gūstekņi. 1886.]] [[Image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|thumb|Nemierīgi laiki. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|thumb|Divi kareivji pie galda. Ap 1890.]] [[Image:Alksnis_Skriesanas.jpg|thumb|Skriešanās. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|thumb|Uz darbu. 1896.]] [[Image:Alksnis_Izluki.jpg|thumb|Izlūki. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|thumb|Jātnieks pils priekšā. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|thumb|Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|thumb|Kartupeļu noņemšana. 19.gs. 90.gadu vidus.]] [[Image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|thumb|Kara ārsta portrets. 19.gs. 90.gadu sākums.]] =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dalība “Rūķa” pasākumos== Ādams Alksnis (arī Adams Eduards Alksne) dzimis Mazsalacas pagasta zemnieku sētā Vecalkšņi. Ģimenē valdījis patriarhāls gars (kā atcerējās Janis Rozentāls). Sākotnējo vispārējo izglītību ieguvis elementārskolā Rūjienā, uz kurieni bija pārcēlušies vecāki un kur tēvs bija atvēris grāmatu veikalu. Vēlāk, izmantojot veikala sakarus, Alksnim bijusi pieejama publicētā informācija par jaunākām parādībām Rietumu mākslā. Pēc Rīgas amatniecības skolas apmeklēšanas 1883.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1892.g. un specializējās batālajā glezniecībā pie Bogdana Villevaldes. Studiju gados ap Alksni konsolidējās latviešu mākslinieki; viņš kļuva par vienu no apvienības “Rūķis” organizatoriem un savā ziņā par tās ideologu. Pēc mācību pārtraukšanas un atgriešanās Rūjienā turpināja patstāvīgi strādāt, saglabāja saites ar studiju biedriem, piedalījās to kolektīvos pasākumos (1896.g. etnogrāfiskajā izstādē), sapņoja par tālākām mācībām Minhenē vai Parīzē. Neveiksmīgas vieglas operācijas sekas bija par iemeslu pēkšņai un pāragrai mākslinieka nāvei. ==Batālās, senvēstures un pasaku ainas== Saglabājušies daudzie mācību gadu un vēlākie zīmējumi, kā arī vairāki gleznojumi uzrāda pamatīgi apgūtu akadēmisko skolu (naturālistiski precīzi modeļu un zirgu atveidojumi, dinamisku kauju un kara sadzīves ainu kompozīciju un atsevišķu motīvu skices, kurās akadēmiska detalizācija savienojās ar strukturāla zīmējuma kvalitātēm). Tēlu heroizācija oficiāla patriotisma iespaidā batālo kompozīciju skicēs izpaudās vāji (“[[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi]]”, ap 1890, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM), kas skaidrojams ar Alkšņa skolotāja tendenci tuvināt batālās ainas sadzīves žanram un ar paša pievēršanos reālisma estētikai (Rozentāls: “..pašas dzīves un dabas novērošana bija viņam mīļākais baudījums.”). Reālisma koncepcija mākslinieka batālā žanra un daudzajos senvēsturei (tajā skaitā latviešu) veltītajos zīmējumos izpaudās kā notikumu un tēlu ikdienišķā aspekta akcentēšana. Biežā pievēršanās senlatviešu vēsturei un sadzīvei saistāma ar Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem]]”, “Pie katla”, abi ap 1890, LNMM). Figurālās ainas tika risinātas kā sižetisks stāstījums, citkārt dramatisks (“[[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki]]”, ap 1890, LNMM), citkārt humoristisks (“[[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda]]”, ap 1890, LNMM). Rotaļīga sadzīviska komisma garā tika interpretētas arī ainiņas ar folkloriskiem rūķīšu un it īpaši velnu tēliem (“[[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās]]”, 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). ==Reālisma konsekvences sava laika sadzīves ainās== Saturiski noteiktāk Alkšņa reālisms atklājās daudzos zīmējumos un akvareļos, kas fiksēja Latvijas laucinieku darbus un vidi (ainas ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu racējiem u.c.). Šajos darbos sociālais aspekts sakrita ar vispārējo Alkšņa orientāciju uz nacionālo tematiku atbilstoši “Rūķa” programmai, kuras veidošanā viņš piedalījās (“[[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz darbu]]”, 1896, LNMM). Dažkārt darba darītāja tēlojums ieguva reprezentatīva svinīguma toni vai tieši otrādi ― laucinieki un to vide tika fiksēti ar etnogrāfisku objektivitāti (akvareļi Rīgas Latviešu biedrības albumam, 1896, LNMM). ==Novācijas glezniecībā== Villevaldes darbnīcas metodes bijušas mazāk rosinošas jaunāku glezniecisku paņēmienu apgūšanā. Tos, tāpat kā citas novācijas, Alksnis iepazina ne tikai ārpus akadēmijas Pēterburgā, bet arī literatūrā par Rietumu mākslu (lasījis aizrautīgi R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, domājams, mākslas periodiku). G.Šķilters sauca viņu par “grāmatnieku un vairāk par teorētiķi kā ražotāju”. Acīmredzot Alksnim bija zināms priekšstats par impresionismu, simbolismu un pat jūgendstilu. Salīdzinot ar neapšaubāmiem mācību darbiem un tumšā skopā krāsu gammā gleznoto “Mākslinieka tēva portretu” (ap 1890, LNMM), citos studijveidīgos akvareļa un eļļas gleznojumos viņš izmantoja hromatiski aktīvākus un variētākus krāstoņus, atsevišķa triepiena tehniku. Plenēristiskais “[[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Virsnieka portrets]]” (19.gs. 90.gadu sākums, LNMM) uzskatāms par vienu no pirmajiem izteikti impresionistiska tipa gleznojumiem Latvijas mākslas vēsturē. ==Tuvošanās nacionālajam romantismam== Grafiskajās kompozīciju skicēs parādījās simboliski ornamentālas apmales, kuru izcelsme jāsaista ar vācu romantiķu un simbolistu paraugiem (acīmredzot ar M.Klingera ofortiem). Alksnis tās izmantoja ne tikai sacerētās senvēstures ainās (“[[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki]]”, “[[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM), bet arī reālistisko lauku darbu atainojumos (“[[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu]]”, “[[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana]]”, abi 19.gs. 90.gadu vidus, LNMM). Uzsvērts atsevišķu motīvu fragmentārisms, laukumu apvienojumi un to robežlīnijas uzrāda mākslinieka centienus modernizēt savu zīmējumu stilu formālā aspektā. Par tematiski atšķirīgo Alkšņa darbu vienojošu elementu uzskatāmas tās tēlainības un formas iezīmes un nianses, kas apliecina viņa tuvošanos nacionālajam romantismam. Rozentāls apgalvoja, ka Alkšņa “pamatideja” bijusi prasība atgriezties pie garīgās dzīves “vienkāršākajām pamatformām”, pie tās “pirmatnējām taisnām līnijām”, kas izdarāms saistībā ar “sentēvu dabas dzīvi”. Senlatviešu sadzīves un vēstures, sava laika zemnieku darba ainu savienojums ar mītiski simboliskiem tēliem un “brīvās dabas” motīviem kā dekoratīvu un reizē konceptuālu to pavadījumu uzrāda šo orientāciju visskaidrāk. Ar to saskaņojas biežs ogles zīmuļa izmantojums, kas piešķīra līnijām un laukumiem te smagu raupjumu, te vizionāru neskaidrību. ==Mantojums== Alkšņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Kuldīgas Novadpētniecības muzejā, Alkšņa mājā muzejā Rūjienā, Tukuma Mākslas muzejā, Mākslas akadēmijas muzejā Sanktpēterburgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Rozentāls, Janis. Ādams Alksnis. Vērotājs, 1904, 368.–374., 500.–505. lpp.; #Siliņš, Jānis. Ādams Alksnis (1864 – 1897). Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 3, 65.–71. lpp.; #Lapiņš, Arturs. Ādams Alksnis. Rīga, 1951.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 20. – 29. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Alksna_portrets.jpg|J.Rozentāls. Ā.Alkšņa portrets.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. ''Vērotājs''. 1903―1904. 369.lpp. # [[:image:Alksnis_Turku_gustekni.jpg|Turku gūstekņi.]] 1886. Papīrs, zīmulis, 23,8 x 40,9 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Nemierigi_laiki.jpg|Nemierīgi laiki.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 8,1 x 13,8 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Divi_kareivji_pie_galda.jpg|Divi kareivji pie galda.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 9,4 x 11 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Skriesanas.jpg|Skriešanās.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogle, pastelis, 11 x 25,3 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Uz_mezu.jpg|Uz darbu.]] 1896. Papīrs, akvarelis, 35,6 x 22. LNMM # [[:image:Alksnis_Izluki.jpg|Izlūki.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 10,9 x 15,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Jatnieks_pils_prieksa.jpg|Jātnieks pils priekšā.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 27,2 x 40,6 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|Arājs ar baltu zirgu.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kartupelu_nonemsana.jpg|Kartupeļu noņemšana.]] 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, ogles zīmulis, 23,7x 37,1 cm. LNMM # [[:image:Alksnis_Kara_arsta_portrets.jpg|Kara ārsta portrets.]] 19.gs. 90.gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš [[Category:Mākslinieki|Alksnis, Ādams]] __NOEDITSECTION__ 6 1545 3185 1587 2009-05-13T14:13:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Ādams Alksnis. Kara ārsta portrets. 1890. gadu sākums. Kartons, eļļa, 44,8 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2453 3187 2009-05-13T14:23:51Z Admins 4 Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1528 3188 2762 2009-05-13T14:27:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis_foto.jpg|thumb|Vilhems Purvītis. Fotoportrets. Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Mijkresli.jpg|thumb|Mijkrēslī. 1893.]] [[Image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|thumb|Pēdējie stari. 1897.]] [[Image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|thumb|Agrs pavasaris. 1898—1899.]] [[Image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|thumb|Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900.]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|thumb|Mēness nakts. Ap 1909.]] [[Image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|thumb|Rudens saule. Ap 1909.]] [[Image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|thumb|Priedes jūrmalā. Ne vēlāk par 1903.]] [[Image:Purvitis_Vinjete.jpg|thumb|Vinjete žurnālam “Vērotājs”. 1903.]] [[Image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|thumb|Rīts Rēvelē. 1906—1909.]] [[Image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|thumb|Ainava ar bērziem. Ap 1910.]] [[Image:Purvitis-Ziema.jpg|thumb|Ziema. Ap 1910.]] [[Image:Purvitis_Maestoso.jpg|thumb|Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910.]] [[Image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|thumb|Viesturdārzā. Ap 1914.]] [[Image:Purvitis_foto_2.jpg|thumb|Vilhelms Purvītis. Fotoportrets. 1938.]] [[Image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|thumb|Pavasara ainava (Marts). 20.gs. 30.gadi.]] '''Vilhelms Purvītis''' (1872.3.III—1945.14.I) Latvijas mākslas ekspertu un plašākās sabiedrības aprindās atzīts par vienu no ievērojamākiem Latvijas 19.gs. beigu, 20.gs. pirmās puses māksliniekiem un mākslas institūciju veidotājiem. Piedaloties Latvijas gadsimtu mijas glezniecības modernizācijā, Purvītis radīja neoromantisku noskaņu piesātinātu stingri strukturētu, koloristiski daudzveidīgu nacionālo (lokālo motīvu) ainavu. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un ierosinājumi== Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis Rīgas apriņķa Jaunpils (tagad Zaubes) Jaužos zemnieka un namdara ģimenē. Mācījies zīmēt Jaunpils draudzes un Drisas apriņķa skolā. 1890.g. iestājies Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.g., specializēdamies ainavu glezniecībā un pabeidzot studijas ar zelta medaļu par konkursa darbu. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar vecmeistaru (Kloda Lorēna, 17.gs. holandiešu mākslinieks) ainavām, ar 19.gs. Rietumeiropas un Krievijas meistaru (barbizoniešu, diseldorfiešu, krievu reālistu) devumu šajā žanrā. Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“[[:image:Purvitis_foto.jpg|Mijkrēslī]]”, 1893, privātkolekcija). Pēdējā studiju gadā strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītā meistardarbnīcā. Lai gan Kuindži padomi bija ļoti vispārēji, jāatzīst, ka viņa iespaids Purvīša mākslā bija ievērojams. Tālaika krievu mākslas kontekstā Kuindži bija novatora reputācija, viņa panorāmiski komponētās ainavas izcēlās ar atraktīviem gaismas efektiem. Domājams, Purvīti kā mākslinieku stimulēja arī krievu reālistiski liriskas ainavas meistari (Fjodors Vasiļjevs, Izaks Levitāns), vēlāk, iepazīstot ceļojumos tuvāk Rietumu mākslu, arī vācu “noskaņu mākslas” ainavisti (Valters Leistikovs), norvēģis Fricis Taulovs, zviedrs Gustavs Fjestads, tolaik Eiropā populārie skotu gleznotāji (“Glāzgovas zēni”). Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Purvītis nekad nepieslējās kādai noteiktai Krievijā vai Rietumos izaugušai mākslinieciskajai tradīcijai, daudzos ierosinājumus viņš kritiski pārbaudīja praksē, pirms tos pieņēma un iekausēja savā stila. ==Ainavu pamatraksturs un to izstādes ap 1900== Akadēmijas studiju noslēguma diplomdarbā (“[[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari]]”, 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma) un nākamo gadu gleznās veidojās Purvīša ainavas pamatkoncepcija, motīvu izvēle, to formāla organizācija. Gleznotājs pievērsās lokālās, nacionālās un, plašāk skatoties, ziemeļnieciskās ainavas reālijām, veidojot to sintezētus koptēlus un meklējot emocionālas vērtības (noskaņu). Neoromantiskas estētikas garā tika attēlota dabas mūžīgā dzīve, gada un dienas laiku mija, dabas stihiskie spēki, ūdens, vēja, gaismas dinamika. Visbiežāk Purvītis gleznoja eļļā, akvarelī vai fiksēja grafiskās tehnikās florālos (bērzu birzis, priežu masas), reljefa (pakalni, līdzenumi), upju un strautu motīvus, sniega kupenas, ledus gabalus un vižņus gar upju krastiem, agra pavasara šķīdoni, strauji tekošus strautus vai pārplūdušu upju un ezeru mierīgos klajumus, pavasarī ziedošos kokus vai rudens krāsainās lapotnes, retāk vasaras zaļumu. Ainavas priekšmetiskās formas, debesu laukumi un mākoņi bija modelēti, izmantojot elēģiskas vakara gaismas, mažoras dienasvidus saules staru radītās atšķirīgo krāstoņu attiecības, bet tikpat labi noslēpumainās nakts un mēnessgaismas monohromo tonalitāti. Krāsu variācijas, kontūru mīkstinājumi, atsevišķa triepiena pazīmes padarīja Purvīša ainavas brīvi gleznieciskas, bet vienlaikus tās saglabāja acīmredzamu vai nojaušamu stingro taisnu virzienu un robežu kompozicionālo struktūru. Tā savienojās ar jūgendstila asimetriski viļņveidīgi ritmizētu, biomorfu stilizāciju, kas visskaidrāk parādās grafikā. Raksturīgi piemēri: “[[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris]]”, 1898—1899; “[[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars)]]”, ap 1900; “[[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts]]”, ap 1909; “[[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule]]”, ap 1909; visi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, turpmāk — LNMM, “Pēdējais sniegs”, 1898, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs; zīmējumi: “[[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā]]”, [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|vinjetes žurnālā “Vērotājs”]], 1903). Purvīša ainavas veidošanās gados viņš piedalījās akadēmijas Pavasara izstādēs, tika augsti novērtēts biedrības ''Мир искусства'' aprindās un kļuva par tās eksponentu, pārsteidza pie novitātēm nepieradušo publiku Rīgas Mākslas biedrības izstādēs, saņēma pagodinājumu zīmes par izstādītiem darbiem Parīzē, Lionā, rīkoja personālizstādes Vācijas pilsētās. Viņa darbi tika recenzēti un reproducēti gan vietējā presē, gan krievu (''Мир искусства''), vācu (''Die Kunst''), angļu (''Te Studio'') mākslas žurnālos. 1899.g. Purvītis apmetās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā, pasniedza privātstundas un guva zināmus panākumus arī vietējā, vēl šaurajā, mākslas tirgū. ==Impresionisma pastiprināšanās un neoklasicisma iezīmes== 1905.g. revolūcijas laikā Purvītis nonāca publiskā konfliktā ar nacionālistiski noskaņoto latviešu inteliģenci un no 1906. līdz 1909.g. dzīvoja Rēvelē (Tallinā), kur strādāja par zīmēšanas skolotāju. Šajā laikā pastiprinājās impresionistiskais elements viņa ainavās. Urbānistiskie motīvi tika izkausēti gaismā un gaisā, dažkārt sasniedzot augstu to dematerializācijas pakāpi (“[[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē]]”, 1906—1909, LNMM). Purvītis sāka vairāk variēt spektrālās krāsas, attiecinot silto un vēso krāsu sīktoņus, citkārt arī sabiezinot triepienu faktūru. Šādu tehniku viņš izmantoja, gleznojot studijas brauciena laikā uz Špicbergenu un Nordkapu 1909.g. Šajā pašā gadā Purvītis atgriezās Rīgā un sāka vadīt Rīgas mākslas skolu, strauji aktivizējot lokālo mākslas izglītību. Ap 1910.g. viņa ainavā nostabilizējās stils, ko varētu saukt par slēptu vai neizteikti neoklasicismu. Jau dekoratīvajos linešu gleznojumos Rīgas pilsētas mākslas muzejā (1907—1908) Purvītis atgriezās pie noteiktāk iezīmētiem laukumiem, pakļaujot motīvus savai ortogonālai kompozīcijas struktūrai. Nākamos gados viņš to nostiprina arī stājgleznās un kopā ar no gaismas atkarīgo sīktoņu ornamentālu polihromiju pārvērta par racionālu dekoratīvistisko sistēmu. Telpu vēl panorāmiskāku nekā agrāk veidoja līdzenās zemes, ūdens un debesu plaknes, aizsalušu vai pārplūdušu, bet mierīgu ūdeņu virsmas, klasiskām kolonnām līdzīgie vertikālie bērzu stumbri, vienmērīgi noapaļotas lapotņu skupsnas vai skujkoku masas, kas citkārt tika svinīgi centrētas vai izliktas kā sānu kulises, atklājot tāles (“[[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem]]”, “Ziema”, “[[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi]]”, visi ap 1910, LNMM). Tādējādi Purvītis izveidoja majestātisku nacionālās ainavas kanonu, kuru turpināja variēt nākamos gadu desmitos. Skaidrā telpiskā struktūra atklājās arī fragmentārāku un ikdienišķāku motīvu gadījumos (“[[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā]]”, ap 1914, LNMM). ==Vēlais periods== Pirmā pasaules kara laikā 1915.g. Purvītis bija spiests doties uz Petrogradu. 1917.—1918.g. ilgstoši ārstējās Norvēģijā, sarīkojot arī personālizstādi Oslo. Pēc atgriešanās Rīgā 1919.g. Purvītis tika iecelts par Rīgas Mākslas muzeja direktoru un jaundibinātās Mākslas akadēmijas vadītāju. Muzeju vadīja līdz 1944.g. ar pārtraukumu 1940.—1941.g. Akadēmijas rektora pienākumus veica līdz 1934.g., vadīja tur (līdz 1944.g.) Dabasskatu darbnīcu, kuras absolventu veikums Latvijas mākslas vēsturē tiek saukti par Purvīša skolu. Viņš arī organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Neatkarīgās Latvijas mākslas pasaulē Purvītis bija kļuvis par neapstrīdamu autoritāti un augsti cienītu dzīvu klasiķi. Abu ārvalstu okupācijas radītās dzīves grūtības nepārtrauca meistara darbību (1942.g. viņš sarīkoja plašu personālizstādi Rīgā). 1944.g. bija spiests doties uz Vāciju un nākamā gada sākumā Bādnauheimā nomira. Daudzie viņa darbi, kas tika aizvesti uz Vāciju, karadarbības apstākļos bija zuduši. 20.gs. 20.—30.gados Purvītis, sekojot savam ainavas kanonam, turpināja gleznot līdzsvarotās, telpiski izvērstās un vienlaikus dekoratīvās kompozīcijās saules apspīdētas birzis, sniega un ledus blāķus, upju krastus, mākoņus, ziedošus kokus, apaļas zaļuma masas. Šajā laikā pastiprinājās krāsu spilgtums un kontrasti, jūgendstila viļņveidīgās “bioloģiskā romantisma” stilizācijas īpatsvars mazinājās, izteiktāks kļuva taisnu, slīpu, zigzagveidīgu virzienu ritms laukumu robežās un triepienos (“[[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Marts]]”, 20.gs. 30.gadi, LNMM). Taču tajā pašā laikā daudzi citi Purvīša gleznojumi uzrādīja izteiktāku attīstību. Meistars vēl lielāku uzmanību pievērsa formālai pusei, eksperimentēja, darinot daudzas studijas, kuras netika eksponētas, pētīja Rietumu mākslas paraugus, īpaši aizraujoties ar franču impresionistu un postimpresionistu (visvairāk ar Pola Sezana) mantojumu, citkārt tuvinājās ekspresionismam (“[[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule]]”, 20.gs. 20.gadi, atrašanās vieta nezināma). Ainavu ikonogrāfija paplašinājās – parādījās krāsainas kūrortu, vasarnīcu, burulaivu piestātņu, pilsētu ielu un mazstāvu apbūves motīvi (“[[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes]]”, ap 1924, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale]]”, 20.gs. 20.gadu beigas, LNMM). Krāsu variācijas, to dramatiski vibrējoša bagātība tika sasniegta ar dažāda rakstura un ritma — komatveidīgiem, stūrainiem, punktveidīgiem, svītrinošiem — triepieniem (“[[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis)]]”,1933—1934, LNMM). Triepiens bieži ieguva patstāvīgu nemierīgu, deformatīvu ekspresiju (“[[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts]]”, ap 1930, LNMM). Izņemot dažas atektoniskas studijas, ortogonālā, racionālā kompozicionālā struktūra tomēr tika pastāvīgi saglabāta. ==Mantojums== Purvīša darbi saglabājušies Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Liepājas Vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Valsts Krievu mākslas muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #R. (Rozentāls J.) Par Vilhelmu Purvīti un viņa mākslu. Vērotājs, 1903, Nr. 1, 109.–119; #Illyne, M. Russian Painter V. Pourvit. The Studio, 1905, January, Nr. 142, P. 285–290; #Engelhardt, R. von. Wilhelm Purvit. Ein baltischer Künstler. Heimatstimmen, B. V, Reval, Leipzig, 1912, S. 184.–200; #Prande, A. Akademiķis prof. Vilhelms Purvīts. Ilustrēts Žurnāls, 1925, Nr. 12, 345.–353. lpp.; #Bērziņš, A. Vilhelms Purvītis dzīvē un darbā. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 245.–260. lpp.; #Siliņš, J. Vilhelma Purvīša glezniecība. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 3, 261.–266. lpp.; #Liberts, L. Vilhelma Purvīša piemiņai. Laiks, 1946, Nr. 4, 79.–97. lpp.; Saldavs, O. Vilhelms Purvītis. Rīga, 1958; #Fridrihsons, K. Sarunas par Purvīti. Padomju Jaunatne, 1982, 20. III; Kačalova, T. Vilhelms Purvītis. Rīga: Liesma, 1971; #Skulme, J. Vilhelma Purvīša dzīves un darba vietas. Rīga, 1972; #Krūmiņš, M. Manas atmiņas par Vilhelmu Purvīti. Latvju Māksla, 1989, Nr. 15, 1464.–1477. lpp.; #Siliņš, J. Latvijas māksla, 1800 – 1914. II. Stokholma: Daugava, 1980, 94. – 128. lpp. #Vilhelms Purvītis. 1872 – 1945. Katalogs, rakstu krājums (sastād. I. Riņķe). Rīga: Neputns, Jumava, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis_foto.jpg|Vilhems Purvītis. Fotoportrets.]] Ap 1900. # [[:image:Purvitis_Mijkresli.jpg|Mijkrēslī.]] 1893. Audekls, eļļa, 120 x 171 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|Pēdējie stari.]] 1897, agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma. # [[:image:Purvitis_Agrs_pavasaris.jpg|Agrs pavasaris.]] 1898—1899. Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Marta_vakars.jpg|Ziemas ainava (Marta vakars).]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Meness_nakts.jpg|Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Rudens_saule.jpg|Rudens saule.]] Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Priedes_jurmala.jpg|Priedes jūrmalā.]] Ne vēlāk par 1903. Zīmējums. Vērotājs. 1903. Nr.1. Pielikums. # [[:image:Purvitis_Vinjete.jpg|Vinjete žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. Papīrs, tuša, 4,9 x 10,5 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Rits_Revele.jpg|Rīts Rēvelē.]] 1906—1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Ainava_ar_berziem.jpg|Ainava ar bērziem.]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis-Ziema.jpg|Ziema.]] Ap 1910. Kartons, eļļa, 71,3 x 101,8 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Maestoso.jpg|Pavasara ūdeņi (Maestoso).]] Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Viesturdarza.jpg|Viesturdārzā.]] Ap 1914. Kartons, eļļa, 68,1 x 93,6 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_foto_2.jpg|Vilhelms Purvītis.]] Fotoportrets. 1938. # [[:image:Purvitis_Pavasaris_marts.jpg|Pavasara ainava (Marts).]] 20.gs. 30.gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule.]] 20.gs. 20.gadi. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes.]] Ap 1924. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu beigas. Kartons, eļļa, 70,5 x 100 cm. LNMM # [[:image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale.]] 20.gs. 20.gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis).]] 1933—1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts.]] Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Purvitis_Vakara_saule.jpg|Vakara saule. 20.gs. 20.gadi. Image:Purvitis_Uz_Lielupes.jpg|Uz Lielupes. Ap 1924. Image:Purvitis_Mazpilsetas_nomale.jpg|Mazpilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu beigas. Image:Purvitis_Pilsetas_nomale.jpg|Pilsētas nomale. 20.gs. 20.gadu otrā puse. Image:Purvitis_Ziedonis.jpg|Pavasarī (Ziedonis). 1933—1934. Image:Purvitis_Tilts.jpg|Tilts. Ap 1930. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Purvītis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 6 1625 3189 2759 2009-05-13T14:28:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Agrs pavasaris. 1898 – 1899, Audekls, eļļa, 56,7 x 74,8 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1626 3190 2760 2009-05-13T14:29:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziemas ainava (Marta vakars). Ap 1900. Audekls, eļļa, 101,5 x 143,7 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1624 3191 2761 2009-05-13T14:29:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1623 3192 1728 2009-05-13T14:30:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rudens saule. Ap 1909. Audekls, eļļa, 103,4 x 146,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1620 3193 1725 2009-05-13T14:30:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rīts Rēvelē. 1906 – 1909. Audekls, kartons, eļļa, 36 x 54 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1619 3194 1724 2009-05-13T14:31:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ainava ar bērziem. Ap 1910. Audekls, eļļa, 86 x 108 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1618 3195 1723 2009-05-13T14:32:07Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasara ūdeņi (Maestoso). Ap 1910. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1615 3196 1720 2009-05-13T14:32:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasara ainava (Marts). 1930. gadi. Audekls, eļļa, 71,2 x 101,3 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1611 3197 1717 2009-05-13T14:33:17Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pilsētas nomale. 1920. gadu otrā puse. Kartons, eļļa, 73 x 103 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1610 3198 1714 2009-05-13T14:33:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Pavasarī (Ziedonis). 1933 – 1934. Kartons, eļļa, 73 x 104 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1609 3199 1713 2009-05-13T14:34:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Tilts. Ap 1930. Kartons, eļļa, 70 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1781 3200 2963 2009-05-13T14:41:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roncevskis Mates portrets.jpg]]" versija: Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM 0 1959 3201 3066 2009-05-13T14:42:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|thumb|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg‎|thumb|Mājup. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|thumb|Sievietes (sievas) portrets. Ne vēlāk par 1910]] [[Image:Roncevskis_Kucite.jpg|thumb|Kucīte. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Mātes portrets. 1910]] [[Image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks lūgšanā. 1910]] [[Image:Roncevskis_Borherts.jpg|thumb|Bernharda Borherta portrets. 1911]] [[Image:Roncevskis_Valdens.jpg|thumb|Paula Valdena portrets. 1911]] '''Konstantīns Rončevskis''' (1875. 13. I – 1935. 7. XI) (''Konstantin Ronczewski'') – Latvijas mākslas kontekstā ievērojams tēlnieks, impresionisma un agrīnā neoklasicisma posma akadēmisks reālists, antīkās arhitektūras vēsturnieks un pedagogs. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas un individuālā stila pamatiezīme== Konstantīns Rončevskis dzimis 1875. g. Sanktēterburgā poļu cilmes finanšu ministrijas ierēdņa ģimenē. Pēc reālskolas studējis celtniecību Rīgas Politehniskajā institūtā (līdz 1898). Neilgu laiku strādājis arhitektu Johana Koha (''Johann Koch'') un Oto Hofmaņa (''Otto Hoffmann'') birojā, Rončevskis pievērsās arhitektūras vēsturei un pasniedzēja darbam savā bijušajā mācību iestādē (1899- 1905). 1905. g. Rončevskis atstāja pedagoga amatu un uzsāka studēt glezniecību Rīgā [[Janis Rozentāls|J. Rozentāla]] privātā studijā, pēc tam Maskavā Iļjas Maškova (''Илья Машков'') studijā un Minhenē pie Heinriha Knira (''Heinrich Knirr''). Tomēr vēlāk Rončevskis pievērsās tēlniecībai, uzturoties Parīzē laikā no 1909. līdz 1912. g. Šeit viņš mācījies pie Žana Antuāna Enžalbēra (''Jean-Antoine Injalbert''), konservatīva neobarokāla Žana Batista Karpo (''Jean-Baptiste Carpeaux'') sekotāja. Domājams, lielāks bija otra Parīzes skolotāja – Žana Ogista Dana (''Jean- Auguste Dampt'') iespaids. Dans – akadēmists, kas, atšķirībā no neobaroka un impresionisma tradīcijas, skaidrāku idealizējošu plastiku savienoja citkārt ar reālistisku detaļu fiksāciju. Spriežot pēc vairākiem agriem Rončevska veidojumiem, viņš varēja noteikta žanra darbos sekot sociāla reālisma un impresionisma virzienam, tuvojoties šai ziņā pazīstamajam tālaika tēlniekam Paolo Trubeckojam (''Паоло Трубецкой''). Iespējams, Rončevskis bija saistīts arī ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un guva ierosinājums šai vidē. Rončevska tēlniecības interpretāciju veidojot, jāņem vērā viņa zinātniskās aktivitātes – antīkās arhitektūras pētniecība, publikācijas, kuru līmeni apliecināja vēlāk iegūtais doktora grāds Krakovas universitātē (1925) un Vācijas Arheoloģijas institūta biedra statuss (1932). Mākslas vēsturnieks V. Peņģerots apgalvoja, ka Rončevskis pats sevi uzskatījis par naturālistu. Kā rāda tēlnieka darbi, racionāla tēloto objektu pētniecība, detalizēts un precīzs to atveidojums kā sava veida zinātniska reālista koncepcijas izpausme ir Rončevska individuālā stila pamatiezīme. Tā vairāk vai mazāk izteikta vairumā darbu un savienojas visbiežāk ar akadēmiska historisma, impresionisma, neoklasicisma elementiem. ==Agrīnais darbības posms== Jau Parīzes studiju gados Rončevskis izstādījās gan Parīzē, gan Rīgā un bija kļuvis par Baltijas mākslinieku savienības biedru. 1912. g. Rončevskis atgriezās Rīgā uz pastāvīgu dzīvu, pasniedza mākslas un arhitektūras vēsturi Rīgas Politehniskā institūtā un Rīgas Mākslas skolā, turpināja veidot un izstādīt dažādu žanru darbus. Parīzes studiju gados Rončevska mimētiskais reālisms izpaudās vairākos sava laika sadzīvisku figūru veidojumos: sociāli orientētās ˝nabaga ļaužu˝ tematiskās tradīcijas ietvaros: salīkusi zemnieces figūra ragavās, kuras velk saguris zirgs (˝[[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup]]˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma), sakumpis, bezspēcīgi sēdošs vecis nabaga tērpā (˝Sirmgalvis˝, ne vēlāk par 1909, atrašanās vieta nezināma). Sava laika sadzīviskās reālijas (ikdienas tērps, saulessargs) dokumentētas portretiskajā statuetē (˝[[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Impresionistiski fiksēta guloša kucīte rotaļīgā kustībā (˝[[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte]]˝, ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma). Šajos nelielajos darbos virsma ir vairāk vai mazāk uzirdināta, kas apliecina impresionistiskās plastikas ietekmi. Tās elementi (nelīdzens modelējums, neregulāra pamatņu konfigurācija) vairākos ģipša, bronzas un marmora veidojumos saglabājas arī nākamos gados (˝[[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets]]˝. 1910, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) Aptuveni tai pašā laikā un arvien vairāk vēlākos gados Rončevska naturālisms savienojas ar retrospektīvu akadēmiski klasisku tradīciju, kas atklājās gan tematikas, gan formveides jomās. Bronzas lējums - jātnieka figūra bruņās, bet bez galvassegas (˝[[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā]]˝, 1910, LNMM) atgādina gan itāļu renesanses slavenos paraugus, gan atbilst akademizēta neoromantisma tēlainībai. Portretiskās bistēs, kuras kļuva par galveno tēlnieka žanru, modeļu detalizēti reālistisks fiziskā rakstura atveidojums, mazdinamiska mīmika, kurai jāvēstī par tēlu psiholoģisko dzīvi savienojās ar reprezentatīvu statiku, vaibstu formālu ˝pareizību˝, citkārt regulāru bistes apcirtumu (˝Vilhelma Purvīša portrets˝, 1910/1924 „[[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets]]”, 1911, abi LNMM, ˝[[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets]]˝, 1911, ģipša atrašanās vieta nezināma, bronzas lējums LNMM). Atkāpes no tēlniekam tipiskā reālisma saloniskas idealizācijas virzienā vērojamas dažos sieviešu kailfigūru atveidos gan jūgendstila un simbolisma stilistikā (˝Bronzas statuete”, ne vēlāk par 1909, ˝Jūras putas (Viļņos)”, ne vēlāk par 1915, abu atrašanās vieta nezināma), gan senēģiptiešu paraugu atdarinājumā (˝[[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). ==Vēlākais darbības posms== Pirmā pasaules kara gados Rončevskis līdz ar Politehnisko institūru pārcēlās uz Maskavu, paliekot tur dažus gadus arī pēc 1917. gada politiskām izmaiņām; te viņš pasniedza vietējās augstskolās. 1921. g. Rončevskis atgriezās Latvijā, kļuva par Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības meistardarbnīcas vadītāju, līdztekus pasniedza Latvijas Universitātē klasiskās arhitektūras vēsturi. Viņš iekļāvās mākslinieku biedrībā „Sadarbs”, izstādīja tās ekspozīcijās savus darbus, piedalījās svarīgās pieminekļu komisijās. Rončevska konservatīvais mimētiskais stils būtiski nemainījās. Detalizēti aprakstošs reālisms ar neoklasicisma iezīmēm visplašāk atklājās daudzos portretos (bistes, galvas, ciļņi), Tie ir pazīstamu kultūras darbinieku, citkārt politiķu atveidi - [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona biste]] (1923, Latvijas Universitāte, turpmāk LU), [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|V. Purvīša portreti]] cilnī (1924, LNMM), tēlnieka Burkarda Dzeņa biste (1925, LNMM), valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes biste (ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma), dzejnieka Jāņa Raiņa portretu varianti (1926, LNMM, 1934, LU), komponista Jāzepa Vītola portrets (ne vēlāk par 1929, Latvijas Mūzikas akadēmija) u.c. Retrospektīvo tipizēto tēlu grupā līdzās ēģiptiskai ˝[[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņai]]˝(ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma) atkārtojās senai Romai piedēvētie tēli (˝Romiešu senators˝, ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Sadzīvisku vai sadzīviski portretisku tēlu (galvu, figūru) veidojumā Rončevskis meklēja dažkārt etnisko piederību (impresionistiskā „Ebreja galva” ne vēlāk par 1930, atrašanās vieta nezināma, ˝Ēģiptietis˝, 1934, LNMM), dažkārt atgriezās pie sociāli zemāko slāņu tipāža, kuri gan tagad bija zaudējuši sava laikmeta konkrētību (˝Nabags˝, ˝Lauku tips˝, abi ne vēlāk par 1925, atrašanās vieta nezināma). Pēdējās grupas darbu vidū izceļas „[[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķa (Emigranta)]]” tēls (1924, LNMM), kuram tika piedēvētas arī pašportreta funkcijas. Šī izstīdzējušā, kalsnā, sarāvusies figūra ar piesardzības psiholoģisko izteiksmi pozā un vaibstos formveides jomā (līdz deformācijai izstiepta figūra, kuras vertikālismu akcentē silueta un kroku paralēlās līnijas) negaidīti tuvina Rončevski tālaika modernismam. Uz vēlīno posmu attiecas arī rinda kapa pieminekļu, visbiežāk ar portretiskiem bronzas ciļņiem uz horizontāli taisnstūrainām, stēlveidīgām vai neregulāri apcirstām granīta pamatnēm, atšķirīgs pazīstamākais šīs grupas darbs - Andreja Jurjāna granītā cirstais kapa piemineklis (1931, Rīga, Meža kapi). Rončevska darbnīcā studējuši vairāki Latvijas mākslas vēsturē vārdu guvuši tēlnieki (Kārlis Jansons, Kārlis Zemdega u.c.). Viņš tika augsti vērtēts kā kompetents, tolerants, smalkjūtīgs pasniedzējs. ==Mantojums== Rončevska darbu vairums glabājas LNMM. Atsevišķi viņa tēlniecības paraugi atrodas LU, Latvijas Mūzikas akadēmijā, Latvijas Nacionālajā operā, privātā kolekcijā. Kapu pieminekļi saglabājušies Rīgas un Limbažu pilsētas kapos. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Profesora K. Rončevska skulptūras darbu izstāde. ''Izglītības Ministrijas Mēnešraksts'', 1935, Nr. 11. 505. – 508. lpp. # Vipers, B. Profesora Konstantīna Rončevska piemiņai. ''Filologu biedrības raksti'', 1936, 16. 75. – 81. lpp. # Siliņš, J. Tēlnieks Konstantīns Rončevskis. ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 131. – 146. lpp. # Alders, R., Dzeguze L. Viena mūža par maz. Rīga, 1979 # Brakmane, A. Konstantīns Rončevskis. [Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas zinātnes nodaļas diplomdarbs, mašīnraksts.] Rīga, 1983 =Attēlu saraksts= # [[:image:Roncevskis_Fotoportrets.jpg|Konstantīns Rončevskis. Fotoportrets.]] No: ''Senatne un Māksla'', 1939, Nr.3. 130. – 131. lpp. # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg‎|Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Sievietes_portrets.jpg|Sievietes (sievas) portrets.]] Ne vēlāk par 1910, atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1910. S. 59 # [[:image:Roncevskis_Kucite.jpg|Kucīte.]] Ne vēlāk par 1909. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.; ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1909. S. 66 # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 38,5 x 12,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Bruninieks.jpg|Bruņinieks lūgšanā.]] 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Borherts.jpg|Bernharda Borherta portrets.]] 1911. Ģipsis. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Valdens.jpg|Paula Valdena portrets.]] 1911. Bronza, granīts. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska.]] Ne vēlāk par 1913. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: ''Jahrbuch für bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1913. S. 103 # [[:image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets.]] 1923. Marmors. Latvijas Universitāte # [[:image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets.]] 1924. Bronza, 43,5 x 26. LNMM # [[:image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa.]] Ne vēlāk par 1930. Ģipsis. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants).]] 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. Foto: N. Brasliņš <gallery> Image:Roncevskis_Cuska.jpg|Čūska. Ne vēlāk par 1913 Image:Roncevskis_Barons.jpg|Krišjāņa Barona portrets. 1923 Image:Roncevskis_Purvitis_cilnis.jpg|Vilhema Purvīša portrets. 1924 Image:Roncevskis_Galva_egiptiska.jpg|Galviņa. Ne vēlāk par 1930 Image:Roncevskis_Melanholikis.jpg|Melanholiķis (Emigrants). 1924 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rončevskis, Konstantīns]] __NOEDITSECTION__ 6 1993 3202 2251 2009-05-13T14:43:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Vilhema Purvīša portrets. 1924. Bronza, 43,5 x 26. LNMM. 6 1781 3203 3200 2009-05-13T14:43:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Mātes portrets. 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1998 3204 2971 2009-05-13T14:44:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bruņinieks lūgšanā. 1910. Bronza, 46 x 38,5 x 18. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1997 3205 2972 2009-05-13T14:44:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Bernharda Borherta portrets. 1911. Ģipsis. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1996 3206 2973 2009-05-13T14:44:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Paula Valdena portrets. 1911. Bronza, granīts. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1991 3207 2988 2009-05-13T14:45:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Konstantīns Rončevskis. Melanholiķis (Emigrants). 1924. Bronza, granīts, 52 x 14 x 13. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2132 3208 3034 2009-05-13T14:46:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidoti kā vizuāli tvertas realitātes fragmenti. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvi, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijas un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pašā laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējošās vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētajās pagarinātajās formu šķautnēs, lūzumos un citkārt „grafiskos” padziļinājumos. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu” vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālās organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama, izmantojot ne tikai eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma uzplaukuma laikā saglabājās tendence telpiskās būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk, blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību, historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrajā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Sava loma kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniskā orientācijā uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi notika formas saskaņošana ar funkciju un materiālu, pārejot no vēsturiskā stila tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādājumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]] # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]] # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM Image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķeniņa skolas fasādes fragments. 1905. Image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1693 3209 1828 2009-05-14T07:33:35Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Divas sievietes pie lampas.jpg]]" versija: Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM 3210 3209 2009-05-14T07:43:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Audekls, eļļa, 41,3 x 54 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 1555 3211 3032 2009-05-14T07:48:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|thumb|Rozentāls J. Kristus un grēciniece. 1893]] [[Image:Roncevskis_Majup.jpg|thumb|Rončevskis K. Mājup. Ne vēlāk par 1909]] [[Image:Purvitis_Berzi.jpg|thumb|Purvītis V. Bērzi. Ap 1900]] [[Image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|thumb|Krastiņš P. Priedes un bērzi. 1905―1907]] [[Image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|thumb|Valters J. Ainava ar upi. 1904]] [[Image:Kalve_Makonu_studija.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņu studija. 1905―1910]] [[Image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|thumb|Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907]] [[Image:Kalve_Pavasaris.jpg|thumb|Kalve P. Pavasaris. 1907]] [[Image:Rozentals_Pavasaris.jpg|thumb|Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909.]] [[Image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|thumb|Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|thumb|Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909]] Periodam specifiska ir tematiskās hierarhijas vājināšanās un ar to saistītā biežā tradicionāli diferencētu žanru savienošanās, ko nosacīja jaunās mākslinieciskās koncepcijas, izmaiņas mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļos. Kopumā mākslas darbiem kā tēlojumam un vēstījumam raksturīga mazāka sižetiska stāstījuma un lielāka pašvērtīgu tēlu un motīvu nozīme. =Tradicionālā un sociālā reālisma tematika= Perioda sākumā gleznotāju mācību darbos (grafiskās un gleznieciskās kompozīciju skices, modeļu studijas) saglabājās Pēterburgas Mākslas akadēmijai laikā līdz 1893.―1894.g. reformai tradicionālā orientācija uz t.s. vēsturiskām tēmām (no Bībeles, antīkās mitoloģijas, Krievijas vēstures). Šāda tematika, attiecīgi tēli, atribūti un motīvi tika izmantoti A.Baumaņa, Ā.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Belzēna, B.Borherta mācību darbos. Ā.Alksnis šo tradīciju savās grafiskajās skicēs papildināja ar ainām no latviešu senvēstures, interpretējot tās visbiežāk sadzīviski. Vēlāk vēsturiskai tematikai šā vārda tiešajā nozīmē mākslinieki (B.Borherts) pievēršas tikai retos gadījumos. Atsevišķas vēsturiskas personības tika atveidotas oficiālās un publiskās mākslas gadījumos. Tradicionālās kristietisma ikonogrāfijas tēmas saglabājās arī pasūtītajās altārgleznās Rīgas un provinces luterāņu un katoļu baznīcām, ikonās pareizticīgo dievnamiem. Tās tika izmantotas arī figuratīvu vitrāžu kompozīcijās (E.Todes darbnīca). Kristoloģisko tēmu modernizācija, papildinot kanoniskos sižetus ar tēliem un motīviem atbilstoši reālisma, impresionisma un nacionālā romantisma estētikai, atrodama vairākās J.Rozentāla altārgleznās. Tāpat perioda sākumā un aizvien retāk vēlāk “Rūķa” paaudzes gleznotāju mācību un patstāvīgos darbos atkārtojās sižeti un tēli, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu (zemnieku, sīkpilsoņu) sadzīvi saskaņā ar 19.gs. sociāli orientētā reālisma (naturālisma) tematisko tendenci, tajā pašā laikā apliecinot nacionālā tematiskā satura nozīmi (Ā.Alkšņa zīmējumi un akvareļi ar arājiem, malkas cirtējiem, kartupeļu lasītājiem, J.Rozentāla gleznotās mazpilsētas iedzīvotāju un laucinieku grupas pie baznīcas, kapsētas, tirgū, J.Valtera eļļas gleznas un akvareļi ar nabadzīgiem pilsētnieku vai zemnieku bērniem, vērpējām, virvju vijējiem). Atsevišķi analoģiski tēli parādījās 20.gs. sākumā tēlnieku (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, K.Rončevska) stājdarbos. Perioda beigu posmā ainas no tālaika sociāli zemāko slāņu dzīves pastāvīgi turpināja atveidot T.Ūders, gan vairāk saskaņā ar savu neoromantisko mākslas koncepciju, un sadzīviska reālisma tradīcijas garā K.Lielausis. =Ainavu ikonogrāfija= Visa perioda garumā divdimensiju vizuālo mākslu ikonografiskajā saturā dominē ainaviskie motīvi un attiecīgi ainavas žanrs ir skaitliskā pārsvarā pār visiem citiem. Ainavas žanrā strādāja visi perioda gleznotāji un grafiķi, ievērojamākie ― V.Purvītis, J.Valters, J.Rozentāls, V.Zeltiņš, P.Krastiņš, S.Valtere. Visbiežāk tā ir lokālā vai nacionālā (Latvijas) ainava, lai gan daļu atveidoto motīvu mākslinieki atrada Krievijā, Somijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā. Parasti tā ir ārpilsētas “brīvā daba” ar raksturīgiem lokālās dabas elementiem. Līdzīgu motīvu atkārtošanās norāda uz īpašu mākslinieku interesi par lokālo floru un dabas procesiem (bērziem, priedēm, visbiežāk plūstošu vai ņirbošu upju, ezeru, dīķu un strautu ūdeni, purviem, mākoņiem, vēja brāzmām). Ainavu gleznošana plenērā nosacīja vasaras un dienas gaismas ainavu popularitāti, tomēr tikpat lielā mērā māksliniekus interesēja arī citi, īpaši pārejas, gada un dienas laiki (ziema ar sniega masām, pavasaris ar kūstošu ledu un paliem vai ziedošiem augļu kokiem, rudens ar lapotņu daudzkrāsainību, vakara “pēdējie stari” un krēsla vai vāja nakts gaisma, citkārt ar mēnesnīcu). Motīvu izvēles pamatojums bija emocionāla efekta (noskaņas) rašanas nepieciešamība un cilvēka neskartas vai maz skartas “dzimtās dabas” estetizācija, kas skatāma perioda vispārējās neoromantiskās mākslinieku orientācijas kontekstā. Pilsētas ainavas ir retākas (V.Purvīša, V.Matveja, J.Grosvalda, J.Tillberga, K.Ubāna darbi) un to motīvi parasti fiksēti fragmentāri, tas pats sakāms par muižu vai piļu parkiem ar koptu zaļumu, monumentālu arhitektūru, parka tēlniecību. Īpaša izceļamas dažu mākslinieku sacerētas, fantastiskas ainavas (R.Pērle, V.Matvejs). =Cilvēku tēlu un tuvākās vides ikonogrāfija= Visos stājmākslas darbos un autonomās dekoratīvajās kompozīcijās, kurās cilvēku tēliem ir noteicoša nozīme, to pozas, izteiksmes, tērpi un aksesuāri kopā ar vides motīviem bieži ir intīmi ikdienišķas realitātes sastāvdaļas (R.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, A.Romana, T.Zaļkalna u.c. darbi). Attēlotās figūras sēž krēslos, uz dīvāniem, pie galdiem, lasa, smēķē, sievietes aizņemtas ar rokdarbiem. Citkārt tika tēloti muzicētāji (vijoles, klavieres spēle). Seju izteiksmes un figūru stāvokļi liecina par dabisku nepiespiestību, atbrīvotību, atslābumu vai vitālu dzīvīgumu. Interjeru telpa bieži nav dziļa, citkārt izgaismota ar mājīgu lampas gaismu, fons ― tapetēm vai gleznām rotāta siena. Atkārtojas figūras plenēriskā dārza, meža un ūdensmalas vidē, kas rāda tendenci cilvēka tēlu saistīt ar “brīvo dabu”. Tērpi ir modes prasībām un izglītoto ļaužu statusam atbilstoši, bet pietiekami vienkārši un ērti nēsājami. Tēli ārpus sociālā reālisma tradīcijas galvenokārt pieder māksliniekam tuvām domubiedru, radu, kultūras ļaužu, pilsonisko aprindu reprezentantu lokam. Pietiekami bieži mākslinieki attēlo cits citu un darina pašportretus. Reprezentatīvos un idealizētos oficiālu personu, aristokrātijas, pilsonības pasūtījumu portretos saglabājas monumentalizēto figūru svinīgums, tērpu greznums, goda zīmes, vidi bagātinoši motīvi, bet arī te bija iespējama pozu daļēja atbrīvotība. Kā zināms pretmets intimizētiem tēliem retos gadījumos parādās “tālie” ― eksotiskie ― personāži. Cilvēku tēlu veidojumos konstatējama noturīga psiholoģisko izteiksmju un situāciju tipoloģija ― citkārt dabiskāka, citkārt pārspīlēta ― kā kāpināta neoromantiska lirisma izpausme J.Rozentāla, G.Šķiltera, T.Zaļkalna, F.Morica darbos. Biežāka ir depresīva, emocionāla toņa iekrāsota ilgu un izklaidīga domīguma izteiksme, retāks ir dramatisks spriegums un eksaltācija. Kā līdzsvarojošs pretmets ir atkārtoti akcentēta vitalitāte, optimisms. Pašā cilvēkā tika meklēta viņa bioloģiskā daba, kas izpaudās interesē par fiziskās attīstības dažādajām fāzēm, cilvēka augšanu un novecošanu (pusaudzības, vecuma, jaunības tēma), emocijām, kas rodas uz bioloģiska pamata (erotika, mātes mīlestība). Patiesi populāra bija fantastisku tēlu tematika (A.Alkšņa, J.Rozentāla, B.Borherta, Ģ.Šķiltera, R.Zariņa, J.Belzēna u.c. darbi). Tās kodols ― fantastiskas būtnes no latviešu un citu Eiropas tautu pasakām, teikām, mītiem (velni, nāras, spoki, raganas, rūķi, lietuvēni, dabas spēku dievi, pūķi, zalkši u.c.). Atsevišķi izdalāma sengrieķu mitoloģijas tēlu grupa (kentauri, fauni, nimfas, arkādiskie tēli). Nacionālā romantisma koncepcijas ietvaros daži mākslinieki pievērsās latviešu mitoloģijas tēliem. Atbilstoši perioda estētikai un neatkarīgi no reliģisko institūciju pasūtījumiem, bija iespējama arī atgriešanās pie noteiktām kristietisma ikonogrāfijas tēmām un tēliem (“Kārdināšana”, “Ieva”). Daļai šo tēlu piedēvējama gan laikmetiska, gan lokāla, gan individuāli simboliska nozīme. Periodam specifiskākie ir tēli, kas savienoti ar lokālās dabas atveidu un plašākā skatījumā ar laikmetam raksturīgo “bioloģisko romantismu”. Organisko dabas spēku apoloģija apliecina to mītu un pasaku tēli, kas visvairāk saistīti ar ainavisko floru, ūdeni un dzīvniekiem. Atkārtojas arī darbi, kas uzrāda mākslinieku interesi par sauli, organiskās dabas spēka avotu (J.Rozentāls, R.Pērle). Dažādu žanru stājmākslas darbos daudz ir ziedu motīvu, kuru sugu dažādība ir ļoti liela (ceriņi, peonijas, magones, rozes, asteres, kreses, fuksijas u.c.). =Arhitektūras un lietišķās mākslas dekora ikonogrāfija= Standartizētie vai individualizētie, amatnieciski darinātie arhitektūras un lietišķās mākslas priekšmetu dekori ietvēra bagātīgu tēlojošu motīvu klāstu, kas kopumā analogs stājmākslu ikonogrāfijai, kuras sākotnējā simbolika bieži tāpat atvedināma uz laikmetīgo “bioloģisko romantismu”: florālie motīvi (lilijas, rozes, magones, saulespuķes, īrisi, vilkavāles, kastaņi, skujas, čiekuri), daudzveidīgā fauna (čūskas, pāvi, pūces, gulbji, ērgļi u.c.), antropomorfas figūras un maskaroni, hibrīdas būtnes, bet arī specifiski heraldiskiem motīvi u.c. Bija izplatīta, īpaši neoklasicisma pacēluma laikā, klasiskā antropomorfā tematika, citkārt ar tradicionāliem alegoriskiem un mitoloģiskiem tēliem, to atribūtiem un atsevišķos gadījumos populāru sižetu atkārtojumiem. <div align="right">Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Kļaviņš. E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Kļaviņš. E. Jūgendstila ikonogrāfija un Latvijas tēlotāja māksla. – Krāj.: Jūgendstils. Laiks un telpa.- 1999. – 121. – 139. lpp. Angļu val.: 247. – 249. lpp. # Grosa S. Rīgas jūgendstila arhitektūras dekoratīvā tēlniecība un glezniecība. (Promocijas darbs). Rīga: Latvijas Mākslas akadēmija, 2008. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Kristus_un_greciniece.jpg|Rozentāls J. Kristus un grēciniece.]] 1893. Audekls, eļļa, 97 x 71 cm. RTMM # [[:image:Roncevskis_Majup.jpg|Rončevskis K. Mājup.]] Ne vēlāk par 1909. Bronza. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Purvitis_Berzi.jpg|Purvītis V. Bērzi.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Krastins_Priedes_un_berzi.jpg|Krastiņš P. Priedes un bērzi.]] 1905―1907. Papīrs, guaša, ogle, 21,7 x 29 cm. LNMM # [[:image:Valters_Ainava_ar_upi.jpg|Valters J. Ainava ar upi.]] 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM # [[:image:Kalve_Makonu_studija.jpg|Krastiņš P. Mākoņu studija.]] 1905―1910. Papīrs, ogle, tempera, 22 x 30 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Purvitis_Rudens_noskana.jpg|Purvītis V. Rudens noskaņa.]] Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Kalve_Pavasaris.jpg|Kalve P. Pavasaris.]] 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Pavasaris.jpg|Rozentāls J. Pavasaris.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Valters_Vientuls_celinieks.jpg|Valters J. Vientuļš ceļinieks.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Meness_nakts_2.jpg|Purvītis V. Mēness nakts.]] Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets.]] Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets.]] 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas.]] 1901. Audekls, eļļa, 41, 3x 54 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums.]] Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība.]] 1910. Kartons, guaša, pastelis, 31 x 18,5 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns.]] 1910. Patinēts ģipsis. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene.]] Ap 1905. Papīrs, tempera, tuša, 35x 44 cm. LNMM # [[:image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja.]] Ne vēlāk par 1908. Audekls, eļļa, 251x 160 cm. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes.]] 1910. Audekls, eļļa, 42,4 x 29,3 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898.]] Foto: I. Stūrmanis # [[:image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Smilšu ielā 2 Rīgā. 1902.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis.]] M.Kuzņecova fabrikas ražojums. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. <gallery> Image:Romans_Purica_portrets.jpg|Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Image:Zalkalns_Arnoldova2.jpg‎|Zaļkalns T. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Image:Valters_Divas_sievietes_pie_lampas.jpg|Valters J. Divas sievietes pie lampas. 1901. Image:Skilters_Vecums.jpg|Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Image:Rozentals_Jauniba.jpg|Rozentāls J. Jaunība. 1910. Image:Skilters_Lietuvens.jpg|Šķilters. Lietuvēns. 1910. Image:Rozentals_Faunu_gimene.jpg|Rozentāls J. Faunu ģimene. Ap 1905. Image:Borherts_Rinka_deja.jpg|Borherts B. Riņķa deja. Ne vēlāk par 1908. Image:Kalve_Pukes.jpg|Kalve P. Puķes. 1910. Image:Cirkvics_vestibils_Vilandes_1.jpg|Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā. 1898. Image:Peksens_pavs_Smilsu_2.jpg|Fasādes dekors K.Pekšēna projektētā namā. 1902. Image:Kuznecova_fajanss.jpg|Fajansa terīne un šķīvis. 20. gs. sākums. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1681 3212 2624 2009-05-14T07:50:07Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Bērzi. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 54,2 x 36 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1692 3213 2625 2009-05-14T07:50:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Ainava ar upi. 1904. Audekls, eļļa, 83 x 106 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1683 3214 2626 2009-05-14T07:51:16Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Rudens noskaņa. Ap 1907. Audekls, eļļa, 68 x 90,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1676 3215 1811 2009-05-14T07:51:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kalve P. Pavasaris. 1907. Kartons, pastelis, 70 x 99,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1689 3216 2627 2009-05-14T07:51:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Pavasaris. Ap 1909. Kartons, eļļa, 37 x 48 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1694 3217 2981 2009-05-14T07:52:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Vientuļš ceļinieks. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 70 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1682 3218 2628 2009-05-14T07:52:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Mēness nakts. Ap 1909. Kartons, eļļa, 36 x 54,3 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1684 3219 2680 2009-05-14T07:53:03Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Romans A. A.Purica portrets. Ap 1906. Audekls, eļļa, 51 x 67,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2428 3220 2989 2009-05-14T07:53:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Teodors Zaļkalns. Veras Arnoldovas portrets. 1906. Bronza, granīts, augstums 32 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1691 3221 2985 2009-05-14T07:54:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Vecums. Ap 1905. Patinēts ģipsis, 29 x 28 x 21 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1690 3222 1825 2009-05-14T07:54:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters. Lietuvēns. 1910. Patinēts ģipsis. LNMM. Foto: E. Kļaviņš 6 1680 3223 2629 2009-05-14T07:55:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Fasādes dekors K. Pekšēna projektētā namā Smilšu ielā 2 Rīgā.1902. Foto: E. Kļaviņš 6 1674 3224 1809 2009-05-14T07:56:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vestibila dekors R.Cirkvica projektētā namā Rīgā, Vīlandes ielā 1. 1898. Foto: I. Stūrmanis 6 1508 3225 1519 2009-05-14T08:05:44Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Matvejs Senatne.jpg]]" versija: Matvejs V. Senatne. 1908 – 1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Senatne. 1908 – 1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM 3226 3225 2009-05-14T08:06:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Senatne. 1908 – 1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1510 3227 2969 2009-05-14T08:09:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Labības pļāvēji. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1509 3228 2966 2009-05-14T08:09:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Septiņas princeses. 1909 – 1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1512 3229 2615 2009-05-14T08:10:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Krustā sistais. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1514 3230 1525 2009-05-14T08:10:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1515 3231 1526 2009-05-14T08:11:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Matvejs V. Sarkanā un melnie. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2241 3232 2619 2009-05-14T08:13:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|thumb|Voldemārs Matvejs. Ap 1912.]] '''Voldemārs Matvejs''' (1877.13.X―1914.16.V) ― gleznotājs, mākslas teorētiķis, t.s. primitīvās mākslas pētnieks Latvijas mākslas vēstures kontekstā ― raksturojams kā pirmais radikālā 20.gs. modernisma pārstāvis. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= [[Image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|thumb|Parīzes ainava. 1912.]] [[Image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|thumb|Ceļā uz rožaino pasaku pili. Ne vēlāk par 1910.]] [[Image:Matvejs_Senatne.jpg|thumb|Senatne. 1908―1909.]] [[Image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|thumb|Septiņas princeses. 1909―1910.]] [[Image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|thumb|Labības pļāvēji. 1910.]] [[Image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|thumb|Studija. Trīs sēdoši vīri. 1910.]] [[Image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|thumb|Krustā sistais. 1910.]] [[Image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|thumb|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums. 1911.]] [[Image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|thumb|Studija. Divas figūras garos tērpos. 1913.]] [[Image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|thumb|Sarkanā un melnie. 1913.]] [[Image:Matvejs_Bernova.jpg|thumb|Studija. Bernova. 1913.]] ==Mācības== Matvejs dzimis Rīgā sīkpilsoniskā ģimenē, izglītojies reālskolā un Blūma mākslas skolā Rīgā (1895―1902) (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Divus gadus pildījis zīmēšanas skolotāja pienākumus Tukumā, 1905.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, pirms tam kādu laiku mācījies pie impresionista Jana Ciongļinska (''Jan Ciąglinski''). Akadēmijā palika līdz pat savas īsās dzīves beigām. Kā mākslinieks un teorētiķis Matvejs veidojās patstāvīgi, akadēmiskos uzdevumus pildīja minimāli, palaikam piekāpjoties konservatīvo pasniedzēju prasībām, lai saglabātu studenta statusu. Finansiālā ziņā mākslinieka dzīve nebija droša, patēva subsīdijas un peļņa no gadījuma darbiem (kopiju izgatavošana u.c.) tika tērētas galvenokārt grāmatām un ceļojumiem. Līdz 1909.g. Matvejs bija veicis visus obligātos mācību uzdevumus un tika pārcelts uz meistardarbnīcu, izvēloties ainavas žanru kā vieglāk akadēmiski apgūstamu pie profesoriem A.Kiseļova un N.Dubovskoja. ==Koncepcijas meklējumi un intereses== Sevis apmierinošu glezniecības koncepciju Matvejs meklēja ārpus akadēmijas, gan iepazīstot tālaika modernāko mākslu Krievijā un Rietumeiropā, gan pētot dažādu reģionu viduslaiku mākslu (Visbijas baznīcas un tēlniecību, provinciālo Itālijas pilsētu senās freskas, bizantiešu un krievu ikonas, seno rokrakstu miniatūras), pamatīgi studējot afrikāņu tēlniecību, Lieldienu salu mākslu, vēlāk Ziemeļāzijas tautu mākslu. Šajā sakarā viņš regulāri apceļoja Eiropas pilsētas, pētot “primitīvās” mākslas pieminekļus muzeju etnogrāfiskajās kolekcijās, fotografēja un aprakstīja tos; tam sekojošās publikācijas (''Искусство острова Пасхи'', 1914; 1914.g. sarakstītais apcerējums ''Искусство негров'', 1919) padara viņu par vienu no pirmajiem šīs mākslas vēsturniekiem pasaulē. Matveju pastāvīgi interesēja Senās Ķīnas māksla un kultūra, arī tās dzeja un rakstība, kam viņš veltīja īpašu publikāciju (ievads dzejas izlasei ''Свирель Китая'', 1914). ==Saiknes ar krievu avangardu un uzskatu publikācijas== Ap 1910.g. Matvejs iekļāvās krievu avangardistu lokā un kļuva par aktīvu apvienības “Jaunatnes savienība” (''Союз молодежи'') dalībnieku, organizēja tās izstādes, kurās piedalījās K.Petrovs-Vodkins, N.Gončarova, M.Larionovs, D.Burljuks, I.Maškovs u.c.). Brauca uz Vāciju un Franciju, lai dibinātu kontaktus modernisma centros (ar H.Valdenu, “Zilā Jātnieka” grupas līderiem ― V.Kandinski, F.Marku), apmainītos ar izstādēm, vāktu darbus projektējamajam modernās mākslas muzejam. Matvejs bija apvienības rakstu krājumu redaktors, publicēja tur savas un domubiedru idejas (raksts ''Принципы нового искусства'', 1912) un uzskatāms par apvienības ideologu (rakstīja ar pseidonīmu Vladimirs Markovs, lai nekaitinātu akadēmijas vadību). 1913. un 1914.g. mijā publicēts teorētiskais Matveja pamatdarbs “Daiļrades principi plastiskajās mākslās. Faktūra” (''Принципы творчества в пластических искусствах. Фактура''). 1910.g. mākslinieks Rīgā organizēja apvienības izstādi, kura tika pavadīta ar manifestveidīgu Matveja modernisma koncepcijas izklāstu (“Krievu secesija”, 1910) vairākās Rīgas latviešu, vācu un krievu avīzēs. Gan izstāde, gan “manifests” izraisīja skaļu polemiku presē, un Matveja vadītais pasākums uzskatāms par pirmo mēģinājumu ieviest radikāla avangarda idejas un praksi Latvijas mākslas pasaulē. ==Teorētiskās koncepcijas== Matveja uzskati Latvijas māksliniecisko koncepciju vēstures kontekstā raksturojami kā konsekventi paustas agrīnā “klasiskā” modernisma idejas (sk. [[mākslinieciskās koncepcijas]]). Matveja atziņas veidojās gan krievu avangarda vidē, gan studējot Rietumu autorus, bet daudzējādā ziņā patstāvīgi, ilgstoši iedziļinoties aktuālās mākslas teorētiskās problēmās. Asais naturālisma noliegums, polemiskais subjektīvā elementa pretstatījums objektīvajam, orientācija uz dažādajiem formas aspektiem, mazinot tēlojošās funkcijas nozīmi, savienojās ar primitīvās mākslas estetizāciju. Naturālisma (“ortodoksālā reālisma”) noliegums varēja iegūt plašāku kultūrvēsturisku dimensiju, saistot naturālismu ar eiropeisko klasisko tradīciju, zinātniski un loģiski pamatotu tēlojumu (“konstruktīvā pasaule”), kas atņem dabai iracionālo dievišķumu. Tam pretstatīta “nekonstruktīvā pasaule”, kuras paraugi tika atrasti “seno tautu” un Austrumu mākslā, kas, pēc mākslinieka domām, uzrādot to radītāju intuitīvo spēju rast skaistumu ārpus zinātniskā reālisma. Formas, līnijas, krāsas, apjoma, apgaismojuma atbrīvošana no tā Matveja skatījumā paver ceļu uz jaunu estētiku un mākslas praksi, kurā ir vieta nejaušības principam un plašākā aspektā ― “brīvas jaunrades principam” (intuitīva ļaušanās darbam, kas nav saistīts ar neīstu vērtību nosacījumiem, rotaļība, neapzināto impulsu izmantošana). Matvejs ne tikai norādīja uz mākslinieciskās formas prioritāti un autonomiju, bet arī pievērsās atsevišķu tās elementu interpretācijai dažādos plastiskās mākslas veidos, izmantojot citkārt muzikālos terminus (“kamertonis”, “troksnis”), lai aprakstītu mākslas darbu formas radītos efektus. Uzsākot teorētisko mākslinieciskās formas interpretāciju, kuru pāragrās nāves dēļ nepaspēja realizēt, viņš iztirzāja faktūru, kuras jēdzienu paplašināja, iekļaujot tajā ne tikai materiāla virsmas raksturu, bet arī citas, jutekliski mazāk tveramas formas, ekspresijas un asociāciju kvalitātes (“nemateriālā faktūra”), “piesliešanās principu” (piemērošanos materiālam), vienkāršu un ģeometrisku masu principu apaļskulpturā u.c. Svarīgs Matveja teorētisko jēdzienu vidū bija “plastiskais simbols”: abstrahēts kādu objektu atveidojums, izmantojot plastiski pašvērtīgas formas. Interese par afrikāņu un citu tālu zemju mākslu koeksistēja ar latviešu laucinieku materiālās kultūras un ainaviskās vides estetizāciju, kas atklājās mākslinieka privātās vēstulēs. ==Impresionisma un simbolisma tradīcija== Matveja intensīvās teorētiķa un mākslas vēsturnieka aktivitātes, neradošie akadēmiskie uzdevumi un peļņas darbs kavēja patstāvīgo mākslinieka darbību. Saglabājušos gleznu vairums ir maza izmēra eksperimentālas studijas. Kopumā viņa glezniecība uzrāda attīstību no impresionistiskas tradīcijas un simbolisma uz arvien abstrahējošāku un ekspresīvāku formu. Pēc Blūma mākslas skolas mācību uzdevumu sekmīgas apguves Matveja pievēršanos individualizētam impresionismam, iespējams, rosināja neilgās mācības pie Ciongļinska, kuru augsti vērtējis kā aizrautīgu un radošu skolotāju. Katrā ziņā virknē 1904.―1906.g. ainavu un portretisku studiju Matvejs fragmentāri komponētus realitātes motīvus pakļāva gaisa un gaismas vides iespaidam, mīkstinot priekšmetisko formu apveidus, vājinot tonālās un krāsu atšķirības (“Ābeļdārzs”, “Studija. Ainava ar kokiem”, “Studija. Zemnieka portrets”, visi 1904―1906, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Atmosfēriskais, neitralizētu un blāvu hromatisku toņu impresionisms viņam saglabājās arī vēlāk, gleznojot tradicionālāk risinātas ainavas (lielāka izmēra darbus un studijas), kuras bija iespējams rādīt akadēmijas vadībai. Lai gan pats Matvejs tās uzskatīja par mācību nodevām, šajā darbu grupā parādās viņa spējas rast estētiskas vērtības ikdienišķos pilsētu aspektos, radīt liriski klusinātas noskaņas, izsmalcināti harmonizēt krāstoņus, gleznot mīksti un maigi (“Izaka laukums Pēterburgā”, 1911; [[:image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|Monmartras studijas]], 1912, visi LNMM). Izmantojot gaistošas vai lineāri iezīmētas formas, Matvejs gleznoja veselu rindu retrospektīvi pasakainu vīziju, kuru tēlainība visvairāk atbilst simbolisma tradīcijai (“[[:image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|Ceļā uz rožaino pasaku pili]]”, ap 1910, atrašanās vieta nezināma; “[[:image:Matvejs_Senatne.jpg|Senatne]]”, 1909―1910, pēc Morisa Māterlinka (''Maurice Maeterlinck'') sižeta gleznotā kompozīcija “[[:image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|Septiņas princeses]]”, 1909―1910, LNMM). Tuvākos ierosinājumus mākslinieks varēja gūt krievu vēlīno simbolistu ― “Zilās rozes” grupas mākslinieku ― darbu paraugos. ==Modernisma sākumi Matveja mākslā== Matveja tālāko attīstību sekmēja Rietumu tālaika modernā māksla (postimpresionisti, fovisti, agrie kubisti), kurus viņš iepazina I.Morozova un S.Ščukina galerijā Maskavā, regulāru ceļojumu laikā uz Rietumeiropu (1910.g. rakstā Matvejs jau konkretizēja iespaidu avotus, nosaucot V. van Gogu, P.Gogēnu, P.Sezanu, A.Matisu, P.Pikaso u.c.). Otrs svarīgākais tiešāku iespaidu avots bija modernismam formālā ziņā radniecīgā viduslaiku māksla, kuras tradicionālos sižetus viņš labprāt izmantoja savās kompozīciju studijās (“Studija. Apraudāšana”, 1910, LNMM). Pēdējo gadu figurālajos un ainaviskos gleznojumos Matvejs vairāk vispārināja tēlojumu, deformēja vai citkārt uzsvērti ritmizēja motīvus, variēja te intensīvus, te blāvākus krāstoņus, lai kāpinātu ekspresiju (“[[:image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|Labības pļāvēji]]”, 1910; “Studija. Vīrs ar zirgu”, 1910; “[[:image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|Studija. Trīs sēdoši vīri]]”, 1910; “[[:image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|Krustā sistais]]”, 1910; “[[:image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums]]”, 1911; “[[:image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|Studija. Divas figūras garos tērpos]]”, 1913, visi LNMM). Saglabājās arī modelējuma mīkstinājums, kas piešķir vizionāra lirisma efektu daudziem darbiem. Simbolisma atskaņas jūtamas reliģisku vai brīvi sacerētu figurālu kompozīciju tēlu raksturā vai emocionālajā toņkārtā (“[[:image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|Sarkanā un melnie]]”, 1913, LNMM). Daudzajās koloristiski brīvi gleznotajās Itālijas pilsētu, Parīzes un Pēterburgas studijās Matvejs fiksēja konkrētās urbānās vides fragmentus. Vairākās pēdējās pietiekami droši datējamās studijās atkārtojas robustāks triepiens un dramatiski aktīvāki krāsu kontrasti (“[[:image:Matvejs_Bernova.jpg|Studija. Bernova]]”, 1913, LNMM), kas, iespējams, iezīmēja mākslinieka tālāku attīstību, kuru aprāva negaidītā nāve. ==Mantojums== Matveja piemiņas izstāde Rīgā 1914.g. pievērsa viņa mantojumam plašāku sabiedrības uzmanību. Viņa teorētiskās atziņas vēlāk tika novērtētas “Rīgas mākslinieku grupas” modernistu vidē. Viņa darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Tukuma Mākslas muzejā. =Bibliogrāfija= #Bubnova, V. Voldemāra Matveja pēdējie dzīves un darba gadi. ''Māksla'', Nr.1, 1968, 14.―16.lpp. #Bužinska, I. Dažas piezīmes par Voldemāru Matveju ― gleznotāju, teorētiķi, fotogrāfu. ''Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis'', Nr.2/3, 2002, 30.―38.lpp. #Bužinska, I. Daži vārdi par Matveju krievu futūrisma vēsturē. ''Grāmata'', Nr.4, 1991, 91., 92.lpp. #Bužinska, I. Voldemārs Matvejs. ''Studija'', Nr.7, 1999, 88.―91.lpp. #Haļāpina, T. Voldemārs Matvejs. ''Zvaigzne'', Nr.3, 1968, 16.lpp. #Siliņš, J. Voldemārs Matvejs. ''Illustrēts Žurnāls'', Nr.5, 1925, 141.―145.lpp. #Skulme, U. Voldemārs Matvejs. ''Laikmets'', Nr.3, 1923, 51., 52.lpp. #''Voldemārs Matvejs. Raksti. Darbu katalogs. Sarakste''. Sastād. I.Bužinska. Rīga, 2002. #Ковтун, Е. Владимир Марков и открытие африканского искусства. ''Памятники культуры: Новые открытия''. Вып. 7. Ленинград, 1980. С.411―416. #''Чтения Матвеяю Сборник докладов и материалов''. Сост. И.Бужинска. Рига, 1991. #Paudrat, J. Vladimir Markov. ''Cahiers du musée National d’art Modern histoire & Theorie de l’art'', Nr.2, 1979, p.316―318. =Attēlu saraksts= # [[:image:Voldemars_Matvejs_foto.jpg|Voldemārs Matvejs. Fotoportrets]]. Ap 1912. # [[:image:Matvejs_Parizes_ainava.jpg|Parīzes ainava]]. 1912. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Cela_uz_rozaino_pasaku_pili.jpg|Ceļā uz rožaino pasaku pili]]. Ne vēlāk par 1910. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Matvejs_Senatne.jpg|Senatne]]. 1908―1909. Audekls, eļļa, 80,5 x 144 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Septinas_princeses.jpg|Septiņas princeses]]. 1909―1910. Audekls, eļļa, 66 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Labibas_plaveji.jpg|Labības pļāvēji]]. 1910. Audekls, eļļa, 26,5 x 38 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Tris_sedosi_viri.jpg|Studija. Trīs sēdoši vīri]]. 1910. Audekls, eļļa, 13,5 x 20 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Krusta_sistais.jpg|Krustā sistais]]. 1910. Koks, eļļa, 62 x 45 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Dzeltenais_laukums.jpg|Studija. Itālijas motīvs. Dzeltenais laukums]]. 1911. Audekls, eļļa, 13,5x 20 cm. LNMM # [[:image:Matvejs_Divas_figuras_garos_terpos.jpg|Studija. Divas figūras garos tērpos]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Sarkana_un_melnie.jpg|Sarkanā un melnie]]. 1913. Kartons, eļļa, 22 x 27 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Matvejs_Bernova.jpg|Studija. Bernova]]. 1913. Kartons, eļļa, 27 x 21,8 cm. LNMM [[Category:Mākslinieki|Matvejs, Voldemārs]] __NOEDITSECTION__ 6 2454 3233 2009-05-14T08:20:24Z Admins 4 Pērle R. Zīmējums. 1915 – 1917. Papīrs, krāsaina tuša, 12,5 x 15. LNMM wikitext text/x-wiki Pērle R. Zīmējums. 1915 – 1917. Papīrs, krāsaina tuša, 12,5 x 15. LNMM 0 1527 3234 2764 2009-05-14T08:48:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Perle_foto.jpg|thumb|Rūdolfs Pērle. Foto.]] [[Image:Perle_Priedes.jpg|thumb|Priedes. Ap 1905.]] [[Image:Perle_Rozes.jpg|thumb|Rozes. 1911.]] [[Image:Perle_Brinumu_pils.jpg|thumb|Brīnumu pils. 1915.]] [[Image:Perle_Kugi.jpg|thumb|Kuģi. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|thumb|Sidraba laiviņā. 1915.]] [[Image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|thumb|Nakts jātnieki. 1915―1917.]] [[Image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|thumb|Saulīt vēlu vakarā. 1916.]] [[Image:Perle_Saules_deli.jpg|thumb|Saules dēli karā jāja. 1917.]] '''Rūdolfs Pērle''' (1875.9.V―1917.17.VI) ― ievērojamākais subjektīvi vizionāras simbolisma ainavas gleznotājs Latvijas mākslas vēsturē. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un dzīve Sanktpēterburgā== Dzimis Valkas apriņķa Mēru muižā kalēja un krodzinieka ģimenē. No 1897. līdz 1905.g. studējis Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā Sanktpēterburgā, specializēdamies tekstila ornamentācijā, akvareļglezniecībā, oforta tehnikā. Pēc mācībām palika Sanktpēterburgā, strādājot peļņas darbu gumijas izstrādājumu fabrikā un tēlotājai mākslas pievēršoties brīvajā laikā. Pērle bija saistīts ar latviešu mākslas dzīvi Sanktpēterburgā un Rīgā, piedalījās “Rūķa” pasākumos un latviešu mākslinieku izstādēs Rīgā, Petrogradā un Maskavā, līdzdarbojās satīriskajā žurnālā “Svari”. Sanktpēterburgā Pērle no 1908. līdz 1915.g. izstādīja akvareļus Krievu akvarelistu biedrības izstādēs. Kara gados ticis komandēts uz Kaukāzu, bija nodarbināts ar militāriem pirotehniskiem izgudrojumiem. Miris no aklās zarnas iekaisuma sekām. ==Agrā posma ainavas== Sākuma posmā Pērle visbiežāk gleznoja un oforta tehnikā iespieda reālistiskas lokālās dabas ainavas, kuru citkārt fragmentārā kompozīcija un gleznieciskais motīvu atveidojums liecina arī par impresionisma iespaidu, bet motīvu izvēle ― par orientāciju uz “noskaņu ainavu” (akvarelis “Bērziņš”, 1909, atrašanās vieta nezināma). Oforta ainavās gleznieciskās svītrinājumu masas pārvērtās siluetos un atsevišķas svītras ieguva jūgendstila ritmu ([[:image:Perle_Priedes.jpg|“Priedes”]], ap 1905, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Domājams, Pērles agro ainavas stilu ietekmēja I.Levitāna paraugi, ar kuriem viņš tuvāk iepazinās, atkārtojot 12 Levitāna gleznas oforta tehnikā 1905.g. (četri oforti saglabājušies Sanktpēterburgā, Valsts Krievu muzejā). ==Ziedu gleznojumi un zīmējumi== Otrs plašākais Pērles žanrs, kam viņš pievērsās laikā starp 1911. un 1915.g., bija ziedu gleznojumi akvareļa tehnikā un to zīmējumi. Interese par ziediem viņam nākusi vēl no dārznieka pieredzes jaunības gados un varēja nostiprināties, veicot ziedu zīmēšanas uzdevumus Štiglica skolā. Visbiežāk atveidojot rozes, lilijas, fuksijas, retāk citus ziedus (krizantēmas, asteres, ceriņus), Pērle radīja krāšņas kluso dabu kompozīcijas ar ziedlapu un zaļuma masām, kurvjiem, citkārt ainaviskiem foniem un drapērijām. Detalizēti fiksējot galvenos motīvus, mākslinieks tajā pašā laikā izkausēja formas nosacītajā telpā, gaismas un atmosfēras vidē, variējot krāstoņus, pludinot tos atbilstoši akvareļa specifikai, tādējādi rodot dekoratīvistiskus un vizionāri liriskus efektus ([[:image:Perle_Rozes.jpg|“Rozes”]], 1911, LNMM). Tā pati koncepcija realizēta ziedu krāsainos zīmējumos, kuros lineāri precīzas kontūras savienotas ar svītrinājumu un ierīvējumu radītiem formu mīkstinājumiem. Lai gan ziedu tematika bijusi Pērlem iekšēji tuva, kluso dabu akcentētais krāšņums un ziedu maigums, nosacīti tradicionālā formveide tuvina šo darbu grupu tālaika salonmākslai, kuras eksponēšana bija iespējama tieši minētās akvarelistu biedrības izstādēs. ==Vizionārās ainavas== No salonisma Pērle attālinājās savos fantastiskajos gleznojumos un zīmējumos, kas radīti pēdējos divos gados (1915―1917). Tās ir eļļas, akvareļa, pasteļa, zīmuļa un spalvas tehnikā risinātas vizionāras ainavas, kuru panorāmisko telpu veido un piepilda stāvas klintis, jūras klajumi, drupas, senlaicīgi buru kuģīši, gaišas vai naksnīgas debesis, dramatiski mākoņi, debess spīdekļi (it īpaši saule); dažkārt pasakaini kareivīgi jātnieki ([[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|“Brīnumu pils”]], 1915; [[:image:Perle_Kugi.jpg|“Kuģi”]], 1915―1917; “Klinšu zaigums”, 1915; [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|“Sudraba laiviņā”]], 1915, visi LNMM; [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|“Nakts jātnieki”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Eļļas tehnika nu ļāva Pērlem sasniegt piesātinātākus, dziļākus un smagākus toņus; patumšā gaismēna noslāpē silto un vēso (sarkanīgo, dzeltenīgi oranžīgo, zilgano, zaļgano) toņu kontrastus. Ierosinājumus mākslinieks guva no N.Rēriha ainavām ar senlaicīgiem kuģiem un dramatiskiem mākoņiem, no K.Bogajevska klinšu ainavām, visvairāk no M.Čurļoņa pārreālajām vīzijām. (Saglabājies pārstāstītais Pērles teiciens, ka īstā māksla atrodama Čurļoņa un Bogajevska sasniegumos). Atsevišķiem motīviem varēja būt personiska simboliska nozīme, dažkārt parādās brīvi interpretēta kristiānisma simbolika (“Betlēmes zvaigzne”, 1915―1917, LNMM), citas kompozīcijas lasāmas, ņemot vērā vispārzināmo simboliku nacionālā romantisma folkloristiskajā treadīcijā (“Melnā čūska”, 1915―1917, atrašanās vieta nezināma; [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|“Saulīt vēlu vakarā”]], 1916, LNMM); citkārt folkloristiskā tēlainība vienojas ar iespējamo aktuālo taisnīgās cīņas vēstījumu ([[:image:Perle_Saules_deli.jpg|“Saules dēli karā jāja”]], 1917, atrašanās vieta nezināma). Melanholiska fatālisma iekrāsota īsā un absurdi bezmērķīgā cilvēku dzīves apcere pausta kompozīcijā [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|“Dzīves ceļš”]] (1915, LNMM). Drupu un negaisa mākoņu motīvi saistāmi ar kara dramatisma izraisītām noskaņām ([[:image:Perle_Drupas.jpg|“Drupas”]], 1915, LNMM; [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|“Drausmu mākoņi”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma). Kā kāpināti optimistisks pretmets ir darbi ar sauli un tās starojumu kā centrālo motīvu ([[:image:Perle_Saule_1916.jpg|“Saule”]], 1916, LNMM). Vertikalizētās, dinamiski saasinātās un arhitektoniskās kalnu struktūras savienojumā ar saules starojumu (zīmējums [[:image:Perle_Saule.jpg|“Saule”]], 1915―1917, atrašanās vieta nezināma) var tikt interpretējamas kā analoģijas ekspresionistu arhitektu eksaltētajām vīzijām, kuras gan Pērle nevarēja redzēt. Interese par kalnu motīviem esot pastiprinājusies komandējumu laikā uz Kaukāzu. Pēdējo gadu darbu vidū atrodami arī daži, kas tiešā veidā atveido karadarbību (˝Lidmašīnas apšaude˝, [[:image:Perle-Zimejums.jpg|˝Zīmējums˝]], abi 1915–1917, LNMM). ==Mantojums== Pērles darbi glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā un Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā Rīgā. =Bibliogrāfija= #Siliņš, J. Rūdolfs Pērle (1875.27.IV―1917.17.VI). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.9, 1925, 249.―259.lpp. #Siliņš, J. ''Rūdolfs Pērle''. Rīga, 1928. =Attēlu saraksts= # [[:image:Perle_foto.jpg|Rūdolfs Pērle.]] Foto. # [[:image:Perle_Priedes.jpg|Priedes.]] Ap 1905. Papīrs, oforts, 41,6 x 33 cm. LNMM # [[:image:Perle_Rozes.jpg|Rozes.]] 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Perle_Brinumu_pils.jpg|Brīnumu pils.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 66 x 92,5 cm. LNMM # [[:image:Perle_Kugi.jpg|Kuģi.]] 1915―1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Perle_Sidrabaina_laivina.jpg|Sidraba laiviņā.]] 1915. Papīrs, pastelis, 32 x 44 cm. LNMM # [[:image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|Nakts jātnieki.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Perle_Saulit_velu_vakara.jpg|Saulīt vēlu vakarā.]] 1916. Audekls, eļļa, 69 x 104 cm. LNMM # [[:image:Perle_Saules_deli.jpg|Saules dēli karā jāja.]] 1917. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Perle_Drupas.jpg|Drupas.]] 1915. Papīrs, akvarelis, 63 x 84 cm. LNMM # [[:image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi.]] 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule.]] 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Perle_Saule.jpg|Saule.]] 1915―1917. Zīmējums. Atrašanās vieta nezināma. # [[:image:Perle-Zimejums.jpg|Zīmējums.]] 1915 – 1917. Papīrs, krāsaina tuša, 12,5 x 15. LNMM <gallery> Image:Perle_Dzives_cels.jpg|Dzīves ceļš. 1915. Image:Perle_Drupas.jpg|Drupas. 1915. Image:Perle_Drausmu_makoni.jpg|Drausmu mākoņi. 1915―1917. Image:Perle_Saule_1916.jpg|Saule. 1916. Image:Perle_Saule.jpg|Saule. 1915―1917. Image:Perle-Zimejums.jpg|Zīmējums. 1915―1917. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Pērle, Rūdolfs]] __NOEDITSECTION__ 6 1709 3235 1851 2009-05-14T08:54:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pērle R. Rozes. 1911. Papīrs, akvarelis, 69 x 89 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1707 3236 1849 2009-05-14T08:55:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pērle R. Kuģi. 1915 – 1917. Kartons, eļļa, 78 x 97,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1702 3237 1844 2009-05-14T08:55:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pērle R. Dzīves ceļš. 1915. Papīrs, akvarelis, 62,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1699 3238 1841 2009-05-14T08:56:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pērle R. Saule. 1916. Audekls, tempera, 62,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2085 3239 2393 2009-05-14T09:09:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme).]] [[Image:Getgenss_Slidotaji.jpg|thumb|Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM]] [[Image:Getgenss_Ieva.jpg|thumb|Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM]] '''Ernsts Hermanis Gētgenss''' (''Ernst Hermann Gaehtgens'') (5. (17.) 10.1872 – 15.8.1938) – Baltijas vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Ernsts Hermanis dzimis 1872. g. Naudītes pagastā. Gētgenss mācījās mākslas skolā Berlīnē (1894–1895) un pēc zīmēšanas skolotāja eksāmena nokārtošanas ilgi studēja Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā (1895–1906), šauras specializācijas vietā tiekdamies pēc amata prasmju dažādības. Bija Ādolfa Ginsberga fonda (''Adolf-Ginsberg-Stiftung'', 1904) un Ādolfa Mencela fonda (''Adolf-Menzel-Stiftung'') stipendiāts (1904/1905). Studijas desmit gadus apvienoja ar skolotāja darbu kādā Berlīnes reālskolā. Kad 1906.–1907. gada mijā Rīgas Mākslas biedrības telpās Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija notikusi Gētgensa darbu izstāde, viņš 1907. gada pavasarī atstāja Berlīni un apmetās Jelgavā, kur līdz 1914. gadam strādāja kā mākslinieks un pedagogs, piedāvādams apmācību dažādās tehnikās un sarīkodams vairākas personālizstādes Jelgavas Mākslas draugu biedrībā (Verein der Kunstfreunde Mitau). Gētgenss kļuva par šīs organizācijas valdes locekli un 1910. gadā dibinātās Baltijas mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) biedru. 1914. gadā kā Vācijas pavalstnieks izsūtīts uz Iekškrieviju, bet 1918. gadā cīnījās vācu armijā un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kur līdz mūža beigām bija ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Šlesvigā, piedalīdamies Šlesvigas-Holšteinas mākslas dzīvē. Savos darbos Gētgenss atklāja ilustratīvi grafisku ievirzi un lielu tehnisku daudzveidību, strādādams pastelī, eļļā, temperā, akvarelī (“[[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji]]”, 1913, LNMM), ogles, krīta un spalvas zīmējumā, ofortā, litogrāfijā (“[[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva]]”, 1913, LNMM) u. c. Reālistiski impresionistiskā stilistikā, ko reizēm papildināja puantilisma elementi, visbiežāk gleznoti portreti, ainavas un stāstošas sadzīves žanra ainas, īpaši pievēršoties Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) paraugu ietekmētam zemnieku darba tēlojumam ar izteiksmīgi traktētām varenu zirgu un govju figūrām (“[[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). Mantojums No 1901. līdz 1918. gadam Gētgensa darbi bija redzami gan Baltijas mākslinieku grupu izstādēs Rīgā (1901, 1906, 1909, 1910, 1911, 1913, 1918), Pērnavā (1909, 1911), Kuldīgā (1909, 1911, 1914), Tartu (1910) un Jelgavā (1910/1911), gan personālizstādēs Rīgā (1906/1907) un Jelgavā (1907, 1909, 1910). Lielākā daļa viņa mākslinieciskās darbības rezultātu uzskatāmi par zudušiem. Vērtīgāko vizuālo informāciju par Gētgensa veikumu sniedz gadagrāmatas Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen sējumi. Tomēr LNMM saglabājušies daži viņa darbi, ko 20. gs. 10. gadu sākumā iegādājās Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Kopš 2000. gada tie iekļauti vairākos Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslai veltītos LNMM izstāžu projektos. <div align=right>K. Ābele</div> =Bibliogrāfija= #Ernst Gaehtgens über seine Lehrjahre // Baltische Tageszeitung. – 1907. – Nr. 53. – 24. Febr. (9. März); #Kunstmaler Ernst Gaehtgens † // Rigasche Rundschau. – 1938. – Nr. 229. – 7. Okt.; #Ābele K. Ernst Hermann Gaehtgens // Saur Allgemeines Künstlerlexikon. – München; Leipzig: Saur, 2005. – Bd. 47. – S. 144. =Attēlu saraksts= # [[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu.]] Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). # [[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji.]] Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM # [[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva.]] 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM __NOEDITSECTION__ 3240 3239 2009-05-14T09:11:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme).]] [[Image:Getgenss_Slidotaji.jpg|thumb|Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM]] [[Image:Getgenss_Ieva.jpg|thumb|Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM]] '''Ernsts Hermanis Gētgenss''' (''Ernst Hermann Gaehtgens'') (5. (17.) 10.1872 – 15.8.1938) – Baltijas vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Ernsts Hermanis dzimis 1872. g. Naudītes pagastā. Gētgenss mācījās mākslas skolā Berlīnē (1894–1895) un pēc zīmēšanas skolotāja eksāmena nokārtošanas ilgi studēja Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā (1895–1906), šauras specializācijas vietā tiekdamies pēc amata prasmju dažādības. Bija Ādolfa Ginsberga fonda (''Adolf-Ginsberg-Stiftung'', 1904) un Ādolfa Mencela fonda (''Adolf-Menzel-Stiftung'') stipendiāts (1904/1905). Studijas desmit gadus apvienoja ar skolotāja darbu kādā Berlīnes reālskolā. Kad 1906.–1907. gada mijā Rīgas Mākslas biedrības telpās Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija notikusi Gētgensa darbu izstāde, viņš 1907. gada pavasarī atstāja Berlīni un apmetās Jelgavā, kur līdz 1914. gadam strādāja kā mākslinieks un pedagogs, piedāvādams apmācību dažādās tehnikās un sarīkodams vairākas personālizstādes Jelgavas Mākslas draugu biedrībā (Verein der Kunstfreunde Mitau). Gētgenss kļuva par šīs organizācijas valdes locekli un 1910. gadā dibinātās Baltijas mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) biedru. 1914. gadā kā Vācijas pavalstnieks izsūtīts uz Iekškrieviju, bet 1918. gadā cīnījās vācu armijā un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kur līdz mūža beigām bija ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Šlesvigā, piedalīdamies Šlesvigas-Holšteinas mākslas dzīvē. Savos darbos Gētgenss atklāja ilustratīvi grafisku ievirzi un lielu tehnisku daudzveidību, strādādams pastelī, eļļā, temperā, akvarelī (“[[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji]]”, 1913, LNMM), ogles, krīta un spalvas zīmējumā, ofortā, litogrāfijā (“[[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva]]”, 1913, LNMM) u. c. Reālistiski impresionistiskā stilistikā, ko reizēm papildināja puantilisma elementi, visbiežāk gleznoti portreti, ainavas un stāstošas sadzīves žanra ainas, īpaši pievēršoties Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) paraugu ietekmētam zemnieku darba tēlojumam ar izteiksmīgi traktētām varenu zirgu un govju figūrām (“[[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). Mantojums No 1901. līdz 1918. gadam Gētgensa darbi bija redzami gan Baltijas mākslinieku grupu izstādēs Rīgā (1901, 1906, 1909, 1910, 1911, 1913, 1918), Pērnavā (1909, 1911), Kuldīgā (1909, 1911, 1914), Tartu (1910) un Jelgavā (1910/1911), gan personālizstādēs Rīgā (1906/1907) un Jelgavā (1907, 1909, 1910). Lielākā daļa viņa mākslinieciskās darbības rezultātu uzskatāmi par zudušiem. Vērtīgāko vizuālo informāciju par Gētgensa veikumu sniedz gadagrāmatas Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen sējumi. Tomēr LNMM saglabājušies daži viņa darbi, ko 20. gs. 10. gadu sākumā iegādājās Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Kopš 2000. gada tie iekļauti vairākos Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslai veltītos LNMM izstāžu projektos. <div align=right>K. Ābele</div> =Bibliogrāfija= #Ernst Gaehtgens über seine Lehrjahre // Baltische Tageszeitung. – 1907. – Nr. 53. – 24. Febr. (9. März); #Kunstmaler Ernst Gaehtgens † // Rigasche Rundschau. – 1938. – Nr. 229. – 7. Okt.; #Ābele K. Ernst Hermann Gaehtgens // Saur Allgemeines Künstlerlexikon. – München; Leipzig: Saur, 2005. – Bd. 47. – S. 144. =Attēlu saraksts= # [[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu.]] Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). # [[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji.]] Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM # [[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva.]] 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gētgenss]] __NOEDITSECTION__ 3241 3240 2009-05-14T09:12:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme).]] [[Image:Getgenss_Slidotaji.jpg|thumb|Slidotāji. Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM]] [[Image:Getgenss_Ieva.jpg|thumb|Ieva. 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM]] '''Ernsts Hermanis Gētgenss''' (''Ernst Hermann Gaehtgens'') (5. (17.) 10.1872 – 15.8.1938) – Baltijas vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Ernsts Hermanis dzimis 1872. g. Naudītes pagastā. Gētgenss mācījās mākslas skolā Berlīnē (1894–1895) un pēc zīmēšanas skolotāja eksāmena nokārtošanas ilgi studēja Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā (1895–1906), šauras specializācijas vietā tiekdamies pēc amata prasmju dažādības. Bija Ādolfa Ginsberga fonda (''Adolf-Ginsberg-Stiftung'', 1904) un Ādolfa Mencela fonda (''Adolf-Menzel-Stiftung'') stipendiāts (1904/1905). Studijas desmit gadus apvienoja ar skolotāja darbu kādā Berlīnes reālskolā. Kad 1906.–1907. gada mijā Rīgas Mākslas biedrības telpās Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija notikusi Gētgensa darbu izstāde, viņš 1907. gada pavasarī atstāja Berlīni un apmetās Jelgavā, kur līdz 1914. gadam strādāja kā mākslinieks un pedagogs, piedāvādams apmācību dažādās tehnikās un sarīkodams vairākas personālizstādes Jelgavas Mākslas draugu biedrībā (Verein der Kunstfreunde Mitau). Gētgenss kļuva par šīs organizācijas valdes locekli un 1910. gadā dibinātās Baltijas mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) biedru. 1914. gadā kā Vācijas pavalstnieks izsūtīts uz Iekškrieviju, bet 1918. gadā cīnījās vācu armijā un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kur līdz mūža beigām bija ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Šlesvigā, piedalīdamies Šlesvigas-Holšteinas mākslas dzīvē. Savos darbos Gētgenss atklāja ilustratīvi grafisku ievirzi un lielu tehnisku daudzveidību, strādādams pastelī, eļļā, temperā, akvarelī (“[[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji]]”, 1913, LNMM), ogles, krīta un spalvas zīmējumā, ofortā, litogrāfijā (“[[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva]]”, 1913, LNMM) u. c. Reālistiski impresionistiskā stilistikā, ko reizēm papildināja puantilisma elementi, visbiežāk gleznoti portreti, ainavas un stāstošas sadzīves žanra ainas, īpaši pievēršoties Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) paraugu ietekmētam zemnieku darba tēlojumam ar izteiksmīgi traktētām varenu zirgu un govju figūrām (“[[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). Mantojums No 1901. līdz 1918. gadam Gētgensa darbi bija redzami gan Baltijas mākslinieku grupu izstādēs Rīgā (1901, 1906, 1909, 1910, 1911, 1913, 1918), Pērnavā (1909, 1911), Kuldīgā (1909, 1911, 1914), Tartu (1910) un Jelgavā (1910/1911), gan personālizstādēs Rīgā (1906/1907) un Jelgavā (1907, 1909, 1910). Lielākā daļa viņa mākslinieciskās darbības rezultātu uzskatāmi par zudušiem. Vērtīgāko vizuālo informāciju par Gētgensa veikumu sniedz gadagrāmatas Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen sējumi. Tomēr LNMM saglabājušies daži viņa darbi, ko 20. gs. 10. gadu sākumā iegādājās Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Kopš 2000. gada tie iekļauti vairākos Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslai veltītos LNMM izstāžu projektos. <div align=right>K. Ābele</div> =Bibliogrāfija= #Ernst Gaehtgens über seine Lehrjahre // Baltische Tageszeitung. – 1907. – Nr. 53. – 24. Febr. (9. März); #Kunstmaler Ernst Gaehtgens † // Rigasche Rundschau. – 1938. – Nr. 229. – 7. Okt.; #Ābele K. Ernst Hermann Gaehtgens // Saur Allgemeines Künstlerlexikon. – München; Leipzig: Saur, 2005. – Bd. 47. – S. 144. =Attēlu saraksts= # [[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu.]] Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). # [[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji.]] Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM # [[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva.]] 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gētgenss, Ernsts Hermanis]] __NOEDITSECTION__ 3242 3241 2009-05-14T09:13:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|thumb|Zirgi ar pļaujmašīnu. Ne vēlāk par 1913.]] [[Image:Getgenss_Slidotaji.jpg|thumb|Slidotāji. Ne vēlāk par 1913.]] [[Image:Getgenss_Ieva.jpg|thumb|Ieva. 1913.]] '''Ernsts Hermanis Gētgenss''' (''Ernst Hermann Gaehtgens'') (5. (17.) 10.1872 – 15.8.1938) – Baltijas vācu gleznotājs, zīmētājs un grafiķis. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= Ernsts Hermanis dzimis 1872. g. Naudītes pagastā. Gētgenss mācījās mākslas skolā Berlīnē (1894–1895) un pēc zīmēšanas skolotāja eksāmena nokārtošanas ilgi studēja Berlīnes Karaliskajā mākslas akadēmijā (1895–1906), šauras specializācijas vietā tiekdamies pēc amata prasmju dažādības. Bija Ādolfa Ginsberga fonda (''Adolf-Ginsberg-Stiftung'', 1904) un Ādolfa Mencela fonda (''Adolf-Menzel-Stiftung'') stipendiāts (1904/1905). Studijas desmit gadus apvienoja ar skolotāja darbu kādā Berlīnes reālskolā. Kad 1906.–1907. gada mijā Rīgas Mākslas biedrības telpās Rīgas pilsētas mākslas muzejā bija notikusi Gētgensa darbu izstāde, viņš 1907. gada pavasarī atstāja Berlīni un apmetās Jelgavā, kur līdz 1914. gadam strādāja kā mākslinieks un pedagogs, piedāvādams apmācību dažādās tehnikās un sarīkodams vairākas personālizstādes Jelgavas Mākslas draugu biedrībā (Verein der Kunstfreunde Mitau). Gētgenss kļuva par šīs organizācijas valdes locekli un 1910. gadā dibinātās Baltijas mākslinieku savienības (Baltischer Künstlerbund) biedru. 1914. gadā kā Vācijas pavalstnieks izsūtīts uz Iekškrieviju, bet 1918. gadā cīnījās vācu armijā un pēc Pirmā pasaules kara pārcēlās uz Vāciju, kur līdz mūža beigām bija ģimnāzijas zīmēšanas skolotājs Šlesvigā, piedalīdamies Šlesvigas-Holšteinas mākslas dzīvē. Savos darbos Gētgenss atklāja ilustratīvi grafisku ievirzi un lielu tehnisku daudzveidību, strādādams pastelī, eļļā, temperā, akvarelī (“[[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji]]”, 1913, LNMM), ogles, krīta un spalvas zīmējumā, ofortā, litogrāfijā (“[[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva]]”, 1913, LNMM) u. c. Reālistiski impresionistiskā stilistikā, ko reizēm papildināja puantilisma elementi, visbiežāk gleznoti portreti, ainavas un stāstošas sadzīves žanra ainas, īpaši pievēršoties Džovanni Segantīni (Giovanni Segantini) paraugu ietekmētam zemnieku darba tēlojumam ar izteiksmīgi traktētām varenu zirgu un govju figūrām (“[[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu]]”, ne vēlāk par 1913, atrašanās vieta nezināma). Mantojums No 1901. līdz 1918. gadam Gētgensa darbi bija redzami gan Baltijas mākslinieku grupu izstādēs Rīgā (1901, 1906, 1909, 1910, 1911, 1913, 1918), Pērnavā (1909, 1911), Kuldīgā (1909, 1911, 1914), Tartu (1910) un Jelgavā (1910/1911), gan personālizstādēs Rīgā (1906/1907) un Jelgavā (1907, 1909, 1910). Lielākā daļa viņa mākslinieciskās darbības rezultātu uzskatāmi par zudušiem. Vērtīgāko vizuālo informāciju par Gētgensa veikumu sniedz gadagrāmatas Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen sējumi. Tomēr LNMM saglabājušies daži viņa darbi, ko 20. gs. 10. gadu sākumā iegādājās Rīgas pilsētas mākslas muzejs. Kopš 2000. gada tie iekļauti vairākos Latvijas 19.–20. gs. mijas mākslai veltītos LNMM izstāžu projektos. <div align=right>K. Ābele</div> =Bibliogrāfija= #Ernst Gaehtgens über seine Lehrjahre // Baltische Tageszeitung. – 1907. – Nr. 53. – 24. Febr. (9. März); #Kunstmaler Ernst Gaehtgens † // Rigasche Rundschau. – 1938. – Nr. 229. – 7. Okt.; #Ābele K. Ernst Hermann Gaehtgens // Saur Allgemeines Künstlerlexikon. – München; Leipzig: Saur, 2005. – Bd. 47. – S. 144. =Attēlu saraksts= # [[:image:Getgenss_Zirgi_un_plaujmasina.jpg|Zirgi ar pļaujmašīnu.]] Ne vēlāk par 1913. Atrašanās vieta nezināma. No: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. – 1913. – Jg. 7 (krās. ielīme). # [[:image:Getgenss_Slidotaji.jpg|Slidotāji.]] Ne vēlāk par 1913. Papīrs, akvarelis. 32,3 x 25,9. LNMM # [[:image:Getgenss_Ieva.jpg|Ieva.]] 1913. Krāsains papīrs, litogrāfija. 56 x 47. LNMM [[Category:Mākslinieki|Gētgenss, Ernsts Hermanis]] __NOEDITSECTION__ 0 2047 3243 3071 2009-05-14T09:27:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. V – 1951. 30. IV) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists, tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā patstāvīgi darinātajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī portretos, klusajās dabās, žanrisku figūru gleznojumos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1929, atrašanās vieta nezināma). Daudzajos saglabājušos aktu zīmējumos ogles tehnikā skaidra lineāras kontūras savienojas ar mīksti izmodelētiem apjomiem. Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna 1920. gadu vidus ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Vitrāžas tehnikā darinātas kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, bijis konsultants stikla glezniecības jomā. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4. 97.–105. lpp. # Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7. 888.lpp. # Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468 # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 # Bērziņa M. Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 2008. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14 # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme) # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925 Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930 Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 3245 3243 2009-05-14T11:56:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Brencens_Foto.jpg|thumb|K. Brencēna fotoportrets]] [[Image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|thumb|Gailis sniegā. 1904]] [[Image:Brencens_Valdemars.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Ne vēlāk par 1911]] [[Image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|thumb|Mākslinieka sievas portrets. Ne vēlāk par 1920]] [[Image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|thumb|Nezināmās portrets (ar melno cepuri). 1918]] [[Image:Brencens_Aboli.jpg|thumb|Āboli. 1921]] [[Image:Brencens-Maskas.jpg|thumb|Maskas. 1923.]] [[Image:Brencens_Studija.jpg|thumb|Studija. Ne vēlāk par 1926]] '''Kārlis Brencēns''' (1879. 6. V – 1951. 30. IV) – jūgendstila periodā izveidojies viens no 20. gs. pirmās puses konsekventākiem Latvijas tradicionālistiem, kas specializējās stājglezniecības un vitrāžas jomās, kā arī vecmeistaru tehnoloģijas pētījumos. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un darbs Sanktpēterburgā== Kārlis Brencēns dzimis 1879. g. Madlienas pagasta zemnieka un amatnieka ģimenē. Kā vēlāk viņš pats atcerējās, pusaudža gados dzirdētais par Kārļa Hūna panākumiem viņu pievērsa mākslai. Sākotnēji gan Brencēns mācījās Rīgā Nikolaja I ģimnāzijā un pēc tās studēja Štiglica skolā Sanktpēterburgā (1897 – 1903). Te viņš sākumā apguva atbilstoši skolas profilam ziedu glezniecību un ornamentus tekstilam, vēlāk studēja stikla glezniecību pie Šarla Pasē (''Charles Passet'') skolai pieaicinātā franču vitrāžista. Pabeidzis skolu kā lietišķās mākslas speciālists, tika komandēts 1904. g. uz Parīzi, kur palika līdz 1907. g. Parīzē Brencēns papildinājās Fēliksa Godēna (''Félix Gaudin'') stikla glezniecības darbnīcā, strādājot ievērojamā šveiciešu cilmes franču vitrāžista Ežēna Grasē (''Eugène Grasset'') vadībā; pēdējais mācījis Brencēnu vitrāžas zīmējumus veidot tikai ar kontūrās ietvertiem stikla laukumiem. Bez tam Brencēns apmeklēja Kolorosi un Granšomjē skolas, kur tai laikā pasniedza ar fovismu saistītais Šarls Gerēns (''Charles Guérin''), kā arī Renē Prinē (''René Prinet'') un Lisjēns Simons (''Lucien Simon''), kuri izmantoja ne tikai impresionistu ieviestos gaišos, bet arī vecmeistaru tumšos krāstoņus. Domājams, svarīgs iespaidu avots bija spāņa Ermenehildo Angladas Kamarasas (''Hermenegildo Anglada Camarasa'') glezniecība. Pēc atgriešanās no Francijas Brencēns pasniedza stikla glezniecību Štiglica skolā un palika uz dzīvi Sanktpēterburgā līdz pat 1920. g. Brencēns uzturēja sakarus ar Sanktpēterburgas un Rīgas latviešu sabiedrību (tai skaitā ar Grosvaldu ģimeni), bija atjaunotā „Rūķa” dalībnieks, pildīja pasūtījumus ne tikai impērijas galvaspilsētā, bet arī dzimtenē. ==Agrīnā stila pazīmes== Brencēns bija apguvis postimpresionistisko un jūgendstila formveidi, kuras pamatā bija dekoratīvistiski krāsu laukumu attiecinājumi, gan stikla mākslā, gan stājglezniecībā. Viņš spēja novērtēt un pielietot eļļas tehnikā biezas faktūras efektus, akvarelī – variētus krāsu pludinājumus. Tomēr patstāvīgas darbības gados, darinot portretus, ainavas, klusās dabas, apgūto dekoratīvismu Brencēns savienoja ar tradicionālistiskiem elementiem: uzsvērti fiksēja realitātes tēlojumā detaļas, vienmērīgi noapaļoja apjomus, uzsvēra plastisko formu pareizību un regularitāti, estetizēja nosacītās tumšas ēnas; tādējādi var būt nosaucams par neoklasiskās reakcijas (šī vārda plašākā nozīmē) pārstāvi Latvijas mākslas vēstures kontekstā. Brencēna agrajā patstāvīgi darinātajā vitrāžā „[[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā]]”(1904, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā) jūgendstila formālā stilistikā dinamiski risināts tam laikam oriģināls faunas un snigšanas motīva savienojums, savukārt, darinot vēlāk portretisko vitrāžu ar [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra tēlu]] (ne vēlāk par 1911) Tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības namam Rīgā (Tērbatas ielā 14), Brencēns, atkāpjoties no Grasē stila, atdarināja fotogrāfisko atveidu centrētā aplī, kas bija papildināts ar florālu vainagu, ģeometrizētu ornamentu un vienkāršotāku jūgendstila šriftu uzrakstam. Eļļā gleznotos portretos neoklasiskā estētika izpaudās visvairāk vairāku sieviešu tēlu interpretācijā, gan to intimizētu tuvplānu variantos (divi ovālu formātu nezināmu jaunu sieviešu portreti, 1915. g. un aptuveni tas pats laiks otram, abi Latvijas Nacionālais mākslas muzejā, turpmāk LNMM ), gan telpiski izvērstākā ˝[[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Sievas portretā]]˝ (ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma), kurā viegli elēģiskais tēls modīgā pilsonisko aprindu tērpā nosacīti savienots ar tumšas lapotnes kulisi un panorāmisku kalnainu tāli, kas atgādina baroka laika klasisko ainavu. Tai pašā laikā Brencēns bija spējīgs uz koloristiskiem un kompozicionāliem ekscesiem (smeldzīgs sarkanā un melnā toņa kontrasts dinamiskā asimetriski komponētajā ˝[[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Sievietes portretā (ar melno platmali)]]˝, 1918, tumšo un hromatisko krāstoņu attiecinājums naksnīgajā pilsētas ˝Ainavā˝, 1915, abi LNMM). Šī tendence kādu laiku izpaudās arī portretos, klusajās dabās, žanrisku figūru gleznojumos, kas tika radīti 1920. gadu sākumā pēc atgriešanās dzimtenē (fovistiski intensīvie krāstoņi klusā dabā ˝[[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli]]˝. 1921, privātkolekcija, Angladas dekoratīvisma tradīcijās gleznotais lielformāta darbs ˝Maskas˝, 1923, LNMM, ar tā teatrālo eksotismu, tumsnējo polihromiju un biezo faktūru). ==Neoklasisko kvalitāšu pastiprināšanās un vēlīnais darbības posms== Pēc atgriešanās Latvijā 1920. g. Brencēns pildīja pasniedzēja pienākumus Cēsu arodskolā, bet no 1923. g. pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā zīmēšanu, vēlāk (no 1932. g.) krāsu tehnoloģiju, zīmēšanas metodiku, piedalījās akadēmijas pasniedzēju veidotās biedrības ˝Sadarbs˝ izstādēs. Ar 1920. gadu vidu pastiprinās viņa darbos klasiskās formveides pazīmes, kuras visnoteiktāk konstatējamas vairākos 1920. – 1930. gadu sieviešu aktu gleznojumos. Ierosinājumi acīmredzot tika gūti ne tikai no klasicisma vecmeistariem, bet arī no Brencēnam zināmiem franču postimpresionistiskiem neoklasicistiem (piemēram, no Feliksa Valotona (''Félix Vallotton''). Sēdošas, gulošas kailfigūras un vides priekšmeti tiek modelēti kā robežās skaidri un vispārināti apjomi (˝[[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija]]˝, ne vēlāk par 1926, atrašanās vieta nezināma), tai pašā laikā saglabājot lokālo krāsu laukumu kvalitāti un līdz ar to zināmu dekoratīvismu (˝[[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis]]”, 1925. LNMM, ˝Akts˝, ne vēlāk par 1929, atrašanās vieta nezināma). Daudzajos saglabājušos aktu zīmējumos ogles tehnikā skaidra lineāras kontūras savienojas ar mīksti izmodelētiem apjomiem. Portretos nekustīgo galvu, detalizēto vaibstu un figūru formas tiek fiksētas cieti un noteikti, vietām mīkstinot to savienojumus ar fonu. Bieza faktūra pazūd, gleznojums kļūst arvien plānāks, kas bija saistīts ar Brencēna pieaugošo aizraušanos ar vecmeistaru tehnoloģijas pētīšanu, kuras rezultāti tika publicēti apcerējumā ˝Kā vecie lielmeistari darināja savas gleznas˝(1938). Portretos reprezentatīva modeļu idealizācija nav izteikta, pasausa detalizācija saglabā modeļu reālo fizisko raksturu. Šai žanrā parādījās ar politriskā angažētība, gleznojot autoritārā režīma dibinātāju tēlus (K.Ulmaņa un ģenerāļa Baloža dubultportrets – ˝Maija nakts˝, ne vēlāk par 1935, atrašanās vieta nezināma). Brencēna 1920. gadu vidus ainavās plenēra gaismas efekti un dozēts gleznieciskums savienojas ar cietu priekšmetisko motīvu formu. Vitrāžas tehnikā darinātas kompozīcijas ˝[[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils]]˝ un ˝[[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis]]˝(1930, bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12), kurās nacionālā romantisma tradīcijai atbilstošā leģendārā tematika ar tās simboliku iekļauta vitrāžas nosacītajā dekora formā. Brencēna pedagoģiskās un mākslinieciskās aktivitātes turpinājās arī pēdējā desmitgadē Latvijas abu okupāciju apstākļos līdz pat viņa nāvei 1951.g. Mākslas akadēmijā viņš turpināja pasniegt krāsu tehnoloģiju, zīmēšanu, mākslas vēsturi, bijis konsultants stikla glezniecības jomā. ==Mantojums== Brencēna gleznas un grafikas atrodamas LNMM Rīgā, Ogres Vēstures un mākslas muzejā, citas izkaisītas privātās kolekcijās, zīmējumu bloks nonācis Latvija Valsts arhīvā. Pazīstamākās pieminētās vitrāžas saglabājušās norādītās adresēs. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. Kārlis Brencēns. ''Ilustrēts Žurnāls''. 1926, Nr. 4. 97.–105. lpp. # Skulme, U. Kārļa Brencēna ˝Mākslinieka kundzes portrets˝. ''Daugava'', 1930, Nr. 7. 888.lpp. # Зелюкина, Т. Новое о витраже Карла Бренцена. ''В кн.'': Памятники культуры. Новые открытия. 1982. Ленинград: Наука, 1984. с. 465 – 468 # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996 # Bērziņa M. Kārlis Brencēns. Rīga: Neputns, 2008. =Attēlu saraksts= # [[:image:Brencens_Foto.jpg|K. Brencēna fotoportrets]] # [[:image:Brencens_Gailis_sniega.jpg|Gailis sniegā.]] 1904. Vitrāža, stikls, svins, koks, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā # [[:image:Brencens_Valdemars.jpg|Krišjānis Valdemārs.]] Ne vēlāk par 1911. Vitrāža. Bijušais tirgotāju savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Tērbatas ielā 14 # [[:image:Brencens_Sievas_portrets.jpg|Mākslinieka sievas portrets.]] Ne vēlāk par 1920, atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Daugava, 1930, Nr. 7 (ielīme) # [[:image:Brencens_Nezinamas_portrets.jpg|Nezināmās portrets (ar melno cepuri).]] 1918. Audekls, eļļa, 53 x 71.LNMM # [[:image:Brencens_Aboli.jpg|Āboli.]] 1921. Audekls, eļļa, 70 x 100,5. Privātkolekcija # [[:image:Brencens-Maskas.jpg|Maskas.]] 1923. Audekls, eļļa, 192 x 268. LNMM. # [[:image:Brencens_Studija.jpg|Studija.]] Ne vēlāk par 1926. Atrašanās vieta nezināma. Reprod.: Ilustrēts Žurnāls, 1926, Nr. 4. 105. lpp. # [[:image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis.]] 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 # [[:image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils.]] 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12 <gallery> Image:Brencens_Melnas_barkstis.jpg|Melnās bārkstis. 1925 Image:Brencens_Lacplesis.jpg|Lāčplēsis. 1930 Image:Brencens_Gaismas_pils.jpg|Gaismas pils. 1930 </gallery> [[Category:Mākslinieki|Brencēns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 6 2455 3244 2009-05-14T11:52:50Z Admins 4 Brencēns K. Maskas. 1923. Audekls, eļļa, 192 x 268. LNMM. wikitext text/x-wiki Brencēns K. Maskas. 1923. Audekls, eļļa, 192 x 268. LNMM. 6 2049 3246 2347 2009-05-14T12:00:59Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Gailis sniegā. 1904. Vitrāža, stikls, svins, koks, 100 x 85. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs Rīgā. 6 2055 3247 2975 2009-05-14T12:01:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Melnās bārkstis. 1925. Audekls, eļļa, 75,5 x 104. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2056 3248 2354 2009-05-14T12:06:41Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Brencens Lacplesis.jpg]]" versija: Kārlis Brencēns. Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Lāčplēsis. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. 6 2057 3249 2355 2009-05-14T12:07:17Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Brencens Gaismas pils.jpg]]" versija: Kārlis Brencēns. Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. wikitext text/x-wiki Kārlis Brencēns. Gaismas pils. 1930. Vitrāža. Bijušais Pfāba, vēlāk Benjamiņu nams Rīgā, Kr. Barona iela 12. 6 1531 3250 1568 2009-05-14T13:43:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1531 3251 3250 2009-05-14T13:43:53Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Pasportrets.jpg]]" versija: Janis Rozentāls. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Janis Rozentāls. Pašportrets. Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1836 3252 2032 2009-05-14T13:45:21Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Nave.jpg]]" versija: Rozentāls J. Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM 3253 3252 2009-05-14T13:45:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Nāve. 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1834 3254 2030 2009-05-14T13:47:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. No kapsētas. 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1835 3255 2964 2009-05-14T13:47:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Mākslinieka darbnīca. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1837 3256 2033 2009-05-14T13:48:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Veļas mazgātājas. 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1653 3257 3080 2009-05-14T13:49:13Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Firstenes Šarlotes Līvenas portrets. 1899. Audekls, eļļa, 108 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1838 3258 2034 2009-05-14T13:50:18Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Virietis ar papirosu.jpg]]" versija: Rozentāls J. Vīrietis ar papirosu (B. Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM 3259 3258 2009-05-14T13:50:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Vīrietis ar papirosu (B. Borherts). 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1839 3260 2035 2009-05-14T13:51:48Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Federa portrets 1901.jpg]]" versija: Rozentāls J. P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM 3261 3260 2009-05-14T13:52:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. P.Federa portrets. 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1562 3262 3109 2009-05-14T13:54:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1901. Audekls, eļļa, 84 x 107,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1840 3263 2036 2009-05-14T13:55:00Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Zem piladza.jpg]]" versija: Rozentāls J. Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM 3264 3263 2009-05-14T13:55:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Zem pīlādža. 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1841 3265 2037 2009-05-14T13:56:23Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Merijas Grosvaldes projekts.jpg]]" versija: Rozentāls J. Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM 3266 3265 2009-05-14T13:56:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Mērijas Grosvaldes portrets. 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1842 3267 2038 2009-05-14T13:57:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Teika. 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1843 3268 2039 2009-05-14T13:58:05Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3269 3268 2009-05-14T13:58:26Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Melna cuska.jpg]]" versija: Rozentāls J. Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Melna čūska miltus mala. 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1844 3270 2040 2009-05-14T13:59:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67. LNMM Foto: N. Brasliņš 3271 3270 2009-05-14T13:59:54Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Cilvekmeita un dabas gari.jpg]]" versija: Rozentāls J. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67. LNMM Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67. LNMM Foto: N. Brasliņš 6 1845 3272 2041 2009-05-14T14:01:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Uz terases (Veranda Kapri)”, 1912. Audekls, kartons, eļļa, 50 x 65. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3273 3272 2009-05-14T14:01:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Uz terases (Veranda Kapri), 1912. Audekls, kartons, eļļa, 50 x 65. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1846 3274 2042 2009-05-14T14:02:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3275 3274 2009-05-14T14:02:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Pikniks.jpg]]" versija: Rozentāls J. Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Pikniks. 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1847 3276 2043 2009-05-14T14:03:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910. Foto: E. Kļaviņš 6 1850 3277 2046 2009-05-14T14:03:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Saulesmeitas. Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1848 3278 2044 2009-05-14T14:04:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. „Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās sv. Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 89,5 x 50,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3279 3278 2009-05-14T14:04:48Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Mets altargleznai.jpg]]" versija: Rozentāls J. „Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās sv. Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 89,5 x 50,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. „Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās sv. Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Audekls, eļļa, 89,5 x 50,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1851 3280 2047 2009-05-14T14:06:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 147,5 x 71. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3281 3280 2009-05-14T14:06:20Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Princese ar pertiki.jpg]]" versija: Rozentāls J. Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 147,5 x 71. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Princese ar pērtiķi. 1913. Audekls, eļļa, 147,5 x 71. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1852 3282 2048 2009-05-14T14:07:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Rakstnieka R. Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3283 3282 2009-05-14T14:07:46Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Blaumana portrets.jpg]]" versija: Rozentāls J. Rakstnieka R. Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Rakstnieka R. Blaumaņa portrets. 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1856 3284 2052 2009-05-14T14:08:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3285 3284 2009-05-14T14:13:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Strelnieks.jpg]]" versija: Rozentāls J. Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Strēlnieks. 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2212 3286 2577 2009-05-14T14:21:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. Ap 1900.]] [[Image:Rozentals_Pec_dievkalpojuma.jpg|thumb|Pēc dievkalpojuma (No baznīcas). 1894.]] [[Image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|thumb|No kapsētas. 1895.]] [[Image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|thumb|Mākslinieka darbnīca. 1896.]] [[Image:Rozentals_Nave.jpg|thumb|Nāve. 1897.]] [[Image:Rozentals_Velas_mazgatajas.jpg|thumb|Veļas mazgātājas. 1904.]] [[Image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|thumb|Firstienes Š.Līvenas portrets. 1899.]] [[Image:Rozentals_Virietis_ar_papirosu.jpg|thumb|Vīrietis ar papirosu (B.Borherts). 1901.]] [[Image:Rozentals_Engelharts.jpg|thumb|Barona R.Engelharta portrets. 1902.]] [[Image:Rozentals_Federa_portrets_1901.jpg|thumb|P.Federa portrets. 1901.]] [[Image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|thumb|Zem pīlādža. 1905.]] [[Image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|thumb|Mērijas Grosvaldes portrets. 1902.]] Gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis '''Janis Rozentāls''' (1866.18.III―1916.26.XII) Latvijas mākslas vēsturē tiek vērtēts kā viena no centrālām gadsimtu mijas perioda personībām. Tematiskajā un mākslinieciskās formas aspektā uzskatāms par daudzpusīgāko perioda mākslinieku. Sadzīves un portreta žanrā, mitoloģiskajā un reliģiskajā glezniecībā, stāj, dekoratīvajā un lietišķajā grafikā Rozentāls izmantoja dažādu tālaika mākslas virzienu koncepcijas un formveidi, kas ap 1900.g. Latvijā ienāca kā novācijas. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas un “nacionālā reālisma” posms== Rozentāls dzimis Saldus pagasta lauku kalēja daudzbērnu ģimenē. Pēc nepabeigtās Kuldīgas apriņķa skolas Rīgā pelnījies ar gadījuma darbiem, bijis daiļkrāsotāja māceklis un turpat apmeklējis amatniecības skolas zīmēšanas stundas. 1888.g. iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur laikā līdz 1893.g. apguva konservatīvu, bet pamatīgu profesionālo skolu (modeļu naturālistiska zīmēšana un gleznošana, vēsturisku, reliģisku, sižetiski psiholoģisku kompozīciju sacerēšanu) un aktīvi piedalījās “Rūķa” pasākumos. 1894.g. diplomdarbu “Pēc dievkalpojuma (No baznīcas)” (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM) viņš izstrādāja jau peredvižņika Vladimira Makovska darbnīcā pēc akadēmijas reformas. Šis darbs, tāpat kā citi 19.gs. 90.gadu vidus sadzīves žanri no latviešu tautas dzīves (akvareļi no Rīgas Latviešu biedrības albuma, “No kapsētas”, 1895, LNMM), atbilstoši vēlīnā sociālā reālisma koncepcijai uzrāda “peredvižņiku akadēmijas” iespaidu, kas tika bagātināts ar atsevišķām impresionisma kvalitātēm. Tajā pašā laikā tie atbilst arī “Rūķa” programmas noteiktai orientācijai uz nacionālām reālijām un vērtējami kā latviešu “nacionālā reālisma” kulminācija. Tā pašā reālisma formālā stilistikā Rozentāls gleznoja arī intīmas ainiņas no mākslinieku sadzīves (“Mākslinieka darbnīca”, 1896, LNMM), fantastiski mītiskus tēlus (“Nāve”, divi varianti 1896―1897, LNMM), pasūtījumu portretus. ==Lokālās mākslas dzīves aktivizēšana== Pēc studiju beigām Rozentāls vairākus gadus strādāja Sanktpēterburgā, piedalījās akadēmiskās Pavasara izstādēs, bet pēc 1900.g. mēģinājuma atgriezties Saldū 1901.g. apmetās uz dzīvi Rīgā. Šajā laikā viņa materiālie apstākļi bija nedroši, jo tālaika modernās glezniecības sapratēju un cienītāju loks vēl bija šaurs; Rozentāls bija spiests meklēt neradoši pildāmus pasūtījumus. Lai situāciju mainītu, viņš centās aktivizēt vietējo mākslas dzīvi, piedalījās izstādēs, daudz rakstīja par mākslas jautājumiem latviešu presē, izglītojot publiku un kļūstot par galveno gadsimtu mijas māksliniecisko koncepciju paudēju (sk. mākslinieciskās koncepcijas). 20.gs. sākuma Rozentāla rakstos nacionālā romantisma vērtību apliecinājums savienojās ar mākslas pašvērtības idejām, kā arī ar saasinātas mākslinieka subjektīvās pārliecības pretstatīšanu ierindas patērētāja vienaldzībai vai banālajai gaumei. 1905.g. revolūcijas laikā sabiedriski aktīvais Rozentāls parakstīja latviešu inteliģences petīciju ― prasību pēc plašākām pilsoniskām tiesībām un presē skaidroja savus priekšstatus par mākslinieka lomu tālaika sabiedrībā. ==Glezniecības modernizācija ap 1900== Ap 1900.g. Rozentāls arvien vairāk modernizēja savu glezniecību, tuvinot tēlojumu vizuālai realitātei un “izlobot” no tās subjektīvi būtisko, izmantojot impresionistiskas formas elementus, un vienlaikus kāpinot dekoratīvistisko stilizāciju un bieži lietojot jūgendstila ritmu līnijās un triepienos. Sadzīves žanru sociālais dramatisms vājinājās, laucinieku figūras un vide kļuva idilliskāka, iekļāvās plenēriskās ainavās (“Ganu meitas dziesma”, 1898; “No pļavas”, 1903; “Veļas mazgātājas”, 1904, visi LNMM). Blakus daudzajiem konvencionālāk gleznotiem pasūtījumu portretiem, kas dokumentēja un reprezentēja vietējo aristokrātiju un pilsonību (“Firstienes Š.Līvenas portrets”, 1899, LNMM), Rozentāls darināja koloristiskus reālistiski impresionistiskus draugu, domubiedru, ģimenes locekļu atveidus, vienojot tos ar interjera vai plenēriskas ainavas vidi (“Vīrietis ar papirosu (B.Borherts)”, 1901; “Barona R.Engelharta portrets”, 1901; “P.Federa portrets”, 1901; “Zem pīlādža”, 1905, visi LNMM), vai vizionārus liriskus sieviešu tēlus (“Mērijas Grosvaldes portrets”, 1902, LNMM). Paralēli viņš turpināja izdomāt fantastiskus mitoloģiskus un folkloristiskus tēlus saskaņā gan ar nacionālā romantisma, gan ar internacionālā simbolisma tematisko tipoloģiju (“Teika”, 1899; “Kārdināšana”, 1901, abi LNMM). Šīs grupas atsevišķās kompozīcijās tiek atrasti ar Latvijas vēsturi (sk. vēsturiskais fons) saistītie netiešie sociāli dramatiskie vēstījumi (“Melna čūska miltus mala”, 1903, LNMM; “Veļu laiva”, ap 1905, atrašanās vieta nezināma, studija LNMM). Lineārā jūgendstila forma sāka valdīt Rozentāla grāmatu un preses grafikā. Ierosinājumus viņš guva, arvien vairāk iepazīstot Rietumu tālaika novācijas (vācu simbolisti, Dž.Vistlers, A.Bēklins, franču gleznotāji E.Amanžāns, E.Karjērs u.c.) un somu mākslu (A.Gallens–Kalela); sakari ar pēdējo skolu nostiprinājās pēc precībām ar somu dziedātāju Elliju Forseli un Somijas apmeklējumiem. ==Apstākļu un uzskatu stabilizācija== Nākamos gados Rozentāla popularitāte vietējā mākslas pasaulē pieauga, viņa materiālie apstākļi uzlabojās. Mākslinieks regulāri piedalījās baltiešu un latviešu izstādēs, dažkārt arī Pēterburgā un Minhenē, sarīkoja personālizstādi Jelgavā un divas Rīgā. Šajā laikā izvērsās viņa pedagoģiskā darbība (privātajā studijā, Blūma mākslas skolā, Rīgas pilsētas mākslas skolā; sk. mākslas izglītība). Rozentāla sociālās aktivitātes turpinājās (līdzdalība Rīgas Latviešu biedrības pasākumos). Viņa paša iekārtotais dzīvoklis un darbnīca Rīgā kļuva par biežu latviešu inteliģences pulcēšanās vietu. Rozentāla vispārējā mākslinieciskā koncepcija nostiprinājās, kā to liecina 1905.―1907.g. teorētiska satura raksti (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Stila definīcija (“kompromisu, kāds gleznotājam jāpanāk starp dekoratīvajiem prasījumiem gleznā un dabas objektīvajām un impresiju vērtībām, mums, vispārīgi ņemot, jānosauc par mūsu glezniecības stilu ..”) kļuva par noteicošu principu visos dažādo žanru darbos. ==Vēlā posma racionālisms un daudzveidība== Būtiski nemainoties un paliekot impresionisma, simbolisma, nacionālā romantisma, jūgendstila priekšstatu, tematikas un formveides lokā, Rozentāls citkārt nedaudz tuvojās neoklasicismam, kas izpaudās lielākā savas darbības racionalizācijā, klasiskās mitoloģijas tēlu interpretācijā, lineārā elementa un plastiskas skaidrības akcentos (“Cilvēkmeita un dabas gari”, 1907, LNMM). Bet mākslinieks pastāvīgi variēja savu stilu atkarībā no katra žanra un darba specifikas. Citkārt lielāka nozīme ir impresionismam, it īpaši ainavās un ceļojumu studijās (“Sigulda pavasarī”, 1913; “Uz terases (Veranda Kapri)”, 1912, abi LNMM); ar brīva triepiena tehniku viņš iegleznoja saules pielietās ainavās savas ģimenes locekļus (“Pikniks”, 1913, LNMM). Citkārt pārsvarā bija dekoratīvistiski ornamentāla nosacītība, kuras izteiktākais un vērienīgākais piemērs ir alegoriskas kompozīcijas ar latviešu mitoloģijas tēliem jaunuzceltā Rīgas Latviešu biedrības nama fasādē (1910). Simbolismam tipiskos tēlus Rozentāls pastāvīgi iesaistīja lokālajā ainavā un pakļāva plenēriskajam apgaismojumam (“Jaunība”, 1910, privātkolekcija; “Saules meitas”, ap 1912, LNMM); tādā pašā veidā viņš lokalizēja un modernizēja tradicionālo reliģisko sižetu (“Laidiet tos bērniņus pie manis”, altārglezna Jaunās Sv.Ģertrūdes baznīcai Rīgā, 1910). Simboliskajās kompozīcijās tipoloģisko tēlu atkārtojumi (“Kārdināšana”, 1913; “Ādams un Ieva”, ap 1909, abi LNMM; “Arkādijas” varianti) mijās ar subjektīvi rastu daudznozīmību (“Parādība”, 1915, privātkolekcija; “Princese ar pērtiķi”, 1913, privātkolekcija). Daudzos pasūtījumu portretos salonisko idealizāciju, tērpu un aksesuāru greznību kompensēja izmeklēts dekoratīvisms (“Hesas portrets”, 1908, LNMM). Kopumā kolorītā pēc gadsimtu mijas gadiem palielinās gaišo un tonāli tuvu krāsu īpatsvars, kas dažkārt iegūst estetizējoši pārsmalcinātu blāvumu (“Vijolniece”, ap 1912, privātkolekcija), bet atkārtojas arī spilgtāki hromatiski laukumi (“Sieviete sarkanā”, 1915, LNMM). Vispārēja te klusināta, te vitālāk pausta optimistiska noskaņa tikai atsevišķos gadījumos tika pārtraukta ar dramatiskāku vai nemierīgāku toni (R.Blaumaņa pēcnāves portreta varianti, 1908, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā (turpmāk ― RTMM) un LNMM). Rozentāla portretiskos tušas un spalvas zīmējumos svītrinājumi veidoja kontrastējošus gaišos un tumšos laukumus vai izkliedēja tēlu gaismēnās un telpā (“E.Rozentāles portrets”, ap 1906, privātkolekcija; “A.Saulieša portrets”, 1904―1908, RTMM). Ar grafīta zīmuli darināto daudzo kompozīciju studiju vidū izceļas līdzsvarotie lineāri un neoklasiski modelēti akti. Literāro un mācību darbu ilustrācijās, vinjetēs, dažādu izdevumu vāku zīmējumos, lietišķajā grafikā Rozentāls funkcionāli piemērojās katram sižetam, izdevuma un iespieddarba mērķauditorijai, izmantojot gan detalizētu stāstošu reālismu, gan simboliskus motīvus, mijot robustākas un izsmalcinātas līnijas, bet visbiežāk saglabājot jūgendstila ritmu. Ievērību bija ieguvušas vairākas viņa krāsainās litogrāfijas (“Strēlnieks”, 1915, LNMM). Pasaules kara gados noslēdzās Rozentāla darbība. Dzīves apstākļi mainījās, 1915.g. pārceļoties ar ģimeni uz Somiju, kur 1916.g. beigās viņš pēkšņi mira. No pēdējo gadu gleznojumiem izceļas daži portreti ar krāsu aktivitāti vai kontrastainām gaismēnām (“M.Vīgneres–Grīnbergas portrets”, “Mazais vijolnieks”, abi 1916, LNMM). ==Mantojums== Rozentāla darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā turpat, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Saldus Vēstures un mākslas muzejā, Liepājas vēstures un mākslas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā, Itehemas muzejā Hartolā, Satakuntas muzejā Pori, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā, privātkolekcijās. =Bibliogrāfija= #''Janis Rozentāls'' : reprod. albums. Teksta autore I.Pujāte. Rīga, 1991. #Madernieks, J. Janis Rozentāls. (1866―1916). ''Ilustrēts Žurnāls'', Nr.4, 1925, 97.―104.lpp. #Skulme, U., Lapiņš, A. ''Janis Rozentāls''. Rīga, 1954. #Šterns, R. ''Janis Rozentāls''. Rīga, 1924. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] Ap 1900. Audekls, kartons, eļļa, 43 x 34 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Pec_dievkalpojuma.jpg|Pēc dievkalpojuma (No baznīcas).]] 1894. Audekls, eļļa, 173 x 103 cm. LNMM # [[:image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|No kapsētas.]] 1895. Audekls, eļļa, 82 x 122 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|Mākslinieka darbnīca.]] 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Nave.jpg|Nāve.]] 1897. Audekls, eļļa, 69 x 98 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Velas_mazgatajas.jpg|Veļas mazgātājas.]] 1904. Audekls, eļļa, 56 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Livenes_portrets.jpg|Firstienes Š.Līvenas portrets.]] 1899. A., e., 108 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Virietis_ar_papirosu.jpg|Vīrietis ar papirosu (B.Borherts).]] 1901. Audekls, eļļa, 70,5 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Engelharts.jpg‎|Barona R.Engelharta portrets.]] 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Federa_portrets_1901.jpg|P.Federa portrets.]] 1901. Audekls, eļļa, 71 x 49 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|Zem pīlādža.]] 1905. Audekls, eļļa, 78 x 55 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|Mērijas Grosvaldes portrets.]] 1902. Kartons, pastelis, guaša, itāļu zīmulis, 80 x 65 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Teika_1899.jpg|Teika.]] 1899. Kartons, pastelis, 68 x 85 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Melna_cuska.jpg|Melna čūska miltus mala.]] 1903. Audekls, eļļa, 68 x 98 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Cilvekmeita_un_dabas_gari.jpg|Cilvēkmeita un dabas gari.]] 1907. Kartons, tempera, pastelis, 98 x 67 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Veranda_Kapri.jpg|Uz terases (Veranda Kapri).]] 1912. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Pikniks.jpg|Pikniks.]] 1913. Audekls, eļļa, 88 x 65,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_RLB_freska.jpg|Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu.]] Freska un mozaīka. Rīgas Latviešu biedrības nama fasāde. 1910. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Rozentals_Saules_meitas.jpg|Saulesmeitas.]] Ap 1912. Papīrs, pastelis, 46,5 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Mets_altargleznai.jpg|“Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai.]] 1910. Audekls, eļļa, 87 x 50,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Arkadija.jpg|Arkādija.]] 1916. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 64 cm. Privātkolekcija. # [[:image:Rozentals_Princese_ar_pertiki.jpg|Princese ar pērtiķi.]] 1913. Audekls, eļļa, 147,5 x 71. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Blaumana_portrets.jpg|Rakstnieka R.Blaumaņa portrets.]] 1908. Kartons, eļļa, 72,5 x 66 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Verotaja_vaks.jpg|Titullapa žurnālam “Vērotājs”.]] 1903. # [[:image:Rozentals_Spriditis.jpg|Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”.]] Krāsu litogrāfija. 1904. # [[:image:Rozentals_Zalksa_vaks.jpg|Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”.]] 1907. # [[:image:Rozentals_Strelnieks.jpg|Strēlnieks.]] 1915. Papīrs, krāsu litogrāfija, tempera, 34,7 x 61 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Vignere_Grinberga.jpg|M.Vīgneres–Grīnbergas portrets.]] 1916. Audekls, eļļa, 86,5 x 59 cm. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Teika_1899.jpg|Teika. 1899. Image:Rozentals_Melna_cuska.jpg|Melna čūska miltus mala. 1903. Image:Rozentals_Cilvekmeita_un_dabas_gari.jpg|Cilvēkmeita un dabas gari. 1907. Image:Rozentals_Veranda_Kapri.jpg|Uz terases (Veranda Kapri). 1912. Image:Rozentals_Pikniks.jpg|Pikniks. 1913. Image:Rozentals_RLB_freska.jpg|Centrālā alegoriskā kompozīcija ar Pērkona tēlu. 1910. Image:Rozentals_Saules_meitas.jpg|Saulesmeitas. 1912. Image:Rozentals_Mets_altargleznai.jpg|“Laidiet tos bērniņus pie manis”, Mets Jaunās Sv.Ģertūdes baznīcas altārgleznai. 1910. Image:Rozentals_Arkadija.jpg|Arkādija. 1916. Image:Rozentals_Princese_ar_pertiki.jpg|Princese ar pērtiķi. 1913. Image:Rozentals_Blaumana_portrets.jpg|Rakstnieka R.Blaumaņa portrets. 1908. Image:Rozentals_Verotaja_vaks.jpg|Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1903. Image:Rozentals_Spriditis.jpg|Vāka zīmējums A.Brigaders pasakai “Sprīdītis”. 1904. Image:Rozentals_Zalksa_vaks.jpg|Vāka zīmējums žurnālam “Zalktis”. 1907. Image:Rozentals_Strelnieks.jpg|Strēlnieks. 1915. Image:Rozentals_Vignere_Grinberga.jpg|M.Vīgneres–Grīnbergas portrets. 1916. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Rozentāls, Janis]] __NOEDITSECTION__ 0 1498 3287 3073 2009-05-19T07:42:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Purvitis Atkusnis.jpg|thumb|Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906]] [[Image:Rozentals Hesas portrets.jpg|thumb|Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908]] [[Image:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|thumb|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903]] [[Image:Tode LMA Vitraza.jpg|thumb|Vitrāža no E.Todes darbnīcas. 1902—1905]] [[Image:Kuznecova porcelans skivji.jpg|thumb|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]] [[Image:Valters Peldetaji zeni.jpg|thumb|Valters J. Peldētāji zēni. Ap 1900]] [[Image:Rozentals Arkadija I.jpg|thumb|Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904—1908]] [[Image:Krastins Makoni virs majam.jpg|thumb|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām. Ap 1905]] [[Image:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|thumb|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903]] [[Image:Alksnis Arajs.jpg|thumb|Alksnis Ā. Arājs. 19. gs. 90. gadu vidus]] [[Image:Purvitis_Pedejais_sniegs.jpg|thumb|Purvītis V. Pēdējais sniegs. 1898]] [[Image:Valters_Sieviete_parka.jpg|thumb|Valters J. Sieviete parkā. Ap 1900]] [[Image:Rozentals_Teika.jpg|thumb|Rozentāls J. Teika. Ap 1899]] [[Image:Madernieks_Vaks_Saulietim.jpg|thumb|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”. 1904]] [[Image:Skilters_Mazins_biju.jpg|thumb|widthpx|Šķilters G. Maziņš biju, neredzēju. 1903]] [[Image:Jugendstila_maskarons_Smilsu_iela_8.jpg|thumb|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902]] [[Image:Sels_Detmana_nams_Skuna_12.jpg|thumb|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņu ielā 12/14]] =Vispārējs perioda raksturojums= Latvijas visu veidu mākslās 19., 20. gs. mijā notiek vispārējas un būtiskas izmaiņas, kuras ievada tālāko 20. gs. mākslas attīstību, kuru virza modernistu (sk. modernisms) darbība. Tomēr gadsimtu mijas mākslai nav tikai pārejas raksturs, tai piemīt relatīva vienotība, kas arī pamato perioda izcēlumu. Mākslas darbu radīšanas un patērēšanas apstākļi, mākslas dzīves raksturs un vispārējā kultūrvēsturiskā situācija (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]) apstiprina pieņemto perioda izcēlumu. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā mākslinieku darbībai kā noteiktai profesijai bija tendence izvērsties. Sociālā aspektā tas skaidrojams ar pieaugošo sabiedrības sastāva maiņu augoša kapitālisma apstākļos, ar izglītības, tai skaitā mākslinieciskās, lielāku pieejamību. Lokālā mākslas dzīve, kas galvenokārt koncentrējās pilsētās, it īpaši Rīgā, aktivizējās (mākslas biedrību darbība, regulāras izstādes, vietējās mākslas skolas un privātās mākslinieku darbnīcas (sk. [[1890 - 1915: Mākslas izglītība|mākslas izglītība]]), mākslas kritika presē (sk.)). Tajā pašā laikā konstatējama mākslas veidu un attiecīgu mediju (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģija]]) nevienmērīga attīstība. Ar praktiskām funkcijām nesaistītās tēlotājas mākslas dzīve risinājās salīdzinoši šaurās mākslinieku, interesentu, māksliniekiem tuvu stāvošu ļaužu aprindās. Stājmākslas tirgus (sk. [[1890 – 1915: Mākslas tirgus|mākslas tirgus]]) bija vājš, šā mākslas veida vērtības apziņa plašākās sabiedrības aprindās izplatījās lēni. Tālaika mākslas kritikā biežas ir žēlabas par publikas intereses un darbu noieta trūkumu, par izstāžu vājo apmeklētību un zemo bagātās pilsonības (iespējamo mākslas darbu pircēju) gaumi. Izstādēs patērētājam visbiežāk tika piedāvātas ainavas. Iepriekšējā perioda populārāko glezniecības žanru ― naturālistisko dokumentējošo un reprezentatīvo portretu ― galīgi izkonkurēja fotogrāfija. Atsevišķi meistari gan regulāri gleznoja pasūtījumu portretus, to skaits vēl bija pietiekami liels. Oficiālo, sabiedrisko, konfesionālo institūciju pasūtījumu vai mākslas darbu pirkumu daudzums bija ierobežots. Strauji augošās buržuāzijas šaurais prakticisms un profesionālās lokālās tēlotājas mākslas nepietiekami noturīgās tradīcijas nebija vienīgie stājmākslas izplatības kavējošie iemesli. Radikālas pārvērtības Eiropas mākslā, kas izpaudās arī Latvijas radošāko mākslinieku darbos, padarīja to bieži nesaprotamu publikai. Izveidojās pie veciem estētiskiem kritērijiem pieradušu ierindas mākslas uztvērēju un no tradicionālās mākslas aizgājušu mākslinieku konflikts, kas atspoguļojās tālaika presē un ko centās pārvarēt mākslinieki un kritiķi, skaidrojot “jauno mākslu”. Atšķirīgi bija arhitektu un ar tiem saistīto mākslas amatnieku darbības apstākļi (sk. [[1890 – 1915: Arhitektūra|arhitektūra]], lietišķi dekoratīvā māksla un dizains), jo periodam raksturīgs straujš celtniecības pieaugums pilsētās; pasūtījumu skaits bija liels. Arhitektu izglītošanos nodrošināja Rīgas Politehnikums, kas sagatavoja lielāko daļu vietējo šīs nozares profesionāļu. Celtņu dekora veidošanā piedalījās vietējās tēlniecības, glezniecības, vitrāžistu firmas. Pieprasījums pēc to produkcijas bija ievērojams. Tāpat maksātspējīgās aprindās tika patērēta standartizētā lietišķā māksla ― gan ievestā, gan uz vietas tapusī. Lētā rūpnieciski ražotā produkcija bija pieejama arī plašākiem iedzīvotāju slāņiem. Uz šā fona izcēlās mākslinieciski augstvērtīgāki mazskaitlīgie vietējo meistaru izstrādājumi (keramika, tekstils, atsevišķi mēbeļu un interjeru iekārtu komplekti, metāla un juvelierizstrādājumi, ādas plastika). ==Novācijas uzskatos par mākslu== Neierastās tālaika modernās mākslas skaidrojumi presē, kā arī citi rakstītie avoti ļauj spriest par tālaika mākslinieku un kritiķu estētiskajām pārliecībām (sk. [[1890 – 1915: Mākslinieciskās koncepcijas|mākslinieciskās koncepcijas]]), kuras ietekmēja un pamatoja praksi. Jaunās koncepcijas tika izklāstītas polemiski, pretstatot “veco” un “jauno” mākslu. Svarīgākās tēlotājas mākslas novatoru atziņas perioda sākumā bija nepieciešamība pievērsties dabai, lai pārvarētu akadēmisko rutīnu, un subjektīvi būtiskāko objektu pazīmju atveidošana, atsakoties no fotogrāfiska naturālisma. Tajā pašā laikā “būtiskais” bija jārod vizuālajā realitātē, tiecoties sasniegt arī emocionālu izteiksmību (noskaņu). Didaktiski programmētā tematika tika noraidīta, orientējoties uz mākslinieka brīvu tēloto objektu izvēli un estētismu (“mākslas mākslai” princips). Tika akcentēta dekorativitātes nepieciešamība mākslas darbā un attiecīgu autonomo mākslinieciskās formas elementu saskaņojums ar tēlojumu un ekspresiju. Perioda otrajā pusē rakstītos materiālos gan sāka parādīties atziņas, kas mazināja jutekliskos iespaidos pamatotu dabas tēlojuma nozīmi. Lietišķās mākslas vēlamās attīstības pārspriedumos aktuāla bija prasība atteikties no vēsturisko stilu atdarinājumiem, orientācija gan uz jaunu formveidi, gan uz tiešāku vai netiešāku etnogrāfisko paraugu atdarināšanu. Arhitektu visumā pragmatisko darbību noteica pašsaprotams pieņēmums par nepieciešamību savienot utilitāro funkcionālo uzdevumu risinājumus ar māksliniecisko formu, kas izpaustos gan celtņu tektonikā, gan dekorā neatkarīgi no historisma, jūgendstila, nacionālā romantisma vai neoklasicisma motīvu izmantojuma. Tajā pašā laikā arhitektu, mākslas kritiķu publikācijās tika noraidīta veco stilu atdarināšana kā neatbilstoša modernai dzīvei, prasīta celtņu konstruēšana no “iekšienes uz ārieni” (t.i., no funkcionālas telpas organizācijas uz ārējo formu), dekora organiska saistība ar rotājamo objektu, jauno būvmateriālu un būvkonstrukciju izcēlums. ==Mākslas darbu tematiskais saturs un formveide== Atbilstoši teorētiskām koncepcijām, stājmākslas darbos vispārēja perioda pazīme ir tēlojuma tuvinājums vizuālai (optiskai) realitātei, fiksējot svarīgāko objektu iezīmes kā kopsakarības, nevis detalizējot tēlojumu saskaņā ar tradicionālo pašvērtīgo naturālismu. Ja sākotnēji pievēršanās lokālām un nacionālajām reālijām un vēlākā nacionālās mitoloģijas izmantošana norādīja noteiktu tematiskās izvēles tendenci, kas izpaudās galvenokārt latviešu izcelsmes mākslinieku darbos, tomēr kopumā tika praktiski realizēta tematiskā daudzveidība (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) kā tradicionālās tematiskās hierarhijas pretmets un kā subjektīvas mākslinieka brīvības apliecinājums. (Zīmīga ir reālistisko un fantastisko tēlu vienlaicīga izmantošana, bieži tos atveidoja viens un tas pats mākslinieks.) Līdz ar to arī žanru robežas kļuva nenoteiktākas, salīdzinot ar iepriekšējiem periodiem. Kopējais visu mākslas veidu tēlojošo elementu raksturs nosaucams par neoromantisku (pievēršanās “dabiskumam”, lokālajam, nacionālajam, fantastiskajam, dažkārt arī eksotiskajam), kas uzskatāms par kompensējošu urbānās civilizācijas papildinājumu, ja ne noraidījumu. Sociāli aktuāli sižeti un tēli atkārtojās perioda sākumā un 1905.―1906. g. revolūcijas laikā (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]). Emocionālo izteiksmību (noskaņu) radīja, izvēloties piemērotus tēlus, motīvus, citkārt psiholoģiskās izteiksmes un pieskaņojot tiem katra mākslas veida formāli tehnoloģiskos līdzekļus. Dekoratīvisms visbiežāk tika sasniegts, pielāgojoties katra medija materiālajām īpatnībām, stilizējot un ornamentalizējot tēlojumu un mākslas objekta formu, visbiežāk izmantojot asimetriski viļņveidīgu liekumu ritmu ― tipiskāko jūgendstila (''art nouveau'') formveides pazīmi (sk. [[1890 – 1915: Formālā stilistika|stilistika]]). Arhitektūrā un lietišķajā mākslā tipiskākā vispārējā formveide tāpat raksturojama kā neoromantiska, kas apvienojās ar visdažādākajām celtņu un priekšmetu funkcijām, konstrukcijām, materiāliem un realizēja specifiskos mākslinieciskos uzdevumus. Kapitālisma apstākļiem raksturīgā izteikti pragmatiskā, operatīvā un arvien pieaugošā celtniecība bija līdzsvaroti “jānoformē”, lai rastu emocionāli atraktīvu, nepieciešamos gadījumos, reprezentatīvu celtnes vai ansambļa veidolu. Tas ietvēra gan arvien brīvāk interpretētus vēsturisko stilu motīvus, gan jaunā jūgendstila starptautiski populārās formas, gan lokālās etnogrāfiskās (nacionālās) būvformu un ornamenta stilizācijas, gan neoklasisku dekoru. Funkcionālā tipoloģija ir daudzveidīga. Strauji augošās pilsētās visā pilnībā dominēja īres namu celtniecība. Tika būvētas savrupmājas, villas piepilsētās un kūrorta rajonos, muižas. Daudzskaitlīgas bija komerciālu funkciju ēkas (bankas, veikali), izglītības un kultūras iestādes, baznīcas, rūpnīcas, dzelzceļa stacijas, inženierbūves. Būvnoteikumi regulēja blīvo pilsētu apbūvi, nosakot to salīdzinošu formālu viendabību (ēku augstumu limits, fasāžu nepārtrauktās līnijas ielās u.c.), bet pieļāva brīvu dekora stilistiku. Tas tika pieskaņots konkrētai celtnes funkcijai un īpašnieka vajadzībām, kā arī bija atkarīgs no arhitekta orientācijas. Formveides novitātes vieglāk ienāca dzīvojamo ēku arhitektūrā; monumentālā, ar valsti, pašvaldībām, tradicionālajām konfesijām saistītā arhitektūra bija salīdzinoši konservatīvāka. ==Stili, virzieni un sakari ar citām skolām== No eiropeisko stilu un virzienu vēstures viedokļa Latvijas gadsimtu mijas mākslā atrodamas aptuveni hronoloģiskā secībā historisma un historizējošā akadēmisma, sociāli orientēta reālisma, impresionisma, simbolisma, jūgendstila, nacionālā romantisma, neoklasicisma, agrīnā modernisma un protoartdeko pazīmes. To izteiktība un izplatība ir dažāda, tie bieži savienojas un pārklājas. Plašākais un visos mākslas veidos atrodamais stils ir jūgendstils. Latvijas māksla 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā veidojās citās Eiropas nacionālās skolās un centros rasto koncepciju un prakses kontekstā (sk. [[1890 – 1915: Sakari ar citām skolām|sakari ar citām skolām]]). Īpaši noturīgi bija sakari, kurus noteica laikmeta politiskās un sociālās vēstures faktori (sk. [[1890 – 1915: Vēsturiskais fons|vēsturiskais fons]]), ar vācu (visvairāk vietējiem baltvācu māksliniekiem) un krievu skolu, galvenokārt pateicoties mākslinieciskās izglītošanās apstākļiem Pēterburgā (sk. mākslas dzīve; [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Perioda laikā arvien vairāk ierosinājumu un iespaidu nāca gan no netāliem un radniecīgiem reģioniem (Somija), gan no ģeogrāfiski tālākas, bet ietekmīgās franču skolas (konkrētāk, no Parīzes mākslas dzīves), gan no atsevišķām Lielbritānijas, Šveices, pat itāliešu un spāņu mākslas parādībām. ==Vispārējā attīstība== Periodā nosakāma vispārēja attīstība. Pēdējā 19. gs. dekādē sākās strauja historizējošā akadēmisma pārvarēšana, kas visagrāk konstatējama glezniecībā un grafikā. Mākslas dzīves aspektā perioda sākumu iezīmē apvienības “Rūķis” darbība un Rīgas Mākslas biedrības aktivizēšanās. Arhitektūras nozarē par svarīgu institūciju veidojās Rīgas Arhitektu biedrība (no 1889. g.). “Rūķis” iezīmēja apzinātu nacionālās skolas konsolidēšanos, tā dalībnieki sākotnēji pievērsās sociālajam reālismam un nacionālo (lokālo) reāliju tematikai (A.Alkšņa, J.Rozentāla, J.Valtera darbi). Gleznu un grafikas stilistiku ietekmēja gan vēlīno peredvižņiku, gan Rietumu novāciju ietekmes (impresionisma, simbolisma un jūgendstila pirmās pazīmes). Šajā pašā laikā konstatējams vispārējas neoromantiskās orientācijas un nacionālā romantisma sākums. Ap 1900. g. vērojamas periodam specifiskās tēlotājas mākslas attīstības tālākas izpausmes (pievēršanās jutekliskās realitātes tiešākam, bet subjektīvi brīvam atveidojumam, dekorativitātes kāpinājums). Impresionistiskais plenērisms savienojās ar neoromantisko “noskaņu mākslu”, reālistiskie tēli mijās ar simbolisko fantastiku, gleznieciskā formveide ― ar lineārām jūgendstila stilizācijām (V.Purvīša, J.Rozentāla, J.Valtera, B.Borherta, E.Borhertes–Šveinfurtes darbi). Šajos gados “Rūķa” pirmās paaudzes mākslinieku pozīcijas nostiprinājās Latvijas mākslas pasaulē un Pēterburgas mākslas institūcijās, izvērtās sakari ar Rietumu centriem un tālaika jaunās mākslas parādībām. Saskarē ar rodēnismu veidojās pirmie latviešu tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis). Grafiskajā dizainā (preses un grāmatu grafikā), dekoratīvajā amatnieciskajā mākslā (ēku interjeru un fasāžu plastiskais dekors, amatnieciskā dekoratīvā glezniecība un vitrāžas), lietišķās mākslas nozarēs (porcelāna un fajansa trauki, mēbeles) ienāca jūgendstils. Arhitektūrā celtņu telpisko struktūru pieaugošais racionālisms savienojās ar dekora bagātību, historisma formas arvien vairāk nomainīja jūgendstils (H.Šēla un F.Šefela, R.Cirkvica, K.Pekšēna, M.Eizenšteina ēkas). Perioda pēdējai desmitgadei raksturīga mākslas un mākslas dzīves parādību paplašināšanās, lielāka daudzveidība, bet arī iekšējas pretrunas. 1905. g. revolūcijas izraisītie vizuālās mākslas pasaules satricinājumi izpaudās kā politiskās satīras uzplaukums (žurnāla “Svari” karikatūras). Noraidot konservatīvo kultūru, veidojās “dekadentā bohēma” kā novāciju vide. Atsevišķu gleznotāju (V.Zeltiņš, P.Krastiņš) postimpresionistiskajā stilistikā ienāca kāpinātas ekspresijas pazīmes. V.Matvejs, kas veidojās Rietumu un krievu avangarda kontekstā, 1910. g. pieteica agrā “klasiskā modernisma” koncepcijas Rīgā. Nacionālā romantisma tālāko attīstību pārstāvēja gan mitoloģiskās kompozīcijas (J.Rozentāls), gan T.Ūdera “reālais simbolisms”, gan J.Madernieka ornamentālais dizains. Pēc 1905. g. arhitektūras attīstības priekšplānā izvirzījās ar somu paraugiem saistītais nacionālais romantisms (K.Pekšēna, E.Laubes, A.Vanaga celtnes). Nacionālromantiskas stilizācijas ar etnogrāfiskā ornamenta motīviem izmantotas lietišķajā mākslā (A.Cīrulis, P.Šteinbergs). Tipiskā gadsimtu mijas tēlotājas mākslas stilistikā parādījās tradicionālistiskas (neoklasiskas) reakcijas elementi (V.Purvīša, J.Rozentāla, A.Romana, G.Šķiltera, J.Tillberga, K.Rončevska šo gadu darbi). Abstrahējošas sintēzes un vecmeistaru iespaidu saistījumu meklēja jaunākās paaudzes mākslinieki (J.Grosvalds un “Zaļās puķes” grupa). Arhitektūrā pieaugošā racionalizācija (R. un A. Šmēlingi u.c.), vēlīnā jūgendstila, nacionālā romantisma tradīcijas koeksistē ar neoklasicisma pacēlumu (E.Poles, M.Nukšas, P.Mandelštama ēkas Rīgā, V.Bokslafa celtās un atjaunotās muižas). Latvijas gadsimtu mijas mākslas periodu noslēdz tās vispārēju izmaiņu sākums Pirmā pasaules kara izraisītās politiskās un sociālās dzīves krīzes gados. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Suta, R. 60 Jahre lettischer Kunst. Leipzig, 1923; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Kjellīns, H. Latviešu māksla. Rīga, 1932; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Cielava, S. Latviešu glezniecība buržuāziski demokrātisko revolūciju posmā (1900 – 1917). Rīga: zinātne, 1974; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Krastiņš, J. Jūgendstils Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Krastiņš, J. Jugendstil in der Rigaer Baukunst. Michelstadt, 1992; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J. Rīga – jūgendstila metropole. Rīga, 1996; # Jūgendstils. Laiks un telpa (red. Grosa, S.). Rīga: Jumava, 1999; Architektur und bildende Kunst im Baltikum um 1900 . Hrsg. Grosmane E., Hartel B., Keevallik J., Lichtnau B.. Greifswalder kunsthistorische Studien. B. 3. Frankfurt a. M., 1999; # Kačalova, T. Latviešu ainavu glezniecība gadsimtu mijā (1890 – 1915). Rīga.: Zinātne, 2004. =Attēlu saraksts= # [[:image:Purvitis Atkusniss.jpg|Purvītis V. Atkusnis]]. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals Hesas portrets.jpg|Rozentāls J. A. Hesas portrets]]. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:‎Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg|Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Tode LMA Vitraza.jpg|Vitrāža no E.Todes darbnīcas]]. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902―1905. # [[:image:‎Kuznecova porcelans skivji.jpg|Kuzņecova fabrikas masveida produkcijas šķīvji]]. Fajanss, diametrs 24 cm. Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs. # [[:image:Valters Peldetaji zeni.jpg|Valters J. Peldētāji zēni]]. Ap 1900. Kartons, eļļa, 41 x 63,5 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Arkadija I.jpg|Rozentāls J. Arkādija I. Studija]]. 1904―1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:‎Krastins Makoni virs majam.jpg|Krastiņš P. Mākoņi virs mājām]]. Ap 1905. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 11 x 18 cm. LNMM # [[:image:‎Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg|Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903.]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Alksnis Arajs.jpg|Alksnis Ā. Arājs]]. 19. gs. 90. gadu vidus. Papīrs, akvarelis, 30,7 x 39,8 cm. Kuldīgas novada muzejs. # [[:image:‎Purvitis Pedejais sniegs.jpg|Purvītis V. Pēdējais sniegs]]. 1898. Audekls, eļļa, 102,5 x 144 cm. Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs. # [[:image:Valters Sieviete parka.jpg|Valters J. Sieviete parkā]]. Ap 1900. Audekls, eļļa, 42 x 55 cm. LNMM # [[:image:‎Rozentals Teika.jpg|Rozentāls J. Teika]]. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:‎Madernieks Vaks Saulietim.jpg|Madernieks J. Vāks A.Saulieša stāstam “Kalējs Indriķis”]]. 1904. # [[:image:‎Skilters Mazins biju.jpg|Šķilters G. Maziņš biju neredzēju]]. 1903 (bronza 1955). 42 x 53 x 70 cm. LNMM. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg|Virsdurvju maskarons īres namam Rīgā, Smilšu ielā 8. 1902.]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Sels Detmana nams Skuna 12.jpg|Šēls H., Šefels F. Bij. H.Detmaņa nams Rīgā, Šķūņa ielā 12/14.]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Zeltins Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija]]. Ap 1905. Papīrs, kartons, eļļa, 30 x 24,7 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:‎Matvejs Italijas motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs]]. 1913. Audekls, eļļa, 20 x 13,5 cm. LNMM # [[:image:Madernieks Zalktis vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”]]. 1908. Nr.4. # [[:image:‎Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Purvitis Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema]]. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Grosvalds Tris makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets]]. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:‎Pole Elizabetes iela 57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:‎Smelings Miera iela 5.jpg|Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā.]] 1912. Reprod.: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen, VII, 1913, S. 134. <gallery> Image:Zeltins_Jumti.jpg|Zeltiņš V. Jumti. Studija. Ap 1905. Image:Matvejs_Italijas_motivs.jpg|Matvejs V. Itālijas motīvs. 1913. Image:Madernieks_Zalktis_vaks.jpg|Madernieks J. Titullapa žurnālam “Vērotājs”. 1908. Image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15.jpg|Laube E., Pekšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 15/17. Image:Purvitis_Ziema.jpg|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Image:Grosvalds_Tris_makslinieki.jpg|Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Image:Smelings_Miera_iela_5.jpg|Šmēlings A., Hartmanis E., Unferhaus V. Īres nams Rīgā, Miera ielā 5. 1912. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1569 3288 1691 2009-05-19T08:01:47Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Eizensteins Elizabetes iela 10b.jpg]]" versija: Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā, Elizabetes ielā 10b. 1903. 6 1589 3289 1692 2009-05-19T08:04:34Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tode LMA Vitraza.jpg]]" versija: Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 – 1905.Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (tagad Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902-1905. 6 1583 3290 1653 2009-05-19T08:08:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Arkadija I.jpg]]" versija: Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Audekls, eļļa, 28,6 x 23,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Kartons, eļļa, 29,5 x 24 cm. LNMM 6 1578 3291 1648 2009-05-19T08:12:22Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Peksens Peksena nams Alberta iela 12.jpg]]" versija: Pēkšēns K., Laube E. K. Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. K.Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903 6 1585 3292 1655 2009-05-19T08:15:20Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Teika.jpg]]" versija: Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67 cm. LNMM 3293 3292 2009-05-19T08:15:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Teika. Ap 1899. Audekls, eļļa, 97 x 67. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1571 3294 1641 2009-05-19T08:19:46Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Jugendstila maskarons Smilsu iela 8.jpg]]" versija: Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902 3295 3294 2009-05-19T08:19:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Virsdurvju maskarons īres namam Smilšu ielā 8 Rīgā. 1902. Foto: E. Kļaviņš 6 1586 3296 1656 2009-05-19T08:24:04Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sels Detmana nams Skuna 12.jpg]]" versija: Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14 3297 3296 2009-05-19T08:24:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Bij. H. Detmaņa nams Rīgā Šķūņa ielā 12/14. Foto: E. Kļaviņš 6 1574 3298 1644 2009-05-19T08:37:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Laube Kenina skola Terbatas 15.jpg]]" versija: Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā 3299 3298 2009-05-19T08:37:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Laube E., Pekšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola Tērbatas ielā 15/17 Rīgā. Foto: E. Kļaviņš 6 1582 3300 1652 2009-05-19T08:41:37Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Ziema.jpg]]" versija: Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM. Foto: N. Basliņš wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5 cm. LNMM 6 1582 3301 3300 2009-05-19T08:41:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Audekls, eļļa, 69 x 99,5. LNMM. Foto: N. Basliņš 6 1570 3302 1640 2009-05-19T08:47:39Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Grosvalds Tris makslinieki.jpg]]" versija: Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100 cm. LNMM 3303 3302 2009-05-19T08:47:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Mākslinieku Tones, Ubāna un Drēviņa portrets. 1915. Audekls, eļļa, 80 x 100. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1588 3304 1658 2009-05-19T08:50:33Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Smelings Miera iela 5.jpg]]" versija: Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912. Reprod.: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen, VII, 1913, S. 134. wikitext text/x-wiki Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912 3305 3304 2009-05-19T08:50:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šmēlings A., E. Hartmanis, V. Unferhau. Īres nams Miera ielā 5 Rīgā. 1912. Reprod.: Jahrbuch der bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen, VII, 1913, S. 134. 6 2173 3306 2528 2009-05-19T08:54:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Atkusnis. Ap 1906. Audekls, eļļa, 48,3 x 67 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1584 3307 1654 2009-05-19T08:54:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. A. Hesas portrets. 1908. Audekls, eļļa, 187 x 98. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1569 3308 3288 2009-05-19T08:55:13Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Bij. Ļebedinsku nams Rīgā Elizabetes ielā 10b. 1903. Foto: E. Kļaviņš 6 1589 3309 3289 2009-05-19T08:56:00Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vitrāža no E. Todes darbnīcas. Biržas komercskolas (patreiz Latvijas Mākslas akadēmija) kāpņu telpā. Rīga. 1902 – 1905.Foto: E. Kļaviņš 6 1583 3310 3290 2009-05-19T09:00:06Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Arkādija I. Studija. 1904 – 1908. Audekls, eļļa, 28,6 x 23,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1578 3311 3291 2009-05-19T09:00:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. K. Pekšēna nams Rīgā, Alberta ielā 12. 1903. Foto: E. Kļaviņš 6 1579 3312 1649 2009-05-19T09:02:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Elizabetes ielā 57 Rīgā. 1911. Foto: E. Kļaviņš 6 1777 3313 1954 2009-05-19T11:05:28Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valters Jauniba.jpg]]" versija: Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56 cm. LNMM 3314 3313 2009-05-19T11:05:35Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Valters J. Jaunība. Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1779 3315 1957 2009-05-19T11:06:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Koku studijas.jpg]]" versija: Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4 cm. LNMM 3316 3315 2009-05-19T11:06:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1782 3317 1960 2009-05-19T11:09:30Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Belzens Meitas portrets.jpg]]" versija: Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5 cm. LNMM 3318 3317 2009-05-19T11:09:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Belzēns J. Meitas portrets. 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1783 3319 1961 2009-05-19T11:11:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš 3320 3319 2009-05-19T11:11:30Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Mate ar bernu.jpg]]" versija: Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1785 3321 1963 2009-05-19T11:12:21Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rozentals Velas mazgataja.jpg]]" versija: Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31 cm. LNMM 3322 3321 2009-05-19T11:12:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1786 3323 2978 2009-05-19T11:12:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1789 3324 1968 2009-05-19T11:13:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 1790 3325 1969 2009-05-19T11:14:32Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Jugendstila arhitekturas ansamblis.jpg]]" versija: Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. 3326 3325 2009-05-19T11:14:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Foto: E. Kļaviņš 6 1792 3327 1971 2009-05-19T11:15:25Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Eizensteins Elizabetes iela 10a.jpg]]" versija: Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 3328 3327 2009-05-19T11:15:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903. Foto: E. Kļaviņš 6 1794 3329 1973 2009-05-19T11:16:23Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sels nams Skunu 10.jpg]]" versija: Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 3330 3329 2009-05-19T11:16:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902. Foto: E. Kļaviņš 6 1795 3331 1974 2009-05-19T11:17:17Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Kenina skolas faktura.jpg]]" versija: Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. 3332 3331 2009-05-19T11:17:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905. Foto: E. Kļaviņš 0 2132 3333 3208 2009-05-19T11:21:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Valters_Jauniba.jpg|thumb|Valters J. Jaunība. Ap 1900]] [[Image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|thumb|Purvītis V. Koku studijas. Ap 1900]] [[Image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|thumb|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana. Ap 1910]] [[Image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|thumb|Rončevskis K. Mātes portrets. 1910]] [[Image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|thumb|Belzēns J. Meitas portrets. 1909]] [[Image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|thumb|Rozentāls J. Māte ar bērnu. 1904]] [[Image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|thumb|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets. Ne vēlāk par 1912]] Latvijas 19. gs. beigu, 20. gs. sākumā dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo formveides stilistiku. =Kompozicionālas sakarības tēlotājā mākslā= Latvijas tēlotājas mākslas darbu kompozicionālā uzbūvē atsevišķi objekti un to saistījums (sk. [[1890 – 1915: Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]) tika parasti atveidoti kā vizuāli tvertas realitātes fragmenti. Divu dimensiju mākslā priekšplāna priekšmetiskās materiālās formas (cilvēku figūras, ainavu motīvi, interjera sastāvdaļas) tika rādītas kā daļas no plašākas pasaules un „nogrieztas” ar darbu robežlīnijām. Tēlniecībā atveidoto cilvēku tēlu robežas norādītas kā neregulāras, „brīvi nogrieztas” vai augošas ārā no neregulāra bloka, citkārt pamatnes. Fragmentārisms saistīts ar acentriskuma pastiprināšanos un elementāras līdzsvarotības mazināšanos. Divu dimensiju mākslā telpa bieži tēlota kā skatīta no subjektīvi izvēlēta skatupunkta, tādējādi horizonta līnija (redzamā vai iedomājamā) tika novirzīta no gleznas vai grafikas darba formāta ass, tēlotie objekti rādīti rakursā – skatīti no augšas vai apakšas. Acentriskums dažkārt savienojas ar daļēju līdzsvarotību un daļēju asimetriju: lielākais pēc mēroga motīvs vienā pusē asij līdzsvarots ar mazāku otrā ass pusē. Cits kompozīcijas formālas organizācijas variants ir dominējoša motīva sabalsojums ar darba konfigurāciju (tuvplānā stāvošas figūras iekļaušana uzsvērti vertikālā formātā, līmeniski rindotu objektu iesaistīšana horizontāli izstieptā formātā u.c.). Formāti variabli – parastie taisnstūri mijas ar ovāliem vai tondo. =Gleznieciskums un lineāra stilizācija= Attēloto objektu kopuma tuvinājums vizuālās realitātes fragmentam savienojas ar atsevišķu objektu abstrahētāku kā agrāk tēlojumu, fiksējot to subjektīvi būtiskākās iezīmes ar vispārinošiem laukumiem, līnijām, triepieniem, plastiskiem apjomiem. Priekšmetisko formu atveidojumā gleznieciskums mijas un savienojas ar lineārismu. Objekti var būt tēloti kā krāstoņu, gaismēnas gradācijas, plastisko apjomu uzirdinājums pakļauj tos gaismēnas vibrācijai. Tādējādi iluzori vājinās tēloto priekšmetisko formu viengabalainība un materialitāte. Tai pašā laikā pastāvīgi lietota līnija kā apjomu un laukumu norobežošanas līdzeklis. Līnija var būt noteikta un cieta vai mīkstināta un izplūstoša, var pārvērsties par pagarinātu triepienu gleznās. Tēlniecībā tās analoģija ir plūstošajā, gleznieciski vibrējošā masā vai stilizējošās vispārinātā apjomā un cilnī iezīmētajās pagarinātajās formu šķautnēs, lūzumos un citkārt „grafiskos” padziļinājumos. Pastāvīgi sastopama sīku glezniecisku „plānu” vai plašāku laukumu akcentēšana, attiecīgi sadalot vai nosacīti saplacinot tēlotos objektus. =Ritms, kolorīts un faktūra= Ritmizācija kā darba formālās organizācijas līdzeklis izpaužas gan atkārtojot vertikāles un horizontāles, kas saskaņojas ar darbu ortogonāliem formātiem, gan visbiežāk izmantojot biomorfas asimetriski viļņveidīgas robežas, līnijas, triepienus, stilizējot tēlojumu visaptveroši vai detaļās. Atsevišķos gadījumos parādās taisnu lauztu līniju ritms. Perioda sākumā divu dimensiju mākslā saglabājas iepriekšējam periodam tipiskās krāsas pakļautība plastiskās formas modelējumam un gaismēnas neitrālai tonalitātei, bet perioda mākslas attīstības gaitā kolorīts kļūst glezniecisks un uzsvērti dekoratīvs. Atbilstoši vispārējam gleznieciskajam realitātes skatījumam un strādājot plenērā, mākslinieki piešķīra lielāku nozīmi no gaismas atkarīgām krāstoņu atšķirībām priekšmetiskās formas robežās. Lokālkrāsu impresionistiskā dalīšanās savienojas ar plašākiem dekoratīvistiski nosacītiem krāsu laukumiem. Krāsu daudzveidība mijas ar monohromām krāsu gammām. Perioda sākumā atkārtojas tumšo un gaišo toņu kontrasti, bet tālāk pastiprinās specifiskais toņu tuvinājums un vairāk vai mazāk izteikts to blāvums. Koloristiskā daudzveidība bija panākama, izmantojot ne tikai eļļas tehniku glezniecībā, bet arī pasteli, temperu un guašu (sk. [[1890 – 1915: Morfoloģija|morfoloģiju]]), grafikā – arī dažādi tonētu papīru. Darbu stilistikas elements ir vairāk kā agrāk variēta faktūra, aktīvi pielietotas plānas un lazējošas, pastozas un reljefi klātas krāsu kārtas, citkārt tiek estetizēta rupja auduma virsma vai graudains papīrs. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Arhitektūrā perioda sākumā un neoklasicisma uzplaukuma laikā saglabājās tendence telpiskās būvapjomu un fasāžu kompozīcijas veidot iespējami regulāri (simetrijas, viendabīgu elementu rindojums, dekora pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam), kā arī dekora vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Tāpat kā agrāk, blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs, celtņu un ielu mērogus regulēja būvnoteikumi, kuri tādējādi ieguva formveides faktora spēku. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās „brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parka zonā Rīgā, villu, muižu, lauku māju izveidē. Līdz ar jūgendstila un nacionālā romantisma koncepciju izplatību, historisma formveide papildinājās un pārveidojās. Pieauga asimetrijas nozīme, proporcijās un fasāžu zīmējumā pastiprinājās vertikālie virzieni, bagātinājās fasāžu un siluetu formas un plastika (erkeri, tornīši, zelmiņi), daudzveidīgāka bija ailu konfigurācija. Stūru torņi ēkām ielu krustojumos ieguva pilsētbūvniecisku formālu akcentu lomu. Būtisks elements bija liektas un viļņveida formas un līnijas; lauztu, taisnu līniju un plakņu īpatsvars pieaug perioda otrajā pusē. Tektoniskais un ornamentālais dekors, gan naturālistisks (florāls, animālistisks, antropomorfs), gan abstrakts, savienojas ar neaizpildītiem laukumiem, radot piesātinātu plankumu un „tukšumu” kontrasta efektu. Sava loma kopējā estētiskās funkcijas realizācijā bija gleznieciski („dabiski”) nelīdzenai un gludai fasāžu apdares faktūrai, eksterjera un interjera krāsainībai. Vispārējā attīstība novērojama pakāpeniskā orientācijā uz aizvien abstraktāku un racionālāku formveidi. Lietišķajā mākslā līdzīgi notika formas saskaņošana ar funkciju un materiālu, pārejot no vēsturiskā stila tradīcijās sakņotas priekšmetu darināšanas uz neoromantiski „brīvāku” veidojumu un dekoru. Kokizstrādājumi (mēbeles) ieguva plūdenus jūgendistila apveidus un liekumus, kas varēja savienoties ar „tautiski” robustu vienkāršību vai neoklasiski retrospektīviem elementiem. Rūpnieciskā keramikas (porcelāna, fajansa) produkcijā (trauki) neostilu nosacītās formas kļuva plastiskākas, jo tika vairāk estetizēta materiāla plūstamība, apgleznojuma florālais ornaments pakļāvās internacionālā jūgendstila ritmam. Savukārt, individuālu meistaru radītā māla trauku kopformas un ornamenti tika stilizēti pēc etnogrāfiskiem paraugiem. Etnogrāfiskie raksti bija nepieciešamais ornamentācijas pamats visu uz vietas ražotu veidu tekstilizstrādājumiem (segas, aizskari, apģērba audumi). Neoromantiskā jūgendstila laikmeta formveide ienāca arī metālmākslā (būvkalumi, trauki, juvelierizstrādājumi). =Attēlu saraksts= # [[:image:Valters_Jauniba.jpg|Valters J. Jaunība.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 41 x 56. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Purvitis_Koku_studijas.jpg|Purvītis V. Koku studijas.]] Ap 1900. Audekls, eļļa, 25 x 34,4. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Uders_Pavisam_gruta_padarisana.jpg|Ūders T. Pavisam grūta padarīšana.]] Ap 1910. Papīrs, ogle. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Roncevskis_Mates_portrets.jpg|Rončevskis K. Mātes portrets.]] 1910. Marmors, 31 x 28,5 x 12,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Belzens_Meitas_portrets.jpg|Belzēns J. Meitas portrets.]] 1909. Audekls, eļļa, 151,5 x 72,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Mate_ar_bernu.jpg|Rozentāls J. Māte ar bērnu.]] 1904. Audekls, eļļa, 67 x 89,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Borherte_Sveinfurte_E_A_kundzes_portrets.jpg|Borherte – Šveinfurte E. A. kundzes portrets.]] Ne vēlāk par 1912. Atrašanās vieta nezināma # [[:image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja.]] 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets.]] Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana.]] 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM # [[:image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs.]] Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM # [[:image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets.]] 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums]] # [[:image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons”]] Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies # [[:image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902]]. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķēniņa skolas fasādes fragments. 1905.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks.]] 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs # [[:image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji.]] 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM <gallery> Image:Rozentals_Velas_mazgataja.jpg|Rozentāls J. Veļas mazgātāja. 1896. Audekls, eļļa, 40 x 31. LNMM Image:Zalkalns_Teva_portrets.jpg|Zaļkalns T. Tēva portrets. Ap 1912 (lējums 1966). Bronza, 17,7 x 14,2. LNMM Image:Rozentals_Kardinasana.jpg|Rozentāls J. Kārdināšana. 1901. Audekls, eļļa, 45,7 x 30,4. LNMM Image:Valters_Mezs.jpg|Valters J. Mežs. Ap 1904. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM Image:Rozentals_Nefedjevas_portrets.jpg|Rozentāls J. B. Ņefedjevas portrets. 1912. Audekls, eļļa, 93 x 70. LNMM Image:Jugendstila_arhitekturas_ansamblis.jpg|Jūgendstila perioda ēku fronte Brīvības ielā. 1900 – 1912. Image:Vasarnica_Bulduros_Rezeknes_pulka_9.jpg|Vasarnīca Bulduros Rēzeknes pulka ielā 9. 20. gs. sākums Image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10a.jpg|Eizenšteins M. Īres nams Elizabetes ielā 10b. 1903 Image:Kafijas_paviljons_Kemeros.jpg|„Kafijas paviljons” Ķemeros. 20. gs. sākums. Nav saglabājies Image:Sels_nams_Skunu_10.jpg|Šēls H., Šefels F. Īres nams Šķūņu ielā 10/12 Rīgā. 1902 Image:Kenina_skolas_faktura.jpg|Pēkšēns K., Laube E. A. Ķeniņa skolas fasādes fragments. 1905. Image:Jugendstila_bufete.jpg|Jūgendstila bufete. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Kuznecova_fajansa_trauks.jpg|M. Kuzņecova fabrikas fajansa trauks. 20. gs. sākums. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs Image:Dranda_Skivji.jpg|Dranda J. Šķīvji. 20. gs. sākums. Māls, vāpējums, angobas raksts. LNMM </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2456 3334 2009-05-19T11:37:15Z Admins 4 Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. wikitext text/x-wiki Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. 6 1867 3335 2072 2009-05-19T11:46:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Neimanis Gizeke Bingnerhofs.jpg]]" versija: Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Brīvibās ielā 55 Rīgā (bij. "Bingnerhofs"). 1900. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. 3336 3335 2009-05-19T11:46:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Brīvibās ielā 55 Rīgā (bij. "Bingnerhofs"). 1900. Foto: E. Kļaviņš 6 1860 3337 2059 2009-05-19T11:58:12Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Peksens Vanags Sv Trisvienibas katedrale.jpg]]" versija: Pēkšēns K., Vanags A. Sv. Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900 – 1907. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. 3338 3337 2009-05-19T11:58:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Pēkšēns K., Vanags A. Sv. Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900 – 1907. Foto: E. Kļaviņš 6 1862 3339 2066 2009-05-19T12:00:53Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Folcs Nimfas struklaka.jpg]]" versija: Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. 1888 (1987. gadu bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš. wikitext text/x-wiki Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). 3340 3339 2009-05-19T12:01:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. 1888 (1987. gadu bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš. 6 1864 3341 2069 2009-05-19T12:04:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Saulriets.jpg]]" versija: Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš. wikitext text/x-wiki Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM 3342 3341 2009-05-19T12:04:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš. 6 1868 3343 2073 2009-05-19T12:11:27Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Berenss VEF korpuss.jpg]]" versija: Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas ˝Union˝ (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš. wikitext text/x-wiki Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. 3344 3343 2009-05-19T12:11:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas ˝Union˝ (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš. 6 1871 3345 2076 2009-05-19T12:13:55Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Purvitis Ziema ap 1910.jpg]]" versija: Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101,3 LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM 3346 3345 2009-05-19T12:14:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101,3 LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2457 3347 2009-05-19T12:19:01Z Admins 4 Laube E., Pēkšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola. Tērbatas iela 33/35. Rīga. 1905. Foto: E. Kļaviņš. wikitext text/x-wiki Laube E., Pēkšēns K. Bij. A. Ķēniņa skola. Tērbatas iela 33/35. Rīga. 1905. Foto: E. Kļaviņš. 0 2133 3348 3067 2009-05-19T12:31:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “[[1890 - 1915: Krātuves. Biedrības. Izstādes. Kritika.|Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves]]". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa, Angelo Janka un H. Zeilingera. Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. Foto: E. Kļaviņš # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Foto: E. Kļaviņš / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834 # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891 # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903. Foto: E. Kļaviņš # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. Foto: E. Kļaviņš # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903 # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Foto: E. Kļaviņš / Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. Foto: E. Kļaviņš. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis, 88 x 60 x 31. LNMM. / Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900. Parīze, Rodēna muzejs # Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš. / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs [[image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Mākslinieka darbnīca]] [[image:Prjanisnikovs-Makslinieka_darbnica.jpg|none|thumb|300px|Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15_2.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 6 1664 3349 1788 2009-05-19T12:31:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis, 88 x 60 x 31. LNMM. 6 1874 3350 2079 2009-05-19T12:32:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Rodēns O. Pirmās bēres. 1900. Akmens, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs. 0 2133 3351 3348 2009-05-19T12:33:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “[[1890 - 1915: Krātuves. Biedrības. Izstādes. Kritika.|Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves]]". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro R.Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa, Angelo Janka un H. Zeilingera. Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. Foto: E. Kļaviņš # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Foto: E. Kļaviņš / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834 # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891 # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903. Foto: E. Kļaviņš # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. Foto: E. Kļaviņš # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903 # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Foto: E. Kļaviņš / Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. Foto: E. Kļaviņš. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis, 88 x 60 x 31. LNMM. / Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs # Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš. / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs [[image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Mākslinieka darbnīca]] [[image:Prjanisnikovs-Makslinieka_darbnica.jpg|none|thumb|300px|Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15_2.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 3352 3351 2009-05-19T12:45:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Sakari ar citām eiropeiskās mākslas skolām, kuru kontekstā attīstījās Latvijas māksla, aplūkojami, norādot māksliniecisko izglītošanos ārpus Latvijas, citu skolu mākslas koncepciju un mākslinieku darbu iespaidus un stimulus, Latvijas mākslinieku iesaistīšanos citu skolu un centru mākslas dzīvē, ārzemju mākslinieku darbību Latvijā. Iespaidi, cik tas patlaban iespējams, tiek šķirti no analoģijām. Par daudzajām un dažādajām ārzemju mākslinieku izstādēm Latvijā sk. “[[1890 - 1915: Krātuves. Biedrības. Izstādes. Kritika.|Mākslas dzīve. Izstādes un krātuves]]". =Krievu skolas ietekmes tēlotājā mākslā= Ap 1890. g. un vēlāk, tēlojošie mākslinieki no Latvijas parasti ieguva augstāko profesionālo izglītību tālaika Krievijas impērijas galvaspilsētā Sanktpēterburgā, Mākslas akadēmijā un Štiglica tehniskās zīmēšanas skolā (sk. mākslas izglītība), tādējādi sakari ar krievu akadēmisko mākslu, kas tika iepazīta tiešākā veidā kā mācību metodika, bija neizbēgami. Latvijas mākslinieki apzināja arī tālaika krievu reālisma virzienu, kas ienāca akadēmijā pēc tās reformas 1893.―1894. g. Janis Rozentāls pabeidza akadēmiskās studijas vēlīnā peredvižņika Vladimira Makovska sadzīves žanra darbnīcā (diplomdarbs “No baznīcas. Pēc dievkalpojuma”, 1894, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk ― LNMM). Nedaudz vēlāk Jāņa Valtera studijas noslēdzās turpat (“Tirgus laukums Jelgavā”, 1897, LNMM). Vistuvāk V.Makovska stilam nonāca Pēteris Balodis (viņa glezna “Pie kāršu licējas”, 1894, LNMM). Savukārt ainavists V.Purvītis Mākslas akadēmijā specializējās ainavas žanrā pazīstamā krievu skolas meistara Arhipa Kuindži vadībā. Vēlīnais krievu skolas reālisms bija iepazīstams arī ārpus akadēmijas. Štiglica skolas audzēkņu (G.Šķiltera, T.Zaļkalna, R.Zariņa u.c.) saites ar specifiskām krievu skolas parādībām bija citādas. Te pasniedza tēlotājas mākslas un scenogrāfijas padagogi, bet skola sagatavoja galvenokārt dekoratīvo mākslu dizaina meistarus, kuru paraugi bija sākotnēji historisma stilā, vēlāk jūgendstilā. Tiešāk sakari Štiglica skolas ietvaros konkretizējami, norādot R.Zariņa skološanos pie pazīstamā oforta meistara Vasilija Matē, G.Šķiltera mācības pie tēlnieka reālista Matveja Čižova. Saites ar krievu skolu gadsimtu mijā nosakāmas pēc latviešu mākslinieku līdzdalības Sanktpēterburgas mākslas dzīvē. J.Rozentāls, J.Valters, V.Purvītis piedalījās akadēmiskajās Pavasara izstādēs, kurās tika eksponēti gan konservatīvu, gan tālaika krievu jauno virzienu piekritēju darbi. V.Purvītis un J.Valters tika uzņemti “Мир искусства” apvienības eksponentu rindās. Latvijas mākslinieki visa perioda gaitā pazina pietiekami labi krievu jaunāko mākslu, tieši saskaroties ar oriģināliem izstādēs vai ar periodikas palīdzību. Domājams, līdzās Kuindži skolai, Purvītis guva ierosinājumus izcilā krievu skolas gleznotāja Isaka Levitāna radītos liriskās ainavas paraugos, neskatoties uz formāli stilistiskām atšķirībām. Vēlāk Sanktpēterburgas akadēmijā studējošo latviešu mākslinieku saites ar tās pasniedzējiem bija dažādas. Aleksandrs Romans pabeidza šo iestādi pie tā paša vēlīnā peredvižņika V.Makovska, bet šā virziena iespaids viņa darbos vairs nav gandrīz pamanāms. Jānis Roberts Tillbergs toties būtiski ietekmējās šajā pašā iestādē no sava skolotāja neoakadēmista Dmitrija Kardovska, kura metodes zīmēšanā vēlāk izmantoja savā pedagoģiskajā darbā Latvijā. Savukārt vēl viens akadēmijas ilggadējs students Voldemārs Matvejs bija saistīts ar krievu avangarda mākslu, kuras veidošanā aktīvi piedalījās, būdams apvienības “Jaunatnes savienība” ideologs un organizators. Štiglica skolas audzēknis T.Ūders jūsmoja par I.Repinu, dzīvojot Krievijā, sadraudzējās ar Voroņežas gleznotāju Aleksandru Petrovu, kas vēlāk pārcēlās uz dzīvi Valmierā. Cits Štiglica skolas audzēknis Rūdolfs Pērle perioda beigās iespaidojās no “Мир искусства” loka gleznotājiem (K.Bogajevska, N.Rēriha). Vēl agrāk (līdz 1909) Jāzeps Grosvalds brīvi atdarināja šā paša loka mākslinieku (A.Benuā, K.Somova) radītos darbus. Savukārt Konstantīns Lielausis, kas mācījās Maskavas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras akadēmijā, domājams, bija piesaistīts modernizēta, gleznieciska krievu sociālā sadzīves žanra tradīcijai (A.Arhipovs, S.Maļutins, A.Stepanovs). Pieminami vēl citi latviešu mākslinieki, kas gadsimta sākumā ilgāku vai īsāku laiku studēja Sanktpēterburgas, Maskavas un Krievijas provinces pilsētu (Kazaņas, Odesas, Penzas) skolās (E.Brencēns, K.Miesnieks, E.Brastiņš, E.Melderis, S.Vidbergs, N.Strunke, J.Liepiņš, L.Liberts, M.Liepiņa-Skulme, K.Ubāns, K.Baltgailis)([[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|sk.Mākslas izglītība]]). Īpaša vieta perioda mākslas pieminekļu grupā ierādāma pēc kanoniskiem paraugiem amatnieciski darinātām ikonām pareizticīgo baznīcās. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saiknes ar krievu skolu= Atšķirībā no gleznotājiem, Latvijas arhitektu vairums ieguva profesionālo izglītību Rīgas Politehniskajā institūtā, tādējādi viņu prakses atkarība no impērijas galvaspilsētas arhitektūras bija daudz mazāka. Tomēr atsevišķi ražīgi arhitekti, kuri studēja Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, nosaucami. Tāds ir Hamburgā dzimušais Heinrihs Šēls, kas tur ieguva arī akadēmiķa grādu un bija aktīvs vēl gadsimtu mijas periodā. Rīdzinieks Reinholds Šmēlings pabeidza Sanktpēterburgas akadēmiju ar zelta medaļu un, būdams Rīgas galvenais arhitekts, sākot ar 19.gs. 80.gadiem, izvērsa plašu celtniecību dzimtajā pilsētā, to pašu darīja arī viņa turpat izglītojies dēls Aleksandrs Šmēlings. Ārkārtīgi daudzpusīgais arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis tāpat studēja Sanktpēterburgas akadēmijā. Protams, Sanktpēterburgā visi viņi apguva daudzveidīgās eiropeiskā historisma formas un vēlāk papildinājās braucienos pa Rietumeiropu, tādējādi specifiskie krievu skolas iespaidi te grūtāk nosakāmi. Sakari ar krievu skolas būvmākslu skaidrāk parādās gadījumos, kad Latvijā celto ēku projektēja krievu arhitekts, kas te nedzīvoja vai kad orientāciju uz noteiktu krievu skolas parādību nosakāma pēc stilistiskām iezīmēm. Tā novēlojušos krievu―bizantiešu stilu izmantoja Sanktpēterburgas arhitekts Vasīlijs Kosjakovs, ceļot Liepājas cietokšņa baznīcu (1900―1903). Krieviskais historisms raksturo 1904.―1905.g. uzcelto Sv.Borisa un Gļeba katedrāli Daugavpilī. Bet arī vietējie arhitekti, piemērojoties pasūtījumam, izmantoja krievu―bizantiešu stilu (Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle Rīgā, 1900―1907, arhitekti K.Pēkšēns, A.Vanags). Savukārt pēc pasūtītāja prasības Pole cēla neoklasisko IV savstarpējās kredītbiedrības ēku Rīgā (1911) “ampīra” formās, kuras atgādina Sanktpēterburgas vēlīnā monumentālā un pilsētbūvnieciski orientētā klasicisma paraugus. Lietišķajā mākslā saistība ar krievu tradīciju visnoteiktāk izpaudās šā perioda pareizticīgo baznīcu iekārtas priekšmetu (ikonostasu u.c.) darinājumos un masveida produkcijas jomā ― Kuzņecova fabrikas ražoto fajansa un porcelāna trauku formā un apgleznojumā. =Baltvācu mākslinieku saites ar etnisko dzimteni= Ņemot vērā apstākli, ka šajā periodā (sk. vēsturiskais fons) Latvijas izglītoto un privileģēto aprindu liela daļa bija baltvācieši, kam bija ciešas saites ar etnisko dzimteni, Latvijas mākslinieku sakari ar vācu kultūru plašākā izpratnē un mākslu tiešākā nozīmē bija pietiekami tieši. No minētām aprindām nāca daudzi vietējie mākslinieki, kas regulāri izstādīja savus darbus Latvijā, dominēja Rīgas Mākslas biedrībā un Baltijas mākslinieku savienībā (sk. mākslas dzīve, mākslas biedrības). Viņu studijas regulāri risinājās Vācijas mākslas skolās, to iespaids tāpēc bija pastāvīgs. Vadošais dekoratīvās tēlniecības meistars Rīgā Augusts Folcs bija mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā pie Kristiana Rauha skolnieka Alberta Volfa un ietekmējies no neobarokālā tēlnieka Reinholda Begasa. Folca skolnieks kurzemnieks Karls Bernēvics, bīskapa Alberta statujas Rīgā autors, mācījās Berlīnē pie Begasa un turpināja savu profesionālo darbību kā Kaseles mākslas skolas pasniedzējs. Vitrāžists Ernsts Tode mācījās glezniecību Minhenē pie O.Zeica. Konservatīvais ainavists Gerhards Rozens pēc studijām Sanktpēterburgā papildinājās Diseldorfā pie E.Dikera. Ne mazāk konservatīvais portretists Teodors Krauss pabeidza 1901.g. Berlīnes Mākslas akadēmiju. Animālists un portretists Zigfrīds Bīlenšteins studēja Leipcigas Mākslas akadēmijā un Veimāras Mākslas skolā. Viņa laikabiedrs Frīdrihs Morics, kas strādāja Rīgā vairākus gadus un šeit propagandēja impresionistisku mākslu, bija mācījies Diseldorfā un Minhenē. Gleznotāja un grafiķe Alīse Danenberga studēja sākotnēji Karlrūē, turpat, tikai daudz vēlāk, mācījās, Ērihs fon Kampenhauzens. Rīgas izstāžu pastāvīga eksponente Marta Helmane veidojās par gleznotāju Berlīnē pie A.Meijera, M.Lībermaņa un Dahavā pie A.Helceļa. Ne mazāk aktīvā gleznotāja un arī mākslas kritiķe Zuza Valtere mācījās Berlīnes mākslas skolā un ir papildinājusies pie V.Leistikova. No Latvijas nākuši mākslinieki, kas dažādu iemeslu dēļ pārcēlās uz dzīvi Vācijā, spēja iekļauties tās mākslas dzīvē, kā to pierāda Idas Kerkoviusas karjera. =Latviešu mākslinieku sakari ar vācu skolu= Etnisko latviešu mākslinieku sakari ar vācu kultūru un mākslu bija šajā periodā neizbēgami. Viņi brīvi pārvaldīja vācu valodu un varēja viegli un ātri iegūt informāciju par norisēm vācu mākslas centros. Pirmās “Rūķa” paaudzes mākslinieki esot aizrautīgi lasījuši populāro Riharda Mutera “19.gs. glezniecības vēsturi” un, nav šaubu, pazina tālaika vācu mākslas periodiku un teorētisko literatūru; tur atrastās atziņas tika izmantotas, skaidrojot jauno mākslu vietējā presē (J.Rozentāla raksti, J.Valtera priekšlasījumi) (sk. mākslinieciskās koncepcijas). Mākslas biedrības rīkotajās izstādēs Rīgā regulāri tika eksponēti vācu skolas mākslinieku darbi. Konkretizējot iespaidus, jāpiemin Ā.Alkšņa interese par žurnālu “Jugend” un M.Klingeru, J.Rozentāla saskare ar vācu simbolistiem (L.Hofmani u.c.), R.Zariņa papildināšanās pie vācu māksliniekiem Aleksandra Cika Berlīnē, Maksimiliāna Dazio Minhenē, ar vācu skolu saistītā Viljamsa Ungera Vīnē. V.Purvīti, kas vispār viegli nepakļāvās ārējām ietekmēm, domājams, tomēr rosināja vācu “noskaņu” un “dzimtenes mākslas” gleznotāji (V.Leistikovs u.c.), kurus viņš tiešāk varēja iepazīt savos braucienos uz Vāciju. Politiskās un sociālās satīras virsotne ― karikatūru žurnāls “Svari” ― bija apzināti modelēts pēc Minhenes slavenā žurnāla “Simplicissimus”. Jaunākas paaudzes gleznotāji ― Pēteris Kalve un Jānis Jaunsudrabiņš ― 1908.―1909.g. mācījās Berlīnē pie pazīstamā vācu impresionista Lovisa Korinta. Īpaši ciešas saites ar vācu skolu izveidojās A.Plītem-Pleitem, kas, sākot ar 1908.g., studēja Minhenes Mākslas akadēmijā pie Karla Raupa(''Karl Raupp''), Angelo Janka (''Angelo Jank'') un Hermana Ceilingera (''Hermann Zeillinger''). Minhenē Plīte-Pleite ietekmējās no grupas “Die Scholle” gleznotājiem, žurnālu “Jugend” un “Simplicissimus” zīmētājiem, kā arī guvis rosinājumus vācu renesanses (A.Dīrera) un 19.gs. reālistu (Ā.Menceļa, V.Leibla) darbos. Minhenē 1909.―1910.g. uzturējās arī Jāzeps Grosvalds, kas šeit apmeklēja ungāru gleznotāja Šimona Hološija privāto skolu. Viņš bija jau agrāk daudz studējis un pat atdarinājis vācu žurnālu grafiķu un karikatūristu (Bruno Paula, Olafa Gulbransona) zīmējumus. Tepat Minhenes universitātē Jāzepa vecākais brālis Oļģerds Grosvalds studēja mākslas vēsturi un darbojās kā mākslas kritiķis latviešu presē. Vēl citi 20.gs. sākuma latviešu jaunie mākslinieki papildinājās dažādās Vācijas mākslas skolās (gleznotāji Leontīne Zebauere, Fricis Roždārzs, tēlnieks Rihards Maurs). Modernists V.Matvejs dibināja kontaktus ar “Zilā jātnieka” līderiem Mihnenē un H.Valdenu Berlīnē. Rīgā 1911. g. atvērtās amatniecības skolas vadītāja A.Birģele–Paegle bija studējusi Drēzdenes lietišķās mākslas skolā un papildinājusies Berlīnē un Minhenē. =Arhitektūras un lietišķās mākslas saite ar vācu paraugiem= Lai gan latviešu izcelsmes arhitektu darbība gadsimtu mijā bija ārkārtīgi aktīva, profesionālo arhitektu vairums bija baltvācieši, kas, tāpat kā tēlojošo mākslinieku baltvāciešu gadījumos, bija dabiski piesaistīti vācu vai austriešu skolās rodamiem paraugiem. Atsevišķi Latvijā praktizējoši arhitekti skolojās Vācijā (Vilhelms Hofmanis, Hermanis Hilbigs, kas pēc Rīgas Politehniskā institūta papildinājies Berlīnes Politehniskajā institūtā). Paraugi bija apskatāmi regulāru braucienu laikā uz Vācijas pilsētām vai Vīni, kā arī izmantojot izdotās parauggrāmatas un profesionālo periodiku. Vācu ķieģeļu neogotikas, neorenesanses vai neobaroka formas varēja viegli izmantot, projektējot ēkas vēlīnā historisma stilā. Tas pats sakāms par Vācijā atrodamā internacionālā jaunā jūgendstila paraugu izmantošanu. Popularitāti ieguva vācu “Dzimtenes mākslas” formveide villu celtniecībā Mežaparkā, Jūrmalā u.c., kā arī muižu arhitektūrā. Arī citu tautību arhitektiem vācu paraugi bija pieejami. Aizguvuma izteiktākais piemērs ― M.Eizenšteina veiktais kādas Leipcigas arhitektu piedāvātās fasādes shēmas realizācijā īres namā Elizabetes ielā 10a Rīgā. Populāri bija Berlīnes arhitekta un tēlnieka Oto Rīta dekora motīvi. Vācu arhitekti projektēja Latvijai, un vietējie meistari ar tiem sadarbojās. V.Neimanis uzcēla iespaidīgo dzīvojamo namu “Bingnerhofu” pēc Berlīnes arhitekta Alberta Gīzekes skices un pats, projektējot pilsētas mākslas muzeja ēku (tagad ― Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), orientējās, cik var spriest, uz Berlīnes monumentālā orderu historisma paraugiem. Berlīnes pilsētbūvnieks Hermanis Janzens izstrādāja Mežaparka otrās kārtas izbūves projektu 1911.g. “Dzimtenes mākslas” virziena līderis P.Šulce–Naumburgs atjaunoja revolūcijas laikā sagrauto Kazdangas pili. No citiem vācu arhitektiem, kas piedalījās gadsimtu mijas lokālajā celtniecībā, izceļams plaši pazīstamais racionālists Pēteris Bērenss, pēc kura projektiem perioda beigās (1912―1914) uzcēla elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) korpusus Rīgā. Ir jāpieņem, ka vēl nepietiekami pētītajā lokālajā lietišķajā mākslā vācu paraugu loma bija ievērojama. Nozīmīgākā māksla amatnieku (mēbeļu galdnieku, kalēju, zeltkaļu, grāmatsējēju u.c.) izglītošanās iestāde bija Rīgas vācu amatnieku biedrības skola. Tās audzēkņa mēbeļgaldnieka M.Pagasta darbnīcā tika atkārtotas vācu historisma formas, vēlāk papildinātas ar jūgendstilu. Rīgā ievērojama aplūkojamajā periodā bija vācu lietišķās mākslas meistares H.Feijas darbnīca un kursi, kur tika apgūti rokdarbi un audumu apgleznošana. Lauku audēji izmantoja kā paraugus vācu žurnālus. Jesena porcelāna fabrikas un Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīcas produkcija lielā mērā bija vāciski orientēta. =Skandināvu un somu skolas iespaidi= Interesi par ziemeļnieku mākslu izrādīja visvairāk pirmās “Rūķa” paaudzes latviešu gleznotāji. J.Rozentāls jau 1897.g. apmeklēja Stokholmu un pievērsa uzmanību zviedra Karla Laršona darbiem. Viņš, protams, pazina Andersa Corna virtuozo glezniecību, kas varēja rosināt viņu lietot plašu triepiena tehniku. V.Purvītis augsti vērtējis tālaika modernos norvēģu un zviedru māksliniekus, kuru ainaviskās reālijas un atturīgais lirisms viņam bija tuvi (Fricis Taulova un Gustava Fjestadsa darbi ir tuvākās analoģijas). Nozīmīgi sakari perioda vidusdaļā veidojās ar somu tēlotāju mākslu un arhitektūru. To nostiprināšanā vislielākie nopelni ir tieši J.Rozentālam, kas popularizēja somu skolas sasniegumus kā paraugu latviešiem 1905.g. plašajā rakstā žurnālā “Vērotājs”. Rozentālam bija izveidojušies pastāvīgi kontakti ar vadošajiem somu māksliniekiem, tiešāks vai netiešāks to iespaids atrodams viņa glezniecībā (atsevišķas tuvākās analoģijas ir ar Aksela Gallena–Kallelas darbiem). Arhitektūrā somu nacionālā romantisma iespaids uzskatāms par vēl plašāku un būtiskāku nekā tēlotājā mākslā. 1904.g. E.Laube un A.Vanags apmeklēja Somiju, nodibinot kontaktus ar Knutu Vasašernu un Gustavu Lindbergu, pēc kuru projekta uzcēla dzīvojamo namu pasūtītājam Rīgā. Nākamos gados nacionālā romantisma virziens Latvijā strauji attīstījās (K.Pēkšēna, E.Laubes, A.Vanaga, B.Bīlenšteina u.c. celtnes). Ziemeļnieku tiešas vai netiešas ietekmes bija iespējamas arī lietišķajā mākslā. 1909.g. zviedriete H.Etolēna atvēra Rīgā mākslas aušanas kursus un piedalījās 1910.g. latviešu mākslinieku izstādē. Populāritāti ieguva t.s. “somu audumi”, kuru darināšanā izmantoja somu un igauņu aušanas kursos iegūto tehniku. =Sakari ar franču un beļģu skolu= Visa perioda gaitā Latvijas mākslinieki guva impulsus savai darbībai franču skolā. Pirmie latviešu cilmes tēlnieki (G.Šķilters, T.Zaļkalns, B.Dzenis) mācījās Rodēna un viņa palīgu vadītās darbnīcās Parīzē. K.Rončevskis apguva tēlnieka amatu pie akadēmiskākiem franču tēlniekiem Antuāna Enžalbēra un Žana Dana. J.Rozentāla daži ap 1905.g. radītie tēli un triepiena raksturs atgādina postimpresionista Edmona Amanžāna glezniecību, bet mātes un bērna tēli krēslainā gaismā ― tolaik populārā Ežēna Karjēra šīs pašas tematikas darbus. Kārlis Brencēns, kas specializējās stikla glezniecībā, pēc Štiglica skolas pabeigšanas strādāja Parīzē F.Godēna darbnīcā. Pārorientēšanos no vācu mākslas centriem uz Parīzi īpaši skaidri rāda J.Grosvalda biogrāfija: no 1910. līdz 1914.g. ziemas sezonas viņš pavadīja Parīzē, apmeklējot privātās “akadēmijas”, kur mācījās pie fovistu un kubistu lokam piederošiem gleznotājiem, kā arī iepazina daudzas citas franču skolas aktuālās mākslas parādības, perioda beigās pievēršot vislielāko uzmanību Andrē Derēnam, kas vēlāk kļuva par galveno agrīno latviešu modernistu iedvesmotāju. Šajā pašā laikā Parīzē pilnveidojās lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis, scenogrāfs Jānis Kuga, šeit uz pastāvīgu dzīvi apmetās gleznotājs Frederiks Fībigs. Parīzi apmeklēja V.Matvejs un Ģ.Eliass. Pēdējais te iegriezās pēc studijām Briseles Mākslas akadēmijā. Ar Parīzi cieši saistītā Brisele vēl agrāk kļuva par mācību un dzīves vietu tēlniekam Augustam Bijam. Slavenais beļģu jūgendstila arhitekts Anrī van de Velde projektēja Rīgai Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēku, kas no 1910. līdz 1912.g. tika uzcelta Vaļņu ielā (nav saglabājusies). =Sakari ar citām mākslas skolām= Dažādi citu Rietumu mākslas skolu atsevišķi meistari, kas bija ieguvuši vārdu Vācijas un Krievijas mākslas centros vai Parīzē, spēja rosināt vienus vai otrus Latvijas māksliniekus. J.Rozentāls augsti novērtēja šveicieti Arnoldu Bēklinu. Lielbritānijā strādājošais amerikānis Dž.Maknīls-Vistlers un skotu gleznotāji (t.s. Glāzgovas zēni), domājams, perioda vidusdaļā ietekmēja J.Rozentālu, V.Purvīti, J.Valteru. Slavenais britu grafiķis Obrijs Bīrdslijs atstāja iespaidu uz agro J.Grosvaldu un S.Vidbergu. Itāļu divizionista Džovanni Segantīni glezniecību apbrīnoja Minhenē Jānis Jaunsudrabiņš, itāļa biezo faktūru pēc reprodukcijām pazina V.Zeltiņš, kas līdzīgi eksperimentēja ar krāsvielu, T.Ūders interesējās par divizionista gaismas efektien. T.Zaļkalns un P. Krastiņš, uzturoties Itālijā, iepazinās ne tikai ar vecmeistaru mākslu, bet nodibināja kontaktus arī ar grafiķi F.Marfori-Savini. Ar Parīzē pazīstamo spāņu gleznotāju Ermenhildo Angladu Kamarasu sadraudzējās Kārlis Brencēns Parīzes komandējuma laikā, pie viņa mācījās vēlāk Jāzeps Grosvalds, kas aizrāvās arī ar katalonieša Fransisko Gosē grafiku. Kaimiņtautu (igauņu, lietuviešu) atsevišķu mākslinieku devums tika iepazīts izstādēs Rīgā. Lietuviešu gleznotājs P.Kalpoks mācījās privāti pie J.Valtera un V.Purvīša, kā arī Blūma mākslas skolā Rīgā. Rīgas pilsētas mākslas skolā studēja cits lietuviešu gleznotājs ― V.Eidukevičs. Slavenais lietuviešu vizionārs M.Čurļonis spēcīgi ietekmēja R. Pērles glezniecību. Rīgas arhitekti (V.Bokslafs, V.Neimanis u.c.) projektēja ēkas Igaunijā. Konstatējamas arī dažas saiknes ar poļu mākslu. V.Purvīša kolēģis Sanktpēterburgā bija poļu gleznotājs F.Ruščics, kuru ar latviešu ainavistu vienoja piederība A.Kuindži darbnīcai. Poļu cilmes tēlnieks Konstantīns Rončevskis, domājams, bija saistīts ar poļu mākslinieku koloniju Parīzē un izstādījās ar poļu māksliniekiem Maskavā. Dekoratīvās tēlniecības meistars, Krakovas Mākslas akadēmijā izglītojies Zigmunds Oto darbojās ap 1900.g. Rīgā un izveidoja kontaktus ar Rīgas Politehniskā institūta absolventu arhitektu Karolu Jankovski (abi vēlāk aktīvi darbojās Polijā). Pieminamas arī poļu cilmes gleznotāju amatnieciski un saloniski darinātās reliģiska satura gleznas katoļu baznīcās Latgalē. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Attēlu saraksts= # Rozentāls J. Mākslinieka darbnīcā. 1896. Audekls, eļļa, 64,5 x 40,5. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš / Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā. 1890. Audekls, eļļa, 49 x 42,2. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # Purvītis V. Pēdējie stari. 1897. Agrāk Novgorodas muzejā, atrašanās vieta nav zināma / Levitāns I. Vakara zvani. 1892. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle. Rīga. 1900―1907. Foto: E. Kļaviņš # Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams Rīgā, Elizabetes ielā 57. 1911. Foto: E. Kļaviņš / Rosi K. Senāts un Sinode. Sanktpēterburga. 1829―1834 # Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš / Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891 # Alksnis Ā. Arājs ar baltu zirgu. 19.gs. 90.gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM. / Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm # Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija # Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901 / Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903. Foto: E. Kļaviņš # Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900. Foto: E. Kļaviņš # Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912. Foto: E. Kļaviņš # Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma / Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903 # Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš / Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija # Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905. Foto: E. Kļaviņš / Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905. Foto: E. Kļaviņš. # Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis, 88 x 60 x 31. LNMM. / Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs # Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums # Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš. / Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs # Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma / Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs [[image:Rozentals_Makslinieka_darbnica.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Mākslinieka darbnīca]] [[image:Prjanisnikovs-Makslinieka_darbnica.jpg|none|thumb|300px|Prjanišņikovs I. Mākslinieka darbnīcā]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Pedejie_stari.jpg|left|thumb|300px|Purvītis. Pēdējie stari]] [[image:Levitans_Vakara_zvani.jpg|none|thumb|300px|Levitāns I. Vakara zvani]] <br style="clear:both;"/> [[image:Peksens_Vanags_Sv_Trisvienibas_katedrale.jpg|left|thumb|300px|Pēkšēns K., Vanags A. Sv.Trīsvienības pareizticīgo sieviešu klostera katedrāle]] <br style="clear:both;"/> [[image:Pole_Elizabetes_iela_57.jpg|left|thumb|300px|Pole E. Bij. Rīgas IV savstarpējās kredītsabiedrības nams]] [[image:Rosi_Senats_un_Sinods.jpg|none|thumb|300px|Rosi K. Senāts un Sinode]] <br style="clear:both;"/> [[image:Folcs_Nimfas_struklaka.jpg|left|thumb|300px|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīga. 1888. (1987.g. bronzas kopija)]] [[image:Begas_Neptuna_struklaka.jpg|none|thumb|300px|Begass R. Neptuna strūklaka. Berlīne. 1888―1891]] <br style="clear:both;"/> [[image:Alksnis_Arajs_ar_baltu_zirgu.jpg|left|thumb|300px|Ādams Alksnis. Arājs ar baltu zirgu. 1890. gadu vidus. Papīrs, zīmulis, 7,5 x 9,5 cm. LNMM]] [[image:Klingers_Berns.jpg|none|thumb|300px|Klingers M. Bērns. No cikla “Par nāvi I”. 1889. Papīrs, oforts, akvatinta, 27,8 x 20,8 cm]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Saulriets.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Saulriets. Ap 1910. Audekls, kartons, eļļa, 40 x 56,5 cm. LNMM]] [[image:Leistikovs_Saulriets_pie_ezera.jpg|none|thumb|300px|Leistikovs V. Saulriets pie ezera. 1895. Audekls, eļļa, 80 x 120,5 cm. Privātkolekcija]] <br style="clear:both;"/> [[image:Eizensteins_Elizabetes_iela_10b.jpg|left|thumb|300px|Eizenšteins M. Īres nama Rīgā, Elizabetes ielā 10b, fasādes projekts. 1903]] [[image:Vinsmans_Ires_nams.jpg|none|thumb|300px|Vinšmans M., Kocels H. Īres nama fasādes projekts. Ap 1901]] <br style="clear:both;"/> [[image:Neimanis_Gizeke_Bingnerhofs.jpg|left|thumb|300px|Gīzeke A., Neimanis V. Īres nams Rīgā, Brīvībās ielā 55 (bij. “Bingnerhofs”). 1900]] <br style="clear:both;"/> [[image:Berenss_VEF_korpuss.jpg|left|thumb|300px|Bērenss P. Elektrotehniskās fabrikas “Union” (vēlāk VEF) ražošanas korpuss. Rīga. 1912]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Velu_upe.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Veļu upe. 1908. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Gallens_Tuonelas_upe.jpg|none|thumb|300px|Gallens–Kallela A. Tuonelas upe. Mets F. A.Juseliusa mauzolejam. 1903]] <br style="clear:both;"/> [[image:Purvitis_Ziema_ap_1910.jpg|left|thumb|300px|Purvītis V. Ziema. Ap 1910. Kartons, eļļa, 72 x 101 cm. LNMM]] [[image:Fjestads_Sarma_uz_ledus.jpg|none|thumb|300px|Fjestads G. Sarma uz ledus. 1901. Stokholma, Tila galerija.]] <br style="clear:both;"/> [[image:Laube_Kenina_skola_Terbatas_15_2.jpg|left|thumb|300px|Laube E., Pēkšēns K. Bij. A.Ķēniņa skola Rīgā, Tērbatas ielā 33/35. 1905]] [[image:Sonks_Telefona_sabiedriba.jpg|none|thumb|300px|Larss Sonks. Telefonu sabiedrības ēka. Helsinki. 1903―1905]] <br style="clear:both;"/> [[image:Skilters_Noslepums.jpg|left|thumb|300px|Šķilters G. Noslēpums. 1903. Patinēts ģipsis. LNMM]] [[image:Rodens_Noslepuma_atklasana.jpg|none|thumb|300px|Rodēns O. Pirmās bēres. Ap 1900, h – 140. Parīze, Rodēna muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Velde_Pastorata_eka.jpg|left|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912]] [[image:Velde_Pastorats_Fasades_zimejums.jpg|none|thumb|300px|Velde A van. Sv.Pētera baznīcas pastorāta un skolas ēka Rīgā, Vaļņu ielā. 1910―1912. Fasādes zīmējums]] <br style="clear:both;"/> [[image:Rozentals_Engelharts.jpg|left|thumb|300px|Rozentāls J. Barona R. fon Engelharta portrets. 1902. Audekls, eļļa, 84 x 107,5 cm. LNMM]] [[image:Vistlers_Karlails.jpg|none|thumb|300px|Vistlers Dž. Aranžējums pelēkā un melnā Nr. 2: Tomasa Kārlaila portrets. 1872―1873. A., e., 171,1 x 143,5 cm. Glāzgova. Mākslas galerija un muzejs]] <br style="clear:both;"/> [[image:Perle_Nakts_jatnieki.jpg|left|thumb|300px|Pērle R. Nakts jātnieki. 1915―1917. Eļļa. Atrašanās vieta nezināma]] [[image:Curlonis_Ziedojums.jpg|none|thumb|300px|Čurļonis M. Ziedojums. 1909. Audekls, tempera, 71 x 78,5 cm. Kauņa, Čurļoņa Mākslas muzejs]] <br style="clear:both;"/> __NOEDITSECTION__ 6 2458 3353 2009-07-01T13:41:41Z Admins 4 Dzelzs tilts Rīgā. 1871. Fotoreprodukcija: Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 106. wikitext text/x-wiki Dzelzs tilts Rīgā. 1871. Fotoreprodukcija: Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 106. 6 2436 3354 3004 2009-07-01T13:47:36Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Bonstets-Pilsetas teatris.jpg]]" versija:&#32;Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš 6 2223 3355 2589 2009-07-01T13:48:43Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Kuznecova Porcelana tase.jpg]]" versija:&#32;Porcelāna tējnieks, tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM wikitext text/x-wiki Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM 3356 3355 2009-07-01T13:48:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Porcelāna tējnieks, tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM 6 2431 3357 2995 2009-07-01T13:50:38Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Stilers Vecauces pils.jpg]]" versija:&#32;Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 – 1843. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843. 3358 3357 2009-07-01T13:50:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 – 1843. Foto: E. Kļaviņš 0 2138 3359 3014 2009-07-01T13:51:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|thumb|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte). 1866 – 1909.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta. 1865.]] [[image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Gaujas leja. 1891.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1862.]] [[image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|thumb|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi.]] [[image:Dzelzs_tilts_Riga_1871.jpg|thumb|Dzelzs tilts Rīgā. 1871.]] [[image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|thumb|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] [[image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] [[image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|thumb|Svītrains brunču audums. Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] [[image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Periodam raksturīga tradicionālo mākslas veidu, žanru, tēlojuma un formālās stilistikas pastiprināta atkarība no plaukstošā industriālā kapitālisma uz sarežģīta politisko, sociālo un nacionālo pretišķību [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskā fona]]. ==Tehnoloģiskie, sociālekonomiskie, politiskie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Šai laikā tradicionālo mediju tēlotāju mākslu (it īpaši glezniecību un grafiku) arvien vairāk un būtiskāk ietekmēja industriālā laikmeta radies tehnisks jaunievedums - fotogrāfija, kas ļāva operatīvi un lēti dokumentēt vizuālo realitāti. Latvijā fotogrāfija izplatījās un pilnveidojās ātri, atstājot, kā liecināja gleznotājs Jūliuss Dērings, ”paralizējošu iespaidu” it īpaši uz portretu glezniecību, šai laikā populārāko žanru (sk. mākslas veidi, ikonogrāfija). Daļa mākslinieku bija spiesti pārkvalificēties par fotogrāfiem, mainījās mediju izplatība mākslas tirgū. Savukārt amatniecisko lietišķās mākslas priekšmetu darināšanu pilsētās un laukos ietekmēja to rūpnieciskā producēšana, bet arhitektūru – celtniecības un apdares materiālu industriālā ražošana. Plaukstošais kapitālisms un ar to saistītā urbanizācija (kas tiešā veidā nosacīja izmaiņas pilsētbūvniecībā)(sk. arhitektūra), mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas (sk. mākslas tirgus), pieauga buržuāzijas īpatsvars; tās pragmatisms ierobežoja estētiskās prasības. Muižniecība un akadēmiski izglītotā inteliģence saglabāja savu augstāko, saskaņā ar tālaika izpratni, mākslas vērtību patērētāju un uzturētāju statusu. Lokālā mākslas dzīve risinājās uz komplicēta vēsturiskā fona, kuru raksturo baltvācu elites cīņa par privilēģiju saglabāšanu, Krievijas impērijas centralizācijas un rusifikācijas politika, tai pašā laikā tās institūciju un likumdošanas pielāgošanās kapitālisma ekonomikai. Sociālās reformas sekmēja izglītības, tai skaitā, mākslinieciskās pieejamību, tādējādi par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākajām aprindām, kuru vairums bija etniskie latvieši. Svarīgs kultūrvēsturisks faktors bija jaunlatviešu kustība, kas pauda strauji augošo nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva arī par nozīmīgu sociālu spēku. ==Mākslas dzīves ierobežotība== Laikabiedri un vēlākie šī perioda Latvijas tēlotājas mākslas apcerētāji raksturojuši tās apstākļus kā izteikti nelabvēlīgus. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka vizuālās plastiskās mākslas dzīve Latvijā šai periodā bija vājāk attīstīta, salīdzinot ar aktīvākiem Eiropas mākslas centriem un reģioniem. Plašāka vēriena mākslas patronāžas, kas pamatotos vietējās politiskās varas institūcijās, vairs nebija. Valdošā baltvācu elite bija iekapsulējusies savā valodā un kultūrā, pastāvīgi uzturot etniskās dzimtenes tradīcijas visās tās nozarēs. Latviešu ”nacionālo atmodu” pārstāvošā kustība vēl nevarēja radīt priekšnoteikumus aktīvai un izvērstai vizuālās mākslas dzīvei. Mākslinieku sabiedriskais statuss, viņu darba iespējas bija atkarīgas no impērijas centrā izstrādātās likumdošanas un aprobācijām tās institūcijās. Māksliniecisko izglītību uz vietas varēja iegūt tikai zīmēšanas stundās vispārējās vidējās skolās, perioda beigās - amatniecības skolās un privāti. Augstāko akadēmisko izglītību bija jāmeklē ārpus Latvijas, parasti Vācijas pilsētu akadēmijās vai perioda gaitā arvien biežāk Sanktpēterburgā. Labāka situācija veidojās arhitektūras nozarē, jo Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamajos gados ieguva izglītību daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā. Pilnīga cunftu monopoltiesību atcelšana ļāva izvērsties amatnieciskai lietišķās mākslas priekšmetu darināšanai, tai pašā laikā to sāka ierobežot rūpnieciskā ražošana noteiktās nozarēs. Publiski pieejama vizuālā māksla bija regulāri atrodama tikai dažās tālaika krātuvēs (Jelgavas Kurzemes provinces muzejs, Rīgas Pilsētas gleznu galerija), kurām nebija pat patstāvīgas atrašanās vietas, lielākās privātās kolekcijas bija pieejamas ierobežoti. Tikai perioda beigās izveidojās Rīgas mākslas biedrība, kas apvienoja galvenokārt vietējos baltvācu mākslas mīļotājus un māksliniekus, bet 1879. g. tika dibināta Pirmā arhitektu biedrība un 1889. g. Rīgas Arhitektu biedrība. Zināma izstāžu dzīves aktivizēšanās vērojama perioda otrajā pusē, tomēr, salīdzinot ar aktīvākas mākslas reģioniem, tā vērtējama vēl kā vāja, atkarīga no ārējiem faktoriem un nejaušībām. ==Vispārējs mākslas nozaru raksturojums== Šai periodā Latvijā atrodami visi galvenie tālaika eiropeiskās vizuālās telpiskās mākslas veidi, to attīstība gan bija nevienmērīga. Tēlotājas mākslas visās nozarēs periodam raksturīga tēlojuma tuvināšana vizuālajai realitātei, kas izpaudās kā iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un attiecīga detalizācija. Fotogrāfijas izplatība bija šīs tendences tehnoloģiski cita forma. Tai pašā laikā tēlotājā mākslā saglabājās tradīcijās sakņota formveides nosacītība. Kompozīcijām tipiska ir līdzsvarotība un galveno motīvu centrējums. Divdimensiju mākslas veidos saglabājas plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums. Glezniecībā priekšmetu lokālkrāsas variētas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām. Virsma glezniecībā un tēlniecībā ir vienmērīga un salīdzinoši gluda. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet to izplatība nevienmērīga. Glezniecībā un grafikā populārākais žanrs paliek portrets, visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus. Kā īpaša grupa izdalāma laucinieku un zemnieku portreti(sk. ikonogrāfija). Vairumā gadījumu tie bija pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Pietiekami bieža ir jaunu altārgleznu darināšana baznīcām, visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. ikonogrāfija). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā tipiskais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Vēsturiskā tematika un sadzīves ainas ir salīdzinoši retas. Ainavas tiek darinātas, tomēr tās vēl nekļūst par populārāko žanru. Motīvu loks ir pietiekami daudzveidīgs (”brīvās daba” ar vēsturiski svarīgām celtnēm, drupām, muižām, zemnieku mājām, pilsētu apbūve). Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks skatījums. Preses un grāmatu grafikas sižeti un tēli veidojās saskaņā ar izdevumu raksturu un publicēto tekstu saturu. Kapitālistiskās ekonomikas pacēlums un industrijas attīstība sekmēja ar praktiskām funkcijām saistīto mākslas nozaru (arhitektūras un lietišķās mākslas) kvantitatīvu izaugsmi. Strauji izvērsās pilsētbūvniecība, par dominējošu ēkas tipu kļūst vairākstāvu īres nami. Tiek celtas funkcionālas jaunas ēkas (dzelzceļa stacijas, rūpnīcas, inženiertehniskas būves), finanšu, izglītības, kultūras, reliģisku u. c. funkciju ēkas. Turpinās ārpilsētas piļu (muižu) aktīva celtniecība un pārbūve. Celtņu mākslinieciskajā izveidē visā pilnībā valda historisms – vēsturisko stilu atdarinājumi jeb neostili, kā arī to savienojumi. Celtņu arhitektonisko dekoru papildina būvplastika (ornamentāla un figurāla) (sk. tēlniecība). Lietišķās mākslas priekšmetus šai periodā izgatavoja pilsētu un lauku amatnieki, masveidīgi tos sāka ražot rūpnieciski. Turpinājās amatniecisko tekstilizstrādājumu darināšana, koka apstrāde, podniecība, kas lauku rajonos saglabāja etnogrāfiskās tautas mākslas tradīcijas. Mantīgākiem patērētājiem piedāvātā amatnieciskā produkcija - mēbeles, metālkalumi, zeltkaļu un sudrabkaļu izstrādājumi, ādas plastika tika veidota atbilstoši laikmeta historisma stilistikai. Masveida vietējo rūpniecisko produkciju pārstāv visuzskatāmāk porcelāna un fajansa trauku ražošana. Iespējami transporta dizaina elementi (vēl nepētīti) jaunbūvēto dzelzceļa vagonu, kuģu formās. ==Vispārējā attīstība== Mākslinieku migrācija, lokālo, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājums apgrūtina vispārējas, pa posmiem skaidri sadalītas, attīstības noteikšanu. Tēlotājā mākslā perioda sākumā un konvencionālākajos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās, dekoratīvajā figurālajā tēlniecībā) saglabājās vairāk klasiskās tradīcijas elementu (lineāri plastiskās formas pazīmes u.c.), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība (sk. J. Dērings) vai romantiska sprieguma pazīmes, ainavā – klasicistiskā formveidē ietērptā topogrāfiskā dokumentācija savienojumā ar motīviem, kas arī atbilst romantisma tradīcijai (sk.V. Stafenhāgens). Akademizēta historizējoša romantisma formā tā varēja saglabāties arī vēlāk (sk. K. Hūns). Pieaugot tēlojuma tuvināšanai vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums divdimensiju mākslās perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonālu un gaismēnas attiecību savienojumiem (sk. J. Roze). Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumu gadījumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. K. Hūna sadzīves ainas, J. Federa 1880. gadu ainavas). Vizuālo mākslu jomā svarīgu izmaiņu liecība ir fotogrāfijas strauja izplatība, kas sāka spēcīgi ietekmēt tradicionālo mediju mākslu (glezniecību, grafiku) jau no 1850. – 1860. gadiem. Līdz ar to arvien vairāk saruka manuāli visā pilnībā gleznoto vai zīmēto, kā arī iespiedtehnikās darināto portretu skaits. Savukārt izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas vai iespiedtehnikās, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Īpaši ražīgi atkārtoja eļļas tehnikā fotogrāfijas J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem (sk. A. Baumanis, A.Legzdiņš). Arhitektūrā historisma sākums iepriekšējā perioda ietvaros ieguva spilgtāku turpinājumu vairākās neogotiskās muižu celtnēs 19. gs. vidū (Vecauces pils) un tālāk izvērsās līdz ar pilsētbūvniecības attīstību (Rīgas nocietinājumu nojaukšana un centra rekonstrukcija), citu neostilu (neorenesanses, pusloka stila, krievu-bizntiešu, neobaroka, interjeros neorokoko) ienākšanu dažādu, tai skaitā, jauno funkciju ēkās. Gadsimta vidū sabiedriski svarīgākās ēkas vēl tika celtas pēc ārzemju arhitektu projektiem (sk. Pilsētas teātris, tagad Nacionālā opera, Rīgas Birža, Lielās ģildes nams Rīgā), vēlāk gan unikālu, gan ierindas ēku autori ir vietējie arhitekti – gan uz pastāvīgu dzīvi Latvijā apmetušies iebraucēji (G. Hilbigs, H. Šēls, P. Berči, R. Pflūgs), gan šeit dzimušie un izglītojušies ārpus Latvijas (J. Felsko, J. Baumanis, A. Šmēlings), gan Rīgas Politehnikumā audzinātā arhitektu paaudze (O. Bārs, K. Pēkšēns), kuru loma arvien pieauga. Perioda beigās konstatējams ar historisma arhitektūras uzplaukumu saistītais dekoratīvās tēlniecības pacēlums, kuras tematisko saturu un formveidi nosacīja izteikti konservatīvs un konvencionāls akadēmisms (sk. A. Folcs). Lietišķās mākslas jomā amatnieku darbību sāk ietekmēt tālaika masveida rūpnieciskā produkcija, kuras dizains bija tāpat historizējošs. <div align="right">Sagatavoja: Eduards Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902; # Riga und seine Bauten. Riga, 1903; # Dombrovskis, J. Latvju māksla. Rīga, 1925; # Vipers, B. Latvju māksla. Īss pārskats. Rīga, 1927; # Dombrovskis J. Latvju mākslas vēsture. Rīga, 1935; # Rutmanis, J. Latviešu arhitektūra 19. un 20. g. s. ; Penģerots, V. Jaunākā tēlniecība Latvijā. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. Grafika. # # # Latvija. Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 1. sēj. 253.–258. lpp., 407.–419. lpp., 2. sēj.–339.–469, 547.–558. lpp.,; # Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980; # Kļaviņš, E. Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983; # Konstants, Z. Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns. Rīga: Zinātne, 1984; # Latviešu tēlotāja māksla. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga: Zinātne, 1986; # Kļaviņš, E. Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām. Rīga: Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988; # Krastiņš, J. Eklektisms Rīgas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 1988; # Kļaviņš, E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. Rīga: Zinātne, 1996; # Bruģis, D. Historisma pilis Latvijā. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996; # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām. Rīga: SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998. # Zilgalvis, J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga: Zinātne, 2005. =Attēlu saraksts= # [[:image:Hilbigs_Rigas_Politehnikums.jpg|Gustavs Hilbigs. Rīgas Politehnikums (tagad Latvijas valsts universitāte).]] 1866 – 1909. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets.]] Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 77,5 x 66 (ovāls). RVKM # [[:image:Derings_Kristus_pie_krusta.jpg|Jūliuss Dērings. Kristus pie krusta.]] 1865. Audekls, eļļa. Altāglezna Jelgavas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: E. Grosmane # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg|Jūlijs Feders. Gaujas leja.]] 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums.]] 1862. Kokgrebums. # [[:image:Raina_bulvara_ires_nami.jpg|J. Raiņa bulvāra īres nami Rīgā. 1877 – 1881. gadi. Arhitekti R. Pflūgs, J. Baumanis.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Dzelzs_tilts_Riga_1871.jpg|Dzelzs tilts Rīgā. 1871. Fotoreprodukcija: Riga und seine Bauten. Riga, 1903, S. 106.]] # [[:image:Stilers_Vecauces_pils.jpg|Frīdrihs Augusts Štīlers. Vecauces pils. 1839 - 1843.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Baumanis_Tiesas_nams.jpg|Jānis Baumanis. Apgabaltiesas nams Rīgā. 1888.]] Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Jaunpiebalgas_audums.jpg|Svītrains brunču audums.]] Lini, vilna, audu ripss. Jaunpiebalga. 19. gs. vidus. – No: Alsupe A. Audēji Vidzemē. Rīga, 1982, 57. att. # [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM. # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tējnieks, tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM # [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Jūliuss Dērings. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi.]] 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga # [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets.]] 1870 – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 74 x 57 (ovāls). LNMM. # [[:image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta.]] 1880. gadi, Audekls, eļļa, 56 x 45. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs.]] 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris.]] 1860 – 1863. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] Foto: A. Holms # [[:image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā.]] 1874. Foto D. Lāce # [[:image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā.]] 1872 – 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra.]] 1876 – 1870. Arhitekts J. D. Felsko. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873. image:Roze_Sievietes_portrets.jpg|Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1870 – 1880. gadi. image:Feders_Kapseta.jpg|Jūlijs Feders. Kapsēta. 1880. gadi. image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887. image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|Ludvigs Bonštets. Rīgas pilsētas pirmais teātris. 1860 – 1863. image:Felsko-Gertrudes_baznica.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. image:Berci-Riges_nams_Liepaja.jpg|Pauls Berči. V. Rīges nams Liepājā. 1874. image:Baumanis-Mencendorfas_nams.jpg|Jānis Baumanis. N. Mencendorfas nams Rīgā. 1872 – 1876. image:Merkurijs-Realskolas_fasade.jpg|Merkurijs. Pilsētas reālskolas fasādes dekoratīvā skulptūra. 1876 – 1870. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2459 3360 2009-07-03T07:44:55Z Admins 4 Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. wikitext text/x-wiki Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. 6 2460 3361 2009-07-03T07:48:45Z Admins 4 Karls Timoleons Nefs.. Baltijas ģe3nerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, RVKM. wikitext text/x-wiki Karls Timoleons Nefs.. Baltijas ģe3nerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, RVKM. 3362 3361 2009-07-03T07:49:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Karls Timoleons Nefs. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862. Audekls, eļļa, RVKM. 0 2426 3363 3016 2009-07-03T07:52:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|thumb|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā.]] [[Image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|thumb|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] [[Image:Zigmunds-Aleksandrs_III.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds. Krievijas cara Aleksandra III portrets. 1880. gadi.]] [[Image:Nefs-Suvorova_portrets.jpg|thumb|Karls Timoleons Nefs. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets. 1862.]] [[Image:Valdemars_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Foto.jpg|thumb|Atis Kronvalds. Fotoportrets.]] [[Image:Barons_Foto.jpg|thumb|Krišjānis Barons. Fotoportrets.]] [[Image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]] [[Image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|thumb|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]][[Image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|thumb|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] =Vēsturiskais fons= Apskatāmajā periodā Latvijas, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļas, vizuālās mākslas attīstību ietekmēja tiešāk vai netiešāk reģionā sociāli ekonomiskās relatīvās liberalizācijas un straujās augošās kapitālistiskās saimniecības radītās mākslinieka un mākslas patērētāja attiecības. Saglabājās tradicionāli priviliģēto aprindu, galvenokārt baltvācu, dominēšana lokālajā kultūras dzīvē, bet sāka veidoties tās alternatīva, ko radīja etnisko latviešu nacionālās kustības (jaunlatviešu) pacēlums. == Politiskie apstākļi == Šai periodā mūsdienu Latvijas teritorija un tās tālaika apdzīvotāji bija pakļauti Krievijas impērijas varai. Vēsturiski izveidojušies Latvijas apgabali bija jau iepriekšējā periodā iekļauti impērijas administratīvā sadalījuma (guberņu) sistēmā. Mūsdienu Vidzeme (Latvijas ziemeļaustrumu daļa) bija savienota ar daļu no mūsdienu Igaunijas un veidoja Vidzemes guberņu, Kurzeme (Latvijas rietumu daļa) bija Kurzemes guberņa, bet Latgale (Latvijas dienvidaustrumu daļa) bija iekļauta Vitebskas guberņā (mūsdienu Baltkrievijas ziemeļu daļa). Līdz ar to un neskatoties uz impērijas politiskās virsvadības faktoru un kapitālisma izraisītiem ekonomiskiem sakariem, administratīvais dalījums saglabāja kultūras un mākslas dzīves nošķirtību, īpaši Latgales apgabalā. Pēc Nikolaja I policejiskās patvaldības krīzes un cara nāves pie varas 1855. g, nāca Aleksandrs II (˝cars atbrīvotājs˝), kura valdīšanas sākumā tika atcelta dzimtbūšana (kas visvairāk skāra Latgali) un realizētas vairākas reformas, kas uzsāka impērijas demokratizācijas procesu; tas gan tika apstādināts cara valdīšanas otrajā posmā. Atgriešanās pie politiskās centralizācijas, kuru pavadīja aktīva rusifikācija nekrieviskās Baltijas guberņās, notika viņa pēcteča Aleksandra III laikā (1881 – 1894). Iepriekšējā gadsimtā apstiprinātā Baltijas autonomija, īpašā valdošās baltvācu muižniecības loma vietējās pārvaldes struktūrās tika arvien mazināta. Tai pašā laikā risinājās pakāpeniska impērijas pārvaldes institūciju pielāgošana augošai kapitālistiskajai ekonomikai. Netiešā veidā izmaiņas skāra mākslas dzīvi tai ziņā, ka par māksliniekiem varēja vieglāk kļūt jaunieši no tālaika zemākām aprindām, tai skaitā lauciniekiem, kuru vairums bija etniskie latvieši. Centrālās politiskās varas un attiecīgās ideoloģijas tieša ietekme Latvijas vizuālās mākslas dzīvē izpaudās galvenokārt oficiālā portreta jomā (ķeizaru, ģenerālgubenranatora u.c.oficiālo personu atveidi kā nepieciešams dažādu iestāžu interjera elements)(sk. perioda ikonogrāfija, mākslas tirgus), arhitektūrā – pilsētbūvniecisko projektu un noteikumu apstiprināšana, administratīvo ēku pasūtījumos (sk. arhitektūra). Ar perioda beigu posmā izvērsto rusifikācijas politiku saistāms pareizticīgo baznīcu celtniecības pacēlums (sk. arhitektūra). == Sociālā un konfesionālā iedzīvotāju struktūra == Atšķirībā no iepriekšējā perioda, Latvijā vairs nebija valdnieka galma (Kurzemes hercogu), kur būtu iespējama plašāka vēriena mākslas patronāža. Valdošā elite (muižniecība, pilsoniskie patricieši, garīdznieki) - skaitliski salīdzinoši nelielas iedzīvotāju grupas, kurām piederēja lieli īpašumi, uzņēmumi un naudas līdzekļi, kuras piedalījās vai dominēja guberņu un pilsētu pārvaldē, kā arī brīvajās profesijās, bija galvenokārt baltvācieši (Latgalē pārpoļota vācu, poļu, krievu muižniecība). Šīm sabiedrības grupām bija iespējas patērēt mākslu, un tie, kas bija estētiski izglītoti vai uzskatīja par nepieciešamu sava statusa dēļ izrādīt interesi par mākslu, pirka, kolekcionēja mākslas darbus un centās atbalstīt un organizēt lokālo mākslas dzīvi (sk. Krātuves un biedrības). To darbību un priekšstatus par vērtībām ierobežoja zināma iekapsulēšanās savā virsslāņa kultūrā un valodā, orientācija uz etniskās dzimtenes Vācijas vai impērijas galvaspilsētas aprobētiem kanoniem mākslā. Kapitālisma uzplaukums, industrializācija, ar to saistītā pilsētu augšana stipri izmainīja Latvijas sociālo sastāvu: veidojās pragmātiski orientētā augošā jaunā buržuāzija, kuras estētiskās intereses bija ierobežotas. Pieauga apkalpojošā sfērā, rūpnīcās, uzņēmumos, transportā, celtniecībā nodarbināto skaits, veidojās t.s. proletariāts – algotu strādnieku masas. Nav līdz šim iegūta informācija par šo sabiedrības grupu interesi par vizuālās mākslas artefaktiem un to patērēšanu, jāpieņem, ka tā bijusi minimāla, ņemot vērā materiālās iespējas, ilgstošo darba laiku (10 - 12 stundas diennaktī), apdzīvoto telpu šaurību u. c. Pilsētu izplešanās tiešā veidā ietekmēja arhitektu darbību, pieprasījums pēc starptautiski akceptēto stilu dekora dažādu praktisko funkciju ēkām bija liels (sk. arhitektūra). Neskatoties uz dažādiem ierobežojumiem, laucinieki (zemnieki) tagad varēja pirkt un nomāt zemi, tādējādi pakāpeniski veidojās turīgu saimnieku slānis. Tai pašā laikā vairojās arī bezzemnieku, kalpu („gājēju”) skaits, no tiem rekrutējās arī algotais darbaspēks pilsētās. Turīgo zemnieku sadzīve pakāpeniski uzlabojās, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Toties zemnieku vidē mazinājās pašizstrādātu lietisķās mākslas priekšmetu īpatsvars, jo laucinieku arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Lauku rajonos skaitliski niecīga, bet ekonomiski un sociāli svarīga iedzīvotāju grupa bija muižniecība, kura tāpat tagad saimniekoja atbilstoši kapitālisma laikmeta apstākļiem. Bez pieminētās šīs sabiedrības grupas saistības ar vizuālās mākslas dzīvi vēl atzīmējama pietiekami aktīvā muižu celtniecība, kas deva darbu arhitektiem. Tāpat kā agrāk Latvijas iedzīvotāji piederēja trim pamatkonfesijām; Vidzemē un Kurzemē dominēja luteriskā baznīca, Latgalē - katoliskā. Saglabājās, gan pakāpeniski zaudējot savas pozīcijas, iepriekšējā periodā plaukstošā hernhūtiešu kustība Vidzemē. Visos novados (īpaši Vidzemē) pakāpeniski pieauga pareizticīgās baznīcas ietekme. Pareizticība, kas bija impērijas oficiālā reliģija (izņemot tradicionālo vecticībnieku kultu), tika izmantota kā instruments reģiona rusifikācijas politikā. Ebrejiem, kas pieturējās pie jūdaisma reliģijas, saskaņā ar Krievijas oficiālā antisemītisma politiku, bija jādzīvo noteiktās apmešanās zonās, Latvijā šī minoritāte apdzīvoja visus novadus. Dažādo konfesiju organizācijas cēla dievnamus, pasūtīja to iekārtas un rituālu priekšmetus (altārgleznas, ikonas, retablus u.c.). == Jaunlatviešu kustība == Neskatoties uz Latvijas iedzīvotāju nacionālā sastāva pakāpeniskām izmaiņām, tā nospiedošs vairums bija etniskie latvieši, kas runāja latviešu valodā. 19. gs. vidū etnisko latviešu lielākā daļa bija vēl zemnieki. Lai gan pēc to atbrīvošanās no dzimtbūšanas 19. gs. sākumā un vidū vēl bija saglabājušies dažādi aroda izvēles un pārvietošanās ierobežojumi, līdz ar kapitālistiskās saimniecības pacēlumu, pilsētās pieauga etnisko latviešu iedzīvotāju skaits. Viena daļa no latviešu jaunatnes spēja iegūt vidējo un augstāko izglītību, tādējādi veidojās ne tikai nacionālā buržuāzija, bet arī inteliģence. Tās aprindās izplatījās nacionālisma idejas un 1850. gados sākās nacionālā t.s. jaunlatviešu kustība, kas vēlāk tika nosaukta par „pirmo atmodu”. Kustība pauda strauji augošu nacionālo pašapziņu un īsā laikā kļuva par nozīmīgu sociālu un politiski spēku, par svarīgu faktoru nacionālās kultūras attīstībā. Kustības sākotnējais aktīvākais kodols bija studentu pulciņš Tērbatas universitātē 1850. gados, tās ideju rupori bija laikraksti „Mājas Viesis” 1850. gadu otrā pusē un „Pēterburgas Avīzes”(1862 – 1865), nākamajos gados jaunlatviešus atbalstošo preses izdevumu skaits palielinājās. 1868. g. tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība, kas kļuva par nacionālās kustības organizatorisko struktūru. Tās deklarētie mērķi bija sabiedrības izglītošana, bet realizētās akcijas tālaika Latvijas sociuma kontekstā ieguva politisku raksturu. Īpaši nozīmīgi bija biedrības organizētie Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki 1873. g., kad daudzo koru ierašanās Rīgā, ielu gājieni, koncerti, sēdes, paralēlā latviešu skolotāju konference, diskusijas kopumā pārvērtās par nacionālās kustības pašapliecinājumu un spēka demonstrāciju. Dziesmu svētki nākamos gadu desmitos un 20. gadsimtā kļuva par būtisku nacionālās kultūras tradīciju, to rīkošana noteiktos apstākļos varēja iegūt politisku nozīmi. Jaunlatvieši cīnījās ar dažādiem legāliem līdzekļiem par vietējās pārvaldes un izglītības iestāžu reformām, cenšoties palielināt latviešu pārstāvniecību pārvaldē un latviešu valodas lietojumu skolās. Jaunlatviešu līderi un ideologi (Krišjānis Valdemārs, Juris Alunāns, Bernhards Dīriķis, Krišjānis Barons, Rihards Tomsons, Atis Kronvalds), izvirzot apgaismības garā par galveno latviešu izglītošanas darbu, atbalstīja liberālos ekonomikas principus, vedināja latviešu kļūt turīgiem, izmantojot kapitālisma radīto konjunktūru un tādējādi iegūstot augstāku sociālo statusu, pievērsās latviešu valodas attīstībai, nacionālajai vēsturei, folklorai un mitoloģijai. Apzināta nacionālās kultūras veidošana sevī perioda beigās ietvēra arī centienus radīt nacionālo vizuālo mākslu. == Industrializācija. Fotogrāfijas izplatība == Apskatāmajā periodā norisinājās strauja Latvijas industrializācija, Ar 1830. – 1840. gadiem sākās t.s. rūpniecības apvērsums, kura realizācijā izšķirošs elements bija tvaika dzinēja ieviešana ražošanā. Tika celtas fabrikas, kurās tika iedibināta mehanizēta lielražošana. Izvērsās kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde, mašīnbūve, papīra rūpniecība, pārtikas ražošana, Sakarā ar dzelzceļu būvēšanu, attīstījās vietējā preču un pasažieru vagonu ražošana, izvērsās kuģu būve, perioda beigās radās gumijas izstrādājumu, ķīmisko vielu, elektrotehnisko aparātu fabrikas. Krievijas mērogā ievērojama bija Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika. Celtniecības un līdz ar to arhitektūras attīstības svarīgs faktors bija cementa, stikla fabriku rašanās un funkcionēšana. Sākot ar 1860. gadiem, Latvijas teritorijā izvērsās dzelzceļu būve, kas nodrošināja tirdzniecības pacēlumu. Tika rekonstruētas Latvijas jūras ostas, Rīga kļuva par otro lielāko pēc Sanktpēterburgas eksportostu Krievijas impērijā. Arvien palielinājās tvaikoņu skaits jūras un upju transportā. Par ārkārtīgi svarīgu industrializācijas laikmeta vizuālās kultūras parādību kļuva fotogrāfija, kas, sākot ar 1840. gadiem, arvien pilnveidojoties, izplatījās Latvijā (1863. g. Rīgā bija reģistrēti jau 20 fotogrāfi vai to darbnīcas). Fotogrāfija tieši vai netieši sāka ietekmēt tradicionālo vizuālo mākslas veidu (glezniecības un grafikas) izplatību un raksturu. Fotogrāfiskais portrets sāka izkonkurēt laikmetam tipisko dokumentējošo naturālistisko gleznoto vai grafisko portretu. Gleznotāji (Kārlis Zēbode (''Karl Seebode''), Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''), Eduards Ehtlers (''Eduard Echtler''), Hermanis Kīperts (''Hermann Kiepert''), Jūlijs Feders) uz laiku vai pilnīgi pārgāja fotogrāfa profesijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Švābe, A. Latvijas vēsture: 1800 – 1914. Rīga: Avots, 1991 [pirmais izdevums – Upsala: Daugava, 1958] # Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978 # Korsaks, P. Fotogrāfijas sākumi Latvijā 19. gadsimtā. No: Latvijas fotomāksla, Rīga: Liesma, 1985, 9. – 28. lpp. # Latvija 19. gadsimtā: Vēstures apceres. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. # 20. gadsimta Latvijas vēsture: I. Latvija no gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai. 1900 – 1918. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000. =Attēlu saraksts= # [[:image:Latvijas_karte_19.gs_beigas.jpg|Latvijas administratīvi teritoriālais iedalījums 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā]] # [[:image:Timms_Aleksandrs_II.jpg|Vilhelms Timms. Krievijas cara Aleksandra II portrets.]] 1858. Audekls, eļļa, platums – 285 cm. Agrāk atradies Melngalvju namā Rīgā # [[:image:Zigmunds-Aleksandrs_III.jpg|Jūliuss Zīgmunds Krievijas cara Aleksandra III portrets.]] 1880. gadi. Audekls, eļļa, 110 x 88,5. RVKM. # [[:image:Nefs-Suvorova_portrets.jpg|Karls Timoleons Nefs. Baltijas ģenerālgubernatora grāfa Aleksandra Suvorova portrets.]] 1862. Audekls, eļļa, RVKM. # [[:image:Valdemars_Foto.jpg|Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets]] # [[:image:Kronvalds_Foto.jpg|Atis Kronvalds. Fotoportrets]] # [[:image:Barons_Foto.jpg|Krišjānis Barons. Fotoportrets]] # [[:image:Kronvalds_Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Litogrāfija. RVKM # [[:image:Rupnica_Provodnik_foto.jpg|Rīgas gumijas izstrādājumu fabrikas „Provodņik” kopskats.]] Foto. Reprod.: Rīga. 1860 – 1917. Rīga: Zinātne, 1978, 42. lpp. # [[:image:Bartelemeja_gimene_Dagerotips.jpg|Rīgas tirgotāja Bartelemeja ģimene.]] Dagerotips. 19. gs. 50. gadi __NOEDITSECTION__ 6 2144 3364 2480 2009-07-03T08:08:27Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Valdemars Foto.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Krišjānis Valdemārs. Fotoportrets. 6 2145 3365 2481 2009-07-03T08:08:45Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Kronvalds Foto.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Atis Kronvalds. Fotoportrets. 6 2146 3366 2482 2009-07-03T08:09:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Barons Foto.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Krišjānis Barons. Fotoportrets. 6 1746 3367 1914 2009-07-03T08:16:40Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Baumanis Vladimirs un Ragneda.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Vladimirs un Ragneda. 1886. Papīrs, grafīts, 54,2 x 73 cm. LNMM 6 1742 3368 1910 2009-07-03T08:18:31Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Baumanis Portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Portrets. 1885. Papīrs, grafīts, 30,5 x 25,3 cm. LNMM 6 1743 3369 1911 2009-07-03T08:19:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Baumanis Kroga.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49 cm. LNMM. 6 1728 3370 1883 2009-07-03T08:21:11Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Bertins Zena akts.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Zēna akts. 1851 – 1852. Audekls, eļļa, 97 x 75. LNMM. 6 2166 3371 2513 2009-07-03T08:30:13Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Derings Hanas portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Adelaidas fon Hānas portrets. 1849, RVKM 6 2164 3372 2511 2009-07-03T08:30:23Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Derings Kleina portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Jūliuss Dērings. Valsts padomnieka Frīdriha fon Kleina portrets. 1859. Audekls, eļļa, 78,2 x 67,6. ĀMM 0 1595 3373 2777 2009-07-03T08:32:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|thumb| J.Rozentāls. J.Federa portrets. 19.gs. 90.gadu beigas.]] [[Image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Krīta kalni. Ap 1881.]] [[Image:Feders_Kapseta.jpg|thumb|Kapsēta. 19.gs. 80.gadi.]] [[Image:Feders_Gaujas_leja.jpg|thumb|Gaujas leja. 1891.]] [[Image:Feders_Avots.jpg|thumb|Avots. 1894.]] [[Image:Feders_Ainava.jpg|thumb|Ainava (ar drupām vakara gaismā). 1891.]] [[Image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|thumb|Rīta migla Koknesē. Ap 1900.]] '''Jūlijs Feders''' (1838.29.6.―1909.1.2.) ― ievērojamākais latviešu 10.gs. otrās puses reālisma virziena ainavas gleznotājs. __TOC__ =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Mācības un romantisma tradīcijas ainavas== Feders dzimis Koknesē vietējā baznīcas kroga turētāja ģimenē. Pēc mācībām Rīgas Domskolā un Lazdonas privātskolā 1857.g. iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur specializējās ainavas žanrā Sokrāta Vorobjova darbnīcā. Pārtraucis studijas 1863.g. un ieguvis brīvmākslinieka grādu, Feders apmetās Jelgavā, kur pelnījās, strādājot par zīmēšanas skolotāju reālskolā un fotogrāfu. Vienlaikus arī turpināja gleznot ainavas un izstādīt tās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ieguva nākamos akadēmiskos I un II šķiras mākslinieka grādus. Šajos gados arī apceļoja Eiropu (Vāciju, Šveici, Norvēģiju) un 1875.g. papildinājās meistarībā Diseldorfā vietējās akadēmijas profesora baltvācu cilmes gleznotāja Eižena Dikera darbnīcā. Studiju gados Feders apguva akadēmijā kultivētas sacerētas un vispārinātas ainavas kompozīciju veidošanu, kas tika papildināta ar dabā studētiem motīviem un balstīta vecmeistaru tradīcijās. Domājams, viņš iepazina tajā laikā un vēlāk ne tikai laikabiedru krievu mākslinieku sniegumus, bet arī šveicieša Aleksandra Kalama, norvēģa Augusta Kapelena, diseldorfiešu skolas ainavas. Spriežot pēc zināmiem darbiem, līdz 19.gs. 70.gadu vidum Federa ainavu ietekmēja romantisma tradīcija ― tika gleznotas ziemeļnieciskas dabas, bet topogrāfiski nenoteiktas ainavas ar pirmatnējas dabas un tās stihiski dramatisko spēku estetizāciju. Raksturīgi to motīvi ― tumši, skrejoši mākoņi virs neapdzīvotas mežainas ielejas, viesuļa lauzti un liekti koki, nogāztas priedes klinšu vidū (“Ainava ar negaisa mākoņiem”, 1873; “Pēc vētras”, 1874, abi Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, turpmāk ― LNMM). == Reālisma periods == 1876.g. Feders pieņēma zīmēšanas skolotāja vietu skolotāju institūtā Belgorodā (Kurskas guberņā Krievijā), kur palika līdz 1886.g. Sekoja pasniedzēja darbs komercskolā Sanktpēterburgā (līdz 1898.g.). Turpināja sūtīt darbus uz akadēmijas izstādēm, guva tur panākumus (1880.g. atzīts par akadēmiķi). Ainava palika viņa galvenais žanrs, lai gan tika gleznoti arī portreti, kuru atrašanās vieta pašlaik nav zināma. Nepārtrūka arī saites ar dzimteni ― Feders brauca vasaras atpūtā un studijās uz Latviju. Lai gan saglabājās gleznotāja interese par romantiskas tradīcijas motīviem (drupām, kraujām, klintīm),viņa ainavu raksturu sāka arvien vairāk nosacīt laikmetīgā reālisma estētika, kuras izpausmes Feders varēja iepazīt gan vēlīno diseldorfiešu, gan peredvižņiku pacēluma laika ainavā. Viņa gleznotos dabasskatos pastiprinājās topogrāfiska konkrētība un motīvu lokalizācija. Atbilstoši reālistu orientācijai uz objektīvi patiesīgu tēlojumu mākslinieks rūpīgi un detalizēti fiksēja vizuāli tveramas ainavas ģeogrāfiski ģeoloģisko, florālo, atmosfērisko un apgaismojuma specifiku, atveidojot, piemēram, Doņecas krastus, Belgorodas apkaimes krīta kraujas, zaļos pakalnus pie Harkovas, Krimas klintis, Gaujas ielejas, Pērses straumi u.c. (“Ainava Svjatogorskas klostera tuvumā, Harkovas guberņā”, 1881, Maskava, Valsts Tretjakova galerija; “Krīta kalni”, ap 1881, LNMM). Lai gan Feders pastāvīgi attēloja plenēra gaismu un atmosfēras slāņa iespaidu uz priekšmetu formu, to vieliskums un materialitāte netiek pazudināta gaismā, gaisā un variētu krāsu attiecinājumos. Reālisma perioda motīvu klāsts ir daudzveidīgs: prozaiski saulē izkaltuši klajumi mijas ar sulīgu zaļumu, plašas tāles, upju ielejas ― ar intīmi noslēgtiem, aizaugušiem stūrīšiem. Kopumā tomēr Federa ainavu tipoloģijā dominē “brīvās dabas” un vasaras motīvi, retāki zināmo darbu rindā ir pilsētu fragmenti, ziemas, pavasara vai rudens ainas, retas arī cilvēku figūras. Tipiska ir ainavu saulainība, panorāmiska telpa, horizontālo virzienu pārsvars tās struktūrā. Šāda dokumentāli precīza, episki objektīva un vienlaikus optimistiski mierīga ainava citkārt kļūst skarbāki ikdienišķa, īpaši fragmentārākos darbos (“Kapsēta”, “Ainava Kurskas guberņā”, abas 19.gs. 80.gadi, LNMM), citkārt motīvu izvēles dēļ — akcentēti idilliska, krāšņa un svinīga (“Gaujas leja”, 1891; “Krusta ceļš Kislovodskā”, 1890, abas LNMM). == Vēlīnais posms == 1893.g. Feders pretendēja uz Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesora posteni, bet tika noraidīts. 1898.g. atgriezās Belgorodā, 1905.g. pārcēlās uz Ņežinu (Čerņigovas guberņā), kur arī mira. Federa ainavas vispārējais raksturs ir noturīgs un būtiski nemainās līdz pat viņa darbības beigām. Tomēr atsevišķas pazīmes 19.gs. 90.gados un 20.gs. sākuma gleznās liecina par daļēju viņa koncepcijas un prakses evolūciju. Izmaiņas skaidrojamas ne tikai ar viņa pašattīstību, bet arī ar vispārējo vizuālās mākslas transformāciju gadsimtu mijā, kuru Feders piedzīvoja Pēterburgā. Viņš atkārtoti papildināja savus ikdienišķos lauku dabas motīvus ar aristokrātisku parku ainavām (“Ziemas ainava Pavlovskā”, 1890; “Drupas parkā”, 1896, abas LNMM), pat ieviesa “brīvajā dabā” graciozas jaunavu kailfigūras (“Peldēšanās”, 1891, atrašanās vieta nezināma; “Avots”, 1894, LNMM). Pakļaušanās saloniskai idealizācijas redzama arī reprezentatīvajā “Meranvilas de Senklēras portretā” (1897, LNMM). Tajā pašā laikā Feders izrādīja interesi arī par industriālo vidi (“Ogļu noliktava”, 1897, Dņepropetrovskas mākslas muzejs) un tālaika moderno mākslu. Kā liecināja J.Rozentāls, viņš uzturēja kontaktus ar “Rūķa” jaunajiem māksliniekiem, piedalījās diskusijās un interesējās par novācijām, vēlējās neatpalikt savā attīstībā. Vairākos darbos Feders tuvojas gadsimtu mijas liriskai noskaņu ainavai ar tās intīmizētiem tuvplāniem, vakara gaismām vai krēslainību (“Ainava(ar drupām vakara gaismā)”, 1891; “Ainava ar tiltiņu”, 1895, abas LNMM). Vēlie studijveidīgie darbi izceļas ar kompozicionālo fragmentārismu, krāsu svaigumu, brīvu un vieglu triepienu (“Rīta migla Koknesē”, “Sigulda”, ap 1900, LNMM). == Mantojums == Vairums zināmo Federa darbu atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, viena ainava Tukuma mākslas muzejā. Vairāki darbi ir Krievijas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Federa ainavas tikušas pastāvīgi eksponētas retrospektīvajās izstādēs Latvijā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Eglītis, A., Lapiņš, A. ''Jūlijs Feders''. Rīga, 1956. #Kačalova, T. Jūliju Federu pieminot. ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga, 1960. 221.―236.lpp. #Kļaviņš, E. Atskatoties uz 19.gadsimta klasiķi. Jūlijam Federam 150. ''Māksla'', Nr.6, 1988, 4.―10.lpp. #Prande, A. Akadēmiķis Jūlijs Feders. ''Ilustrēts Žurnāls''. Nr.3, 1925, 72.―76.lpp. #Rozentāls, J. Profesors Jūlijs Feders +. ''Latvija'', Nr.31, 1909, 7.(20.).02. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rozentals_Federa_portrets.jpg|J.Rozentāls. J.Federa portrets]]. 19.gs. 90.gadu beigas. Audekls, eļļa, 76,8 x 56,5 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122 cm. LNMM # [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg‎|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152 cm. LNMM # [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg‎|Krīta kalni]]. Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2 cm. LNMM # [[:image:Feders_Kapseta.jpg‎|Kapsēta]]. 19.gs. 80.gadi. Audekls, eļļa, 56 x 45 cm. LNMM # [[:image:Feders_Gaujas_leja.jpg‎|Gaujas leja]]. 1891. Audekls, eļļa, 111 x 173 cm. LNMM # [[:image:Feders_Avots.jpg‎|Avots]]. 1894. Audekls, eļļa, 142 x 109 cm. LNMM # [[:image:Feders_Ainava.jpg‎|Ainava (ar drupām vakara gaismā)]]. 1891. Audekls, eļļa, 59,5 x 103 cm. LNMM # [[:image:Feders_Rita_migla_Koknese.jpg|Rīta migla Koknesē]]. Ap 1900. Papīrs, eļļa, 23,7 x 38,5 cm. LNMM [[Category:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Feders, Jūlijs]] __NOEDITSECTION__ 6 2461 3374 2009-07-03T08:34:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki 6 1825 3375 2018 2009-07-03T08:40:10Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Huns Sieviete melna.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sievietes portrets. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM 0 1596 3376 2942 2009-07-03T08:40:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Huns_Pasportrets.jpg|thumb|Pašportrets. 1864.]] [[Image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|thumb|Olimpiskās spēles. 1860.]] [[Image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Modelis. 1855.]] [[Image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|thumb|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam. 1861.]] [[Image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|thumb|Kocēni pie Valmieras. Vidzeme. 1855.]] [[Image:Huns Perse.jpg|thumb|Pērse. 1863.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Huns_Bruninieks.jpg|thumb|Bruņinieks. Ap 1870.]] [[Image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|thumb|Jaunā čigāniete. 1870.]] [[Image:Huns-Slimais_berns.jpg|thumb|Slimais bērns. 1869.]] '''Kārlis Hūns''' (1831. 14. 11 – 1877. 28. 01) – Latvijas mākslas kontekstā 19. gs. reālisma perioda gleznotājs ar izkoptāko akadēmisko meistarību. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= == Studijas Sanktpēterburgā un Parīzē == Kārlis Hūns dzimis Madlienā vietējās draudzes skolotāja un ērģelnieka ģimenē, mācījies Rīgas Domskolā, strādājis par palīgu pie litogrāfa Vilhelma Papes (Wilhelm Pape) Sanktpēterburgā un no 1852. g. studēja Mākslas akadēmijā turpat. Viņš sekmīgi apguva šeit konservatīvās klasisko kompozīciju būvēšanas un apjoma modelēšanas tradīcijas, kā arī izkopa spēju tēlojumu tuvināt jutekliski tveramai realitātei ar augstu precizitātes pakāpi. Akadēmijā Hūns studēja Pjotra Basina (Петр Басин)darbnīcā, kur šāda naturālisma prasība bija īpaši izteikta. Studiju noslēgums 1861. g. bija vēsturiska kompozīcija „Sofija Vitovna Vasilija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam”(Vēstures muzejs Kauņā), kas apliecināja viņa spējas radīt dramatizētu senkrievu vēstures ainu ar psiholoģiski aktīvām figūrām, detalizētu kostīmu un pils interjera atveidu. Par šo akadēmiskā romantisma garā veikto konkursa darbu Hūns tika apbalvots ar lielo zelta medaļu un tiesībām uz ārzemju komandējumu. Pabeidzis studijas impērijas galvaspilsētā, Hūns darināja lielu skaitu etnogrāfisku zīmējumu un akvareļu Krievijas guberņās(arī vēlāk laiku pa laikam pievērsās šim žanram, fiksējot tai skaitā Latvijas lauku ļaudis). Šai Hūna darbības nozarei, kuras pirmsākumi atrodami jau akadēmisko studija gados, nebija tikai kultūrvēsturiskas dokumentācijas nozīme; dažādu zemāko slāņu (visbiežāk laucinieku) tipāža, kostīmu, interjeru un ainaviskās vides studijas sagādāja viņam materiālus un deva ierosinājumus pašvērtīgu sadzīves žanru vai ainavu radīšanai. 1863. gadā Hūns aizceļoja uz Parīzi, kur nākamos gados (līdz 1870. g.) studēja muzeju eksponātus, darināja kopijas, iepazinās ar tālaika aktuālās franču mākslas paraugiem un gleznoja. Hūns apzināti tiecās sevi pilnveidot, kā to apliecina viņa 1865. g. atskaite Akadēmijai: „Uzturoties Parīzē un izjūtot sava kolorīta trūkumus, es sevišķu uzmanību pievērsu labāko meistaru krāsu un skatījuma studijām, strādājot Luvrā un citās galerijās.” Spriežot pēc Parīzes posmā un vēlāk tapušiem darbiem, Hūns pievērsās sev vairāk saprotamām un pārbaudītām vērtībām akadēmiskās mākslas jomā, adaptējot arī aktuālā reālisma elementus un dažas formāla rakstura novācijas. Viņa mantojumam tuvāko un zināmo analoģiju loku veido darbi, kuru autori ir, pirmkārt, no Krievijas nākušu akadēmisti, kas ilgstoši uzturējās Rietumos (Vasilijs Verščagins, Aleksejs Harlamovs, Aleksandrs Riconi, Jegors Lemans, Aleksejs Bogoļubovs)(Василий Верещагин, Алексей Харламов, Александр Риццони, Егор Леман. Алексей Боголюбов), otrkārt, franču historizējošas akadēmiskās glezniecības meistari (Ernests Meisonjē, Gistavs Rikārs, Žils- Eli Delonē, Šarls Žalabērs, Emīls Karoliss-Dirāns)(Ernest Meisonnier, Gustave Ricard, Jules-Elie Delaunay, Charles Jalabert, Emile Carolus-Duran) Jāpieņem, ka Hūns orientējās vairāk uz tālaika franču slavenībām. Viņa darbi Sanktpēterburgas izstādēs izcēlās, kā rakstīja ietekmīgais krievu mākslas kritiķis Vladimirs Stasovs (Владимир Стасов), ar „gandrīz francisku eleganci, gaumi un neparastu izpildījuma meistarību”. == Hūns kā akadēmisks estēts == Parīzes gados Hūna mākslinieciskā koncepcija galīgi izveidojās un būtiski nemainījās arī vēlāk. Tās pamatā bija profesionālas meistarības vērtības apziņa, kurā vienojās priekšstati par tālaika mākslas pasaulē valdošajiem kanoniem ar individuālām izvēlēm. Praktiski Hūns fokusējās virtuozā realitātes objektu atdarināšanā, sasniedzot mimēzes līmeni, ko toreiz kritiķi un mākslas cienītāji sauca par „galēju nobeigtību”, t.i., spēju viendabīgi, precīzi un „pareizi” izmodelēt jebkuru, arī otršķirīgu tēlojuma objektu. Bez tam Hūnam bija svarīga priekšmetiskās pasaules materialitātes imitācija, pārdomāta, visbiežāk līdzsvarota un stabila kompozicionālā struktūra, slēpti vai atklātāki vertikālo un horizontālo virzienu akcenti, daudzveidīgi harmonizēts kolorīts. Raksturīgs koloristisks efekts, kas izmantots visvairāk vēsturiskas tematikas darbos, ir lokālo priekšmetisko toņu pakļaušana kopējai siltai un tumšai ēnas tonalitātei, kurā atraktīvi izcelts viens vai vairāki hromatiski aktīvi laukumi. Plenēra ainās, savukārt, Hūns variēja gaišāku silto un vēso krāstoņu attiecības. Plastisko formu stingrība varēja būt citkārt, ja nepieciešams, mīkstināta. Hūns estetizēja arī glezniecisku „nenobeigtību”, izmantojot vajadzīgās vietās brīvāku faktūru, formu uzsvērtus sagleznojumus un atsevišķus triepienus. Paraksti šādos gadījumos norāda darbu patiesībā „pabeigto” statusu. Šie „non finito” efekti tuvina Hūna mantojumu gan gleznieciski brīvākiem Parīzes akadēmistiem, gan kaut kādā mērā agrīno impresionistu glezniecības tehnikai. Neskatoties uz kontaktiem ar krievu peredvižņikiem, Hūnam nebija raksturīgi tendenciozi sociāli vēstījumi, savukārt viņa sakari ar ķeizarisko akadēmiju nepadarīja viņu arī par oficiālās ideoloģijas paudēju. == Hūna žanri == Pastāvīga tieksme pēc formālas perfekcijas mazināja tematisko un vēstījumu noturību. Hūns gleznoja kopš romantisma laikiem populārās dramatizētas franču 16. gs. vēstures ainas, pievēršot īpašu uzmanību kostīmiem, aksesuāriem un interjeriem ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs, atkārtojums akvarelī, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM, [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|„Bērtuļa nakts epizode”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija). Koloristiski un salīdzinoši plaši gleznoti modeļi bruņās papildina Hūna vēsturisko darbu grupu ([[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|„Bruņinieks”]], ap 1870, LNMM). Zināmās klusās dabas uzskatāmas par vēsturisko aksesuāru atveidiem ([[:image:Huns_Klusa_daba.jpg‎|„Klusā daba (ar kausu)”]], ap 1870, privātkolekcija), lai gan Hūns gleznoja arī ziedus, būdams to mīļotājs un audzētājs. Bez tam romantisma tradīcijas ietvaros Hūns gleznoja idealizētos eksotiskos „brīvos dabas bērnus” – čigāniešu tēlus ([[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|„Jaunā čigāniete”]], 1870, LNMM, „Čigāniete ar bērnu”, 1871, privātkolekcija), ne mazāk eksotisko, krāšņi tērpto. „Jauno tatārieti”(1868, atrašanās vieta nezināma) vai īsti austrumniecisko „Odalisku” (1875, atrašanās vieta nezināma). Tai pat laikā Hūns pievērsās arī tolaik modernajam sociālam reālismam, darinot sadzīves skatiņus no zemāko slāņu pieticīgās un elementārās dzīves. Viņš gan rādija vairāk tās idillisko pusi („Laimīgā māte”, 1875, atrašanās vieta nezināma, „Iekritis”, 1875, Maskava, Valsts Tretjakova galerija), bet izmantoja arī depresīvu noskaņu, inscenējot „nabaga ļaužu” ikonogrāfijai raksturīgu slimā bērna sižetu ([[:image:Huns-Slimais_berns.jpg‎|„Slimais bērns”]], 1870, Maskava, Valsts Tretjakova galerija) vai veidoja episku tautas sadzīves un ainaviskā vides panorāmu ([[:image:Huns_Samarka.jpg|„Pārcelšanā pār Samarku”]]. 1874, atrašanās vieta nezināma). Reālisma estētikas iespaids konstatējams arī citkārt romantiskas tradīcijas darbos, kad tēlam vai situācijai Hūns piešķīra ikdienišķības aspektu, kas vājināja idealizāciju, padarīja tēlu „patiesāku” ([[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakarā”]], 1868, Sanktpēterburga, Valsts Krievu muzejs) vai vērta eksotiku sadzīvisku („Ieroču pārdevējs Kaukāzā”, 1866, atrašanās vieta nezināma). Viņš gleznoja reprezentatīvus, īsti parādiskus, bet arī kompozicionāli brīvākus intīmos portretus ([[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|„N. Soldatenkovas portrets”]], 1873, Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs, [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|„Sievietes portrets(melnā tērpā)”]], 1871, LNMM). Pēc pasūtījuma Hūns varēja gleznot Bībeles sižetus („Kristus parādās Marijai Madaļai”, 1874 – 1875, „Kalna sprediķis”, 1874, abu atrašanās vieta nezināma) vai dienas laika alegorijas Aņičkova pils plafonam Sanktpēterburgā(1873, nav saglabājušās). Cilvēku apdzīvotas, gleznieciskas plenēra ainavas atgādina vēlīno barbizoniešu paraugus ([[:image:Huns_Ainava.jpg|„Ainava”]], ap 1865. LNMM). Hūna mākslas pamatiezīme, kas apvieno tik atšķirīgo tematiku, paliek pieminētā tēloto objektu detalizācija, radot izsmeļošu vizuālo informāciju par tiem un apliecina mākslinieka piederību 19. gs. naturālistiskā reālisma laikmetam. == Hūna darbības apstākļi un karjera == Hūna dzīves apstākļi studiju laikā acīmredzot nebija viegli: ir zināms, ka lai sapelnītu studiju maksu, viņš strādāja pie litogrāfa Papes, domājams, arī vēlāk meklēja peļņas darbus; pirms brauciena uz Franciju Hūns gleznoja pasūtītās svētbildes Jelabugas baznīcai. Akadēmijas komandējuma stipendija viņam ļāva dzīvot un strādāt Parīzē, lai gan Hūna vēstulēs Akadēmijai tika lūgti aizdevumi, jo, kā viņš apgalvoja, stipendija nosedza tikai pusi no izdevumiem, kas bija nepieciešami izdzīvošanai un modeļu algošanai. Tāpēc Hūns Parīzē pelnījies ar fotogrāfijas retušu, kā arī pārdevis kādus izstādītos darbus. Tomēr viņam bija iespējams īrēt Parīzē darbnīcu un kolekcionēt antikvariātu. Hūna meistarība tikusi novērtēta augsti stāvošu mākslas patērētāju aprindās (vienu gleznu nopircis Velsas princis, Hūns esot aicināts gleznot ķeizarienes Eiženijas portretu, bet no pasūtījuma atteicies, Krievijas ķeizars nopirka „Itālieti ar ziediņu”). Krievijā viņa darbu pircēji bija ievērojami kolekcionāri un mecenāti (Pāvels Tretjakovs, Kozma Soldatenkovs, grāfs Jūlijs Stenboks)(Павел Третьяков, Козма Солдатенков, Юлий Стенбок). Viņam bija iespējas arī apceļot Eiropu (bijis Vācijā, Beļģijā, Spānijā, Anglijā, Itālijā). Hūna materiālie apstākļi kļuva drošāki, kad viņš tika 1871. g. nozīmēts par Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas profesoru ar algu 800 sudraba rubļu gadā. Nozīmējums, tāpat kā svarīgie pasūtījumi un darbu pirkumi apliecināja viņa karjeras kāpumu. Krievijas mākslas aprindās tika novērtēta viņa profesionāla meistarība (Andrejs Somovs (Андрей Сомов) apgalvoja 1877. g. nekrologā, „ka neviens no jaunākajiem krievu gleznotājiem nav gleznojis un neglezno tik eiropeiski, tik brīvi, graciozi un godprātīgi..”). Krievu reālistu aizstāvis Stasovs slavēja 1868. g. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|„Bērtuļa nakts priekšvakaru”]] kā dziļi tverta reliģiskā fanātisma atveidu, lai gan otru krāšņāku šīs tēmas variantu jau kritiski novērtēja tikai kā „desertu acīm”. Hūna oficiālā karjera nekavēja viņa dalību peredvižņiku biedrībā un izstādēs. == Hūna personība un pēdējie dzīves gadi == Ne tikai Hūna individuālā koncepcija, bet arī raksturs neļāva viņam pieslieties vienam vai otram mākslinieku grupējumam vai virzienam. A. Somovs viņu raksturoja kā ārēji apātisku, bet strādīgu, kā laipnu un draudzīgu ar visiem, bet tai pat laikā distancētu, kā cilvēku ar „partejiska gara” trūkumu. Hūna studiju biedra Valerija Jakobi (Валерий Якоби) sieva A. Susokolova Сусоколова, kas pazina latviešu mākslinieku Parīzē, viņu raksturoja līdzīgi – kā atturīgu, „gandrīz flegmatisku”, bet ļoti labsirdīgu, atsaucīgu, kā cilvēku, kas izvairījās no asiem spriedumiem. Cik var spriest, Hūns vienmēr strādājis pamatīgi un lēni, lai nezaudētu vēlamo kvalitāti (1869. g. Akadēmijas padome pārmeta Hūnam, ka viņš sešu gadu laikā piesūtījis akadēmijas izstādei tikai vienu pabeigtu darbu). Viņš bija pietiekami izglītots, kā Domskolā mācījies baltietis, nav šaubu, perfekti runāja un rakstīja vāciski, bija labi apguvis krievu valodu, pārvaldījis arī franču mēli. Saglabājušās vēstules rada iespaidu par labi audzinātu, laipnu, līdzsvarotu cilvēku. Pēc atgriešanās uz Sanktpēterburgu Hūna dzīve nostabilizējās. Viņš pildīja profesora pienākumus un mākslas cienītāju pasūtījumus, piedalījās vietējā mākslas dzīvē, 1874. apprecēja arhitekta Ipolita Monigeti (Ипполит Монигетти) meitu Veru, bet tai pašā gadā saslima ar tuberkulozi. Slimībai progresējot Hūns bija spiests ārstēties Dienvideiropā, uzturējās Itālijā, Vācijā, Šveicē, turpināja strādāt, cik varēja un mira Davosā. Pēdējā dzīves posmā Hūns nepārtrauca sakarus ar dzimteni, zīmēja Latvijas ainavas un latviešu tipāžu 1872. g. , apmeklēja Rīgu 1874. g. un ārstējās 1875. g. vasarā Lielvārdē. Viņš tika apglabāts, kā stāsta - pēc paša vēlmes, Madlienes kapos. == Mantojums == Vairums Hūna gleznu eļļas tehnikā, akvareļu un zīmējumu glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Rīgā, Valsts Tretjakova galerijā Maskavā, Valsts Krievu muzejā Sanktpēterburgā. Atsevišķi darbi atrodas Krievijas provinces pilsētu muzejos, Kauņas Vēstures muzejā, Taškentas un Erevānas valsts mākslas muzejos, kā arī privātkolekcijās. Hūns bija Latvijā pazīstams jau 19. gs. beigās un varēja būt par paraugu jaunajiem Latvijas māksliniekiem, lai gan tiešas saskares ar tiem nebija. Hūna darbi tika daudzkārt eksponēti Sanktpēterburgā, Maskavā, Rīgā. <div align=right>E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= А. С. Сомов. А. К. Ф. Гун: некролог. – Пчела. – 1877. – 5. – С. 79; Н. Н. Карл Федорович Гун. – Санктпетербургский Вестник. – 1878. – Nr. 74. – 15 .03; Булгаков Ф. Гун, Карл Федорович. - Наши художники. – Т. 1. С. 129; Prande A. Akadēmiķis profesors Kārlis Hūns. – Ilustrēts Žurnāls. – 1925. – Nr. 1. – 6. 0 7. lpp.; Nr. 7/8. – 205. – 221. lpp.; Prande A. Kārlis Hūns. – Rīga. – 1943; Эглит А. Карл Федорович Гун. – Рига. – 1955; Эглит А. Новые материалы о Карле Гуне. – Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas vēstis. – 1977. Nr. 5. – 136. – 138. lpp.; Kļaviņš E. Latviešu portreta glezniecība. 1850 – 1916. – Rīga. – 1996. =Attēlu saraksts= # [[:image:Huns_Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1864. Papīrs, akvarelis, 38 x 29 cm. LNMM # [[:image:Huns_Olimpiskas_speles.jpg|Olimpiskās spēles.]] 1860. Papīrs, akvarelis, 20,3 x 21,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Modelis.jpg‎|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2 cm. LNMM # [[:image:Huns_Sofija_Vitovna.jpg|Sofija Vitovna Vasīlija Tumšā kāzās norauj jostu Vasīlijam Šķībajam.]] 1861. Audekls, eļļa, 120 x 180 cm. Kauņa, Vēstures muzejs. # [[:image:Huns_Koceni_pie_Valmieras.jpg|Kocēni pie Valmieras.]] Vidzeme. 1855. Papīrs, zīmulis, akvarelis, 21,7x 27,3 cm. LNMM # [[:image:Huns Perse.jpg|Pērse.]] 1863. Papīrs, akvarelis, 17 x 25 cm. LNMM # [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā.]] 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina.]] 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Bruninieks.jpg‎|Bruņinieks.]] Ap 1870. Audekls, eļļa, 73,5 x 59,5 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Jauna_ciganiete.jpg|Jaunā čigāniete.]] 1870. Audekls, eļļa, 125 x 90 cm. LNMM. # [[:image:Huns-Slimais_berns.jpg‎|Slimais bērns.]] 1869. Audekls, eļļa, 39 x 49 cm. Maskava, Valsts Tretjakova galerija. # [[:image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku.]] 1874. Atraš. vieta nezināma # [[:image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets.]] 1873. Audekls, eļļa, 226 x 140 cm. Taškenta, Uzbekijas Valsts mākslas muzejs # [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets.]] 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82 cm. LNMM. # [[:image:Huns_Ainava.jpg|Ainava.]] Ap 1865. Kartons, eļļa, 32 x 60,5 cm. LNMM # [[:image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 30,1 x 42,9 cm. LNMM # [[:image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes.]] 1872. Papīrs, zīmulis, akvarelis. LNMM <gallery> Image:Huns_Samarka.jpg|Pārcelšanās pār Samarku. 1874. Image:Huns_Soldatenkova.jpg|N. Soldatenkovas portrets. 1873. Image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets. 1871. Image:Huns_Ainava.jpg|Ainava. Ap 1865. Image:Huns_Mezs_pec_vetras.jpg|Mežs pēc vētras. 1872. Image:Huns_Etnostudija.jpg|Etnogrāfiskās studijas. Latvietes. 1872. </gallery> [[Category:1840 - 1890. g. Mākslinieki|Hūns, Kārlis]] __NOEDITSECTION__ 6 1820 3377 2005 2009-07-03T08:51:03Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Baumanis.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM 3378 3377 2009-07-03T08:53:08Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Baumanis.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5 cm. RVKM 6 1814 3379 1999 2009-07-03T08:55:12Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Cimze portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki H. Cimzes portrets. 1851. Audekls, eļļa, 65 x 53 cm. LNMM 6 1815 3380 2000 2009-07-03T08:55:35Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Pasportrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Pašportrets. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55 cm LNMM 6 1819 3381 2004 2009-07-03T08:55:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Sieviete ar vistu.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sieviete ar vistu. 1860. – 1880. gadi. Kartons, eļļa, 54,5 x 40 cm. LNMM 6 1818 3382 3003 2009-07-03T08:56:02Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Sievietes portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Jānis Staņislavs Roze. Sievietes portrets. 1860. – 1880. gadi. Audekls, eļļa, 77 x 56 cm. LNMM 6 1816 3383 2001 2009-07-03T08:56:15Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Sulca portrets.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Filipa Johana Šulca portrets. 1851. Audekls, eļļa, 126 x 94 cm. LNMM 6 1821 3384 2006 2009-07-03T08:56:30Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Tomsons.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM 3385 3384 2009-07-03T08:57:09Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Roze Tomsons.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Riharda Tomsona portrets. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, 76,3 x 61,8 cm. RVKM 6 2017 3386 2283 2009-07-03T09:05:10Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zebode Balode.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. M. Balodes portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 23. LNMM 6 2018 3387 2284 2009-07-03T09:05:20Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zebode Balodis.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. J. Baloža portrets. 1867. Papīrs, akvarelis, 29 x 22,8. LNMM 6 2019 3388 2285 2009-07-03T09:05:30Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Zebode Sieviete ar bernu.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Kārlis Ludvigs Zēbode. Sieviete ar bērnu. 1875. Papīrs, akvarelis, zīmulis, 31,5 x 22. LNMM 0 2462 3389 2009-07-10T13:58:02Z Admins 4 Jauna lapa: =Vispārējs raksturojums= Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar… wikitext text/x-wiki =Vispārējs raksturojums= Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar tā politiskajām, sociālajām un nacionālajām pretišķībām dēļ ļoti reti bija pieminekļu pasūtījumi. Stājtēlniecības (portretiskas bistes, statujas, statuetes) kā privāto pasūtījumu izplatība nav līdz šim pietiekami pētīta. Šobrīd jāpieņem, ka to nebija daudz un tie koncentrējās elites - tālaika Latvijas valdošā sabiedrības slāņa - galvenokārt bagātās un izglītotās muižniecības - interešu lokā. Līdz ar historisma arhitektūras uzplaukumu pieauga dekoratīvās tēlniecības un tieši būvplastikas nozīme. Ir zināmi tikai daži ar Latviju saistīti tēlnieki, nedaudzos tēlniecības kā publiskās mākslas vai privātos pasūtījumus veica arī ārvalstu tēlnieki. Spriežot pēc zināmajiem paraugiem, visu paveidu tēlniecība bija izteikti konservatīva. Tās stilistiku nosacīja galvenokārt akademizēta klasicisma tradīcijas, visvairāk tās, kuras bija nostiprinājušās un ilgstoši saglabājušās Vācijas mākslas centros. Ar tik fragmentāru un heterogēnu materiālu grūti aprakstīt kādu lokālai mākslas dzīvei ciešāk piesaistītu tēlniecības evolūciju apskatāmajā periodā. Var pieņemt, ka klasicisma tradīcijās sakņotais dominējošais akadēmisms pakāpeniski absorbēja laikmetam vispārraksturīgo tendenci arvien vairāk fiksēt reālistiski pārliecinošas detaļas arī principiāli idealizētos un reprezentatīvos tēlos. =Portrets= Daži zināmie portreti vedina domāt, ka baltiešu pasūtītāji paļāvās vairāk uz Eiropas tēlniecības centru autoritātēm: Berlīnes skolas meistara Hermana Vitiga (''Hermann Wittig'') veidotais Johana Reinholda fon Patkula vēsturiskais portrets (1844, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM), franču akadēmista Žana Batista Klezenžē (''Jean-Baptiste Clésinger'') (1814 – 1883) trīs jaunu sieviešu antīkā stilā veidotās marmora bistes (1859 – 1860, ĀMM), darinātas pēc viena modeļa vai vienas ģimenes līdzīgiem modeļiem (bistes Kurzemes provinces muzejā bija ienākušas no firstu Līvenu kolekcijas), igauņu akadēmisma meistara Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') lietišķi dokumentētais ievērojamā rīdzinieka, botāniķa un etnogrāfa Georga Šveinfurta portrets marmorā (1882, ĀMM). Ar Latviju vairāk saistītais kurzemnieks Eduards fon der Launics (''Eduard von der Launitz'') tēlnieciskā portreta jomā pārstāvēts ar viņam piedēvēto slavenā fortifikatora, baltieša ģenerāļa Eduarda fon Totlēbena portretu (1858, ĀMM); individualizētais statiskais tēls ir pakārtots tradicionālās atkailinātās hermasveida bistes ideāltipam. Ir zināms, ka kuldīdznieks, gan minētā tēlnieka Launica, gan Minhenes Mākslas akadēmijas audzēknis Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') ap 1850. gadu bija veidojis vairākus portretus (Teodora fon Hāna un grāfa Heinriha fon Kaizerlinga ģipša bistes agrāk glabājās Kurzemes provinces muzejā). Citas, daudz jaunākas paaudzes, rīdzinieks Leopolds Bernštams (''Leopold Bernstamm''), kas savu tēlnieka portretista karjeru ar panākumiem veidoja Parīzē, savukārt pārstāvēts ar Melngalvju biedrības vecākā A. H. Hollandera bisti (1885, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs); hermasveida apcirtums, frontālā tēla statika šeit savienota ar daudzām precīzām, naturālistiski uzskatāmām vaibstu, kostīmu detaļām. =Pieminekļu tēli= Saturiski svarīgākais šī perioda tēlniecības kā publiskās mākslas objekts ir brīvi stāvošais piemineklis apgaismības laikmeta pazīstamajam vācu domātajam Johanam Gotfrīdam Herderam (''Johann Gottfried Hedrer'') (1864), kas 18. gs. 60. gados darbojās Rīgā kā palīgmācītājs. Hermasveida metāla biste uz sākotnēji čugunā lietā postamenta vecpilsētā atkārto vācu tēlnieka Ludviga Šallera darināto Herdera tēlu Veimārā. Klasiskajai tradīcijai atbilstošā tēla statika savienojas ar reālisma posmam tipisko vaibstu un garīdznieka tērpa detalizēto dokumentāciju. Pieminekļa pieticīgie mērogi un novietojums (aptuveni skatītāja acu augstumā) vājina tā konvencionālo patosu. Ja Herdera pieminekļa vēstījums interpretējams kā Rīgas birģeru vēlme apliecināt pilsētas ciešās saites ar vācu kultūras līderiem, Minhenes skolas vadošā tēlnieka Ludvigs fon Švantālera (''Ludwig von Schwantahler'') (1802 – 1848) sacerētā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga biste, kuras nolējumu Vidzemes bruņniecība dāvināja Cēsu Sv. Jāņa luteriskajai baznīcai (1855), stāsta par baltvācu konservatīvās elites centieniem apstiprināt savas politiskās privilēģijas. =Alegoriskā būvplastika= Vairāku Rīgas celtņu dekorā tika izmantotas amatnieciski perfekti veidotas tēlnieciskās alegorijas – stilistiski konvencionālas apaļskulptūras. Tās parasti bija sabiedrisko ēku fasādēs izvietotas atsevišķas figūras vai grupas ar atribūtiem, kuru uzdevums bija vēstīt par ēku funkcijām. Raksturīgs piemērs ir tolaik jaunuzceltās Rīgas biržas ēkas fasāžu arhitektonikā iekļautās Sanktpēterburgā strādājošā dāņu tēlnieka Dāvida Jensena (''David Jensen'') darbnīcā lietās tipveida figūras (ne vēlāk par 1856), kas stāstīja par ar biržas komerciālajām operācijām saistītajām saimniecības nozarēm (tirdzniecību, jūrniecību, zemkopību u.c.). Savukārt, Vidzemes Bruņniecības nama Rīgā (tagad Latvijas Republikas Saeimas ēka) fasādes nišā pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma (''Johann Adolf Timm'') skices tika izgatavota tā paša Pletenberga figūra (iznīcināta 1922. g.), norādot uz nama saimnieku lomas vēsturisko izcelsmi. Vēl vienas jaunuzceltās sabiedrisko funkciju ēkas – Pilsētas teātra (1860 – 1863) - fasādes frontona un jumta skulptūrām skices devis Sanktpēterburgā rezidējošais ēkas arhitekts Ludvigs Bonštets (''Ludwig Bohnstedt''). Skices realizēja Berlīnes akadēmiskie tēlnieki - Hermans Vitigs (''Hermann Wittig'') un Hugo Hāgens (''Hugo Hagen''); apaļskulptūras tika lietas cinkā, ciļņi – cementā. Klasisko alegoriju stāstījums te bija īpaši izvērsts (Apolons ar pavadošām figūrām timpanonā, dramatiskās mākslas ģēnijs, kas savalda mežonīgo fantāziju – panteru - frontona virsotnē, Traģēdijas un Komēdijas simetriski ap liru sēdošās figūras uz jumta). =Augusta Folca darbnīca pirmais periods= Dekoratīvās un būvplastikas uzplaukums Rīgā sākas līdz ar vācu tēlnieka Augusta Folca apmešanos šeit. Viņš Rīgā dibināja savu darbnīcu 1876. g. Būdams Berlīnes akadēmista Alberta Volfa (''Albert Wolff'') skolnieks un ietekmējies no vadošā vācu neobaroka meistara Reinholda Begasa (''Reinhold Begas''), Folcas neiziet ārpus vispārpieņemtas tēlu veidošana tipoloģijas un stilistiskām konvencijām. To apliecina viņa pirmais Rīgā veiktais pasūtījums – dekoratīvi alegoriskā tirgotāja Pfāba nama plastika (1876. g.), kā arī vēlākie pasūtījumi, piemēram, tādi kā didaktiskās izglītošanās alegoriskās grupas Pilsētas meiteņu skolas (1881 – 1884) fasādē, Melngalvju nama fasādes antīko dievu un alegoriju figūras (1886) u. c. Bet katrā ziņā nākamos gadu desmitos viņa darbnīca kļūst par svarīgāko, daudzveidīgāko un ražīgāko vēlīnā historisma un jūgendstila posmu Rīgas celtņu, kā arī ārpilsētas muižu, plastiskā dekora producētāju. No darbnīcas nākušā Rīgā populārā dekoratīvā jutekliskā un dinamiskā strūklakas skulptūra ”Nimfa”, kas datēta ar perioda mijas gadiem (ap 1890), apliecina neobarokālo iezīmju pastiprināšanos Folca darinājumos, kas bija likumsakarīga Begasa ietekme un kas norādīja arī uz vispārējām tālākajām izmaiņām nākamā perioda sākumā Rīgas plastiskajā dekorā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dolgner, D. ''Architektrur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk''. Weimar : Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979 #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996 #Apena, I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra''. Nr. 6 (50), 2003, 92.-95. lpp. =Attēlu saraksts= #Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs #Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē. Foto: E. Kļaviņš #Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš 3390 3389 2009-07-10T13:59:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Vispārējs raksturojums= Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar tā politiskajām, sociālajām un nacionālajām pretišķībām dēļ ļoti reti bija pieminekļu pasūtījumi. Stājtēlniecības (portretiskas bistes, statujas, statuetes) kā privāto pasūtījumu izplatība nav līdz šim pietiekami pētīta. Šobrīd jāpieņem, ka to nebija daudz un tie koncentrējās elites - tālaika Latvijas valdošā sabiedrības slāņa - galvenokārt bagātās un izglītotās muižniecības - interešu lokā. Līdz ar historisma arhitektūras uzplaukumu pieauga dekoratīvās tēlniecības un tieši būvplastikas nozīme. Ir zināmi tikai daži ar Latviju saistīti tēlnieki, nedaudzos tēlniecības kā publiskās mākslas vai privātos pasūtījumus veica arī ārvalstu tēlnieki. Spriežot pēc zināmajiem paraugiem, visu paveidu tēlniecība bija izteikti konservatīva. Tās stilistiku nosacīja galvenokārt akademizēta klasicisma tradīcijas, visvairāk tās, kuras bija nostiprinājušās un ilgstoši saglabājušās Vācijas mākslas centros. Ar tik fragmentāru un heterogēnu materiālu grūti aprakstīt kādu lokālai mākslas dzīvei ciešāk piesaistītu tēlniecības evolūciju apskatāmajā periodā. Var pieņemt, ka klasicisma tradīcijās sakņotais dominējošais akadēmisms pakāpeniski absorbēja laikmetam vispārraksturīgo tendenci arvien vairāk fiksēt reālistiski pārliecinošas detaļas arī principiāli idealizētos un reprezentatīvos tēlos. =Portrets= Daži zināmie portreti vedina domāt, ka baltiešu pasūtītāji paļāvās vairāk uz Eiropas tēlniecības centru autoritātēm: Berlīnes skolas meistara Hermana Vitiga (''Hermann Wittig'') veidotais Johana Reinholda fon Patkula vēsturiskais portrets (1844, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM), franču akadēmista Žana Batista Klezenžē (''Jean-Baptiste Clésinger'') (1814 – 1883) trīs jaunu sieviešu antīkā stilā veidotās marmora bistes (1859 – 1860, ĀMM), darinātas pēc viena modeļa vai vienas ģimenes līdzīgiem modeļiem (bistes Kurzemes provinces muzejā bija ienākušas no firstu Līvenu kolekcijas), igauņu akadēmisma meistara Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') lietišķi dokumentētais ievērojamā rīdzinieka, botāniķa un etnogrāfa Georga Šveinfurta portrets marmorā (1882, ĀMM). Ar Latviju vairāk saistītais kurzemnieks Eduards fon der Launics (''Eduard von der Launitz'') tēlnieciskā portreta jomā pārstāvēts ar viņam piedēvēto slavenā fortifikatora, baltieša ģenerāļa Eduarda fon Totlēbena portretu (1858, ĀMM); individualizētais statiskais tēls ir pakārtots tradicionālās atkailinātās hermasveida bistes ideāltipam. Ir zināms, ka kuldīdznieks, gan minētā tēlnieka Launica, gan Minhenes Mākslas akadēmijas audzēknis Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') ap 1850. gadu bija veidojis vairākus portretus (Teodora fon Hāna un grāfa Heinriha fon Kaizerlinga ģipša bistes agrāk glabājās Kurzemes provinces muzejā). Citas, daudz jaunākas paaudzes, rīdzinieks Leopolds Bernštams (''Leopold Bernstamm''), kas savu tēlnieka portretista karjeru ar panākumiem veidoja Parīzē, savukārt pārstāvēts ar Melngalvju biedrības vecākā A. H. Hollandera bisti (1885, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs); hermasveida apcirtums, frontālā tēla statika šeit savienota ar daudzām precīzām, naturālistiski uzskatāmām vaibstu, kostīmu detaļām. =Pieminekļu tēli= Saturiski svarīgākais šī perioda tēlniecības kā publiskās mākslas objekts ir brīvi stāvošais piemineklis apgaismības laikmeta pazīstamajam vācu domātajam Johanam Gotfrīdam Herderam (''Johann Gottfried Hedrer'') (1864), kas 18. gs. 60. gados darbojās Rīgā kā palīgmācītājs. Hermasveida metāla biste uz sākotnēji čugunā lietā postamenta vecpilsētā atkārto vācu tēlnieka Ludviga Šallera darināto Herdera tēlu Veimārā. Klasiskajai tradīcijai atbilstošā tēla statika savienojas ar reālisma posmam tipisko vaibstu un garīdznieka tērpa detalizēto dokumentāciju. Pieminekļa pieticīgie mērogi un novietojums (aptuveni skatītāja acu augstumā) vājina tā konvencionālo patosu. Ja Herdera pieminekļa vēstījums interpretējams kā Rīgas birģeru vēlme apliecināt pilsētas ciešās saites ar vācu kultūras līderiem, Minhenes skolas vadošā tēlnieka Ludvigs fon Švantālera (''Ludwig von Schwantahler'') (1802 – 1848) sacerētā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga biste, kuras nolējumu Vidzemes bruņniecība dāvināja Cēsu Sv. Jāņa luteriskajai baznīcai (1855), stāsta par baltvācu konservatīvās elites centieniem apstiprināt savas politiskās privilēģijas. =Alegoriskā būvplastika= Vairāku Rīgas celtņu dekorā tika izmantotas amatnieciski perfekti veidotas tēlnieciskās alegorijas – stilistiski konvencionālas apaļskulptūras. Tās parasti bija sabiedrisko ēku fasādēs izvietotas atsevišķas figūras vai grupas ar atribūtiem, kuru uzdevums bija vēstīt par ēku funkcijām. Raksturīgs piemērs ir tolaik jaunuzceltās Rīgas biržas ēkas fasāžu arhitektonikā iekļautās Sanktpēterburgā strādājošā dāņu tēlnieka Dāvida Jensena (''David Jensen'') darbnīcā lietās tipveida figūras (ne vēlāk par 1856), kas stāstīja par ar biržas komerciālajām operācijām saistītajām saimniecības nozarēm (tirdzniecību, jūrniecību, zemkopību u.c.). Savukārt, Vidzemes Bruņniecības nama Rīgā (tagad Latvijas Republikas Saeimas ēka) fasādes nišā pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma (''Johann Adolf Timm'') skices tika izgatavota tā paša Pletenberga figūra (iznīcināta 1922. g.), norādot uz nama saimnieku lomas vēsturisko izcelsmi. Vēl vienas jaunuzceltās sabiedrisko funkciju ēkas – Pilsētas teātra (1860 – 1863) - fasādes frontona un jumta skulptūrām skices devis Sanktpēterburgā rezidējošais ēkas arhitekts Ludvigs Bonštets (''Ludwig Bohnstedt''). Skices realizēja Berlīnes akadēmiskie tēlnieki - Hermans Vitigs (''Hermann Wittig'') un Hugo Hāgens (''Hugo Hagen''); apaļskulptūras tika lietas cinkā, ciļņi – cementā. Klasisko alegoriju stāstījums te bija īpaši izvērsts (Apolons ar pavadošām figūrām timpanonā, dramatiskās mākslas ģēnijs, kas savalda mežonīgo fantāziju – panteru - frontona virsotnē, Traģēdijas un Komēdijas simetriski ap liru sēdošās figūras uz jumta). =Augusta Folca darbnīca pirmais periods= Dekoratīvās un būvplastikas uzplaukums Rīgā sākas līdz ar vācu tēlnieka Augusta Folca apmešanos šeit. Viņš Rīgā dibināja savu darbnīcu 1876. g. Būdams Berlīnes akadēmista Alberta Volfa (''Albert Wolff'') skolnieks un ietekmējies no vadošā vācu neobaroka meistara Reinholda Begasa (''Reinhold Begas''), Folcas neiziet ārpus vispārpieņemtas tēlu veidošana tipoloģijas un stilistiskām konvencijām. To apliecina viņa pirmais Rīgā veiktais pasūtījums – dekoratīvi alegoriskā tirgotāja Pfāba nama plastika (1876. g.), kā arī vēlākie pasūtījumi, piemēram, tādi kā didaktiskās izglītošanās alegoriskās grupas Pilsētas meiteņu skolas (1881 – 1884) fasādē, Melngalvju nama fasādes antīko dievu un alegoriju figūras (1886) u. c. Bet katrā ziņā nākamos gadu desmitos viņa darbnīca kļūst par svarīgāko, daudzveidīgāko un ražīgāko vēlīnā historisma un jūgendstila posmu Rīgas celtņu, kā arī ārpilsētas muižu, plastiskā dekora producētāju. No darbnīcas nākušā Rīgā populārā dekoratīvā jutekliskā un dinamiskā strūklakas skulptūra ”Nimfa”, kas datēta ar perioda mijas gadiem (ap 1890), apliecina neobarokālo iezīmju pastiprināšanos Folca darinājumos, kas bija likumsakarīga Begasa ietekme un kas norādīja arī uz vispārējām tālākajām izmaiņām nākamā perioda sākumā Rīgas plastiskajā dekorā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dolgner, D. ''Architektrur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk''. Weimar : Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979 #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996 #Apena, I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra''. Nr. 6 (50), 2003, 92.-95. lpp. =Attēlu saraksts= #Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs #Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē. Foto: E. Kļaviņš #Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 0 2297 3391 3031 2009-07-10T14:26:21Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **Mākslas tirgus *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3400 3391 2009-07-16T14:56:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 0 2463 3392 2009-07-10T14:53:46Z Admins 4 Jauna lapa: =Vispārējs raksturojums= Stājglezniecībā (visbiežāk ar eļļas krāsām uz audekla, kā arī akvareļos) periodam tipiskais tēlojuma tuvinājums vizuālajai realitātei (iespēja… wikitext text/x-wiki =Vispārējs raksturojums= Stājglezniecībā (visbiežāk ar eļļas krāsām uz audekla, kā arī akvareļos) periodam tipiskais tēlojuma tuvinājums vizuālajai realitātei (iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un detalizācija) izpaudās vispilnīgāk. Vienlaicīgi arī tradīcijās sakņotā (plašākā izpratnē - klasiskā) formveides nosacītība atklājās visdaudzveidīgāk: kompozīciju līdzsvarotība, galveno tēlu un motīvu centrējums, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums, priekšmetu lokālkrāsas variācijas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām, vienmērīga un salīdzinoši gluda virsma. Glezniecībā žanru sadalījums bija noteikts, to izplatība gan dažāda (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Latvijas apstākļos (sk. [[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|vispārējs perioda raksturojums]], [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]) populārākais žanrs bija portrets. =Portrets= Stājmākslā dominējošais, tradicionāli noturīgākais un pragmatisku interešu motivētais gleznotais portrets visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus (aristokrātiju, pilsonību, t.s. literātus – akadēmiski izglītotos cilvēkus, mācītājus); valdniekus, ģenerālgubernatorus u. c. augsto amatu pildītājus, sabiedriskos darbiniekus. Kā īpaša grupa izceļama laucinieku un zemnieku portreti (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]], [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|K. L. Zēbode]] (''K. L. Seebode'')). Kā pietiekami plaša kategorija jānosauc pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Vairumā gadījumu tika gleznoti pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Portretiskais tēls darba formātā ir kompozicionāli centrēts, fons visbiežāk ir bezpriekšmetisks, aksesuāri un interjera motīvi parādās, ja portrets veidots monumentālāk (pilnfigūras vai līdz ceļiem). Tipisks ir vienkārši komponēts krūšutēls, glezniecībā taisnstūrainā vai ovālā formātā iekļauta galva un kostimētā torsa augšdaļa trīsceturdaļpagriezienā vai pretskatā. Perioda pēdējās desmitgadēs gleznotā portreta saskare ar fotogrāfiju bija ļoti tieša, tika producēti daudzi pēc fotogrāfijām gleznoti darbi, tika arī apgleznotas palielinātas fotokopijas. Aktīvākie un ražīgākie portretu gleznotāji, kas ilgstoši strādāja Latvijā, bija Jūliuss Dērings (''Julius Döring''), Janis Staņislavs Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''). Uz šī fona nedaudzie manuāli darinātie K. Hūna gleznojumi izceļas ar akadēmiski virtuozu tēlojumu un estetizētu formveidi. =Figurālās kompozīcijas un ainavas= Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu vispopulārākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Atkārtojas arī vēl dažas kristoloģiskās tēmas (bieži ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā raksturīgais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Par autoru un pasūtītāju neradošu attieksmi liecina kompozīciju atkārtojumi un pazīstamu ārzemju meistaru darbu atdarinājumi. Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar šinī periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām, kuras, cik var pašreiz spriest, tika ievestas no Krievijas. Nedaudzās vēsturisko tēmu kompozīcijas veltītas Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs, formveidē orientēts uz vācu vai franču akadēmismu. Nedaudzie sadzīves žanri, no kuriem daļa zināma pēc aprakstiem presē, veltīta dažādu tautu (ne tikai latviešu) zemāko slāņu ikdienai, tās interpretācijā atkārtojas idilliska vai humoristiska noskaņa, kā izņēmums gadās eiropeiskam reālismam tipisko ”nabaga ļaužu” dzīves grūtību apcere. Glezniecisko tehniku ainava bija pievērsta gan Latvijas dabai un pilsētām, gan citu reģionu ainaviskai videi, jo vairāki ainavu darinātāji ilgstoši uzturējās ārpus dzimtenes. Motīvu loks bija pietiekami daudzveidīgs. Saglabājās romantisma tradīcija tēlot dramatizētus dabas stihiskos spēkus, tāpat vēsturiski svarīgus pieminekļus, celtņu drupas, bet arī kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu. Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks ainavu skatījums, tomēr rodas arī darbi ar noslēgtāku telpu, ar fragmentārāku motīvu atveidiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā gleznotāju migrāciju, studijas un darbību ārvalstīs, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājumu, lokālās augstāka līmeņa skolas un mākslinieku grupējumu trūkumu, grūti rast pietiekami skaidru glezniecības vispārējās attīstības ainu. Perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās) saglabājās vairāki klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes, priekšmetisko lokālkrāsu skaidra akcentēšana), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība vai romantiska sprieguma pazīmes. Pirmajās perioda desmitgadēs vēl darbojās iepriekšējā perioda stilistikas iespaidā izveidojušies gleznotāji Johans Leberehts Eginks (''Johann Leberecht Eggink''), Roberts Konstantīns Švēde (''Robert Konstantin Schwede''), Aleksandrs Heibels (''Alexander Heubel''), Karls Johans Stefans Šulcs (''Karl Johann Stephan Schultz'') u.c. Akademizēta historizējoša romantisma tradīcija figurālās kompozīcijās varēja saglabāties arī vēlāk (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). Pieaugot tēlojuma tuvinājumam vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonāliem un gaismēnu attiecību savienojumiem. Portretā pastiprinājās psiholoģiskā raksturojuma nenoteiktība, kas radās kā nekustīgi pozējoša modeļa ārienes pazīmju dokumentācijas rezultāts. Tādējādi tēliem piemita relatīvs psiholoģisms – kā modeļu būtisko psihes vadmotīvu atskaņas mierīgi pozējošās sejās un figūrās. Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūna]] sadzīves ainas, [[Jūlijs_Feders|J. Federa]] 1880. gadu ainavas). Fotogrāfijas straujā izplatība vispirms spēcīgi ietekmēja tieši gleznoto portretu jau no 1850. – 1860. gadiem. Sāka mazināties manuāli visā pilnībā gleznoto portretu skaits, toties ārkārtīgi izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas tehnikā, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Gleznotājiem bija jāpiemērojas fotofiksācijas specifikai – gaismu un ēnu radītajam attēlam. Tas vājināja apjomu plastiku un virzīja autorus uz formāliem kompromisiem, uz sava veida stilistisku eklektismu vai, precīzāk, uz formālā stila trūkumu. Kolorītu veidojot, bija jāiztiek ar vienkāršotiem ”tipiskiem” priekšmetiskiem lokāltoņiem, kuru izvēle nebalstījās tiešos vērojumos un kas savienojās ar nenoteiktiem neitralizētu krāsu laukumiem. Īpaši ražīgi eļļas tehnikā fotogrāfijas atkārtoja pieminētie J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem, kurus darināja latviešu izcelsmes gleznotāji (J. S. Roze, A.Legzdiņš, A. Baumanis,). Zināmajās ainavās perioda gaitā palielinās kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu nozīme, perioda beigās - plenēristiskas gaismas atveidojums, glezniecisks formu mīkstinājums. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925 #Vipers, B. ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga, 1927 #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935 #Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: ''Mākslas vēsture'' V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469. lpp. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980 #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas – 19. gs. beigas''. Rīga : Zinātne, 1984 #''Latviešu tēlotāja māksla''. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība''. 1850 – 1916. Rīga : Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= #Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Nezināms autors. Vīrieša portrets. Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis #Hūns K. [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets]]. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārings Georgs Rūdolfs. Kristus pie krusta. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš #Dērings J. [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi]]. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga #Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM #Feders J. [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Heibels A. Pašportrets. 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Roze J. S. [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets]]. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Baumanis A. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Feders J. [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg|Krīta kalni]], Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš __NOEDITSECTION__ 3398 3392 2009-07-10T16:58:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Vispārējs raksturojums= Stājglezniecībā (visbiežāk ar eļļas krāsām uz audekla, kā arī akvareļos) periodam tipiskais tēlojuma tuvinājums vizuālajai realitātei (iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un detalizācija) izpaudās vispilnīgāk. Vienlaicīgi arī tradīcijās sakņotā (plašākā izpratnē - klasiskā) formveides nosacītība atklājās visdaudzveidīgāk: kompozīciju līdzsvarotība, galveno tēlu un motīvu centrējums, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums, priekšmetu lokālkrāsas variācijas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām, vienmērīga un salīdzinoši gluda virsma. Glezniecībā žanru sadalījums bija noteikts, to izplatība gan dažāda (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Latvijas apstākļos (sk. [[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|vispārējs perioda raksturojums]], [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]) populārākais žanrs bija portrets. =Portrets= Stājmākslā dominējošais, tradicionāli noturīgākais un pragmatisku interešu motivētais gleznotais portrets visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus (aristokrātiju, pilsonību, t.s. literātus – akadēmiski izglītotos cilvēkus, mācītājus); valdniekus, ģenerālgubernatorus u. c. augsto amatu pildītājus, sabiedriskos darbiniekus. Kā īpaša grupa izceļama laucinieku un zemnieku portreti (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]], [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|K. L. Zēbode]] (''K. L. Seebode'')). Kā pietiekami plaša kategorija jānosauc pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Vairumā gadījumu tika gleznoti pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Portretiskais tēls darba formātā ir kompozicionāli centrēts, fons visbiežāk ir bezpriekšmetisks, aksesuāri un interjera motīvi parādās, ja portrets veidots monumentālāk (pilnfigūras vai līdz ceļiem). Tipisks ir vienkārši komponēts krūšutēls, glezniecībā taisnstūrainā vai ovālā formātā iekļauta galva un kostimētā torsa augšdaļa trīsceturdaļpagriezienā vai pretskatā. Perioda pēdējās desmitgadēs gleznotā portreta saskare ar fotogrāfiju bija ļoti tieša, tika producēti daudzi pēc fotogrāfijām gleznoti darbi, tika arī apgleznotas palielinātas fotokopijas. Aktīvākie un ražīgākie portretu gleznotāji, kas ilgstoši strādāja Latvijā, bija Jūliuss Dērings (''Julius Döring''), Janis Staņislavs Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''). Uz šī fona nedaudzie manuāli darinātie K. Hūna gleznojumi izceļas ar akadēmiski virtuozu tēlojumu un estetizētu formveidi. =Figurālās kompozīcijas un ainavas= Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu vispopulārākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Atkārtojas arī vēl dažas kristoloģiskās tēmas (bieži ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā raksturīgais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Par autoru un pasūtītāju neradošu attieksmi liecina kompozīciju atkārtojumi un pazīstamu ārzemju meistaru darbu atdarinājumi. Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar šinī periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām, kuras, cik var pašreiz spriest, tika ievestas no Krievijas. Nedaudzās vēsturisko tēmu kompozīcijas veltītas Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs, formveidē orientēts uz vācu vai franču akadēmismu. Nedaudzie sadzīves žanri, no kuriem daļa zināma pēc aprakstiem presē, veltīta dažādu tautu (ne tikai latviešu) zemāko slāņu ikdienai, tās interpretācijā atkārtojas idilliska vai humoristiska noskaņa, kā izņēmums gadās eiropeiskam reālismam tipisko ”nabaga ļaužu” dzīves grūtību apcere. Glezniecisko tehniku ainava bija pievērsta gan Latvijas dabai un pilsētām, gan citu reģionu ainaviskai videi, jo vairāki ainavu darinātāji ilgstoši uzturējās ārpus dzimtenes. Motīvu loks bija pietiekami daudzveidīgs. Saglabājās romantisma tradīcija tēlot dramatizētus dabas stihiskos spēkus, tāpat vēsturiski svarīgus pieminekļus, celtņu drupas, bet arī kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu. Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks ainavu skatījums, tomēr rodas arī darbi ar noslēgtāku telpu, ar fragmentārāku motīvu atveidiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā gleznotāju migrāciju, studijas un darbību ārvalstīs, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājumu, lokālās augstāka līmeņa skolas un mākslinieku grupējumu trūkumu, grūti rast pietiekami skaidru glezniecības vispārējās attīstības ainu. Perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās) saglabājās vairāki klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes, priekšmetisko lokālkrāsu skaidra akcentēšana), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība vai romantiska sprieguma pazīmes. Pirmajās perioda desmitgadēs vēl darbojās iepriekšējā perioda stilistikas iespaidā izveidojušies gleznotāji Johans Leberehts Eginks (''Johann Leberecht Eggink''), Roberts Konstantīns Švēde (''Robert Konstantin Schwede''), Aleksandrs Heibels (''Alexander Heubel''), Karls Johans Stefans Šulcs (''Karl Johann Stephan Schultz'') u.c. Akademizēta historizējoša romantisma tradīcija figurālās kompozīcijās varēja saglabāties arī vēlāk (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). Pieaugot tēlojuma tuvinājumam vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonāliem un gaismēnu attiecību savienojumiem. Portretā pastiprinājās psiholoģiskā raksturojuma nenoteiktība, kas radās kā nekustīgi pozējoša modeļa ārienes pazīmju dokumentācijas rezultāts. Tādējādi tēliem piemita relatīvs psiholoģisms – kā modeļu būtisko psihes vadmotīvu atskaņas mierīgi pozējošās sejās un figūrās. Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūna]] sadzīves ainas, [[Jūlijs_Feders|J. Federa]] 1880. gadu ainavas). Fotogrāfijas straujā izplatība vispirms spēcīgi ietekmēja tieši gleznoto portretu jau no 1850. – 1860. gadiem. Sāka mazināties manuāli visā pilnībā gleznoto portretu skaits, toties ārkārtīgi izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas tehnikā, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Gleznotājiem bija jāpiemērojas fotofiksācijas specifikai – gaismu un ēnu radītajam attēlam. Tas vājināja apjomu plastiku un virzīja autorus uz formāliem kompromisiem, uz sava veida stilistisku eklektismu vai, precīzāk, uz formālā stila trūkumu. Kolorītu veidojot, bija jāiztiek ar vienkāršotiem ”tipiskiem” priekšmetiskiem lokāltoņiem, kuru izvēle nebalstījās tiešos vērojumos un kas savienojās ar nenoteiktiem neitralizētu krāsu laukumiem. Īpaši ražīgi eļļas tehnikā fotogrāfijas atkārtoja pieminētie J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem, kurus darināja latviešu izcelsmes gleznotāji (J. S. Roze, A.Legzdiņš, A. Baumanis,). Zināmajās ainavās perioda gaitā palielinās kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu nozīme, perioda beigās - plenēristiskas gaismas atveidojums, glezniecisks formu mīkstinājums. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925 #Vipers, B. ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga, 1927 #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935 #Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: ''Mākslas vēsture'' V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469. lpp. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980 #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas – 19. gs. beigas''. Rīga : Zinātne, 1984 #''Latviešu tēlotāja māksla''. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība''. 1850 – 1916. Rīga : Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= #Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Nezināms autors. Vīrieša portrets. Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis #Hūns K. [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets]]. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārings Georgs Rūdolfs. [[:image:Karings-Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta]]. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš #Dērings J. [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi]]. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga #Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM #Feders J. [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Heibels A. Pašportrets. 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Roze J. S. [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets]]. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Baumanis A. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Feders J. [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg|Krīta kalni]], Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš __NOEDITSECTION__ 0 2464 3393 2009-07-10T15:56:46Z Admins 4 Jauna lapa: Latvijas apstākļos politiski pakļautajā un sadalītajā, nacionāli un sociāli sašķeltajā, bet kapitālisma attīstībā ierautajā Latvijas sabiedrībā bija izplatīta tradicio… wikitext text/x-wiki Latvijas apstākļos politiski pakļautajā un sadalītajā, nacionāli un sociāli sašķeltajā, bet kapitālisma attīstībā ierautajā Latvijas sabiedrībā bija izplatīta tradicionāli noturīga un tai pašā laikā pragmatisku interešu motivēta tematika un attiecīgie žanri (indivīdu dokumentācija un reprezentācija portretā, altārgleznu darināšana baznīcām), turpretim citi tai laikā aktīvās mākslas dzīves centros plaukstošie žanri (vēsturiskā tematika, sadzīves ainas, ainavas, klusās dabas) attīstījās ierobežoti. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet tradicionālā žanru hierarhija mākslas dzīves praksi ietekmēja maz. =Portreta popularitāte= Apskatāmajā periodā vizuālajās mākslās visplašāk pārstāvēts ir portreta žanrs - glezniecības, iespiedgrafikas tehnikās, retāk - tēlniecības materiālos. Kā jauna un aizvien skaitliski pieaugoša vizuālās kultūras sastāvdaļa ir fotogrāfiskais portrets, kuram tolaik netika piedēvēts mākslas statuss. Liela daļa no pašreiz zināmiem un saglabātiem portretiem ir dažādu oficiālo institūciju un profesionālo organizāciju vadītāju un dalībnieku atveidi: landrāti, landmaršali, birģermeistari, rātskungi, konsuli, konfesionālo organizāciju vadība – superintendanti, mācītāji, Lielās un Mazās ģildes vecākie (eltermaņi). Ar gleznotiem portretiem tika papildinātas aristokrātijas mājokļu senču galerijas. Politiski nozīmīga portretisko tēlu kategorija bija impērijas valdnieki – Krievijas cari un to vietvalži – ģenerālgubernatori, kuru atveidi bija reprezentatīvā oficiālā portreta virsotne. Kā īpaša grupa jāizceļ pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, kā arī institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Tika arī portretēti tālaika izglītoto ļaužu dažādu profesiju pārstāvji. Raksturojot portreta sociālo ikonogrāfiju tālaika sabiedrības plašāko sabiedrības aprindu sadalījuma aspektā, jāsecina, ka, lai gan augstākās muižniecības modeļu skaits zināmajos un saglabātos portretos ir ievērojams, tomēr jāsecina, ka pilsonības (buržuāzijas) portretu īpatsvars šai laikmetā arvien pieauga. Līdzās dominējošam mantīgo un priviliģēto aprindu portretam kā jauna parādība ir zemnieku (laucinieku) pasūtījumu portretu parādīšanās (sk. [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|Zēbode]]); to raksturs bija analogs dominējošo aprindu indivīdu reprezentācijai un atšķiras no etnogrāfiski dokumentējošā zemnieku portreta. Tēlu veidojumā visbiežākā ir reprezentatīva statika, tipisks ir svētdienīgs, kārtīgs modes kostīms, kuru varēja papildināt arī goda zīmes un rotājumi. Sarežģītākas kompozīcijas gadījumos tika izmantoti arī vēstoši aksesuāri, arhitektoniski un ainaviski vides motīvi ar to dažādo nozīmi. =Reliģiskā tematika altārgleznās, vēsturiskā un sadzīves tematika= Figurālās vizuālās mākslas galvenais žanrs šai periodā, tāpat kā agrāk, bija kristietisma tēmu kompozīcijas, kas tika pasūtītas māksliniekiem, veidojot jaunuzcelto baznīcu interjerus, pārveidojot un modernizējot vecos dievnamus. Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta” vai nu aprobežojoties tikai ar krustā sistā figūru uz ainavisku motīvu fona, vai arī papildinot to ar dievmātes un Sv. Jāņa, retāk ar Sv. Marijas Madaļas figūru. Biežas bija arī Kristus debesbraukšanas un augšāmcelšanās tēmas, atkārtoti tika tēlots Kristus Ģetzemanes dārzā. Ļoti iecienīta bija tēma ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”. Citas kristietiskās tēmas (”Sv. Vakarēdiens”, ”Kristus svētī”) bija retākas. Tēmu interpretācija bija izteikti konvencionāla un viendabīga, bija iespējama to atkārtošana, pazīstamu ārzemju meistaru kompozīciju atdarinājumi (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]] (''Julius Döring'')). Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām. Daudz retāki ir vēsturisko tēmu darbi; tiem šeit trūka institucionāla pamata un pieprasījuma (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Daļa no nedaudzajām vēsturisko tēmu kompozīcijām veltīta Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs. Tas pats sakāms par nedaudzām zināmajām sadzīves ainām, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu ikdienu Latvijā vai citos reģionos. Sadzīve pārsvarā interpretēta idilliski un humoristiski, kā izņēmums atrodams kāds sociāli un psiholoģiski dramatiskāks akcents (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). =Lokālo motīvu ainavas attīstība= Šai periodā pašvērtīgas ainavas žanrs vēl ir salīdzinoši šaurs, bet atsevišķu mākslinieku daiļradē iegūst jau lielu nozīmi (sk. [[Jūlijs_Feders|Jūlijs Feders]]). Gleznotajās un grafiskiem līdzekļiem darinātajās ainavās visbiežāk tika atveidoti lokālās ”brīvās” un cilvēka pārveidotās dabas motīvi. Saglabājās romantisma perioda tradīcija pievērsties dramatizētu dabas stihisko spēku, tāpat vēsturiski svarīgu pieminekļu, celtņu, drupu tēlojumam. Tai pašā laikā turpinājās interese par topogrāfiski konkrētu un reālistiski objektivizētu vietu fiksāciju, par ikdienišķākiem lokālās dabas motīviem, kuru atveidiem vairs nebija sākotnējo tīri dokumentējošo funkciju. Tika tēlotas gan ”ievērības cienīgas vietas”, gan brīvās dabas formas, gan muižas, gan zemnieku būdas, gan pilsētu skati, gan dažādi atmosfēras stāvokļi. Šai laikā saglabājās panorāmisks ainavu skatījums, kas ļāva plašā telpā iekļaut vairākus motīvus. =Arhitektūras dekora un lietišķās mākslas ikonogrāfija= Historisma sabiedriski nozīmīgu celtņu, kā arī reprezentatīvu privātmāju un muižu dekors periodā (sk. [[1840_–_1890._g._Arhitektūra|arhitektūra]]) ietvēra arī figurālus motīvus, kuru ikonogrāfija saistāma gan ar neostilu ornamentēšanas tradīcijām, gan ar norādēm uz ēkas funkcijām vai īpašnieka statusu. Figurālie tēli bija visbiežāk klasiskas tēlnieciskas alegorijas, kas vēstīja par ēku kultūras dzīvei, izglītībai vai komercijai paredzētiem uzdevumiem (sk. [[Pilsētas_teātris|Pilsētas teātris]] (tagad Latvijas Nacionālā opera), [[Rīgas_Birža|Rīgas Birža]]). Baltvācu elites pretenzijas uz politisko varu noteica vēsturisko personu atveidu piesaisti celtnēm (vācu ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga tēli Rīgā un Cēsīs). Uz perioda beigām attiecas vairākas Minhenē darinātas vēsturisku sižetu vitrāžas Rīgas Domā (sk. [[Rīgas_Doms|Rīgas Doms]]) un portretiskas vitrāžas Mazās ģildes ēkā Rīgā. Figuratīvu motīvu pielietojumu lietišķajā mākslā ietekmēja pieaugošā priekšmetu rūpnieciskā ražošana. Kā uzskatāms piemērs ir Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā producētie trauki, kas tika viendabīgi apgleznoti ar ziedu motīviem. Lauku amatnieku audēju darināto segu krāstoņiem piedēvēta netieša ikonogrāfiska nozīme, autoriem un patērētājiem saistot krāstoņus ar ziedu nosaukumiem un to salikumus ar gadalaikiem. Netipiski ziedu ornamenti varēja parādīties mājās austos lakatus dodot apdrukāt pēc ārzemju rakstraudžiem pilsētu darbnīcās. Ornamentāli shematiski ziedu motīvi citkārt rotāja pūra lādes. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Attēli= #Jūliuss Dērings. [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets]]. 1849. SIA ”Mežotnes pils” Foto: I. Lūsis #Jūliuss Zīgmunds. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets]]. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM. Foto: I. Lūsis #Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā #Arturs Baumanis. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā]]. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM #Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 #Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM #Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš #Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane #Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM __NOEDITSECTION__ 0 2465 3394 2009-07-10T16:26:35Z Admins 4 Jauna lapa: =Perioda grāmatu mākslas vispārējs raksturojums= 1840. gados latvieši kā autori, tulkotāji un iespieddarbu iniciatori sāka iesaistīties iespiesto grāmatu radīšanas procesā. … wikitext text/x-wiki =Perioda grāmatu mākslas vispārējs raksturojums= 1840. gados latvieši kā autori, tulkotāji un iespieddarbu iniciatori sāka iesaistīties iespiesto grāmatu radīšanas procesā. Viņu interešu loka centrā bija mācību un praktiska satura grāmatas un daiļliteratūra. Tas bija pretstats vācu mācītāju – galveno latviešu grāmatu satura noteicēju – gādātajai apnicīgajai baznīcas standartliteratūrai un reliģiskajiem stāstiņiem. Latviešu darbības būtiska iezīme bija centieni savas grāmatas papildināt ar ilustrācijām. Taču ilustrēšanas iespējas bija stipri ierobežotas. Vietējais grāmatu tirgus bija tik mazs, ka izdevējiem nebija izdevīgi pasūtīt oriģinālilustrācijas. Viņi iztika ar aizguvumiem – importētu grafiku vai pārfrazējumiem. Tēlojošajā grāmatu grafikā dominēja indiferents, tradicionāls reālisms un romantisma sentimentālajam virzienam raksturīgas noskaņas. Grafikas vispārējais līmenis bija amatniecisks, kaut gan starp importētajiem darbiem gadījās arī mākslinieciski un informatīvi augstvērtīgas ilustrācijas, piemēram, Granvila (Grandville), Ludviga Rihtera (''Ludwig Richter'') un viņa loka mākslinieku darbi. Latgaliešu grāmatniecības centrs jau izsenis bija Viļņa, jo Latgalē nebija tipogrāfiju. Grāmatas dialektā izdeva ar lieliem, pat ar vairākus gadus ilgiem pārtraukumiem. Latgales teritorijā pirmo grāmatu dialektā iespieda 1855. gadā Daugavpilī. Latgaliešu grāmatniecība apkalpoja galvenokārt baznīcu. Laicīgo izdevumu bija nedaudz – kalendāri, dažas mācību grāmatas un brošūras ar pamācībām, likumi. 1865. gadā sākās latgaliešu rakstības aizliegums, kas 40 gadus šajā apgabalā traucēja grāmatniecības attīstību. =Latviešu grāmatu māksla līdz 1855. gadam= Jaunu pozitīvu tendenci laicīgās literatūras ilustrēšanā radīja latviešu ienākšana grāmatniecībā. Ar latviešu līdzdalību aizsākās daiļliteratūras ilustrēšana: divu A. Leitāna tulkoto K. Šmida (''C. Schmid'') stāstu izdevumiem pievienoti frontispisi – ”Kara lielskungs Eistakius” (1846, litogrāfija, pirmā daiļliteratūras ilustrācija latviešu grāmatās) un ”Puķu kurvīts” (1851, kokgrebums), brošūrā ”Ziņas par Liepājas krāšanas lādi” (1850) iespiests ar diviem kokgrebumiem ilustrēts K. Valdemāra tulkots stāstiņš. Viņš savos ”300 stāstos” (1853) publicēja G. F. Stendera un Prūsijas karaļa Frīdriha II portretu (kokgrebumi). Informatīvi vērtīgas kokgrebumā darinātas ilustrācijas bija A. Šūlmaņa tulkotajā un Tērbatā izdotajā F. R. Kreicvalda (''F. R. Kreutzwald'') zinisko rakstu krājumu virknē ”Pasaule un daudz no tā, kas pasaulē atrodams” (1852-1860). Diemžēl kokgrebumu iespiedformas bija stipri nolietotas un ne visai saskanīgas ar grāmatas formātu. Tajā pašā laikā vācieši sagādāja tikai dažas ilustrētas praktiska satura grāmatas. Sakrālās literatūras izdevumu ilustrācijas bija tradicionālas – reliģiski simboli, Bībeles stāstu ainas, M. Lutera portreti. A. Leitāna tulkojumā iznāca neliela grāmatiņa ”Cilvēka sirds” (1853, izdota arī pēc tam latgaliski – 1859) ar reliģiskās morāles pamācībām desmit litografētu attēlu veidā. Izņēmums bija sprediķu krājuma ”Svētas patiesības liecinieks” (1843) frontispiss ar grāmatas autora un finansētāja K. Kaktiņa portretu (Augusta Mīes (August Mühe) litogrāfija). Starp latgaliešu grāmatām (tajās rodami tikai reliģiski attēli) uzmanību saista T. Kosovska Bībeles stāstu krājums ”Grōmata apgōdōšonas breinīgu nūlikšonu Dīva” (1845) ar poļu grafiķa J. Oziemblovska (''J. Oziemblowskiego'') litogrāfiju ”Sv. Marijas pasludināšana” un anonīmu asējumu ”Svētais vakarēdiens”, datēts ar 1738. gadu. Grāmatu tirgus straujā paplašināšanās aktualizēja reklāmas nepieciešamību, kas veicināja tipogrāfisko papīra vāku popularitāti. 1840. gados nostabilizējās to grafiskais un tekstuālais saturs, kas savu aktualitāti nav zaudējis līdz mūsu dienām. Svarīgākā grafiskā vienība bija grāmatas titula ziņu teksts, kuru iespieda ar apmali rotātā vāka pirmajā lappusē un reizēm arī uz muguriņas. Vāka ceturto lappusi bieži atvēlēja ziņām par citām izdevēja grāmatām (”Šveidlera Maria”, 1849; ”Grāmatnieku prieks”, 1854). Dažkārt vākus bagātināja ar tematiskām politipāžām – vinjetēm (A. Leitāns ”Darbu rullis”, 1852; ”Stāsti pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”, 1854). Samērā ierobežotā salikuma elementu izvēle un to grupēšana simetriskās kompozīcijās tipogrāfisko papīra vāku apdarei piešķīra vienveidīgumu. 19. gadsimta otrajā ceturksnī romantisma ietekmē modē nāca rakstu zīmes ar ļoti kontrastaina platuma līnijām, arī trekni, ornamentēti vai iluzori telpiski burti. Tos lietoja grāmatu virsrakstos uz vākiem un titullapās. 1840. un 1850. gados šī tendence mērenā formā izpaudās arī latviešu grāmatās. Bībeles, sprediķu un dziesmu grāmatas joprojām iesēja arhaiskajos, ar teļādu apvilktajos koka vākos. Raksturīgākais rotājums – vienkāršs, ādā iespiests bezkrāsains salikuma ornaments vai ar grāmatu iesējēju velci ievilktas līnijas. 1850. gadu vidū kulmināciju sasniedza šo grāmatu vāku apkalšana, kas ieviesās Kurzemes dienvidrietumos (piejūras apvidos). Impulss šādai tautas daiļradei, iespējams, nāca no Morāvijas un tai pieguļošajām teritorijām, kurās, tāpat kā Kurzemē, līdzīga grāmatu apdare bija visai populāra. Domājams, ka šo nodarbi (sākotne tai meklējama 1830. un 1840. gadu mijā) piekopa nedaudzi amatnieki. Izveidojās divi apkalumu kompozīcijas tipi. 1. tips – ar punktēti ornamentētām misiņa plāksnītēm (visbiežāk kvadrātiskām) tika apkalti visi vāku stūri. Katra vāka centrā novietota analogas formas vai rombveida plāksnīte, kuras stūri pavērsti pret vāka malām. 2. tips – metāla sloksnītes, kurās iepunktēts ģeometrisks vai augu raksts, piestiprinātas gar vāka augšējo un apakšējo malu, reizēm arī gar ārmalu un iekšmalu blakus muguriņai. Centrā ievietota sirds, āboliņa četrlapītis, krusta, biķera vai kādas citas formas metāla aplikācija. Vāku apkalšana bija pirmā plašākā latviešu, galvenokārt zemnieku, gaumes izpausme grāmatu mākslinieciskajā apdarē. =Latviešu grāmatu māksla jaunlatviešu kustības laikā= Jaunlatvieši grāmatas un lasīšanu uzskatīja par svarīgiem savas ideoloģijas instrumentiem. Viņu uzmanības lokā atradās arī ilustrācijas. Auglīga bija jaunlatviešu un viņiem pietuvinātā E. Dinsberga sadarbība ar Jelgavas vācu tautības izdevēju G. A. Reieru (''G. A. Reyher'') 1850. un 1860. gadu mijā: K. Barons ”Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859) ar autora sastādītu Latvijas karti (litogrāfija), E. Dinsbergs ”Atlass ar septiņpadsmit landkārtēm” (1861; litogrāfijas, pirmais ģeogrāfijas atlants), E. Dinsbergs ”Māte. Mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861, kolorētas litogrāfijas, pirmā bilžu grāmata). Bez tam Reiers sagādāja ilustrācijas J. Alunāna, J. Zvaigznītes un E. Dinsberga tulkoto daiļliteratūras darbu izdevumiem. ”Piecdesmit pasaciņas ar bildēm” (1862, E. Dinsberga tulkojums) ieguva 50 nelielas ilustrācijas. Reiera publicētajā H. Kavala (''H. Kawall'') dabaszinību grāmatā ”Dieva radījumi pasaulē” (1860) iekļauti apmēram 300 litografēti un kolorēti attēli uz 20 lapām. Reiers lielāko daļu grāmatu iespieda Leipcigā. Jaunlatviešu rūpes ilustrēt grāmatas spieda sarosīties viņu ideoloģiskos pretiniekus – vācu tautības klerikālos grāmatniekus. 1850. gadu vidū viņu ”Kristīgu rakstu gādātāju biedrība” sāka izdot reliģiski moralizējošu stāstiņu sēriju ”Grāmatiņas priekš tiem mīļiem bērniņiem” (1854-1865; apmēram 60 laidieni) ar didaktiskām vāku ilustrācijām un attēlu komplektus: ”Bildītes ar peršiņiem, ko izdalīt kristīgu ļaužu bērniem mājās un skolās” (1856), ”Bildes Jaunai derībai par izskaidrošanu” (1860-1864, 12 laidieni, kolorētas litogrāfijas). Ap 1850. un 1860. gadu miju ilustrēšana guva vēl lielāku popularitāti. E. Plātesa (''E. Plates''), V. F. Hekera (''W. F. Häcker'') un Stefenhāgenu grāmatu firmu īpašnieki sāka ilustrēt savus kalendārus un pa kādam daiļliteratūras izdevumam. E. Plātess parūpējās, lai ilustrācijas būtu arī viņa izdotajā pirmajā latgaliešu kalendārā – G. Manteifeļa (''G. Manteuffel'') ”Infļantuzemes laikagrōmata aba kalenders” (1861-1870). 1863. gadā Stefenhāgenu firma izdeva ”Jelgavas bilžu lapas” (15 laidieni). Tas bija Vācijā iecienīts iespieddarba veids Bilderbogen – uz papīra loksnes (Pl°) vienas puses iespiestas populāra literāra darba ilustrācijas vai viens liels attēls un konspektīvs satura pārstāsts (”Genoveva”, Nr. 1; ”Kara jātnieka rīta dziesma”, Nr. 15). Domājams, ka ”Jelgavas bilžu lapu” pusfabrikātus – lapas ar litografētiem attēliem – importēja un Jelgavā tos papildināja ar tekstu. ”Bilžu lapas” bija viens no komiksu priekštečiem. 1860. gadu otrajā pusē izdevēju interese par ilustrēšanu nedaudz mazinājās. Grāmatu grafikā sveštautiešu absolūtā aizgādniecība un aizguvumu adaptācija savu laiku bija pārdzīvojusi. Pārmaiņas iezīmējās 1860. gadu nogalē ar latviešu (H. Alunāns, K. Stālbergs) pievēršanos grāmatu izdošanai. Pēterburgā latviešu grāmatu ilustrēšanā (P. Šternmanis ”Pēterburga”, 1868) iesaistījās igauņu kokgrebējs, Augusta Dauguļa skolnieks un vēlākais rīdzinieks Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''). 1866. gadā Jelgavā darbību uzsāka ražīgais vācu izcelsmes latviešu grāmatu izdevējs J. F. Šablovskis. Jau viņa pirmajos izdevumos bija ilustrācijas. Pēc poļu sacelšanās 1863. gadā cara administrācija pārkrievošanas nolūkā Latgalē rosināja latīņu raksta (”poļu burtu”, tas ir, antīkvas) vietā lietot krievu alfabēta burtus. Pirmais mēģinājums bija N. Sokolova grāmatiņa ”Латышский букварь. Латвешу бокверис” (1864). 1865. gadā latīņu burtu aizliegumu noteica ar likumu. Uz Vidzemi tas neattiecās, tādēļ Plātess un Lākmanis kādu laiku vēl pamanījās turpināt grāmatu izdošanu latgaliešu dialektā. Iespieddarbus slāvu rakstā, tai skaitā kalendāru „Латышско-русский месяцеслов. Латвешу-креву календерис” (1866-1874), tauta nepieņēma, un šo grāmatu izdošanu pārtrauca. Iespieddarbus dialektā kontrabandas ceļā ieveda no ārzemēm. Izplatījās kontrafakcijas. Literārā ”bada” dēļ radās ”grōmatnīki”, kas stipri nolietotām grāmatām, atdarinot tipogrāfisko iespiedumu, rokrakstā atjaunoja trūkstošos teksta fragmentus, pārrakstīja veselas grāmatas un tās papildināja ar saviem sacerējumiem. Starp ”grōmatnīkiem” redzamākais bija Andrivs Jūrdžs. Latgalē veidojās anahroniska rokraksta grāmatniecība. 1840. un 1850. gadu mijā notika pilnīga pāreja no rokaslējuma (kubla) papīra uz mašīnpapīru. 1860. gados tipogrāfisko papīra vāku lietošana kļuva masveidīga. Arvien biežāk uz tiem iespieda attēlus. Bagātīgu, romantizētu grafisko apdari ieguva litografētie vāki (”Sēta, daba, pasaule”, 1860; H. Kavals ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860; H. Bīčeres-Stovas ”Unkel Toma būda”, 1863). Kurzemes dienvidrietumos turpinājās reliģisko grāmatu ādas vāku apkalšana. Parādījās jauns iesējuma materiāls – kalikons. Latgaliešu reliģisko grāmatu vākus bieži rotāja IHS emblēma. Pēc latīņu burtu aizlieguma ”grōmatnīki” nolietotām grāmatām bieži darināja jaunus vākus un izstrādāja primitīvus to rotāšanas paņēmienus. Piemēram, Andrivs Jūrdžs savu grāmatu vāku ādā ar zobainu veltnīti iespieda punktētu līniju rakstu. =Latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiods= Ar 1870. gadiem sākās strauja latviešu grāmatniecības izaugsme. Lasītāju pieprasījumu pēc nacionālajām interesēm atbilstošiem iespieddarbiem varēja apmierināt vienīgi jaunā grāmatniecības darbinieku paaudze, kas gandrīz pilnībā veidojās no latviešiem. Nostabilizējās latviešu tautības izdevēju darbība. Viņu nostāja par grāmatu vizuālo informāciju sabalsojās ar jaunlatviešu centieniem ilustrēt un tas veicināja pirmās, skaitliski ļoti pieticīgās, latviešu grāmatu grafiķu paaudzes tapšanu 1870. gadu sākumā. Zīmīgi, ka šajā laikā grāmatās parādījās lielāks skaits kultūras darbinieku (galvenokārt latviešu) portretu: G. Merķelis (1869) J. Neikens (1870), E. Dinsbergs (1872) – visas Vācijā darinātas tērauda gravīras. K. Stālbergs izdeva litografētus A. Spāģa (1872), K. Biezbārža un K. Valdemāra (abi 1873) portretus (Pl°). Latviešu grāmatu grafiķu darbības aizsācējs, kokgrebējs Kārlis Kronvalds grāmatniecībā ienāca tieši ar portretiem. 1871. gadā izdeva divas grāmatas ar viņa darinātām autoru ģīmetnēm: Ā. Alunāns (”Priekos un bēdās”) un Dž. G. Bairons (”Manfreds”). K. Kronvalds, A. Dauguļa skolnieks, simpatizēja romantismam. Viņa kokgrebumu primitīvajai smagnējībai par cēloni varēja būt gan iemaņu trūkums, gan apzināta atteikšanās no reproducējošā kokgrebuma tradicionālās formveides. Apmēram tajā pašā laikā kokgrebēja praksi uzsāka Mārtiņš Bušs. Lielākā daļa viņa darbu bija reproducējoši, to tehniskais izpildījums – korekts. M. Buša zīmēšanas prasmes bija necilas, taču oriģināldarbos to zināmā mērā kompensēja sirsnīga naivitāte (karikatūras grāmatās: J. Anskenēvičs ”Brenča un Zvinguļa brauciens uz vispārīgiem latviešu dziedāšanas svētkiem”, 1874; ”Īstais tautas kalendārs no Pūcīšu Ģederta”, 1884). 1884. gadā no Igaunijas uz dzīvi Rīgā ieradās E. M. Jakobsons. Arī viņš pārstāvēja reproducējošo kokgrebumu. E. M. Jakobsons pret grebuma izpildījumu bija visai nevērīgs – ekspluatēja dažus formas modelēšanas paņēmienus, maz uzmanības veltīja materialitātei un faktūrai, bija neprecīzs zīmējumā. Komponista Baumaņu Kārļa zīmētā titullapa paša dziesmu krājumam ”Līgo” (1874, litogrāfija) grāmatu grafikā ievadīja tautisko romantismu. Iespējams, ka Pēterburgā litografēto Baumaņa nošu burtnīcu vāki arī radīti pēc viņa paša metiem (”Mortuos plango”, 1875). Baumanis Pēterburgā izdotajos almanahos ”Dunduri” (1875-1878; četri laidieni) ar rakstiem un satīriskiem zīmējumiem vērsās pret nacionālo centienu pretiniekiem. ”Dunduri” turpināja ”Pēterburgas Avīžu” tradīcijas. Par vāku ilustrāciju tiem kalpoja no ”Pēterburgas Avīzēm” aizgūtais Augusta Dauguļa kokgrebums ”Zobugals”. Vairāku satīrisku ilustrāciju autors bija Pēterburgā dzīvojošais zviedru mākslinieks Gustavsons. Zīmējumus almanahos reproducēja cinkogrāfiskajā svītras kodinājumā (agrīns šīs tehnikas lietojums). Almanahā ”Dundurs pats” iespiestajām I. Krilova fabulām izdevēji bija piemeklējuši dažas Granvila ilustrācijas, kuras bija darinātas Lafontēna fabulām. K. Kronvalda, M. Buša un Baumaņu Kārļa darbība ievadīja latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiodu. Tajā joprojām dominēja grafikas aizguvumi. Latviešu izdevēju attieksme pret ilustrāciju funkciju grāmatās nebija viennozīmīga. Lubu literatūras jeb tautas grāmatu gādātāji kā, piemēram, J. F. Šablovskis un M. Jākobsons, attēlus, sevišķi tas attiecas uz spilgti krāsainajām vāku ilustrācijām, izmantoja pircēju uzmanības piesaistīšanai. Turpretī K. Stālbergam un E. Zīslakam rūpēja gan labs tekstuālais saturs, gan korekts poligrāfiskais un mākslinieciskais izpildījums. Labu apdari guva Zīslaka izdotā J. V. Gētes alegoriskā poēma ”Lapsa Kūmiņš” (1879) ar 60 vācu mākslinieka Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') ilustrācijām (kokgrebumi). Zīslakam Jelgavā piederēja spiestuve ar teicami aprīkotu litogrāfijas darbnīcu (tajā varēja izgatavot kvalitatīvas hromolitogrāfijas). Greznas grāmatas izdošanu plānoja Auseklis, taču augsto izmaksu dēļ viņš savu nodomu nerealizēja. 1870. gadu sākumā progresīvie latviešu kultūras darbinieki, starp viņiem arī izdevēji K. Stālbergs un brāļi Buši, uzsāka mēģinājumus ”jaunās ortogrāfijas” ieviešanā jeb pārejā no gotiskā raksta uz antīkvu – klasisko latīņu rakstu. Tas gan bija attiecināms tikai uz tipogrāfisko salikumu (rokrakstā latviešu tekstiem jau sākotnēji izmantoja klasiskos latīņu burtus). Plašāks lasītāju loks ar jauno ortogrāfiju iepazinās K. Valdemāra vadībā sastādītajā ”Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) un K. Biezbārža ”Ģeometrijā” (1874). Pārmaiņas prasīja prāvus finanšu līdzekļus – tipogrāfijām vajadzēja iegādāties jaunus raksta zīmju komplektus, kuros ietilpa burti ar latviešu rakstībai specifiskajām diakritiskajām zīmēm. Reformai bija daudz pretinieku. Tās atbalstītāju galvenie argumenti bija: atbrīvošanās no vācu ietekmes (vācieši bija vienīgie, kuri vēl lietoja gotiskos burtus), teksta raksta vienveidošana visos latviešu apdzīvotajos apgabalos (latgaliešu tekstiem lietoja antīkvu), vēlme latviešu tekstu padarīt grafiski tīrāku un vieglāk lasāmu. Par reformu konsekventi iestājās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kuras rakstu krājumu teksti jau no pirmā laidiena (1876) bija salikti antīkvā. 1870. gadu otrajā pusē arvien biežāk tirgū nonāca bilžu grāmatas ar krāsaini litografētām, importētām ilustrācijām. Šajā jomā ražīgākā bija Stefenhāgenu firma. Bilžu grāmatu iecienītākais formāts – 4°. Mainījās grāmatu ārējā apdare. Īsā laikā izzuda smagnējie, ”mēmie” teļādas vāki un Kurzemē apsīka to apkalšana. Iesējumam arvien biežāk izmantoja kalikonu. Tā ražotāji piedāvāja bagātīgu izvēli krāsas un faktūras ziņā. Krāsainie kalikona vāki ar zeltītiem burtiem un ornamentiem krasi izcēlās pelēcīgajā grāmatu kopainā. Šādu ietērpu guva atsevišķu izdevumu neliels eksemplāru skaits. Daži izdevēji sāka radošāk risināt tipogrāfisko vāku apdari – praktizēja asimetrisku kārtojumu, kā arī no salikuma elementiem veidoja sarežģītas ornamentālas, piemēram, tempļa formas, kompozīcijas (Dadzis ”Varmāka”, 1883), vizuālā efekta radīšanai izmantoja lielas, sižetiskas vāku ilustrācijas. =Vācu un krievu grāmatas= Apskatāmajā periodā vairākās literatūras nozarēs – galvenokārt vietējo varas institūciju publikācijās un zinātniskajā literatūrā – dominēja vācu valoda. Daiļliteratūras publikāciju šajā valodā bija maz. Salīdzinot ar latviešu grāmatām, izdevumi vācu valodā apdares ziņā bija daudzveidīgāki. Izdevēji bieži izmantoja Vācijas poligrāfisko uzņēmumu pakalpojumus. Dominēja vienkrāsaina litogrāfija (to izmantoja arī tekstu tiražēšanai rokraksta formā), taču litogrāfu darbs bija visai amatniecisks. Portretisti parasti aprobežojās ar portretējamās personas izskata indiferentu fiksāciju (”Arbeiten der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 6.,7. burtnīca, 1849; 8. burtnīca, 1850). Analogs raksturs bija arī reālu dabasskatu un arhitektūras objektu attēlojumiem. Ilustratoru devums beletristikai (galvenokārt kalendāriem) bija diletantisks. Jelgavas litogrāfs Dāvids Šāberts (''David Schabert'') publicēja četrdaļīgu Kurzemes muižniecības ģerboņu apkopojumu ”Vollstaendiges Wapenbuch des Kurlaendischen Adels” (1840-1846; 2. izdevums – 1856). Litogrāfija deva iespēju lēti pavairot liela izmēra kartes, plānus un tehniskus zīmējumus (”Die Abtragung der Festungswerke Riga’s und die damit verbundenen Communalbauten”, 1864). Vācu grāmatās bija maz kokgrebumā darinātu ilustrāciju. G. A. Reiers 1851. gadā iespieda N. A. Poļevoja (''Н. А. Полевой'') ”Suvorova vēsturi” (N. A. Polewoi ”Geschichte des Fürsten Italiiski Grafen Suworoff-Rimnikski”), kurai no šī apcerējuma krievu izdevuma (1843) aizguva 95 kokgrebumus un tērauda gravīru (Suvorova portretu). Kokgrebumi pēc Tarasa Ševčenko (''Тарас Шевченко''), Aleksandra Kocebū (''Aлександр Коцебу''), Rudolfa Žukovska (''Рудольф Жуковский'') un dažu citu mākslinieku zīmējumiem bija darināti Francijā. Grāmatā ievietotā tērauda gravīra (pēc T. Ševčenko (?) zīmējuma) ir viens no senākajiem šīs iespiedgrafikas piemēriem vietējos izdevumos. Izdevējs V. F. Hekers gadagrāmatu ”Rigascher Almanach”, sākot ar pirmo laidienu 1858. gadam, regulāri papildināja ar vairākām Vācijā pasūtinātām, parasti pēc fotogrāfijām grebtām, tērauda gravīrām: prominentu cilvēku portretiem un dokumentējošiem Rīgas skatiem. Sakarā ar almanaha 15 gadu jubileju tika izdots iepriekš publicētu 25 gravīru komplekts ar komentāriem (N. Asmuss ”Album von Riga”, 1871). 1866. un 1867. gadā Vilhelms Zīgfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') trīs sējumos ar kopējo nosaukumu ”Album baltischer Ansichten” apkopoja tērauda gravīras, kas bija darinātas pēc viņa zīmētajām Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas kultūrvēsturiskajām ainavām (pārsvarā pilsētu un muižu panorāmām). Sākot ar 1857. gadu, tirgū tika laistas atsevišķas minētās ainavu sērijas lapas. Reizēm ielīmju veidā par ilustrācijām izmantoja fotokopijas (G. Manteuffel ”Polnisch-Livland”, 1869; divas fotogrāfijas). Krāsainos attēlus tiražēja litogrāfiski. Fotomehāniskā reproducēšana Latvijas vācu grāmatu ražošanā strauju un stabilu izplatību ieguva 1880. gados. Labas kvalitātes reprodukcijas ieguva ar fototipijas metodi (”Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung”, 1883; 10 ielīmes – fototipijas). Plašam lasītāju lokam adresēto vācu un latviešu grāmatu ārējā apdare lielā mērā bija analoga. Vācu grāmatas daudz biežāk tika iesietas pusādas vākos. Grezniem iesējumiem izmantoja ādu. Dižciltīgas personas uz savu grāmatu vākiem reizēm pasūtīja iespiest superekslibrus ģerboņu veidā. Historisma laikam tipisku apdari ieguva V. Z. Stafenhāgena Baltijas skatu albumu vāki. Tie bija pārvilkti ar granitolu un dekorēti ar dziļi reljefu bezkrāsas kongrevspiedumu, ko papildināja uzraksts, guberņas ģerbonis un divu simbolisku cilvēku figūru attēli zelta spiedumā. Iesējums tapa starptautiskas sadarbības rezultātā. Kā liecina uzraksti uz vāka, iespiedformas gravējis L. Štrāse (''L. Strasse'') Berlīnē, bet grāmatas iesējis N. Hubners (''N. Hubner'') Jelgavā. Apskatāmajā periodā Latvijā grāmatas krievu valodā izdeva maz. Tās pa lielākai daļai pārstāvēja lietišķa satura literatūru, tādēļ to grafiskais iekārtojums ar retiem izņēmumiem bija vienkāršs un mākslinieciski nenozīmīgs. Greznāku apdari guva galvenokārt reklāmas veida izdevumi (”Портовый городъ Рига”, 1870). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= #Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga : Liesma, 1977 #Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti''. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga: Liesma, 1980. 143.-157. lpp. #Labrence, L. ''Jelgavas grāmata''. Rīga: Zinātne, 1984 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga: Zinātne, 1984 #Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu māksla. No: ''Grāmata latviešu sabiedrībā 1856-1870''. Rīga : Avots, 1987. 53.-71. lpp. #Kuple, Z. Romantisms un latviešu bērnu grāmatu grafika. No: ''Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā''. Rīga : AGB, 1998. 106.-113. lpp. #Milevski, R., Villerušs, V. Reading the Bible, Preserving the Precious Text: Latvian Peasant Metal-Clad Bindings. No: ''Library History.Vol. 24, No. 2''. 2008, pp. 128-142 =Attēlu saraksts= # K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe # ”Grōmota lyugšanu”, 1845. Atvērums ar politipāžu # ”Bībele”, 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem # ”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862) # K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums # H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju # ”Ubags un viņa audzēkne”, 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem # ”Jelgavas bilžu lapa” (1863) ar litografētiem attēliem # P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons # ”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra # E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra # Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija. # ”Jauni dunduri”, 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu # ”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?) # Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija # Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884. Karikatūra. Mākslinieks M. Bušs; kokgrebums # Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888. Vāks # A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858. Ādas vāks ar superekslibri # W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu # ”Rigaer Kalender”, 1884. Ilustrācija; litogrāfija # ”Портовый городъ Рига”, 1870. Vāks; litogrāfija __NOEDITSECTION__ 0 2466 3395 2009-07-10T16:41:45Z Admins 4 Jauna lapa: [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.]] [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Hu… wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.]] [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. 1848]] Latvijas 1840. – 1890. gadu dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo un specifisko formveides stilistiku. =Tēlotāja māksla= Šī laika tēlotājas mākslas darbos nav atrodama izteikti nosacīta un, jo vairāk, dekoratīva formālā stilistika, ko izskaidro 19. gs. mākslas vispārējā attīstības tendence – tēlojuma iespējams tuvinājums detalizēti fiksētai vizuālai realitātei. Šīs tendences tehnoloģiskais iznākums bija fotoattēlu iegūšana un producēšana. Tai pašā laikā tradicionālo mediju mākslās saglabājās prasība veidot tematiski, sižetiski un mērķtiecīgi vēstoši organizētus darbus, kā arī saglabāt agrākās formveides tradīcijas, kas kopumā izpaudās noteiktā mākslas darbu formālās organizācijas tipoloģijā. Šī perioda mākslas darbu kompozīcijām piemīt vairāk vai mazāk izteikta līdzsvarotība un tēloto pamatobjektu centrējums. Tēlotā telpa būvēta saskaņā ar centrālās perspektīvas likumiem, divdimensiju darbos iedomājamās vertikālās un horizontālās formāta asis dala to aptuveni uz pusēm. Visskaidrāk tradicionālā, ”klasiskā” kompozīcijas struktūra saskatāma figurālās interjera ainās, kad telpa veidojas kā ”kastītes” vai teātra skatuves telpa, uz kuras horizontālās plaknes risinās sižetiskā darbība, bet interjera uzbūvi nosaka vertikāles un horizontāles. Portretā galvenā kompozicionālā nozīme ir centrējuma principam, jo individualizēts cilvēka tēls tika uzskatīts par neapšaubāmi svarīgāko gleznas vai grafikas sastāvdaļu. Ainavās arī mākslinieka uzmanības fokusā ir kompozīcijas vidusdaļa, kurā izceļas par svarīgāko uzskatītais atsevišķais motīvs vai atklājas plaša tāle. Ainavās visskaidrāk parādās tipiskais telpas panorāmiskums, kam piemīt tradicionālā tendence kompozīcijā iespējami pilnīgi un plaši ietvert kādu izvēlēto vai sacerēto motīvu kopumu. Periodam tipiskais detalizētais naturālisms savienojas ar vēl paliekošo tendenci saglabāt atsevišķas priekšmetiskās formas plastisko pašvērtību un to vienmērīgi izmodelēt. Visskaidrāk šīs kvalitātes uzrāda tēlniecība. Glezniecībā priekšmetisko formu plastiskā noslēgtība un lokālo krāstoņu attiecības vairāk pakļautas vienojošai gaismēnai, kas citkārt iegūst neobarokālu kontrastainību. Grafikā apjomīgi modelēto formu robežas ir bieži lineāras. Daudzveidīgas faktūras (mākslinieciski veidotas virsmas) nozīme mākslas darba formālajā struktūrā šai periodā ir niecīga, tā ir lietišķi pakļauta naturālistiski traktētam tēlojumam. Tēlniecībā un glezniecībā virsmas reljefs ir vienmērīgs, apjomi un plaknes visbiežāk ir gludas. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Gan tradicionālo, gan moderno funkciju celtnēs historisma paveidu (un to savienojumu) formas variējās atkarībā no to saistības ar celtnes funkciju un attiecīgo vēsturisko vai reģionālo un lokālo tradīciju (neogotika - protestantu, ”krievu - bizantiešu” stils pareizticīgo baznīcām, klasiskā ordera historisms ”laicīgo” izglītības, kultūras, finanšu funkciju ēkām). Tomēr historisma formu izvēli ietekmēja arī pasūtītāju vēlmes un statusa vajadzības, arhitektu individuālās noslieces, pat stilistiskās modes (kā to labi rāda secīgā neostilu maiņa muižnieku piļu arhitektūrā). Kapitālisma un industriālā laikmeta moderno funkciju ēkās (stacijas, rūpnīcas, daudzstāvu īres nami pilsētās) historisma dekora pamatojums bija nenoteiktāks un bieži formālāks. Neskatoties uz neostilu kompozicionālo un dekora motīvu daudzveidību, historisma celtnēm piemīt zināma formveides vienotība: telpisko būvapjomu un fasāžu kompozīciju iespējami regulāra organizācija, viendabīgu elementu kārtojumi un rindojumi, dekoru pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam, kā arī to motīvu vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Augošo pilsētu plānojums (ielu tīkla regulārisms) un būvnoteikumi bija lielā mērā praktisku vajadzību virzīti, bet ieguva formveides faktora spēku. Blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās ”brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parku zonā Rīgā, muižu, lauku māju izveidē. Novirzes no taisno līniju regulārisma saskaņā ar ainavisko parku tradīciju parādījās pilsētu apzaļoto zonu plānojumos (Rīgas kanālmala) un saglabājas muižu parkos un dārzos. Sava un būtiska loma formveidē bija celtniecības pamatmateriālu – ķieģeļa un koka - estetizācijai noteikta tipa ēku celtniecībā. Raksturojot formveides aspektā tālaika lietišķo mākslu, kas līdz šim, izņemot atsevišķas nozares, nav pietiekami pētīta, iespējams pieņemt, ka lauku amatnieku, it īpaši mājamatnieku, darinājumos saglabājās iepriekšējo periodu noturīgās tradīcijas (piemēram, lauku audēju funkcionāli nosacītās tekstila izstrādājumu formās, audumu ģeometriski strukturālajā rakstā, linu un vilnas materiālu pielietojumā, dabisko krāsvielu toņu salikumos). Pilsētu amatnieku un rūpnieciskā produkcija (mēbeles, metālizstrādājumi, it īpaši no dārgmetāliem, porcelāna un fajansa trauki) bija atkarīgi no laikmetam tipiskās historisma stilistikas. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. ''Latvijas māksla: 1800 – 1914''. 2. sēj. Stokholma : Daugava, 1980 # Alsupe, A. ''Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā''. Rīga : Zinātne, 1982 # Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 # Konstants, Z., ''Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga : Zinātne, 1984 # ''Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940''. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 # Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 # Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1988 # Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916''. Rīga : Zinātne, 1996 # Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996 # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998 # Zilgalvis, J. ''Neogotika Latvijas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 2005 =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM. Foto: I. Lūsis # Artemijs Gruzdins. [[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets]]. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM # Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina]]. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Jūlijs Feders. [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]]. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848 # Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869. Foto: A. Holms # Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. Foto: E. Kļaviņš # Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. # Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. RVKM __NOEDITSECTION__ 0 2467 3396 2009-07-10T16:53:58Z Admins 4 Jauna lapa: =Vispārējs raksturojums= 1840. – 1890. g. grafika Latvijas teritorijā bija izplatīts vizuālās mākslas veids, lai arī tās lielākā daļa bija pragmatiski orientēta amatniecis… wikitext text/x-wiki =Vispārējs raksturojums= 1840. – 1890. g. grafika Latvijas teritorijā bija izplatīts vizuālās mākslas veids, lai arī tās lielākā daļa bija pragmatiski orientēta amatnieciska iespiedgrafika (atsevišķas lapas, grāmatu un preses grafika). Vietējie grafikas darbu pasūtītāji - privātpersonas, grāmatu izdevēji - turpināja izmantot ārvalstu grafikas darbnīcu pakalpojumus. Perioda pirmajās dekādēs lielāko daļu kokgrebuma iespiedformu un politipāžu iepirka ārzemēs (sk. [[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|grāmatu māksla]]). Tālaika ierindas grafiķi visbiežāk bija nodarbināti gan ar citu mākslinieku darbu, gan vēlāk - fotogrāfiju reproducēšanu. Iepriekšējā periodā praktizēto dobspiedumu (metālgravīras) tagad arvien vairāk nomainīja kokgrebums un litogrāfija. Šīs tehnikas bija vairāk piemērotas gan operatīvam ikdienas darbam, gan vienkāršoja un palētināja ilustrēšanas poligrāfiskos procesus, gan nepieciešamības gadījumos ļāva veiksmīgāk sasniegt laikmeta mākslai vispārtipisko naturālismu. Manuālie zīmējumi, visbiežāk ar grafīta zīmuli uz papīra, bija kā studijas un skices, tā arī patstāvīgu un radošu darbu tehnika. Tematiski grafika bieži bija orientēta uz politiski un sabiedriski svarīgu personu portretēšanu, aktuālu notikumu vizuālu hroniku presē, ainavām ar vēsturiski vai aktuāli svarīgiem motīviem, reliģiskajiem tekstiem, literāro darbu un folkloras sižetu ilustrēšanu. Noturīga bīdermeieriski romantiska tēlainība un attiecīga idealizācija pastāvēja līdzās objektivizēti informatīvai un dokumentējošai dažādu parādību fiksācijai; sāka izplatīties karikatūras. Detalizēti naturālistisku tēlojumu ierobežoja tradicionālā lineārās formas nosacītība, amatnieciski primitīvie atveidu vienkāršojumi. Izdevumu ornamentālajā noformējumā noteicošā loma bija historisma estētikai. Atsevišķu akadēmiski izglītotu mākslinieku zīmējumi saskaņā ar tālaika valdošajiem kritērijiem sasniedza augstu perfekcijas pakāpi. =Sasniegumi portreta un ainavu žanrā un akadēmiskā meistarība perioda pirmajās dekādēs= Perioda sākumā turpinājās iepriekšējos gadu desmitos izveidojušos vietējo litogrāfijas darbnīcu aktivitāte. Rīgā dibinātā Karla Ferdinanda Deiča (''Karl Ferdinand Deutsch'') darbnīca, kur tika producēti tehniski labi izpildīti portreti (Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un tika notikuši mēģinājumi ieviest krāsu lielāka izmēra litogrāfijās (Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama un Rīgas pareizticīgo bīskapa Filareta attēli, abi 1840. gadi, LNVM). Citas Rīgas litogrāfiju darbnīcas - braunšveigieša Heinriha Augusta Teodora Mīes (''Heinrich August Theodor Műhe'')- produkciju pārstāv korekti izmodelētais Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Vendta portrets (1841, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) pēc Gustava Daniela Budkovska (''Gustav Daniel Budkowsky'') zīmējuma vai primitivizētais, bet izteiksmīgais Kristapa Kaktiņa, sprediķu krājuma autora, atveids (1843). Jelgavā Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā litografēti ražīgā Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') portreti, kuros lineāri plastiskā forma kā tēlojuma un harmonizācijas līdzeklis savienojās ar izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju (ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets, 1848, RVKM). Ainavu žanrā ievērojamākais sasniegums bija Jelgavā rezidējošā baltvācu tēlnieka un grafiķa Vilhelma Zigfrīda Stafenhāgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) zīmēto Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas skatu sērija, kuru viņš uzsāka 1850. gados un kas tika pavairota tērauda gravējuma tehnikā; 1866. un 1867. gadā tā tika izdota kā grezns triju sējumu albums. Topogrāfiska pilsētu, muižu un drupu vizualizācija te savienojās ar tradicionālo klasiskās, sakārtotās panorāmas estētiku un mēreni paustu romantiskās brīvās dabas jūsmu. Šai posmā Latvijas kokgrebuma augstāko tehniskās meistarības līmeni demonstrēja Sanktpēterburgā rezidējošais Augusts Daugulis, 1857. gadā Rembranta (''Rembrandt'') ”Veca ebreja portreta” reprodukcijā (LNMM) virtuozi tumšā tonalitātē imitējot slavenā holandieša gaismēnu. Savukārt manuālā zīmējuma augstāko akadēmisko prasmi 1850. gados Sanktpēterburgā bija apguvis Kārlis Hūns, kas to lika lietā vēlāk daudzos darbos - kompozīciju un atsevišķu motīvu skicēs, portretos, ainavās, etnogrāfiska rakstura grafikā. =Tehnoloģisko inovāciju iespaids un ”jaunlatviskās grafikas” uzplaukums 1870. – 1880. gados= Latvijas grafikas tālāko attīstību arvien vairāk ietekmēja tehnoloģiskie jaunievedumi (fotogrāfijas izplatība, pāreja uz rūpnieciski ražotu papīru, fotomehāniska reproducēšana perioda beigās) un kapitālisma radītie grafikas patērēšanas apstākļi (grāmatu tipogrāfisko papīra vāku lietojums, grafika periodikā un afišās kā reklāmas materiāls). Tehniskās iespējas ļāva arvien vairāk ražot ilustrētus preses un grāmatu izdevumus. Izplatījās krāsainā litogrāfija, perioda beigās uz vietas (E.Zīslaka (''E. Sieslack'') spiestuvē Jelgavā) bija iespējams darināt hromolitogrāfijas, kas agrāk parasti tika importētas. Lokālās specifikas iezīme bija arī perioda beigās 1870. – 1880. gados izvērsusies kokgrebēju (Kārlis Kronvalds, igaunis Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''), Mārtiņš Bušs) aktivitāte. Saturiski būtiska bija ar jaunlatviešu kustību saistītā grafika. A. Daugulis piedalījās ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta ”Pēterburgas Avīzes” (1862 - 1865) izdošanā, darinot tam titulzīmējumu un daudzas ilustrācijas, kā arī karikatūras humoristiskajā pielikumā ”Dzirkstele”(vēlāk ”Zobugals”). Ata Kronvalda - viena no jaunlatviešu kustības līderiem - brālis Kārlis Kronvalds popularizēja kustības vadītāju (A.Spāģa, K.Valdemāra, A.Kronvalda, Baumaņu Kārļa) portretus, fiksēja savā litogrāfijā vēsturisko 1873. g. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norisi. Komponists Baumaņu Kārlis ne tikai sacerēja dziesmu”Dievs, svētī Latviju!”, kas vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas himnu, bet arī, kā tiek uzskatīts, darinājis litogrāfijā teiksmaino kompozīciju ar vaideloti dziesmu krājumā ”Līgo”(1874), kas ievadīja latviešu nacionālromantisko tematiku grafikā. Dauguļa karikatūru tradīciju savos naivistiskos kokgrebumos turpināja M. Bušs. No minēto kokgrebēju amatnieciskās grafikas krasi atšķiras perioda pašās beigās Artura Baumaņa akadēmiski veiklie vēsturisko kompozīciju lineārie zīmējumi un reālistiskie sadzīviskā tipāža skicējumi. Reālistiska tendence tēlu un sižetu interpretācijā dominē cita Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas audzēkņa - Ādama Alkšņa - 1880. gadu otrās puses batālo, tai skaitā, senlatviešu vēsturei veltīto ainu zīmējumos. Alkšņa grafika ap 1890. gadu ievada jau nākamo gadsimtu mijas periodu Latvijas mākslā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga : Verlag von A. Grosset, 1902 # Peņģerots, V. ''Grafika. Baltijas valstis. Latvija''. No: Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga : Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469., 542.–558. lpp. # Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga: Liesma, 1977 # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII)''. Rīga : Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. # Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga : Liesma, 1980. 143.-157. lpp. # Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga : Zinātne, 1984 # Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. =Attēlu saraksts= # Deiča K. darbnīca. Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, LNMM # Deiča K. darbnīca. Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets. Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi. Papīrs, krāsaina litogrāfija, 53,8 x 40,5. LNMM # Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets. Papīrs, litogrāfija, 35,6x27,2. RVKM # Mīes H. darbnīca. Kristapa Kaktiņa portrets. Litogrāfija. Frontispiss K. Kaktiņa sprediķu krājumā ”Svētas patiesības liecinieks” 1843 # Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848. Papīrs, litogrāfija, 43 x 32,2 (lapa), 29 x 24 (attēls). RVKM # Stafenhāgens V. Z. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 # Daugulis A. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. LNMM # Hūns K. Modelis. 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2. LNMM # Hūns K. Vidzemes mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 20,9 x 43,2. LNMM # Daugulis A. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ”Zobugals”. Titulzīmējums. 1862. Kokgrebums # Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Papīrs, litogrāfija. RVKM # Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija # Baumanis A. Krogā. 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM # Alksnis Ā. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27. LNMM __NOEDITSECTION__ 6 2468 3397 2009-07-10T16:58:05Z Admins 4 Georgs Rūdolfs Kārings. Kristus pie krusta. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Georgs Rūdolfs Kārings. Kristus pie krusta. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš 0 2469 3399 2009-07-16T14:55:28Z Admins 4 Jauna lapa: Apskatāmajā periodā Latvijā nostiprinājās kapitālisma apstākļiem tipisks mākslas tirgus, kuru galvenokārt veidoja mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. … wikitext text/x-wiki Apskatāmajā periodā Latvijā nostiprinājās kapitālisma apstākļiem tipisks mākslas tirgus, kuru galvenokārt veidoja mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Pietiekami liela loma bija arī dažādu vietējo oficiālo, konfesionālo un korporatīvo organizāciju pasūtījumiem un pirkumiem. Mākslas darbu patēriņu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un zināmā mērā - politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]). =Vizuālās mākslas patēriņa ierobežotība un nevienmērība= 19. gadsimta mākslas tirgus vēl nav pietiekami pētīts, tāpēc pašreiz iespējami tikai nedaudzi vispārinājumi, kas izriet no citu tēmu un monogrāfiskiem pētījumiem, kā arī no fragmentāriem arhīvu datiem. Laikabiedri, vizuālo mākslu cienītāji, atzina lokālās mākslas dzīves un līdz ar to mākslas tirgus ierobežotību. Perioda sākumā (1841. g.) par to vēstīja ”Rigasche Stadtblätter” autors, publicists un garīdznieks Pēters Dāvids Vents (''Peter David Wendt'') retoriski nosauktajā rakstā ”Māksla Rīgā iet pēc maizes” žēlojoties, ka Rīgas gleznotāju darbi iegūluši viņu darbnīcās kā neejoša prece. Vēlāk situācijas labs pārzinātājs, mākslas vēsturnieks un arhitekts Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') rakstīja par ”sabiedriskās mākslas kopšanas trūkumu”, par mākslas interešu koncentrēšanos tikai izglītoto ļaužu lokā, kam par iemeslu bijis to sociālais stāvoklis (”kāršu asais sadalījums”). Patiešām Latvijā šai laikā nebija noturīgu un ilgstošu vizuālās mākslas veidu patēriņa tradīciju plašākās sabiedrības aprindās, kam, savukārt, izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā vēsturē (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]), kuras apstākļi 19. gadsimtā nebija labvēlīgi spēcīgas mākslas patronāžas attīstībai; te nebija vairs Kurzemes hercogistes galma, nebija augstākā līmeņa mākslas skolu, izstāžu dzīve veidojās tikai pakāpeniski (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]). Daudzveidīgas un estētiski pašvērtīgas vizuālās mākslas (t.s. augstās vai daiļās mākslas) patērētāju slānis bija salīdzinoši šaurs. Tā bija kultivētā muižniecība, kuras pilīs uzkrājās gleznas, grafikas un skulptūras un kurai bija iespējas pirkt un pasūtīt arī laikabiedru mākslu. Senās fotogrāfijās redzam ar mākslas darbiem pārpildītus piļu interjerus. Mākslu bija iespējams krāt arī atsevišķiem pilsētas birģeru patriciāta mākslas mīļotājiem. Rīgas ievērojamākie kolekcionāri Frīdrihs Vilhelms Brederlo (''Friedrich Wilhelm Brederlo'') un Reinholds Filips Šillings (''Reinhold Philipp Schilling'') iegādājās ne tikai vecmeistaru vai Rietumu skolu laikabiedru darbus, bet arī Rīgā rezidējošu Baltijas mākslinieku darinājumus. Tomēr augošais kapitālisms mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas; palielinājās buržuāzijas īpatsvars. Sāka veidoties vidusšķira kā plašākas potenciālo mākslas darbu pircēju aprindas. Laukos turīgo zemnieku sadzīvei pakāpeniski uzlabojoties, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Sava loma lauku un provinces vidē bija vēl pieprasījumam pēc pašdarinātiem lietišķās mākslas priekšmetiem, bet to patēriņš mazinājās, jo laucinieki arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Patērētāju slāņa paplašināšanos veicināja arī tehnoloģiski jaunievedumi, kas palētināja artefaktu vai, precīzāk, vizuālās kultūras priekšmetu ražošanu (litogrāfijas, fotogrāfijas izplatība, rūpnieciski ražoti interjeru dekora elementi). Strauji augošā industrializētā kapitālisma pragmatika, Latvijas politiskās pakļautības, sociālo un nacionālo pretišķību apstākļi nosacīja mākslas veidu un žanru patēriņa nevienmērību (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_veidi|mākslas veidi]], [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]): stājmākslu jomā vislielākais pieprasījums bija pēc gleznotā, grafiskā un fotogrāfiskā portreta ar tā indivīdu dokumentējošām un reprezentējošām funkcijām, figurālo kompozīciju nozarēs – daudz retāki, bet salīdzinoši regulāri bija altārgleznu pasūtījumi baznīcām. =Tēlotājas mākslas cenas un tēlojošo mākslinieku materiālais stāvoklis= Visā pilnībā gūt priekšstatu par mākslinieku darba atlīdzību pašreiz nav iespējams speciālo pētījumu trūkuma dēļ, tāpēc jāapmierinās ar atsevišķiem datiem. Jārēķinās arī ar grūti izsekojamām cenu un algu izmaiņām perioda gaitā. Latvijā (Jelgavā) rezidējošais, akadēmiski izglītotais un ražīgais mākslinieks Jūliuss Dērings, kas pedantiski fiksējis savus ienākumus, var pārstāvēt kaut kādā mērā vietējos augstākā līmeņa stājmākslas ražotājus šai ziņā. Par viņa eļļas krāsās gleznotiem portretiem maksa bija ne zemāka par 50 rubļiem, 1848 g. darinātais brāļu Groševsku dubultportrets (figūras līdz ceļiem) izmaksāja 150 rubļu. Par portretiem akvareļa tehnikā (detalizēti, rūpīgi izpildītiem) Dērings saņēma 20 – 30 rubļus, par zīmētiem portretiem, ar kuriem viņš sāka Kurzemē savu karjeru, 8 rubļi par katru. Jānis Staņislavs Roze, kas Sanktpēterburgā bija ieguvis akadēmiķa titulu, gleznoja galma ministrus un pat lielkņazu Aleksandru, bet vēlāk daudzus Rīgas birģerus, apgalvojis kādam laikabiedram, ka par pilnfigūras portretu saņemot 2000, bet par krūšu portretiem- 1000 – 1500 rubļus. To varētu kritiski uztvert kā nepārbaudāmu bramanīgā mākslinieka lielīšanos, bet katrā ziņā viņa ienākumi Rīgā bija pietiekoši, lai Rīgas centrā 1874. g. celtu lielu namu ar viesnīcu. Mākslinieks ar vēl augstāku un daudz stabilāku reputāciju impērijas galvaspilsētā – Kārlis Hūns 1870. g. par gleznu ”Itāliete”, kuru gatavojās iegādāties valdošā nama locekļi, kas pārzināja Akadēmiju, prasīja 1000 sudraba rubļu, un, nav šaubu, ka tos arī saņēma. 1871. g. par zīmējumu albumu akadēmijas bibliotēkai viņš saņēma 2000 rubļu (kuri gan tika izmaksāti četru gadu laikā). Nelielo sadzīves žanru ”Iekritis” (1875) viņš pārdeva kolekcionāra Pāvila Tretjakova (''Павел Третьяков'') brālim, arī kolekcionāram, Sergejam Tretjakovam (''Сергей Третьяков'') par 2000 rubļiem. Daudz kas bija atkarīgs, kā var spriest, no pircēja statusa un pirkšanas apstākļiem. Londonas izstādē ar medaļu apbalvoto Jūlija Federa ainavu ”Mežs pēc vētras (Viesulis)” (1872) esot nopircis kāds persiešu šeihs par 545 rubļiem. Salīdzinājumam: Rīgā ”Mākslas biedrības”(''Kunstrverein'') sarīkotajā 1871.g. izstādē piecas eļļas gleznas tika pārdotas kopumā par 550 rubļiem, tātad vidēji katra par 110 rubļiem. Mākslinieku pieprasītās cenas par dažādu žanru gleznām šai izstādē, spriežot pēc kataloga, variējās no 50 līdz 400 rubļiem. Dagerotipijas un fotogrāfijas strauja izplatība dramatiski ietekmēja portretistu, it īpaši ierindas, darbību. Cenu starpība bija liela. Jau 1844. g. Rīgā kāds iebraucējs no Parīzes producēja dagerotipus par pieciem rubļiem gabalā. Litogrāfijas šai laikā (1840. gados) gan bija gan vēl lētākas (viens līdz četri sudraba rubļi, atkarībā no papīra). Vietējie portretisti (Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund'')) sāka gleznot pēc fotogrāfijām un vēlāk, kad fotokopijas kļuva lielākas, tās pat izkrāsot. Šāda produkcija pašsaprotami palētinājās, salīdzinot ar manuāli darinātiem indivīdu atveidiem. Tā, piemēram, Roze par veselu reprezentatīvu Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupu (ne agrāk par 1878), kas bija darināta pēc fotogrāfijām, saņēma tikai 100 rubļu. Dērings 1883. g. par apgleznotu lielu fotoportretu saņēma tikai 10 rubļu. Mākslinieki piepelnījās ar pasniedzēja darbu, vadot privātstundas vai strādājot par zīmēšanas skolotājiem skolās vai arī meklējot vēl kādu citu iztikas avotu. Par fotogrāfiem kļuva litogrāfs E. D. Šāberts (E. D. Schabert), gleznotāji H. Kīperts (E Kiepert.), Eduards Ehtlers (''Eduard Echtler''), Johans Madauss (''Johann Maddaus''), Kārlis Zēbode (''Karl Seebode''), uz laiku arī Jūlijs Feders. Minētais Dērings pasniedza pastāvīgi privātstundas un stundas Jelgavas ģimnāzijā, kas, kā pats atzina, kavēja radošo darbu. Zināms atspaids viņam bija arī atlīdzība par Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā veiktajiem bibliotekāra un rakstveža pienākumiem (180 rubļu gadā no 1871.g.). Pasniedzēju algas, protams, bija dažādas. 1840. gadā Oto Bērtiņš Rīgas krievu apriņķa skolā kā ārštata zīmēšanas skolotājs saņēma 85 rubļus 80 kapeikas gadā. Hūnam, kad viņš kļuva par profesoru Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā 1871. g., tika noteikta alga 800 sudraba rubļu gadā. Rīgas Politehniskā institūta zīmēšanas pasniedzējs Džons Klarks (''John Clark'') saņēma vēl vairāk (1862. g. viņam noteikta alga 1000 sudraba rubļu gadā, 1866. g. 1500 rubļu, 1871. g. – 2000 rubļu). Kopumā iespējams secināt, ka akadēmiski izglītotie mākslinieki, kas saņēma pasūtījumus un pildīja pedagoga pienākumus, piederēja pie salīdzinoši pārtikušām aprindām. Piemēram, Dēringa gada ienākumi 1856. g. bija 1255 rubļi, kamēr vēsturnieku aprēķinātie vidējie Kurzemes un Vidzemes laikstrādnieku gada ienākumi 1860. gados bija aptuveni 90 – 105 rubļu. =Labvēlīgā konjunktūra arhitektu darbībai= Atšķirībā no vizuālās tēlotājas mākslas, kapitālisma saimniecības un industrializācijas laikmetā arhitektu darbības konjunktūra bija labāka, jo šai laikā Latvijā strauji auga pilsētas. Sākās masveida īres namu celtniecība, bez tam cēla komerciālu, kultūras un administratīvu funkciju ēkas, rūpnīcas, dažādu konfesiju baznīcas. Lauku rajonos notika vērienīga aristokrātijas muižu celtniecība. Pēc arhitektūras vēsturnieka J. Krastiņa aprēķiniem, piemēram, Rīgā 1880. gados katru gadu uzcēla 40 – 80 koka un 20 – 30 mūra ēkas (mūra ēku skaits pilsētas centrā arvien pieauga). Pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa projektiem Rīgā bija uzceltas vairāk kā 150 ēkas, pēc Kārļa Felsko (''Karl Felsko'') projektiem – vairāk kā 120 daudzstāvu mūra ēkas (daļa gan attiecas uz nākamo periodu). Labvēlīgā konjunktūra izskaidro vietējās arhitektu augstskolas izveidi (Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados izglītību ieguva daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā) (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]], [[1840_–_1890._g._Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Praktizējošu arhitektu vidējie ienākumi nav zināmi, tomēr tiem, kas saņēma nozīmīgus vai regulārus pasūtījumus, ienākumi nevarēja būt mazi. Ir zināms, ka arhitekts Haralds fon Bose (''Harald von Bosse'') par Rīgas Biržas projektu un celtniecības virsvadību saņēma 8000 sudraba rubļu honorāru (kas tātad desmitkārtīgi pārsniedza cara ģimenes iecienītā gleznotāja Hūna profesora gada algu). Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') par Melngalvju nama pārbūves projektu un būvdarbu vadīšanu 1850. gadu beigās saņēma 500 sudrabu rubļu un kā dāvanu zelta tabakdozi ar melngalvju ģerboni 158 sudrabu rubļu vērtībā, par Sadovņikova patversmes celtniecību un iekārtošanu laikā no 1873. gada līdz 1877. gadam 5000 rubļu, viņa kā pilsētas arhitekta gada alga bija 800 sudraba rubļu, no 1879. gada saņemtā pensija – 1200. rubļu gadā. Arhitekti varēja paši kļūt par īres namu īpašniekiem, kā to rāda Robertam Augustam Pflūgam (''Robert August Pflug'') piederošais lielais īres nams Rīgā, Raiņa bulvārī 1. Ir jāpieņem, ka arhitekti, kuriem bija pasūtījumi, piederēja tālaika bagātajai pilsonībai. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # Siliņš, J. Piezīmes par mākslu un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. ''Senatne un māksla''. Nr. 3, 1937. 109. – 149. lpp. # Šmite, E. ''Jūliuss Dērings. Roberts Švēde. Divi izcili 19. gadsimta portretisti Baltijā''. Manuskripts, 2008 =Attēlu saraksts= # Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sākuma foto # Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā Reinholds Filips Šillings (1819 – 1888). Fotoportreta reprodukcija: ''Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau''. Nr. 3, 1907. S. 113 # 150 rubļu vērtais J. Dēringa brāļu Groševsku dubultportrets. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe''). Foto: I. Lūsis # Mākslas darbu kolekcionārs Sergejs Tretjakovs, K. Hūna darba ”Iekritis” pircējs. 1880. gadu fotoportrets # Par 2000 rubļiem S. Tretjakova nopirktais Hūna darbs ”Iekritis”. 1875. Audekls, eļļa, 52 x 67. Pašreiz Valsts Tretjakova galerijā Maskavā # Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1. Bijušais arhitekta īpašums. 1877. Foto: E. Kļaviņš 6 2470 3401 2009-07-16T15:17:30Z Admins 4 Dērings J. Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe''). Foto: I. Lūsis wikitext text/x-wiki Dērings J. Brāļu Groševsku dubultportrets. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe''). Foto: I. Lūsis 6 2471 3402 2009-07-16T15:20:29Z Admins 4 Hūns. Iekritis. 1875. Audekls, eļļa, 52 x 67. Pašreiz Valsts Tretjakova galerijā Maskavā wikitext text/x-wiki Hūns. Iekritis. 1875. Audekls, eļļa, 52 x 67. Pašreiz Valsts Tretjakova galerijā Maskavā 6 2472 3403 2009-07-16T15:21:39Z Admins 4 Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sākuma foto wikitext text/x-wiki Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sākuma foto 6 2473 3404 2009-07-16T15:22:28Z Admins 4 Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1. Bijušais arhitekta īpašums. 1877. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1. Bijušais arhitekta īpašums. 1877. Foto: E. Kļaviņš 6 2474 3405 2009-07-16T15:23:38Z Admins 4 Sergejs Tretjakovs. Mākslas darbu kolekcionārs. 1880. gadu fotoportrets wikitext text/x-wiki Sergejs Tretjakovs. Mākslas darbu kolekcionārs. 1880. gadu fotoportrets 6 2475 3406 2009-07-16T15:26:15Z Admins 4 Reinholds Filips Šillings (1819 – 1888). Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā. Fotoportreta reprodukcija: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. Nr. 3, 1907. S. 113 wikitext text/x-wiki Reinholds Filips Šillings (1819 – 1888). Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā. Fotoportreta reprodukcija: Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau. Nr. 3, 1907. S. 113 0 2469 3407 3399 2009-07-16T15:32:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Jaungulbenes_pils_interjers.jpg|thumb|Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers. 20. gs. sākuma foto]] [[image:Sillings-foto.jpg|thumb|Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā Reinholds Filips Šillings (1819 – 1888)]] [[image:Derings-Grosevsku_portrets.jpg|thumb|150 rubļu vērtais J. Dēringa brāļu Groševsku dubultportrets. 1848.]] [[image:Sergejs_Tretjakovs.jpg|thumb|Mākslas darbu kolekcionārs Sergejs Tretjakovs, K. Hūna darba ”Iekritis” pircējs. 1880. gadu fotoportrets]] [[image:Huns-Iekritis.jpg|thumb|Par 2000 rubļiem S. Tretjakova nopirktais Hūna darbs ”Iekritis”. 1875.]] [[image:Pflugs-Ires_nams-Raina_bulvaris-1.jpg|thumb|Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1. 1877.]] Apskatāmajā periodā Latvijā nostiprinājās kapitālisma apstākļiem tipisks mākslas tirgus, kuru galvenokārt veidoja mākslinieku un privāto mākslas patērētāju attiecības. Pietiekami liela loma bija arī dažādu vietējo oficiālo, konfesionālo un korporatīvo organizāciju pasūtījumiem un pirkumiem. Mākslas darbu patēriņu nosacīja lokālie ekonomiskie, sociālie un zināmā mērā - politiskās un nacionālās dzīves apstākļi (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]). =Vizuālās mākslas patēriņa ierobežotība un nevienmērība= 19. gadsimta mākslas tirgus vēl nav pietiekami pētīts, tāpēc pašreiz iespējami tikai nedaudzi vispārinājumi, kas izriet no citu tēmu un monogrāfiskiem pētījumiem, kā arī no fragmentāriem arhīvu datiem. Laikabiedri, vizuālo mākslu cienītāji, atzina lokālās mākslas dzīves un līdz ar to mākslas tirgus ierobežotību. Perioda sākumā (1841. g.) par to vēstīja ”Rigasche Stadtblätter” autors, publicists un garīdznieks Pēters Dāvids Vents (''Peter David Wendt'') retoriski nosauktajā rakstā ”Māksla Rīgā iet pēc maizes” žēlojoties, ka Rīgas gleznotāju darbi iegūluši viņu darbnīcās kā neejoša prece. Vēlāk situācijas labs pārzinātājs, mākslas vēsturnieks un arhitekts Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') rakstīja par ”sabiedriskās mākslas kopšanas trūkumu”, par mākslas interešu koncentrēšanos tikai izglītoto ļaužu lokā, kam par iemeslu bijis to sociālais stāvoklis (”kāršu asais sadalījums”). Patiešām Latvijā šai laikā nebija noturīgu un ilgstošu vizuālās mākslas veidu patēriņa tradīciju plašākās sabiedrības aprindās, kam, savukārt, izskaidrojums jāmeklē Latvijas politiskajā vēsturē (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]]), kuras apstākļi 19. gadsimtā nebija labvēlīgi spēcīgas mākslas patronāžas attīstībai; te nebija vairs Kurzemes hercogistes galma, nebija augstākā līmeņa mākslas skolu, izstāžu dzīve veidojās tikai pakāpeniski (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]). Daudzveidīgas un estētiski pašvērtīgas vizuālās mākslas (t.s. augstās vai daiļās mākslas) patērētāju slānis bija salīdzinoši šaurs. Tā bija kultivētā muižniecība, kuras pilīs uzkrājās gleznas, grafikas un skulptūras un kurai bija iespējas pirkt un pasūtīt arī laikabiedru mākslu. Senās fotogrāfijās redzam ar mākslas darbiem pārpildītus piļu interjerus. Mākslu bija iespējams krāt arī atsevišķiem pilsētas birģeru patriciāta mākslas mīļotājiem. Rīgas ievērojamākie kolekcionāri Frīdrihs Vilhelms Brederlo (''Friedrich Wilhelm Brederlo'') un Reinholds Filips Šillings (''Reinhold Philipp Schilling'') iegādājās ne tikai vecmeistaru vai Rietumu skolu laikabiedru darbus, bet arī Rīgā rezidējošu Baltijas mākslinieku darinājumus. Tomēr augošais kapitālisms mainīja arī Latvijas sabiedrības struktūru un attiecīgi mākslas patērētāju aprindas; palielinājās buržuāzijas īpatsvars. Sāka veidoties vidusšķira kā plašākas potenciālo mākslas darbu pircēju aprindas. Laukos turīgo zemnieku sadzīvei pakāpeniski uzlabojoties, atsevišķos gadījumos radās vajadzība arī pēc vizuālās kultūras paraugiem (gleznotiem vai fotogrāfiskiem portretiem). Sava loma lauku un provinces vidē bija vēl pieprasījumam pēc pašdarinātiem lietišķās mākslas priekšmetiem, bet to patēriņš mazinājās, jo laucinieki arvien vairāk izmantoja rūpnieciski ražotus apģērbus, traukus, mēbeles u.c. Patērētāju slāņa paplašināšanos veicināja arī tehnoloģiski jaunievedumi, kas palētināja artefaktu vai, precīzāk, vizuālās kultūras priekšmetu ražošanu (litogrāfijas, fotogrāfijas izplatība, rūpnieciski ražoti interjeru dekora elementi). Strauji augošā industrializētā kapitālisma pragmatika, Latvijas politiskās pakļautības, sociālo un nacionālo pretišķību apstākļi nosacīja mākslas veidu un žanru patēriņa nevienmērību (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_veidi|mākslas veidi]], [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]): stājmākslu jomā vislielākais pieprasījums bija pēc gleznotā, grafiskā un fotogrāfiskā portreta ar tā indivīdu dokumentējošām un reprezentējošām funkcijām, figurālo kompozīciju nozarēs – daudz retāki, bet salīdzinoši regulāri bija altārgleznu pasūtījumi baznīcām. =Tēlotājas mākslas cenas un tēlojošo mākslinieku materiālais stāvoklis= Visā pilnībā gūt priekšstatu par mākslinieku darba atlīdzību pašreiz nav iespējams speciālo pētījumu trūkuma dēļ, tāpēc jāapmierinās ar atsevišķiem datiem. Jārēķinās arī ar grūti izsekojamām cenu un algu izmaiņām perioda gaitā. Latvijā (Jelgavā) rezidējošais, akadēmiski izglītotais un ražīgais mākslinieks Jūliuss Dērings, kas pedantiski fiksējis savus ienākumus, var pārstāvēt kaut kādā mērā vietējos augstākā līmeņa stājmākslas ražotājus šai ziņā. Par viņa eļļas krāsās gleznotiem portretiem maksa bija ne zemāka par 50 rubļiem, 1848 g. darinātais brāļu Groševsku dubultportrets (figūras līdz ceļiem) izmaksāja 150 rubļu. Par portretiem akvareļa tehnikā (detalizēti, rūpīgi izpildītiem) Dērings saņēma 20 – 30 rubļus, par zīmētiem portretiem, ar kuriem viņš sāka Kurzemē savu karjeru, 8 rubļi par katru. Jānis Staņislavs Roze, kas Sanktpēterburgā bija ieguvis akadēmiķa titulu, gleznoja galma ministrus un pat lielkņazu Aleksandru, bet vēlāk daudzus Rīgas birģerus, apgalvojis kādam laikabiedram, ka par pilnfigūras portretu saņemot 2000, bet par krūšu portretiem- 1000 – 1500 rubļus. To varētu kritiski uztvert kā nepārbaudāmu bramanīgā mākslinieka lielīšanos, bet katrā ziņā viņa ienākumi Rīgā bija pietiekoši, lai Rīgas centrā 1874. g. celtu lielu namu ar viesnīcu. Mākslinieks ar vēl augstāku un daudz stabilāku reputāciju impērijas galvaspilsētā – Kārlis Hūns 1870. g. par gleznu ”Itāliete”, kuru gatavojās iegādāties valdošā nama locekļi, kas pārzināja Akadēmiju, prasīja 1000 sudraba rubļu, un, nav šaubu, ka tos arī saņēma. 1871. g. par zīmējumu albumu akadēmijas bibliotēkai viņš saņēma 2000 rubļu (kuri gan tika izmaksāti četru gadu laikā). Nelielo sadzīves žanru ”Iekritis” (1875) viņš pārdeva kolekcionāra Pāvila Tretjakova (''Павел Третьяков'') brālim, arī kolekcionāram, Sergejam Tretjakovam (''Сергей Третьяков'') par 2000 rubļiem. Daudz kas bija atkarīgs, kā var spriest, no pircēja statusa un pirkšanas apstākļiem. Londonas izstādē ar medaļu apbalvoto Jūlija Federa ainavu ”Mežs pēc vētras (Viesulis)” (1872) esot nopircis kāds persiešu šeihs par 545 rubļiem. Salīdzinājumam: Rīgā ”Mākslas biedrības”(''Kunstrverein'') sarīkotajā 1871.g. izstādē piecas eļļas gleznas tika pārdotas kopumā par 550 rubļiem, tātad vidēji katra par 110 rubļiem. Mākslinieku pieprasītās cenas par dažādu žanru gleznām šai izstādē, spriežot pēc kataloga, variējās no 50 līdz 400 rubļiem. Dagerotipijas un fotogrāfijas strauja izplatība dramatiski ietekmēja portretistu, it īpaši ierindas, darbību. Cenu starpība bija liela. Jau 1844. g. Rīgā kāds iebraucējs no Parīzes producēja dagerotipus par pieciem rubļiem gabalā. Litogrāfijas šai laikā (1840. gados) gan bija gan vēl lētākas (viens līdz četri sudraba rubļi, atkarībā no papīra). Vietējie portretisti (Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund'')) sāka gleznot pēc fotogrāfijām un vēlāk, kad fotokopijas kļuva lielākas, tās pat izkrāsot. Šāda produkcija pašsaprotami palētinājās, salīdzinot ar manuāli darinātiem indivīdu atveidiem. Tā, piemēram, Roze par veselu reprezentatīvu Rīgas Latviešu biedrības vadītāju portretu grupu (ne agrāk par 1878), kas bija darināta pēc fotogrāfijām, saņēma tikai 100 rubļu. Dērings 1883. g. par apgleznotu lielu fotoportretu saņēma tikai 10 rubļu. Mākslinieki piepelnījās ar pasniedzēja darbu, vadot privātstundas vai strādājot par zīmēšanas skolotājiem skolās vai arī meklējot vēl kādu citu iztikas avotu. Par fotogrāfiem kļuva litogrāfs E. D. Šāberts (E. D. Schabert), gleznotāji H. Kīperts (E Kiepert.), Eduards Ehtlers (''Eduard Echtler''), Johans Madauss (''Johann Maddaus''), Kārlis Zēbode (''Karl Seebode''), uz laiku arī Jūlijs Feders. Minētais Dērings pasniedza pastāvīgi privātstundas un stundas Jelgavas ģimnāzijā, kas, kā pats atzina, kavēja radošo darbu. Zināms atspaids viņam bija arī atlīdzība par Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā veiktajiem bibliotekāra un rakstveža pienākumiem (180 rubļu gadā no 1871.g.). Pasniedzēju algas, protams, bija dažādas. 1840. gadā Oto Bērtiņš Rīgas krievu apriņķa skolā kā ārštata zīmēšanas skolotājs saņēma 85 rubļus 80 kapeikas gadā. Hūnam, kad viņš kļuva par profesoru Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā 1871. g., tika noteikta alga 800 sudraba rubļu gadā. Rīgas Politehniskā institūta zīmēšanas pasniedzējs Džons Klarks (''John Clark'') saņēma vēl vairāk (1862. g. viņam noteikta alga 1000 sudraba rubļu gadā, 1866. g. 1500 rubļu, 1871. g. – 2000 rubļu). Kopumā iespējams secināt, ka akadēmiski izglītotie mākslinieki, kas saņēma pasūtījumus un pildīja pedagoga pienākumus, piederēja pie salīdzinoši pārtikušām aprindām. Piemēram, Dēringa gada ienākumi 1856. g. bija 1255 rubļi, kamēr vēsturnieku aprēķinātie vidējie Kurzemes un Vidzemes laikstrādnieku gada ienākumi 1860. gados bija aptuveni 90 – 105 rubļu. =Labvēlīgā konjunktūra arhitektu darbībai= Atšķirībā no vizuālās tēlotājas mākslas, kapitālisma saimniecības un industrializācijas laikmetā arhitektu darbības konjunktūra bija labāka, jo šai laikā Latvijā strauji auga pilsētas. Sākās masveida īres namu celtniecība, bez tam cēla komerciālu, kultūras un administratīvu funkciju ēkas, rūpnīcas, dažādu konfesiju baznīcas. Lauku rajonos notika vērienīga aristokrātijas muižu celtniecība. Pēc arhitektūras vēsturnieka J. Krastiņa aprēķiniem, piemēram, Rīgā 1880. gados katru gadu uzcēla 40 – 80 koka un 20 – 30 mūra ēkas (mūra ēku skaits pilsētas centrā arvien pieauga). Pēc Jāņa Frīdriha Baumaņa projektiem Rīgā bija uzceltas vairāk kā 150 ēkas, pēc Kārļa Felsko (''Karl Felsko'') projektiem – vairāk kā 120 daudzstāvu mūra ēkas (daļa gan attiecas uz nākamo periodu). Labvēlīgā konjunktūra izskaidro vietējās arhitektu augstskolas izveidi (Rīgas Politehnikumā 1869. g. tika atvērta Arhitektūras nodaļa, kur nākamos gados izglītību ieguva daudzi arhitekti, kas aktīvi darbojās Latvijā) (sk. [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]], [[1840_–_1890._g._Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Praktizējošu arhitektu vidējie ienākumi nav zināmi, tomēr tiem, kas saņēma nozīmīgus vai regulārus pasūtījumus, ienākumi nevarēja būt mazi. Ir zināms, ka arhitekts Haralds fon Bose (''Harald von Bosse'') par Rīgas Biržas projektu un celtniecības virsvadību saņēma 8000 sudraba rubļu honorāru (kas tātad desmitkārtīgi pārsniedza cara ģimenes iecienītā gleznotāja Hūna profesora gada algu). Johans Daniels Felsko (''Johann Daniel Felsko'') par Melngalvju nama pārbūves projektu un būvdarbu vadīšanu 1850. gadu beigās saņēma 500 sudrabu rubļu un kā dāvanu zelta tabakdozi ar melngalvju ģerboni 158 sudrabu rubļu vērtībā, par Sadovņikova patversmes celtniecību un iekārtošanu laikā no 1873. gada līdz 1877. gadam 5000 rubļu, viņa kā pilsētas arhitekta gada alga bija 800 sudraba rubļu, no 1879. gada saņemtā pensija – 1200. rubļu gadā. Arhitekti varēja paši kļūt par īres namu īpašniekiem, kā to rāda Robertam Augustam Pflūgam (''Robert August Pflug'') piederošais lielais īres nams Rīgā, Raiņa bulvārī 1. Ir jāpieņem, ka arhitekti, kuriem bija pasūtījumi, piederēja tālaika bagātajai pilsonībai. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # Siliņš, J. Piezīmes par mākslu un māksliniekiem Jelgavā kopš 19. gs. ''Senatne un māksla''. Nr. 3, 1937. 109. – 149. lpp. # Šmite, E. ''Jūliuss Dērings. Roberts Švēde. Divi izcili 19. gadsimta portretisti Baltijā''. Manuskripts, 2008 =Attēlu saraksts= # [[:image:Jaungulbenes_pils_interjers.jpg|Paula fon Tranzē – Rozeneka Jaungulbenes pils interjers]]. 20. gs. sākuma foto # [[:image:Sillings-foto.jpg|Mākslas darbu kolekcionārs Rīgā Reinholds Filips Šillings]] (1819 – 1888). Fotoportreta reprodukcija: ''Illustrierte Beilage der Rigaschen Rundschau''. Nr. 3, 1907. S. 113 # 150 rubļu vērtais [[:image:Derings-Grosevsku_portrets.jpg|J. Dēringa brāļu Groševsku dubultportrets]]. 1848. Poznaņa, Nacionālais muzejs (''Muzeum Narodowe''). Foto: I. Lūsis # [[:image:Sergejs_Tretjakovs.jpg|Mākslas darbu kolekcionārs Sergejs Tretjakovs]], K. Hūna darba ”Iekritis” pircējs. 1880. gadu fotoportrets # Par 2000 rubļiem S. Tretjakova nopirktais [[:image:Huns-Iekritis.jpg|Hūna darbs ”Iekritis”]]. 1875. Audekls, eļļa, 52 x 67. Pašreiz Valsts Tretjakova galerijā Maskavā # [[:image:Pflugs-Ires_nams-Raina_bulvaris-1.jpg|Pflūgs R. Īres nams Raiņa bulvārī 1]]. Bijušais arhitekta īpašums. 1877. Foto: E. Kļaviņš 6 2476 3408 2009-07-22T13:26:58Z Admins 4 "Портовый городъ Рига", 1870. Vāks; litogrāfija wikitext text/x-wiki "Портовый городъ Рига", 1870. Vāks; litogrāfija 6 2477 3409 2009-07-22T13:28:27Z Admins 4 "Rigaer Kalender", 1884. Ilustrācija; litogrāfija wikitext text/x-wiki "Rigaer Kalender", 1884. Ilustrācija; litogrāfija 6 2478 3410 2009-07-22T13:31:30Z Admins 4 W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu wikitext text/x-wiki W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu 6 2479 3411 2009-07-22T13:32:59Z Admins 4 A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858. Ādas vāks ar superekslibri wikitext text/x-wiki A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858. Ādas vāks ar superekslibri 6 2480 3412 2009-07-22T13:34:20Z Admins 4 Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888. Vāks wikitext text/x-wiki Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888. Vāks 6 2481 3413 2009-07-22T13:37:26Z Admins 4 Mākslinieks M. Bušs. Karikatūra. Kokgrebums. Karikatūra. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884. wikitext text/x-wiki Mākslinieks M. Bušs. Karikatūra. Kokgrebums. Karikatūra. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884. 6 2482 3414 2009-07-22T13:39:40Z Admins 4 Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija wikitext text/x-wiki Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija 6 2483 3415 2009-07-22T13:42:24Z Admins 4 ”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?) wikitext text/x-wiki ”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?) 6 2484 3416 2009-07-22T13:44:56Z Admins 4 ”Jauni dunduri”, 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu wikitext text/x-wiki ”Jauni dunduri”, 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu 6 2485 3417 2009-07-22T13:46:45Z Admins 4 Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija. wikitext text/x-wiki Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija. 6 2486 3418 2009-07-22T13:48:57Z Admins 4 E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra wikitext text/x-wiki E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra 6 2487 3419 2009-07-22T13:50:35Z Admins 4 ”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra wikitext text/x-wiki ”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra 6 2488 3420 2009-07-22T13:52:17Z Admins 4 P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons wikitext text/x-wiki P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons 6 2489 3421 2009-07-22T13:53:56Z Admins 4 ”Jelgavas bilžu lapa” (1863) ar litografētiem attēliem wikitext text/x-wiki ”Jelgavas bilžu lapa” (1863) ar litografētiem attēliem 6 2490 3422 2009-07-22T13:55:34Z Admins 4 ”Ubags un viņa audzēkne”, 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem wikitext text/x-wiki ”Ubags un viņa audzēkne”, 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem 6 2491 3423 2009-07-22T13:57:14Z Admins 4 H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju wikitext text/x-wiki H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju 6 2492 3424 2009-07-22T13:59:08Z Admins 4 K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums wikitext text/x-wiki K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums 6 2493 3425 2009-07-22T14:00:16Z Admins 4 ”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862) wikitext text/x-wiki ”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862) 6 2494 3426 2009-07-22T14:01:57Z Admins 4 ”Bībele”, 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem wikitext text/x-wiki ”Bībele”, 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem 6 2495 3427 2009-07-22T14:06:15Z Admins 4 ”Grōmota lyugšanu”, 1845. Atvērums ar politipāžu wikitext text/x-wiki ”Grōmota lyugšanu”, 1845. Atvērums ar politipāžu 6 2496 3428 2009-07-22T14:07:59Z Admins 4 K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe wikitext text/x-wiki K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe 0 2465 3429 3394 2009-07-22T14:13:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|thumb|K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843.]] [[image:Gromota_lyugsanu-1845.jpg|thumb|”Grōmota lyugšanu”, 1845.]] [[image:Bibele-1825-Vaks.jpg|thumb|”Bībele”, 1825.]] [[image:Dziesmu_un_lugsanu_gramata-1839-Vaks.jpg|thumb|”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839.]] [[image:300_stasti-1853-Stendera_portrets.jpg|thumb|K. Valdemārs. ”300 stāsti”]], 1853.]] [[image:Kavals-Dieva_radijumi_pasaule_1860.jpg|thumb|H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”]], 1860.]] [[image:Ubags_un_vina_audzekne_1860.jpg|thumb|”Ubags un viņa audzēkne”, 1860.]] [[image:Jelgavas_bilzu_lapa_1863.jpg|thumb|”Jelgavas bilžu lapa”. 1863.]] [[image:Sternmanis_Peterburga_1868.jpg|thumb|P. Šternmanis. ”Pēterburga”]], 1868.]] [[image:Vidzemes_veca_un_jauna_laika_gramata_uz_1870_gadu.jpg|thumb|”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu.]] [[image:Dinsbergs_Rimes_1872.jpg|thumb|E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872.]] [[image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|thumb|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874.]] [[image:Jauni_dunduri_1875_Vaks.jpg|thumb|”Jauni dunduri”, 1875.]] [[image:Dundurs_Pats_1878.jpg|thumb|”Dundurs Pats”, 1878.]] [[image:Mortuos_plango_1875.jpg|thumb|Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875.]] [[image:Buss_Karikatura_1884.jpg|thumb|Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884.]] [[image:Musu_tautas_dziesmas_1888-Vaks.jpg|thumb|Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888.]] [[image:Geschichte_der_deutschen_Ostseeprovinzen_1858.jpg|thumb|A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858.]] [[image:Album_baltischer_Ansichten_1866.jpg|thumb|W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866.]] [[image:Rigaer_Kalender_1884.jpg|thumb|”Rigaer Kalender”, 1884.]] [[image:Portovyj_gorod_Riga.jpg|thumb|”Портовый городъ Рига”, 1870.]] =Perioda grāmatu mākslas vispārējs raksturojums= 1840. gados latvieši kā autori, tulkotāji un iespieddarbu iniciatori sāka iesaistīties iespiesto grāmatu radīšanas procesā. Viņu interešu loka centrā bija mācību un praktiska satura grāmatas un daiļliteratūra. Tas bija pretstats vācu mācītāju – galveno latviešu grāmatu satura noteicēju – gādātajai apnicīgajai baznīcas standartliteratūrai un reliģiskajiem stāstiņiem. Latviešu darbības būtiska iezīme bija centieni savas grāmatas papildināt ar ilustrācijām. Taču ilustrēšanas iespējas bija stipri ierobežotas. Vietējais grāmatu tirgus bija tik mazs, ka izdevējiem nebija izdevīgi pasūtīt oriģinālilustrācijas. Viņi iztika ar aizguvumiem – importētu grafiku vai pārfrazējumiem. Tēlojošajā grāmatu grafikā dominēja indiferents, tradicionāls reālisms un romantisma sentimentālajam virzienam raksturīgas noskaņas. Grafikas vispārējais līmenis bija amatniecisks, kaut gan starp importētajiem darbiem gadījās arī mākslinieciski un informatīvi augstvērtīgas ilustrācijas, piemēram, Granvila (Grandville), Ludviga Rihtera (''Ludwig Richter'') un viņa loka mākslinieku darbi. Latgaliešu grāmatniecības centrs jau izsenis bija Viļņa, jo Latgalē nebija tipogrāfiju. Grāmatas dialektā izdeva ar lieliem, pat ar vairākus gadus ilgiem pārtraukumiem. Latgales teritorijā pirmo grāmatu dialektā iespieda 1855. gadā Daugavpilī. Latgaliešu grāmatniecība apkalpoja galvenokārt baznīcu. Laicīgo izdevumu bija nedaudz – kalendāri, dažas mācību grāmatas un brošūras ar pamācībām, likumi. 1865. gadā sākās latgaliešu rakstības aizliegums, kas 40 gadus šajā apgabalā traucēja grāmatniecības attīstību. =Latviešu grāmatu māksla līdz 1855. gadam= Jaunu pozitīvu tendenci laicīgās literatūras ilustrēšanā radīja latviešu ienākšana grāmatniecībā. Ar latviešu līdzdalību aizsākās daiļliteratūras ilustrēšana: divu A. Leitāna tulkoto K. Šmida (''C. Schmid'') stāstu izdevumiem pievienoti frontispisi – ”Kara lielskungs Eistakius” (1846, litogrāfija, pirmā daiļliteratūras ilustrācija latviešu grāmatās) un ”Puķu kurvīts” (1851, kokgrebums), brošūrā ”Ziņas par Liepājas krāšanas lādi” (1850) iespiests ar diviem kokgrebumiem ilustrēts K. Valdemāra tulkots stāstiņš. Viņš savos ”300 stāstos” (1853) publicēja G. F. Stendera un Prūsijas karaļa Frīdriha II portretu (kokgrebumi). Informatīvi vērtīgas kokgrebumā darinātas ilustrācijas bija A. Šūlmaņa tulkotajā un Tērbatā izdotajā F. R. Kreicvalda (''F. R. Kreutzwald'') zinisko rakstu krājumu virknē ”Pasaule un daudz no tā, kas pasaulē atrodams” (1852-1860). Diemžēl kokgrebumu iespiedformas bija stipri nolietotas un ne visai saskanīgas ar grāmatas formātu. Tajā pašā laikā vācieši sagādāja tikai dažas ilustrētas praktiska satura grāmatas. Sakrālās literatūras izdevumu ilustrācijas bija tradicionālas – reliģiski simboli, Bībeles stāstu ainas, M. Lutera portreti. A. Leitāna tulkojumā iznāca neliela grāmatiņa ”Cilvēka sirds” (1853, izdota arī pēc tam latgaliski – 1859) ar reliģiskās morāles pamācībām desmit litografētu attēlu veidā. Izņēmums bija sprediķu krājuma ”Svētas patiesības liecinieks” (1843) frontispiss ar grāmatas autora un finansētāja K. Kaktiņa portretu (Augusta Mīes (August Mühe) litogrāfija). Starp latgaliešu grāmatām (tajās rodami tikai reliģiski attēli) uzmanību saista T. Kosovska Bībeles stāstu krājums ”Grōmata apgōdōšonas breinīgu nūlikšonu Dīva” (1845) ar poļu grafiķa J. Oziemblovska (''J. Oziemblowskiego'') litogrāfiju ”Sv. Marijas pasludināšana” un anonīmu asējumu ”Svētais vakarēdiens”, datēts ar 1738. gadu. Grāmatu tirgus straujā paplašināšanās aktualizēja reklāmas nepieciešamību, kas veicināja tipogrāfisko papīra vāku popularitāti. 1840. gados nostabilizējās to grafiskais un tekstuālais saturs, kas savu aktualitāti nav zaudējis līdz mūsu dienām. Svarīgākā grafiskā vienība bija grāmatas titula ziņu teksts, kuru iespieda ar apmali rotātā vāka pirmajā lappusē un reizēm arī uz muguriņas. Vāka ceturto lappusi bieži atvēlēja ziņām par citām izdevēja grāmatām (”Šveidlera Maria”, 1849; ”Grāmatnieku prieks”, 1854). Dažkārt vākus bagātināja ar tematiskām politipāžām – vinjetēm (A. Leitāns ”Darbu rullis”, 1852; ”Stāsti pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”, 1854). Samērā ierobežotā salikuma elementu izvēle un to grupēšana simetriskās kompozīcijās tipogrāfisko papīra vāku apdarei piešķīra vienveidīgumu. 19. gadsimta otrajā ceturksnī romantisma ietekmē modē nāca rakstu zīmes ar ļoti kontrastaina platuma līnijām, arī trekni, ornamentēti vai iluzori telpiski burti. Tos lietoja grāmatu virsrakstos uz vākiem un titullapās. 1840. un 1850. gados šī tendence mērenā formā izpaudās arī latviešu grāmatās. Bībeles, sprediķu un dziesmu grāmatas joprojām iesēja arhaiskajos, ar teļādu apvilktajos koka vākos. Raksturīgākais rotājums – vienkāršs, ādā iespiests bezkrāsains salikuma ornaments vai ar grāmatu iesējēju velci ievilktas līnijas. 1850. gadu vidū kulmināciju sasniedza šo grāmatu vāku apkalšana, kas ieviesās Kurzemes dienvidrietumos (piejūras apvidos). Impulss šādai tautas daiļradei, iespējams, nāca no Morāvijas un tai pieguļošajām teritorijām, kurās, tāpat kā Kurzemē, līdzīga grāmatu apdare bija visai populāra. Domājams, ka šo nodarbi (sākotne tai meklējama 1830. un 1840. gadu mijā) piekopa nedaudzi amatnieki. Izveidojās divi apkalumu kompozīcijas tipi. 1. tips – ar punktēti ornamentētām misiņa plāksnītēm (visbiežāk kvadrātiskām) tika apkalti visi vāku stūri. Katra vāka centrā novietota analogas formas vai rombveida plāksnīte, kuras stūri pavērsti pret vāka malām. 2. tips – metāla sloksnītes, kurās iepunktēts ģeometrisks vai augu raksts, piestiprinātas gar vāka augšējo un apakšējo malu, reizēm arī gar ārmalu un iekšmalu blakus muguriņai. Centrā ievietota sirds, āboliņa četrlapītis, krusta, biķera vai kādas citas formas metāla aplikācija. Vāku apkalšana bija pirmā plašākā latviešu, galvenokārt zemnieku, gaumes izpausme grāmatu mākslinieciskajā apdarē. =Latviešu grāmatu māksla jaunlatviešu kustības laikā= Jaunlatvieši grāmatas un lasīšanu uzskatīja par svarīgiem savas ideoloģijas instrumentiem. Viņu uzmanības lokā atradās arī ilustrācijas. Auglīga bija jaunlatviešu un viņiem pietuvinātā E. Dinsberga sadarbība ar Jelgavas vācu tautības izdevēju G. A. Reieru (''G. A. Reyher'') 1850. un 1860. gadu mijā: K. Barons ”Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859) ar autora sastādītu Latvijas karti (litogrāfija), E. Dinsbergs ”Atlass ar septiņpadsmit landkārtēm” (1861; litogrāfijas, pirmais ģeogrāfijas atlants), E. Dinsbergs ”Māte. Mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861, kolorētas litogrāfijas, pirmā bilžu grāmata). Bez tam Reiers sagādāja ilustrācijas J. Alunāna, J. Zvaigznītes un E. Dinsberga tulkoto daiļliteratūras darbu izdevumiem. ”Piecdesmit pasaciņas ar bildēm” (1862, E. Dinsberga tulkojums) ieguva 50 nelielas ilustrācijas. Reiera publicētajā H. Kavala (''H. Kawall'') dabaszinību grāmatā ”Dieva radījumi pasaulē” (1860) iekļauti apmēram 300 litografēti un kolorēti attēli uz 20 lapām. Reiers lielāko daļu grāmatu iespieda Leipcigā. Jaunlatviešu rūpes ilustrēt grāmatas spieda sarosīties viņu ideoloģiskos pretiniekus – vācu tautības klerikālos grāmatniekus. 1850. gadu vidū viņu ”Kristīgu rakstu gādātāju biedrība” sāka izdot reliģiski moralizējošu stāstiņu sēriju ”Grāmatiņas priekš tiem mīļiem bērniņiem” (1854-1865; apmēram 60 laidieni) ar didaktiskām vāku ilustrācijām un attēlu komplektus: ”Bildītes ar peršiņiem, ko izdalīt kristīgu ļaužu bērniem mājās un skolās” (1856), ”Bildes Jaunai derībai par izskaidrošanu” (1860-1864, 12 laidieni, kolorētas litogrāfijas). Ap 1850. un 1860. gadu miju ilustrēšana guva vēl lielāku popularitāti. E. Plātesa (''E. Plates''), V. F. Hekera (''W. F. Häcker'') un Stefenhāgenu grāmatu firmu īpašnieki sāka ilustrēt savus kalendārus un pa kādam daiļliteratūras izdevumam. E. Plātess parūpējās, lai ilustrācijas būtu arī viņa izdotajā pirmajā latgaliešu kalendārā – G. Manteifeļa (''G. Manteuffel'') ”Infļantuzemes laikagrōmata aba kalenders” (1861-1870). 1863. gadā Stefenhāgenu firma izdeva ”Jelgavas bilžu lapas” (15 laidieni). Tas bija Vācijā iecienīts iespieddarba veids Bilderbogen – uz papīra loksnes (Pl°) vienas puses iespiestas populāra literāra darba ilustrācijas vai viens liels attēls un konspektīvs satura pārstāsts (”Genoveva”, Nr. 1; ”Kara jātnieka rīta dziesma”, Nr. 15). Domājams, ka ”Jelgavas bilžu lapu” pusfabrikātus – lapas ar litografētiem attēliem – importēja un Jelgavā tos papildināja ar tekstu. ”Bilžu lapas” bija viens no komiksu priekštečiem. 1860. gadu otrajā pusē izdevēju interese par ilustrēšanu nedaudz mazinājās. Grāmatu grafikā sveštautiešu absolūtā aizgādniecība un aizguvumu adaptācija savu laiku bija pārdzīvojusi. Pārmaiņas iezīmējās 1860. gadu nogalē ar latviešu (H. Alunāns, K. Stālbergs) pievēršanos grāmatu izdošanai. Pēterburgā latviešu grāmatu ilustrēšanā (P. Šternmanis ”Pēterburga”, 1868) iesaistījās igauņu kokgrebējs, Augusta Dauguļa skolnieks un vēlākais rīdzinieks Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''). 1866. gadā Jelgavā darbību uzsāka ražīgais vācu izcelsmes latviešu grāmatu izdevējs J. F. Šablovskis. Jau viņa pirmajos izdevumos bija ilustrācijas. Pēc poļu sacelšanās 1863. gadā cara administrācija pārkrievošanas nolūkā Latgalē rosināja latīņu raksta (”poļu burtu”, tas ir, antīkvas) vietā lietot krievu alfabēta burtus. Pirmais mēģinājums bija N. Sokolova grāmatiņa ”Латышский букварь. Латвешу бокверис” (1864). 1865. gadā latīņu burtu aizliegumu noteica ar likumu. Uz Vidzemi tas neattiecās, tādēļ Plātess un Lākmanis kādu laiku vēl pamanījās turpināt grāmatu izdošanu latgaliešu dialektā. Iespieddarbus slāvu rakstā, tai skaitā kalendāru „Латышско-русский месяцеслов. Латвешу-креву календерис” (1866-1874), tauta nepieņēma, un šo grāmatu izdošanu pārtrauca. Iespieddarbus dialektā kontrabandas ceļā ieveda no ārzemēm. Izplatījās kontrafakcijas. Literārā ”bada” dēļ radās ”grōmatnīki”, kas stipri nolietotām grāmatām, atdarinot tipogrāfisko iespiedumu, rokrakstā atjaunoja trūkstošos teksta fragmentus, pārrakstīja veselas grāmatas un tās papildināja ar saviem sacerējumiem. Starp ”grōmatnīkiem” redzamākais bija Andrivs Jūrdžs. Latgalē veidojās anahroniska rokraksta grāmatniecība. 1840. un 1850. gadu mijā notika pilnīga pāreja no rokaslējuma (kubla) papīra uz mašīnpapīru. 1860. gados tipogrāfisko papīra vāku lietošana kļuva masveidīga. Arvien biežāk uz tiem iespieda attēlus. Bagātīgu, romantizētu grafisko apdari ieguva litografētie vāki (”Sēta, daba, pasaule”, 1860; H. Kavals ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860; H. Bīčeres-Stovas ”Unkel Toma būda”, 1863). Kurzemes dienvidrietumos turpinājās reliģisko grāmatu ādas vāku apkalšana. Parādījās jauns iesējuma materiāls – kalikons. Latgaliešu reliģisko grāmatu vākus bieži rotāja IHS emblēma. Pēc latīņu burtu aizlieguma ”grōmatnīki” nolietotām grāmatām bieži darināja jaunus vākus un izstrādāja primitīvus to rotāšanas paņēmienus. Piemēram, Andrivs Jūrdžs savu grāmatu vāku ādā ar zobainu veltnīti iespieda punktētu līniju rakstu. =Latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiods= Ar 1870. gadiem sākās strauja latviešu grāmatniecības izaugsme. Lasītāju pieprasījumu pēc nacionālajām interesēm atbilstošiem iespieddarbiem varēja apmierināt vienīgi jaunā grāmatniecības darbinieku paaudze, kas gandrīz pilnībā veidojās no latviešiem. Nostabilizējās latviešu tautības izdevēju darbība. Viņu nostāja par grāmatu vizuālo informāciju sabalsojās ar jaunlatviešu centieniem ilustrēt un tas veicināja pirmās, skaitliski ļoti pieticīgās, latviešu grāmatu grafiķu paaudzes tapšanu 1870. gadu sākumā. Zīmīgi, ka šajā laikā grāmatās parādījās lielāks skaits kultūras darbinieku (galvenokārt latviešu) portretu: G. Merķelis (1869) J. Neikens (1870), E. Dinsbergs (1872) – visas Vācijā darinātas tērauda gravīras. K. Stālbergs izdeva litografētus A. Spāģa (1872), K. Biezbārža un K. Valdemāra (abi 1873) portretus (Pl°). Latviešu grāmatu grafiķu darbības aizsācējs, kokgrebējs Kārlis Kronvalds grāmatniecībā ienāca tieši ar portretiem. 1871. gadā izdeva divas grāmatas ar viņa darinātām autoru ģīmetnēm: Ā. Alunāns (”Priekos un bēdās”) un Dž. G. Bairons (”Manfreds”). K. Kronvalds, A. Dauguļa skolnieks, simpatizēja romantismam. Viņa kokgrebumu primitīvajai smagnējībai par cēloni varēja būt gan iemaņu trūkums, gan apzināta atteikšanās no reproducējošā kokgrebuma tradicionālās formveides. Apmēram tajā pašā laikā kokgrebēja praksi uzsāka Mārtiņš Bušs. Lielākā daļa viņa darbu bija reproducējoši, to tehniskais izpildījums – korekts. M. Buša zīmēšanas prasmes bija necilas, taču oriģināldarbos to zināmā mērā kompensēja sirsnīga naivitāte (karikatūras grāmatās: J. Anskenēvičs ”Brenča un Zvinguļa brauciens uz vispārīgiem latviešu dziedāšanas svētkiem”, 1874; ”Īstais tautas kalendārs no Pūcīšu Ģederta”, 1884). 1884. gadā no Igaunijas uz dzīvi Rīgā ieradās E. M. Jakobsons. Arī viņš pārstāvēja reproducējošo kokgrebumu. E. M. Jakobsons pret grebuma izpildījumu bija visai nevērīgs – ekspluatēja dažus formas modelēšanas paņēmienus, maz uzmanības veltīja materialitātei un faktūrai, bija neprecīzs zīmējumā. Komponista Baumaņu Kārļa zīmētā titullapa paša dziesmu krājumam ”Līgo” (1874, litogrāfija) grāmatu grafikā ievadīja tautisko romantismu. Iespējams, ka Pēterburgā litografēto Baumaņa nošu burtnīcu vāki arī radīti pēc viņa paša metiem (”Mortuos plango”, 1875). Baumanis Pēterburgā izdotajos almanahos ”Dunduri” (1875-1878; četri laidieni) ar rakstiem un satīriskiem zīmējumiem vērsās pret nacionālo centienu pretiniekiem. ”Dunduri” turpināja ”Pēterburgas Avīžu” tradīcijas. Par vāku ilustrāciju tiem kalpoja no ”Pēterburgas Avīzēm” aizgūtais Augusta Dauguļa kokgrebums ”Zobugals”. Vairāku satīrisku ilustrāciju autors bija Pēterburgā dzīvojošais zviedru mākslinieks Gustavsons. Zīmējumus almanahos reproducēja cinkogrāfiskajā svītras kodinājumā (agrīns šīs tehnikas lietojums). Almanahā ”Dundurs pats” iespiestajām I. Krilova fabulām izdevēji bija piemeklējuši dažas Granvila ilustrācijas, kuras bija darinātas Lafontēna fabulām. K. Kronvalda, M. Buša un Baumaņu Kārļa darbība ievadīja latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiodu. Tajā joprojām dominēja grafikas aizguvumi. Latviešu izdevēju attieksme pret ilustrāciju funkciju grāmatās nebija viennozīmīga. Lubu literatūras jeb tautas grāmatu gādātāji kā, piemēram, J. F. Šablovskis un M. Jākobsons, attēlus, sevišķi tas attiecas uz spilgti krāsainajām vāku ilustrācijām, izmantoja pircēju uzmanības piesaistīšanai. Turpretī K. Stālbergam un E. Zīslakam rūpēja gan labs tekstuālais saturs, gan korekts poligrāfiskais un mākslinieciskais izpildījums. Labu apdari guva Zīslaka izdotā J. V. Gētes alegoriskā poēma ”Lapsa Kūmiņš” (1879) ar 60 vācu mākslinieka Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') ilustrācijām (kokgrebumi). Zīslakam Jelgavā piederēja spiestuve ar teicami aprīkotu litogrāfijas darbnīcu (tajā varēja izgatavot kvalitatīvas hromolitogrāfijas). Greznas grāmatas izdošanu plānoja Auseklis, taču augsto izmaksu dēļ viņš savu nodomu nerealizēja. 1870. gadu sākumā progresīvie latviešu kultūras darbinieki, starp viņiem arī izdevēji K. Stālbergs un brāļi Buši, uzsāka mēģinājumus ”jaunās ortogrāfijas” ieviešanā jeb pārejā no gotiskā raksta uz antīkvu – klasisko latīņu rakstu. Tas gan bija attiecināms tikai uz tipogrāfisko salikumu (rokrakstā latviešu tekstiem jau sākotnēji izmantoja klasiskos latīņu burtus). Plašāks lasītāju loks ar jauno ortogrāfiju iepazinās K. Valdemāra vadībā sastādītajā ”Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) un K. Biezbārža ”Ģeometrijā” (1874). Pārmaiņas prasīja prāvus finanšu līdzekļus – tipogrāfijām vajadzēja iegādāties jaunus raksta zīmju komplektus, kuros ietilpa burti ar latviešu rakstībai specifiskajām diakritiskajām zīmēm. Reformai bija daudz pretinieku. Tās atbalstītāju galvenie argumenti bija: atbrīvošanās no vācu ietekmes (vācieši bija vienīgie, kuri vēl lietoja gotiskos burtus), teksta raksta vienveidošana visos latviešu apdzīvotajos apgabalos (latgaliešu tekstiem lietoja antīkvu), vēlme latviešu tekstu padarīt grafiski tīrāku un vieglāk lasāmu. Par reformu konsekventi iestājās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kuras rakstu krājumu teksti jau no pirmā laidiena (1876) bija salikti antīkvā. 1870. gadu otrajā pusē arvien biežāk tirgū nonāca bilžu grāmatas ar krāsaini litografētām, importētām ilustrācijām. Šajā jomā ražīgākā bija Stefenhāgenu firma. Bilžu grāmatu iecienītākais formāts – 4°. Mainījās grāmatu ārējā apdare. Īsā laikā izzuda smagnējie, ”mēmie” teļādas vāki un Kurzemē apsīka to apkalšana. Iesējumam arvien biežāk izmantoja kalikonu. Tā ražotāji piedāvāja bagātīgu izvēli krāsas un faktūras ziņā. Krāsainie kalikona vāki ar zeltītiem burtiem un ornamentiem krasi izcēlās pelēcīgajā grāmatu kopainā. Šādu ietērpu guva atsevišķu izdevumu neliels eksemplāru skaits. Daži izdevēji sāka radošāk risināt tipogrāfisko vāku apdari – praktizēja asimetrisku kārtojumu, kā arī no salikuma elementiem veidoja sarežģītas ornamentālas, piemēram, tempļa formas, kompozīcijas (Dadzis ”Varmāka”, 1883), vizuālā efekta radīšanai izmantoja lielas, sižetiskas vāku ilustrācijas. =Vācu un krievu grāmatas= Apskatāmajā periodā vairākās literatūras nozarēs – galvenokārt vietējo varas institūciju publikācijās un zinātniskajā literatūrā – dominēja vācu valoda. Daiļliteratūras publikāciju šajā valodā bija maz. Salīdzinot ar latviešu grāmatām, izdevumi vācu valodā apdares ziņā bija daudzveidīgāki. Izdevēji bieži izmantoja Vācijas poligrāfisko uzņēmumu pakalpojumus. Dominēja vienkrāsaina litogrāfija (to izmantoja arī tekstu tiražēšanai rokraksta formā), taču litogrāfu darbs bija visai amatniecisks. Portretisti parasti aprobežojās ar portretējamās personas izskata indiferentu fiksāciju (”Arbeiten der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 6.,7. burtnīca, 1849; 8. burtnīca, 1850). Analogs raksturs bija arī reālu dabasskatu un arhitektūras objektu attēlojumiem. Ilustratoru devums beletristikai (galvenokārt kalendāriem) bija diletantisks. Jelgavas litogrāfs Dāvids Šāberts (''David Schabert'') publicēja četrdaļīgu Kurzemes muižniecības ģerboņu apkopojumu ”Vollstaendiges Wapenbuch des Kurlaendischen Adels” (1840-1846; 2. izdevums – 1856). Litogrāfija deva iespēju lēti pavairot liela izmēra kartes, plānus un tehniskus zīmējumus (”Die Abtragung der Festungswerke Riga’s und die damit verbundenen Communalbauten”, 1864). Vācu grāmatās bija maz kokgrebumā darinātu ilustrāciju. G. A. Reiers 1851. gadā iespieda N. A. Poļevoja (''Н. А. Полевой'') ”Suvorova vēsturi” (N. A. Polewoi ”Geschichte des Fürsten Italiiski Grafen Suworoff-Rimnikski”), kurai no šī apcerējuma krievu izdevuma (1843) aizguva 95 kokgrebumus un tērauda gravīru (Suvorova portretu). Kokgrebumi pēc Tarasa Ševčenko (''Тарас Шевченко''), Aleksandra Kocebū (''Aлександр Коцебу''), Rudolfa Žukovska (''Рудольф Жуковский'') un dažu citu mākslinieku zīmējumiem bija darināti Francijā. Grāmatā ievietotā tērauda gravīra (pēc T. Ševčenko (?) zīmējuma) ir viens no senākajiem šīs iespiedgrafikas piemēriem vietējos izdevumos. Izdevējs V. F. Hekers gadagrāmatu ”Rigascher Almanach”, sākot ar pirmo laidienu 1858. gadam, regulāri papildināja ar vairākām Vācijā pasūtinātām, parasti pēc fotogrāfijām grebtām, tērauda gravīrām: prominentu cilvēku portretiem un dokumentējošiem Rīgas skatiem. Sakarā ar almanaha 15 gadu jubileju tika izdots iepriekš publicētu 25 gravīru komplekts ar komentāriem (N. Asmuss ”Album von Riga”, 1871). 1866. un 1867. gadā Vilhelms Zīgfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') trīs sējumos ar kopējo nosaukumu ”Album baltischer Ansichten” apkopoja tērauda gravīras, kas bija darinātas pēc viņa zīmētajām Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas kultūrvēsturiskajām ainavām (pārsvarā pilsētu un muižu panorāmām). Sākot ar 1857. gadu, tirgū tika laistas atsevišķas minētās ainavu sērijas lapas. Reizēm ielīmju veidā par ilustrācijām izmantoja fotokopijas (G. Manteuffel ”Polnisch-Livland”, 1869; divas fotogrāfijas). Krāsainos attēlus tiražēja litogrāfiski. Fotomehāniskā reproducēšana Latvijas vācu grāmatu ražošanā strauju un stabilu izplatību ieguva 1880. gados. Labas kvalitātes reprodukcijas ieguva ar fototipijas metodi (”Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung”, 1883; 10 ielīmes – fototipijas). Plašam lasītāju lokam adresēto vācu un latviešu grāmatu ārējā apdare lielā mērā bija analoga. Vācu grāmatas daudz biežāk tika iesietas pusādas vākos. Grezniem iesējumiem izmantoja ādu. Dižciltīgas personas uz savu grāmatu vākiem reizēm pasūtīja iespiest superekslibrus ģerboņu veidā. Historisma laikam tipisku apdari ieguva V. Z. Stafenhāgena Baltijas skatu albumu vāki. Tie bija pārvilkti ar granitolu un dekorēti ar dziļi reljefu bezkrāsas kongrevspiedumu, ko papildināja uzraksts, guberņas ģerbonis un divu simbolisku cilvēku figūru attēli zelta spiedumā. Iesējums tapa starptautiskas sadarbības rezultātā. Kā liecina uzraksti uz vāka, iespiedformas gravējis L. Štrāse (''L. Strasse'') Berlīnē, bet grāmatas iesējis N. Hubners (''N. Hubner'') Jelgavā. Apskatāmajā periodā Latvijā grāmatas krievu valodā izdeva maz. Tās pa lielākai daļai pārstāvēja lietišķa satura literatūru, tādēļ to grafiskais iekārtojums ar retiem izņēmumiem bija vienkāršs un mākslinieciski nenozīmīgs. Greznāku apdari guva galvenokārt reklāmas veida izdevumi (”Портовый городъ Рига”, 1870). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= #Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga : Liesma, 1977 #Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti''. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga: Liesma, 1980. 143.-157. lpp. #Labrence, L. ''Jelgavas grāmata''. Rīga: Zinātne, 1984 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga: Zinātne, 1984 #Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu māksla. No: ''Grāmata latviešu sabiedrībā 1856-1870''. Rīga : Avots, 1987. 53.-71. lpp. #Kuple, Z. Romantisms un latviešu bērnu grāmatu grafika. No: ''Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā''. Rīga : AGB, 1998. 106.-113. lpp. #Milevski, R., Villerušs, V. Reading the Bible, Preserving the Precious Text: Latvian Peasant Metal-Clad Bindings. No: ''Library History.Vol. 24, No. 2''. 2008, pp. 128-142 =Attēlu saraksts= # [[:image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”]], 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe # [[:image:Gromota_lyugsanu-1845.jpg|”Grōmota lyugšanu”]], 1845. Atvērums ar politipāžu # [[:image:Bibele-1825-Vaks.jpg|”Bībele”]], 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem # [[:image:Dziesmu_un_lugsanu_gramata-1839-Vaks.jpg|”Dziesmu un lūgšanu grāmata”]], 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862) # [[:image:300_stasti-1853-Stendera_portrets.jpg|K. Valdemārs. ”300 stāsti”]], 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums # [[:image:Kavals-Dieva_radijumi_pasaule_1860.jpg|H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”]], 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju # [[:image:Ubags_un_vina_audzekne_1860.jpg|”Ubags un viņa audzēkne”]], 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem # [[:image:Jelgavas_bilzu_lapa_1863.jpg|”Jelgavas bilžu lapa”]] (1863) ar litografētiem attēliem # [[:image:Sternmanis_Peterburga_1868.jpg|P. Šternmanis. ”Pēterburga”]], 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons # [[:image:Vidzemes_veca_un_jauna_laika_gramata_uz_1870_gadu.jpg|”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu]]. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra # [[:image:Dinsbergs_Rimes_1872.jpg|E. Dinsbergs. ”Rīmes”]], 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra # [[:image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”]], 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija. # [[:image:Jauni_dunduri_1875_Vaks.jpg|”Jauni dunduri”]], 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu # [[:image:Dundurs_Pats_1878.jpg|”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums]]. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?) # [[:image:Mortuos_plango_1875.jpg|Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”]], 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija # [[:image:Buss_Karikatura_1884.jpg|Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”]], 1884. Karikatūra. Mākslinieks M. Bušs; kokgrebums # [[:image:Musu_tautas_dziesmas_1888-Vaks.jpg|Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”]], 1888. Vāks # [[:image:Geschichte_der_deutschen_Ostseeprovinzen_1858.jpg|A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”]], 1858. Ādas vāks ar superekslibri # [[:image:Album_baltischer_Ansichten_1866.jpg|W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”]], 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu # [[:image:Rigaer_Kalender_1884.jpg|”Rigaer Kalender”]], 1884. Ilustrācija; litogrāfija # [[:image:Portovyj_gorod_Riga.jpg|”Портовый городъ Рига”]], 1870. Vāks; litogrāfija __NOEDITSECTION__ 3430 3429 2009-07-22T14:15:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|thumb|K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”, 1843.]] [[image:Gromota_lyugsanu-1845.jpg|thumb|”Grōmota lyugšanu”, 1845.]] [[image:Bibele-1825-Vaks.jpg|thumb|”Bībele”, 1825.]] [[image:Dziesmu_un_lugsanu_gramata-1839-Vaks.jpg|thumb|”Dziesmu un lūgšanu grāmata”, 1839.]] [[image:300_stasti-1853-Stendera_portrets.jpg|thumb|K. Valdemārs. ”300 stāsti”, 1853.]] [[image:Kavals-Dieva_radijumi_pasaule_1860.jpg|thumb|H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860.]] [[image:Ubags_un_vina_audzekne_1860.jpg|thumb|”Ubags un viņa audzēkne”, 1860.]] [[image:Jelgavas_bilzu_lapa_1863.jpg|thumb|”Jelgavas bilžu lapa”. 1863.]] [[image:Sternmanis_Peterburga_1868.jpg|thumb|P. Šternmanis. ”Pēterburga”, 1868.]] [[image:Vidzemes_veca_un_jauna_laika_gramata_uz_1870_gadu.jpg|thumb|”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu.]] [[image:Dinsbergs_Rimes_1872.jpg|thumb|E. Dinsbergs. ”Rīmes”, 1872.]] [[image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|thumb|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874.]] [[image:Jauni_dunduri_1875_Vaks.jpg|thumb|”Jauni dunduri”, 1875.]] [[image:Dundurs_Pats_1878.jpg|thumb|”Dundurs Pats”, 1878.]] [[image:Mortuos_plango_1875.jpg|thumb|Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”, 1875.]] [[image:Buss_Karikatura_1884.jpg|thumb|Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”, 1884.]] [[image:Musu_tautas_dziesmas_1888-Vaks.jpg|thumb|Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”, 1888.]] [[image:Geschichte_der_deutschen_Ostseeprovinzen_1858.jpg|thumb|A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”, 1858.]] [[image:Album_baltischer_Ansichten_1866.jpg|thumb|W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”, 1866.]] [[image:Rigaer_Kalender_1884.jpg|thumb|”Rigaer Kalender”, 1884.]] [[image:Portovyj_gorod_Riga.jpg|thumb|”Портовый городъ Рига”, 1870.]] =Perioda grāmatu mākslas vispārējs raksturojums= 1840. gados latvieši kā autori, tulkotāji un iespieddarbu iniciatori sāka iesaistīties iespiesto grāmatu radīšanas procesā. Viņu interešu loka centrā bija mācību un praktiska satura grāmatas un daiļliteratūra. Tas bija pretstats vācu mācītāju – galveno latviešu grāmatu satura noteicēju – gādātajai apnicīgajai baznīcas standartliteratūrai un reliģiskajiem stāstiņiem. Latviešu darbības būtiska iezīme bija centieni savas grāmatas papildināt ar ilustrācijām. Taču ilustrēšanas iespējas bija stipri ierobežotas. Vietējais grāmatu tirgus bija tik mazs, ka izdevējiem nebija izdevīgi pasūtīt oriģinālilustrācijas. Viņi iztika ar aizguvumiem – importētu grafiku vai pārfrazējumiem. Tēlojošajā grāmatu grafikā dominēja indiferents, tradicionāls reālisms un romantisma sentimentālajam virzienam raksturīgas noskaņas. Grafikas vispārējais līmenis bija amatniecisks, kaut gan starp importētajiem darbiem gadījās arī mākslinieciski un informatīvi augstvērtīgas ilustrācijas, piemēram, Granvila (Grandville), Ludviga Rihtera (''Ludwig Richter'') un viņa loka mākslinieku darbi. Latgaliešu grāmatniecības centrs jau izsenis bija Viļņa, jo Latgalē nebija tipogrāfiju. Grāmatas dialektā izdeva ar lieliem, pat ar vairākus gadus ilgiem pārtraukumiem. Latgales teritorijā pirmo grāmatu dialektā iespieda 1855. gadā Daugavpilī. Latgaliešu grāmatniecība apkalpoja galvenokārt baznīcu. Laicīgo izdevumu bija nedaudz – kalendāri, dažas mācību grāmatas un brošūras ar pamācībām, likumi. 1865. gadā sākās latgaliešu rakstības aizliegums, kas 40 gadus šajā apgabalā traucēja grāmatniecības attīstību. =Latviešu grāmatu māksla līdz 1855. gadam= Jaunu pozitīvu tendenci laicīgās literatūras ilustrēšanā radīja latviešu ienākšana grāmatniecībā. Ar latviešu līdzdalību aizsākās daiļliteratūras ilustrēšana: divu A. Leitāna tulkoto K. Šmida (''C. Schmid'') stāstu izdevumiem pievienoti frontispisi – ”Kara lielskungs Eistakius” (1846, litogrāfija, pirmā daiļliteratūras ilustrācija latviešu grāmatās) un ”Puķu kurvīts” (1851, kokgrebums), brošūrā ”Ziņas par Liepājas krāšanas lādi” (1850) iespiests ar diviem kokgrebumiem ilustrēts K. Valdemāra tulkots stāstiņš. Viņš savos ”300 stāstos” (1853) publicēja G. F. Stendera un Prūsijas karaļa Frīdriha II portretu (kokgrebumi). Informatīvi vērtīgas kokgrebumā darinātas ilustrācijas bija A. Šūlmaņa tulkotajā un Tērbatā izdotajā F. R. Kreicvalda (''F. R. Kreutzwald'') zinisko rakstu krājumu virknē ”Pasaule un daudz no tā, kas pasaulē atrodams” (1852-1860). Diemžēl kokgrebumu iespiedformas bija stipri nolietotas un ne visai saskanīgas ar grāmatas formātu. Tajā pašā laikā vācieši sagādāja tikai dažas ilustrētas praktiska satura grāmatas. Sakrālās literatūras izdevumu ilustrācijas bija tradicionālas – reliģiski simboli, Bībeles stāstu ainas, M. Lutera portreti. A. Leitāna tulkojumā iznāca neliela grāmatiņa ”Cilvēka sirds” (1853, izdota arī pēc tam latgaliski – 1859) ar reliģiskās morāles pamācībām desmit litografētu attēlu veidā. Izņēmums bija sprediķu krājuma ”Svētas patiesības liecinieks” (1843) frontispiss ar grāmatas autora un finansētāja K. Kaktiņa portretu (Augusta Mīes (August Mühe) litogrāfija). Starp latgaliešu grāmatām (tajās rodami tikai reliģiski attēli) uzmanību saista T. Kosovska Bībeles stāstu krājums ”Grōmata apgōdōšonas breinīgu nūlikšonu Dīva” (1845) ar poļu grafiķa J. Oziemblovska (''J. Oziemblowskiego'') litogrāfiju ”Sv. Marijas pasludināšana” un anonīmu asējumu ”Svētais vakarēdiens”, datēts ar 1738. gadu. Grāmatu tirgus straujā paplašināšanās aktualizēja reklāmas nepieciešamību, kas veicināja tipogrāfisko papīra vāku popularitāti. 1840. gados nostabilizējās to grafiskais un tekstuālais saturs, kas savu aktualitāti nav zaudējis līdz mūsu dienām. Svarīgākā grafiskā vienība bija grāmatas titula ziņu teksts, kuru iespieda ar apmali rotātā vāka pirmajā lappusē un reizēm arī uz muguriņas. Vāka ceturto lappusi bieži atvēlēja ziņām par citām izdevēja grāmatām (”Šveidlera Maria”, 1849; ”Grāmatnieku prieks”, 1854). Dažkārt vākus bagātināja ar tematiskām politipāžām – vinjetēm (A. Leitāns ”Darbu rullis”, 1852; ”Stāsti pa ziemas vakariem stāstīti Kraukļu krogā krāsns priekšā”, 1854). Samērā ierobežotā salikuma elementu izvēle un to grupēšana simetriskās kompozīcijās tipogrāfisko papīra vāku apdarei piešķīra vienveidīgumu. 19. gadsimta otrajā ceturksnī romantisma ietekmē modē nāca rakstu zīmes ar ļoti kontrastaina platuma līnijām, arī trekni, ornamentēti vai iluzori telpiski burti. Tos lietoja grāmatu virsrakstos uz vākiem un titullapās. 1840. un 1850. gados šī tendence mērenā formā izpaudās arī latviešu grāmatās. Bībeles, sprediķu un dziesmu grāmatas joprojām iesēja arhaiskajos, ar teļādu apvilktajos koka vākos. Raksturīgākais rotājums – vienkāršs, ādā iespiests bezkrāsains salikuma ornaments vai ar grāmatu iesējēju velci ievilktas līnijas. 1850. gadu vidū kulmināciju sasniedza šo grāmatu vāku apkalšana, kas ieviesās Kurzemes dienvidrietumos (piejūras apvidos). Impulss šādai tautas daiļradei, iespējams, nāca no Morāvijas un tai pieguļošajām teritorijām, kurās, tāpat kā Kurzemē, līdzīga grāmatu apdare bija visai populāra. Domājams, ka šo nodarbi (sākotne tai meklējama 1830. un 1840. gadu mijā) piekopa nedaudzi amatnieki. Izveidojās divi apkalumu kompozīcijas tipi. 1. tips – ar punktēti ornamentētām misiņa plāksnītēm (visbiežāk kvadrātiskām) tika apkalti visi vāku stūri. Katra vāka centrā novietota analogas formas vai rombveida plāksnīte, kuras stūri pavērsti pret vāka malām. 2. tips – metāla sloksnītes, kurās iepunktēts ģeometrisks vai augu raksts, piestiprinātas gar vāka augšējo un apakšējo malu, reizēm arī gar ārmalu un iekšmalu blakus muguriņai. Centrā ievietota sirds, āboliņa četrlapītis, krusta, biķera vai kādas citas formas metāla aplikācija. Vāku apkalšana bija pirmā plašākā latviešu, galvenokārt zemnieku, gaumes izpausme grāmatu mākslinieciskajā apdarē. =Latviešu grāmatu māksla jaunlatviešu kustības laikā= Jaunlatvieši grāmatas un lasīšanu uzskatīja par svarīgiem savas ideoloģijas instrumentiem. Viņu uzmanības lokā atradās arī ilustrācijas. Auglīga bija jaunlatviešu un viņiem pietuvinātā E. Dinsberga sadarbība ar Jelgavas vācu tautības izdevēju G. A. Reieru (''G. A. Reyher'') 1850. un 1860. gadu mijā: K. Barons ”Mūsu tēvzemes aprakstīšana” (1859) ar autora sastādītu Latvijas karti (litogrāfija), E. Dinsbergs ”Atlass ar septiņpadsmit landkārtēm” (1861; litogrāfijas, pirmais ģeogrāfijas atlants), E. Dinsbergs ”Māte. Mazi peršiņi ar 12 bildēm” (1861, kolorētas litogrāfijas, pirmā bilžu grāmata). Bez tam Reiers sagādāja ilustrācijas J. Alunāna, J. Zvaigznītes un E. Dinsberga tulkoto daiļliteratūras darbu izdevumiem. ”Piecdesmit pasaciņas ar bildēm” (1862, E. Dinsberga tulkojums) ieguva 50 nelielas ilustrācijas. Reiera publicētajā H. Kavala (''H. Kawall'') dabaszinību grāmatā ”Dieva radījumi pasaulē” (1860) iekļauti apmēram 300 litografēti un kolorēti attēli uz 20 lapām. Reiers lielāko daļu grāmatu iespieda Leipcigā. Jaunlatviešu rūpes ilustrēt grāmatas spieda sarosīties viņu ideoloģiskos pretiniekus – vācu tautības klerikālos grāmatniekus. 1850. gadu vidū viņu ”Kristīgu rakstu gādātāju biedrība” sāka izdot reliģiski moralizējošu stāstiņu sēriju ”Grāmatiņas priekš tiem mīļiem bērniņiem” (1854-1865; apmēram 60 laidieni) ar didaktiskām vāku ilustrācijām un attēlu komplektus: ”Bildītes ar peršiņiem, ko izdalīt kristīgu ļaužu bērniem mājās un skolās” (1856), ”Bildes Jaunai derībai par izskaidrošanu” (1860-1864, 12 laidieni, kolorētas litogrāfijas). Ap 1850. un 1860. gadu miju ilustrēšana guva vēl lielāku popularitāti. E. Plātesa (''E. Plates''), V. F. Hekera (''W. F. Häcker'') un Stefenhāgenu grāmatu firmu īpašnieki sāka ilustrēt savus kalendārus un pa kādam daiļliteratūras izdevumam. E. Plātess parūpējās, lai ilustrācijas būtu arī viņa izdotajā pirmajā latgaliešu kalendārā – G. Manteifeļa (''G. Manteuffel'') ”Infļantuzemes laikagrōmata aba kalenders” (1861-1870). 1863. gadā Stefenhāgenu firma izdeva ”Jelgavas bilžu lapas” (15 laidieni). Tas bija Vācijā iecienīts iespieddarba veids Bilderbogen – uz papīra loksnes (Pl°) vienas puses iespiestas populāra literāra darba ilustrācijas vai viens liels attēls un konspektīvs satura pārstāsts (”Genoveva”, Nr. 1; ”Kara jātnieka rīta dziesma”, Nr. 15). Domājams, ka ”Jelgavas bilžu lapu” pusfabrikātus – lapas ar litografētiem attēliem – importēja un Jelgavā tos papildināja ar tekstu. ”Bilžu lapas” bija viens no komiksu priekštečiem. 1860. gadu otrajā pusē izdevēju interese par ilustrēšanu nedaudz mazinājās. Grāmatu grafikā sveštautiešu absolūtā aizgādniecība un aizguvumu adaptācija savu laiku bija pārdzīvojusi. Pārmaiņas iezīmējās 1860. gadu nogalē ar latviešu (H. Alunāns, K. Stālbergs) pievēršanos grāmatu izdošanai. Pēterburgā latviešu grāmatu ilustrēšanā (P. Šternmanis ”Pēterburga”, 1868) iesaistījās igauņu kokgrebējs, Augusta Dauguļa skolnieks un vēlākais rīdzinieks Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''). 1866. gadā Jelgavā darbību uzsāka ražīgais vācu izcelsmes latviešu grāmatu izdevējs J. F. Šablovskis. Jau viņa pirmajos izdevumos bija ilustrācijas. Pēc poļu sacelšanās 1863. gadā cara administrācija pārkrievošanas nolūkā Latgalē rosināja latīņu raksta (”poļu burtu”, tas ir, antīkvas) vietā lietot krievu alfabēta burtus. Pirmais mēģinājums bija N. Sokolova grāmatiņa ”Латышский букварь. Латвешу бокверис” (1864). 1865. gadā latīņu burtu aizliegumu noteica ar likumu. Uz Vidzemi tas neattiecās, tādēļ Plātess un Lākmanis kādu laiku vēl pamanījās turpināt grāmatu izdošanu latgaliešu dialektā. Iespieddarbus slāvu rakstā, tai skaitā kalendāru „Латышско-русский месяцеслов. Латвешу-креву календерис” (1866-1874), tauta nepieņēma, un šo grāmatu izdošanu pārtrauca. Iespieddarbus dialektā kontrabandas ceļā ieveda no ārzemēm. Izplatījās kontrafakcijas. Literārā ”bada” dēļ radās ”grōmatnīki”, kas stipri nolietotām grāmatām, atdarinot tipogrāfisko iespiedumu, rokrakstā atjaunoja trūkstošos teksta fragmentus, pārrakstīja veselas grāmatas un tās papildināja ar saviem sacerējumiem. Starp ”grōmatnīkiem” redzamākais bija Andrivs Jūrdžs. Latgalē veidojās anahroniska rokraksta grāmatniecība. 1840. un 1850. gadu mijā notika pilnīga pāreja no rokaslējuma (kubla) papīra uz mašīnpapīru. 1860. gados tipogrāfisko papīra vāku lietošana kļuva masveidīga. Arvien biežāk uz tiem iespieda attēlus. Bagātīgu, romantizētu grafisko apdari ieguva litografētie vāki (”Sēta, daba, pasaule”, 1860; H. Kavals ”Dieva radījumi pasaulē”, 1860; H. Bīčeres-Stovas ”Unkel Toma būda”, 1863). Kurzemes dienvidrietumos turpinājās reliģisko grāmatu ādas vāku apkalšana. Parādījās jauns iesējuma materiāls – kalikons. Latgaliešu reliģisko grāmatu vākus bieži rotāja IHS emblēma. Pēc latīņu burtu aizlieguma ”grōmatnīki” nolietotām grāmatām bieži darināja jaunus vākus un izstrādāja primitīvus to rotāšanas paņēmienus. Piemēram, Andrivs Jūrdžs savu grāmatu vāku ādā ar zobainu veltnīti iespieda punktētu līniju rakstu. =Latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiods= Ar 1870. gadiem sākās strauja latviešu grāmatniecības izaugsme. Lasītāju pieprasījumu pēc nacionālajām interesēm atbilstošiem iespieddarbiem varēja apmierināt vienīgi jaunā grāmatniecības darbinieku paaudze, kas gandrīz pilnībā veidojās no latviešiem. Nostabilizējās latviešu tautības izdevēju darbība. Viņu nostāja par grāmatu vizuālo informāciju sabalsojās ar jaunlatviešu centieniem ilustrēt un tas veicināja pirmās, skaitliski ļoti pieticīgās, latviešu grāmatu grafiķu paaudzes tapšanu 1870. gadu sākumā. Zīmīgi, ka šajā laikā grāmatās parādījās lielāks skaits kultūras darbinieku (galvenokārt latviešu) portretu: G. Merķelis (1869) J. Neikens (1870), E. Dinsbergs (1872) – visas Vācijā darinātas tērauda gravīras. K. Stālbergs izdeva litografētus A. Spāģa (1872), K. Biezbārža un K. Valdemāra (abi 1873) portretus (Pl°). Latviešu grāmatu grafiķu darbības aizsācējs, kokgrebējs Kārlis Kronvalds grāmatniecībā ienāca tieši ar portretiem. 1871. gadā izdeva divas grāmatas ar viņa darinātām autoru ģīmetnēm: Ā. Alunāns (”Priekos un bēdās”) un Dž. G. Bairons (”Manfreds”). K. Kronvalds, A. Dauguļa skolnieks, simpatizēja romantismam. Viņa kokgrebumu primitīvajai smagnējībai par cēloni varēja būt gan iemaņu trūkums, gan apzināta atteikšanās no reproducējošā kokgrebuma tradicionālās formveides. Apmēram tajā pašā laikā kokgrebēja praksi uzsāka Mārtiņš Bušs. Lielākā daļa viņa darbu bija reproducējoši, to tehniskais izpildījums – korekts. M. Buša zīmēšanas prasmes bija necilas, taču oriģināldarbos to zināmā mērā kompensēja sirsnīga naivitāte (karikatūras grāmatās: J. Anskenēvičs ”Brenča un Zvinguļa brauciens uz vispārīgiem latviešu dziedāšanas svētkiem”, 1874; ”Īstais tautas kalendārs no Pūcīšu Ģederta”, 1884). 1884. gadā no Igaunijas uz dzīvi Rīgā ieradās E. M. Jakobsons. Arī viņš pārstāvēja reproducējošo kokgrebumu. E. M. Jakobsons pret grebuma izpildījumu bija visai nevērīgs – ekspluatēja dažus formas modelēšanas paņēmienus, maz uzmanības veltīja materialitātei un faktūrai, bija neprecīzs zīmējumā. Komponista Baumaņu Kārļa zīmētā titullapa paša dziesmu krājumam ”Līgo” (1874, litogrāfija) grāmatu grafikā ievadīja tautisko romantismu. Iespējams, ka Pēterburgā litografēto Baumaņa nošu burtnīcu vāki arī radīti pēc viņa paša metiem (”Mortuos plango”, 1875). Baumanis Pēterburgā izdotajos almanahos ”Dunduri” (1875-1878; četri laidieni) ar rakstiem un satīriskiem zīmējumiem vērsās pret nacionālo centienu pretiniekiem. ”Dunduri” turpināja ”Pēterburgas Avīžu” tradīcijas. Par vāku ilustrāciju tiem kalpoja no ”Pēterburgas Avīzēm” aizgūtais Augusta Dauguļa kokgrebums ”Zobugals”. Vairāku satīrisku ilustrāciju autors bija Pēterburgā dzīvojošais zviedru mākslinieks Gustavsons. Zīmējumus almanahos reproducēja cinkogrāfiskajā svītras kodinājumā (agrīns šīs tehnikas lietojums). Almanahā ”Dundurs pats” iespiestajām I. Krilova fabulām izdevēji bija piemeklējuši dažas Granvila ilustrācijas, kuras bija darinātas Lafontēna fabulām. K. Kronvalda, M. Buša un Baumaņu Kārļa darbība ievadīja latviešu nacionālās grāmatu mākslas priekšperiodu. Tajā joprojām dominēja grafikas aizguvumi. Latviešu izdevēju attieksme pret ilustrāciju funkciju grāmatās nebija viennozīmīga. Lubu literatūras jeb tautas grāmatu gādātāji kā, piemēram, J. F. Šablovskis un M. Jākobsons, attēlus, sevišķi tas attiecas uz spilgti krāsainajām vāku ilustrācijām, izmantoja pircēju uzmanības piesaistīšanai. Turpretī K. Stālbergam un E. Zīslakam rūpēja gan labs tekstuālais saturs, gan korekts poligrāfiskais un mākslinieciskais izpildījums. Labu apdari guva Zīslaka izdotā J. V. Gētes alegoriskā poēma ”Lapsa Kūmiņš” (1879) ar 60 vācu mākslinieka Vilhelma Kaulbaha (''Wilhelm Kaulbach'') ilustrācijām (kokgrebumi). Zīslakam Jelgavā piederēja spiestuve ar teicami aprīkotu litogrāfijas darbnīcu (tajā varēja izgatavot kvalitatīvas hromolitogrāfijas). Greznas grāmatas izdošanu plānoja Auseklis, taču augsto izmaksu dēļ viņš savu nodomu nerealizēja. 1870. gadu sākumā progresīvie latviešu kultūras darbinieki, starp viņiem arī izdevēji K. Stālbergs un brāļi Buši, uzsāka mēģinājumus ”jaunās ortogrāfijas” ieviešanā jeb pārejā no gotiskā raksta uz antīkvu – klasisko latīņu rakstu. Tas gan bija attiecināms tikai uz tipogrāfisko salikumu (rokrakstā latviešu tekstiem jau sākotnēji izmantoja klasiskos latīņu burtus). Plašāks lasītāju loks ar jauno ortogrāfiju iepazinās K. Valdemāra vadībā sastādītajā ”Krievu-latviešu-vācu vārdnīcā” (1872) un K. Biezbārža ”Ģeometrijā” (1874). Pārmaiņas prasīja prāvus finanšu līdzekļus – tipogrāfijām vajadzēja iegādāties jaunus raksta zīmju komplektus, kuros ietilpa burti ar latviešu rakstībai specifiskajām diakritiskajām zīmēm. Reformai bija daudz pretinieku. Tās atbalstītāju galvenie argumenti bija: atbrīvošanās no vācu ietekmes (vācieši bija vienīgie, kuri vēl lietoja gotiskos burtus), teksta raksta vienveidošana visos latviešu apdzīvotajos apgabalos (latgaliešu tekstiem lietoja antīkvu), vēlme latviešu tekstu padarīt grafiski tīrāku un vieglāk lasāmu. Par reformu konsekventi iestājās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kuras rakstu krājumu teksti jau no pirmā laidiena (1876) bija salikti antīkvā. 1870. gadu otrajā pusē arvien biežāk tirgū nonāca bilžu grāmatas ar krāsaini litografētām, importētām ilustrācijām. Šajā jomā ražīgākā bija Stefenhāgenu firma. Bilžu grāmatu iecienītākais formāts – 4°. Mainījās grāmatu ārējā apdare. Īsā laikā izzuda smagnējie, ”mēmie” teļādas vāki un Kurzemē apsīka to apkalšana. Iesējumam arvien biežāk izmantoja kalikonu. Tā ražotāji piedāvāja bagātīgu izvēli krāsas un faktūras ziņā. Krāsainie kalikona vāki ar zeltītiem burtiem un ornamentiem krasi izcēlās pelēcīgajā grāmatu kopainā. Šādu ietērpu guva atsevišķu izdevumu neliels eksemplāru skaits. Daži izdevēji sāka radošāk risināt tipogrāfisko vāku apdari – praktizēja asimetrisku kārtojumu, kā arī no salikuma elementiem veidoja sarežģītas ornamentālas, piemēram, tempļa formas, kompozīcijas (Dadzis ”Varmāka”, 1883), vizuālā efekta radīšanai izmantoja lielas, sižetiskas vāku ilustrācijas. =Vācu un krievu grāmatas= Apskatāmajā periodā vairākās literatūras nozarēs – galvenokārt vietējo varas institūciju publikācijās un zinātniskajā literatūrā – dominēja vācu valoda. Daiļliteratūras publikāciju šajā valodā bija maz. Salīdzinot ar latviešu grāmatām, izdevumi vācu valodā apdares ziņā bija daudzveidīgāki. Izdevēji bieži izmantoja Vācijas poligrāfisko uzņēmumu pakalpojumus. Dominēja vienkrāsaina litogrāfija (to izmantoja arī tekstu tiražēšanai rokraksta formā), taču litogrāfu darbs bija visai amatniecisks. Portretisti parasti aprobežojās ar portretējamās personas izskata indiferentu fiksāciju (”Arbeiten der kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst”, 6.,7. burtnīca, 1849; 8. burtnīca, 1850). Analogs raksturs bija arī reālu dabasskatu un arhitektūras objektu attēlojumiem. Ilustratoru devums beletristikai (galvenokārt kalendāriem) bija diletantisks. Jelgavas litogrāfs Dāvids Šāberts (''David Schabert'') publicēja četrdaļīgu Kurzemes muižniecības ģerboņu apkopojumu ”Vollstaendiges Wapenbuch des Kurlaendischen Adels” (1840-1846; 2. izdevums – 1856). Litogrāfija deva iespēju lēti pavairot liela izmēra kartes, plānus un tehniskus zīmējumus (”Die Abtragung der Festungswerke Riga’s und die damit verbundenen Communalbauten”, 1864). Vācu grāmatās bija maz kokgrebumā darinātu ilustrāciju. G. A. Reiers 1851. gadā iespieda N. A. Poļevoja (''Н. А. Полевой'') ”Suvorova vēsturi” (N. A. Polewoi ”Geschichte des Fürsten Italiiski Grafen Suworoff-Rimnikski”), kurai no šī apcerējuma krievu izdevuma (1843) aizguva 95 kokgrebumus un tērauda gravīru (Suvorova portretu). Kokgrebumi pēc Tarasa Ševčenko (''Тарас Шевченко''), Aleksandra Kocebū (''Aлександр Коцебу''), Rudolfa Žukovska (''Рудольф Жуковский'') un dažu citu mākslinieku zīmējumiem bija darināti Francijā. Grāmatā ievietotā tērauda gravīra (pēc T. Ševčenko (?) zīmējuma) ir viens no senākajiem šīs iespiedgrafikas piemēriem vietējos izdevumos. Izdevējs V. F. Hekers gadagrāmatu ”Rigascher Almanach”, sākot ar pirmo laidienu 1858. gadam, regulāri papildināja ar vairākām Vācijā pasūtinātām, parasti pēc fotogrāfijām grebtām, tērauda gravīrām: prominentu cilvēku portretiem un dokumentējošiem Rīgas skatiem. Sakarā ar almanaha 15 gadu jubileju tika izdots iepriekš publicētu 25 gravīru komplekts ar komentāriem (N. Asmuss ”Album von Riga”, 1871). 1866. un 1867. gadā Vilhelms Zīgfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') trīs sējumos ar kopējo nosaukumu ”Album baltischer Ansichten” apkopoja tērauda gravīras, kas bija darinātas pēc viņa zīmētajām Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas kultūrvēsturiskajām ainavām (pārsvarā pilsētu un muižu panorāmām). Sākot ar 1857. gadu, tirgū tika laistas atsevišķas minētās ainavu sērijas lapas. Reizēm ielīmju veidā par ilustrācijām izmantoja fotokopijas (G. Manteuffel ”Polnisch-Livland”, 1869; divas fotogrāfijas). Krāsainos attēlus tiražēja litogrāfiski. Fotomehāniskā reproducēšana Latvijas vācu grāmatu ražošanā strauju un stabilu izplatību ieguva 1880. gados. Labas kvalitātes reprodukcijas ieguva ar fototipijas metodi (”Katalog der Rigaschen culturhistorischen Ausstellung”, 1883; 10 ielīmes – fototipijas). Plašam lasītāju lokam adresēto vācu un latviešu grāmatu ārējā apdare lielā mērā bija analoga. Vācu grāmatas daudz biežāk tika iesietas pusādas vākos. Grezniem iesējumiem izmantoja ādu. Dižciltīgas personas uz savu grāmatu vākiem reizēm pasūtīja iespiest superekslibrus ģerboņu veidā. Historisma laikam tipisku apdari ieguva V. Z. Stafenhāgena Baltijas skatu albumu vāki. Tie bija pārvilkti ar granitolu un dekorēti ar dziļi reljefu bezkrāsas kongrevspiedumu, ko papildināja uzraksts, guberņas ģerbonis un divu simbolisku cilvēku figūru attēli zelta spiedumā. Iesējums tapa starptautiskas sadarbības rezultātā. Kā liecina uzraksti uz vāka, iespiedformas gravējis L. Štrāse (''L. Strasse'') Berlīnē, bet grāmatas iesējis N. Hubners (''N. Hubner'') Jelgavā. Apskatāmajā periodā Latvijā grāmatas krievu valodā izdeva maz. Tās pa lielākai daļai pārstāvēja lietišķa satura literatūru, tādēļ to grafiskais iekārtojums ar retiem izņēmumiem bija vienkāršs un mākslinieciski nenozīmīgs. Greznāku apdari guva galvenokārt reklāmas veida izdevumi (”Портовый городъ Рига”, 1870). <div align="right">V. Villerušs</div> =Bibliogrāfija= #Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga : Liesma, 1977 #Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti''. 2 (VII). Rīga: Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga: Liesma, 1980. 143.-157. lpp. #Labrence, L. ''Jelgavas grāmata''. Rīga: Zinātne, 1984 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga: Zinātne, 1984 #Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. #Villerušs, V. Latviešu grāmatu māksla. No: ''Grāmata latviešu sabiedrībā 1856-1870''. Rīga : Avots, 1987. 53.-71. lpp. #Kuple, Z. Romantisms un latviešu bērnu grāmatu grafika. No: ''Romantisms un neoromantisms Latvijas mākslā''. Rīga : AGB, 1998. 106.-113. lpp. #Milevski, R., Villerušs, V. Reading the Bible, Preserving the Precious Text: Latvian Peasant Metal-Clad Bindings. No: ''Library History.Vol. 24, No. 2''. 2008, pp. 128-142 =Attēlu saraksts= # [[:image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|K. Kaktiņš. ”Svētas patiesības liecinieks”]], 1843. Frotispiss – Kristapa Kaktiņa portrets. Litografējis A. Mīhe # [[:image:Gromota_lyugsanu-1845.jpg|”Grōmota lyugšanu”]], 1845. Atvērums ar politipāžu # [[:image:Bibele-1825-Vaks.jpg|”Bībele”]], 1825 (patiesībā 1848). Vāks ar stūru apkalumiem # [[:image:Dziesmu_un_lugsanu_gramata-1839-Vaks.jpg|”Dziesmu un lūgšanu grāmata”]], 1839. Vāks ar malu apkalumiem (1862) # [[:image:300_stasti-1853-Stendera_portrets.jpg|K. Valdemārs. ”300 stāsti”]], 1853. Ilustrācija – Gotharda Frīdriha Stendera portrets; kokgrebums # [[:image:Kavals-Dieva_radijumi_pasaule_1860.jpg|H. Kavals. ”Dieva radījumi pasaulē”]], 1860. Vāks ar kolorētu litogrāfiju # [[:image:Ubags_un_vina_audzekne_1860.jpg|”Ubags un viņa audzēkne”]], 1860. 1. un 4. vāks ar kokgrebumiem # [[:image:Jelgavas_bilzu_lapa_1863.jpg|”Jelgavas bilžu lapa”]] (1863) ar litografētiem attēliem # [[:image:Sternmanis_Peterburga_1868.jpg|P. Šternmanis. ”Pēterburga”]], 1868. Ilustrācija; kokgrebums. Mākslinieks E. M. Jakobsons # [[:image:Vidzemes_veca_un_jauna_laika_gramata_uz_1870_gadu.jpg|”Vidzemes veca un jauna laika grāmata uz 1870. gadu]]. Frontispiss – Garlība Merķeļa portrets; tērauda gravīra # [[:image:Dinsbergs_Rimes_1872.jpg|E. Dinsbergs. ”Rīmes”]], 1872. Frontispiss – Ernesta Dinsberga portrets; tērauda gravīra # [[:image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”]], 1874. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija. # [[:image:Jauni_dunduri_1875_Vaks.jpg|”Jauni dunduri”]], 1875. Vāks ar A.Dauguļa kokgrebumu # [[:image:Dundurs_Pats_1878.jpg|”Dundurs Pats”, 1878. Satīrisks zīmējums]]. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?) # [[:image:Mortuos_plango_1875.jpg|Baumaņu Kārlis. ”Mortuos plango”]], 1875. Titullapa. Mākslinieks Baumaņu Kārlis (?); litogrāfija # [[:image:Buss_Karikatura_1884.jpg|Pūcīšu Ģederts. ”Īstais tautas kalendārs”]], 1884. Karikatūra. Mākslinieks M. Bušs; kokgrebums # [[:image:Musu_tautas_dziesmas_1888-Vaks.jpg|Āronu Matīss. ”Mūsu tautas dziesmas”]], 1888. Vāks # [[:image:Geschichte_der_deutschen_Ostseeprovinzen_1858.jpg|A. Richter. ”Geschichte der deutschen Ostseeprovinzen”]], 1858. Ādas vāks ar superekslibri # [[:image:Album_baltischer_Ansichten_1866.jpg|W. S. Stavenhagen. ”Album baltischer Ansichten”]], 1866. Kalikona vāks ar kongrevspiedumu un zelta spiedumu # [[:image:Rigaer_Kalender_1884.jpg|”Rigaer Kalender”]], 1884. Ilustrācija; litogrāfija # [[:image:Portovyj_gorod_Riga.jpg|”Портовый городъ Рига”]], 1870. Vāks; litogrāfija __NOEDITSECTION__ 6 2497 3431 2009-08-03T11:44:01Z Admins 4 Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis wikitext text/x-wiki Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis 6 2498 3432 2009-08-03T11:45:59Z Admins 4 Nezināms autors. Vīrieša portrets. Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis wikitext text/x-wiki Nezināms autors. Vīrieša portrets. Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis 6 2499 3433 2009-08-03T11:46:50Z Admins 4 Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM wikitext text/x-wiki Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM 6 2500 3434 2009-08-03T11:47:38Z Admins 4 Heibels A. Pašportrets. 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Heibels A. Pašportrets. 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2463 3435 3398 2009-08-03T11:52:43Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Zigmunds-Millers.jpg|thumb|Zīgmunds J. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi.]] [[image:Nezinams_autors-Viriesa_portrets.jpg|thumb|Nezināms autors. Vīrieša portrets. 1860 – 1870. gadi.]] [[image:Huns_Sieviete_melna.jpg|thumb|Hūns K. Sievietes portrets. 1871.]] [[image:Karings-Kristus_pie_krusta.jpg|thumb|Kārings Georgs Rūdolfs. Kristus pie krusta. 1840. gadi.]] [[image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|thumb|Dērings J. Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi. 1859 – 1871.]] [[image:Huns-Italiesu_pagalmins.jpg|thumb|Hūns K. Itāliešu pagalmiņš. 1871.]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|thumb|Feders J. Ainava ar negaisa mākoņiem. 1873.]] [[image:Heibels-Pasportrets.jpg|thumb|Heibels A. Pašportrets. 1846.]] [[image:Roze_Baumanis.jpg|thumb|Roze J. S. Jāņa Baumaņa portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Baumanis A. Likteņa zirgs. 1887.]] [[image:Feders_Krita_kalni.jpg|thumb|Feders J. Krīta kalni, Ap 1881.]] =Vispārējs raksturojums= Stājglezniecībā (visbiežāk ar eļļas krāsām uz audekla, kā arī akvareļos) periodam tipiskais tēlojuma tuvinājums vizuālajai realitātei (iespējami daudzu tēloto objektu pazīmju fiksācija un detalizācija) izpaudās vispilnīgāk. Vienlaicīgi arī tradīcijās sakņotā (plašākā izpratnē - klasiskā) formveides nosacītība atklājās visdaudzveidīgāk: kompozīciju līdzsvarotība, galveno tēlu un motīvu centrējums, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums, priekšmetu lokālkrāsas variācijas atkarībā no apjomu modelējuma un gaismēnas gradācijām, vienmērīga un salīdzinoši gluda virsma. Glezniecībā žanru sadalījums bija noteikts, to izplatība gan dažāda (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Latvijas apstākļos (sk. [[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|vispārējs perioda raksturojums]], [[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|mākslas dzīve]]) populārākais žanrs bija portrets. =Portrets= Stājmākslā dominējošais, tradicionāli noturīgākais un pragmatisku interešu motivētais gleznotais portrets visbiežāk atveidoja tālaika priviliģēto un mantīgo aprindu modeļus (aristokrātiju, pilsonību, t.s. literātus – akadēmiski izglītotos cilvēkus, mācītājus); valdniekus, ģenerālgubernatorus u. c. augsto amatu pildītājus, sabiedriskos darbiniekus. Kā īpaša grupa izceļama laucinieku un zemnieku portreti (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]], [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|K. L. Zēbode]] (''K. L. Seebode'')). Kā pietiekami plaša kategorija jānosauc pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Vairumā gadījumu tika gleznoti pasūtījumu portreti, kura uzdevums bija indivīdu vizuālā dokumentācija un konvencionāla reprezentācija (tēlu cienīga statika, svētdienīgs kostīms, goda zīmes). Portretiskais tēls darba formātā ir kompozicionāli centrēts, fons visbiežāk ir bezpriekšmetisks, aksesuāri un interjera motīvi parādās, ja portrets veidots monumentālāk (pilnfigūras vai līdz ceļiem). Tipisks ir vienkārši komponēts krūšutēls, glezniecībā taisnstūrainā vai ovālā formātā iekļauta galva un kostimētā torsa augšdaļa trīsceturdaļpagriezienā vai pretskatā. Perioda pēdējās desmitgadēs gleznotā portreta saskare ar fotogrāfiju bija ļoti tieša, tika producēti daudzi pēc fotogrāfijām gleznoti darbi, tika arī apgleznotas palielinātas fotokopijas. Aktīvākie un ražīgākie portretu gleznotāji, kas ilgstoši strādāja Latvijā, bija Jūliuss Dērings (''Julius Döring''), Janis Staņislavs Roze, Jūliuss Zīgmunds (''Julius Siegmund''). Uz šī fona nedaudzie manuāli darinātie K. Hūna gleznojumi izceļas ar akadēmiski virtuozu tēlojumu un estetizētu formveidi. =Figurālās kompozīcijas un ainavas= Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu vispopulārākā tēma bija ”Kristus pie krusta”, citkārt papildināta ar dievmātes figūru un citiem svētajiem (sk. [[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|ikonogrāfija]]). Atkārtojas arī vēl dažas kristoloģiskās tēmas (bieži ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”). Tēli ir tipoloģiski viendabīgi un idealizēti, periodam kopumā raksturīgais naturālisms te izpaužas mazāk, formveide ir tradicionālāka un konvencionālāka, visbiežāk tēmu interpretācija norāda uz vācu vēlīnā akademizētā romantisma paraugiem. Par autoru un pasūtītāju neradošu attieksmi liecina kompozīciju atkārtojumi un pazīstamu ārzemju meistaru darbu atdarinājumi. Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar šinī periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām, kuras, cik var pašreiz spriest, tika ievestas no Krievijas. Nedaudzās vēsturisko tēmu kompozīcijas veltītas Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs, formveidē orientēts uz vācu vai franču akadēmismu. Nedaudzie sadzīves žanri, no kuriem daļa zināma pēc aprakstiem presē, veltīta dažādu tautu (ne tikai latviešu) zemāko slāņu ikdienai, tās interpretācijā atkārtojas idilliska vai humoristiska noskaņa, kā izņēmums gadās eiropeiskam reālismam tipisko ”nabaga ļaužu” dzīves grūtību apcere. Glezniecisko tehniku ainava bija pievērsta gan Latvijas dabai un pilsētām, gan citu reģionu ainaviskai videi, jo vairāki ainavu darinātāji ilgstoši uzturējās ārpus dzimtenes. Motīvu loks bija pietiekami daudzveidīgs. Saglabājās romantisma tradīcija tēlot dramatizētus dabas stihiskos spēkus, tāpat vēsturiski svarīgus pieminekļus, celtņu drupas, bet arī kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu. Kompozicionāli tipisks ir telpiski plašs, panorāmisks ainavu skatījums, tomēr rodas arī darbi ar noslēgtāku telpu, ar fragmentārāku motīvu atveidiem. =Vispārējā attīstība= Ņemot vērā gleznotāju migrāciju, studijas un darbību ārvalstīs, vienojošu mākslas dzīves centru un struktūru vājumu, lokālās augstāka līmeņa skolas un mākslinieku grupējumu trūkumu, grūti rast pietiekami skaidru glezniecības vispārējās attīstības ainu. Perioda sākumā un konvencionālākos darbos arī vēlāk (it īpaši altārgleznās) saglabājās vairāki klasiskās tradīcijas elementi (lineāri plastiskās formas pazīmes, priekšmetisko lokālkrāsu skaidra akcentēšana), portretā – citkārt bīdermeieriskā psiholoģiskā labskanība vai romantiska sprieguma pazīmes. Pirmajās perioda desmitgadēs vēl darbojās iepriekšējā perioda stilistikas iespaidā izveidojušies gleznotāji Johans Leberehts Eginks (''Johann Leberecht Eggink''), Roberts Konstantīns Švēde (''Robert Konstantin Schwede''), Aleksandrs Heibels (''Alexander Heubel''), Karls Johans Stefans Šulcs (''Karl Johann Stephan Schultz'') u.c. Akademizēta historizējoša romantisma tradīcija figurālās kompozīcijās varēja saglabāties arī vēlāk (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). Pieaugot tēlojuma tuvinājumam vizuālajai realitātei, vājinājās idealizācijas vai emocionalizācijas tendences, plastiski pašvērtīgu apjomu atveidojums perioda gaitā arvien vairāk pārveidojās par tonāliem un gaismēnu attiecību savienojumiem. Portretā pastiprinājās psiholoģiskā raksturojuma nenoteiktība, kas radās kā nekustīgi pozējoša modeļa ārienes pazīmju dokumentācijas rezultāts. Tādējādi tēliem piemita relatīvs psiholoģisms – kā modeļu būtisko psihes vadmotīvu atskaņas mierīgi pozējošās sejās un figūrās. Estētiski pašvērtīgu konkrētu un ikdienišķu tēlu, sižetu un motīvu tēlojumos iespējams runāt par reālisma kā virziena ienākšanu (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūna]] sadzīves ainas, [[Jūlijs_Feders|J. Federa]] 1880. gadu ainavas). Fotogrāfijas straujā izplatība vispirms spēcīgi ietekmēja tieši gleznoto portretu jau no 1850. – 1860. gadiem. Sāka mazināties manuāli visā pilnībā gleznoto portretu skaits, toties ārkārtīgi izplatījās fotogrāfisko portretu reproducēšana eļļas tehnikā, kā arī fotokopiju izkrāsošana. Gleznotājiem bija jāpiemērojas fotofiksācijas specifikai – gaismu un ēnu radītajam attēlam. Tas vājināja apjomu plastiku un virzīja autorus uz formāliem kompromisiem, uz sava veida stilistisku eklektismu vai, precīzāk, uz formālā stila trūkumu. Kolorītu veidojot, bija jāiztiek ar vienkāršotiem ”tipiskiem” priekšmetiskiem lokāltoņiem, kuru izvēle nebalstījās tiešos vērojumos un kas savienojās ar nenoteiktiem neitralizētu krāsu laukumiem. Īpaši ražīgi eļļas tehnikā fotogrāfijas atkārtoja pieminētie J. Roze un J. Zīgmunds. Perioda beigās jaunlatviešu kustības ideju un Rīgas Latviešu biedrības kultūrpolitikas iespaidā radās virkne darbu ar leģendārās senlatviešu vēstures sižetiem, kurus darināja latviešu izcelsmes gleznotāji (J. S. Roze, A.Legzdiņš, A. Baumanis,). Zināmajās ainavās perioda gaitā palielinās kādu apvidu un konkrētu vietu raksturojošu motīvu nozīme, perioda beigās - plenēristiskas gaismas atveidojums, glezniecisks formu mīkstinājums. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dombrovskis, J. ''Latvju māksla''. Rīga, 1925 #Vipers, B. ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga, 1927 #Dombrovskis, J. ''Latvju mākslas vēsture''. Rīga, 1935 #Peņģerots, V. Glezniecība Latvijā 19. un 20. g. s. No: ''Mākslas vēsture'' V. Purvīša red. Rīga: Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469. lpp. #Siliņš, J. Latvijas māksla. 1800 – 1914. 2. sēj. Stokholma: Daugava, 1980 #Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 #Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados. 18. gs. beigas – 19. gs. beigas''. Rīga : Zinātne, 1984 #''Latviešu tēlotāja māksla''. 1860 – 1940. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 #Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 #Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība''. 1850 – 1916. Rīga : Zinātne, 1996 =Attēlu saraksts= #Zīgmunds J. [[:image:Zigmunds-Millers.jpg|Birģermeistara Otto Millera portrets.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Nezināms autors. [[:image:Nezinams_autors-Viriesa_portrets.jpg|Vīrieša portrets.]] Fotokopija, eļļa, 61,2 x 48,5. 1860 – 1870. gadi. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs Rīgā. Foto: I. Lūsis #Hūns K. [[:image:Huns_Sieviete_melna.jpg|Sievietes portrets]]. 1871. Audekls, eļļa, 101 x 82. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārings Georgs Rūdolfs. [[:image:Karings-Kristus_pie_krusta.jpg|Kristus pie krusta]]. 1840. gadi. Meņģeles baznīca. Foto: E. Kļaviņš #Dērings J. [[:image:Derings_Konradina_sodisana_ar_navi.jpg|Konradīna fon Hoenštaufena sodīšana ar nāvi]]. 1859 – 1871. Audekls, eļļa, 103,5 x 150,6. ĀMM. Foto: M. Vanaga #Hūns K. [[:image:Huns-Italiesu_pagalmins.jpg|Itāliešu pagalmiņš.]] 1871. Audekls, eļļa, 39,5 x29,6. LNMM #Feders J. [[:image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|Ainava ar negaisa mākoņiem]]. 1873. Audekls, eļļa, 96 x 122. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Heibels A. [[:image:Heibels-Pasportrets.jpg|Pašportrets.]] 1846. Audekls, eļļa, 93 x 67,5. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Roze J. S. [[:image:Roze_Baumanis.jpg|Jāņa Baumaņa portrets]]. Ne agrāk par 1878.Audekls, eļļa, 75,8 x 61,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Baumanis A. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Feders J. [[:image:Feders_Krita_kalni.jpg|Krīta kalni]], Ap 1881. Audekls, eļļa, 36 x 56,2. LNMM. Foto: N. Brasliņš __NOEDITSECTION__ 6 1963 3436 2214 2009-08-03T12:18:39Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Daugulis Zobugals.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Augusts Daugulis. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ˝Zobugals˝. Titula zīmējums. 1852. Kokgrebums. 6 2501 3437 2009-08-03T12:23:42Z Admins 4 Deiča K. darbnīca. Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets. Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi. Papīrs, krāsaina litogrāfija, 53,8 x 40,5. LNMM wikitext text/x-wiki Deiča K. darbnīca. Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets. Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi. Papīrs, krāsaina litogrāfija, 53,8 x 40,5. LNMM 6 2502 3438 2009-08-03T12:24:35Z Admins 4 1.Deiča K. darbnīca. Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, LNMM wikitext text/x-wiki 1.Deiča K. darbnīca. Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, LNMM 6 2503 3439 2009-08-03T12:25:15Z Admins 4 9.Hūns K. Vidzemes mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 20,9 x 43,2. LNMM wikitext text/x-wiki 9.Hūns K. Vidzemes mežs pēc vētras. 1872. Papīrs, zīmulis, 20,9 x 43,2. LNMM 6 2504 3440 2009-08-03T12:25:59Z Admins 4 3.Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets. Papīrs, litogrāfija, 35,6x27,2. RVKM wikitext text/x-wiki 3.Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets. Papīrs, litogrāfija, 35,6x27,2. RVKM 6 2505 3441 2009-08-03T12:26:30Z Admins 4 5.Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848. Papīrs, litogrāfija, 43 x 32,2 (lapa), 29 x 24 (attēls). RVKM wikitext text/x-wiki 5.Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848. Papīrs, litogrāfija, 43 x 32,2 (lapa), 29 x 24 (attēls). RVKM 6 2506 3442 2009-08-03T12:44:16Z Admins 4 11.Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Papīrs, litogrāfija. RVKM wikitext text/x-wiki 11.Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. Papīrs, litogrāfija. RVKM 0 2467 3443 3396 2009-08-03T12:49:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Deics-Sverdsjo_portrets.jpg|thumb|Deiča K. darbnīca. Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi,]] [[image:Deics-Felkerzams.jpg|thumb|Deiča K. darbnīca. Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets. Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi.]] [[image:Mie-Vents.jpg|thumb|Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets.]] [[image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|thumb|Mīes H. darbnīca. Kristapa Kaktiņa portrets.]] [[image:Saberts-Derings-Vilperta_portrets.jpg|thumb|Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Stafenhāgens V. Z. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] [[image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Daugulis A. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] [[image:Huns_Modelis.jpg|thumb|Hūns K. Modelis. 1855.]] [[image:Huns-Mezs_pec_vetras.jpg|thumb|Hūns K. Vidzemes mežs pēc vētras. 1872.]] [[image:Daugulis_Zobugals.jpg|thumb|Daugulis A. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ”Zobugals”. Titulzīmējums. 1862.]] [[image:Kronvalds-Dziesmu_svetki.jpg|thumb|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873.]] [[image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|thumb|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874.]] [[image:Baumanis_Kroga.jpg|thumb|Baumanis A. Krogā. 1885.]] [[image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|thumb|Alksnis Ā. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890.]] =Vispārējs raksturojums= 1840. – 1890. g. grafika Latvijas teritorijā bija izplatīts vizuālās mākslas veids, lai arī tās lielākā daļa bija pragmatiski orientēta amatnieciska iespiedgrafika (atsevišķas lapas, grāmatu un preses grafika). Vietējie grafikas darbu pasūtītāji - privātpersonas, grāmatu izdevēji - turpināja izmantot ārvalstu grafikas darbnīcu pakalpojumus. Perioda pirmajās dekādēs lielāko daļu kokgrebuma iespiedformu un politipāžu iepirka ārzemēs (sk. [[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|grāmatu māksla]]). Tālaika ierindas grafiķi visbiežāk bija nodarbināti gan ar citu mākslinieku darbu, gan vēlāk - fotogrāfiju reproducēšanu. Iepriekšējā periodā praktizēto dobspiedumu (metālgravīras) tagad arvien vairāk nomainīja kokgrebums un litogrāfija. Šīs tehnikas bija vairāk piemērotas gan operatīvam ikdienas darbam, gan vienkāršoja un palētināja ilustrēšanas poligrāfiskos procesus, gan nepieciešamības gadījumos ļāva veiksmīgāk sasniegt laikmeta mākslai vispārtipisko naturālismu. Manuālie zīmējumi, visbiežāk ar grafīta zīmuli uz papīra, bija kā studijas un skices, tā arī patstāvīgu un radošu darbu tehnika. Tematiski grafika bieži bija orientēta uz politiski un sabiedriski svarīgu personu portretēšanu, aktuālu notikumu vizuālu hroniku presē, ainavām ar vēsturiski vai aktuāli svarīgiem motīviem, reliģiskajiem tekstiem, literāro darbu un folkloras sižetu ilustrēšanu. Noturīga bīdermeieriski romantiska tēlainība un attiecīga idealizācija pastāvēja līdzās objektivizēti informatīvai un dokumentējošai dažādu parādību fiksācijai; sāka izplatīties karikatūras. Detalizēti naturālistisku tēlojumu ierobežoja tradicionālā lineārās formas nosacītība, amatnieciski primitīvie atveidu vienkāršojumi. Izdevumu ornamentālajā noformējumā noteicošā loma bija historisma estētikai. Atsevišķu akadēmiski izglītotu mākslinieku zīmējumi saskaņā ar tālaika valdošajiem kritērijiem sasniedza augstu perfekcijas pakāpi. =Sasniegumi portreta un ainavu žanrā un akadēmiskā meistarība perioda pirmajās dekādēs= Perioda sākumā turpinājās iepriekšējos gadu desmitos izveidojušos vietējo litogrāfijas darbnīcu aktivitāte. Rīgā dibinātā Karla Ferdinanda Deiča (''Karl Ferdinand Deutsch'') darbnīca, kur tika producēti tehniski labi izpildīti portreti (Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un tika notikuši mēģinājumi ieviest krāsu lielāka izmēra litogrāfijās (Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama un Rīgas pareizticīgo bīskapa Filareta attēli, abi 1840. gadi, LNVM). Citas Rīgas litogrāfiju darbnīcas - braunšveigieša Heinriha Augusta Teodora Mīes (''Heinrich August Theodor Műhe'')- produkciju pārstāv korekti izmodelētais Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Vendta portrets (1841, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) pēc Gustava Daniela Budkovska (''Gustav Daniel Budkowsky'') zīmējuma vai primitivizētais, bet izteiksmīgais Kristapa Kaktiņa, sprediķu krājuma autora, atveids (1843). Jelgavā Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā litografēti ražīgā Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') portreti, kuros lineāri plastiskā forma kā tēlojuma un harmonizācijas līdzeklis savienojās ar izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju (ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets, 1848, RVKM). Ainavu žanrā ievērojamākais sasniegums bija Jelgavā rezidējošā baltvācu tēlnieka un grafiķa Vilhelma Zigfrīda Stafenhāgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) zīmēto Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas skatu sērija, kuru viņš uzsāka 1850. gados un kas tika pavairota tērauda gravējuma tehnikā; 1866. un 1867. gadā tā tika izdota kā grezns triju sējumu albums. Topogrāfiska pilsētu, muižu un drupu vizualizācija te savienojās ar tradicionālo klasiskās, sakārtotās panorāmas estētiku un mēreni paustu romantiskās brīvās dabas jūsmu. Šai posmā Latvijas kokgrebuma augstāko tehniskās meistarības līmeni demonstrēja Sanktpēterburgā rezidējošais Augusts Daugulis, 1857. gadā Rembranta (''Rembrandt'') ”Veca ebreja portreta” reprodukcijā (LNMM) virtuozi tumšā tonalitātē imitējot slavenā holandieša gaismēnu. Savukārt manuālā zīmējuma augstāko akadēmisko prasmi 1850. gados Sanktpēterburgā bija apguvis Kārlis Hūns, kas to lika lietā vēlāk daudzos darbos - kompozīciju un atsevišķu motīvu skicēs, portretos, ainavās, etnogrāfiska rakstura grafikā. =Tehnoloģisko inovāciju iespaids un ”jaunlatviskās grafikas” uzplaukums 1870. – 1880. gados= Latvijas grafikas tālāko attīstību arvien vairāk ietekmēja tehnoloģiskie jaunievedumi (fotogrāfijas izplatība, pāreja uz rūpnieciski ražotu papīru, fotomehāniska reproducēšana perioda beigās) un kapitālisma radītie grafikas patērēšanas apstākļi (grāmatu tipogrāfisko papīra vāku lietojums, grafika periodikā un afišās kā reklāmas materiāls). Tehniskās iespējas ļāva arvien vairāk ražot ilustrētus preses un grāmatu izdevumus. Izplatījās krāsainā litogrāfija, perioda beigās uz vietas (E.Zīslaka (''E. Sieslack'') spiestuvē Jelgavā) bija iespējams darināt hromolitogrāfijas, kas agrāk parasti tika importētas. Lokālās specifikas iezīme bija arī perioda beigās 1870. – 1880. gados izvērsusies kokgrebēju (Kārlis Kronvalds, igaunis Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''), Mārtiņš Bušs) aktivitāte. Saturiski būtiska bija ar jaunlatviešu kustību saistītā grafika. A. Daugulis piedalījās ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta ”Pēterburgas Avīzes” (1862 - 1865) izdošanā, darinot tam titulzīmējumu un daudzas ilustrācijas, kā arī karikatūras humoristiskajā pielikumā ”Dzirkstele”(vēlāk ”Zobugals”). Ata Kronvalda - viena no jaunlatviešu kustības līderiem - brālis Kārlis Kronvalds popularizēja kustības vadītāju (A.Spāģa, K.Valdemāra, A.Kronvalda, Baumaņu Kārļa) portretus, fiksēja savā litogrāfijā vēsturisko 1873. g. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norisi. Komponists Baumaņu Kārlis ne tikai sacerēja dziesmu”Dievs, svētī Latviju!”, kas vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas himnu, bet arī, kā tiek uzskatīts, darinājis litogrāfijā teiksmaino kompozīciju ar vaideloti dziesmu krājumā ”Līgo”(1874), kas ievadīja latviešu nacionālromantisko tematiku grafikā. Dauguļa karikatūru tradīciju savos naivistiskos kokgrebumos turpināja M. Bušs. No minēto kokgrebēju amatnieciskās grafikas krasi atšķiras perioda pašās beigās Artura Baumaņa akadēmiski veiklie vēsturisko kompozīciju lineārie zīmējumi un reālistiskie sadzīviskā tipāža skicējumi. Reālistiska tendence tēlu un sižetu interpretācijā dominē cita Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas audzēkņa - Ādama Alkšņa - 1880. gadu otrās puses batālo, tai skaitā, senlatviešu vēsturei veltīto ainu zīmējumos. Alkšņa grafika ap 1890. gadu ievada jau nākamo gadsimtu mijas periodu Latvijas mākslā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga : Verlag von A. Grosset, 1902 # Peņģerots, V. ''Grafika. Baltijas valstis. Latvija''. No: Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga : Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469., 542.–558. lpp. # Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga: Liesma, 1977 # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII)''. Rīga : Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. # Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga : Liesma, 1980. 143.-157. lpp. # Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga : Zinātne, 1984 # Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. =Attēlu saraksts= # Deiča K. darbnīca. [[:image:Deics-Sverdsjo_portrets.jpg|Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets]], 1840. gadi, LNMM # Deiča K. darbnīca. [[:image:Deics-Felkerzams.jpg|Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets.]] Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi. Papīrs, krāsaina litogrāfija, 53,8 x 40,5. LNMM # Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. [[:image:Mie-Vents.jpg|Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets.]] Papīrs, litogrāfija, 35,6x27,2. RVKM # Mīes H. darbnīca. [[:image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|Kristapa Kaktiņa portrets.]] Litogrāfija. Frontispiss K. Kaktiņa sprediķu krājumā ”Svētas patiesības liecinieks” 1843 # Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. [[:image:Saberts-Derings-Vilperta_portrets.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] 1848. Papīrs, litogrāfija, 43 x 32,2 (lapa), 29 x 24 (attēls). RVKM # Stafenhāgens V. Z. [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 # Daugulis A. [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. LNMM # Hūns K. [[:image:Huns_Modelis.jpg|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2. LNMM # Hūns K. [[:image:Huns-Mezs_pec_vetras.jpg|Vidzemes mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 20,9 x 43,2. LNMM # Daugulis A. [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ”Zobugals”. Titulzīmējums.]] 1862. Kokgrebums # Kronvalds K. [[:image:Kronvalds-Dziesmu_svetki.jpg|Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Papīrs, litogrāfija. RVKM # Baumaņu Kārlis. [[:image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|”Līgo”, 1874. Titullapa.]] Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija # Baumanis A. [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM # Alksnis Ā. [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27. LNMM __NOEDITSECTION__ 3444 3443 2009-08-03T12:51:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Deics-Sverdsjo_portrets.jpg|thumb|Deiča K. darbnīca. Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi,]] [[image:Deics-Felkerzams.jpg|thumb|Deiča K. darbnīca. Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets. Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi.]] [[image:Mie-Vents.jpg|thumb|Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets.]] [[image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|thumb|Mīes H. darbnīca. Kristapa Kaktiņa portrets.]] [[image:Saberts-Derings-Vilperta_portrets.jpg|thumb|Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets. 1848.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Stafenhāgens V. Z. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] [[image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|thumb|Daugulis A. Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas). 1857.]] =Vispārējs raksturojums= 1840. – 1890. g. grafika Latvijas teritorijā bija izplatīts vizuālās mākslas veids, lai arī tās lielākā daļa bija pragmatiski orientēta amatnieciska iespiedgrafika (atsevišķas lapas, grāmatu un preses grafika). Vietējie grafikas darbu pasūtītāji - privātpersonas, grāmatu izdevēji - turpināja izmantot ārvalstu grafikas darbnīcu pakalpojumus. Perioda pirmajās dekādēs lielāko daļu kokgrebuma iespiedformu un politipāžu iepirka ārzemēs (sk. [[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|grāmatu māksla]]). Tālaika ierindas grafiķi visbiežāk bija nodarbināti gan ar citu mākslinieku darbu, gan vēlāk - fotogrāfiju reproducēšanu. Iepriekšējā periodā praktizēto dobspiedumu (metālgravīras) tagad arvien vairāk nomainīja kokgrebums un litogrāfija. Šīs tehnikas bija vairāk piemērotas gan operatīvam ikdienas darbam, gan vienkāršoja un palētināja ilustrēšanas poligrāfiskos procesus, gan nepieciešamības gadījumos ļāva veiksmīgāk sasniegt laikmeta mākslai vispārtipisko naturālismu. Manuālie zīmējumi, visbiežāk ar grafīta zīmuli uz papīra, bija kā studijas un skices, tā arī patstāvīgu un radošu darbu tehnika. Tematiski grafika bieži bija orientēta uz politiski un sabiedriski svarīgu personu portretēšanu, aktuālu notikumu vizuālu hroniku presē, ainavām ar vēsturiski vai aktuāli svarīgiem motīviem, reliģiskajiem tekstiem, literāro darbu un folkloras sižetu ilustrēšanu. Noturīga bīdermeieriski romantiska tēlainība un attiecīga idealizācija pastāvēja līdzās objektivizēti informatīvai un dokumentējošai dažādu parādību fiksācijai; sāka izplatīties karikatūras. Detalizēti naturālistisku tēlojumu ierobežoja tradicionālā lineārās formas nosacītība, amatnieciski primitīvie atveidu vienkāršojumi. Izdevumu ornamentālajā noformējumā noteicošā loma bija historisma estētikai. Atsevišķu akadēmiski izglītotu mākslinieku zīmējumi saskaņā ar tālaika valdošajiem kritērijiem sasniedza augstu perfekcijas pakāpi. =Sasniegumi portreta un ainavu žanrā un akadēmiskā meistarība perioda pirmajās dekādēs= Perioda sākumā turpinājās iepriekšējos gadu desmitos izveidojušos vietējo litogrāfijas darbnīcu aktivitāte. Rīgā dibinātā Karla Ferdinanda Deiča (''Karl Ferdinand Deutsch'') darbnīca, kur tika producēti tehniski labi izpildīti portreti (Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets, 1840. gadi, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM) un tika notikuši mēģinājumi ieviest krāsu lielāka izmēra litogrāfijās (Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama un Rīgas pareizticīgo bīskapa Filareta attēli, abi 1840. gadi, LNVM). Citas Rīgas litogrāfiju darbnīcas - braunšveigieša Heinriha Augusta Teodora Mīes (''Heinrich August Theodor Műhe'')- produkciju pārstāv korekti izmodelētais Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Vendta portrets (1841, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, turpmāk RVKM) pēc Gustava Daniela Budkovska (''Gustav Daniel Budkowsky'') zīmējuma vai primitivizētais, bet izteiksmīgais Kristapa Kaktiņa, sprediķu krājuma autora, atveids (1843). Jelgavā Ernsta Davida Šāberta (''Ernst David Schabert'') darbnīcā litografēti ražīgā Jūliusa Dēringa (''Julius Döring'') portreti, kuros lineāri plastiskā forma kā tēlojuma un harmonizācijas līdzeklis savienojās ar izsmeļoši detalizētu modeļu vizuālo dokumentāciju (ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets, 1848, RVKM). Ainavu žanrā ievērojamākais sasniegums bija Jelgavā rezidējošā baltvācu tēlnieka un grafiķa Vilhelma Zigfrīda Stafenhāgena (Wilhelm Siegfried Stavenhagen) zīmēto Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas skatu sērija, kuru viņš uzsāka 1850. gados un kas tika pavairota tērauda gravējuma tehnikā; 1866. un 1867. gadā tā tika izdota kā grezns triju sējumu albums. Topogrāfiska pilsētu, muižu un drupu vizualizācija te savienojās ar tradicionālo klasiskās, sakārtotās panorāmas estētiku un mēreni paustu romantiskās brīvās dabas jūsmu. Šai posmā Latvijas kokgrebuma augstāko tehniskās meistarības līmeni demonstrēja Sanktpēterburgā rezidējošais Augusts Daugulis, 1857. gadā Rembranta (''Rembrandt'') ”Veca ebreja portreta” reprodukcijā (LNMM) virtuozi tumšā tonalitātē imitējot slavenā holandieša gaismēnu. Savukārt manuālā zīmējuma augstāko akadēmisko prasmi 1850. gados Sanktpēterburgā bija apguvis Kārlis Hūns, kas to lika lietā vēlāk daudzos darbos - kompozīciju un atsevišķu motīvu skicēs, portretos, ainavās, etnogrāfiska rakstura grafikā. =Tehnoloģisko inovāciju iespaids un ”jaunlatviskās grafikas” uzplaukums 1870. – 1880. gados= Latvijas grafikas tālāko attīstību arvien vairāk ietekmēja tehnoloģiskie jaunievedumi (fotogrāfijas izplatība, pāreja uz rūpnieciski ražotu papīru, fotomehāniska reproducēšana perioda beigās) un kapitālisma radītie grafikas patērēšanas apstākļi (grāmatu tipogrāfisko papīra vāku lietojums, grafika periodikā un afišās kā reklāmas materiāls). Tehniskās iespējas ļāva arvien vairāk ražot ilustrētus preses un grāmatu izdevumus. Izplatījās krāsainā litogrāfija, perioda beigās uz vietas (E.Zīslaka (''E. Sieslack'') spiestuvē Jelgavā) bija iespējams darināt hromolitogrāfijas, kas agrāk parasti tika importētas. Lokālās specifikas iezīme bija arī perioda beigās 1870. – 1880. gados izvērsusies kokgrebēju (Kārlis Kronvalds, igaunis Eduards Magnuss Jakobsons (''Eduard Magnus Jakobson''), Mārtiņš Bušs) aktivitāte. Saturiski būtiska bija ar jaunlatviešu kustību saistītā grafika. A. Daugulis piedalījās ietekmīgā jaunlatviešu laikraksta ”Pēterburgas Avīzes” (1862 - 1865) izdošanā, darinot tam titulzīmējumu un daudzas ilustrācijas, kā arī karikatūras humoristiskajā pielikumā ”Dzirkstele”(vēlāk ”Zobugals”). Ata Kronvalda - viena no jaunlatviešu kustības līderiem - brālis Kārlis Kronvalds popularizēja kustības vadītāju (A.Spāģa, K.Valdemāra, A.Kronvalda, Baumaņu Kārļa) portretus, fiksēja savā litogrāfijā vēsturisko 1873. g. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku norisi. Komponists Baumaņu Kārlis ne tikai sacerēja dziesmu”Dievs, svētī Latviju!”, kas vēlāk kļuva par neatkarīgās Latvijas himnu, bet arī, kā tiek uzskatīts, darinājis litogrāfijā teiksmaino kompozīciju ar vaideloti dziesmu krājumā ”Līgo”(1874), kas ievadīja latviešu nacionālromantisko tematiku grafikā. Dauguļa karikatūru tradīciju savos naivistiskos kokgrebumos turpināja M. Bušs. No minēto kokgrebēju amatnieciskās grafikas krasi atšķiras perioda pašās beigās Artura Baumaņa akadēmiski veiklie vēsturisko kompozīciju lineārie zīmējumi un reālistiskie sadzīviskā tipāža skicējumi. Reālistiska tendence tēlu un sižetu interpretācijā dominē cita Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijas audzēkņa - Ādama Alkšņa - 1880. gadu otrās puses batālo, tai skaitā, senlatviešu vēsturei veltīto ainu zīmējumos. Alkšņa grafika ap 1890. gadu ievada jau nākamo gadsimtu mijas periodu Latvijas mākslā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga : Verlag von A. Grosset, 1902 # Peņģerots, V. ''Grafika. Baltijas valstis. Latvija''. No: Mākslas vēsture V. Purvīša red. Rīga : Grāmatu draugs, [1934 - 1935]. 2. sēj.–339.–469., 542.–558. lpp. # Apīnis, A. ''Latviešu grāmatniecība''. Rīga: Liesma, 1977 # Villerušs, V. Dažas latviešu grāmatu mākslas attīstības tendences līdz 1917. gadam. No: ''Bibliotēku zinātnes aspekti. 2 (VII)''. Rīga : Zvaigzne, 1979. 114.-145. lpp. # Villerušs, V. Latviešu grāmatu ilustrāciju iespiedtehnikas no pirmsākumiem līdz 19. gs. 70. gadiem. No: ''Latviešu tēlotāja māksla''. Rīga : Liesma, 1980. 143.-157. lpp. # Bēms, R. ''Apceres par Latvijas mākslu simt gados''. Rīga : Zinātne, 1984 # Villerušs, V. 19. gadsimta latviešu grāmatu tipogrāfisko papīra vāku informatīvā funkcija. No: ''Grāmatas un grāmatnieki''. Rīga : Zinātne, 1985. 146.-159. lpp. =Attēlu saraksts= # Deiča K. darbnīca. [[:image:Deics-Sverdsjo_portrets.jpg|Rīgas ģimnāzijas virsskolotāja A. T. Sverdsjo portrets]], 1840. gadi, LNMM # Deiča K. darbnīca. [[:image:Deics-Felkerzams.jpg|Vidzemes civilgubernatora Georga Frīdriha fon Felkerzama portrets.]] Pēc R. K. Švēdes (R. K. Schwede). 1840 gadi. Papīrs, krāsaina litogrāfija, 53,8 x 40,5. LNMM # Mīes H. darbnīca, Budkovskis G. [[:image:Mie-Vents.jpg|Rīgas Jēzus baznīcas mācītāja Dāvida Venta portrets.]] Papīrs, litogrāfija, 35,6x27,2. RVKM # Mīes H. darbnīca. [[:image:Kaktins-Svetas_patiesibas_liecinieks-1843.jpg|Kristapa Kaktiņa portrets.]] Litogrāfija. Frontispiss K. Kaktiņa sprediķu krājumā ”Svētas patiesības liecinieks” 1843 # Šāberta E. D. darbnīca, Jūliuss Dērings. [[:image:Saberts-Derings-Vilperta_portrets.jpg|Kurzemes ģenerālsuperintendanta Karla Ludviga Vilperta portrets.]] 1848. Papīrs, litogrāfija, 43 x 32,2 (lapa), 29 x 24 (attēls). RVKM # Stafenhāgens V. Z. [[:image:Stafenhagens_Bauska.jpg|Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 # Daugulis A. [[:image:Daugulis_Ebreja_portrets.jpg|Veca ebreja portrets (pēc Rembranta gleznas).]] 1857. Kokgrebums, 36,5 x 27,3. LNMM # Hūns K. [[:image:Huns_Modelis.jpg|Modelis.]] 1855. Papīrs, itāļu zīmulis, 77 x 53,2. LNMM # Hūns K. [[:image:Huns-Mezs_pec_vetras.jpg|Vidzemes mežs pēc vētras.]] 1872. Papīrs, zīmulis, 20,9 x 43,2. LNMM # Daugulis A. [[:image:Daugulis_Zobugals.jpg|Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ”Zobugals”. Titulzīmējums.]] 1862. Kokgrebums # Kronvalds K. [[:image:Kronvalds-Dziesmu_svetki.jpg|Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens.]] 1873. Papīrs, litogrāfija. RVKM # Baumaņu Kārlis. [[:image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|”Līgo”, 1874. Titullapa.]] Mākslinieks Baumaņu Kārlis; litogrāfija # Baumanis A. [[:image:Baumanis_Kroga.jpg|Krogā.]] 1885. Papīrs, grafīts, 31,2 x 49. LNMM # Alksnis Ā. [[:image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem.]] Ap 1890. Papīrs, zīmulis, 17 x 27. LNMM <gallery> image:Huns_Modelis.jpg|Hūns K. Modelis. 1855. image:Huns-Mezs_pec_vetras.jpg|Hūns K. Vidzemes mežs pēc vētras. 1872. image:Daugulis_Zobugals.jpg|Daugulis A. Pēterburgas Avīzes. Satīriskais pielikums ”Zobugals”. Titulzīmējums. 1862. image:Kronvalds-Dziesmu_svetki.jpg|Kronvalds K. Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku gājiens. 1873. image:Baumanu_Karlis_Ligo_1874.jpg|Baumaņu Kārlis. ”Līgo”, 1874. image:Baumanis_Kroga.jpg|Baumanis A. Krogā. 1885. image:Alksnis_Senlatviesu_kauja_ar_bruiniekiem.jpg|Alksnis Ā. Senlatviešu kauja ar bruņiniekiem. Ap 1890. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 2507 3445 2009-08-03T13:45:53Z Admins 4 Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā wikitext text/x-wiki Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā 6 2508 3446 2009-08-03T13:46:50Z Admins 4 Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM wikitext text/x-wiki Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM 6 2509 3447 2009-08-03T13:47:23Z Admins 4 Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš 6 2510 3448 2009-08-03T13:47:56Z Admins 4 Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane wikitext text/x-wiki Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane 6 2511 3449 2009-08-03T13:48:17Z Admins 4 Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM wikitext text/x-wiki Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM 0 2464 3450 3393 2009-08-03T13:52:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[image:Zigmunds-Millers.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Eginks-Kristus_un_Peteris.jpg|thumb|Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843.]] [[image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887.]] [[image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] [[image:Feders-Lauku_ainava.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880.]] [[image:Birzas_Merkurijs.jpg|thumb|Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem.]] [[image:Doma_Vitrazas.jpg|thumb|Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.1884.]] [[image:Kuznecova_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi.]] Latvijas apstākļos politiski pakļautajā un sadalītajā, nacionāli un sociāli sašķeltajā, bet kapitālisma attīstībā ierautajā Latvijas sabiedrībā bija izplatīta tradicionāli noturīga un tai pašā laikā pragmatisku interešu motivēta tematika un attiecīgie žanri (indivīdu dokumentācija un reprezentācija portretā, altārgleznu darināšana baznīcām), turpretim citi tai laikā aktīvās mākslas dzīves centros plaukstošie žanri (vēsturiskā tematika, sadzīves ainas, ainavas, klusās dabas) attīstījās ierobežoti. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet tradicionālā žanru hierarhija mākslas dzīves praksi ietekmēja maz. =Portreta popularitāte= Apskatāmajā periodā vizuālajās mākslās visplašāk pārstāvēts ir portreta žanrs - glezniecības, iespiedgrafikas tehnikās, retāk - tēlniecības materiālos. Kā jauna un aizvien skaitliski pieaugoša vizuālās kultūras sastāvdaļa ir fotogrāfiskais portrets, kuram tolaik netika piedēvēts mākslas statuss. Liela daļa no pašreiz zināmiem un saglabātiem portretiem ir dažādu oficiālo institūciju un profesionālo organizāciju vadītāju un dalībnieku atveidi: landrāti, landmaršali, birģermeistari, rātskungi, konsuli, konfesionālo organizāciju vadība – superintendanti, mācītāji, Lielās un Mazās ģildes vecākie (eltermaņi). Ar gleznotiem portretiem tika papildinātas aristokrātijas mājokļu senču galerijas. Politiski nozīmīga portretisko tēlu kategorija bija impērijas valdnieki – Krievijas cari un to vietvalži – ģenerālgubernatori, kuru atveidi bija reprezentatīvā oficiālā portreta virsotne. Kā īpaša grupa jāizceļ pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, kā arī institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Tika arī portretēti tālaika izglītoto ļaužu dažādu profesiju pārstāvji. Raksturojot portreta sociālo ikonogrāfiju tālaika sabiedrības plašāko sabiedrības aprindu sadalījuma aspektā, jāsecina, ka, lai gan augstākās muižniecības modeļu skaits zināmajos un saglabātos portretos ir ievērojams, tomēr jāsecina, ka pilsonības (buržuāzijas) portretu īpatsvars šai laikmetā arvien pieauga. Līdzās dominējošam mantīgo un priviliģēto aprindu portretam kā jauna parādība ir zemnieku (laucinieku) pasūtījumu portretu parādīšanās (sk. [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|Zēbode]]); to raksturs bija analogs dominējošo aprindu indivīdu reprezentācijai un atšķiras no etnogrāfiski dokumentējošā zemnieku portreta. Tēlu veidojumā visbiežākā ir reprezentatīva statika, tipisks ir svētdienīgs, kārtīgs modes kostīms, kuru varēja papildināt arī goda zīmes un rotājumi. Sarežģītākas kompozīcijas gadījumos tika izmantoti arī vēstoši aksesuāri, arhitektoniski un ainaviski vides motīvi ar to dažādo nozīmi. =Reliģiskā tematika altārgleznās, vēsturiskā un sadzīves tematika= Figurālās vizuālās mākslas galvenais žanrs šai periodā, tāpat kā agrāk, bija kristietisma tēmu kompozīcijas, kas tika pasūtītas māksliniekiem, veidojot jaunuzcelto baznīcu interjerus, pārveidojot un modernizējot vecos dievnamus. Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta” vai nu aprobežojoties tikai ar krustā sistā figūru uz ainavisku motīvu fona, vai arī papildinot to ar dievmātes un Sv. Jāņa, retāk ar Sv. Marijas Madaļas figūru. Biežas bija arī Kristus debesbraukšanas un augšāmcelšanās tēmas, atkārtoti tika tēlots Kristus Ģetzemanes dārzā. Ļoti iecienīta bija tēma ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”. Citas kristietiskās tēmas (”Sv. Vakarēdiens”, ”Kristus svētī”) bija retākas. Tēmu interpretācija bija izteikti konvencionāla un viendabīga, bija iespējama to atkārtošana, pazīstamu ārzemju meistaru kompozīciju atdarinājumi (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]] (''Julius Döring'')). Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām. Daudz retāki ir vēsturisko tēmu darbi; tiem šeit trūka institucionāla pamata un pieprasījuma (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|mākslas tirgus]]). Daļa no nedaudzajām vēsturisko tēmu kompozīcijām veltīta Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs. Tas pats sakāms par nedaudzām zināmajām sadzīves ainām, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu ikdienu Latvijā vai citos reģionos. Sadzīve pārsvarā interpretēta idilliski un humoristiski, kā izņēmums atrodams kāds sociāli un psiholoģiski dramatiskāks akcents (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). =Lokālo motīvu ainavas attīstība= Šai periodā pašvērtīgas ainavas žanrs vēl ir salīdzinoši šaurs, bet atsevišķu mākslinieku daiļradē iegūst jau lielu nozīmi (sk. [[Jūlijs_Feders|Jūlijs Feders]]). Gleznotajās un grafiskiem līdzekļiem darinātajās ainavās visbiežāk tika atveidoti lokālās ”brīvās” un cilvēka pārveidotās dabas motīvi. Saglabājās romantisma perioda tradīcija pievērsties dramatizētu dabas stihisko spēku, tāpat vēsturiski svarīgu pieminekļu, celtņu, drupu tēlojumam. Tai pašā laikā turpinājās interese par topogrāfiski konkrētu un reālistiski objektivizētu vietu fiksāciju, par ikdienišķākiem lokālās dabas motīviem, kuru atveidiem vairs nebija sākotnējo tīri dokumentējošo funkciju. Tika tēlotas gan ”ievērības cienīgas vietas”, gan brīvās dabas formas, gan muižas, gan zemnieku būdas, gan pilsētu skati, gan dažādi atmosfēras stāvokļi. Šai laikā saglabājās panorāmisks ainavu skatījums, kas ļāva plašā telpā iekļaut vairākus motīvus. =Arhitektūras dekora un lietišķās mākslas ikonogrāfija= Historisma sabiedriski nozīmīgu celtņu, kā arī reprezentatīvu privātmāju un muižu dekors periodā (sk. [[1840_–_1890._g._Arhitektūra|arhitektūra]]) ietvēra arī figurālus motīvus, kuru ikonogrāfija saistāma gan ar neostilu ornamentēšanas tradīcijām, gan ar norādēm uz ēkas funkcijām vai īpašnieka statusu. Figurālie tēli bija visbiežāk klasiskas tēlnieciskas alegorijas, kas vēstīja par ēku kultūras dzīvei, izglītībai vai komercijai paredzētiem uzdevumiem (sk. [[Pilsētas_teātris|Pilsētas teātris]] (tagad Latvijas Nacionālā opera), [[Rīgas_Birža|Rīgas Birža]]). Baltvācu elites pretenzijas uz politisko varu noteica vēsturisko personu atveidu piesaisti celtnēm (vācu ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga tēli Rīgā un Cēsīs). Uz perioda beigām attiecas vairākas Minhenē darinātas vēsturisku sižetu vitrāžas Rīgas Domā (sk. [[Rīgas_Doms|Rīgas Doms]]) un portretiskas vitrāžas Mazās ģildes ēkā Rīgā. Figuratīvu motīvu pielietojumu lietišķajā mākslā ietekmēja pieaugošā priekšmetu rūpnieciskā ražošana. Kā uzskatāms piemērs ir Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā producētie trauki, kas tika viendabīgi apgleznoti ar ziedu motīviem. Lauku amatnieku audēju darināto segu krāstoņiem piedēvēta netieša ikonogrāfiska nozīme, autoriem un patērētājiem saistot krāstoņus ar ziedu nosaukumiem un to salikumus ar gadalaikiem. Netipiski ziedu ornamenti varēja parādīties mājās austos lakatus dodot apdrukāt pēc ārzemju rakstraudžiem pilsētu darbnīcās. Ornamentāli shematiski ziedu motīvi citkārt rotāja pūra lādes. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Attēli= #Jūliuss Dērings. [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets]]. 1849. SIA ”Mežotnes pils” Foto: I. Lūsis #Jūliuss Zīgmunds. [[:image:Zigmunds-Millers.jpg|Birģermeistara Otto Millera portrets.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets]]. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM. Foto: I. Lūsis #Johans Lēberehts Eginks. [[:image:Eginks-Kristus_un_Peteris.jpg|Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga).]] 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā #Arturs Baumanis. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā]]. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM #Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. [[:image:Zigfrids_Bauska.jpg|Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 #Jūlijs Feders. [[:image:Feders-Lauku_ainava.jpg|Lauku ainava.]] 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM #[[:image:Birzas_Merkurijs.jpg|Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē.]] Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš #Hansa Meijera darbnīca Minhenē. [[:image:Doma_Vitrazas.jpg|Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.]] 1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane #[[:image:Kuznecova_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM __NOEDITSECTION__ 0 2464 3451 3450 2009-08-03T13:53:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Derings_Livena_portrets.jpg|thumb|Jūliuss Dērings. Firsta Johana Līvena portrets. 1849.]] [[image:Zigmunds-Millers.jpg|thumb|Jūliuss Zīgmunds. Birģermeistara Otto Millera portrets. 1860 – 1870. gadi.]] [[image:Roze_Valdemars.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Krišjāņa Valdemāra portrets. Ne agrāk par 1878.]] [[image:Eginks-Kristus_un_Peteris.jpg|thumb|Johans Lēberehts Eginks. Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga). 1843.]] [[image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|thumb|Arturs Baumanis. Likteņa zirgs. 1887.]] [[image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts priekšvakarā. 1868 - 1873.]] [[image:Stafenhagens_Bauska.jpg|thumb|Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. Bauskas pilsdrupas un pilsēta. Ne vēlāk par 1866.]] Latvijas apstākļos politiski pakļautajā un sadalītajā, nacionāli un sociāli sašķeltajā, bet kapitālisma attīstībā ierautajā Latvijas sabiedrībā bija izplatīta tradicionāli noturīga un tai pašā laikā pragmatisku interešu motivēta tematika un attiecīgie žanri (indivīdu dokumentācija un reprezentācija portretā, altārgleznu darināšana baznīcām), turpretim citi tai laikā aktīvās mākslas dzīves centros plaukstošie žanri (vēsturiskā tematika, sadzīves ainas, ainavas, klusās dabas) attīstījās ierobežoti. Žanru sadalījums ir šai laikā izteikts, bet tradicionālā žanru hierarhija mākslas dzīves praksi ietekmēja maz. =Portreta popularitāte= Apskatāmajā periodā vizuālajās mākslās visplašāk pārstāvēts ir portreta žanrs - glezniecības, iespiedgrafikas tehnikās, retāk - tēlniecības materiālos. Kā jauna un aizvien skaitliski pieaugoša vizuālās kultūras sastāvdaļa ir fotogrāfiskais portrets, kuram tolaik netika piedēvēts mākslas statuss. Liela daļa no pašreiz zināmiem un saglabātiem portretiem ir dažādu oficiālo institūciju un profesionālo organizāciju vadītāju un dalībnieku atveidi: landrāti, landmaršali, birģermeistari, rātskungi, konsuli, konfesionālo organizāciju vadība – superintendanti, mācītāji, Lielās un Mazās ģildes vecākie (eltermaņi). Ar gleznotiem portretiem tika papildinātas aristokrātijas mājokļu senču galerijas. Politiski nozīmīga portretisko tēlu kategorija bija impērijas valdnieki – Krievijas cari un to vietvalži – ģenerālgubernatori, kuru atveidi bija reprezentatīvā oficiālā portreta virsotne. Kā īpaša grupa jāizceļ pēc dažādiem ikonogrāfiskiem materiāliem darinātie vēsturisko personu atveidi, kuru pasūtījumus noteica vēsturiskās atmiņas saglabāšanas, kā arī institūciju un dzimtu reprezentācijas vajadzības. Tika arī portretēti tālaika izglītoto ļaužu dažādu profesiju pārstāvji. Raksturojot portreta sociālo ikonogrāfiju tālaika sabiedrības plašāko sabiedrības aprindu sadalījuma aspektā, jāsecina, ka, lai gan augstākās muižniecības modeļu skaits zināmajos un saglabātos portretos ir ievērojams, tomēr jāsecina, ka pilsonības (buržuāzijas) portretu īpatsvars šai laikmetā arvien pieauga. Līdzās dominējošam mantīgo un priviliģēto aprindu portretam kā jauna parādība ir zemnieku (laucinieku) pasūtījumu portretu parādīšanās (sk. [[Kārlis_Ludvigs_Zēbode|Zēbode]]); to raksturs bija analogs dominējošo aprindu indivīdu reprezentācijai un atšķiras no etnogrāfiski dokumentējošā zemnieku portreta. Tēlu veidojumā visbiežākā ir reprezentatīva statika, tipisks ir svētdienīgs, kārtīgs modes kostīms, kuru varēja papildināt arī goda zīmes un rotājumi. Sarežģītākas kompozīcijas gadījumos tika izmantoti arī vēstoši aksesuāri, arhitektoniski un ainaviski vides motīvi ar to dažādo nozīmi. =Reliģiskā tematika altārgleznās, vēsturiskā un sadzīves tematika= Figurālās vizuālās mākslas galvenais žanrs šai periodā, tāpat kā agrāk, bija kristietisma tēmu kompozīcijas, kas tika pasūtītas māksliniekiem, veidojot jaunuzcelto baznīcu interjerus, pārveidojot un modernizējot vecos dievnamus. Luterāņu un katoļu baznīcās altārgleznu visbiežākā tēma bija ”Kristus pie krusta” vai nu aprobežojoties tikai ar krustā sistā figūru uz ainavisku motīvu fona, vai arī papildinot to ar dievmātes un Sv. Jāņa, retāk ar Sv. Marijas Madaļas figūru. Biežas bija arī Kristus debesbraukšanas un augšāmcelšanās tēmas, atkārtoti tika tēlots Kristus Ģetzemanes dārzā. Ļoti iecienīta bija tēma ”Kristus un Sv. Pēteris uz jūras”. Citas kristietiskās tēmas (”Sv. Vakarēdiens”, ”Kristus svētī”) bija retākas. Tēmu interpretācija bija izteikti konvencionāla un viendabīga, bija iespējama to atkārtošana, pazīstamu ārzemju meistaru kompozīciju atdarinājumi (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]] (''Julius Döring'')). Pareizticīgo dievnami tika papildināti ar periodā darinātām tradicionāli amatnieciskām ikonām. Daudz retāki ir vēsturisko tēmu darbi; tiem šeit trūka institucionāla pamata un pieprasījuma (sk. [[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|mākslas tirgus]]). Daļa no nedaudzajām vēsturisko tēmu kompozīcijām veltīta Latvijas senvēsturei (kristietības ieviešana, senlatviešu leģendārās vēstures notikumi); tās saistāmas gan ar valdošās baltvācu elites ideoloģiju, gan ar latviešu nacionālās kustības izpausmēm tālaika kultūrā (sk. [[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|vēsturiskais fons]], [[Arturs_Baumanis|Arturs Baumanis]]). Otra vēsturisko kompozīcija grupa bija veltīta citu Eiropas tautu vēstures notikumiem (sk. [[Jūliuss_Dērings|Jūliuss Dērings]], [[Karlis_Hūns|Kārlis Hūns]]). Vēsturisko tēmu veidojums bija visos gadījumos izteikti sižetisks un stāstošs. Tas pats sakāms par nedaudzām zināmajām sadzīves ainām, kas atveidoja tālaika zemāko slāņu ikdienu Latvijā vai citos reģionos. Sadzīve pārsvarā interpretēta idilliski un humoristiski, kā izņēmums atrodams kāds sociāli un psiholoģiski dramatiskāks akcents (sk. [[Karlis_Hūns|K. Hūns]]). =Lokālo motīvu ainavas attīstība= Šai periodā pašvērtīgas ainavas žanrs vēl ir salīdzinoši šaurs, bet atsevišķu mākslinieku daiļradē iegūst jau lielu nozīmi (sk. [[Jūlijs_Feders|Jūlijs Feders]]). Gleznotajās un grafiskiem līdzekļiem darinātajās ainavās visbiežāk tika atveidoti lokālās ”brīvās” un cilvēka pārveidotās dabas motīvi. Saglabājās romantisma perioda tradīcija pievērsties dramatizētu dabas stihisko spēku, tāpat vēsturiski svarīgu pieminekļu, celtņu, drupu tēlojumam. Tai pašā laikā turpinājās interese par topogrāfiski konkrētu un reālistiski objektivizētu vietu fiksāciju, par ikdienišķākiem lokālās dabas motīviem, kuru atveidiem vairs nebija sākotnējo tīri dokumentējošo funkciju. Tika tēlotas gan ”ievērības cienīgas vietas”, gan brīvās dabas formas, gan muižas, gan zemnieku būdas, gan pilsētu skati, gan dažādi atmosfēras stāvokļi. Šai laikā saglabājās panorāmisks ainavu skatījums, kas ļāva plašā telpā iekļaut vairākus motīvus. =Arhitektūras dekora un lietišķās mākslas ikonogrāfija= Historisma sabiedriski nozīmīgu celtņu, kā arī reprezentatīvu privātmāju un muižu dekors periodā (sk. [[1840_–_1890._g._Arhitektūra|arhitektūra]]) ietvēra arī figurālus motīvus, kuru ikonogrāfija saistāma gan ar neostilu ornamentēšanas tradīcijām, gan ar norādēm uz ēkas funkcijām vai īpašnieka statusu. Figurālie tēli bija visbiežāk klasiskas tēlnieciskas alegorijas, kas vēstīja par ēku kultūras dzīvei, izglītībai vai komercijai paredzētiem uzdevumiem (sk. [[Pilsētas_teātris|Pilsētas teātris]] (tagad Latvijas Nacionālā opera), [[Rīgas_Birža|Rīgas Birža]]). Baltvācu elites pretenzijas uz politisko varu noteica vēsturisko personu atveidu piesaisti celtnēm (vācu ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga tēli Rīgā un Cēsīs). Uz perioda beigām attiecas vairākas Minhenē darinātas vēsturisku sižetu vitrāžas Rīgas Domā (sk. [[Rīgas_Doms|Rīgas Doms]]) un portretiskas vitrāžas Mazās ģildes ēkā Rīgā. Figuratīvu motīvu pielietojumu lietišķajā mākslā ietekmēja pieaugošā priekšmetu rūpnieciskā ražošana. Kā uzskatāms piemērs ir Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrikā producētie trauki, kas tika viendabīgi apgleznoti ar ziedu motīviem. Lauku amatnieku audēju darināto segu krāstoņiem piedēvēta netieša ikonogrāfiska nozīme, autoriem un patērētājiem saistot krāstoņus ar ziedu nosaukumiem un to salikumus ar gadalaikiem. Netipiski ziedu ornamenti varēja parādīties mājās austos lakatus dodot apdrukāt pēc ārzemju rakstraudžiem pilsētu darbnīcās. Ornamentāli shematiski ziedu motīvi citkārt rotāja pūra lādes. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Attēli= #Jūliuss Dērings. [[:image:Derings_Livena_portrets.jpg|Firsta Johana Līvena portrets]]. 1849. SIA ”Mežotnes pils” Foto: I. Lūsis #Jūliuss Zīgmunds. [[:image:Zigmunds-Millers.jpg|Birģermeistara Otto Millera portrets.]] 1860 – 1870. gadi. Audekls, eļļa, 73 x 57,5. RVKM. Foto: I. Lūsis #Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Valdemars.jpg|Krišjāņa Valdemāra portrets]]. Ne agrāk par 1878. Audekls, eļļa, RVKM. Foto: I. Lūsis #Johans Lēberehts Eginks. [[:image:Eginks-Kristus_un_Peteris.jpg|Kristus un neticīgais Pēteris uz jūras (pēc Hansa Rihtera parauga).]] 1843. Agrāk Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā #Arturs Baumanis. [[:image:Baumanis_Liktena_zirgs.jpg|Likteņa zirgs]]. 1887. Audekls, eļļa, 102,3 x 143,3. LNMM. Foto: N. Brasliņš #Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|Bērtuļa nakts priekšvakarā]]. 1868 - 1873. Papīrs, akvarelis, 58 x 46. LNMM #Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens. [[:image:Zigfrids_Bauska.jpg|Bauskas pilsdrupas un pilsēta.]] Ne vēlāk par 1866. Papīrs, tērauda grebums, 12,5 x 17,2 #Jūlijs Feders. [[:image:Feders-Lauku_ainava.jpg|Lauku ainava.]] 1880. Audekls, eļļa, 80 x 120. LNMM #[[:image:Birzas_Merkurijs.jpg|Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē.]] Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš #Hansa Meijera darbnīca Minhenē. [[:image:Doma_Vitrazas.jpg|Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.]] 1884. Rīgas Doms. Foto: E. Grosmane #[[:image:Kuznecova_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi.]] M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. RVKM <gallery> image:Feders-Lauku_ainava.jpg|Jūlijs Feders. Lauku ainava. 1880. image:Birzas_Merkurijs.jpg|Merkurija figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. image:Doma_Vitrazas.jpg|Hansa Meijera darbnīca Minhenē. Vitrāža ”Bīskaps Alberts fon Bukshevdens 1211. g. 25. jūlijā liek Doma baznīcas pamatakmeni”. „Dievmāte un Tīzenhauzenu dzimts pārstāvji”.1884. image:Kuznecova_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasi. M. S. Kuzņecova fabrika. 1880. gadi. </gallery> __NOEDITSECTION__ 6 1914 3452 2152 2009-08-03T14:00:02Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Folcs Nimfa.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Folcs, A. Dekoratīvā skulptūra „Nimfa”, 1893. 3453 3452 2009-08-03T14:03:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš 0 1887 3454 2710 2009-08-03T14:04:36Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams. 1876.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā. 1889―1891.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901―1905.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1903―1906.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902―1905.]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka. 1900―1902.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama; 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Apena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Apena I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra'', Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums. Image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893. Image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums. Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. 1907. Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. 1907. Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1908. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 6 2512 3455 2009-08-03T14:07:02Z Admins 4 Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864. Foto: E. Kļaviņš 6 2513 3456 2009-08-03T14:12:21Z Admins 4 Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs wikitext text/x-wiki Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs 6 2514 3457 2009-08-03T14:16:17Z Admins 4 Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš 3459 3457 2009-08-03T14:22:39Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Jensens-Birzas Jurnieciba.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš 6 2515 3458 2009-08-03T14:17:10Z Admins 4 Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē. Foto: E. Kļaviņš 6 2516 3460 2009-08-03T14:24:34Z Admins 4 5.Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki 5.Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš 3465 3460 2009-08-03T14:29:32Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras. Foto: E. Kļaviņš 6 2517 3461 2009-08-03T14:26:24Z Admins 4 6.Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki 6.Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš 3463 3461 2009-08-03T14:28:15Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras. Foto: E. Kļaviņš 6 2518 3462 2009-08-03T14:28:01Z Admins 4 Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876. Foto: E. Kļaviņš 0 2462 3464 3390 2009-08-03T14:28:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Bernstams-Holanders.jpg|thumb|Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885.]] [[image:Herders.jpg|thumb|Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864.]] [[image:Birzas_Merkurijs.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.]] [[image:Jensens-Birzas_Jurnieciba.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.]] [[image:Operas_frontons.jpg|thumb|Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras.]] [[image:Operas_jumta_skulpturas.jpg|thumb|Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras.]] [[image:Folcs-Pfaba_nama_skulpturas.jpg|thumb|Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876.]] [[image:Folcs-Meitenu_skolas_skulpturas.jpg|thumb|Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē.]] [[image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija).]] =Vispārējs raksturojums= Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar tā politiskajām, sociālajām un nacionālajām pretišķībām dēļ ļoti reti bija pieminekļu pasūtījumi. Stājtēlniecības (portretiskas bistes, statujas, statuetes) kā privāto pasūtījumu izplatība nav līdz šim pietiekami pētīta. Šobrīd jāpieņem, ka to nebija daudz un tie koncentrējās elites - tālaika Latvijas valdošā sabiedrības slāņa - galvenokārt bagātās un izglītotās muižniecības - interešu lokā. Līdz ar historisma arhitektūras uzplaukumu pieauga dekoratīvās tēlniecības un tieši būvplastikas nozīme. Ir zināmi tikai daži ar Latviju saistīti tēlnieki, nedaudzos tēlniecības kā publiskās mākslas vai privātos pasūtījumus veica arī ārvalstu tēlnieki. Spriežot pēc zināmajiem paraugiem, visu paveidu tēlniecība bija izteikti konservatīva. Tās stilistiku nosacīja galvenokārt akademizēta klasicisma tradīcijas, visvairāk tās, kuras bija nostiprinājušās un ilgstoši saglabājušās Vācijas mākslas centros. Ar tik fragmentāru un heterogēnu materiālu grūti aprakstīt kādu lokālai mākslas dzīvei ciešāk piesaistītu tēlniecības evolūciju apskatāmajā periodā. Var pieņemt, ka klasicisma tradīcijās sakņotais dominējošais akadēmisms pakāpeniski absorbēja laikmetam vispārraksturīgo tendenci arvien vairāk fiksēt reālistiski pārliecinošas detaļas arī principiāli idealizētos un reprezentatīvos tēlos. =Portrets= Daži zināmie portreti vedina domāt, ka baltiešu pasūtītāji paļāvās vairāk uz Eiropas tēlniecības centru autoritātēm: Berlīnes skolas meistara Hermana Vitiga (''Hermann Wittig'') veidotais Johana Reinholda fon Patkula vēsturiskais portrets (1844, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM), franču akadēmista Žana Batista Klezenžē (''Jean-Baptiste Clésinger'') (1814 – 1883) trīs jaunu sieviešu antīkā stilā veidotās marmora bistes (1859 – 1860, ĀMM), darinātas pēc viena modeļa vai vienas ģimenes līdzīgiem modeļiem (bistes Kurzemes provinces muzejā bija ienākušas no firstu Līvenu kolekcijas), igauņu akadēmisma meistara Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') lietišķi dokumentētais ievērojamā rīdzinieka, botāniķa un etnogrāfa Georga Šveinfurta portrets marmorā (1882, ĀMM). Ar Latviju vairāk saistītais kurzemnieks Eduards fon der Launics (''Eduard von der Launitz'') tēlnieciskā portreta jomā pārstāvēts ar viņam piedēvēto slavenā fortifikatora, baltieša ģenerāļa Eduarda fon Totlēbena portretu (1858, ĀMM); individualizētais statiskais tēls ir pakārtots tradicionālās atkailinātās hermasveida bistes ideāltipam. Ir zināms, ka kuldīdznieks, gan minētā tēlnieka Launica, gan Minhenes Mākslas akadēmijas audzēknis Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') ap 1850. gadu bija veidojis vairākus portretus (Teodora fon Hāna un grāfa Heinriha fon Kaizerlinga ģipša bistes agrāk glabājās Kurzemes provinces muzejā). Citas, daudz jaunākas paaudzes, rīdzinieks Leopolds Bernštams (''Leopold Bernstamm''), kas savu tēlnieka portretista karjeru ar panākumiem veidoja Parīzē, savukārt pārstāvēts ar Melngalvju biedrības vecākā A. H. Hollandera bisti (1885, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs); hermasveida apcirtums, frontālā tēla statika šeit savienota ar daudzām precīzām, naturālistiski uzskatāmām vaibstu, kostīmu detaļām. =Pieminekļu tēli= Saturiski svarīgākais šī perioda tēlniecības kā publiskās mākslas objekts ir brīvi stāvošais piemineklis apgaismības laikmeta pazīstamajam vācu domātajam Johanam Gotfrīdam Herderam (''Johann Gottfried Hedrer'') (1864), kas 18. gs. 60. gados darbojās Rīgā kā palīgmācītājs. Hermasveida metāla biste uz sākotnēji čugunā lietā postamenta vecpilsētā atkārto vācu tēlnieka Ludviga Šallera darināto Herdera tēlu Veimārā. Klasiskajai tradīcijai atbilstošā tēla statika savienojas ar reālisma posmam tipisko vaibstu un garīdznieka tērpa detalizēto dokumentāciju. Pieminekļa pieticīgie mērogi un novietojums (aptuveni skatītāja acu augstumā) vājina tā konvencionālo patosu. Ja Herdera pieminekļa vēstījums interpretējams kā Rīgas birģeru vēlme apliecināt pilsētas ciešās saites ar vācu kultūras līderiem, Minhenes skolas vadošā tēlnieka Ludvigs fon Švantālera (''Ludwig von Schwantahler'') (1802 – 1848) sacerētā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga biste, kuras nolējumu Vidzemes bruņniecība dāvināja Cēsu Sv. Jāņa luteriskajai baznīcai (1855), stāsta par baltvācu konservatīvās elites centieniem apstiprināt savas politiskās privilēģijas. =Alegoriskā būvplastika= Vairāku Rīgas celtņu dekorā tika izmantotas amatnieciski perfekti veidotas tēlnieciskās alegorijas – stilistiski konvencionālas apaļskulptūras. Tās parasti bija sabiedrisko ēku fasādēs izvietotas atsevišķas figūras vai grupas ar atribūtiem, kuru uzdevums bija vēstīt par ēku funkcijām. Raksturīgs piemērs ir tolaik jaunuzceltās Rīgas biržas ēkas fasāžu arhitektonikā iekļautās Sanktpēterburgā strādājošā dāņu tēlnieka Dāvida Jensena (''David Jensen'') darbnīcā lietās tipveida figūras (ne vēlāk par 1856), kas stāstīja par ar biržas komerciālajām operācijām saistītajām saimniecības nozarēm (tirdzniecību, jūrniecību, zemkopību u.c.). Savukārt, Vidzemes Bruņniecības nama Rīgā (tagad Latvijas Republikas Saeimas ēka) fasādes nišā pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma (''Johann Adolf Timm'') skices tika izgatavota tā paša Pletenberga figūra (iznīcināta 1922. g.), norādot uz nama saimnieku lomas vēsturisko izcelsmi. Vēl vienas jaunuzceltās sabiedrisko funkciju ēkas – Pilsētas teātra (1860 – 1863) - fasādes frontona un jumta skulptūrām skices devis Sanktpēterburgā rezidējošais ēkas arhitekts Ludvigs Bonštets (''Ludwig Bohnstedt''). Skices realizēja Berlīnes akadēmiskie tēlnieki - Hermans Vitigs (''Hermann Wittig'') un Hugo Hāgens (''Hugo Hagen''); apaļskulptūras tika lietas cinkā, ciļņi – cementā. Klasisko alegoriju stāstījums te bija īpaši izvērsts (Apolons ar pavadošām figūrām timpanonā, dramatiskās mākslas ģēnijs, kas savalda mežonīgo fantāziju – panteru - frontona virsotnē, Traģēdijas un Komēdijas simetriski ap liru sēdošās figūras uz jumta). =Augusta Folca darbnīca pirmais periods= Dekoratīvās un būvplastikas uzplaukums Rīgā sākas līdz ar vācu tēlnieka Augusta Folca apmešanos šeit. Viņš Rīgā dibināja savu darbnīcu 1876. g. Būdams Berlīnes akadēmista Alberta Volfa (''Albert Wolff'') skolnieks un ietekmējies no vadošā vācu neobaroka meistara Reinholda Begasa (''Reinhold Begas''), Folcas neiziet ārpus vispārpieņemtas tēlu veidošana tipoloģijas un stilistiskām konvencijām. To apliecina viņa pirmais Rīgā veiktais pasūtījums – dekoratīvi alegoriskā tirgotāja Pfāba nama plastika (1876. g.), kā arī vēlākie pasūtījumi, piemēram, tādi kā didaktiskās izglītošanās alegoriskās grupas Pilsētas meiteņu skolas (1881 – 1884) fasādē, Melngalvju nama fasādes antīko dievu un alegoriju figūras (1886) u. c. Bet katrā ziņā nākamos gadu desmitos viņa darbnīca kļūst par svarīgāko, daudzveidīgāko un ražīgāko vēlīnā historisma un jūgendstila posmu Rīgas celtņu, kā arī ārpilsētas muižu, plastiskā dekora producētāju. No darbnīcas nākušā Rīgā populārā dekoratīvā jutekliskā un dinamiskā strūklakas skulptūra ”Nimfa”, kas datēta ar perioda mijas gadiem (ap 1890), apliecina neobarokālo iezīmju pastiprināšanos Folca darinājumos, kas bija likumsakarīga Begasa ietekme un kas norādīja arī uz vispārējām tālākajām izmaiņām nākamā perioda sākumā Rīgas plastiskajā dekorā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dolgner, D. ''Architektrur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk''. Weimar : Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979 #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996 #Apena, I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra''. Nr. 6 (50), 2003, 92.-95. lpp. =Attēlu saraksts= #Bernštams L. A. H. [[:image:Bernstams-Holanders.jpg|Hollandera portrets.]] 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs #[[:image:Herders.jpg|Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā.]] 1864. Foto: E. Kļaviņš #[[:image:Birzas_Merkurijs.jpg|Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra.]] Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. [[:image:Jensens-Birzas_Jurnieciba.jpg|Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra.]] Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. [[:image:Operas_frontons.jpg|Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras.]] Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. [[:image:Operas_jumta_skulpturas.jpg|Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras.]] Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. [[:image:Folcs-Pfaba_nama_skulpturas.jpg|Pfāba nama dekoratīvās skulptūras.]] 1876. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. [[:image:Folcs-Meitenu_skolas_skulpturas.jpg|Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē.]] Foto: E. Kļaviņš #Folcs A. [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Nimfas strūklaka.]] Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 6 2519 3466 2009-08-03T14:38:44Z Admins 4 Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš 6 2520 3467 2009-08-03T14:44:11Z Admins 4 Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869. Foto: A. Holms wikitext text/x-wiki Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869. Foto: A. Holms 6 2521 3468 2009-08-03T14:49:48Z Admins 4 Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. Foto: E. Kļaviņš 6 2522 3469 2009-08-03T14:52:56Z Admins 4 Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. wikitext text/x-wiki Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. 0 2466 3470 3395 2009-08-03T14:53:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.]] [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. 1848]] [[image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850.]] [[image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|thumb|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869.]] [[image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|thumb|Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876.]] [[image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|thumb|Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse.]] [[image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|thumb|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas.]] Latvijas 1840. – 1890. gadu dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo un specifisko formveides stilistiku. =Tēlotāja māksla= Šī laika tēlotājas mākslas darbos nav atrodama izteikti nosacīta un, jo vairāk, dekoratīva formālā stilistika, ko izskaidro 19. gs. mākslas vispārējā attīstības tendence – tēlojuma iespējams tuvinājums detalizēti fiksētai vizuālai realitātei. Šīs tendences tehnoloģiskais iznākums bija fotoattēlu iegūšana un producēšana. Tai pašā laikā tradicionālo mediju mākslās saglabājās prasība veidot tematiski, sižetiski un mērķtiecīgi vēstoši organizētus darbus, kā arī saglabāt agrākās formveides tradīcijas, kas kopumā izpaudās noteiktā mākslas darbu formālās organizācijas tipoloģijā. Šī perioda mākslas darbu kompozīcijām piemīt vairāk vai mazāk izteikta līdzsvarotība un tēloto pamatobjektu centrējums. Tēlotā telpa būvēta saskaņā ar centrālās perspektīvas likumiem, divdimensiju darbos iedomājamās vertikālās un horizontālās formāta asis dala to aptuveni uz pusēm. Visskaidrāk tradicionālā, ”klasiskā” kompozīcijas struktūra saskatāma figurālās interjera ainās, kad telpa veidojas kā ”kastītes” vai teātra skatuves telpa, uz kuras horizontālās plaknes risinās sižetiskā darbība, bet interjera uzbūvi nosaka vertikāles un horizontāles. Portretā galvenā kompozicionālā nozīme ir centrējuma principam, jo individualizēts cilvēka tēls tika uzskatīts par neapšaubāmi svarīgāko gleznas vai grafikas sastāvdaļu. Ainavās arī mākslinieka uzmanības fokusā ir kompozīcijas vidusdaļa, kurā izceļas par svarīgāko uzskatītais atsevišķais motīvs vai atklājas plaša tāle. Ainavās visskaidrāk parādās tipiskais telpas panorāmiskums, kam piemīt tradicionālā tendence kompozīcijā iespējami pilnīgi un plaši ietvert kādu izvēlēto vai sacerēto motīvu kopumu. Periodam tipiskais detalizētais naturālisms savienojas ar vēl paliekošo tendenci saglabāt atsevišķas priekšmetiskās formas plastisko pašvērtību un to vienmērīgi izmodelēt. Visskaidrāk šīs kvalitātes uzrāda tēlniecība. Glezniecībā priekšmetisko formu plastiskā noslēgtība un lokālo krāstoņu attiecības vairāk pakļautas vienojošai gaismēnai, kas citkārt iegūst neobarokālu kontrastainību. Grafikā apjomīgi modelēto formu robežas ir bieži lineāras. Daudzveidīgas faktūras (mākslinieciski veidotas virsmas) nozīme mākslas darba formālajā struktūrā šai periodā ir niecīga, tā ir lietišķi pakļauta naturālistiski traktētam tēlojumam. Tēlniecībā un glezniecībā virsmas reljefs ir vienmērīgs, apjomi un plaknes visbiežāk ir gludas. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Gan tradicionālo, gan moderno funkciju celtnēs historisma paveidu (un to savienojumu) formas variējās atkarībā no to saistības ar celtnes funkciju un attiecīgo vēsturisko vai reģionālo un lokālo tradīciju (neogotika - protestantu, ”krievu - bizantiešu” stils pareizticīgo baznīcām, klasiskā ordera historisms ”laicīgo” izglītības, kultūras, finanšu funkciju ēkām). Tomēr historisma formu izvēli ietekmēja arī pasūtītāju vēlmes un statusa vajadzības, arhitektu individuālās noslieces, pat stilistiskās modes (kā to labi rāda secīgā neostilu maiņa muižnieku piļu arhitektūrā). Kapitālisma un industriālā laikmeta moderno funkciju ēkās (stacijas, rūpnīcas, daudzstāvu īres nami pilsētās) historisma dekora pamatojums bija nenoteiktāks un bieži formālāks. Neskatoties uz neostilu kompozicionālo un dekora motīvu daudzveidību, historisma celtnēm piemīt zināma formveides vienotība: telpisko būvapjomu un fasāžu kompozīciju iespējami regulāra organizācija, viendabīgu elementu kārtojumi un rindojumi, dekoru pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam, kā arī to motīvu vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Augošo pilsētu plānojums (ielu tīkla regulārisms) un būvnoteikumi bija lielā mērā praktisku vajadzību virzīti, bet ieguva formveides faktora spēku. Blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās ”brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parku zonā Rīgā, muižu, lauku māju izveidē. Novirzes no taisno līniju regulārisma saskaņā ar ainavisko parku tradīciju parādījās pilsētu apzaļoto zonu plānojumos (Rīgas kanālmala) un saglabājas muižu parkos un dārzos. Sava un būtiska loma formveidē bija celtniecības pamatmateriālu – ķieģeļa un koka - estetizācijai noteikta tipa ēku celtniecībā. Raksturojot formveides aspektā tālaika lietišķo mākslu, kas līdz šim, izņemot atsevišķas nozares, nav pietiekami pētīta, iespējams pieņemt, ka lauku amatnieku, it īpaši mājamatnieku, darinājumos saglabājās iepriekšējo periodu noturīgās tradīcijas (piemēram, lauku audēju funkcionāli nosacītās tekstila izstrādājumu formās, audumu ģeometriski strukturālajā rakstā, linu un vilnas materiālu pielietojumā, dabisko krāsvielu toņu salikumos). Pilsētu amatnieku un rūpnieciskā produkcija (mēbeles, metālizstrādājumi, it īpaši no dārgmetāliem, porcelāna un fajansa trauki) bija atkarīgi no laikmetam tipiskās historisma stilistikas. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. ''Latvijas māksla: 1800 – 1914''. 2. sēj. Stokholma : Daugava, 1980 # Alsupe, A. ''Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā''. Rīga : Zinātne, 1982 # Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 # Konstants, Z., ''Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga : Zinātne, 1984 # ''Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940''. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 # Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 # Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1988 # Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916''. Rīga : Zinātne, 1996 # Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996 # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998 # Zilgalvis, J. ''Neogotika Latvijas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 2005 =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM. Foto: I. Lūsis # Artemijs Gruzdins. [[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets]]. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM # Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina]]. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Jūlijs Feders. [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]]. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848 # Dāvida Jensena darbnīca. [[:image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē.]] Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] 1863 – 1869. Foto: A. Holms # Jānis Baumanis. [[:image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā.]] 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|Kamanu sega no Tomes.]] 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. # Ēriks Bakstads. [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM __NOEDITSECTION__ 3471 3470 2009-08-03T14:55:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.]] [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. 1848]] [[image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850.]] [[image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|thumb|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869.]] Latvijas 1840. – 1890. gadu dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo un specifisko formveides stilistiku. =Tēlotāja māksla= Šī laika tēlotājas mākslas darbos nav atrodama izteikti nosacīta un, jo vairāk, dekoratīva formālā stilistika, ko izskaidro 19. gs. mākslas vispārējā attīstības tendence – tēlojuma iespējams tuvinājums detalizēti fiksētai vizuālai realitātei. Šīs tendences tehnoloģiskais iznākums bija fotoattēlu iegūšana un producēšana. Tai pašā laikā tradicionālo mediju mākslās saglabājās prasība veidot tematiski, sižetiski un mērķtiecīgi vēstoši organizētus darbus, kā arī saglabāt agrākās formveides tradīcijas, kas kopumā izpaudās noteiktā mākslas darbu formālās organizācijas tipoloģijā. Šī perioda mākslas darbu kompozīcijām piemīt vairāk vai mazāk izteikta līdzsvarotība un tēloto pamatobjektu centrējums. Tēlotā telpa būvēta saskaņā ar centrālās perspektīvas likumiem, divdimensiju darbos iedomājamās vertikālās un horizontālās formāta asis dala to aptuveni uz pusēm. Visskaidrāk tradicionālā, ”klasiskā” kompozīcijas struktūra saskatāma figurālās interjera ainās, kad telpa veidojas kā ”kastītes” vai teātra skatuves telpa, uz kuras horizontālās plaknes risinās sižetiskā darbība, bet interjera uzbūvi nosaka vertikāles un horizontāles. Portretā galvenā kompozicionālā nozīme ir centrējuma principam, jo individualizēts cilvēka tēls tika uzskatīts par neapšaubāmi svarīgāko gleznas vai grafikas sastāvdaļu. Ainavās arī mākslinieka uzmanības fokusā ir kompozīcijas vidusdaļa, kurā izceļas par svarīgāko uzskatītais atsevišķais motīvs vai atklājas plaša tāle. Ainavās visskaidrāk parādās tipiskais telpas panorāmiskums, kam piemīt tradicionālā tendence kompozīcijā iespējami pilnīgi un plaši ietvert kādu izvēlēto vai sacerēto motīvu kopumu. Periodam tipiskais detalizētais naturālisms savienojas ar vēl paliekošo tendenci saglabāt atsevišķas priekšmetiskās formas plastisko pašvērtību un to vienmērīgi izmodelēt. Visskaidrāk šīs kvalitātes uzrāda tēlniecība. Glezniecībā priekšmetisko formu plastiskā noslēgtība un lokālo krāstoņu attiecības vairāk pakļautas vienojošai gaismēnai, kas citkārt iegūst neobarokālu kontrastainību. Grafikā apjomīgi modelēto formu robežas ir bieži lineāras. Daudzveidīgas faktūras (mākslinieciski veidotas virsmas) nozīme mākslas darba formālajā struktūrā šai periodā ir niecīga, tā ir lietišķi pakļauta naturālistiski traktētam tēlojumam. Tēlniecībā un glezniecībā virsmas reljefs ir vienmērīgs, apjomi un plaknes visbiežāk ir gludas. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Gan tradicionālo, gan moderno funkciju celtnēs historisma paveidu (un to savienojumu) formas variējās atkarībā no to saistības ar celtnes funkciju un attiecīgo vēsturisko vai reģionālo un lokālo tradīciju (neogotika - protestantu, ”krievu - bizantiešu” stils pareizticīgo baznīcām, klasiskā ordera historisms ”laicīgo” izglītības, kultūras, finanšu funkciju ēkām). Tomēr historisma formu izvēli ietekmēja arī pasūtītāju vēlmes un statusa vajadzības, arhitektu individuālās noslieces, pat stilistiskās modes (kā to labi rāda secīgā neostilu maiņa muižnieku piļu arhitektūrā). Kapitālisma un industriālā laikmeta moderno funkciju ēkās (stacijas, rūpnīcas, daudzstāvu īres nami pilsētās) historisma dekora pamatojums bija nenoteiktāks un bieži formālāks. Neskatoties uz neostilu kompozicionālo un dekora motīvu daudzveidību, historisma celtnēm piemīt zināma formveides vienotība: telpisko būvapjomu un fasāžu kompozīciju iespējami regulāra organizācija, viendabīgu elementu kārtojumi un rindojumi, dekoru pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam, kā arī to motīvu vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Augošo pilsētu plānojums (ielu tīkla regulārisms) un būvnoteikumi bija lielā mērā praktisku vajadzību virzīti, bet ieguva formveides faktora spēku. Blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās ”brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parku zonā Rīgā, muižu, lauku māju izveidē. Novirzes no taisno līniju regulārisma saskaņā ar ainavisko parku tradīciju parādījās pilsētu apzaļoto zonu plānojumos (Rīgas kanālmala) un saglabājas muižu parkos un dārzos. Sava un būtiska loma formveidē bija celtniecības pamatmateriālu – ķieģeļa un koka - estetizācijai noteikta tipa ēku celtniecībā. Raksturojot formveides aspektā tālaika lietišķo mākslu, kas līdz šim, izņemot atsevišķas nozares, nav pietiekami pētīta, iespējams pieņemt, ka lauku amatnieku, it īpaši mājamatnieku, darinājumos saglabājās iepriekšējo periodu noturīgās tradīcijas (piemēram, lauku audēju funkcionāli nosacītās tekstila izstrādājumu formās, audumu ģeometriski strukturālajā rakstā, linu un vilnas materiālu pielietojumā, dabisko krāsvielu toņu salikumos). Pilsētu amatnieku un rūpnieciskā produkcija (mēbeles, metālizstrādājumi, it īpaši no dārgmetāliem, porcelāna un fajansa trauki) bija atkarīgi no laikmetam tipiskās historisma stilistikas. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. ''Latvijas māksla: 1800 – 1914''. 2. sēj. Stokholma : Daugava, 1980 # Alsupe, A. ''Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā''. Rīga : Zinātne, 1982 # Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 # Konstants, Z., ''Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga : Zinātne, 1984 # ''Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940''. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 # Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 # Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1988 # Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916''. Rīga : Zinātne, 1996 # Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996 # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998 # Zilgalvis, J. ''Neogotika Latvijas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 2005 =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM. Foto: I. Lūsis # Artemijs Gruzdins. [[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets]]. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM # Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina]]. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Jūlijs Feders. [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]]. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848 # Dāvida Jensena darbnīca. [[:image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē.]] Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] 1863 – 1869. Foto: A. Holms # Jānis Baumanis. [[:image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā.]] 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|Kamanu sega no Tomes.]] 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. # Ēriks Bakstads. [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM <gallery> image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. </gallery> __NOEDITSECTION__ 3472 3471 2009-08-03T14:56:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Roze_Pasportrets.jpg|thumb|Jānis Staņislavs Roze. Pašportrets. 1854.]] [[Image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|thumb|Artemijs Gruzdins. Ivana Turgeņeva portrets. 1869.]] [[Image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|thumb|Kārlis Hūns. Bērtuļa nakts aina. 1870.]] [[Image:Feders_Pec_vetras.jpg|thumb|Jūlijs Feders. Pēc vētras. 1874.]] [[Image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|thumb|Augusts Daugulis. Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam. 1848]] [[image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē. Ne agrāk par 1850.]] Latvijas 1840. – 1890. gadu dažādajos mākslas veidos atkārtojas pazīmes, kuru kopums ļauj runāt par perioda tēlotājas mākslas, arhitektūras un lietišķās mākslas vispārējo un specifisko formveides stilistiku. =Tēlotāja māksla= Šī laika tēlotājas mākslas darbos nav atrodama izteikti nosacīta un, jo vairāk, dekoratīva formālā stilistika, ko izskaidro 19. gs. mākslas vispārējā attīstības tendence – tēlojuma iespējams tuvinājums detalizēti fiksētai vizuālai realitātei. Šīs tendences tehnoloģiskais iznākums bija fotoattēlu iegūšana un producēšana. Tai pašā laikā tradicionālo mediju mākslās saglabājās prasība veidot tematiski, sižetiski un mērķtiecīgi vēstoši organizētus darbus, kā arī saglabāt agrākās formveides tradīcijas, kas kopumā izpaudās noteiktā mākslas darbu formālās organizācijas tipoloģijā. Šī perioda mākslas darbu kompozīcijām piemīt vairāk vai mazāk izteikta līdzsvarotība un tēloto pamatobjektu centrējums. Tēlotā telpa būvēta saskaņā ar centrālās perspektīvas likumiem, divdimensiju darbos iedomājamās vertikālās un horizontālās formāta asis dala to aptuveni uz pusēm. Visskaidrāk tradicionālā, ”klasiskā” kompozīcijas struktūra saskatāma figurālās interjera ainās, kad telpa veidojas kā ”kastītes” vai teātra skatuves telpa, uz kuras horizontālās plaknes risinās sižetiskā darbība, bet interjera uzbūvi nosaka vertikāles un horizontāles. Portretā galvenā kompozicionālā nozīme ir centrējuma principam, jo individualizēts cilvēka tēls tika uzskatīts par neapšaubāmi svarīgāko gleznas vai grafikas sastāvdaļu. Ainavās arī mākslinieka uzmanības fokusā ir kompozīcijas vidusdaļa, kurā izceļas par svarīgāko uzskatītais atsevišķais motīvs vai atklājas plaša tāle. Ainavās visskaidrāk parādās tipiskais telpas panorāmiskums, kam piemīt tradicionālā tendence kompozīcijā iespējami pilnīgi un plaši ietvert kādu izvēlēto vai sacerēto motīvu kopumu. Periodam tipiskais detalizētais naturālisms savienojas ar vēl paliekošo tendenci saglabāt atsevišķas priekšmetiskās formas plastisko pašvērtību un to vienmērīgi izmodelēt. Visskaidrāk šīs kvalitātes uzrāda tēlniecība. Glezniecībā priekšmetisko formu plastiskā noslēgtība un lokālo krāstoņu attiecības vairāk pakļautas vienojošai gaismēnai, kas citkārt iegūst neobarokālu kontrastainību. Grafikā apjomīgi modelēto formu robežas ir bieži lineāras. Daudzveidīgas faktūras (mākslinieciski veidotas virsmas) nozīme mākslas darba formālajā struktūrā šai periodā ir niecīga, tā ir lietišķi pakļauta naturālistiski traktētam tēlojumam. Tēlniecībā un glezniecībā virsmas reljefs ir vienmērīgs, apjomi un plaknes visbiežāk ir gludas. =Formveide arhitektūrā un lietišķajā mākslā= Gan tradicionālo, gan moderno funkciju celtnēs historisma paveidu (un to savienojumu) formas variējās atkarībā no to saistības ar celtnes funkciju un attiecīgo vēsturisko vai reģionālo un lokālo tradīciju (neogotika - protestantu, ”krievu - bizantiešu” stils pareizticīgo baznīcām, klasiskā ordera historisms ”laicīgo” izglītības, kultūras, finanšu funkciju ēkām). Tomēr historisma formu izvēli ietekmēja arī pasūtītāju vēlmes un statusa vajadzības, arhitektu individuālās noslieces, pat stilistiskās modes (kā to labi rāda secīgā neostilu maiņa muižnieku piļu arhitektūrā). Kapitālisma un industriālā laikmeta moderno funkciju ēkās (stacijas, rūpnīcas, daudzstāvu īres nami pilsētās) historisma dekora pamatojums bija nenoteiktāks un bieži formālāks. Neskatoties uz neostilu kompozicionālo un dekora motīvu daudzveidību, historisma celtnēm piemīt zināma formveides vienotība: telpisko būvapjomu un fasāžu kompozīciju iespējami regulāra organizācija, viendabīgu elementu kārtojumi un rindojumi, dekoru pakārtojums vertikāļu un horizontāļu attiecinājumam, kā arī to motīvu vienmērīgs piesātinājums reprezentatīvu fasāžu un interjeru plaknēs. Augošo pilsētu plānojums (ielu tīkla regulārisms) un būvnoteikumi bija lielā mērā praktisku vajadzību virzīti, bet ieguva formveides faktora spēku. Blīvajā pilsētu kvartālu perimetriālajā apbūvē atsevišķu fasāžu dekora atšķirības apvienojās vienotās ielu frontēs. Atsevišķu celtņu kompozicionālā autonomija atklājās ”brīvi stāvošu” būvapjomu gadījumos bulvāru un parku zonā Rīgā, muižu, lauku māju izveidē. Novirzes no taisno līniju regulārisma saskaņā ar ainavisko parku tradīciju parādījās pilsētu apzaļoto zonu plānojumos (Rīgas kanālmala) un saglabājas muižu parkos un dārzos. Sava un būtiska loma formveidē bija celtniecības pamatmateriālu – ķieģeļa un koka - estetizācijai noteikta tipa ēku celtniecībā. Raksturojot formveides aspektā tālaika lietišķo mākslu, kas līdz šim, izņemot atsevišķas nozares, nav pietiekami pētīta, iespējams pieņemt, ka lauku amatnieku, it īpaši mājamatnieku, darinājumos saglabājās iepriekšējo periodu noturīgās tradīcijas (piemēram, lauku audēju funkcionāli nosacītās tekstila izstrādājumu formās, audumu ģeometriski strukturālajā rakstā, linu un vilnas materiālu pielietojumā, dabisko krāsvielu toņu salikumos). Pilsētu amatnieku un rūpnieciskā produkcija (mēbeles, metālizstrādājumi, it īpaši no dārgmetāliem, porcelāna un fajansa trauki) bija atkarīgi no laikmetam tipiskās historisma stilistikas. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= # Siliņš, J. ''Latvijas māksla: 1800 – 1914''. 2. sēj. Stokholma : Daugava, 1980 # Alsupe, A. ''Audēji Vidzemē 19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā''. Rīga : Zinātne, 1982 # Kļaviņš, E. ''Latvijas XIX gs., XX gs. sākuma tēlotājas mākslas ikonogrāfija un stilistiskais raksturojums''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1983 # Konstants, Z., ''Poluikeviča, T. Rīgas fajanss un porcelāns''. Rīga : Zinātne, 1984 # ''Latviešu tēlotāja māksla: 1860 – 1940''. Dz. Blūma, S. Cielava, R. Čaupova, R. Lāce u.c. Rīga : Zinātne, 1986 # Kļaviņš, E. ''Latviešu tēlotājas mākslas sakari ar citām mākslas skolām''. Rīga : Mācību iestāžu metodiskais kabinets, 1988 # Krastiņš, J. ''Eklektisms Rīgas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 1988 # Kļaviņš, E. ''Latviešu portreta glezniecība: 1850 – 1916''. Rīga : Zinātne, 1996 # Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996 # Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J. ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : SIA „Izdevniecība BALTIKA”, 1998 # Zilgalvis, J. ''Neogotika Latvijas arhitektūrā''. Rīga : Zinātne, 2005 =Attēlu saraksts= # Jānis Staņislavs Roze. [[:image:Roze_Pasportrets.jpg|Pašportrets]]. 1854. Audekls, eļļa, 79 x 55. LNMM. Foto: I. Lūsis # Artemijs Gruzdins. [[:image:Gruzdins_Turgenevs.jpg|Ivana Turgeņeva portrets]]. 1869. Audekls, eļļa, 118 x 86. LNMM # Kārlis Hūns. [[:image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|Bērtuļa nakts aina]]. 1870. Audekls, eļļa, 142,3 x 113. Maskava, Valsts Tretjakova galerija # Jūlijs Feders. [[:image:Feders_Pec_vetras.jpg|Pēc vētras]]. 1874. Audekls, eļļa, 108 x 152. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Augusts Daugulis. [[:image:Daugulis_Lapsa_Kumins.jpg|Ilustrācija F.Kreicvalda J. V. Gētes poēmas ˝Lapsa Kūmiņš˝ pārstāstam]]. Ma-rahwa Kassuline Kalender, 1848 # Dāvida Jensena darbnīca. [[:image:Birzas_alegoriska_figura.jpg|Alegoriska figūra Rīgas Biržas fasādē.]] Ne agrāk par 1850. gadiem. Foto: E. Kļaviņš # Johans Daniels Felsko. [[:image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca.]] 1863 – 1869. Foto: A. Holms # Jānis Baumanis. [[:image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā.]] 1876. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|Kamanu sega no Tomes.]] 19. gs. otrā puse. Reprod.: Latvju tautas māksla. 2. Rīga, 1961 – 1967, 33. att. # Ēriks Bakstads. [[:image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes pokāls.]] 19. gs. beigas. RVKM <gallery> image:Felsko-Gertrudes_baznica_2.jpg|Johans Daniels Felsko. Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes baznīca. 1863 – 1869. image:Baumanis-Brivibas_bulvaris_19.jpg|Jānis Baumanis. Īres nams Brīvības bulvārī 19 Rīgā. 1876. image:Kamanu_sega_no_Tomes.jpg|Kamanu sega no Tomes. 19. gs. otrā puse. image:Bakstads_Sudraba_pokals.jpg|Ēriks Bakstads. Rīgas mūrnieku cunftes pokāls. 19. gs. beigas. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2523 3473 2009-08-13T18:10:08Z Admins 4 Jauna lapa: =Vispārējs perioda raksturojums= Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pam… wikitext text/x-wiki =Vispārējs perioda raksturojums= Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pamazām pievēršoties klasiskās mākslas mantojuma interpretācijām jaunreālisma gultnē. Perioda parādībām nav stilistiski homogēna rakstura, tomēr plašākā kontekstā hronoloģiskās robežas nosaka starpkaru perioda specifika, kurā modernizēti nacionālās mākslas meklējumi tiek dažādā mērā un veidā pakāpeniski transformēti akceptētu vērtību virzienā, tādējādi tās bagātinot un atjaunojot. Līdz 1940. gadam Latvijas vizuālā māksla un arhitektūra atklāj dažādi akcentētu stilistisko strāvojumu spektru, kurā modernisma pieredzes transformēta jaunrade sadzīvo ar tradicionālākas, akadēmiskākas formrades principiem. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Perioda sākumposms (ap 1915–1920) ir saistīts ar Pirmā pasaules kara kolīzijām, kad notika gan saimnieciskās darbības, gan mākslas aktivitāšu apsīkums. Daudzi topošie latviešu mākslinieki turpināja vairāk vai mazāk sistemātiski izglītoties Krievijas mākslas skolās; vēlāk daudzi tika iesaukti karadienestā un iesaistījās strēlnieku cīņās. Pēc karadarbības un varu maiņām situācija 1918. gadā proklamētajā neatkarīgajā Latvijas Republikā sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Prioritāte bija ekonomikas attīstība, tāpēc mākslas sfēra sākotnēji nevarēja rēķināties ar būtisku valsts atbalstu, tomēr mākslas dzīve 20. gadu sākumā bija aktīva – jaunās valsts veidošana un mākslas uzplaukuma veicināšana lielā mērā tika skatīti kā savstarpēji saistīti uzdevumi. 1921. gadā darbu uzsāka Latvijas Mākslas akadēmija, kuru šai periodā ar diplomu beidza vairāk kā 200 studentu, īsāku vai garāku laiku darbojās arī vairākas privātās studijas (sk. mākslas izglītība), arī tapa vairākas dažādu virzienu un struktūru mākslas biedrības, kas izvirzīja mērķus sekmēt mākslas izpratni, rīkot izstādes un aizstāvēt savu biedru intereses. Mākslas tirgus pārsvarā orientējās uz tradicionāliem, 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam tipiskiem ražojumiem; modernisma adepti aktīvi nosodīja publikas šauro prakticismu un konservatīvismu – nespēju izprast jaunākus meklējumus mākslinieciskās formas laukā. Mākslas kritika perioda sākumposmā bija spēcīgi polarizēta; daļa autoru (Romans Suta, Uga Skulme) aizstāvēja nacionālās mākslas ”dabisko” oriģinalitāti, ko nebūt neapdraud mācīšanās no citu zemju laikmetīgo mākslinieku snieguma, savukārt citi autori uzsvēra moderno virzienu (ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma) pārejošo un bezvērtīgo raksturu. Vairākuma gaume joprojām aprobežojās ar impresionisma un reālisma tradīcijās radītu mākslas darbu patērēšanu; tomēr modernisma pieredzes transformēts reālisms pakāpeniski raisīja arī plašāku publikas interesi. Arhitektūras attīstību 1920. gadu sākumā kavēja līdzekļu trūkums un sākotnēji galvenais uzdevums bija kara postījumu likvidēšana. Taču pamazām izvērsās arī jaunu ēku celtniecība. Profesionālo izglītību nozarē varēja iegūt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur perioda ietvaros izglītību ieguva vairāk kā 100 arhitektu. Attīstoties ekonomikai un uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, arī lietišķās mākslas un dizaina jomā vērojams uzplaukums aplūkojamā perioda otrajā pusē (viens no izcilākajiem dizaina sasniegumiem – Valtera Capa projektētais miniatūrais fotoaparāts Minox). 1934. gadā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs parlamentārās demokrātijas vietā iedibinot autoritāru režīmu, kas iezīmīgs ar mākslas dzīves centralizācijas, unifikācijas un ”nacionālā stila” veicināšanas tendencēm. Oficiālu atbalstu ieguva retrospektīvi orientēts ”latviskums”, tiecoties citzemju modernisma iespaidus samazināt līdz minimumam. Tika likvidētas daudzās mākslinieku biedrības, arī kreisi orientētās izglītības iestādes (Rīgas Tautas augstskola) utt. Šai posmā būtiski pieauga valsts pasūtījumu loma – dažādu sabiedrisku ēku dekorēšanā u.tml., sasaucoties ar pasaulē plaši izplatīto 1930. gadu tendenci. Proti, mākslinieka uzdevums ir kalpot savai tautai un valstij, nevis nodoties bezmērķīgi individuāliem formas eksperimentiem. Šāda valsts politika veidoja visai loģisku pāreju uz padomju varas sistēmas posmu pēc Otrā pasaules kara. ==Novācijas uzskatos par mākslu== Būtiskākie soļi mākslas izpratnes evolūcijā saistās ar Rīgas mākslinieku grupas modernistiem (aktīvākais laikmetīgās nacionālās mākslas aizstāvis bija Romans Suta) un viņu centieniem pamatot atteikšanos no akadēmisma, impresionistiskā reālisma un jūgendstila inerces. Latviešu mākslas aprises tika iezīmētas ar tādiem terminiem kā sintezējoša un konstruktīva jaunrade, pozitīvi novērtējot Eiropas vecmeistaru mantojumu, bet noraidot 19.–20. gs. mijas stilistiku (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pretēji krievu un vācu tradīcijām, pievilcīga šķita franču māksla, kas tā laika terminoloģijā tika dēvēta par ”latīņu” pasaules gara iemiesojumu. Būtiska loma jaunās mākslas priekšstatos bija Voldemāra Matveja teorētiskajām idejām – gleznot ne dabu, bet tikai ”attiecību pret dabu”, izpaužot savu iekšējo būtību; pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva plastiskās formas pašvērtības uzsvērums. Asākā uzskatu sadursme starp Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotajiem tradicionālistiem (Rihardu Zariņu, J.R.Tillbergu) un jaunajiem modernisma adeptiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) notika 1920. gadā, kad izcēlās t.s. Kasparsionādes skandāls, kurā akadēmiķi apsūdzēja jaunos māksliniekus neprasmīgā un bezatbildīgā svešzemju paraugu atdarināšanā. Taču 1920. gadu gaitā ”tradicionālistu” un ”modernistu” pretišķības lielā mērā izlīdzinājās, jo klasiski orientēts formas vērtību akcentējums apvienoja gan precīzākas dabas atdarināšanas, gan augstāka abstrakcijas līmeņa paudējus. Pakāpeniski aizvien lielāku lomu priekšstatos par nacionālo mākslu ieguva orientēšanās uz dažādi variētu Eiropas mākslas vēstures mantojumu – klasiskās tradīcijas, reālisma, simbolisma sintezētām variācijām. ==Tematiskā satura un stilistikas attīstība== Perioda sākums glezniecībā ir iezīmīgs ar strēlnieku cīņu un Pirmā pasaules kara bēgļu tēmas interpretācijām (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks); žanru struktūrā 1920. gados pieaug kluso dabu, portretu un ainavisku motīvu īpatsvars (Leo Svemps, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns), bet 1930. gados palielinās figurālo kompozīciju un lauku tēmas nozīme (Ģederts Eliass, Augusts Annuss, Jēkabs Strazdiņš), dažreiz arī nacionālajā mitoloģijā balstītu fantastisku tēlu lietojums (Jēkabs Bīne). No formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas meklējumiem, ko noteica klasiskā modernisma virzienu (fovisma, ekspresionisma, kubisma, pūrisma) atskaņu adaptācija, perioda gaitā mākslinieki pamazām atgriežas pie vizuālās realitātes dotumiem, vispirms plastiski cietākā, pēc tam arī gleznieciski atbrīvotākā izpildījumā. Periodā konstatējamo eiropeisko stilu un virzienu ietekmes ir nevienmērīgas; daži no tiem, piemēram, dadaisms vai sirreālisms, lokālajā mākslas dzīvē nav raduši tikpat kā nekādu atbalsi. Arī konstruktīvisms, lai gan šis termins tika plaši lietots, reālajā mākslas praksē vairāk attiecināms uz PSRS palikušo latviešu mākslinieku (Gustavs Klucis) jaunradi. Atsevišķi ekspresionisma elementi saskatāmi Rīgas mākslinieku grupas agrīnajā sniegumā; savu ekspresionistiski ietonētu glezniecības versiju izkopa uz Vāciju emigrējušais Johans Valters. Svarīgāka nozīme bija kubisma vēlīnās fāzes impulsiem, kas rosināja ģeometrizēt attēlojamos objektus, pamazām saplūstot ar pūrisma iespaidiem (te svarīgākā loma bija Romana Sutas kontaktiem ar franču pūristiem 1920. gadu sākumā). Ap 1925. gadu formas eksperimenti abstrahēšanas virzienā mazinājās, pievēršoties dažādi akcentētām jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma tendencēm. Glezniecībā 1920. gadu beigās – 1930. gados arvien vairāk tika novērtēts atbrīvots gleznieciskums, ekspresīvs triepiens un faktūras kvalitātes (Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš u.c.), ko varēja sekmēt arī beļģu glezniecības skolas impulsi. Līdzīga evolūcija no modernākām formām (Sigismunds Vidbergs) līdz jaunreālisma un akadēmiskā reālisma variācijām (Jānis Plēpis, Oskars Norītis, Aleksandrs Junkers) vērojama grafikā, kur kopumā pārsvarā ir figurālu motīvu interpretācijas. Nozīmīgi sasniegumi perioda ietvaros bija scenogrāfijā (vadošie centri – Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris), kurā darbojās Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Jānis Muncis u.c. mākslinieki, variējot gan modernākus skatuves noformējuma paņēmienus, ko ietekmējuši avangarda virzieni, gan reālistisko dekorāciju tradīciju. Arī fotomākslā turpinājās un jaunus laikmetīgus impulsus guva gadsimtu mijā aizsākusies nozares attīstība. Tēlniecībā posma sākumā izceļams monumentālās tēlniecības uzplaukums, ko sekmēja nacionālas valsts izveidošana un vēlme iemūžināt tās izcīnītāju piemiņu un brīvības ideju (Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis). Stājtēlniecībā dominē figurālā tēlniecība un portreti. Pēc modernisma ģeometrizācijas posma (Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis) 1920. gadu vidū vērojama atgriešanās pie reālistiskākas izteiksmes, ko iezīmē gan impresionistiska virsmas apdare, gan neoklasiskas vēsmas. Perioda arhitektūras funkcionālā tipoloģija ietver visdažādāko funkciju ēkas – kopš 1920. gadu vidus plaši izvērsās gan dzīvojamo, gan saimniecisku funkciju ēku celtniecība laukos, īres namu un savrupmāju būvniecība pilsētās. 1930. gados īpaši plaši tika būvētas skolas, tautas nami, dažādu biedrību nami u.c. sabiedriskās ēkas. Atzīstama loma, īpaši lietišķajā mākslā un arhitektūrā, bija arī ''Art Deco'' stilistikai. Lietišķajā mākslā ievērojama nozīme bija tautas mākslas tradīcijām, kas tika arī sakausētas ar modernākiem formas meklējumiem, mēģinot radīt nacionāli konstruktīvu stilu (''Baltars'' porcelāns). 1930. gados funkcionālisma pieeju arhitektūrā (Teodors Hermanovskis, Aleksandrs Klinklāvs, būvbirojs ''Karrs & Betge'') pamazām nomainīja orientēšanās uz neoeklektisma (Eižens Laube, Frīdrihs Skujiņš) un reizēm arī tautas celtniecības (Pauls Kundziņš) paraugiem kā nacionālā stila priekšstatiem atbilstošākām paradigmām <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # '''Vipers, B.''' ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga : Izdevniecība Leta, 1927 # '''Kjellīns, H.''' Latviešu māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1932 # ''Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1935–1939''. Rīga : Latvijas Rakstu un mākslas kamera, 1939 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986 # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-III''. Stokholma : Daugava, 1988–1993 # '''Krastiņš, J.''' ''Latvijas Republikas būvmāksla''. Rīga : Zinātne, 1992 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš # Grosvalds J. Trīs krusti. 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Kazaks J. Bēgļi. 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM # Skulme M. Mana ģimene. 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša # Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī. No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. # Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM # Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927. Foto: E. Kļaviņš # Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. # Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] # ''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš # Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. Foto: E. Kļaviņš # Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš # Ubāns K. Irbenes iela. 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša # Tone V. Anna. 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. # Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # Eliass K. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. # Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto # Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš 0 2297 3474 3400 2009-08-13T18:11:09Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] **Mākslas dzīve **Mākslas biedrības **Mākslas izglītība **Mākslas kritika **Mākslas tirgus **Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Scenogrāfija *Fotomāksla *Arhitektūra *Lietišķā māksla *Dizains *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Ārlietu ministrija **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3475 3474 2009-08-27T13:01:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **Glezniecība **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **Mākslas izglītība **Mākslas biedrības **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3477 3475 2009-08-27T13:43:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **Mākslas izglītība **Mākslas biedrības **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3481 3477 2009-08-27T15:32:45Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3482 3481 2009-08-27T15:36:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3484 3482 2009-09-11T13:59:54Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3486 3484 2009-09-11T14:14:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **Ikšķiles baznīcas celtniecība *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 0 2524 3476 2009-08-27T13:43:00Z Admins 4 Jauna lapa: Starpkaru posma glezniecību, kuras specifikas aizsākumi meklējami vēl 20. gs. otrās dekādes vidū, var uzskatīt par perioda dominējošo mākslas veidu. 1920. gados noteicošo lom… wikitext text/x-wiki Starpkaru posma glezniecību, kuras specifikas aizsākumi meklējami vēl 20. gs. otrās dekādes vidū, var uzskatīt par perioda dominējošo mākslas veidu. 1920. gados noteicošo lomu ieņēma stājglezniecība, kurā centrālā vieta bija eļļas tehnikai, savukārt 1930. gadu nogalē, pieaugot valsts finansiālajam atbalstam, izvērsās arī monumentāli dekoratīvā glezniecība. Glezniecībā ļoti skaidri izpaudās perioda mākslai raksturīgā attīstība – no mēreni izprastām un sintezētām klasiskā modernisma tendencēm līdz dažādā mērā modernizētam jaunreālismam, kas sadzīvoja ar akadēmiski tradicionālāku, klasiskās mākslas mantojumā balstītu pieeju. =Vispārējā specifika un tematika= Perioda sākumā, kad glezniecībā ienāca virkne bijušo Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu, kas klasiski akadēmiskas izglītības vietā savu rokrakstu bija veidojuši, balstoties uz Rietumeiropas vecmeistaru un jaunākās franču mākslas paraugiem, būtiski samazinājās gadsimtu mijai raksturīgais gleznojuma tuvinājums optiskajai realitātei. Plenēra gaismēna, gaisa perspektīva, apjoma modelējums tika nomainīti ar objektu ģeometrizācijas un deformācijas centieniem, plaknes un līniju ritmu akcentējumu, dažbrīd nosacītu un neitralizētu kolorītu, dažbrīd arī spilgtākiem krāsu kontrastiem. Ar 1920. gadu otro pusi atkal vērojama pakāpeniska tuvināšanās tiešākam vizuālās realitātes tvērumam, vispirms plastiski ”cietākā”, pēc tam gleznieciski ekspresīvākā versijā. Sižetu un tēmu aspektā perioda jaunums ir laikmeta aktualitātes (Pirmā pasaules kara, strēlnieku cīņu un bēgļu likteņa dramatisms), 1920. gados pirmoreiz plašāk izvēršas arī urbānie motīvi (pilsētas ainavas, krodziņu ainas, kāršu spēlmaņi u.tml.), līdz ar to koriģējot iepriekšējā perioda neoromantismā dominējošo interesi par ”brīvo” dabu. Posma sākumā būtiski pieaug klusās dabas īpatsvars, kas ļauj izvērst eksperimentus ar glezniecisko formu. Mākslinieki turpina gleznot arī ainavas un portretus. 1930. gados pamazām pieaug figurālo kompozīciju loma, īpaši lauku darbu, zvejnieku dzīves u.c. par latviskām atzītu tēmu atainojumā. Autoritārisma gaisotnē pēc 1934. gada palielinās pieprasījums pēc reprezentatīviem portretiem un monumentālās glezniecības, kā arī nacionālās mitoloģijas sižetiem. =Formveides vispārējās iezīmes= 20. gs. otrās dekādes nogalē – 1920. gadu sākumā novatoriskākais parādību kopums atklāj atsevišķus ekspresionisma, fovisma, vēlīnā kubisma, pūrisma u.c. strāvojumu elementus. Agrīnā, ekspresionistiski ietonētā fāze izceļas ar dramatiski saspringtiem lineāriem ritmiem un izteiktāku deformāciju, kas pamazām izvēršas dažādā mērā ģeometrizētu formu kārtojumos, tomēr pilnībā nesaraujot saiknes ar priekšmetisko pasauli. Impresionistiskais krāsu dalījums, noskaņu un nianšu kultivēšana, faktūras estetizācija tiek uzskatīti par „vecās” krievu un vācu mākslas pazīmēm; vietā nāk objektu tuvinājums ģeometriskām formām, nereti ar akcentētām šķautnēm, tonālie un reizēm arī krāsu kontrasti (epizodiskajos fovisma uzplaiksnījumos). Modernisma iespaidu fāzē gleznojums ir samērā plāns, triepiens tiek reducēts, lai arī netiek slēpts un izlīdzināts kā akadēmiskās mākslas paraugos. Vairāk gludi izlīdzināta gleznojuma paraugu redzams jaunās lietišķības plastiski pacietajā stilistikā, kur lielāka loma ir līnijai un siluetam. Līdz ar 1930. gadiem tipisko jaunreālisma uzplaukumu strauji pieaug krāsas slāņa biezums eļļas glezniecībā, irdenas faktūras loma noskaņas radīšanā, paletes naža lietojums un uzskatāmi triepiena struktūras demonstrējumi. Formas meklējumu īpatsvars Latvijā mītošo krievu un vācu gleznotāju sniegumā ir krietni mazāks, jo viņi pamatā piekopa 20. gs. sākumam raksturīgo akadēmiskā reālisma, impresionisma un simbolisma tradīciju sintēzi. =Attīstības posmi= Perioda sākumu nosaka glezniecības reformatoru avangards – Rīgas mākslinieku grupa pārstāvji (J. Grosvalds, J. Kazaks, V. Tone, R. Suta, K. Ubāns, N. Strunke, O. Skulme, u.c.), daļa no viņiem piedalījušies pulciņa ”Zaļā puķe” (1914–1915) centienos, izglītojušies Krievijas mākslas skolās un iepazinuši arī turienes mākslas krātuvēs atrodamos modernās mākslas paraugus (Pola Sezana, Andrē Derēna, Pablo Pikaso, Anrī Matisa darbus) (''Paul Cézanne, André Derain, Pablo Picasso, Henri Matisse''). Apmēram līdz 1920. gadam kubisma iedvesmoto formu vienkāršojumu un ģeometrizāciju pavada izteiktāks ekspresionistisks dramatisms, kas 1920. gadu sākumā transformējas pūrisma un neoklasicisma ietonētā virzienā, sasaucoties ar plašāku vispāreiropeisko kontekstu, ko mākslinieki arī iepazīst klātienē savos pirmajos Rietumeiropas ceļojumos. Kompozīcijas kļūst harmoniskākas un stabilākas, vairāk akcentējot gleznieciskās formas elementu saspēles. Gleznotāji atklāj arī individuāli specifiskus interešu lokus – tā Uga Skulme kļūst par izteiktāko Pablo Pikaso neoklasicisma adeptu, Ģederts Eliass pievēršas fovisma spilgto krāslaukumu saattiecinājumiem, Romans Suta transformē franču pūrisma vēsmas, bet Niklāvs Strunke pietuvojas itāliešu mākslā tipiskajam metafiziskās glezniecības virzienam. 1920. gadu vidū izceļama arī jaunās lietišķības parādībām tuva epizode (U. Skulme, A. Beļcova, K. Miesnieks), kad objektu tēlojumā ieviešas akcentēts lineārisms, apjoma modelējums un detaļu klāsts. Turpmākajos gados vērojama arvien pieaugoša atteikšanās no ģeometrizācijas tendencēm, plastiski mīkstāks un irdenāks gleznojums, kādreizējiem modernisma adeptiem atrodot savu individuālo stilu (V. Tones meditatīvie portreti, K. Ubāna liriskā ainavu glezniecība, L. Svempa krāšņās, pastozās klusās dabas, Ģ. Eliasa dramatiski piesātinātās lauku darbu kompozīcijas u.c.). 1930. gados uzplaukušo interesi par gleznieciskajām kvalitātēm sekmēja arī 1927. gadā Rīgā notikusī beļģu mākslas izstāde, kas rosināja pētīt krāsas un faktūras efektus un īpaši ietekmēja jaunos māksliniekus, kas uzsāka savu jaunradi šai periodā (Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Nikolajs Breikšs u.c.). Modernāku tendenču turpinātājiem šinī posmā jāpieskaita beļģu skolas konsekventākais adepts Jānis Tīdemanis, kā arī fovisma principu sekotāji Kārlis Neilis un Leonīds Āriņš. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 302. – 369. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-II.'' Stokholma : Daugava, 1988–1990 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # Kazaks J. Trīs sievietes. 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: '''Lamberga D.''' ''Jēkabs Kazaks''. Rīga : Neputns, 2007 # Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: ''Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs'' / sast. M. Kaupere, A. Osmanis. Jelgava : Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002 # Tone V. Portreta mets. 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # Skulme U. Koncerts. 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: ''Kubisms Latvijas mākslā'' / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 # Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924. Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Strunke N. Kapri. 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 # Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: ''Studija''. 1998. Nr. 2. 43. lpp. # Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # Liepiņš J. Vendzele. 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. # Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 # Strazdiņš J. Diendusa. 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att.'''Teksts boldā''' 0 2525 3478 2009-08-27T15:06:53Z Admins 4 Jauna lapa: =Rīgas mākslinieku grupa= Konsekventākos meklējumus modernisma virzienu adaptācijā starpkaru posmā īstenoja Rīgas mākslinieku grupa, kuras pirmsākumi saistās ar domubiedru p… wikitext text/x-wiki =Rīgas mākslinieku grupa= Konsekventākos meklējumus modernisma virzienu adaptācijā starpkaru posmā īstenoja Rīgas mākslinieku grupa, kuras pirmsākumi saistās ar domubiedru pulciņu ”Zaļā puķe” 20. gs. otrās dekādes vidū. 1919. gadā tika pieņemts Ekspresionistu grupas nosaukums, bet 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu. Sākotnējā fāzē grupas manifests izstādes katalogā akcentēja dabas atdarināšanas un impresionisma kritiku, liekot vietā ekspresionismam radniecīgu mākslinieka personības pašizpausmi, bet reālajā praksē orientējās uz mērenām kubisma, fovisma, jaunās lietišķības variācijām, kas vēlāk ievirzījās gleznieciskāka reālisma gultnē. Rīgas mākslinieku grupas sastāvā īsāku vai ilgāku laiku darbojās mākslinieki ar dažādu rokrakstu, tomēr pamatā tie bija piederīgi vienai paaudzei un orientēti uz novatoriskiem meklējumiem (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Jānis Liepiņš, Oto Skulme, Uga Skulme, Marta Liepiņa-Skulme, Emīls Melderis, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Leo Svemps, Jānis Cielavs). Rīgas mākslinieku grupa biedriem nebija akadēmiskās mākslas izglītības slīpējuma; lielākoties viņi bija uzsākuši mācības Rīgā (piemēram, Rīgas Pilsētas mākslas skolā), vēlāk viņi tās turpināja dažādās Krievijas izglītības iestādēs un privātās studijās, absorbējot daudzveidīgu ietekmju spektru, ieskaitot arī avangarda elementus. Uzsākot savu darbību ar Kasparsionādes skandālu un apvainojumiem nemākulībā, kuru pamatā lielā mērā bija akadēmiski ievirzīto vecāko kolēģu bažas par konkurenci, tomēr Rīgas mākslinieku grupa pakāpeniski iekaroja noturīgu reputāciju; tās izstādes izpelnījās ievērību un pamatā arī atzinību, lai gan 1930. gadu otrajā pusē tika kritizēta aizraušanās ar formas kvalitātēm (krāsu un faktūru), klusās dabas dominante, pārāk nosacīts un brīvs figūru tēlojums. =Neatkarīgo mākslinieku vienība= Neatkarīgo mākslinieku vienība bija skaitliski plašākā, aktīvākā un saimnieciski spēcīgākā biedrība – tā guva ienākumus arī no īpašuma izīrēšanas. 1938. gadā vienībā bija 50 biedru un 18 biedru kandidātu. Tā izveidojās jau 1919. gadā un 1920. gadā sarīkoja pirmo izstādi. Vienības dibinātāji bija Hermanis Grīnbergs, Rihards Maurs, Vilis Krūmiņš, Jānis Ansons un Aleksandrs Jēgers, vēlāk pievienojās Jānis Jaunsudrabiņš (ilggadējs vienības priekšsēdētājs), Roberts Šterns, Ernests Brastiņš, Pēteris Kundziņš, Oto Pladers, Hilda Vīka u.c. mākslinieki. Neatkarīgo mākslinieku vienība izvirzīja mērķi atbalstīt ”patiesas mākslas vērtības” neatkarīgi no mākslinieku izraudzītajiem virzieniem un izteiksmes līdzekļiem. Vienība rīkoja divas izstādes gadā (to mākslinieciskais līmenis bija visai nevienmērīgs, bet pamatā atbilstošs populārajai gaumei – dažādām reālistiskas ievirzes variācijām); recenzijās bieži atzīmēta sasteigtība, paviršība un vienojošu kritēriju trūkums. Pie pozitīviem sasniegumiem jāmin apjomīgas bibliotēkas izveidošana un mākslas grāmatu izdošana – no 1924. līdz 1928. gadam iznāca monogrāfijas par Jani Rozentālu, Alfrēdu Plīti-Pleitu, Rūdolfu Pērli u.c. izdevumi. =Sadarbs= Mākslinieku biedrība ”Sadarbs” tika nodibināta 1924. gadā, un tās iniciatori bija Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle, piedalījās arī Jūlijs Madernieks, Ludolfs Liberts, Valdemārs Tone, Jānis Siliņš. Vēlāk pievienojās arī Konrāds Ubāns, Burkards Dzenis, Rūdolfs Pelše, Kārlis Miesnieks, Eduards Brencēns, Jānis Kuga, Augusts Annuss u.c., kā arī jaunākās paaudzes pārstāvji – Eduards Kalniņš, Arijs Skride, Vilis Vasariņš u.c. Biedrības biedri bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji, kuru galvenais mērķis – apvienot dažādu paaudžu un atšķirīgu radošo rokrakstu pārstāvjus, veicinot sadarbību starp tradicionāli akadēmiskas ievirzes un modernāku meklējumu adeptiem. Grupējums mēģināja arī sekmēt kontaktus ar ārvalstīm (Beļģiju, Franciju), aicinot citzemju māksliniekus piedalīties izstādēs, kā arī rīkojot izstādes ārzemēs. Sākot ar 1928. gadu, gandrīz katrā izstādē tika pieaicināts kāds ārvalstu mākslinieks. ”Sadarbs” iezīmīgs ar dažādu mākslas nozaru pārstāvniecību – tajā darbojās gan gleznotāji, gan tēlnieki, gan lietišķās mākslas pārstāvji un pat arhitekti (Ernests Štālbergs un Sergejs Antonovs). =Zaļā Vārna= Biedrība ”Zaļā Vārna”, kas dibināta 1925. gadā, izcēlās ar dažādu kultūras nozaru tuvināšanas tendenci, jo tajā bija vairākas sekcijas, kur darbojās ne tikai gleznotāji un grafiķi, bet arī literāti, mūziķi un teātra darbinieki. Pirmais biedrības priekšsēdētājs bija literāts Kārlis Štrauhs. Tēlotājas mākslas sekciju sākotnēji vadīja gleznotājs Jānis Plase, pēc tam Kārlis Baltgailis; starp biedrības biedriem bija gleznotāji Ansis Cīrulis, Kārlis Štrāls, Alberts Filka, Fridrihs Milts, grafiķi Jānis Plēpis, Pēteris Upītis, Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers u.c. Biedrība izcēlās ar rosīgu izstāžu darbību un aktīvu saviesīgo pasākumu rīkošanu – tematiskām ballēm u.c. izpriecām. Literatūras sekcija izdeva arī žurnālu ”Zaļā Vārna” (1929. Nr.1 – 6; 1931. Nr. 1). =Mākslinieku vienība "Radigars"= Mākslinieku vienība ”Radigars” tika reģistrēta 1927. gadā un apvienoja nelielu dalībnieku skaitu, kas vēlējas sekot Teodora Ūdera mākslas pamatprincipiem – tautas dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlošanai; tos formulēja Jēkabs Strazdiņš un Nikolajs Kūlainis, bet vienības sastāvā ietilpa Voldemārs Vimba, Žanis Ventaskrasts, Kārlis Padegs, Žanis Sūniņš u.c. Grupējums bija samērā kareivīgi noskaņots pret pastāvošajām mākslas institūcijām, uzskatot, ka tajās valda netaisnība un nepamatotas privilēģijas. Vēloties tuvināt mākslu tautai, ”Radigars” iegājis vēsturē ar brīvdabas izstādi Merķeļa ielā ”Zem liepām” (1934), kas tai laikā bija neierasta prakse un šokēja mākslas publiku. =Mūksalas mākslinieku biedrība= Mūksalas mākslinieku biedrība tika izveidota tikai 1932. gadā. Tās nosaukums tika atvasināts no Mūksalas ielas, kur grupa jaunu mākslinieku (Oskars Norītis, Arvīds Jūrasteters, Eduards Melbārzdis) vēlējās radīt mākslinieku kolonijai līdzīgu darbnīcu, ko vadītu Valdemārs Tone. Tā līdzekļu trūkuma dēļ pastāvēja apmēram pusgadu, bet domubiedri turpināja satikties dzīvokļos. Grupējumam pievienojās arī Kārlis Neilis, Ansis Artums, Jūlijs Viļumainis, Arvīds Egle, Ādolfs Melnārs, Alise Zvirbule, Veronika Janelsiņa u.c. Par savām autoritātēm grupa uzskatīja Ādamu Alksni, Teodoru Ūderu, Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, bet no laikabiedriem (tika izveidots atsevišķs goda biedru institūts) – Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Teodoru Zaļkalnu, Valdemāru Dambergu, Viktoru Eglīti, Edvardu Virzu, Ernestu Brastiņu, Voldemāru Reiznieku un Jūliju Sproģi. =Rīgas Grafiķu biedrība un citas biedrības= Rīgas Grafiķu biedrība darbojās no 1928. līdz 1932. gadam; dibinātāji bija Sigismunds Vidbergs, Romans Suta, Sergejs Antonovs, Izaks Frīdlenders un Jurijs Rikovskis. Valdes priekšsēdētājs bija Vidbergs, bet biedrībā darbojās arī Nikolajs Puzirevskis, Pauls Šterns, Aleksejs Jupatovs, Bernhards Dannenhiršs, Raimonds Šiško u.c., arī arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Biedrības būtiskākais veikums saistās ar izstāžu rīkošanu – gan Rīgā (1929, 1930, 1933), gan ārzemēs – Vašingtonā (1932), Vīnē (1933), kā arī piedalīšanos starptautiskās izstādēs – Florencē (1927), Prāgā (1930) u.c. Izstādēs piedalījās arī citi mākslinieki, kas nebija biedrības biedri. Rīgas grafiķu biedrība uz citu apvienību fona izceļas ar daudznacionālo sastāvu un atvērtību cittautiešiem, izpelnoties arī kritiku par nacionālās specifikas nekopšanu. Arī formas ziņā biedrības biedri pārstāvēja laikmetīgākus meklējumus – stilizāciju, dekoratīvismu, ekspresiju – kas atšķīrās no 1930. gados arvien spēcīgākās akadēmiskā reālisma paradigmas. 1929. gadā tika nodibināta arī grafikas studija, bet aktivitātes drīz apsīka līdzekļu trūkuma dēļ. Starpkaru periodā pastāvēja arī vairāki citi grupējumi, piemēram, samērā konservatīvā '''Latvju mākslinieku biedrība''' (dibināta 1927. gadā, valdes priekšsēdētājs Augusts Annuss, biedri – Pauls Šprenks, Indriķis Zeberiņš, Jānis Pūpols u.c.), '''Latvijas tēlojošo mākslinieku arodbiedrība''' (dibināta 1928. gadā, dibinātāji J. R. Tillbergs, Gustavs Šķilters, Augusts Annuss u.c. ), '''Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrība''' (dibināta 1935. gadā, apvienojot vairākas citas organizācijas – Mākslas akadēmijas audzēkņu biedrību ”Umbra”, biedrību ”Radigars” u.c. ), kreisi noskaņotā '''Aktīvo mākslinieku grupa''' (dibināta 1932. gadā), '''Zaļā Zeme''' (dibināta ap 1936. gadu) u.c.; savas biedrības bija arī dažām mazākumtautībām, piemēram, '''Žīdu mākslinieku biedrība, Krievu mākslinieku savienība. '''1938. gadā tika nodibināta viena kopēja '''Latvijas tēlotājas mākslas biedrība '''Latvijas Rakstu un mākslas kameras paspārnē, kurā līdzšinējās biedrības tika iekļautas kā atsevišķas sekcijas, atspoguļojot autoritārā režīma prasību pēc vienotības un spēku konsolidācijas. Sekciju nosaukumos vairs nebija atļauts minēt tautību vai ticību, kas attiecās gan uz latviešu, gan uz minoritāšu biedrībām. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # ''Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā'' / teksta aut. J. Bīne, R. Šterns. Rīga : Latvju mākslinieku b-ba, 1937 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 241. – 247. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.'' Stokholma : Daugava, 1988. 67. – 69. lpp.; ''Latvijas māksla 1915–1940. II.'' Stokholma : Daugava, 1990. 9. – 12. lpp. # ''Rīgas mākslinieku grupa. Izstādes katalogs'' 22. 12. 2001 – 10. 02 – 2002. / teksta autore D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2001 # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 # '''Lamberga, D.''' ''Rīgas mākslinieku grupas sākums''. No: ''Arhitektūra un māksla Rīgā: Idejas un objekti'' / sast. J. Zilgalvis. Rīga : Neputns, 2004. 122. – 130. lpp. # '''Konstante, I.''' ''Mākslinieku biedrības Latvijā (1943–1940). Jaunākie Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālu pētījumi.'' No: ''Māksla un politiskie konteksti'' / sast. D. Lāce. Rīga : Neputns, 2006. 105. – 126. lpp. # ''Rīgas Grafiķu biedrība 1928 – 1938. Izstādes katalogs'' / sast. un teksta aut. M. Bērziņa. Rīga : LNMM, McĀbols, 2008 =Attēlu saraksts= # Rīgas Mākslinieku grupa. 1. rindā no kreisās: Niklāvs Strunke, Anna Hamstere, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, stāv no kreisās: Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Oto Skulme, Ģederts Eliass, Romans Suta, Eduards Lindbergs. 1920. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Rīgas Mākslinieku grupas izstādes katalogs. Rīga, 1923 # Rīgas mākslinieku grupas jubilejas izstāde. Priekšplānā sēž: Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv: Niklāvs Strunke. 2. rinda no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps. 1930. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1. rindā no kreisās: Burkards Dzenis, Kārlis Miesnieks, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Alberts Prande, Jānis Siliņš, 2. rindā no kreisās: Rūdolfs Pelše, Kārlis Zāle, Kārlis Brencēns, Ludolfs Liberts. 1926. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Mākslinieku biedrības ”Sadarbs” III. izstādes katalogs. Rīga, 1928 # Rīgas Grafiķu biedrības pirmās grafisko darbu izstādes katalogs. Rīga, 1928 # Neatkarīgo mākslinieku vienības 21. mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1929 # Žīdu mākslinieku biedrības trešās mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1930 # Mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” XI mākslas izstāde. [Katalogs.] Jelgava, 1931 # ”Zem liepām.” Radigars izstādes katalogs. Rīga, 1934 # Mūksalas mākslinieku biedrība. 1. rindā pirmā no kreisās: Hilda Vīka; no labās: Eduards Melbārdis, Burkards Dzenis, Kārlis Gopers. Otrā rindā no kreisās: Arturs Jūrasteters, Oskars Norītis, Viktors Eglītis, Erasts Šveics, Teodors Zaļkalns, Konrāds Ubāns, nezināma, Kārlis Neilis, nezināma, Margarita Kovaļevska, nezināma, Bernhards Mednītis. Trešajā rindā no kreisās: Arvīds Egle (trešais), Ansis Artums (ceturtais); no labās: Anšlavs Eglītis (trešais), Anna Dārziņa (Ozoliņa) (ceturtā), Arnolds Nullītis (piektais). 20. gs. 30. gadu otrā puse. No: '''Neilis, K.''' ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006. # ''Mūksalas mākslinieku biedrība. Darbu izstāde no 4. – 19. IX 37. ''[Katalogs.]. Rīga, 1937 # ''Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā''. Rīga : Latvju Mākslinieku biedrības izdevums, 1936 0 2526 3479 2009-08-27T15:22:58Z Admins 4 Jauna lapa: =Latvijas Mākslas akadēmija= Būtiskākais perioda pavērsiens mākslas izglītības laukā saistās ar Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu, pirmo reizi nodrošinot latviešu m… wikitext text/x-wiki =Latvijas Mākslas akadēmija= Būtiskākais perioda pavērsiens mākslas izglītības laukā saistās ar Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu, pirmo reizi nodrošinot latviešu māksliniekiem iespēju iegūt augstāko izglītību mākslā savā zemē. Dibināšanas dekrēts tika pieņemts 1919. gadā vēl komunistu varas posmā, bet mācību iestādes atklāšana notika 1921. gadā. Gleznotājs Vilhelms Purvītis bija akadēmijas dibināšanas idejas autors un tās rektors līdz 1934. gadam, kad viņu nomainīja Jānis Kuga. 1920. gados pati akadēmiskās izglītības nepieciešamība tika arī apstrīdēta – modernisma ideju aizstāvji no Rīgas mākslinieku grupas to boikotēja un uztvēra kā konservatīvās akadēmiskās mākslas uzkundzēšanās mēģinājumu, taču galu galā arī daļa grupas biedru (Valdemārs Tone, Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns) piekrita aicinājumam kļūt par akadēmijas pasniedzējiem, vienīgi Romans Suta palika nesamierināms akadēmijas pretinieks. Šie 1925. gadā ienākušie jaunie mācību spēki pārvirzīja akcentus no zīmējuma uz glezniecību, ienesot arī zināmu daļu novatorisko impulsu, kuri iegūti Rietumeiropas ceļojumu iespaidā un jaunas, laikmetīgas nacionālās mākslas veidošanas procesā. Laikā no 1921. gada līdz 1940. gadam akadēmijā tika uzņemti 860 studenti, no kuriem diplomus saņēma 219 mākslinieki. Akadēmijas mācību struktūra tika veidota pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas parauga. Vispirms audzēkņi apguva vispārējās mākslas klases (līdz 1932. gadam akadēmijā pastāvēja četras klases – ornamenta, galvas, portreta un figūru un aktu zīmēšanas un gleznošanas klases, pēc 1932. gada – divas klases). Tad sekoja mācību laiks meistardarbnīcās – akadēmijā bija septiņas meistardarbnīcas: Dabasskatu glezniecības (vad. Vilhelms Purvītis), Figurālās glezniecības (vad. Jānis Roberts Tillbergs, 1921–1932; Ģederts Eliass, 1932–1941), Dekoratīvās glezniecības (vad. Jānis Kuga), Grafikas (vad. Rihards Zariņš, 1921–1939, Kārlis Krauze, 1939–1940), Tēlniecības (vad. Konstantīns Rončevskis, 1921–1935; Kārlis Zāle, 1936–1940), Lietišķās tēlniecības (vad. Burkards Dzenis) un Keramikas (vad. Rudolfs Pelše, 1924–1940). Paralēli tika apgūti teorētiskie priekšmeti – mākslas vēsture, perspektīva, ēnu teorija, ornamentika u.c. Studiju ilgums – vidēji seši gadi. Sekmju vērtējumu sniedza īpaša komisija, piešķirot I, II, III vai IV kategoriju; teorētisko priekšmetu eksāmenus vērtēja ar ”sekmīgi” un ”ļoti sekmīgi”. Apmācības principi kopumā saglabāja reālisma un dabas studiju noteicošo lomu, vienlaikus pieļaujot arī atsevišķus individuāla rokraksta meklējumus, kas sasaucās ar modernās mākslas ievirzēm. Šai ziņā atšķirības pastāvēja arī meistardarbnīcu vidū – Tillbergs stingri pieturējās pie akadēmiskās apmācības sistēmas, kas izraisīja arī konfliktus un atsevišķu studentu aiziešanu no meistardarbnīcas, savukārt Purvīša un Eliasa vadībā audzēkņi varēja meklēt radošāku pieeju. Kopumā mācību darbos dažādās proporcijās nolasāmas akadēmisma, reālisma, impresionisma tradīciju izpausmes, risinot anatomijas, formu modelējuma un tumši gaišo attiecību uzdevumus amplitūdā no stingri lineāra, akadēmiski ”izkrāsota zīmējuma” līdz atraisītākai, gleznieciskākai pieejai ar triepiena un faktūras efektiem. Akadēmijas mācību spēki apvienojās biedrībā ”Sadarbs”, kas no 1924. līdz 1939. gadam sarīkoja 11 izstādes Latvijā un vienu Beļģijā. Populāras bija arī audzēkņu darbu izstādes, kas kopš 1924. gada bija gadskārtējas; tās apmeklēja 8000-9000 cilvēku un darbus varēja arī nopirkt, tā sniedzot studentiem būtisku finansiālu atbalstu. Mācību maksa bija ap 200 latu gadā, no kuras atsevišķos gadījumos atbrīvoja, bet stipendiju apjoms bija neliels un nesedza apjomīgos materiālu iegādes izdevumus. Lai stimulētu audzēkņu darbu, 1925. gadā tika nodibināta Romas stipendija, kas deva iespēju akadēmiju beigušajiem studentiem papildināties Itālijā (1935. gadā to ieguva gleznotājs Eduards Kalniņš, bet 1939. gadā – keramiķis Vilis Vasariņš). =Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte= 1919. gadā dibinātajā Latvijas Universitātē tika izveidota Arhitektūras fakultāte, kuras struktūra arī balstījās uz Pēterburgas Mākslas akadēmijas principiem, izveidojot trīs arhitektūras darbnīcas – A, B un C, vienu vispārīgo mākslas darbnīcu un sešas mācību katedras. Studiju pamatā bija Rietumeiropas klasisko arhitektūras formu, kompozīcijas un projektēšanas likumu iepazīšana, kā arī patstāvīgi projektēšanas uzdevumi, ko varēja saistīt ar vietējām būvniecības tradīcijām. Katras darbnīcas vadītāja rokraksts un intereses ietekmēja audzēkņu izvēli. Darbnīcu A vadīja Eižens Laube, kas akcentēja klasisko tradīciju lomu, darbnīcu B – Pauls Kundziņš, kura interešu centrā bija tautas koka arhitektūras tradīcijas, savukārt darbnīcu C – Ernests Štālbergs, kas uzsvēra pasaules arhitektūras jaunākās tendences, īpaši funkcionālismu. Vispārīgās mākslas darbnīca (no 1937. gada – Tēlotājas mākslas darbnīca) sniedza apmācību zīmēšanā (darbnīcas vadītājs bija Vihelms Purvītis, asistenti Jānis Ansons (līdz 1935. gadam), Jānis Borkovskis (no 1938. gada). Apmācību ilgums – seši gadi, no 1938/1939. studiju gada – pieci gadi. Starpkaru periodā izglītību šajās darbnīcās ieguva 126 arhitekti. =Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studija= Bez Latvijas Mākslas akadēmijas nozīmīga loma bija arī 1923. gadā izveidotajai Rīgas Tautas augstskolas (RTA) Zīmēšanas un gleznošanas studijai. Rīgas Tautas augstskola (dibināta 1920. gadā) bija kreisi orientēta, strādnieku organizāciju dibināta iestāde, kuru kopš 1924. gada vadīja sociāldemokrāti. Zīmēšanas un gleznošanas studijas vadītāji bija Ludolfs Liberts (1923–1924), Uga Skulme (1924–1927), Sigismunds Vidbergs (1927–1928) un Romans Suta (1928–1934). Atsevišķu gleznošanas nodaļu (1923–1924, 1930–1934) vadīja Konrāds Ubāns, bet Tēlniecības studiju (1930–1931, 1933–1934) – Emīls Melderis. Mācību programmu un prasības lielā mērā noteica vadītāju personības un viņu radošie principi; īpašs pacēlums saistās ar Romana Sutas ieguldījumu, kurš izstrādāja trīsgadīga mācību kursa programmu; audzēkņi varēja izvēlēties starp glezniecību un grafiku, bet visiem obligātie priekšmeti bija zīmēšana, aplikācijas, kompozīcija, mākslas vēsture un plastiskā anatomija. Suta galvenokārt akcentēja kompozīcijas nozīmi, apvienojot dabas vērojuma un vispārinājuma metodi ar atsevišķiem formas eksperimentiem, piemēram, līnijas pašvērtības izcēlumu. Svarīgas bija darba sastāvdaļu proporcijas, apjomi, ritms, masu attiecības, liekot audzēkņiem zīmēt gan ģipša galvas, gan dzīvus modeļus, kā arī studēt Seno Austrumu, antīko, renesanses mākslu līdz pat Polam Sezanam, Pablo Pikaso un Huanam Grī. Par grafikas tehniku pasniedzējiem tika pieaicināti arī citi speciālisti (Nikolajs Puzirevskis, Izaks Frīdlenders, Sigismunds Vidbergs). Audzēkņi apguva linogriezuma, kokdzeluma, spalvas zīmējuma tehnikas, apguva arī lietišķās grafikas, scenogrāfijas, dekoratīvās noformēšanas pamatus, lai varētu vieglāk nopelnīt iztiku. Pēc autoritārā režīma iedibināšanas RTA tika likvidēta, un darbu turpināja Sutas privātā studija (1934–1941). Sutas audzēkņu vidū jāmin gan izcili grafiķi (Aleksandrs Junkers, Oļģerts Ābelīte, Jānis Plēpis), gan gleznotāji (Ojārs Ābols, Biruta Baumane), gan arī daži padomju periodā augsti novērtēti kreisās ideoloģijas propagandisti (Augusts Pupa, Kārlis Bušs u.c.). =Privātās mākslas studijas= Virkne mākslinieku piedāvāja apgūt zīmēšanas un gleznošanas pamatus savās privātajās studijās. Tā privātās studijas bija izveidojuši Valdemārs Tone (1919–1923), Jānis Roberts Tillbergs (1923–1944), Uga Skulme (1923–1927). Kārlis Miesnieks vadīja Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības mākslas studiju (1920–1924), bet pēc tās likvidēšanas – privātu studiju kopā ar Ludolfu Libertu (1924–1929). Apmācības principi un ievirze bija tieši atkarīgi no vadītāja izpratnes par mākslas būtību un vērtībām. Piemēram, Tones studijā audzēkņi bija orientēti uz filozofiskām pārdomām, formas, kolorīta un faktūras problēmām, atstājot novārtā pareiza zīmējuma un perspektīvas apguvi. Tomēr pamatā privāto studiju mērķis bija sagatavot audzēkņus tālākai mākslinieciskai izglītībai. Savas privātās studijas nodibināja arī vairāki krievu mākslinieki, kas starpkaru posmā dzīvoja Latvijā – Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, Sergejs Vinogradovs un Konstantīns Visotskis, kas pamatā orientējās uz sadzīves žanra un ainavu glezniecību reālisma un impresionisma tradīcijās. =Lietišķās mākslas un amatniecības skolas= 1926. gadā tika dibināta Liepājas mākslas amatniecības skola, kuras izveidē lielākie nopelni bija Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņiem Hermanim Aplociņam un Jānim Sudmalim. Audzēkņi apguva kompozīciju un dažādu stilu pielietojumu, akcentējot latviešu tautas mākslas mantojumu. Skolā bija koka mākslinieciskās apdares, tekstilmākslas, kā arī keramikas un dekoratīvās glezniecības nodaļas. Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolu 1933. gadā izveidoja uz mākslas amatniecības kursu bāzes. Te galvenā loma bija māksliniekam Arvīdam Dzērvītim, kurš balstīja skolas programmu galvenokārt uz tautas mākslas paraugu apguvi un pilnveidošanu. Skolā bija metālmākslas, ādas plastikas un grāmatsiešanas, aušanas, koka mākslinieciskās apdares un keramikas nodaļas. Vizuālās mākslas pamatus varēja apgūt vairākās amatniecības skolās. Tā Rīgas pilsētas mākslas skolā mācīja zīmēšanu, kompozīciju, plastisko veidošanu, krāsu mācību, glezniecības tehnikas un mākslas vēsturi. Par pasniedzējiem strādāja Jānis Ansons, Pēteris Kundziņš, Jānis Saukums, Jūlijs Straume, Ernests Veilands, Kārlis Zemdega. Mākslas nodaļa bija arī Cēsu Valsts arodskolā (1921–1925), ko izveidoja gleznotājs un vitrāžists Kārlis Brencēns. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Mākslas amatniecības skola Liepājā''. Liepāja : Mākslas amatniecības skola, 1929 # ''Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskola''. Liepāja : Liepājas valsts lietišķās mākslas vidusskola, 1935 # ''Rīgas mākslas amatniecības skolas darbi 1.–2.'' Rīga : Rīgas Valsts mākslas amatniecības skola, 1935– 1936 # ''Romana Sutas mākslas studija''. (Rīgā). Prospekts, programma, informācija, 1937./1938. mācību gads. Rīga : A/S ”Rīti”, 1937 # ''Romana Sutas mākslas studija''. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga, 1938 # ''Latvijas kultūras statistika 1918–1937'' / sast. J. Salnītis. Rīga, 1938 # ''Romana Sutas mākslas studija''. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1939 # ''Latvijas PSR Mākslas akadēmijas 20 gadi, 1919–1940'' / sast. Ģ. Eliass, A. Pupa. Rīga : VAPP, 1941 # ''Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas 25 darbības gadi''. Rīga, 1954 # '''Lāce, R.''' ''Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšana un darba sākums''. No: ''Latviešu tēlotāja māksla'' / sast. R. Bēms. Rīga : LVL, 1962 # ''Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmija 1919–1969'' / sast. R. Lāce, T. Kačalova. Rīga : Liesma, 1969 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 236. – 240. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I''. Stokholma : Daugava, 1988. 62. – 66. lpp.; ''Latvijas māksla 1915 – 1940. II''. Stokholma : Daugava, 1990. 12. – 14. lpp. # ''Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija'' / sast. I. Burāne. Rīga : Avots, 1989 # '''Suta, T.''' ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas Enciklopēdija, 1996 # '''Sturme, B.''' ''Rīgas lietišķās mākslas koledžas vēsture: No darbnīcas līdz skolai (1928–1933). Arvīda Dzērvīša skola: Rīgas Valsts Daiļamatniecības skola 1933–1940.'' 78. – 109. lpp. No: ''Doma'': [Rakstu krāj.]. 5. laid. / sast. Z. Konstants. Rīga : Latvijas Mākslas muzeju apvienība, 2000 # '''Ogle, K.''' ''Latvijas Mākslas akadēmijas dabasskatu meistardarbnīca. Struktūra. Fakti. Audzēkņi''. No: ''Mākslas Vēsture un Teorija''. 2003. Nr. 1. 24. – 38. lpp. =Attēlu saraksts= # Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads. Foto: Vilis Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis. Foto: R. Johansons, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. No labās: Oskars Nullītis, Kārlis Mudelis, Arijs Skride, Irma Rozenfelde, Vilhelms Purvītis, Jānis Pūpols, Oskars Kalējs, nezināms. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads. Foto: Ed. Krauss, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 0 2527 3480 2009-08-27T15:29:38Z Admins 4 Jauna lapa: =Teorētiskās koncepcijas un kritika= ==Klasiskā modernisma uzplaukums== Modernisma ideju iespaidā priekšstats par mākslu kā dabas atdarināšanu (arī pieļaujot mākslinieka su… wikitext text/x-wiki =Teorētiskās koncepcijas un kritika= ==Klasiskā modernisma uzplaukums== Modernisma ideju iespaidā priekšstats par mākslu kā dabas atdarināšanu (arī pieļaujot mākslinieka subjektīvo ieguldījumu) piedzīvoja būtisku krīzi – pieauga formas un ekspresijas loma, reflektējot par mākslu kā tautas dzīves tēlojumu laikmetīgās formās, balstoties gan uz vecmeistaru, gan franču laikabiedru meklējumiem. Svarīga nozīme šai aspektā bija atsevišķiem Rīgas mākslinieku grupas biedriem. Mākslinieks Niklāvs Strunke savos Krievijas mācību gadu iedvesmotajos jaunās mākslas manifestos (1917–1918) visvairāk pietuvojās futūrisma idejām, iznīcinoši kritizējot akadēmisma tradīcijas un aicinot mākslā apliecināt tehnikas un ”vienkāršā zemes cilvēka” būtību. Citi autori nebija tik radikāli tradīciju noliedzēji, piemēram, Jēkabs Kazaks savās rokrakstu piezīmēs uzsvēra drīzāk to trūkumu nekā nomācošo slogu, iesakot sintezēt dažādu jaunāko virzienu (impresionisma, kubisma, futūrisma) elementus ar izteikti ekspresionistisku akcentu uz mākslinieka-radītāja garu. Iezīmējot jaunās mākslas aprises, plastiskās formas pašvērtībai ir centrālā loma Romana Sutas apcerēs, nosodot peredvižņicisma ietekmēto ”butaforisko formu”, kuras vietā liekama intuitīva sapratne par kompozīcijas, krāsas un līnijas kvalitātēm. Avangarda manifestu jomai pieskaitāma rakstnieka Andreja Kurcija proponētā aktīvisma teorija, kurā saliedēts mākslinieciskās formas izcēlums pretstatā naturālisma un impresionisma pasivitātei vienlaikus ar atziņu, ka aktīvisms ir ”sociālas gribas nests”, tiecoties šo kolektīvismu sabalansēt ar aktīvas personības nozīmību. 1920. gadu sākuma Eiropai tipisko avangarda žurnālu uzplaukumu Latvijā pārstāvēja Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa vadītais žurnāls ”Laikmets” (4 numuri, publicēti 1923. gadā), kurā tika paustas gan aktīvisma idejas, gan arī publicēti dažādi citi, tai skaitā, tulkoti materiāli (Paula Vestheima (''Paul Westheim''), Ivana Gola (''Yvan Goll''), Viktora Šklovska (''Виктор Шкловский''), Karla Einšteina (''Karl Einstein'') u.c. teksti), kas lielākoties reflektēja par dažādiem mākslas veidiem ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma, kā arī futūrisma ”otrā viļņa” kontekstā. Aptuveni 1920. gadā mākslas dzīve sāka nostabilizēties, izvērsās regulāra izstāžu darbība, kas izpelnījās plašākus izvērtējumus presē un periodiskajos izdevumos. Recenzijas par mākslas izstādēm, ko nereti papildināja teorētiskas atkāpes, parādījās laikrakstos ”Latvijas Kareivis”, ”Latvijas Sargs”, ”Latvis”, ”Jaunākās Ziņas”, u.c.; žurnālos ”Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, ”Ilustrēts Žurnāls”, ”Ritums”, u.c. Bija arī izdevumi, kas piedzīvoja vienu vai dažus numurus. Kreisi orientētie autori pulcējās ap izdevumu ”Domas”. 1920. gadu sākumā publiskajā telpā raisījās asas diskusijas starp Rīgas mākslinieku grupas modernisma aizstāvjiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) un konservatīvajiem akadēmisma adeptiem (Rihardu Zariņu, Jāni Robertu Tillbergu). Īpaši ražīgs kritikas jomā bija Uga Skulme; viņš uzsvēra Voldemāra Matveja idejas, plastisko vērtību nozīmi un aicināja māksliniekus pārvērtēt impresionistiskā reālisma bagāžu. Konsekvents Rīgas mākslinieku grupas novatoriskās pieejas aizstāvis visā starpkaru periodā bija literāts Andrejs Kurcijs. Gleznotājs un literāts Jānis Jaunsudrabiņš pauda mērenu atbalstu jaunākiem meklējumiem, tomēr akcentējot glezniecības specifikas saglabāšanu. Kārlis Miesnieks savukārt pārstāvēja akadēmiskās opozīcijas spārnu, saistot nacionālās mākslas savdabību ar 19. gs. nogales mantojumu. Regulāru kritiķa darbu starpkaru posmā turpināja Jūlijs Madernieks, uzturot spēkā gadsimta sākumam tipisko kritēriju kopumu, kas pamazām izvērtās konservatīvā pozīcijā jau 1920. gadu gaitā. Mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, apcerot aktuālos notikumus, novērtēja tādas kvalitātes kā interesants, svaigs skatījums, latviskā iejūta un centieni. Paralēli vēsturiskām un teorētiskām apcerēm aktualitāšu izvērtēšanā iesaistījās arī mākslas vēsturnieki Boriss Vipers un Jānis Siliņš, piešķirot izstāžu recenzijām plašāku teorētisku ietvaru un izvairoties no pārāk krasa pozitīva vai negatīva vērtējuma. Gleznieciskums, vienkāršība, dvēseliskums ir kvalitātes, ko Vipers izcēla kā pretstatu formālisma un eksperimentu saltajam aprēķinam, liecinot par pārmaiņām un pavērsienu tradicionālākas mākslas izpratnes virzienā. Arī Siliņš jau 1925. gadā rakstīja par noskaņotības un kopiespaida svarīgumu, aicinot izskaust no izstādēm nenozīmīgu studiju un uzmetumu klāstu. ==Tradicionālisma izvēršanās== Stilistiski nenoteiktais, tomēr retrospektīvi orientētais oficiālais atbalsts nacionālajam stilam, kas pastiprinājās pēc autoritārā režīma iedibināšanas 1934. gadā, svārstījās starp etnogrāfiskā mantojuma un Eiropas klasisko tradīciju ideāliem, noslēdzot jau 1920. gados vērojamo modernisma ideju kritiku un ”atgriešanos pie kārtības” plašākā Eiropas un pasaules kontekstā. Māksla tika izprasta kā noteiktu mērķu – patiesības, reliģijas un morāles, bet īpaši – latvietības veicinātāja. Šāds priekšstats par mākslu kā līdzekli tika sakausēts ar latviešu mākslas sākotnei tipisko reālisma, impresionisma un simbolisma pieredzi, balstoties uz dažādām atdarināšanas teorijas modifikācijām – uzsverot, ka mākslas būtība ir dabas tiešāka vai dažādā ziņā ”uzlabota” un ”pārradīta” atdarināšana. Retrospektīvs neoklasicisms kā latviskās mākslas modelis atklājas gleznotāja un pedagoga Roberta Šterna viedoklī, ka latviešu mākslai nav jāpārņem Āzijas, Āfrikas u.c. primitīvo kultūru elementi, jo arī Eiropa 20. gadsimtā esot smagi kļūdījusies, atsakoties no klasiskās Grieķijas un renesanses tradīcijām. Tēlnieks Gustavs Šķilters rakstīja, ka ”saudzējošie, glabājošie, konservatīvie spēki ne mazāk plaši un spējīgi kā iznīcinošie novatoru centieni”, bet gleznotājs Jēkabs Bīne kritizēja tādus ļaunumus kā formas kultu, turēšanos pie lozunga ”mākslu mākslai” un no materiālistiska pasaules uzskata izrietošo naturālismu un konstruktīvismu. Lai arī kā dievturu kustības propagandists Bīne uzsvēra, ka pagāniskās senatnes māksla pārspējot kristietības laikmeta radīto, ”latviskā satura” piemēriem tika pieskaitīti Ādama Alkšņa, Jaņa Rozentāla un Teodora Ūdera darbi, līdz ar to atzīstot 20. gs. sākuma neoromantisko tradīciju kā zināmu paraugu. 1939. gadā žurnālā ”Sējējs” izvērstajā diskusijā par nacionālo mākslu viņš apgalvoja, ka mākslas darbam jāatspoguļo tautas kultūra un tradīcijas, jābūt ar dziļu saturu un pozitīvu tendenci. Gleznotāja un senatnes pētnieka Ernesta Brastiņa sacerējumos akcentēts ornaments un ritms kā latviskā pasaules uzskata pamatelementi (jau agrīnajā apcerē ”Glezniecības pastardienas” (1922) viņš līdz ar to kritizēja glezniecību kā svešu un nepieņemamu mākslas formu), vēlāk aicinot veidot normatīvu ”latviskā daiļuma” estētiku. Jau 1920. gadu gaitā, bet īpaši 1930. gados mākslas kritikā arvien lielāku lomu ieguva latviskuma kritērijs un negatīvs citzemju moderno tendenču (kubisma, futūrisma, konstruktīvisma) vērtējums. Mākslinieki tika aicināti studēt dzimtās zemes dabu un tautas dzīvi, un atainot to profesionāli izkoptos, pabeigtos darbos; šādu konservatīvi akadēmisku ievirzi pauda Gustavs Šķilters, Jēkabs Strazdiņš, Viktors Eglītis, Jānis Lapiņš u.c. autori. Piemēram, Jēkabs Strazdiņš Apgaismības tradīcijas garā aicināja radīt mākslu kā krietnu paraugu, nosodot svešās ietekmes, ko mākslinieki pārņemot, negribēdami apgūt zīmēšanas un figurālu kompozīciju veidošanas prasmes. Turpretim ”jaunā māksla”, kas iztiekot bez visa minētā, izaugot no nejaušībām, kas tikai pirmo reizi parādīdamās, ir ”dievišķīgas”, bet turpmāk atkārtodamās – ”bezvērtīgas”. Negatīvu novērtējumu bieži ieguva, piemēram, Rīgas mākslinieku grupas aizraušanās ar kluso dabu un virsmas apdares efektiem, atsakoties no cilvēka ķermeņa rūpīgas studēšanas. Eiropas klasisko tradīciju ideāls bija raksturīgs vietējo mākslinieku darbības izvērtējumiem, piemēram, rakstnieka Anšlava Eglīša un mākslinieka Oļģerta Saldava sniegumā. Ar latviskuma aizstāvjiem lielā mērā sasaucās arī marginālie kreiso viedokļu paudēji, kas tāpat aicināja atgriezties pie dzīves, paust mākslā nopietnu saturu un atteikties no ”buržuāziskā formālisma” eksperimentiem. ==Mākslas vēsture== Mākslas vēstures aizsākumi Latvijā meklējami 19. gs. beigās baltvācu pētnieku aktivitātēs, īpaši Vilhelma Neimaņa pārskatā (1887), ko var dēvēt par pirmo Baltijas mākslas vēsturi. Lai arī Oļģerds Grosvalds, kas pirmais no latviešiem ieguva profesionālu izglītību, sāka publicēties jau 20. gs. sākumā, tie lielākoties bija citzemju pētījumu fragmentāri latviskojumi un mākslas dzīves apskati rakstu sērijās. Pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas parādījās arī pirmie pārskata tipa apcerējumi, kas fokusēti uz latviešu mākslas ne pārāk seno vēsturi, tai skaitā mērķēti uz citzemju auditorijas informēšanu par tās galvenajiem personāžiem un sasniegumiem. Šai kategorijai pieskaitāms Romana Sutas īsais pārskats ”60 Jahre lettischer Kunst” (Latvju mākslas 60 gadi, 1923), Jāņa Dombrovska ”Latvju māksla” (1925) un Borisa Vipera ”Latvju māksla” (1927). Nacionālās savdabības postulējumi tika meklēti gan specifiskās formas iezīmēs (piemēram, Dombrovska strīdīgie slēdzieni par latvisko kolorītu), gan psiholoģiskā rakursā, kas izrādījās noturīgāks (Vipera hipotēze par latviešu mākslinieku kā ”apdomīgu reālistu”, kas jūtu jomā tomēr ir sapņotājs un tāpēc rada ”teiksmainā reālisma” paraugus). 1925. gadā Neatkarīgo mākslinieku vienība sāka izdot monogrāfiju virkni ”Latvju māksla”, kurā iznāca Visvalža Peņģerota grāmata par Alfrēdu Plīti-Pleitu, Roberta Šterna monogrāfija ”Janis Rozentāls” (1925), Jāņa Siliņa darbs par Rūdolfu Pērli (1928). Pēc pārtraukuma Neatkarīgo mākslinieku vienības iniciatīvu 1938. gadā mēģināja turpināt monogrāfiju sērija ”Latviešu māksla” Franča Baloža, Valdemāra Tones un Borisa Vipera redakcijā, kurā publicēti apcerējumi par Jāzepu Grosvaldu (1938), Ludolfu Libertu (1938), Kārli Zāli (1938) un Kārli Miesnieku (1939). Ja 1920. gadu izdevumos tika akcentētas mākslinieka un sabiedrības pretrunas saskaņā ar vientuļā, romantiskā ģēnija paradigmu, vēlākās publikācijas lielā mērā pārtop tautas un laikmeta kolektīvā gara un zemnieciskā pasaules uzskata izteicēju veiksmes stāstos. Mākslas vēsturnieka '''Borisa Vipera''' darbība Latvijā no 1924. līdz 1940. gadam atklāj profesionāli nopietnāko ieguldījumu nozares attīstībā, līdzās pedagoģiskajam darbam Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē publicējot daudzveidīgu pētījumu klāstu. Tajā ietilpst gan monogrāfijas par Džoto un Jāzepu Grosvaldu (1938), gan fundamentālais darbs ”Latvijas māksla baroka laikmetā” (1937), kas tulkots arī angļu valodā (1939) un izmanto tai laikā populāro rustikalizācijas teoriju – tradīciju un stilistisko elementu migrācijas faktoru, kura ietekmē konstatēta vietējo baroka parādību oriģinalitāte – formu vienkāršojums un telpas reducēšana uz plakni. Lai arī nacionālā savdabība ir vēlāk būtiski apstrīdēta no faktoloģiskā viedokļa, izpētītais pieminekļu klāsts un interpretācijas līmenis liecina par nopietnu erudīciju. Apceru krājumā ”Mākslas likteņi un vērtības” (1940) Vipers padziļināti analizē virkni būtisku mākslas vēstures un teorijas jautājumu (mākslas veidu specifiku, gleznas formāta un horizonta ekspresīvo potenciālu utt.), atklājot plašas zināšanas 20. gs. pirmajā pusē aktuālo mākslas vēstures, estētikas, filozofijas u.c. avotu jomā (Heinriha Velflīna (''Heinrich Wölfflin'') formālā metode, ”gara vēstures” pārstāvja Maksa Dvoržāka (''Max Dvořák'') skolnieka Dagoberta Freija (''Dagobert Frey'') telpas uztveres pētījumi, filozofa Anrī Bergsona (''Henri Bergson'') priekšstati par laiku un telpu u.c. koncepcijas). Mākslas vēsturnieka '''Jāņa Siliņa''' plašās apceres rakstu krājumos un periodiskos izdevumos, kas lielā mērā sagatavoja trimdas posmā publicēto fundamentālo mākslas vēsturi piecos sējumos, akcentē latviešu mākslas attīstības procesu kā paaudžu nomaiņas analogu, lielā mērā ietekmējoties no vācu mākslas vēsturnieka Vilhelma Pindera (''Wilhelm Pinder'') idejām. Paaudžu nomaiņas radītā pasaules uztveres maiņa līdz ar to kļūst par formālās evolūcijas dzinējspēku. Sasaucoties ar 1930. gados aktuālajiem nacionālās identitātes jautājumiem, Siliņš izcēla ”simboliskā reālisma” terminu, akcentējot, ka ”formu pasaule iegūst savu būtisko un dziļāko jēgu kā tautas gara paudēja”. Mākslas vēsturnieks '''Kristaps Eliass''', kas bija studējis mākslas vēsturi Briseles Mākslas akadēmijā, savukārt izcēlās ar izglītojošu ievirzi, iepazīstinot latviešu publiku galvenokārt ar cittautu mākslas parādībām. Viņš publicēja virkni izvērstu rakstu par mākslas evolūcijas jautājumiem un biogrāfiskas esejas par atsevišķām personībām žurnālos ”Ritums”, ”Skaidrība” un ”Domas”, ietekmējoties no tādām 20. gs. sākuma autoritātēm kā vācu mākslas vēsturnieki Rihards Muters (''Richard Muther'') un Juliuss Meijergrēfe (''Julius Meier-Graefe''). Būdams kreisi noskaņots, Eliass mākslas vēsturē izcēla mākslinieka un sabiedrības pretrunas, reakcionāro un progresīvo tendenču cīņu, tomēr saglabājot mākslinieka personības kā sociālo pārmaiņu jutīgākā uztvērēja lomu. Starpkaru posmā tika arī izdota vispārējā mākslas vēsture trijos sējumos Vilhelma Purvīša redakcijā (1934–1936). Mākslas vēsturnieku, arhitektu un mākslinieku grupa, ko vadīja mākslas vēsturnieks Visvaldis Peņģerots, atkarībā no savas kompetences un interešu loka sagatavoja rakstus par dažādiem periodiem, stiliem un mākslas parādībām, periodizāciju pakārtojot stilu hronoloģijai. 1. sējumā tika aplūkota arhitektūra un tēlniecība, 2. sējumā – glezniecība, grafika un karikatūra, 3. sējumā – lietišķā māksla. Līdz ar vietējās sabiedrības izglītošanu ārzemju mākslas sasniegumos svarīgs mērķis bija arī apliecināt Latvijas un pārējo Baltijas valstu līdzvērtību ”vecajām” kultūras tautām, aplūkojot mākslas darbu kā laikmeta, nācijas un mākslinieka individuālā stila sintēzes izpausmi. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Zeile, P.''' ''Estētiskā doma Latvijā''. Rīga : Liesma, 1976 # ''Latvijas māksla un arhitektūra''. Grāmatu rādītājs. 18. gs. – 2000. Rīga : Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2003 # '''Pelše, S.''' ''Pārliecības slazdā: Kristapa Eliasa ieguldījums latviešu mākslas vēsturē''. No: ''Mākslas Vēsture un Teorija''. 2006. Nr. 6/7. 71. – 76. lpp. # '''Pelše, S.''' ''Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā''. Rīga : LMA Mākslas vēstures institūts, 2007 =Attēlu saraksts= # Niklāvs Strunke. 20. gs. 20. gadi. Foto: V. Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: A. Pole, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” (Leipzig: ''Pandora Verlag'', 1923) vāks # Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks # Jēkabs Strazdiņš. 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums. Foto: LMA Informācijas centrs # Jēkabs Bīne. 1926. Foto: V. Rīdzenieks. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs # Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” (Rīga : Valters un Rapa, 1925) vāks # Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas. Foto: Ivonnas Veihertes arhīvs. No: ''Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas'' / sast. R. Kaminska. Rīga : Neputns, 2001 # Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” (Rīga : Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925) titullapa # Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē. 1940./41. gads. Foto: LMA Informācijas centrs # Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” (Rīga : Valters un Rapa, 1939) titullapa # Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” (Rīga : Grāmatu Zieds, 1940) titullapa # Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” (Rīga : Grāmatu Draugs, 1934) trešā sējuma titullapa 0 2528 3483 2009-09-11T13:57:33Z Admins 4 Jauna lapa: =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sā… wikitext text/x-wiki =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. Sāk. # Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.). Foto: Daina Lāce # Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.). '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g. # Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs. '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # “Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams. Foto: Elita Grosmane # Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs. Foto: Marika Vanaga # Sv. Jāņa baznīca Cēsīs. Foto: Eduards Kļaviņš # Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše # Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs. Foto: Elita Grosmane # Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs. Foto Elita Grosmane # ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # , 19a. Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs. Foto: Stella Pelše # “Golgāta” no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. # Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts. 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas. 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 0 2529 3485 2009-09-11T14:13:02Z Admins 4 Jauna lapa: Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveid… wikitext text/x-wiki Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= 3487 3485 2009-09-11T14:17:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= 3488 3487 2009-09-14T14:53:45Z Admins 4 wikitext text/x-wiki __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= # Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš # Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka # Sv. Jēkaba baznīcas koris. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas. '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Johans Kristofs Broce Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. # Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde. '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Elita Grosmane # Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš # Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš # Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane # Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane # Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane 3499 3488 2009-09-14T15:51:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] [[image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|thumb|Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija.]] Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā.]] 13. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Johans Kristofs Broce. [[:image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. # Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde. '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Elita Grosmane # Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš # Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš # Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane # Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane # Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane 6 2530 3489 2009-09-14T15:16:24Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka 6 2531 3490 2009-09-14T15:18:16Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats. Foto: Elita Grosmane 6 2532 3491 2009-09-14T15:23:06Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris. Foto: Elita Grosmane 6 2533 3492 2009-09-14T15:26:23Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis. Foto: Elita Grosmane 6 2534 3493 2009-09-14T15:31:35Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš 6 2535 3494 2009-09-14T15:34:55Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane 6 2536 3495 2009-09-14T15:39:28Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka 6 2537 3496 2009-09-14T15:42:27Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas koris. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas koris. Foto: Elita Grosmane 6 2538 3497 2009-09-14T15:46:21Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 6 2539 3498 2009-09-14T15:49:24Z Admins 4 Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. wikitext text/x-wiki Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns. Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. 6 2540 3500 2009-09-17T07:27:49Z Admins 4 Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde. No: Neumann, W. Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 6 2541 3501 2009-09-17T07:30:32Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Elita Grosmane 6 2542 3502 2009-09-17T07:35:50Z Admins 4 Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā. Foto: Elita Grosmane 6 2543 3503 2009-09-17T07:40:00Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš 6 2544 3504 2009-09-17T07:49:58Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane 0 2529 3505 3499 2009-09-17T07:51:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] [[image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|thumb|Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|thumb|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija.]] Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā.]] 13. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Johans Kristofs Broce. [[:image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. # Vilhelms Neimanis [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija.]] Ap 1260. gadu. Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš # Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane # Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane # Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane 3512 3505 2009-09-21T09:47:28Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] [[image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|thumb|Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|thumb|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.]] __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija.]] Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā.]] 13. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Johans Kristofs Broce. [[:image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. # Vilhelms Neimanis [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.]] Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis_2.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_15gs.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs.]] Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Krusta_kapelas_austumu_siena.jpg|Svētā Krusta kapelas austumu siena.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rietumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris.]] 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris.]] Foto: Elita Grosmane # Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane # Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane # Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane # Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis. image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis_2.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis. image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_15gs.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. image:Sv_Krusta_kapelas_austumu_siena.jpg|Svētā Krusta kapelas austumu siena. image:Sv_Jekaba_baznicas_rietumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. </gallery> 3522 3512 2009-09-21T14:20:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija. Ap 1220. g.]] [[image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā. 13. gs. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris. 19. gs. 90. gadi.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] [[image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|thumb|Johans Kristofs Broce. Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] [[image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|thumb|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] [[image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|thumb|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.]] __TOC__ Viens no Rīgas senākajiem dievnamiem ir Sv. Jēkaba baznīca, kas arhitektūras vēsturē iegājusi kā mazākā vecpilsētas ķieģeļu bazilika. Celtnes pamatstruktūru veido kubveida koris ar sakristeju ziemeļu pusē, trīsjomu draudzes telpa, Svētā Krusta kapela pie dienvidu sienas un rietumu tornis. Baznīcai ir kaļķakmens pamati, bet par pamatmateriālu celtniecībai kalpojis sarkanais ķieģelis ”čaulmūra” tehnikā t. s. gotu jeb klostera sējumā. No ārpuses baznīcu atbalsta masīvi 17. gs. piebūvēti kontrforsi. Ziemeļu sienā starp neogotiskajiem 19. gs. logiem atsegts viduslaiku portāla fragments. Baznīcas rietumu fasādes centrā atrodas liels logs, zem tā barokāls portāls un pusloka izvirzījums ar torņa kāpnēm. No celtnes pamatmasas ”izaug” trijstāvu tornis ar augstu vara smaili virs barokāla paplatinājuma ar pulksteņiem. Tā ir Rīgas arhitektūrā iezīmīga smaile ar augsto izvirzījumu ārējam zvanam. Interjerā telpiski aktīvākais ir augstais vidusjoms (18 x 8,2 m), to sedz ribotas krusta velves. Daudz zemākos sānu jomus nošķir smagnēju stabu balstīta arkāde. Caur vidusjoma arku paveras skats uz platu un zemu altāra kori (10,85 x 10,30 m) ar trim logiem taisnajā austrumu sienā. Kori sedz krusta velve bez ribojuma. Par Sv. Jēkaba baznīcu kā nozīmīgu Rīgas viduslaiku arhitektūras pieminekli daudz rakstīts. Pirmo sistemātisko ieskatu baznīcas vēsturē sagatavojis virsmācītājs Kristians Augusts Berkholcs (''Berkholz'','' ''1864–1865). Nopietnāko ieguldījumu būvvēstures izpētē devis Vilhelms Neimanis (''Neumann'', 1849–1919) grāmatā “Viduslaiku Rīga” (1892). Bez tam izceļams plašais nepublicētais vēsturnieka Roberta Malvesa (1976–1979) apkopotais materiāls par Sv. Jēkaba baznīcu. =Pirmsākumi: baznīcas kora celtniecība= Sv. Jēkaba baznīcas iesvētīšanas gads joprojām nav skaidri zināms. Dokumentos tā pirmo reizi minēta 1226. gada 5. aprīlī, kas tad arī pieņemts par baznīcas dibināšanas gadu, lai gan iespējams, ka celtne ir senāka, jo Indriķa Livonijas hronikā 1210. gadā minēts nocietinājums “uz lauka pilsētas vārtu priekšā”, kura atrašanās vieta varēja būt saistīta ar vēlāko baznīcu. Galvenais apliecinājums tam, ka baznīca nav celta agrāk par 13. gs. 20. gadiem ir būvmateriāls – sarkanais ķieģelis, kas izmantots ēkas senākās daļas – kora – celtniecībai un kas Rīgas arhitektūrā ap 1210. gadu bija pazīstams, bet masveidā vēl netika lietots. Ķieģelis kā pamatmateriāls lietots sākot ar 13. gs. 20. gadiem un kā paradigma šai sakarā izceļams Rīgas Doms. Abos gadījumos sakrīt gan ķieģeļu forma un izmēri, gan mūrējuma tehnika tik lielā mērā, ka var apgalvot, ka būvniecībai izmantots viens ķieģeļu ceplis. Analizējot Sv. Jēkaba baznīcas senāko daļu no arhitektūras vēstures viedokļa, jāsastopas ar atšķirīgu būvapjoma tipoloģisko risinājumu un, domājams, citiem stilistiskās ietekmes apvidiem. Sv. Jēkaba baznīcas kubveida kora savdabību nosaka ne tikai atsacīšanās no apsīdas un taisnās austrumu sienas mūrējums, bet arī fasādes zelmiņa kāpjošās arkādes dekora ķieģeļa konsoles. Nevienā no Rīgas 13. gs. dievnamiem līdzīga rakstura elementi nav izmantoti. Arhibīskapa katedrāles konsoles, kapiteļi un ziemeļu portāls kalti kaļķakmenī un to darināšanas laiks svārstās no 13. gs. 20. līdz 50. gadiem. Tas ļauj uzskatīt, ka Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde ir savdabīgs izņēmums pilsētas 13. gs. sākuma arhitektūrā. Ir arī citi argumenti, kas izceļ baznīcas kori kā senāko celtnes daļu. Koris ir platāks par vidusjomu un, kā noskaidrojis Vilhelms Bokslafs (''Bockslaff'', 1858–1945) baznīcas rekonstrukcijas laikā, par veselu metru dziļāks nekā ziemeļu sānjoma portāla slieksnis. Minētās pazīmes apstiprina līdzšinējo uzskatu, ka baznīcas koris sākotnēji varēja kalpot kā atsevišķa kapela. Ar savu dekoratīvo formu arhaismu tā varētu būt viena no senākajām ķieģeļa ēkām pilsētā. =Ietekmju avoti 13. gadsimtā= Tomēr Sv. Jēkaba baznīcas oriģinalitāte nav lokāli ierobežota. 13. gs. radniecīgas formas sastopamas arī citos Eiropas reģionos. Būvapjoma ģeometriskā skaidrība un vienkāršība, atvasinot visas formas no taisna leņķa, bija viens no cisterciešu ordeņa pamatpostulātiem. Laikā, kad Austrumeiropā kristietība vēl tikai nostiprinājās, Rietumeiropā tā jau bija nogājusi garu un sarežģītu attīstības ceļu. Cistercieši oponēja centrālajai baznīcas politikai. Ordeņa dibinātājs Bernārs no Klervo (''Bernard de Clairveaux'') uzsāka cīņu pret baznīcas pieaugošo bagātību un pievērsās nabadzības idejas sludināšanai. Uzsvērtā askēze atspoguļojās arī arhitektūrā: dievnamus cēla bez torņiem, sienas atstāja neapmestas, vitrāžu krāsainību maksimāli reducēja un ierobežoja skulpturālo dekoru. Baltijas jūras ziemeļu reģionus cistercieši sasniedza 12. gs. otrajā pusē. Rīgai tuvākais ordeņa nostiprināšanās centrs izveidojās Gotlandē. Tā ietekmes pieaugums Gotlandes baznīcu būvpraksē atspoguļojās, piemēram, pēc 1225. gada pārveidojot un paplašinot Visbijas Domu. Apsidālo kori nomainīja cisterciešu arhitektūrai raksturīgā taisnā austrumu siena ar trim pusaploces logiem. Šajā laikā kontakti starp Rīgu un Visbiju bija īpaši cieši. Misionāru sagatavošanai un jūras tirgotāju vajadzībām bīskaps Alberts Visbijā uzcēla Sv. Jēkaba vārdā nosauktu baznīcu, kura kā Rīgas bīskapijas īpašums minēta 1226. gadā, bet kā arhibīskapijas īpašums apstiprināta 1248. gadā. Abus dievnamus vienoja reliģiskā propaganda un svētceļotāju kustība. Tādēļ īsumā jāpievēršas ikonogrāfijai. Kristīgās ticības izplatības un nostiprināšanās pirmajos gadsimtos katra dievnama darbības sfēra bija reglamentēta un tai atbilstoši piemērots svētais aizbildnis. Rīgas Doms kalpoja kā Marijas vārdā nosaukta bīskapa katedrāle, Sv. Pētera baznīca visos laikos bijusi pilsētas draudzes baznīca, Zobenbrāļu ordenim vairāk atbilda kareivīgais Sv. Juris, franciskāņi izvēlējās svēto mocekli Katrīnu, dominikāņi – Jāni Kristītāju. Svētceļnieku kustībai viduslaikos vislabāk atbilda apustulis Jēkabs, vecākais. Turklāt Rīga tolaik bija iekļauta svētās misijas kartē ar īpašu norādi, ka garīgas personas un laji, kas nespēj sasniegt Svēto zemi, var saņemt grēku atlaidi, dodoties uz Livoniju. Līdz laikam, kamēr bīskapa katedrāle vēl atradās celtniecības sākumstadijā, bet vecais Doms bija iznīcināts pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā, dievbijīgo svētceļnieku uzņemšanai varēja kalpot Sv. Jēkaba baznīcas koris, kas atradās netālu no Daugavas jūras pusē, iebraucējiem viegli pieejamā vietā. Kā zināms, Vestfālene pieder pie tiem Vācijas apvidiem, kur vislielākā skaitā saglabājušās halles tipa baznīcas. Svarīga loma to attīstībā un izplatībā piešķirta Bernhardam II fon der Lipem. Lai gan līdz šim viņa vārds minēts, meklējot vestfālisko paradigmu Rīgas Doma arhitektūrā, liekas, ka viņa ietekme daudz lielākā mērā attiecināma uz Sv. Jēkaba baznīcu, jo tās uzbūvē un dekorā netrūkst cisterciešu ordenim un Vestfālenes arhitektūrai raksturīgu elementu: kvadrātiskā kora taisnā austrumu siena ar trim logiem, fasādes zelmiņa kāpjošā arkāde un sānjomu fasādes arkatūru josla. =Sv. Jēkaba baznīcas paplašināšana= Vestfāliskās iezīmes atspoguļojas arī draudzes telpas uzbūvē, it īpaši tad, ja tiek meklēti pamatojumi halles tipoloģijai. 12. gs. otrajā pusē un 13. gs. sākumā kā telpas organizācijas forma tā parādās vairākos Vācijas reģionos un 13. gs. 30.–40. gados īpašu popularitāti sasniedz Vestfālenē. Rīgas Domā Vestfālenes vēlās romānikas halles ietekmes apstiprina atsacīšanās no šķērsjoma, nelielais traveju daudzums, kas rada proporcionālu būvķermeņa garuma un platuma izlīdzinājumu, kā arī platā vidusloma hierarhiskā saistība ar kori. Ne mazāk svarīgs lokālo pazīmju atspoguļojums Sv. Jēkaba baznīcā: no Rīgas Doma aizgūtie arhaiski masīvie krustveida balsta pīlāri un jomus nodalošā arkāde. Kopumā jāsecina, ka Sv. Jēkaba baznīca pārstāv relatīvi agru halles paveidu. Šo hipotēzi apstiprina arī kādreizējā baznīcas ziemeļu portāla izbūve. Tas sastāv no divām ķieģeļa platuma rindām, no kurām iekšējā iedziļināta, perspektīvā radot portāla iespaidu ar vēl vēlai romānikai atbilstošu samērā lēzenu smailarkas noslēgumu. Portāla uzbūves tektoniskās struktūras uzsvērumam nesošo daļu no pārsedzes nošķir ap 20 cm plata profilēta kaļķakmens plāksne. Portāla izcelsmes senumu apliecina ne tikai uzbūve, bet arī 13. gs. pirmajai pusei raksturīgais švīkāta ķieģeļa izmantojums, kas būvpraksē sastopams ierobežotā laika periodā. Tomēr nav šaubu, ka draudzes telpu vēl nevarēja piebūvēt bīskapa Alberta un Bernharda II fon der Lipes dzīves laikā. Otra galējā būvniecības robeža varētu būt 1259. gads, kad daļa no Sv. Jēkaba baznīcas teritorijas tika atvēlēta cisterciešu ordeņa mūķenēm ar tiesībām līdz viņu pašu baznīcas uzcelšanai izmantot Sv. Jēkaba baznīcu. Paplašinātajām vajadzībām baznīcas koris bija par šauru un šis faktors pasteidzināja trīsjomu draudzes telpas izbūvi. =Izmaiņas būvapjomā 15. gadsimtā= Nākamie būtiskie baznīcas būvapjoma papildinājumi saistāmi ar 15. gadsimtu. 1404. g. baznīcas dokumentā minēta kapela pie baznīcas dienvidu fasādes. Rakstītajos avotos tā minēta arī 1408., 1412. un 1436. gadā, kad “jaunajā kapelā” uzstādīts “jauns altāris”. Taisnstūra plāna piebūve izbūvēta sānjoma augstumā ar augstu divslīpju jumtu, segtu ar kārniņiem. Telpa sadalīta trīs travejās ar vienu smailarkas logu katrā. Arī austrumu un rietumu sienu noslēdza logs. Vēlās gotikas elementi atspoguļojas fasādes dekorā, lielo logu smailarkā un pakāpju zelminī (sk. Ilmāra Dirveika rekonstrukciju). Kapelas celtniecība, domājams, saistīta ar izmaiņām, kas 14. un 15. gs. notika baznīcas liturģiskajā kārtībā. No vienas puses to raksturoja kāpināta reliģiozitāte, bet no otras - baznīcas sekularizācija, kas izpaudās korporāciju un privātpersonu kapelu izveidē pie baznīcām, kas īpaši plauka Baltijas jūras dienvidu reģionos no Lībekas līdz Dancigai. Šai tendencei atbilst Sv. Jēkaba baznīcas Svētā krusta kapelas sākotnējā funkcija, kas, iespējams, saistīta ar Rīgas Svētā krusta amatnieku ģildes vēlmi izveidot privātu lūgšanu vietu. No telpiskā viedokļa kapelas šai laikā centās izbūvēt tādā veidā, lai tās būtu uztveramas kā viena no baznīcas telpas sastāvdaļām, tādēļ tās visbiežāk nošķīra augsta atvērta arkāde (piemēram, Rīgas Domā). Tai pašā laikā kapelas pieejamību ierobežoja un lejasdaļā nošķīra metāla režģi vai skapji liturģisko priekšmetu uzglabāšanai. Tikpat iespējami bija citi risinājuma varianti, tādēļ joprojām neskaidrs paliek, kādā veidā Sv. Jēkaba baznīcas Sv. Krusta kapela bija saistīta ar draudzes telpu: vai tā bija atvērta vai arī to atdalīja siena ar portālu. Pie kapelas austrumu sienas atradās altāris, iespējams, ka ar kapelas izbūvi saistīta izcila mākslas darba – smilšakmens ''Pietà'' – nonākšana Latvijā (pašreiz Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā). Otrs baznīcas būvapjoma 15. gs. papildinājums bija tornis rietumu fasādē, kura izbūve, iespējams, sakrita ar baznīcas vidusjoma bazilikālo paaugstinājumu. Trijstāvu tornis ar augsto smaili ir raksturīgs vēlās gotikas papildinājums. Piezemētajam būvapjomam tas piešķīra augšuptieces akcentu, daudzos gadsimtos kļūstot par raksturīgu pilsētas panorāmas silueta vertikālu elementu. Latvijas mākslas vēsturē iekļauta arī Sv. Jēkaba baznīcas viduslaiku kapaplākšņu kolekcija. Šeit īpaši izceļama priekštelpa zem rietumu torņa, kur joprojām saglabājusies no kapaplāksnēm veidota grīda. =Jaunie laiki Sv. Jēkaba baznīcā= Nepilnīgas un dažādi interpretējamas ir arī nākamo gadsimtu dokumentārās liecības. 1523.-1582. gadā Sv. Jēkaba baznīca apkalpoja pilsētas latviešu draudzi, bet 1582.-1587. un 1590.-1621. gadā pilsēta to atdeva ''Societas Iesu'' rīcībā. Kad Gustava Ādolfa karaspēks ieņēma Rīgu, jezuītus izraidīja no pilsētas un baznīca nonāca Zviedrijas kroņa pakļautībā. Ar Zviedrijas karaļa Kārļa XI monogrammu rotāts 1680. gadā izgatavotais altāra retabls (tēlnieks Kristofs Mitelhauzens, galdnieks Hans Jakobs Šrāde). No Stokholmas iebraukušais tēlnieks un “bilžu griezējs” Dītrihs Valters ar palīgiem Jakobu Hānu un Ēriku Kroku 1694. gadā izgatavoja melngalvju solu kokgriezumus. No 1759. gada līdz 1763. gadam baznīca ieguva Halles meistara Heinriha Andreasa Konciusa ērģeles līdz ar prospektu. 1810. gada 4. jūnijā par godu baznīcas sekularizācijas svinībām uzstādīta mahagonija kancele. To tolaik valdošajā ampīra stilā darinājis Limbažu galdnieks Augusts Gothilfs Heibels. Kopš 19. gs. 50.–60. gadiem baznīca vairākkārt rekonstruēta, sekojot laikmeta arhitektūras historizējošām tendencēm un ienesot būvapjomā neogotikas elementus, piemēram, baznīcas ziemeļu fasāde ieguva lielus spraišļotus smailarkas logus. 20. gs. remontdarbus ievadīja konfesionālās piederības maiņa,kad 1924. gada 3. maijā Sv. Jēkaba baznīca kļuva par katoļu arhibīskapa katedrāli. <div align="right">E. Grosmane</div> =Literatūra= # '''Berkholz, C.''' A. ''Beiträge zur Geschichte der Kirchen und Prediger Riga`s. ''Riga, 1867 # '''Busch, E. H.''' ''Ergänzungen der Materialien zur Geschichte und Statistik des Kirchen und Schulwesens der ev.-luth. Gemeinden in Rußland.'' Bd. I. St. Petersburg, Leipzig, 1867. S. 816–824 # '''Heine, W.''' ''Die Darstellungen und Inschriften auf den Grabdenkmälern in den KirchenRigas. ''Riga,1892 # '''Neumann, W.''' ''Das mittelalterliche Riga. ''Berlin, 1892. S. 24–27 # '''Neumann, W.''' ''Riga und seine Bauten. ''Riga, 1903. S. 157–159 # '''Kampe, P.''' ''Rīgas Jēkaba baznīcas vēsture''. Rīga, 1932 # '''Malvess, R.''' ''Sv. Jēkaba baznīca Rīgā un tās būvvēsture.'' 1. sēj. Rīga, 1976. II sēj. Rīga, 1979 (Manuskripts Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrā) # '''Grosmane, E.''' Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts un Heinriha Andreasa Konciusa ierašanās Latvijā''.'' ''Letonica'', Nr.1, 1999, 97.–124. lpp. (H. A. Konciusa vēstules V. Kvaskovas norakstā un tulkojumā) # '''Babre, D.''' Sv. Jēkaba katedrāle Rīgā: Esošās un zudušās mākslas vērtības.'' Akadēmiskā Dzīve'', Nr.40, 2001, 26.–33.lpp. # '''Zviedrāns, J.''' Koka ēkas un koka konstrukcijas Vecrīgā''. '''No:''' Koka Rīga''. Rīga, 2001. 144.–159. lpp. # '''Grosmane, E.''' Smilšakmens Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas: Izcelsme, ikonogrāfija un stils. '''''No:''''' ''Latvijas māksla tuvplānos'' / Sast. K. Ābele. Rīga, 2003. 19. –27.lpp. # '''Dirveiks, I.''' Sv. Krusta kapela un licejs. No: ''Mākslas vēsture & teorija'', Nr.6-7, 2006, 102.–111. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznica.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Rīgā. Kopskats.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_altara_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas altāra koris.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_zelminis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas kora zelminis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kora_kapelas_rekonstrukcija.png|Sv. Jēkaba baznīcas kora kapelas rekonstrukcija.]] Ap 1220. g. Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_Visbija.jpg|Sv. Jēkaba baznīca Visbijā.]] 13. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] 19. gs. 90. gadi. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrāla bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas koris.]] Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_austrumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas austrumu fasāde. Kopskats un detaļas.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # Johans Kristofs Broce. [[:image:Broce_Sv_Jekaba_baznicas_plans.jpg|Rīgas Sv. Jēkaba jeb kroņa baznīcas plāns.]] Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa. # Vilhelms Neimanis [[:image:Neimanis-Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīca plāns un dienvidu fasāde.]] '''No: Neumann, W.''' Das mittelalterliche Riga. Riga, 1892 # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_ziemelu_portals.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_svikatais_kiegelis.jpg|Švīkātais ķieģelis Sv. Jēkaba baznīcas ziemeļu portālā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_1260.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. Ap 1260. gadu.]] Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis_2.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_15gs.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs.]] Zīm. Ernests Kļaviņš # [[:image:Sv_Krusta_kapelas_austumu_siena.jpg|Svētā Krusta kapelas austumu siena.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_rietumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris.]] 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_balsts_starp_jomiem.jpg|Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoma_velves.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_sanjoma_velves.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_konsole.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole.]] 15. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznica_15gs_gleznojums.jpg|Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_kancele.jpg|Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sv_Jekaba_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763.]] g. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis. image:Sv_Jekaba_baznicas_tornis_2.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas tornis. image:Sv_Jekaba_baznicas_rekonstrukcija_15gs.png|Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. image:Sv_Krusta_kapelas_austumu_siena.jpg|Svētā Krusta kapelas austumu siena. image:Sv_Jekaba_baznicas_rietumu_fasade.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris_19gs.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoms_koris.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. image:Sv_Jekaba_baznicas_balsts_starp_jomiem.jpg|Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. image:Sv_Jekaba_baznicas_vidusjoma_velves.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. image:Sv_Jekaba_baznicas_dienvidu_sanjoma_velves.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. image:Sv_Jekaba_baznica_konsole.jpg|Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. image:Sv_Jekaba_baznica_15gs_gleznojums.jpg|Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. image:Sv_Jekaba_baznicas_kancele.jpg|Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. image:Sv_Jekaba_baznicas_ergelu_prospekts.jpg|Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. </gallery> 6 2545 3506 2009-09-21T09:28:31Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas tornis. Foto: Elita Grosmane 6 2546 3507 2009-09-21T09:31:03Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas rekonstrukcija. 15. gs. Zīm. Ernests Kļaviņš 6 2547 3508 2009-09-21T09:36:03Z Admins 4 Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Svētā Krusta kapelas austumu siena. Foto: Elita Grosmane 6 2548 3509 2009-09-21T09:37:40Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas rietumu fasāde. Foto: Elita Grosmane 6 2549 3510 2009-09-21T09:42:33Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. 19. gs. 90. gadi. Reinholda Gulekes kolekcija. Baltijas Centrālā bibliotēka 6 2550 3511 2009-09-21T09:46:43Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoms un koris. Foto: Elita Grosmane 6 2551 3513 2009-09-21T13:54:42Z Admins 4 Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane 3516 3513 2009-09-21T14:07:43Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Jekaba baznicas balsts starp jomiem.jpg]]" versija:&#32;Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Balsta stabs starp jomiem Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane 6 2552 3514 2009-09-21T13:56:22Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane 3517 3514 2009-09-21T14:08:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Jekaba baznicas vidusjoma velves.jpg]]" versija:&#32;Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas vidusjoma velves. Foto: Elita Grosmane 6 2553 3515 2009-09-21T14:05:47Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas dienvidu sānjoma velves. Foto: Elita Grosmane 6 2554 3518 2009-09-21T14:10:50Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcas zemtorņa telpā iemūrēta konsole. 15. gs. Foto: Elita Grosmane 6 2555 3519 2009-09-21T14:13:19Z Admins 4 Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Jēkaba baznīcā atsegtais 15. gs. gleznojums uz ziemeļu sānjoma velves ribām. Foto: Elita Grosmane 6 2556 3520 2009-09-21T14:15:31Z Admins 4 Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Augusts Gothilfs Heibels. Kancele. 1810. g. Sv. Jēkaba baznīcā. Foto: Elita Grosmane 6 2557 3521 2009-09-21T14:19:15Z Admins 4 Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Heinrihs Andreass Konciuss. Sv. Jēkaba baznīcas ērģeļu prospekts. 1759.-1763. g. Foto: Elita Grosmane 6 2558 3523 2009-09-23T07:30:20Z Admins 4 Rīgas Mākslinieku grupa. 1. rindā no kreisās: Niklāvs Strunke, Anna Hamstere, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, stāv no kreisās: Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Oto Skulme, Ģederts Eliass, Romans Suta, Eduards Lindbergs. 1920. Foto: R. Sutas wikitext text/x-wiki Rīgas Mākslinieku grupa. 1. rindā no kreisās: Niklāvs Strunke, Anna Hamstere, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, stāv no kreisās: Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Oto Skulme, Ģederts Eliass, Romans Suta, Eduards Lindbergs. 1920. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2559 3524 2009-09-23T07:34:03Z Admins 4 Rīgas Mākslinieku grupas izstādes katalogs. Rīga, 1923 wikitext text/x-wiki Rīgas Mākslinieku grupas izstādes katalogs. Rīga, 1923 6 2560 3525 2009-09-23T07:40:41Z Admins 4 Rīgas mākslinieku grupas jubilejas izstāde. Priekšplānā sēž: Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv: Niklāvs Strunke. 2. rinda no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps. 1930. Foto: R. Suta wikitext text/x-wiki Rīgas mākslinieku grupas jubilejas izstāde. Priekšplānā sēž: Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv: Niklāvs Strunke. 2. rinda no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps. 1930. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2561 3526 2009-09-23T07:54:23Z Admins 4 Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1. rindā no kreisās: Burkards Dzenis, Kārlis Miesnieks, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Alberts Prande, Jānis Siliņš, 2. rindā no kreisās: Rūdolfs Pelše, Kārlis Zāle, Kārlis Brencēns, Ludolfs Liberts. 1 wikitext text/x-wiki Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1. rindā no kreisās: Burkards Dzenis, Kārlis Miesnieks, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Alberts Prande, Jānis Siliņš, 2. rindā no kreisās: Rūdolfs Pelše, Kārlis Zāle, Kārlis Brencēns, Ludolfs Liberts. 1926. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2562 3527 2009-09-23T07:57:55Z Admins 4 Mākslinieku biedrības ”Sadarbs” III. izstādes katalogs. Rīga, 1928 wikitext text/x-wiki Mākslinieku biedrības ”Sadarbs” III. izstādes katalogs. Rīga, 1928 6 2563 3528 2009-09-23T08:00:44Z Admins 4 Rīgas Grafiķu biedrības pirmās grafisko darbu izstādes katalogs. Rīga, 1928 wikitext text/x-wiki Rīgas Grafiķu biedrības pirmās grafisko darbu izstādes katalogs. Rīga, 1928 6 2564 3529 2009-09-23T08:08:02Z Admins 4 Neatkarīgo mākslinieku vienības 21. mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1929 wikitext text/x-wiki Neatkarīgo mākslinieku vienības 21. mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1929 6 2565 3530 2009-09-23T08:20:20Z Admins 4 Žīdu mākslinieku biedrības trešās mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1930 wikitext text/x-wiki Žīdu mākslinieku biedrības trešās mākslas izstādes katalogs. Rīga, 1930 6 2566 3531 2009-09-23T08:23:09Z Admins 4 Mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” XI mākslas izstāde. [Katalogs.] Jelgava, 1931 wikitext text/x-wiki Mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” XI mākslas izstāde. [Katalogs.] Jelgava, 1931 6 2567 3532 2009-09-23T08:25:28Z Admins 4 ”Zem liepām.” Radigars izstādes katalogs. Rīga, 1934 wikitext text/x-wiki ”Zem liepām.” Radigars izstādes katalogs. Rīga, 1934 6 2568 3533 2009-09-23T08:35:01Z Admins 4 Mūksalas mākslinieku biedrība. 1. rindā pirmā no kreisās: Hilda Vīka; no labās: Eduards Melbārdis, Burkards Dzenis, Kārlis Gopers. Otrā rindā no kreisās: Arturs Jūrasteters, Oskars Norītis, Viktors Eglītis, Erasts Šveics, Teodors Zaļkaln wikitext text/x-wiki Mūksalas mākslinieku biedrība. 1. rindā pirmā no kreisās: Hilda Vīka; no labās: Eduards Melbārdis, Burkards Dzenis, Kārlis Gopers. Otrā rindā no kreisās: Arturs Jūrasteters, Oskars Norītis, Viktors Eglītis, Erasts Šveics, Teodors Zaļkalns, Konrāds Ubāns, nezināma, Kārlis Neilis, nezināma, Margarita Kovaļevska, nezināma, Bernhards Mednītis. Trešajā rindā no kreisās: Arvīds Egle (trešais), Ansis Artums (ceturtais); no labās: Anšlavs Eglītis (trešais), Anna Dārziņa (Ozoliņa) (ceturtā), Arnolds Nullītis (piektais). 20. gs. 30. gadu otrā puse. No: Neilis, K. Tie trakie gleznotāju gadi. Rīga : Neputns, 2006. 6 2569 3534 2009-09-23T08:37:12Z Admins 4 Mūksalas mākslinieku biedrība. Darbu izstāde no 4. – 19. IX 37. [Katalogs.]. Rīga, 1937 wikitext text/x-wiki Mūksalas mākslinieku biedrība. Darbu izstāde no 4. – 19. IX 37. [Katalogs.]. Rīga, 1937 6 2570 3535 2009-09-23T08:39:47Z Admins 4 Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā. Rīga: Latvju Mākslinieku biedrības izdevums, 1936 wikitext text/x-wiki Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā. Rīga: Latvju Mākslinieku biedrības izdevums, 1936 0 2525 3536 3478 2009-09-23T08:40:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Makslinieku_grupa_1920.jpg|thumb|Rīgas Mākslinieku grupa. 1920.]] [[image:Rigas_Makslinieku_grupas_izstades_katalogs_1923.jpg|thumb|Rīgas Mākslinieku grupas izstādes katalogs. 1923]] [[image:Rigas_Makslinieku_grupas_jubilejas_izstade_1930.jpg|thumb|Rīgas mākslinieku grupas jubilejas izstāde. 1930]] [[image:Makslinieku_biedriba_Sadarbs_1926.jpg|thumb|Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1926]] [[image:Makslinieku_biedribas_Sadarbs_izstades_katalogs_1928.jpg|thumb|Mākslinieku biedrības ”Sadarbs” III. izstādes katalogs. 1928]] [[image:Rigas_Grafiku_biedribas_izstades_katalogs_1928.jpg|thumb|Rīgas Grafiķu biedrības pirmās grafisko darbu izstādes katalogs. 1928]] [[image:Neatkarigo_makslinieku_vienibas_izstades_katalogs_1929.jpg|thumb|Neatkarīgo mākslinieku vienības 21. mākslas izstādes katalogs. 1929]] [[image:Zidu_makslinieku_biedribas_izstades_katalogs_1930.jpg|thumb|Žīdu mākslinieku biedrības trešās mākslas izstādes katalogs. 1930]] [[image:Makslinieku_biedribas_Zala_Varna_izstades_katalogs_1931.jpg|thumb|Mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” XI mākslas izstāde. 1931]] [[image:Zem_liepam_Radigars_izstades_katalogs_1934.jpg|thumb|”Zem liepām.” Radigars izstādes katalogs. 1934]] [[image:Muksalas_makslinieku_biedriba_20gs_30gadi.jpg|thumb|Mūksalas mākslinieku biedrība. 20. gs. 30. gadu otrā puse.]] [[image:Muksalas_makslinieku_biedribas_izstades_katalogs_1937.jpg|thumb|Mūksalas mākslinieku biedrība. Darbu izstāde no 4. – 19. IX 37. [Katalogs.]. 1937]] [[image:Latvju_makslinieku_biedribas_darbu_klasts_1936.jpg|thumb|''Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā''. 1936]] =Rīgas mākslinieku grupa= Konsekventākos meklējumus modernisma virzienu adaptācijā starpkaru posmā īstenoja Rīgas mākslinieku grupa, kuras pirmsākumi saistās ar domubiedru pulciņu ”Zaļā puķe” 20. gs. otrās dekādes vidū. 1919. gadā tika pieņemts Ekspresionistu grupas nosaukums, bet 1920. gadā to pārdēvēja par Rīgas mākslinieku grupu. Sākotnējā fāzē grupas manifests izstādes katalogā akcentēja dabas atdarināšanas un impresionisma kritiku, liekot vietā ekspresionismam radniecīgu mākslinieka personības pašizpausmi, bet reālajā praksē orientējās uz mērenām kubisma, fovisma, jaunās lietišķības variācijām, kas vēlāk ievirzījās gleznieciskāka reālisma gultnē. Rīgas mākslinieku grupas sastāvā īsāku vai ilgāku laiku darbojās mākslinieki ar dažādu rokrakstu, tomēr pamatā tie bija piederīgi vienai paaudzei un orientēti uz novatoriskiem meklējumiem (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Aleksandra Beļcova, Jānis Liepiņš, Oto Skulme, Uga Skulme, Marta Liepiņa-Skulme, Emīls Melderis, Niklāvs Strunke, Erasts Šveics, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Ģederts Eliass, Leo Svemps, Jānis Cielavs). Rīgas mākslinieku grupa biedriem nebija akadēmiskās mākslas izglītības slīpējuma; lielākoties viņi bija uzsākuši mācības Rīgā (piemēram, Rīgas Pilsētas mākslas skolā), vēlāk viņi tās turpināja dažādās Krievijas izglītības iestādēs un privātās studijās, absorbējot daudzveidīgu ietekmju spektru, ieskaitot arī avangarda elementus. Uzsākot savu darbību ar Kasparsionādes skandālu un apvainojumiem nemākulībā, kuru pamatā lielā mērā bija akadēmiski ievirzīto vecāko kolēģu bažas par konkurenci, tomēr Rīgas mākslinieku grupa pakāpeniski iekaroja noturīgu reputāciju; tās izstādes izpelnījās ievērību un pamatā arī atzinību, lai gan 1930. gadu otrajā pusē tika kritizēta aizraušanās ar formas kvalitātēm (krāsu un faktūru), klusās dabas dominante, pārāk nosacīts un brīvs figūru tēlojums. =Neatkarīgo mākslinieku vienība= Neatkarīgo mākslinieku vienība bija skaitliski plašākā, aktīvākā un saimnieciski spēcīgākā biedrība – tā guva ienākumus arī no īpašuma izīrēšanas. 1938. gadā vienībā bija 50 biedru un 18 biedru kandidātu. Tā izveidojās jau 1919. gadā un 1920. gadā sarīkoja pirmo izstādi. Vienības dibinātāji bija Hermanis Grīnbergs, Rihards Maurs, Vilis Krūmiņš, Jānis Ansons un Aleksandrs Jēgers, vēlāk pievienojās Jānis Jaunsudrabiņš (ilggadējs vienības priekšsēdētājs), Roberts Šterns, Ernests Brastiņš, Pēteris Kundziņš, Oto Pladers, Hilda Vīka u.c. mākslinieki. Neatkarīgo mākslinieku vienība izvirzīja mērķi atbalstīt ”patiesas mākslas vērtības” neatkarīgi no mākslinieku izraudzītajiem virzieniem un izteiksmes līdzekļiem. Vienība rīkoja divas izstādes gadā (to mākslinieciskais līmenis bija visai nevienmērīgs, bet pamatā atbilstošs populārajai gaumei – dažādām reālistiskas ievirzes variācijām); recenzijās bieži atzīmēta sasteigtība, paviršība un vienojošu kritēriju trūkums. Pie pozitīviem sasniegumiem jāmin apjomīgas bibliotēkas izveidošana un mākslas grāmatu izdošana – no 1924. līdz 1928. gadam iznāca monogrāfijas par Jani Rozentālu, Alfrēdu Plīti-Pleitu, Rūdolfu Pērli u.c. izdevumi. =Sadarbs= Mākslinieku biedrība ”Sadarbs” tika nodibināta 1924. gadā, un tās iniciatori bija Teodors Zaļkalns un Kārlis Zāle, piedalījās arī Jūlijs Madernieks, Ludolfs Liberts, Valdemārs Tone, Jānis Siliņš. Vēlāk pievienojās arī Konrāds Ubāns, Burkards Dzenis, Rūdolfs Pelše, Kārlis Miesnieks, Eduards Brencēns, Jānis Kuga, Augusts Annuss u.c., kā arī jaunākās paaudzes pārstāvji – Eduards Kalniņš, Arijs Skride, Vilis Vasariņš u.c. Biedrības biedri bija Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji, kuru galvenais mērķis – apvienot dažādu paaudžu un atšķirīgu radošo rokrakstu pārstāvjus, veicinot sadarbību starp tradicionāli akadēmiskas ievirzes un modernāku meklējumu adeptiem. Grupējums mēģināja arī sekmēt kontaktus ar ārvalstīm (Beļģiju, Franciju), aicinot citzemju māksliniekus piedalīties izstādēs, kā arī rīkojot izstādes ārzemēs. Sākot ar 1928. gadu, gandrīz katrā izstādē tika pieaicināts kāds ārvalstu mākslinieks. ”Sadarbs” iezīmīgs ar dažādu mākslas nozaru pārstāvniecību – tajā darbojās gan gleznotāji, gan tēlnieki, gan lietišķās mākslas pārstāvji un pat arhitekti (Ernests Štālbergs un Sergejs Antonovs). =Zaļā Vārna= Biedrība ”Zaļā Vārna”, kas dibināta 1925. gadā, izcēlās ar dažādu kultūras nozaru tuvināšanas tendenci, jo tajā bija vairākas sekcijas, kur darbojās ne tikai gleznotāji un grafiķi, bet arī literāti, mūziķi un teātra darbinieki. Pirmais biedrības priekšsēdētājs bija literāts Kārlis Štrauhs. Tēlotājas mākslas sekciju sākotnēji vadīja gleznotājs Jānis Plase, pēc tam Kārlis Baltgailis; starp biedrības biedriem bija gleznotāji Ansis Cīrulis, Kārlis Štrāls, Alberts Filka, Fridrihs Milts, grafiķi Jānis Plēpis, Pēteris Upītis, Oļģerts Ābelīte, Aleksandrs Junkers u.c. Biedrība izcēlās ar rosīgu izstāžu darbību un aktīvu saviesīgo pasākumu rīkošanu – tematiskām ballēm u.c. izpriecām. Literatūras sekcija izdeva arī žurnālu ”Zaļā Vārna” (1929. Nr.1 – 6; 1931. Nr. 1). =Mākslinieku vienība "Radigars"= Mākslinieku vienība ”Radigars” tika reģistrēta 1927. gadā un apvienoja nelielu dalībnieku skaitu, kas vēlējas sekot Teodora Ūdera mākslas pamatprincipiem – tautas dzīves, rakstura un darba mīlestības tēlošanai; tos formulēja Jēkabs Strazdiņš un Nikolajs Kūlainis, bet vienības sastāvā ietilpa Voldemārs Vimba, Žanis Ventaskrasts, Kārlis Padegs, Žanis Sūniņš u.c. Grupējums bija samērā kareivīgi noskaņots pret pastāvošajām mākslas institūcijām, uzskatot, ka tajās valda netaisnība un nepamatotas privilēģijas. Vēloties tuvināt mākslu tautai, ”Radigars” iegājis vēsturē ar brīvdabas izstādi Merķeļa ielā ”Zem liepām” (1934), kas tai laikā bija neierasta prakse un šokēja mākslas publiku. =Mūksalas mākslinieku biedrība= Mūksalas mākslinieku biedrība tika izveidota tikai 1932. gadā. Tās nosaukums tika atvasināts no Mūksalas ielas, kur grupa jaunu mākslinieku (Oskars Norītis, Arvīds Jūrasteters, Eduards Melbārzdis) vēlējās radīt mākslinieku kolonijai līdzīgu darbnīcu, ko vadītu Valdemārs Tone. Tā līdzekļu trūkuma dēļ pastāvēja apmēram pusgadu, bet domubiedri turpināja satikties dzīvokļos. Grupējumam pievienojās arī Kārlis Neilis, Ansis Artums, Jūlijs Viļumainis, Arvīds Egle, Ādolfs Melnārs, Alise Zvirbule, Veronika Janelsiņa u.c. Par savām autoritātēm grupa uzskatīja Ādamu Alksni, Teodoru Ūderu, Voldemāru Matveju, Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, bet no laikabiedriem (tika izveidots atsevišķs goda biedru institūts) – Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Teodoru Zaļkalnu, Valdemāru Dambergu, Viktoru Eglīti, Edvardu Virzu, Ernestu Brastiņu, Voldemāru Reiznieku un Jūliju Sproģi. =Rīgas Grafiķu biedrība un citas biedrības= Rīgas Grafiķu biedrība darbojās no 1928. līdz 1932. gadam; dibinātāji bija Sigismunds Vidbergs, Romans Suta, Sergejs Antonovs, Izaks Frīdlenders un Jurijs Rikovskis. Valdes priekšsēdētājs bija Vidbergs, bet biedrībā darbojās arī Nikolajs Puzirevskis, Pauls Šterns, Aleksejs Jupatovs, Bernhards Dannenhiršs, Raimonds Šiško u.c., arī arhitekts Aleksandrs Birzenieks. Biedrības būtiskākais veikums saistās ar izstāžu rīkošanu – gan Rīgā (1928, 1929, 1930, 1932), gan ārzemēs – Vašingtonā (1932), Vīnē (1933), kā arī piedalīšanos starptautiskās izstādēs – Florencē (1927), Prāgā (1930) u.c. Izstādēs piedalījās arī citi mākslinieki, kas nebija biedrības biedri. Rīgas grafiķu biedrība uz citu apvienību fona izceļas ar daudznacionālo sastāvu un atvērtību cittautiešiem, izpelnoties arī kritiku par nacionālās specifikas nekopšanu. Arī formas ziņā biedrības biedri pārstāvēja laikmetīgākus meklējumus – stilizāciju, dekoratīvismu, ekspresiju – kas atšķīrās no 1930. gados arvien spēcīgākās akadēmiskā reālisma paradigmas. 1929. gadā tika nodibināta arī grafikas studija, bet aktivitātes drīz apsīka līdzekļu trūkuma dēļ. Starpkaru periodā pastāvēja arī vairāki citi grupējumi, piemēram, samērā konservatīvā '''Latvju mākslinieku biedrība''' (dibināta 1927. gadā, valdes priekšsēdētājs Augusts Annuss, biedri – Pauls Šprenks, Indriķis Zeberiņš, Jānis Pūpols u.c.), '''Latvijas tēlojošo mākslinieku arodbiedrība''' (dibināta 1928. gadā, dibinātāji J. R. Tillbergs, Gustavs Šķilters, Augusts Annuss u.c. ), '''Latviešu tēlojošo mākslinieku biedrība''' (dibināta 1935. gadā, apvienojot vairākas citas organizācijas – Mākslas akadēmijas audzēkņu biedrību ”Umbra”, biedrību ”Radigars” u.c. ), kreisi noskaņotā '''Aktīvo mākslinieku grupa''' (dibināta 1932. gadā), '''Zaļā Zeme''' (dibināta ap 1936. gadu) u.c.; savas biedrības bija arī dažām mazākumtautībām, piemēram, '''Žīdu mākslinieku biedrība, Krievu mākslinieku savienība. '''1938. gadā tika nodibināta viena kopēja '''Latvijas tēlotājas mākslas biedrība '''Latvijas Rakstu un mākslas kameras paspārnē, kurā līdzšinējās biedrības tika iekļautas kā atsevišķas sekcijas, atspoguļojot autoritārā režīma prasību pēc vienotības un spēku konsolidācijas. Sekciju nosaukumos vairs nebija atļauts minēt tautību vai ticību, kas attiecās gan uz latviešu, gan uz minoritāšu biedrībām. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # ''Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā'' / teksta aut. J. Bīne, R. Šterns. Rīga : Latvju mākslinieku b-ba, 1937 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 241. – 247. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.'' Stokholma : Daugava, 1988. 67. – 69. lpp.; ''Latvijas māksla 1915–1940. II.'' Stokholma : Daugava, 1990. 9. – 12. lpp. # ''Rīgas mākslinieku grupa. Izstādes katalogs'' 22. 12. 2001 – 10. 02 – 2002. / teksta autore D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2001 # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 # '''Lamberga, D.''' ''Rīgas mākslinieku grupas sākums''. No: ''Arhitektūra un māksla Rīgā: Idejas un objekti'' / sast. J. Zilgalvis. Rīga : Neputns, 2004. 122. – 130. lpp. # '''Konstante, I.''' ''Mākslinieku biedrības Latvijā (1943–1940). Jaunākie Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālu pētījumi.'' No: ''Māksla un politiskie konteksti'' / sast. D. Lāce. Rīga : Neputns, 2006. 105. – 126. lpp. # ''Rīgas Grafiķu biedrība 1928 – 1938. Izstādes katalogs'' / sast. un teksta aut. M. Bērziņa. Rīga : LNMM, McĀbols, 2008 =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Makslinieku_grupa_1920.jpg|Rīgas Mākslinieku grupa. 1. rindā no kreisās: Niklāvs Strunke, Anna Hamstere, Aleksandra Beļcova, Valdemārs Tone, stāv no kreisās: Jēkabs Kazaks, Konrāds Ubāns, Oto Skulme, Ģederts Eliass, Romans Suta, Eduards Lindbergs.]] 1920. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Rigas_Makslinieku_grupas_izstades_katalogs_1923.jpg|Rīgas Mākslinieku grupas izstādes katalogs.]] Rīga, 1923 # [[:image:Rigas_Makslinieku_grupas_jubilejas_izstade_1930.jpg|Rīgas mākslinieku grupas jubilejas izstāde. Priekšplānā sēž: Jānis Liepiņš, Oto Skulme, stāv: Niklāvs Strunke. 2. rinda no kreisās: Uga Skulme, Erasts Šveics, Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Jānis Cielavs, Leo Svemps.]] 1930. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Makslinieku_biedriba_Sadarbs_1926.jpg|Mākslinieku biedrība ”Sadarbs”. 1. rindā no kreisās: Burkards Dzenis, Kārlis Miesnieks, Jānis Kuga, Jūlijs Madernieks, Alberts Prande, Jānis Siliņš, 2. rindā no kreisās: Rūdolfs Pelše, Kārlis Zāle, Kārlis Brencēns, Ludolfs Liberts.]] 1926. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Makslinieku_biedribas_Sadarbs_izstades_katalogs_1928.jpg|Mākslinieku biedrības ”Sadarbs” III. izstādes katalogs.]] Rīga, 1928 # [[:image:Rigas_Grafiku_biedribas_izstades_katalogs_1928.jpg|Rīgas Grafiķu biedrības pirmās grafisko darbu izstādes katalogs.]] Rīga, 1928 # [[:image:Neatkarigo_makslinieku_vienibas_izstades_katalogs_1929.jpg|Neatkarīgo mākslinieku vienības 21. mākslas izstādes katalogs.]] Rīga, 1929 # [[:image:Zidu_makslinieku_biedribas_izstades_katalogs_1930.jpg|Žīdu mākslinieku biedrības trešās mākslas izstādes katalogs.]] Rīga, 1930 # [[:image:Makslinieku_biedribas_Zala_Varna_izstades_katalogs_1931.jpg|Mākslinieku biedrības ”Zaļā Vārna” XI mākslas izstāde.]] [Katalogs.] Jelgava, 1931 # [[:image:Zem_liepam_Radigars_izstades_katalogs_1934.jpg|”Zem liepām.” Radigars izstādes katalogs.]] Rīga, 1934 # [[:image:Muksalas_makslinieku_biedriba_20gs_30gadi.jpg|Mūksalas mākslinieku biedrība. 1. rindā pirmā no kreisās: Hilda Vīka; no labās: Eduards Melbārdis, Burkards Dzenis, Kārlis Gopers. Otrā rindā no kreisās: Arturs Jūrasteters, Oskars Norītis, Viktors Eglītis, Erasts Šveics, Teodors Zaļkalns, Konrāds Ubāns, nezināma, Kārlis Neilis, nezināma, Margarita Kovaļevska, nezināma, Bernhards Mednītis. Trešajā rindā no kreisās: Arvīds Egle (trešais), Ansis Artums (ceturtais); no labās: Anšlavs Eglītis (trešais), Anna Dārziņa (Ozoliņa) (ceturtā), Arnolds Nullītis (piektais).]] 20. gs. 30. gadu otrā puse. No: '''Neilis, K.''' ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006. # [[:image:Muksalas_makslinieku_biedribas_izstades_katalogs_1937.jpg|''Mūksalas mākslinieku biedrība. Darbu izstāde no 4. – 19. IX 37.'']] [Katalogs.]. Rīga, 1937 # [[:image:Latvju_makslinieku_biedribas_darbu_klasts_1936.jpg|''Latvju mākslinieku biedrības darbu klāsts 1936. gadā''.]] Rīga: Latvju Mākslinieku biedrības izdevums, 1936 6 2571 3537 2009-10-12T13:59:00Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane 6 2572 3538 2009-10-12T14:01:19Z Admins 4 Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums wikitext text/x-wiki Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums 6 2573 3539 2009-10-12T14:05:51Z Admins 4 Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.). Foto: Daina Lāce wikitext text/x-wiki Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.). Foto: Daina Lāce 6 2574 3540 2009-10-12T14:09:58Z Admins 4 Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš wikitext text/x-wiki Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš 6 2575 3541 2009-10-12T14:14:04Z Admins 4 Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše wikitext text/x-wiki Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše 6 2576 3542 2009-10-12T14:18:37Z Admins 4 Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.). No: Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. wikitext text/x-wiki Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.). No: Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. 6 2577 3543 2009-10-12T14:23:53Z Admins 4 Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g. wikitext text/x-wiki Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g. 6 2578 3544 2009-10-12T14:30:47Z Admins 4 Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs. No: Цауне, А. В.. Жилища Риги ХII-ХIV вв. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. wikitext text/x-wiki Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs. No: Цауне, А. В.. Жилища Риги ХII-ХIV вв. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. 3546 3544 2009-10-12T14:46:01Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rigas ielas rekonstrukcija 13 un 14.gs.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs. No: Цауне, А. В.. Жилища Риги ХII-ХIV вв. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. 6 2579 3545 2009-10-12T14:40:46Z Admins 4 "Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki "Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams. Foto: Elita Grosmane 3547 3545 2009-10-12T14:56:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tris brali Riga.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki "Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams. Foto: Elita Grosmane 6 2343 3548 2836 2009-10-12T15:00:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs. Foto: Marika Vanaga 6 2580 3549 2009-10-12T15:04:59Z Admins 4 Sv. Jāņa baznīca Cēsīs. Foto: Eduards Kļaviņš wikitext text/x-wiki Sv. Jāņa baznīca Cēsīs. Foto: Eduards Kļaviņš 6 2581 3550 2009-10-12T15:08:38Z Admins 4 Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs. Foto: Elita Grosmane 6 2581 3551 3550 2009-10-12T15:09:49Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Petera baznica Riga.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs. Foto: Elita Grosmane 6 2582 3552 2009-10-12T15:13:16Z Admins 4 Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Foto: Elita Grosmane 3553 3552 2009-10-12T15:15:34Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Tikla velves Sv Jana baznica Riga.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā. Foto: Elita Grosmane 6 2583 3554 2009-10-12T15:19:22Z Admins 4 Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas. 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas. 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane 6 2584 3555 2009-10-12T15:22:08Z Admins 4 Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi. Foto: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga, 1912, S. 23 wikitext text/x-wiki Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi. Foto: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga, 1912, S. 23 0 2528 3556 3483 2009-10-12T15:22:58Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:xxx|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs. Foto Elita Grosmane # ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # , 19a. Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs. Foto: Stella Pelše # “Golgāta” no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. # Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts. 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 3565 3556 2009-10-12T16:16:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|thumb|"Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|thumb|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:xxx|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|"Golgāta" no Raunas baznīcas.]] Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”]], 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 3567 3565 2009-10-15T08:01:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|thumb|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|thumb|"Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|thumb|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|"Golgāta" no Raunas baznīcas.]] Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”]], 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 3571 3567 2009-10-16T13:41:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|thumb|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|thumb|"Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|thumb|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|"Golgāta" no Raunas baznīcas.]] Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms-Marijas_kronesana_debesis.jpg|V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”]], 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 6 2585 3557 2009-10-12T15:35:27Z Admins 4 Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs. Foto Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs. Foto Elita Grosmane 6 2586 3558 2009-10-12T15:45:14Z Admins 4 ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane 6 2587 3559 2009-10-12T15:51:58Z Admins 4 Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs. Foto: Stella Pelše wikitext text/x-wiki Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs. Foto: Stella Pelše 6 2588 3560 2009-10-12T15:57:23Z Admins 4 "Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki "Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane 6 2589 3561 2009-10-12T16:01:26Z Admins 4 Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane 6 2590 3562 2009-10-12T16:07:11Z Admins 4 V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschafts wikitext text/x-wiki V. fon Štrika zīmējums. Viduslaiku gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla “Marijas kronēšana debesīs”, 14. gs. sāk. '''''No:''''' '''Mohrmann, K.''' ''Die einstige Vorhalle am Dom zu Riga und deren Wandgemälde. ''Siebenter Rechenschaftsbericht der Abteilung der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde für das Jahr 1891. Riga, 1892. 6 2591 3563 2009-10-12T16:11:15Z Admins 4 Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. wikitext text/x-wiki Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. 6 2592 3564 2009-10-12T16:15:38Z Admins 4 Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. wikitext text/x-wiki Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 6 2593 3566 2009-10-15T07:59:17Z Admins 4 Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše wikitext text/x-wiki Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše 3568 3566 2009-10-16T07:36:05Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Simana baznica Valmiera.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše 3569 3568 2009-10-16T13:39:38Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Simana baznica Valmiera.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā. Foto: Stella Pelše 6 2580 3570 3549 2009-10-16T13:40:11Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Sv Jana baznica Cesis.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Sv. Jāņa baznīca Cēsīs. Foto: Eduards Kļaviņš 6 2594 3572 2009-10-28T15:47:09Z Admins 4 Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2595 3573 2009-10-28T15:51:55Z Admins 4 Grosvalds J. Trīs krusti. 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Trīs krusti. 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2337 3574 2909 2009-10-28T15:54:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Kazaks J. Bēgļi. 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2596 3575 2009-10-28T15:58:07Z Admins 4 Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM wikitext text/x-wiki Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM 6 2597 3576 2009-10-28T16:00:35Z Admins 4 Skulme M. Mana ģimene. 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša wikitext text/x-wiki Skulme M. Mana ģimene. 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša 6 2598 3577 2009-10-28T16:05:15Z Admins 4 Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2599 3578 2009-10-28T16:08:37Z Admins 4 Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš 6 2600 3579 2009-10-28T16:09:51Z Admins 4 Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī. No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. wikitext text/x-wiki Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī. No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. 6 2601 3580 2009-10-28T16:13:06Z Admins 4 Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM wikitext text/x-wiki Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM 6 2602 3581 2009-10-28T16:14:58Z Admins 4 Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2603 3582 2009-10-28T16:22:07Z Admins 4 Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927. Foto: E. Kļaviņš 6 2604 3583 2009-10-28T16:31:13Z Admins 4 Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. wikitext text/x-wiki Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. 0 2523 3584 3473 2009-10-28T16:32:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|thumb|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923.]] [[image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|thumb|Grosvalds J. Trīs krusti. 1917.]] [[image:Kazaks_Begli.jpg|thumb|Kazaks J. Bēgļi. 1917.]] [[image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|thumb|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919.]] [[image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|thumb|Skulme M. Mana ģimene. 1920.]] [[image:Melderis-Rozitis.jpg|thumb|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|thumb|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] [[image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|thumb|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925.]] [[image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|thumb|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927.]] [[image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|thumb|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927.]] [[image:Suta-Kazas.jpg|thumb|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pamazām pievēršoties klasiskās mākslas mantojuma interpretācijām jaunreālisma gultnē. Perioda parādībām nav stilistiski homogēna rakstura, tomēr plašākā kontekstā hronoloģiskās robežas nosaka starpkaru perioda specifika, kurā modernizēti nacionālās mākslas meklējumi tiek dažādā mērā un veidā pakāpeniski transformēti akceptētu vērtību virzienā, tādējādi tās bagātinot un atjaunojot. Līdz 1940. gadam Latvijas vizuālā māksla un arhitektūra atklāj dažādi akcentētu stilistisko strāvojumu spektru, kurā modernisma pieredzes transformēta jaunrade sadzīvo ar tradicionālākas, akadēmiskākas formrades principiem. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Perioda sākumposms (ap 1915–1920) ir saistīts ar Pirmā pasaules kara kolīzijām, kad notika gan saimnieciskās darbības, gan mākslas aktivitāšu apsīkums. Daudzi topošie latviešu mākslinieki turpināja vairāk vai mazāk sistemātiski izglītoties Krievijas mākslas skolās; vēlāk daudzi tika iesaukti karadienestā un iesaistījās strēlnieku cīņās. Pēc karadarbības un varu maiņām situācija 1918. gadā proklamētajā neatkarīgajā Latvijas Republikā sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Prioritāte bija ekonomikas attīstība, tāpēc mākslas sfēra sākotnēji nevarēja rēķināties ar būtisku valsts atbalstu, tomēr mākslas dzīve 20. gadu sākumā bija aktīva – jaunās valsts veidošana un mākslas uzplaukuma veicināšana lielā mērā tika skatīti kā savstarpēji saistīti uzdevumi. 1921. gadā darbu uzsāka Latvijas Mākslas akadēmija, kuru šai periodā ar diplomu beidza vairāk kā 200 studentu, īsāku vai garāku laiku darbojās arī vairākas privātās studijas (sk. mākslas izglītība), arī tapa vairākas dažādu virzienu un struktūru mākslas biedrības, kas izvirzīja mērķus sekmēt mākslas izpratni, rīkot izstādes un aizstāvēt savu biedru intereses. Mākslas tirgus pārsvarā orientējās uz tradicionāliem, 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam tipiskiem ražojumiem; modernisma adepti aktīvi nosodīja publikas šauro prakticismu un konservatīvismu – nespēju izprast jaunākus meklējumus mākslinieciskās formas laukā. Mākslas kritika perioda sākumposmā bija spēcīgi polarizēta; daļa autoru (Romans Suta, Uga Skulme) aizstāvēja nacionālās mākslas ”dabisko” oriģinalitāti, ko nebūt neapdraud mācīšanās no citu zemju laikmetīgo mākslinieku snieguma, savukārt citi autori uzsvēra moderno virzienu (ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma) pārejošo un bezvērtīgo raksturu. Vairākuma gaume joprojām aprobežojās ar impresionisma un reālisma tradīcijās radītu mākslas darbu patērēšanu; tomēr modernisma pieredzes transformēts reālisms pakāpeniski raisīja arī plašāku publikas interesi. Arhitektūras attīstību 1920. gadu sākumā kavēja līdzekļu trūkums un sākotnēji galvenais uzdevums bija kara postījumu likvidēšana. Taču pamazām izvērsās arī jaunu ēku celtniecība. Profesionālo izglītību nozarē varēja iegūt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur perioda ietvaros izglītību ieguva vairāk kā 100 arhitektu. Attīstoties ekonomikai un uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, arī lietišķās mākslas un dizaina jomā vērojams uzplaukums aplūkojamā perioda otrajā pusē (viens no izcilākajiem dizaina sasniegumiem – Valtera Capa projektētais miniatūrais fotoaparāts Minox). 1934. gadā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs parlamentārās demokrātijas vietā iedibinot autoritāru režīmu, kas iezīmīgs ar mākslas dzīves centralizācijas, unifikācijas un ”nacionālā stila” veicināšanas tendencēm. Oficiālu atbalstu ieguva retrospektīvi orientēts ”latviskums”, tiecoties citzemju modernisma iespaidus samazināt līdz minimumam. Tika likvidētas daudzās mākslinieku biedrības, arī kreisi orientētās izglītības iestādes (Rīgas Tautas augstskola) utt. Šai posmā būtiski pieauga valsts pasūtījumu loma – dažādu sabiedrisku ēku dekorēšanā u.tml., sasaucoties ar pasaulē plaši izplatīto 1930. gadu tendenci. Proti, mākslinieka uzdevums ir kalpot savai tautai un valstij, nevis nodoties bezmērķīgi individuāliem formas eksperimentiem. Šāda valsts politika veidoja visai loģisku pāreju uz padomju varas sistēmas posmu pēc Otrā pasaules kara. ==Novācijas uzskatos par mākslu== Būtiskākie soļi mākslas izpratnes evolūcijā saistās ar Rīgas mākslinieku grupas modernistiem (aktīvākais laikmetīgās nacionālās mākslas aizstāvis bija Romans Suta) un viņu centieniem pamatot atteikšanos no akadēmisma, impresionistiskā reālisma un jūgendstila inerces. Latviešu mākslas aprises tika iezīmētas ar tādiem terminiem kā sintezējoša un konstruktīva jaunrade, pozitīvi novērtējot Eiropas vecmeistaru mantojumu, bet noraidot 19.–20. gs. mijas stilistiku (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pretēji krievu un vācu tradīcijām, pievilcīga šķita franču māksla, kas tā laika terminoloģijā tika dēvēta par ”latīņu” pasaules gara iemiesojumu. Būtiska loma jaunās mākslas priekšstatos bija Voldemāra Matveja teorētiskajām idejām – gleznot ne dabu, bet tikai ”attiecību pret dabu”, izpaužot savu iekšējo būtību; pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva plastiskās formas pašvērtības uzsvērums. Asākā uzskatu sadursme starp Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotajiem tradicionālistiem (Rihardu Zariņu, J.R.Tillbergu) un jaunajiem modernisma adeptiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) notika 1920. gadā, kad izcēlās t.s. Kasparsionādes skandāls, kurā akadēmiķi apsūdzēja jaunos māksliniekus neprasmīgā un bezatbildīgā svešzemju paraugu atdarināšanā. Taču 1920. gadu gaitā ”tradicionālistu” un ”modernistu” pretišķības lielā mērā izlīdzinājās, jo klasiski orientēts formas vērtību akcentējums apvienoja gan precīzākas dabas atdarināšanas, gan augstāka abstrakcijas līmeņa paudējus. Pakāpeniski aizvien lielāku lomu priekšstatos par nacionālo mākslu ieguva orientēšanās uz dažādi variētu Eiropas mākslas vēstures mantojumu – klasiskās tradīcijas, reālisma, simbolisma sintezētām variācijām. ==Tematiskā satura un stilistikas attīstība== Perioda sākums glezniecībā ir iezīmīgs ar strēlnieku cīņu un Pirmā pasaules kara bēgļu tēmas interpretācijām (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks); žanru struktūrā 1920. gados pieaug kluso dabu, portretu un ainavisku motīvu īpatsvars (Leo Svemps, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns), bet 1930. gados palielinās figurālo kompozīciju un lauku tēmas nozīme (Ģederts Eliass, Augusts Annuss, Jēkabs Strazdiņš), dažreiz arī nacionālajā mitoloģijā balstītu fantastisku tēlu lietojums (Jēkabs Bīne). No formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas meklējumiem, ko noteica klasiskā modernisma virzienu (fovisma, ekspresionisma, kubisma, pūrisma) atskaņu adaptācija, perioda gaitā mākslinieki pamazām atgriežas pie vizuālās realitātes dotumiem, vispirms plastiski cietākā, pēc tam arī gleznieciski atbrīvotākā izpildījumā. Periodā konstatējamo eiropeisko stilu un virzienu ietekmes ir nevienmērīgas; daži no tiem, piemēram, dadaisms vai sirreālisms, lokālajā mākslas dzīvē nav raduši tikpat kā nekādu atbalsi. Arī konstruktīvisms, lai gan šis termins tika plaši lietots, reālajā mākslas praksē vairāk attiecināms uz PSRS palikušo latviešu mākslinieku (Gustavs Klucis) jaunradi. Atsevišķi ekspresionisma elementi saskatāmi Rīgas mākslinieku grupas agrīnajā sniegumā; savu ekspresionistiski ietonētu glezniecības versiju izkopa uz Vāciju emigrējušais Johans Valters. Svarīgāka nozīme bija kubisma vēlīnās fāzes impulsiem, kas rosināja ģeometrizēt attēlojamos objektus, pamazām saplūstot ar pūrisma iespaidiem (te svarīgākā loma bija Romana Sutas kontaktiem ar franču pūristiem 1920. gadu sākumā). Ap 1925. gadu formas eksperimenti abstrahēšanas virzienā mazinājās, pievēršoties dažādi akcentētām jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma tendencēm. Glezniecībā 1920. gadu beigās – 1930. gados arvien vairāk tika novērtēts atbrīvots gleznieciskums, ekspresīvs triepiens un faktūras kvalitātes (Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš u.c.), ko varēja sekmēt arī beļģu glezniecības skolas impulsi. Līdzīga evolūcija no modernākām formām (Sigismunds Vidbergs) līdz jaunreālisma un akadēmiskā reālisma variācijām (Jānis Plēpis, Oskars Norītis, Aleksandrs Junkers) vērojama grafikā, kur kopumā pārsvarā ir figurālu motīvu interpretācijas. Nozīmīgi sasniegumi perioda ietvaros bija scenogrāfijā (vadošie centri – Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris), kurā darbojās Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Jānis Muncis u.c. mākslinieki, variējot gan modernākus skatuves noformējuma paņēmienus, ko ietekmējuši avangarda virzieni, gan reālistisko dekorāciju tradīciju. Arī fotomākslā turpinājās un jaunus laikmetīgus impulsus guva gadsimtu mijā aizsākusies nozares attīstība. Tēlniecībā posma sākumā izceļams monumentālās tēlniecības uzplaukums, ko sekmēja nacionālas valsts izveidošana un vēlme iemūžināt tās izcīnītāju piemiņu un brīvības ideju (Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis). Stājtēlniecībā dominē figurālā tēlniecība un portreti. Pēc modernisma ģeometrizācijas posma (Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis) 1920. gadu vidū vērojama atgriešanās pie reālistiskākas izteiksmes, ko iezīmē gan impresionistiska virsmas apdare, gan neoklasiskas vēsmas. Perioda arhitektūras funkcionālā tipoloģija ietver visdažādāko funkciju ēkas – kopš 1920. gadu vidus plaši izvērsās gan dzīvojamo, gan saimniecisku funkciju ēku celtniecība laukos, īres namu un savrupmāju būvniecība pilsētās. 1930. gados īpaši plaši tika būvētas skolas, tautas nami, dažādu biedrību nami u.c. sabiedriskās ēkas. Atzīstama loma, īpaši lietišķajā mākslā un arhitektūrā, bija arī ''Art Deco'' stilistikai. Lietišķajā mākslā ievērojama nozīme bija tautas mākslas tradīcijām, kas tika arī sakausētas ar modernākiem formas meklējumiem, mēģinot radīt nacionāli konstruktīvu stilu (''Baltars'' porcelāns). 1930. gados funkcionālisma pieeju arhitektūrā (Teodors Hermanovskis, Aleksandrs Klinklāvs, būvbirojs ''Karrs & Betge'') pamazām nomainīja orientēšanās uz neoeklektisma (Eižens Laube, Frīdrihs Skujiņš) un reizēm arī tautas celtniecības (Pauls Kundziņš) paraugiem kā nacionālā stila priekšstatiem atbilstošākām paradigmām <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # '''Vipers, B.''' ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga : Izdevniecība Leta, 1927 # '''Kjellīns, H.''' Latviešu māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1932 # ''Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1935–1939''. Rīga : Latvijas Rakstu un mākslas kamera, 1939 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986 # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-III''. Stokholma : Daugava, 1988–1993 # '''Krastiņš, J.''' ''Latvijas Republikas būvmāksla''. Rīga : Zinātne, 1992 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa.]] 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|Grosvalds J. Trīs krusti.]] 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Kazaks_Begli.jpg|Kazaks J. Bēgļi.]] 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”.]] 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM # [[:image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|Skulme M. Mana ģimene.]] 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša # [[:image:Melderis-Rozitis.jpg|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets.]] 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. # [[:image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”.]] Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM # [[:image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā.]] 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3.]] 1927. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Suta-Kazas.jpg|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants).]] 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. # [[:image:Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] # [[:image:''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Ubāns K. Irbenes iela. 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša # [[:image:Tone V. Anna. 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. # [[:image:Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Eliass K. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. # [[:image:Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto # [[:image:Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš 3597 3584 2009-10-28T17:16:13Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|thumb|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923.]] [[image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|thumb|Grosvalds J. Trīs krusti. 1917.]] [[image:Kazaks_Begli.jpg|thumb|Kazaks J. Bēgļi. 1917.]] [[image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|thumb|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919.]] [[image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|thumb|Skulme M. Mana ģimene. 1920.]] [[image:Melderis-Rozitis.jpg|thumb|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|thumb|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] [[image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|thumb|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925.]] [[image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|thumb|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927.]] [[image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|thumb|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pamazām pievēršoties klasiskās mākslas mantojuma interpretācijām jaunreālisma gultnē. Perioda parādībām nav stilistiski homogēna rakstura, tomēr plašākā kontekstā hronoloģiskās robežas nosaka starpkaru perioda specifika, kurā modernizēti nacionālās mākslas meklējumi tiek dažādā mērā un veidā pakāpeniski transformēti akceptētu vērtību virzienā, tādējādi tās bagātinot un atjaunojot. Līdz 1940. gadam Latvijas vizuālā māksla un arhitektūra atklāj dažādi akcentētu stilistisko strāvojumu spektru, kurā modernisma pieredzes transformēta jaunrade sadzīvo ar tradicionālākas, akadēmiskākas formrades principiem. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Perioda sākumposms (ap 1915–1920) ir saistīts ar Pirmā pasaules kara kolīzijām, kad notika gan saimnieciskās darbības, gan mākslas aktivitāšu apsīkums. Daudzi topošie latviešu mākslinieki turpināja vairāk vai mazāk sistemātiski izglītoties Krievijas mākslas skolās; vēlāk daudzi tika iesaukti karadienestā un iesaistījās strēlnieku cīņās. Pēc karadarbības un varu maiņām situācija 1918. gadā proklamētajā neatkarīgajā Latvijas Republikā sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Prioritāte bija ekonomikas attīstība, tāpēc mākslas sfēra sākotnēji nevarēja rēķināties ar būtisku valsts atbalstu, tomēr mākslas dzīve 20. gadu sākumā bija aktīva – jaunās valsts veidošana un mākslas uzplaukuma veicināšana lielā mērā tika skatīti kā savstarpēji saistīti uzdevumi. 1921. gadā darbu uzsāka Latvijas Mākslas akadēmija, kuru šai periodā ar diplomu beidza vairāk kā 200 studentu, īsāku vai garāku laiku darbojās arī vairākas privātās studijas (sk. mākslas izglītība), arī tapa vairākas dažādu virzienu un struktūru mākslas biedrības, kas izvirzīja mērķus sekmēt mākslas izpratni, rīkot izstādes un aizstāvēt savu biedru intereses. Mākslas tirgus pārsvarā orientējās uz tradicionāliem, 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam tipiskiem ražojumiem; modernisma adepti aktīvi nosodīja publikas šauro prakticismu un konservatīvismu – nespēju izprast jaunākus meklējumus mākslinieciskās formas laukā. Mākslas kritika perioda sākumposmā bija spēcīgi polarizēta; daļa autoru (Romans Suta, Uga Skulme) aizstāvēja nacionālās mākslas ”dabisko” oriģinalitāti, ko nebūt neapdraud mācīšanās no citu zemju laikmetīgo mākslinieku snieguma, savukārt citi autori uzsvēra moderno virzienu (ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma) pārejošo un bezvērtīgo raksturu. Vairākuma gaume joprojām aprobežojās ar impresionisma un reālisma tradīcijās radītu mākslas darbu patērēšanu; tomēr modernisma pieredzes transformēts reālisms pakāpeniski raisīja arī plašāku publikas interesi. Arhitektūras attīstību 1920. gadu sākumā kavēja līdzekļu trūkums un sākotnēji galvenais uzdevums bija kara postījumu likvidēšana. Taču pamazām izvērsās arī jaunu ēku celtniecība. Profesionālo izglītību nozarē varēja iegūt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur perioda ietvaros izglītību ieguva vairāk kā 100 arhitektu. Attīstoties ekonomikai un uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, arī lietišķās mākslas un dizaina jomā vērojams uzplaukums aplūkojamā perioda otrajā pusē (viens no izcilākajiem dizaina sasniegumiem – Valtera Capa projektētais miniatūrais fotoaparāts Minox). 1934. gadā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs parlamentārās demokrātijas vietā iedibinot autoritāru režīmu, kas iezīmīgs ar mākslas dzīves centralizācijas, unifikācijas un ”nacionālā stila” veicināšanas tendencēm. Oficiālu atbalstu ieguva retrospektīvi orientēts ”latviskums”, tiecoties citzemju modernisma iespaidus samazināt līdz minimumam. Tika likvidētas daudzās mākslinieku biedrības, arī kreisi orientētās izglītības iestādes (Rīgas Tautas augstskola) utt. Šai posmā būtiski pieauga valsts pasūtījumu loma – dažādu sabiedrisku ēku dekorēšanā u.tml., sasaucoties ar pasaulē plaši izplatīto 1930. gadu tendenci. Proti, mākslinieka uzdevums ir kalpot savai tautai un valstij, nevis nodoties bezmērķīgi individuāliem formas eksperimentiem. Šāda valsts politika veidoja visai loģisku pāreju uz padomju varas sistēmas posmu pēc Otrā pasaules kara. ==Novācijas uzskatos par mākslu== Būtiskākie soļi mākslas izpratnes evolūcijā saistās ar Rīgas mākslinieku grupas modernistiem (aktīvākais laikmetīgās nacionālās mākslas aizstāvis bija Romans Suta) un viņu centieniem pamatot atteikšanos no akadēmisma, impresionistiskā reālisma un jūgendstila inerces. Latviešu mākslas aprises tika iezīmētas ar tādiem terminiem kā sintezējoša un konstruktīva jaunrade, pozitīvi novērtējot Eiropas vecmeistaru mantojumu, bet noraidot 19.–20. gs. mijas stilistiku (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pretēji krievu un vācu tradīcijām, pievilcīga šķita franču māksla, kas tā laika terminoloģijā tika dēvēta par ”latīņu” pasaules gara iemiesojumu. Būtiska loma jaunās mākslas priekšstatos bija Voldemāra Matveja teorētiskajām idejām – gleznot ne dabu, bet tikai ”attiecību pret dabu”, izpaužot savu iekšējo būtību; pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva plastiskās formas pašvērtības uzsvērums. Asākā uzskatu sadursme starp Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotajiem tradicionālistiem (Rihardu Zariņu, J.R.Tillbergu) un jaunajiem modernisma adeptiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) notika 1920. gadā, kad izcēlās t.s. Kasparsionādes skandāls, kurā akadēmiķi apsūdzēja jaunos māksliniekus neprasmīgā un bezatbildīgā svešzemju paraugu atdarināšanā. Taču 1920. gadu gaitā ”tradicionālistu” un ”modernistu” pretišķības lielā mērā izlīdzinājās, jo klasiski orientēts formas vērtību akcentējums apvienoja gan precīzākas dabas atdarināšanas, gan augstāka abstrakcijas līmeņa paudējus. Pakāpeniski aizvien lielāku lomu priekšstatos par nacionālo mākslu ieguva orientēšanās uz dažādi variētu Eiropas mākslas vēstures mantojumu – klasiskās tradīcijas, reālisma, simbolisma sintezētām variācijām. ==Tematiskā satura un stilistikas attīstība== Perioda sākums glezniecībā ir iezīmīgs ar strēlnieku cīņu un Pirmā pasaules kara bēgļu tēmas interpretācijām (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks); žanru struktūrā 1920. gados pieaug kluso dabu, portretu un ainavisku motīvu īpatsvars (Leo Svemps, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns), bet 1930. gados palielinās figurālo kompozīciju un lauku tēmas nozīme (Ģederts Eliass, Augusts Annuss, Jēkabs Strazdiņš), dažreiz arī nacionālajā mitoloģijā balstītu fantastisku tēlu lietojums (Jēkabs Bīne). No formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas meklējumiem, ko noteica klasiskā modernisma virzienu (fovisma, ekspresionisma, kubisma, pūrisma) atskaņu adaptācija, perioda gaitā mākslinieki pamazām atgriežas pie vizuālās realitātes dotumiem, vispirms plastiski cietākā, pēc tam arī gleznieciski atbrīvotākā izpildījumā. Periodā konstatējamo eiropeisko stilu un virzienu ietekmes ir nevienmērīgas; daži no tiem, piemēram, dadaisms vai sirreālisms, lokālajā mākslas dzīvē nav raduši tikpat kā nekādu atbalsi. Arī konstruktīvisms, lai gan šis termins tika plaši lietots, reālajā mākslas praksē vairāk attiecināms uz PSRS palikušo latviešu mākslinieku (Gustavs Klucis) jaunradi. Atsevišķi ekspresionisma elementi saskatāmi Rīgas mākslinieku grupas agrīnajā sniegumā; savu ekspresionistiski ietonētu glezniecības versiju izkopa uz Vāciju emigrējušais Johans Valters. Svarīgāka nozīme bija kubisma vēlīnās fāzes impulsiem, kas rosināja ģeometrizēt attēlojamos objektus, pamazām saplūstot ar pūrisma iespaidiem (te svarīgākā loma bija Romana Sutas kontaktiem ar franču pūristiem 1920. gadu sākumā). Ap 1925. gadu formas eksperimenti abstrahēšanas virzienā mazinājās, pievēršoties dažādi akcentētām jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma tendencēm. Glezniecībā 1920. gadu beigās – 1930. gados arvien vairāk tika novērtēts atbrīvots gleznieciskums, ekspresīvs triepiens un faktūras kvalitātes (Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš u.c.), ko varēja sekmēt arī beļģu glezniecības skolas impulsi. Līdzīga evolūcija no modernākām formām (Sigismunds Vidbergs) līdz jaunreālisma un akadēmiskā reālisma variācijām (Jānis Plēpis, Oskars Norītis, Aleksandrs Junkers) vērojama grafikā, kur kopumā pārsvarā ir figurālu motīvu interpretācijas. Nozīmīgi sasniegumi perioda ietvaros bija scenogrāfijā (vadošie centri – Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris), kurā darbojās Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Jānis Muncis u.c. mākslinieki, variējot gan modernākus skatuves noformējuma paņēmienus, ko ietekmējuši avangarda virzieni, gan reālistisko dekorāciju tradīciju. Arī fotomākslā turpinājās un jaunus laikmetīgus impulsus guva gadsimtu mijā aizsākusies nozares attīstība. Tēlniecībā posma sākumā izceļams monumentālās tēlniecības uzplaukums, ko sekmēja nacionālas valsts izveidošana un vēlme iemūžināt tās izcīnītāju piemiņu un brīvības ideju (Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis). Stājtēlniecībā dominē figurālā tēlniecība un portreti. Pēc modernisma ģeometrizācijas posma (Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis) 1920. gadu vidū vērojama atgriešanās pie reālistiskākas izteiksmes, ko iezīmē gan impresionistiska virsmas apdare, gan neoklasiskas vēsmas. Perioda arhitektūras funkcionālā tipoloģija ietver visdažādāko funkciju ēkas – kopš 1920. gadu vidus plaši izvērsās gan dzīvojamo, gan saimniecisku funkciju ēku celtniecība laukos, īres namu un savrupmāju būvniecība pilsētās. 1930. gados īpaši plaši tika būvētas skolas, tautas nami, dažādu biedrību nami u.c. sabiedriskās ēkas. Atzīstama loma, īpaši lietišķajā mākslā un arhitektūrā, bija arī ''Art Deco'' stilistikai. Lietišķajā mākslā ievērojama nozīme bija tautas mākslas tradīcijām, kas tika arī sakausētas ar modernākiem formas meklējumiem, mēģinot radīt nacionāli konstruktīvu stilu (''Baltars'' porcelāns). 1930. gados funkcionālisma pieeju arhitektūrā (Teodors Hermanovskis, Aleksandrs Klinklāvs, būvbirojs ''Karrs & Betge'') pamazām nomainīja orientēšanās uz neoeklektisma (Eižens Laube, Frīdrihs Skujiņš) un reizēm arī tautas celtniecības (Pauls Kundziņš) paraugiem kā nacionālā stila priekšstatiem atbilstošākām paradigmām <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # '''Vipers, B.''' ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga : Izdevniecība Leta, 1927 # '''Kjellīns, H.''' Latviešu māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1932 # ''Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1935–1939''. Rīga : Latvijas Rakstu un mākslas kamera, 1939 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986 # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-III''. Stokholma : Daugava, 1988–1993 # '''Krastiņš, J.''' ''Latvijas Republikas būvmāksla''. Rīga : Zinātne, 1992 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa.]] 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|Grosvalds J. Trīs krusti.]] 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Kazaks_Begli.jpg|Kazaks J. Bēgļi.]] 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”.]] 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM # [[:image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|Skulme M. Mana ģimene.]] 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša # [[:image:Melderis-Rozitis.jpg|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets.]] 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. # [[:image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”.]] Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM # [[:image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā.]] 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3.]] 1927. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Suta-Kazas.jpg|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants).]] 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. # [[:image:Miesnieks-Dieniska_maize.jpg|Miesnieks K. Dienišķā maize.]] 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] # [[:image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11.]] 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Hermanovskis-Savrupmaja-O.Vaciesa_13-13a.jpg|Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a.]] 1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Zale-Brivibas_piemineklis.jpg|Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā.]] 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Ubans-Irbenes_iela.jpg|Ubāns K. Irbenes iela.]] 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zemdega-Raina_kapa_piemineklis.jpg|Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis.]] 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša # [[:image:Tone-Anna.jpg|Tone V. Anna.]] 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. # [[:image:Annuss-Sievietes_pie_juras.jpg|Annuss A. Sievietes pie jūras.]] 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki.]] 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Eliass-Pie_akas.jpg|Eliass K. Pie akas.]] Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. # [[:image:Minox.jpg|Caps V. Fotoaparāts ''Minox'']]. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto # [[:image:Skujins-Tiesu_pils.jpg|Skujiņš F. Tiesu pils]]. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Suta-Kazas.jpg|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. image:Miesnieks-Dieniska_maize.jpg|Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. image:Hermanovskis-Savrupmaja-O.Vaciesa_13-13a.jpg|Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. image:Zale-Brivibas_piemineklis.jpg|Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. image:Ubans-Irbenes_iela.jpg|Ubāns K. Irbenes iela. 1932. image:Zemdega-Raina_kapa_piemineklis.jpg|Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. image:Tone-Anna.jpg|Tone V. Anna. 1935. image:Annuss-Sievietes_pie_juras.jpg|Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki. 1935. image:Eliass-Pie_akas.jpg|Eliass K. Pie akas. Ap 1936. image:Minox.jpg|Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. image:Skujins-Tiesu_pils.jpg|Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. </gallery> 6 2605 3585 2009-10-28T16:47:19Z Admins 4 Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] wikitext text/x-wiki Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] 6 2606 3586 2009-10-28T16:48:13Z Admins 4 ''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki ''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš 6 2607 3587 2009-10-28T16:53:45Z Admins 4 Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. Foto: E. Kļaviņš 6 2608 3588 2009-10-28T16:54:32Z Admins 4 Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš 6 2609 3589 2009-10-28T16:58:08Z Admins 4 Ubāns K. Irbenes iela. 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Ubāns K. Irbenes iela. 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2610 3590 2009-10-28T16:59:23Z Admins 4 Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša wikitext text/x-wiki Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša 6 2611 3591 2009-10-28T17:02:16Z Admins 4 Tone V. Anna. 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. wikitext text/x-wiki Tone V. Anna. 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. 6 2612 3592 2009-10-28T17:04:09Z Admins 4 Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 wikitext text/x-wiki Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 6 2613 3593 2009-10-28T17:12:25Z Admins 4 Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 wikitext text/x-wiki Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 6 2614 3594 2009-10-28T17:14:00Z Admins 4 Eliass K. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. wikitext text/x-wiki Eliass K. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. 6 2615 3595 2009-10-28T17:14:47Z Admins 4 Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto wikitext text/x-wiki Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto 6 2616 3596 2009-10-28T17:15:32Z Admins 4 Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš wikitext text/x-wiki Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš 6 2617 3598 2009-10-29T17:27:09Z Admins 4 Kazaks J. Trīs sievietes. 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: Lamberga D. Jēkabs Kazaks. Rīga : Neputns, 2007 wikitext text/x-wiki Kazaks J. Trīs sievietes. 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: Lamberga D. Jēkabs Kazaks. Rīga : Neputns, 2007 6 2618 3599 2009-10-29T17:28:13Z Admins 4 Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2619 3600 2009-10-29T18:03:03Z Admins 4 Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs / sast. M. Kaupere, wikitext text/x-wiki Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs / sast. M. Kaupere, A. Osmanis. Jelgava : Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002 6 2620 3601 2009-10-29T18:03:56Z Admins 4 Tone V. Portreta mets. 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Tone V. Portreta mets. 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2621 3602 2009-10-29T18:10:59Z Admins 4 Skulme U. Koncerts. 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Skulme U. Koncerts. 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2622 3603 2009-10-29T18:15:10Z Admins 4 Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: Kubisms Latvijas mākslā / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 wikitext text/x-wiki Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: Kubisms Latvijas mākslā / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 6 2623 3604 2009-10-29T18:16:52Z Admins 4 Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924. Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924. Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 0 2524 3605 3476 2009-10-29T18:17:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|thumb|Kazaks J. Trīs sievietes. 1916.]] [[image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|thumb|Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917.]] [[image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|thumb|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918.]] [[image:Tone-Portreta_mets.jpg|thumb|Tone V. Portreta mets. 1920.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:U.Skulme-Koncerts.jpg|thumb|Skulme U. Koncerts. 1923.]] [[image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|thumb|Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923.]] [[image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|thumb|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924.]] Starpkaru posma glezniecību, kuras specifikas aizsākumi meklējami vēl 20. gs. otrās dekādes vidū, var uzskatīt par perioda dominējošo mākslas veidu. 1920. gados noteicošo lomu ieņēma stājglezniecība, kurā centrālā vieta bija eļļas tehnikai, savukārt 1930. gadu nogalē, pieaugot valsts finansiālajam atbalstam, izvērsās arī monumentāli dekoratīvā glezniecība. Glezniecībā ļoti skaidri izpaudās perioda mākslai raksturīgā attīstība – no mēreni izprastām un sintezētām klasiskā modernisma tendencēm līdz dažādā mērā modernizētam jaunreālismam, kas sadzīvoja ar akadēmiski tradicionālāku, klasiskās mākslas mantojumā balstītu pieeju. =Vispārējā specifika un tematika= Perioda sākumā, kad glezniecībā ienāca virkne bijušo Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu, kas klasiski akadēmiskas izglītības vietā savu rokrakstu bija veidojuši, balstoties uz Rietumeiropas vecmeistaru un jaunākās franču mākslas paraugiem, būtiski samazinājās gadsimtu mijai raksturīgais gleznojuma tuvinājums optiskajai realitātei. Plenēra gaismēna, gaisa perspektīva, apjoma modelējums tika nomainīti ar objektu ģeometrizācijas un deformācijas centieniem, plaknes un līniju ritmu akcentējumu, dažbrīd nosacītu un neitralizētu kolorītu, dažbrīd arī spilgtākiem krāsu kontrastiem. Ar 1920. gadu otro pusi atkal vērojama pakāpeniska tuvināšanās tiešākam vizuālās realitātes tvērumam, vispirms plastiski ”cietākā”, pēc tam gleznieciski ekspresīvākā versijā. Sižetu un tēmu aspektā perioda jaunums ir laikmeta aktualitātes (Pirmā pasaules kara, strēlnieku cīņu un bēgļu likteņa dramatisms), 1920. gados pirmoreiz plašāk izvēršas arī urbānie motīvi (pilsētas ainavas, krodziņu ainas, kāršu spēlmaņi u.tml.), līdz ar to koriģējot iepriekšējā perioda neoromantismā dominējošo interesi par ”brīvo” dabu. Posma sākumā būtiski pieaug klusās dabas īpatsvars, kas ļauj izvērst eksperimentus ar glezniecisko formu. Mākslinieki turpina gleznot arī ainavas un portretus. 1930. gados pamazām pieaug figurālo kompozīciju loma, īpaši lauku darbu, zvejnieku dzīves u.c. par latviskām atzītu tēmu atainojumā. Autoritārisma gaisotnē pēc 1934. gada palielinās pieprasījums pēc reprezentatīviem portretiem un monumentālās glezniecības, kā arī nacionālās mitoloģijas sižetiem. =Formveides vispārējās iezīmes= 20. gs. otrās dekādes nogalē – 1920. gadu sākumā novatoriskākais parādību kopums atklāj atsevišķus ekspresionisma, fovisma, vēlīnā kubisma, pūrisma u.c. strāvojumu elementus. Agrīnā, ekspresionistiski ietonētā fāze izceļas ar dramatiski saspringtiem lineāriem ritmiem un izteiktāku deformāciju, kas pamazām izvēršas dažādā mērā ģeometrizētu formu kārtojumos, tomēr pilnībā nesaraujot saiknes ar priekšmetisko pasauli. Impresionistiskais krāsu dalījums, noskaņu un nianšu kultivēšana, faktūras estetizācija tiek uzskatīti par „vecās” krievu un vācu mākslas pazīmēm; vietā nāk objektu tuvinājums ģeometriskām formām, nereti ar akcentētām šķautnēm, tonālie un reizēm arī krāsu kontrasti (epizodiskajos fovisma uzplaiksnījumos). Modernisma iespaidu fāzē gleznojums ir samērā plāns, triepiens tiek reducēts, lai arī netiek slēpts un izlīdzināts kā akadēmiskās mākslas paraugos. Vairāk gludi izlīdzināta gleznojuma paraugu redzams jaunās lietišķības plastiski pacietajā stilistikā, kur lielāka loma ir līnijai un siluetam. Līdz ar 1930. gadiem tipisko jaunreālisma uzplaukumu strauji pieaug krāsas slāņa biezums eļļas glezniecībā, irdenas faktūras loma noskaņas radīšanā, paletes naža lietojums un uzskatāmi triepiena struktūras demonstrējumi. Formas meklējumu īpatsvars Latvijā mītošo krievu un vācu gleznotāju sniegumā ir krietni mazāks, jo viņi pamatā piekopa 20. gs. sākumam raksturīgo akadēmiskā reālisma, impresionisma un simbolisma tradīciju sintēzi. =Attīstības posmi= Perioda sākumu nosaka glezniecības reformatoru avangards – Rīgas mākslinieku grupa pārstāvji (J. Grosvalds, J. Kazaks, V. Tone, R. Suta, K. Ubāns, N. Strunke, O. Skulme, u.c.), daļa no viņiem piedalījušies pulciņa ”Zaļā puķe” (1914–1915) centienos, izglītojušies Krievijas mākslas skolās un iepazinuši arī turienes mākslas krātuvēs atrodamos modernās mākslas paraugus (Pola Sezana, Andrē Derēna, Pablo Pikaso, Anrī Matisa darbus) (''Paul Cézanne, André Derain, Pablo Picasso, Henri Matisse''). Apmēram līdz 1920. gadam kubisma iedvesmoto formu vienkāršojumu un ģeometrizāciju pavada izteiktāks ekspresionistisks dramatisms, kas 1920. gadu sākumā transformējas pūrisma un neoklasicisma ietonētā virzienā, sasaucoties ar plašāku vispāreiropeisko kontekstu, ko mākslinieki arī iepazīst klātienē savos pirmajos Rietumeiropas ceļojumos. Kompozīcijas kļūst harmoniskākas un stabilākas, vairāk akcentējot gleznieciskās formas elementu saspēles. Gleznotāji atklāj arī individuāli specifiskus interešu lokus – tā Uga Skulme kļūst par izteiktāko Pablo Pikaso neoklasicisma adeptu, Ģederts Eliass pievēršas fovisma spilgto krāslaukumu saattiecinājumiem, Romans Suta transformē franču pūrisma vēsmas, bet Niklāvs Strunke pietuvojas itāliešu mākslā tipiskajam metafiziskās glezniecības virzienam. 1920. gadu vidū izceļama arī jaunās lietišķības parādībām tuva epizode (U. Skulme, A. Beļcova, K. Miesnieks), kad objektu tēlojumā ieviešas akcentēts lineārisms, apjoma modelējums un detaļu klāsts. Turpmākajos gados vērojama arvien pieaugoša atteikšanās no ģeometrizācijas tendencēm, plastiski mīkstāks un irdenāks gleznojums, kādreizējiem modernisma adeptiem atrodot savu individuālo stilu (V. Tones meditatīvie portreti, K. Ubāna liriskā ainavu glezniecība, L. Svempa krāšņās, pastozās klusās dabas, Ģ. Eliasa dramatiski piesātinātās lauku darbu kompozīcijas u.c.). 1930. gados uzplaukušo interesi par gleznieciskajām kvalitātēm sekmēja arī 1927. gadā Rīgā notikusī beļģu mākslas izstāde, kas rosināja pētīt krāsas un faktūras efektus un īpaši ietekmēja jaunos māksliniekus, kas uzsāka savu jaunradi šai periodā (Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Nikolajs Breikšs u.c.). Modernāku tendenču turpinātājiem šinī posmā jāpieskaita beļģu skolas konsekventākais adepts Jānis Tīdemanis, kā arī fovisma principu sekotāji Kārlis Neilis un Leonīds Āriņš. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 302. – 369. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-II.'' Stokholma : Daugava, 1988–1990 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|Kazaks J. Trīs sievietes.]] 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: '''Lamberga D.''' ''Jēkabs Kazaks''. Rīga : Neputns, 2007 # [[:image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|Grosvalds J. Bēgļi.]] (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti.]] Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: ''Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs'' / sast. M. Kaupere, A. Osmanis. Jelgava : Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002 # [[:image:Tone-Portreta_mets.jpg|Tone V. Portreta mets.]] 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:U.Skulme-Koncerts.jpg|Skulme U. Koncerts.]] 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|Liberts L. Mākslinieka N. portrets.]] 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: ''Kubisms Latvijas mākslā'' / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 # [[:image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924.]] Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Strunke N. Kapri. 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 # [[:image:Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: ''Studija''. 1998. Nr. 2. 43. lpp. # [[:image:Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalniņš E. Plostnieki. 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Liepiņš J. Vendzele. 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. # [[:image:Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 # [[:image:Strazdiņš J. Diendusa. 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att.'''Teksts boldā''' 3615 3605 2009-10-29T18:39:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|thumb|Kazaks J. Trīs sievietes. 1916.]] [[image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|thumb|Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917.]] [[image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|thumb|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918.]] [[image:Tone-Portreta_mets.jpg|thumb|Tone V. Portreta mets. 1920.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:U.Skulme-Koncerts.jpg|thumb|Skulme U. Koncerts. 1923.]] [[image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|thumb|Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923.]] Starpkaru posma glezniecību, kuras specifikas aizsākumi meklējami vēl 20. gs. otrās dekādes vidū, var uzskatīt par perioda dominējošo mākslas veidu. 1920. gados noteicošo lomu ieņēma stājglezniecība, kurā centrālā vieta bija eļļas tehnikai, savukārt 1930. gadu nogalē, pieaugot valsts finansiālajam atbalstam, izvērsās arī monumentāli dekoratīvā glezniecība. Glezniecībā ļoti skaidri izpaudās perioda mākslai raksturīgā attīstība – no mēreni izprastām un sintezētām klasiskā modernisma tendencēm līdz dažādā mērā modernizētam jaunreālismam, kas sadzīvoja ar akadēmiski tradicionālāku, klasiskās mākslas mantojumā balstītu pieeju. =Vispārējā specifika un tematika= Perioda sākumā, kad glezniecībā ienāca virkne bijušo Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu, kas klasiski akadēmiskas izglītības vietā savu rokrakstu bija veidojuši, balstoties uz Rietumeiropas vecmeistaru un jaunākās franču mākslas paraugiem, būtiski samazinājās gadsimtu mijai raksturīgais gleznojuma tuvinājums optiskajai realitātei. Plenēra gaismēna, gaisa perspektīva, apjoma modelējums tika nomainīti ar objektu ģeometrizācijas un deformācijas centieniem, plaknes un līniju ritmu akcentējumu, dažbrīd nosacītu un neitralizētu kolorītu, dažbrīd arī spilgtākiem krāsu kontrastiem. Ar 1920. gadu otro pusi atkal vērojama pakāpeniska tuvināšanās tiešākam vizuālās realitātes tvērumam, vispirms plastiski ”cietākā”, pēc tam gleznieciski ekspresīvākā versijā. Sižetu un tēmu aspektā perioda jaunums ir laikmeta aktualitātes (Pirmā pasaules kara, strēlnieku cīņu un bēgļu likteņa dramatisms), 1920. gados pirmoreiz plašāk izvēršas arī urbānie motīvi (pilsētas ainavas, krodziņu ainas, kāršu spēlmaņi u.tml.), līdz ar to koriģējot iepriekšējā perioda neoromantismā dominējošo interesi par ”brīvo” dabu. Posma sākumā būtiski pieaug klusās dabas īpatsvars, kas ļauj izvērst eksperimentus ar glezniecisko formu. Mākslinieki turpina gleznot arī ainavas un portretus. 1930. gados pamazām pieaug figurālo kompozīciju loma, īpaši lauku darbu, zvejnieku dzīves u.c. par latviskām atzītu tēmu atainojumā. Autoritārisma gaisotnē pēc 1934. gada palielinās pieprasījums pēc reprezentatīviem portretiem un monumentālās glezniecības, kā arī nacionālās mitoloģijas sižetiem. =Formveides vispārējās iezīmes= 20. gs. otrās dekādes nogalē – 1920. gadu sākumā novatoriskākais parādību kopums atklāj atsevišķus ekspresionisma, fovisma, vēlīnā kubisma, pūrisma u.c. strāvojumu elementus. Agrīnā, ekspresionistiski ietonētā fāze izceļas ar dramatiski saspringtiem lineāriem ritmiem un izteiktāku deformāciju, kas pamazām izvēršas dažādā mērā ģeometrizētu formu kārtojumos, tomēr pilnībā nesaraujot saiknes ar priekšmetisko pasauli. Impresionistiskais krāsu dalījums, noskaņu un nianšu kultivēšana, faktūras estetizācija tiek uzskatīti par „vecās” krievu un vācu mākslas pazīmēm; vietā nāk objektu tuvinājums ģeometriskām formām, nereti ar akcentētām šķautnēm, tonālie un reizēm arī krāsu kontrasti (epizodiskajos fovisma uzplaiksnījumos). Modernisma iespaidu fāzē gleznojums ir samērā plāns, triepiens tiek reducēts, lai arī netiek slēpts un izlīdzināts kā akadēmiskās mākslas paraugos. Vairāk gludi izlīdzināta gleznojuma paraugu redzams jaunās lietišķības plastiski pacietajā stilistikā, kur lielāka loma ir līnijai un siluetam. Līdz ar 1930. gadiem tipisko jaunreālisma uzplaukumu strauji pieaug krāsas slāņa biezums eļļas glezniecībā, irdenas faktūras loma noskaņas radīšanā, paletes naža lietojums un uzskatāmi triepiena struktūras demonstrējumi. Formas meklējumu īpatsvars Latvijā mītošo krievu un vācu gleznotāju sniegumā ir krietni mazāks, jo viņi pamatā piekopa 20. gs. sākumam raksturīgo akadēmiskā reālisma, impresionisma un simbolisma tradīciju sintēzi. =Attīstības posmi= Perioda sākumu nosaka glezniecības reformatoru avangards – Rīgas mākslinieku grupa pārstāvji (J. Grosvalds, J. Kazaks, V. Tone, R. Suta, K. Ubāns, N. Strunke, O. Skulme, u.c.), daļa no viņiem piedalījušies pulciņa ”Zaļā puķe” (1914–1915) centienos, izglītojušies Krievijas mākslas skolās un iepazinuši arī turienes mākslas krātuvēs atrodamos modernās mākslas paraugus (Pola Sezana, Andrē Derēna, Pablo Pikaso, Anrī Matisa darbus) (''Paul Cézanne, André Derain, Pablo Picasso, Henri Matisse''). Apmēram līdz 1920. gadam kubisma iedvesmoto formu vienkāršojumu un ģeometrizāciju pavada izteiktāks ekspresionistisks dramatisms, kas 1920. gadu sākumā transformējas pūrisma un neoklasicisma ietonētā virzienā, sasaucoties ar plašāku vispāreiropeisko kontekstu, ko mākslinieki arī iepazīst klātienē savos pirmajos Rietumeiropas ceļojumos. Kompozīcijas kļūst harmoniskākas un stabilākas, vairāk akcentējot gleznieciskās formas elementu saspēles. Gleznotāji atklāj arī individuāli specifiskus interešu lokus – tā Uga Skulme kļūst par izteiktāko Pablo Pikaso neoklasicisma adeptu, Ģederts Eliass pievēršas fovisma spilgto krāslaukumu saattiecinājumiem, Romans Suta transformē franču pūrisma vēsmas, bet Niklāvs Strunke pietuvojas itāliešu mākslā tipiskajam metafiziskās glezniecības virzienam. 1920. gadu vidū izceļama arī jaunās lietišķības parādībām tuva epizode (U. Skulme, A. Beļcova, K. Miesnieks), kad objektu tēlojumā ieviešas akcentēts lineārisms, apjoma modelējums un detaļu klāsts. Turpmākajos gados vērojama arvien pieaugoša atteikšanās no ģeometrizācijas tendencēm, plastiski mīkstāks un irdenāks gleznojums, kādreizējiem modernisma adeptiem atrodot savu individuālo stilu (V. Tones meditatīvie portreti, K. Ubāna liriskā ainavu glezniecība, L. Svempa krāšņās, pastozās klusās dabas, Ģ. Eliasa dramatiski piesātinātās lauku darbu kompozīcijas u.c.). 1930. gados uzplaukušo interesi par gleznieciskajām kvalitātēm sekmēja arī 1927. gadā Rīgā notikusī beļģu mākslas izstāde, kas rosināja pētīt krāsas un faktūras efektus un īpaši ietekmēja jaunos māksliniekus, kas uzsāka savu jaunradi šai periodā (Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Nikolajs Breikšs u.c.). Modernāku tendenču turpinātājiem šinī posmā jāpieskaita beļģu skolas konsekventākais adepts Jānis Tīdemanis, kā arī fovisma principu sekotāji Kārlis Neilis un Leonīds Āriņš. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 302. – 369. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-II.'' Stokholma : Daugava, 1988–1990 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|Kazaks J. Trīs sievietes.]] 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: '''Lamberga D.''' ''Jēkabs Kazaks''. Rīga : Neputns, 2007 # [[:image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|Grosvalds J. Bēgļi.]] (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti.]] Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: ''Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs'' / sast. M. Kaupere, A. Osmanis. Jelgava : Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002 # [[:image:Tone-Portreta_mets.jpg|Tone V. Portreta mets.]] 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:U.Skulme-Koncerts.jpg|Skulme U. Koncerts.]] 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|Liberts L. Mākslinieka N. portrets.]] 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: ''Kubisms Latvijas mākslā'' / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 # [[:image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924.]] Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Strunke_Kapri.jpg|Strunke N. Kapri.]] 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 # [[:image:Belcova-Balta_un_melna.jpg|Beļcova A. Baltā un melnā.]] 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Svemps-Klusa_daba_ar_avizi_un_hortenziju.jpg|Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju.]] 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tidemanis-Maskas.jpg|Tīdemanis J. Maskas.]] Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: ''Studija''. 1998. Nr. 2. 43. lpp. # [[:image:Annuss-Peldetajas.jpg|Annuss A. Peldētājas pie Daugavas.]] 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki.]] 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Liepins-Vendzele.jpg|Liepiņš J. Vendzele.]] 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. # [[:image:Ubans-Jaunmoku_iela.jpg|Ubāns K. Jaunmoku iela.]] 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Neilis-Ainava.jpg|Neilis K. Ainava.]] Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 # [[:image:Strazdins-Diendusa.jpg|Strazdiņš J. Diendusa.]] 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att. <gallery> image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924. image:Strunke_Kapri.jpg|Strunke N. Kapri. 1924. image:Belcova-Balta_un_melna.jpg|Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. image:Svemps-Klusa_daba_ar_avizi_un_hortenziju.jpg|Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. image:Tidemanis-Maskas.jpg|Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. image:Annuss-Peldetajas.jpg|Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki. 1935. image:Liepins-Vendzele.jpg|Liepiņš J. Vendzele. 1935. image:Ubans-Jaunmoku_iela.jpg|Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. image:Neilis-Ainava.jpg|Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. image:Strazdins-Diendusa.jpg|Strazdiņš J. Diendusa. 1939. </gallery> 3617 3615 2009-10-29T18:41:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|thumb|Kazaks J. Trīs sievietes. 1916.]] [[image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|thumb|Grosvalds J. Bēgļi. (Vecais bēglis). 1917.]] [[image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|thumb|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti. Ap 1917–1918.]] [[image:Tone-Portreta_mets.jpg|thumb|Tone V. Portreta mets. 1920.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:U.Skulme-Koncerts.jpg|thumb|Skulme U. Koncerts. 1923.]] [[image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|thumb|Liberts L. Mākslinieka N. portrets. 1923.]] [[image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|thumb|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924.]] Starpkaru posma glezniecību, kuras specifikas aizsākumi meklējami vēl 20. gs. otrās dekādes vidū, var uzskatīt par perioda dominējošo mākslas veidu. 1920. gados noteicošo lomu ieņēma stājglezniecība, kurā centrālā vieta bija eļļas tehnikai, savukārt 1930. gadu nogalē, pieaugot valsts finansiālajam atbalstam, izvērsās arī monumentāli dekoratīvā glezniecība. Glezniecībā ļoti skaidri izpaudās perioda mākslai raksturīgā attīstība – no mēreni izprastām un sintezētām klasiskā modernisma tendencēm līdz dažādā mērā modernizētam jaunreālismam, kas sadzīvoja ar akadēmiski tradicionālāku, klasiskās mākslas mantojumā balstītu pieeju. =Vispārējā specifika un tematika= Perioda sākumā, kad glezniecībā ienāca virkne bijušo Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu, kas klasiski akadēmiskas izglītības vietā savu rokrakstu bija veidojuši, balstoties uz Rietumeiropas vecmeistaru un jaunākās franču mākslas paraugiem, būtiski samazinājās gadsimtu mijai raksturīgais gleznojuma tuvinājums optiskajai realitātei. Plenēra gaismēna, gaisa perspektīva, apjoma modelējums tika nomainīti ar objektu ģeometrizācijas un deformācijas centieniem, plaknes un līniju ritmu akcentējumu, dažbrīd nosacītu un neitralizētu kolorītu, dažbrīd arī spilgtākiem krāsu kontrastiem. Ar 1920. gadu otro pusi atkal vērojama pakāpeniska tuvināšanās tiešākam vizuālās realitātes tvērumam, vispirms plastiski ”cietākā”, pēc tam gleznieciski ekspresīvākā versijā. Sižetu un tēmu aspektā perioda jaunums ir laikmeta aktualitātes (Pirmā pasaules kara, strēlnieku cīņu un bēgļu likteņa dramatisms), 1920. gados pirmoreiz plašāk izvēršas arī urbānie motīvi (pilsētas ainavas, krodziņu ainas, kāršu spēlmaņi u.tml.), līdz ar to koriģējot iepriekšējā perioda neoromantismā dominējošo interesi par ”brīvo” dabu. Posma sākumā būtiski pieaug klusās dabas īpatsvars, kas ļauj izvērst eksperimentus ar glezniecisko formu. Mākslinieki turpina gleznot arī ainavas un portretus. 1930. gados pamazām pieaug figurālo kompozīciju loma, īpaši lauku darbu, zvejnieku dzīves u.c. par latviskām atzītu tēmu atainojumā. Autoritārisma gaisotnē pēc 1934. gada palielinās pieprasījums pēc reprezentatīviem portretiem un monumentālās glezniecības, kā arī nacionālās mitoloģijas sižetiem. =Formveides vispārējās iezīmes= 20. gs. otrās dekādes nogalē – 1920. gadu sākumā novatoriskākais parādību kopums atklāj atsevišķus ekspresionisma, fovisma, vēlīnā kubisma, pūrisma u.c. strāvojumu elementus. Agrīnā, ekspresionistiski ietonētā fāze izceļas ar dramatiski saspringtiem lineāriem ritmiem un izteiktāku deformāciju, kas pamazām izvēršas dažādā mērā ģeometrizētu formu kārtojumos, tomēr pilnībā nesaraujot saiknes ar priekšmetisko pasauli. Impresionistiskais krāsu dalījums, noskaņu un nianšu kultivēšana, faktūras estetizācija tiek uzskatīti par „vecās” krievu un vācu mākslas pazīmēm; vietā nāk objektu tuvinājums ģeometriskām formām, nereti ar akcentētām šķautnēm, tonālie un reizēm arī krāsu kontrasti (epizodiskajos fovisma uzplaiksnījumos). Modernisma iespaidu fāzē gleznojums ir samērā plāns, triepiens tiek reducēts, lai arī netiek slēpts un izlīdzināts kā akadēmiskās mākslas paraugos. Vairāk gludi izlīdzināta gleznojuma paraugu redzams jaunās lietišķības plastiski pacietajā stilistikā, kur lielāka loma ir līnijai un siluetam. Līdz ar 1930. gadiem tipisko jaunreālisma uzplaukumu strauji pieaug krāsas slāņa biezums eļļas glezniecībā, irdenas faktūras loma noskaņas radīšanā, paletes naža lietojums un uzskatāmi triepiena struktūras demonstrējumi. Formas meklējumu īpatsvars Latvijā mītošo krievu un vācu gleznotāju sniegumā ir krietni mazāks, jo viņi pamatā piekopa 20. gs. sākumam raksturīgo akadēmiskā reālisma, impresionisma un simbolisma tradīciju sintēzi. =Attīstības posmi= Perioda sākumu nosaka glezniecības reformatoru avangards – Rīgas mākslinieku grupa pārstāvji (J. Grosvalds, J. Kazaks, V. Tone, R. Suta, K. Ubāns, N. Strunke, O. Skulme, u.c.), daļa no viņiem piedalījušies pulciņa ”Zaļā puķe” (1914–1915) centienos, izglītojušies Krievijas mākslas skolās un iepazinuši arī turienes mākslas krātuvēs atrodamos modernās mākslas paraugus (Pola Sezana, Andrē Derēna, Pablo Pikaso, Anrī Matisa darbus) (''Paul Cézanne, André Derain, Pablo Picasso, Henri Matisse''). Apmēram līdz 1920. gadam kubisma iedvesmoto formu vienkāršojumu un ģeometrizāciju pavada izteiktāks ekspresionistisks dramatisms, kas 1920. gadu sākumā transformējas pūrisma un neoklasicisma ietonētā virzienā, sasaucoties ar plašāku vispāreiropeisko kontekstu, ko mākslinieki arī iepazīst klātienē savos pirmajos Rietumeiropas ceļojumos. Kompozīcijas kļūst harmoniskākas un stabilākas, vairāk akcentējot gleznieciskās formas elementu saspēles. Gleznotāji atklāj arī individuāli specifiskus interešu lokus – tā Uga Skulme kļūst par izteiktāko Pablo Pikaso neoklasicisma adeptu, Ģederts Eliass pievēršas fovisma spilgto krāslaukumu saattiecinājumiem, Romans Suta transformē franču pūrisma vēsmas, bet Niklāvs Strunke pietuvojas itāliešu mākslā tipiskajam metafiziskās glezniecības virzienam. 1920. gadu vidū izceļama arī jaunās lietišķības parādībām tuva epizode (U. Skulme, A. Beļcova, K. Miesnieks), kad objektu tēlojumā ieviešas akcentēts lineārisms, apjoma modelējums un detaļu klāsts. Turpmākajos gados vērojama arvien pieaugoša atteikšanās no ģeometrizācijas tendencēm, plastiski mīkstāks un irdenāks gleznojums, kādreizējiem modernisma adeptiem atrodot savu individuālo stilu (V. Tones meditatīvie portreti, K. Ubāna liriskā ainavu glezniecība, L. Svempa krāšņās, pastozās klusās dabas, Ģ. Eliasa dramatiski piesātinātās lauku darbu kompozīcijas u.c.). 1930. gados uzplaukušo interesi par gleznieciskajām kvalitātēm sekmēja arī 1927. gadā Rīgā notikusī beļģu mākslas izstāde, kas rosināja pētīt krāsas un faktūras efektus un īpaši ietekmēja jaunos māksliniekus, kas uzsāka savu jaunradi šai periodā (Eduards Kalniņš, Valdis Kalnroze, Nikolajs Breikšs u.c.). Modernāku tendenču turpinātājiem šinī posmā jāpieskaita beļģu skolas konsekventākais adepts Jānis Tīdemanis, kā arī fovisma principu sekotāji Kārlis Neilis un Leonīds Āriņš. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 302. – 369. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-II.'' Stokholma : Daugava, 1988–1990 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Kazaks-Tris_sievietes.jpg|Kazaks J. Trīs sievietes.]] 1916. Audekls, eļļa. 80 x 100 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. No: '''Lamberga D.''' ''Jēkabs Kazaks''. Rīga : Neputns, 2007 # [[:image:Grosvalds-Vecais_beglis.jpg|Grosvalds J. Bēgļi.]] (Vecais bēglis). 1917. Audekls, eļļa. 132,5 x 88,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Eliass-Klusa_daba_ar_hiacinti.jpg|Eliass Ģ. Klusā daba ar hiacinti.]] Ap 1917–1918. Audekls, eļļa. 55,50 x 71 cm. Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs. No: ''Ģederts Eliass: Gleznas Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja ekspozīcijā: Katalogs'' / sast. M. Kaupere, A. Osmanis. Jelgava : Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, 2002 # [[:image:Tone-Portreta_mets.jpg|Tone V. Portreta mets.]] 1920. Audekls, eļļa. 101 x 60 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:U.Skulme-Koncerts.jpg|Skulme U. Koncerts.]] 1923. Audekls, eļļa. 85 x 70 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Liberts-Makslinieka_N_portrets.jpg|Liberts L. Mākslinieka N. portrets.]] 1923. Audekls, eļļa. 78,5 x 65 cm. LNMM. No: ''Kubisms Latvijas mākslā'' / sast. D. Lamberga. Rīga : Neputns, 2002 # [[:image:Suta-Klusa_daba_ar_trisstura_linealu.jpg|Suta R. Klusā daba ar trīsstūra lineālu. 1924.]] Audekls, eļļa. 68 x 62,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Strunke_Kapri.jpg|Strunke N. Kapri.]] 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 # [[:image:Belcova-Balta_un_melna.jpg|Beļcova A. Baltā un melnā.]] 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Svemps-Klusa_daba_ar_avizi_un_hortenziju.jpg|Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju.]] 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Tidemanis-Maskas.jpg|Tīdemanis J. Maskas.]] Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: ''Studija''. 1998. Nr. 2. 43. lpp. # [[:image:Annuss-Peldetajas.jpg|Annuss A. Peldētājas pie Daugavas.]] 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki.]] 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Liepins-Vendzele.jpg|Liepiņš J. Vendzele.]] 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. # [[:image:Ubans-Jaunmoku_iela.jpg|Ubāns K. Jaunmoku iela.]] 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Neilis-Ainava.jpg|Neilis K. Ainava.]] Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 # [[:image:Strazdins-Diendusa.jpg|Strazdiņš J. Diendusa.]] 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att. <gallery> image:Strunke_Kapri.jpg|Strunke N. Kapri. 1924. image:Belcova-Balta_un_melna.jpg|Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. image:Svemps-Klusa_daba_ar_avizi_un_hortenziju.jpg|Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. image:Tidemanis-Maskas.jpg|Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. image:Annuss-Peldetajas.jpg|Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki. 1935. image:Liepins-Vendzele.jpg|Liepiņš J. Vendzele. 1935. image:Ubans-Jaunmoku_iela.jpg|Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. image:Neilis-Ainava.jpg|Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. image:Strazdins-Diendusa.jpg|Strazdiņš J. Diendusa. 1939. </gallery> 6 2624 3606 2009-10-29T18:22:52Z Admins 4 Strunke N. Kapri. 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 wikitext text/x-wiki Strunke N. Kapri. 1924. Audekls, eļļa. 34 x 32 cm. Privātkolekcija No: Kubisms Latvijas mākslā / Sast. D. Lamberga. Rīga: Neputns, 2002 6 2625 3607 2009-10-29T18:23:43Z Admins 4 Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Beļcova A. Baltā un melnā. 1925. Audekls, eļļa. 100 x 120 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2626 3608 2009-10-29T18:28:26Z Admins 4 Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Svemps L. Klusā daba ar avīzi un hortenziju. 1924. Audekls, eļļa. 93,5 x 76 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2627 3609 2009-10-29T18:29:25Z Admins 4 Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš wikitext text/x-wiki Ubāns K. Jaunmoku iela. 1938. Audekls, eļļa. 90 x 71 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš 6 2628 3610 2009-10-29T18:32:04Z Admins 4 Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: Studija. 1998. Nr. 2. 43. lpp. wikitext text/x-wiki Tīdemanis J. Maskas. Ap 1934. Audekls, eļļa, 59 x 48 cm. LNMM. No: Studija. 1998. Nr. 2. 43. lpp. 6 2629 3611 2009-10-29T18:33:06Z Admins 4 Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 wikitext text/x-wiki Annuss A. Peldētājas pie Daugavas. 1934. Audekls, eļļa. 160 x 125,5 cm. LNMM. No: '''Lāce R'''. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 6 2630 3612 2009-10-29T18:37:38Z Admins 4 Liepiņš J. Vendzele. 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. wikitext text/x-wiki Liepiņš J. Vendzele. 1935. Audekls, eļļa. 87,5 x 79,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 58. lpp. 6 2631 3613 2009-10-29T18:38:24Z Admins 4 Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 wikitext text/x-wiki Neilis K. Ainava. Ap 1937 – 1938. Audekls, eļļa. 142 x 175 cm. LNMM. No: '''Neilis K'''. ''Tie trakie gleznotāju gadi''. Rīga : Neputns, 2006 6 2632 3614 2009-10-29T18:39:06Z Admins 4 Strazdiņš J. Diendusa. 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att.'''Teksts boldā''' wikitext text/x-wiki Strazdiņš J. Diendusa. 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att.'''Teksts boldā''' 3616 3614 2009-10-29T18:40:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Strazdiņš J. Diendusa. 1939. Audekls, eļļa. 182 x 141 cm. LNMM. No: ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 64. att. 0 2633 3618 2009-10-29T18:52:25Z Admins 4 Jauna lapa: =Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils= Lai gan tas nav precīzi zināms, pa kādiem ceļiem mūrējuma tehnika ieceļojusi Austrumbaltijā, Ikšķiles baznīca Baltijas arhitektūras v… wikitext text/x-wiki =Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils= Lai gan tas nav precīzi zināms, pa kādiem ceļiem mūrējuma tehnika ieceļojusi Austrumbaltijā, Ikšķiles baznīca Baltijas arhitektūras vēsturē iegājusi kā pirmā mūra celtne šajā reģionā. Tās būvvēsture cieši saistīta ar kristietības izplatīšanos, vācu tirgotāju un viņiem līdzieceļojušo misionāru ierašanos Latvijas teritorijā. Kristietībai nostiprinoties, radās nepieciešamība pēc drošākām atbalsta vietām un viena no tādām tika atrasta pie Daugavas lībiešiem, veidojot pirmās apmetnes Ikšķilē un Salaspils Mārtiņsalā. Šobrīd saglabājušās vairs tikai Ikšķiles baznīcas drupas, kuru nozīme arhitektūras vēsturē ir drīzāk simboliska, taču apliecina dievnama atrašanās vietu un aprises mērogā, un fragmentārus senos apjomus. ==Ieskats vēsturē== Rakstītie avoti par būvvēstures senāko periodu nav saglabājušies. Svarīgāko informāciju joprojām sniedz Livonijas Indriķa hronika. Tā vēsta, ka 1184. gadā Zēgebergas (''Segeberg'') augustīniešu klostera priesteris Meinards (''Meynardus, Meynhart'')'' ''(ap 1125–1196) saņēmis atļauju baznīcas un pils celtniecībai Ikšķiles ciemā Daugavas labajā krastā no Polockas kņaza Vladimira (''Woldemarus de Ploceke''). Jau nākamajā vasarā no Gotlandes ataicinātie dzirkaļi (domāti ''celtnieki'') uzsākuši būvdarbus un 1186. gadā pirmā bīskapa baznīca bijusi gatava, bet pils izmantota par domkapitula mītni. Pāvests Klements III (''Clemens III'') (jaundibināto veidojumu apstiprināja 1188. gada 1. oktobrī. Bīskapijas centrs Ikšķilē pastāvēja līdz 1201. gadam, kad bīskaps Alberts Bukshēvdens (''Albrecht von Buxthoevden'') (ap 1165–1229) par rezidences vietu izvēlējās un dibināja Rīgu, bet Ikšķili par lēni piešķīra savam vasalim bruņiniekam Konrādam no Meiendorfas (''Conrad von Meyendorff''). Iespējams, ka baznīcas un pils pārbūvi 13. gs. pirmajā ceturksnī var saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas (''Guillielmum Mutinensis,Wilhelm von Modena'') (ap 1184–1251) uzturēšanos Ikšķilē. Pēc Meiendorfa dzimtas izmiršanas arhibīskaps Alberts II Zuerbērs (''Albert Suerbeer''<nowiki>) ([?]-1273) novadu izlēņoja Johanam no Bardevisas (</nowiki>''Johann von Bardewis'') ; dzimta, kas tika dēvēta par ''kungiem no Ikšķiles'', īpašumu pārvaldīja līdz 15. gs. Pēc tam to līdz pat sekularizācijai 1566. gadā atkal pārņēma arhibīskaps. Pamesto pili, domājams, izpostīja, tās vietā ierīkojot kaļķu cepli, bet Ikšķile kļuva par Polijas un pēc tam Zviedrijas kroņa īpašumu, līdz karalis Gustavs II Ādolfs (''Gustavus Adolphus'') (1594–1632) 1630. gadā novadu atdāvināja Rīgas pilsētai, kurai Ikšķile piederēja līdz 1940. gadam. 1688. un 1689. gadā Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšu (''Rupert Bindenschu'') (1645–1698), kopā ar palīgu, mūrniekmeistaru Hinrihu Henike (''Hinrich Henicke''), baznīcai piebūvēja sakristeju un uzlika jaunu jumtu ar dzegu un zelmiņiem. Lielāki remontdarbi notika vēl arī 1754. gadā, šis gadaskaitlis bija rakstīts uz velves šķīrējarkas baznīcas altārtelpas priekšā. Jaunu pie austrumu sienas piebūvētu sakristeju dievnams ieguva 1798. gadā. ==Baznīcas pārbūve 19. gs.== 1879. gadā pēc Rīgas arhitekta Johana Daniela Felsko (''Johann'' ''Daniel'' ''Felsko'') (1813–1902) projekta notika radikāla senā būvapjoma pārbūve. Ēku paplašināja, nojaucot baznīcas rietumu gala sienu un pagarinājumā senajai četru traveju draudzes telpai piebūvējot vēl divas, kā arī uzceļot zvanu torni ar augstu smaili. Tolaik valdošās historisma tendences būvapjomā apvienotas ar interesi par lokālās arhitektūras vēsturisko mantojumu, kas noteica austrumu un rietumu fasādes izveidi. Domājams, tādēļ zemtorņa ieeju veidoja divas gotiskās smailarkas, kuras nošķīra masīva kolonna. Šāds paņēmiens sasaucas ar divjomu interjera konstrukciju, jo īpaši - divdaļīgo ieeju baznīcas korī. Kā atsauce par vietas un sakrālā nama senatni kalpoja arī torņa rietumu fasādē eksponētā skulptūra,– bīskapa Meinarda tēls. Savukārt nojauktās baznīcas kora taisnās austrumu sienas vietā piebūvēja poligonālu apsīdu. Pārbūvētās baznīcas pastāvēšanas laiks izrādījās īss un Pirmā pasaules karā gados to sagrāva un vairs neatjaunoja. 1926. gadā Pieminekļu valde Ikšķiles baznīcas drupas iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet arhitekts Pauls Kampe izstrādāja baznīcas atjaunošanas projektu, kas palika nerealizēts. 20. gs. 70. gados, ceļot Daugavas spēkstaciju, teritoriju appludināja, baznīcas drupas un pils vietu atstājot uz mākslīgi uzbērtas salas upes uzpludinājumā. 1998. gadā Ikšķiles pilsētas dome to nodeva Romas katoļu draudzei, kurai senvietai piešķīra S. Meinarda salas nosaukumu. ==Ieskats pētniecības vēsturē== Kā senākā kristīgā baznīca''' '''Ikšķiles baznīca vienmēr piesaistījusi pētnieku uzmanību. Tai pievērsies jau pirmais Baltijas mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') (1849–1919) 1887. gadā izdotajā mākslas vēsturē. Ikšķiles baznīca raksturota kā vienkārša nerotāta romāņu stila celtne, kuras būvelementi iekļauti vēlāka laika (domāta Felsko) pārbūvē. Sistemātiska vietas izpēte sākās 1927. gadā Latvijas Universitātes viesprofesora zviedra Tora Helges Čellīna (''Tor Helge'' ''Kjellin'') 1885–1984) vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos atklāja pašas pirmās baznīcas draudzes telpas mūra pamatus. Tie sastāvēja no lieliem laukakmeņiem un sīkākiem kaļķakmeņiem, kuru izcelsme tika saistīta ar Meinarda celtu koka baznīcu. Tikai 1962. gada arheoloģiskajos izrakumos atklājās pirmās baznīcas pusloka apsīdas fragmenti, kuri mainīja līdzšinējos uzskatus par baznīcas būvvēsturi. Izpētes gaitā atsedza visu būvkompleksu - 80 x 16-18 m lielu laukumu, kas sastāvēja no baznīcas un pils un ko iekļāva neregulāras formas aizsargmūris. Viduslaiku apbūves vēsturi analizējis un dažādo celtniecības posmu rekonstrukcijai pievērsies arhitekts Gunārs Jansons (1928), kura monogrāfija par Ikšķiles viduslaiku baznīcu un pili izdota 2004. gadā. ==12. gs. otrās puses celtniecības periods== Ikšķiles baznīca un pils jau sākotnēji veidoja vienotu būvkompleksu, sienas ceļot čaulmūra tehnikā. Kā būvmateriāls izmantoti kaļķakmens kvadri, kā arī dolomīts, kas iegūts turpat Daugavas krastā. Baznīca bija 27 m gara, 10 m plata celtne. Tā sastāvēja no vienāda platuma draudzes telpas un kora, kuru noslēdza romāniska pusloka apsīda. Sienu biezums - 1,45 m - liecina, ka senajam dievnamam bija jāpilda arī nocietinājuma funkcija. Uzaicinājums strādāt Gotlandes būvmeistariem norāda virzienu, kurā meklējami inspirācijas avoti baznīcas celtniecībai Ikšķilē. Līdzīga plānojuma 12. gs. baznīcas Gotlandē ar vienāda platuma draudzes telpu un kori, kuru noslēdz pusloka apsīda, nav saglabājušās, bet ir zināms, ka šāds plānojums ir bijis, piemēram, Vecās Upsalas (''Gamla Uppsala'') baznīcai Zviedrijas kontinentālajā daļā vai Ala (''Ala'') baznīcai Gotlandē. Tās raksturotas kā agrīns tipoloģiskais variants, kura pēctecība vairs nav izsekojama. Tādēļ senā Ikšķiles būvapjoma vizualizēšana iespējama vairs tikai ar arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukciju palīdzību. Autors piedāvā vairākas izpildījuma iespējas. Īpašu uzmanību piesaista variants, kurā pirmās baznīcas koris ar apsīdu mūrēts, bet draudzes telpa iezīmēta pildrežģa konstrukcijā - šādu risinājumu pamato ziemeļu sienas pamatos atsegtās ugunsgrēka paliekas un ogles. Ar agrīno periodu saistāma arī abu dienvidu portālu izcelsme, vēlāk tiem piešķirta gotiska forma. Domājams, ka vienlaicīgi ar baznīcu celta arī senā pils vai dzīvojamais tornis, kuru iespējams identificēt ar Indriķa hronikā minēto bīskapa Meinarda namu, kas atradās turpat līdzās 10 m attālumā. Ēkas sienas nav saglabājušās, arheoloģiskajos izrakumos atklāti tikai velvēti pagrabi, vienā no telpām vai kādreizējā pagalmā iezīmējas latīņu krusts laukakmeņu bruģējumā. Telpas nozīme paliek neskaidra. No pirmās baznīcas saglabājies senākais kristāmtrauks Latvijā, kas tagad atrodas Rīgas Domā. ==Baznīcas pārbūve 13. gs. pirmajā trešdaļā== Baznīcas pārbūves iemesli nav droši zināmi. Tikai hipotētiski tos iespējams saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas gaidāmo ierašanos. Tas, ka Ikšķile bija zaudējusi bīskapijas centra statusu un kļuvusi par vienkāršu draudzes baznīcu, atspoguļojas jaunā dievnama plānā un apjomā, pārbūve ir bijusi kardināla, un, lai gan celtnes ārējie izmēri - 23 x 11-13 m - daudz neatšķiras no iepriekšējās baznīcas, plānojums ir pilnīgi cits. Vecā baznīca pārbūvēta par īsu un platu divjomu baznīcu ar taisnu kora austrumu sienas noslēgumu. Iepriekšējās baznīcas dienvidu sienu iekļāva jaunceltnē un ēkas paplašināšana notika ziemeļu virzienā. Draudzes telpas vidū atradās masīvs stabs, kas to sadalīja četrās travejās. Pie ieejas korī atradās kolonna ar koloneti, kas no vienas puses kalpoja par pamatu mūra velvju šķīrējarkai un abiem triumfa lokiem ar to atspaidu arkām, bet no otras sadalīja triumfa loku divās ailās, tādēļ skats no draudzes telpas uz altāra kori bija fragmentārs. Par kolonnas agrīnu izcelsmi liecina tās bāzes atrašanās dziļāk par draudzes telpas centrālo stabu, kas pieļauj varbūtību, ka altāra koris celts vispirms. Kolonnai bija ne vien arhitektoniski funkcionāla, bet arī dekoratīva nozīme, un vienu no konsolēm rotāja rozete, kas 19. gs. pārbūves laikā tikusi nokalta, lai jaunais apmetums izskatītos viengabalains un līdzens. 13. gs mainīts arī dienvidu sienas portāls, tam piešķirta smailarkas forma, kas veidota no ķieģeļiem ar profilētu iekšējo malu un šāds paņēmiens radīja atturīgajā būvapjomā dekoratīvu greznību. Piebūvējot baznīcai divas aizsargsienas, notika baznīcas un pils apvienošana kopīgā aizsargsistēmā. Zīmīgi, ka gan baznīcas plāns, gan būvapjoms, kā to rāda senākie zīmējumi, arī šoreiz atklāj Gotlandes arhitektūrai raksturīgas pazīmes, tikai mainījies būvtips. Tagad sekots 12. gs. nogalē un 13. gs. sākumā cisterciešu ordeņa ietekmē nostiprinātajai tradīcijai būvēt divjomu baznīcas ar kolonnu vai pīlāru draudzes telpas vidū, kas to sadala četrās velvētās travejās. Kubveida korim piešķirta taisna austrumu siena bez apsīdas, bet interjera dekors atturīgs. Kā vēl viena lokāla Gotlandes sakrālās arhitektūras īpatnība jāizceļ ieejas portāla novietojums dienvidu sienā, kā tas ir, piemēram, Gardes (''Garde'') vai Kēlunges (''Källunge'') baznīcā. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # '''Neumann, W'''. ''Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. Bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval : 1887, S. 6-8 # '''Löwis of Menar, K. v.''' ''Burgenlexikon für Alt-Livland''. Riga : 1922. S. 119-120 # '''Caune, A., Ose, I.''' ''Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. ''Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004., 209.-215. lpp. # '''Jansons, G.''' ''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 =Attēlu saraksts= # Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā. Foto: Elita Grosmane # Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris. '''''No'': '''''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. # Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās. Autors: Gunārs Jansons. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. # Vecā Upsalas baznīca. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija. Autors: S. Lindquist. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā. '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. # J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā. '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. # Ikšķiles baznīcas dienvidu siena. Foto: Elita Grosmane # Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs. '''''No''''': ''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII # Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses. Foto: Elita Grosmane # Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. # Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā. Foto: Elita Grosmane # Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides. Autors: Gunārs Jansons. ''''','': Jansons G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. # Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 0 2297 3619 3486 2009-10-29T18:53:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **Doma komplekss [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 0 2211 3620 3041 2009-10-29T18:54:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Galdauta_fragments.jpg|thumb|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. sākums]] [[Image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|thumb|Vidzemes novada tautas tērps]] [[Image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 1892]] [[Image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|thumb|Raksti tapetēm. 1905]] [[Image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|thumb|Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|thumb|Keramikas vāzes. 20. gs. sākums]] [[Image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|thumb|Keramikas vāze. 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|thumb|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni]] [[Image:Celm_Boehm_krasns.jpg|thumb|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums]] [[Image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|thumb|Kamīna dekora fragments. Ap 1901]] [[Image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|thumb|Porcelāna tase ar apakštasīti. 19.gs.b.–20.gs.s.]] [[Image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|thumb|Fajansa mazgājamā krūze. 20.gs.sākums]] [[Image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|thumb|Porcelāna krējuma kanniņa. 19. gs. b.–20. gs.s.]] [[Image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|thumb|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] [[Image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|thumb|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Ap 1903]] Latvijas 19. un 20. gadsimta mijas lietišķās mākslas vispārējs raksturojums ir sarežģīts uzdevums, un komplicētās vēsturiskās situācijas, nevienmērīgi pētītā un fragmentāri saglabātā materiāla dēļ iespējamie vispārinājumi var tikt koriģēti, pieaugot pētījumu apjomam. Īpaši maz pētīta ir jaunā nozare - transporta (dzelzceļa vagoni, tvaikoņi, automašīnas) dizains. =Cunftu amatniecības tradīcijas= Turpinājās tradicionālā amatniecības izstrādājumu darināšana amatnieku cunftu sistēmas ietvaros, kaut gan jau 19. gadsimtā ekonomiskās situācijas rezultātā cunftes Vidzemes guberņā bija zaudējušas privilēģijas. 1866. gada likums „Par amatniecības un rūpniecības brīvību” padarīja cunftes par brīvprātīgām organizācijām, tādējādi ārpus cunftēm esošie, tai skaitā nevācu tautības amatnieki, bija ieguvuši tiesības nodarboties ar vairākiem amatiem, kas tradicionāli skaitījās cunftu prioritāte, vienlaikus veidojot labvēlīgu augsni atsevišķu mājamatniecības nozaru attīstībai. Zaudējot praktisko ietekmi uz amatniecības attīstību 19. un 20. gadsimta mijā amatnieku piederība cunftu sistēmai un ģildēm bija kļuvusi par simbolu tradīciju noturīgumam un kvalitatīvam roku darbam, protestējot pret lētajiem rūpnieciski darinātajiem izstrādājumiem, tādējādi konvencionālā formā atspoguļojot periodam raksturīgas idejas. =Tautas daiļamatniecība= Latvijas teritorijā 19. un 20. gadsimta mijā turpinājās tautas mājamatniecības un daiļamatniecības izstrādājumu darināšana – podniecība, aušana, adīšana, izšūšana, pīšana, metāla un koka mākslinieciskā apstrāde, tai skaitā arī tirdzniecības vajadzībām. 1896. gadā Viskrievijas 10. arheoloģijas kongresa ietvaros Rīgā notika Latviešu etnogrāfiskā izstāde; 20. gadsimta sākumā Rīgas Latviešu biedrības Latviešu muzeja fondos bija uzkrāta plaša tautas daiļamatniecības izstrādājumu kolekcija, kas bija būtiska tradicionālās kultūras saglabāšanā, jo jau 19. gs. beigās visā Latvijas teritorijā raksturīga atsevišķu novadu etnogrāfiskās specifikas vājināšanās, ko sekmēja rūpnieciski darināto priekšmetu popularitātes pieaugums. Tomēr sadzīves apstākļos, interjerā un apģērbu dizainā joprojām saglabājās spēcīgas atšķirības starp dažādiem sociāliem slāņiem piederīgiem iedzīvotājiem. =Profesionālo mākslinieku aktivitātes un idejas= Uz šīs bāzes 19. un 20. gadsimta mijā veidojās profesionālā (tai skaitā – nacionālā) lietišķā māksla, kā arī priekšnoteikumi mākslinieciskā dizaina attīstībai, kaut arī lietišķās mākslas (tālaika terminoloģijā – mākslas amatniecības) un dizaina savstarpējās robežas perioda ietvaros raksturojamas kā difūzas. Lietišķās mākslas attīstībā svarīgs bija mākslinieku izglītības jautājums (sk. [[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|mākslas izglītība]]). Būtiska loma bija Eiropas mākslas norišu izpratnei un jūgendstila izplatībai, mākslu sintēzes ideju popularitātei, kā arī interesei par vernakulārās mākslas parādībām, kuru izplatību Latvijā (tāpat kā Krievijas impērijā kopumā) sekmēja noturīgā interese par ˝Mākslas un amatu˝ (''Art&Craft'') kustības idejām. 20. gadsimta pirmajos gados lietišķās mākslas attīstību sekmēja vairāku vizuālās mākslas profesionāļu ([[Rihards Zariņš|Riharda Zariņa]], [[Janis Rozentāls|Jaņa Rozentāla]], [[Gustavs Šķilters|Gustava Šķiltera]], [[Burkards Dzenis|Burkarda Dzeņa]] u.c.) aktivitātes gan strādājot praktiski un veidojot atsevišķu priekšmetu dizainu un to dekoru, gan arī darbojoties publicistikā. Latviešu preses izdevumos izvērsās diskusija par laikmetīgas profesionālās lietišķās mākslas veidošanās iespējām uz tautas mākslas bāzes. Svarīga loma bija Rihardam Zariņam, kas meklēja saikni ar tautas amatniekiem, kā arī nodarbojās ar etnogrāfisko rakstu vākšanu un kārtošanu un uz šī darba bāzes vēlāk tika sagatavots plašais tautas mākslas materiālu krājums „Latvju raksti”. R. Zariņš aizstāvēja viedokli, ka lietišķās mākslas praksē nepieciešams cieši sekot tautas mākslas tradīcijām. [[Jūlijs Madernieks]], savukārt, iestājās par brīvas improvizācijas nepieciešamību, uzskatot, ka mākslas darbā jāatspoguļojas tikai vispārējām nacionālām iezīmēm. Polemikā iesaistījās arī Janis Rozentāls, ieņemot neitrālu pozīciju un uzsverot, ka tautas mākslas pētīšana ir sarežģīts process, kura virzībai latviešu māksliniekiem vēl pietrūkst pieredzes un tādējādi iespējami dažādi risinājumi. Līdztekus minētajām, nozīmīgāko publikāciju vidū bija J. Asara raksts „Mākslas amatniecība” (1904), kurā autors akcentējis domu, ka centieni attīstīt profesionālu lietišķo mākslu nevar būt auglīgi, neveidojot saikni starp priekšmeta konstruktīvo loģiku un dekoru, kurš nedrīkst būt pašmērķīgs. Minēto publikāciju mērķis bija sekmēt nacionālas profesionālas lietišķās mākslas veidošanās procesu, kā arī laikmetīga dizaina attīstību, vēršoties pret sabiedrības tradicionālo gaumi un konservatīvismu (sk. [[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|mākslas tirgus]]). Līdzīgus centienus atspoguļo arī R. Zariņa un J. Rozentāla kopīgi uzsāktais darbs vērienīgas latviešu lietišķās mākslas izstādes sarīkošanai Sanktpēterburgā ar īpaša paviljona būvi, kura projektēšanu bija iecerēts uzticēt pazīstamajam somu arhitektam E. Sārinenam - iecere netika realizēta līdzekļu trūkuma dēļ. =Lietišķās mākslas un dizaina nozares= ==Keramikas meistari== '''Keramika''' bija viena no nozarēm, kas 19. un 20. gadsimta mijā pasaulē piedzīvoja uzplaukumu un labvēlīgā situācija izrādījās auglīga keramikas nozares attīstībai arī Latvijā. 20. gadsimta pirmajos gados Riharda Zariņa rosināts Vidzemes podnieks [[Jēkabs Dranda]] uzsāka savu izstrādājumu (galvenokārt angobas tehnikā apgleznotu šķīvju) ražošanu, 1906. gadā kļūstot par Milānas starptautiskās mākslas un mājrūpniecības izstādes sudraba medaļas laureātu. 1907. gadā ar Drandas, kā arī vairākām citām Vidzemes podniecībām iepazinās [[Ansis Cīrulis[[, kurš jau gadu vēlāk (1908) pirmajā personālizstādē apliecināja sevi kā vienu no spilgtākajiem 20. gs. sākuma keramiķiem Latvijā, trauku formās un apgleznojumos sintezējot vernakulārās tradīcijas iespaidus, vienlaikus izvairoties no tiešu etnogrāfisku motīvu kopēšanas trauku formās un dekorā. Pazīstamāko 20. gadsimta sākuma keramiķu vidū bija [[Pēteris Šteinbergs]], kura darbiem raksturīga gleznieciskā elementa dominante. Viņa vāžu apgleznojumos bieži izmantots arī dabas motīvu attēlojums. 1910. gadā notika I latviešu mākslinieku darbu izstāde, kurā bez jau minētajiem keramiķiem piedalījās arī Jānis Sakne. Minētie meistari darbojās podniecības amata reģionālās tehnoloģijas tradīcijās, lietoja vietējās izejvielas un tām piemērotās stiklveida svina glazūras un angobas rotājumu. Izstādē piedalījās arī Kārlis Kēlers, kura darbi pārējo eksponātu vidū izcēlās ar kristālglazūru un redukcijas glazūru pielietojumu, kā arī tīrās, spilgtās krāsās ieturētu zemglazūras gleznojumu. Īsi pirms Pirmā pasaules kara pēc Štiglica skolas beigšanas Rīgā keramikas jomā darbību uzsāka [[Augusts Julla]]. ==Rūpnieciski ražotā majolika, porcelāns un fajanss== Ja keramikas nozarē iespējams saskatīt individuālu meistaru sniegumu, citādi ir ar rūpnieciski ražoto keramiku - majolikas, kā arī porcelāna un fajansa priekšmetiem; šai nozarē dominēja izstrādājumi, kas tika darināti pēc vēsturiskiem paraugiem, kā arī atdarinot Rietumeiropas produkciju. Latvijā plaši tika izvērsta krāšņu podiņu ražošana – tos izgatavoja vairākas podniecības. Rīgā 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā darbojās vairāki uzņēmumi, kas specializējās '''majolikas''' krāšņu un kamīnu izgatavošanā. 20. gadsimta sākumā šīs nozares priekšgalā bija izvirzījies ''Zelm&Boehm'' (starpkaru posmā pazīstams kā „''Paul Boehm''”)- dibināts 1859. gadā, sākotnēji uzņēmums nodarbojās ar ģipšakmens pārstrādi, tā uzplaukums sākās ar jaunas ražotnes atvēršanu 1886. gadā, pakāpeniski no balto glazēto podiņu izgatavošanas pārejot uz krāsaino podiņu ražošanu. Uzņēmumā darinātās produkcijas dizaina autori nav zināmi, nav precizēta arī paraugu loma izstrādājumu darināšanā. 19. un 20. gadsimtu mijā nozīmīgāko produkcijas daļu veidoja majolikas kamīnu un krāšņu darināšanai nepieciešamo podiņu izgatavošana, kaut tika darināti arī citi izstrādājumi (flīzes, vāzes, postamenti). Kaut gan precīzu datu par darbu apjomiem trūkst, saglabājušos krāšņu un kamīnu skaits Rīgā vien ir ievērojams. ''Zelm&Boehm'' izstrādājumu kvalitāti apliecina vairākas godalgas amatniecības izstādēs, kā arī plašais eksportētās produkcijas daudzums. Perioda sākumā pieprasīti bija neorenesanses un neorokoko stilos darinātie kamīni un krāsnis ar reljefiem podiņiem, kas glazēti ar tonalitātē bagātīgām svina glazūrām. Tika darinātas arī polihromu podiņu krāsnis. Jau 1901. gada Rīgas jubilejas izstādē, līdz ar vēsturisko stilu atkārtojumiem, eksponētas krāsnis un kamīni gan ar jūgendstila ikonogrāfijai raksturīgiem, bet vēl ļoti naturālistiski traktētiem dabas un antropomorfiem motīviem, vienlaikus pievēršoties arī lakoniskāk dekorētiem izstrādājumiem. Otrs lielākais uzņēmums Rīgā ap 1901. gadu piederēja F. Auseklim, kas, līdzīgi ''Zelm&Boehm'', darināja kamīnus un krāsnis dažādos stilos. Agrā jūgendstila periods vēl bija nozares uzplaukuma laiks, vēlā jūgendstila periodā bagātīgi dekorētās krāsnis un kamīni zaudēja popularitāti un tika meklēti askētiskāki risinājumi. Starpkaru posmā ''Zelm&Boehm'' atkal atgriezās pie gludo, balto podiņu ražošanas. 19. un 20. gadsimta mijā Rīgā '''porcelāna un fajansa''' ražošanā nozīmīgākie uzņēmumi bija M.S. Kuzņecova fabrika un J.C. Jesena fabrika, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca, kurai produkcija tika piegādāta no Vācijas, kā arī vēl atsevišķas nelielas ražotnes, kas pastāvēja epizodiski. Minētajos uzņēmumos tika izgatavoti trauki (tai skaitā servīzes), arī dekoratīvas vāzes, svečturi u.c., kuru formās joprojām dominēja vēsturisko stilu atkārtojumi. Kuzņecova firmas fabrikās nebija vajadzības pēc profesionāliem māksliniekiem jaunu formu vai dekoru izstrādāšanai - tika kopētas Rietumeiropas fabrikās ražoto izstrādājumu formas, atsevišķos gadījumos tās nedaudz variējot. Kuzņecova uzņēmuma mākslinieciskā darbība aprobežojās ar izstrādājumu dekorēšanu un apgleznojumiem, kas tolaik skaitījās lētāks darbs par mehanizētajiem paņēmieniem, bet 20. gs. sākumā šo metodi arvien biežāk nomainīja dekorēšana, it īpaši periodā pēc 1910. gada, pieaugot neoklasicisma tendencēm. Jāatzīmē vienlaikus, ka Rīgas porcelāna un fajansa kvalitāte bija augsta – ir zināms, ka Jesena fabrikai raksturīga izvairīšanās no marķējuma, lai ražojumus varētu sekmīgāk realizēt vietējā tirgū, uzdodot par Rietumeiropas slaveno porcelāna fabriku izstrādājumiem, pēc kuriem bija lielāks pieprasījums. Jesena fabrikā samērā agri sāka atdarināt arī Francijas un Vācijas jūgendstila trauku formas, bet Kuzņecova fabrikā parādījās produkcija, kas dekorēta virsglazūras tehnikā ar aerogrāfa un trafaretu palīdzību (citreiz – lietojot novilkumus no gravīrām), pārkopējot jūgendstila motīvus. Tomēr minēto izstrādājumu daudzums attiecībā pret tradicionālā manierē dekorētiem traukiem bija mazs, turklāt bieži šāds dekors raksturīgs minēto uzņēmumu produkcijas lētākajai daļai. ==Koka mākslinieciskā apdare un mēbeļgaldniecība == Straujā dzīvojamo ēku celtniecība radīja priekšnoteikumus interjera dizaina, tai skaitā, koka, mākslinieciskās apdares un mēbeļgaldniecības nozares attīstībai. Dekoratīvās koktēlniecības jomā 20. gadsimta pirmajos gados joprojām viena no nozīmīgākajām bija K. Zālefelda koktēlniecības darbnīca, kurā mācījies arī vēlāk pazīstamais koktēlnieks A. Bērnieks. Vienlaikus daudzviet bija izveidojušās arī nelielas koka apdares meistaru darbnīcas (piemēram – L. Reguta darbnīca), kurās pieņēma un apmācīja mācekļus, veidojot pamatu turpmākajai nozares attīstībai. Neraugoties uz mēbeļgaldniecības nozares attīstību Latvijā, tās izvērtējumā problēmas rodas gan jautājumos par priekšmetu unikalitāti un masveida tirāžām, gan arī par vietējo un ievesto produkciju. Kaut arī interjera iekārtu darināšanā nereti piedalījās arhitekti, profesionāli mākslinieki un kokamatnieki, vēl 20. gadsimta pirmajos gados šķēršļus laikmetīga interjera dizaina attīstībai radīja sabiedrības tradicionālie gaumes kritēriji, bet mēbeļgaldniecības nozarē valdīja konservatīvisms, kas līdz ar nenoliedzamu tehnisku virtuozitāti raksturīgs arī Rīgas vadošo mēbeļgaldniecību darbnīcu (R. Bergmana, [[M. Pagasta]], D. Bikara u.c.) izstrādājumiem. Situāciju mēbeļu dizaina nozarē perioda pirmajā pusē raksturo atsevišķu izstāžu materiāli. Būtiska nozīme ir 1901. gada Rīgas 700. gadu rūpniecības un amatniecības jubilejas izstādes eksponātiem, kuru vidū dominējoši bija vēsturisko stilu (it īpaši rokoko, vācu renesanses) atdarinājumi. Jūgendstilā darinātie interjera dizaina eksponāti atspoguļoja vācu interjeru žurnālu paraugu ietekmi un interesi par dekoru, ne tik daudz par priekšmeta tektoniku. Viens no izstādes laureātiem bija arī M.Pagasts, kas izstādes zelta medaļu saņēma par kokgriezuma tehnikā vācu renesanses (t.s. vecvācu) stilā darinātu interjera iekārtu. Šādas interjeru apdares Rīgā bija populāras vēl 20. gadsimta sākumā - līdz mūsdienām saglabājusies ēdamistabas interjera apdare arī kādreizējā M. Pagasta dzīvoklī viņa īres namā Bruņinieku ielā 36, kas kontrastē ar citu telpu apdarēs lietotajiem jūgendstilam raksturīgiem dekoratīviem motīviem. Centieni pievērsties stilistiski vienota interjera ansambļa idejai, tāpat kā jūgendstila stilistiskai, mēbeļgaldniecībā aktivizējās dažu nākamo gadu laikā - 1903. gadā Rīgas mākslas salonā lietišķās mākslas izstādē eksponēto lietišķās mākslas priekšmetu vidū izcēlās Jūlija Madernieka projektētais F.Alberta dzīvokļa interjers. Turpmāko gadu laikā J. Madernieks aktīvi izvērsa interjerista darbību, tai skaitā darinot iekārtas priekšmetus vairākām Rīgas turīgo latviešu ģimenēm (darbu atrašanās vietas nav zināmas). Interjera priekšmetus personiskajām vajadzībām agrā jūgendstila periodā projektējis arī R. Zariņš (saglabājušies mēbeļu fotoattēli) un J. Rozentāls (mūsdienās - atsevišķi priekšmeti J. Rozentāla muzejā-dzīvoklī). Mēbeļu projektus darinājuši arī vairāki arhitekti ([[Eižens Laube|E. Laube]], [[Konstantīns Pēkšēns|K. Pēkšēns]], [[Eduards Kupfers|E. Kupfers]]), tai skaitā 1907. gadā notikušās izstādes ”Strādnieka māja” vajadzībām. Vēlā jūgendstila perioda interjeru iekārtas raksturo vairāki mēbeļu komplekti, kas pēc 1906. gadā notikušās amatniecības izstādes reproducēti ''Jahrbuch fur Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen'', liecinot, ka šajā laikā arī pilsonisko aprindu interjeru ansambļos un mēbeļu formās dominē tendence pēc funkcionālā elementa akcentējuma. Dekors kļuva lakonisks, raksturīga interese par ģeometrizētiem elementiem. Savukārt pēc 1910. gada, pieaugot klasicisma tendencēm, gan sēdmēbeļu, gan arī korpusa mēbeļu formās vērojama atgriešanās pie variācijām par 18. gadsimta klasicisma tēmām. Līdztekus minētajām, spriežot pēc reklāmu sludinājumiem, pēc 1907. gada, populāras bija arī vietējo amatnieku darinātas mēbeles, tai skaitā pīto mēbeļu komplekti, kurus, piemēram, varēja iegādāties ”Jakša un Co” veikalā vai arī pasūtīt ar veikala starpniecību. ==Metāla mākslinieciskā apstrāde un citas nozares== Metāla mākslinieciskās apstrādes joma 19. un 20. gadsimta mijas periodā attīstījās īpaši plaši. Aktīvā celtniecība veidoja pieprasījumu pēc dekoratīviem '''būvkalumiem''', kurus darbnīcās varēja pasūtīt gan pēc arhitektu, gan pašu meistaru zīmējumiem un konkrētiem paraugiem. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājies relatīvi neliels būvkalumu skaits. 20. gs. pirmajos gados Rīgā vadošais šajā nozarē bija Karla Bergmana uzņēmums (kurā 1901. gadā bija 340 strādnieku). Vēlāk (pēc 1904. gada) akvizējās arī M .Ozola, kā arī A. Bormaņa darbnīcas. Metālkalumu popularitāti noteica periodam raksturīgās stilistiskās tendences, un līdztekus vēsturisko stilu paraugu atkārtojumiem 20. gadsimta pirmajos gados strauji pieauga pieprasījums pēc jūgendstila kalumiem. Populāri bija '''čuguna lējumi''', kuru izgatavošanā viens no aktīvākajiem bija J. Lāča uzņēmums Rīgā. '''Dārgmetālu apstrāde un juvelierizstrādājumi''' piederēja tradicionālajiem cunftu amatiem un, kaut arī jau kopš 1841. gada visā Krievijas impērijā dārgmetālu zīmogošana bija pārgājusi valsts pārziņā (proves meistars bija valsts ierēdnis), zeltkaļa amats saglabājās. Pieejamais, muzeju fondos esošais un publicētais materiāls par 19. un 20. gadsimtu mijas periodu atspoguļo tradicionālus, bet virtuozi meistarīgus zeltkaļu izstrādājumus (t.s. organizāciju sudrabu - cunftu kausi, piekariņi), kas jau ''a priori'' noteica konvencionālu risinājumu. Viens no vadošajiem zeltkaļiem 20. gadsimta sākumā Rīgā bija Heinrihs Meijers – ir zināms, ka viņa darinātie sudraba izstrādājumi tika pasniegti kā dāvana caram Nikolajam II viņa Rīgas apmeklējuma laikā 1910. gadā. 19. gs. beigās rūpnieciskā ražošana ieviesās arī dārgmetālu apstrādes jomā. Fabriku masveidīgie, lētākie ražojumi ieņēma vadošo vietu izstrādājumu tirgū, un zeltkaļu cunftes meistari pamazām zaudēja savu noteicošo lomu dārgmetālu apstrādē. Latviešu mākslinieku vidū etnogrāfisku saktu darināšanai no zelta, sudraba un vara kopš 1907. gada zināmu laiku bija pievērsies Burkards Dzenis. Viņa darbi bija eksponēti 2. latviešu mākslas izstādē 1912. gadā. Saktas kaluma tehnikā darinājusi arī A. Birģele-Paegle. T.Zaļkalns no 1901. līdz 1903. g. darināja modeļus slavenajā K. Faberžē juvelierizstrādājumu firmā, turpat jau no 1897.g. strādāja arī Jānis Lībergs (pēc 1909.g. un līdz 1917. g. revolūcijai firmas Maskavas filiālē). Kaut arī Eiropas lietišķajā mākslā '''alvas liešana''' 19. un 20. gadsimta mijas periodā piedzīvoja uzplaukumu, Latvijā tai bija izzūdoša amata raksturs - izstrādājumu skaits saruka – jau 19. gadsimta otrajā pusē, samazinoties amatnieku skaitam, alvas lējēji pievienojās jostnieku cunftei. Pēdējie alvas meistaru darbi datēti ar 20. gadsimta sākumu, kad tradicionālais amats faktiski beidza pastāvēt. 19. un 20. gadsimtu mijas periodā arī Latvijā uzplaukumu piedzīvoja '''stikla mākslinieciskā apdare un dizains'''. Ļoti pieprasīta nozare bija vitrāžu izgatavošana un nozīmīgāko vitrāžu darbnīcu vidū bija E. Todes uzņēmums (sk. [[Ernsts Tode|E. Tode]]). Līdztekus slaveno jūgendstila stikla meistaru priekšmetiem, veikalos varēja iegādāties vietējo ražotāju lētāko un standartizēto produkciju, kuru ražoja Iļģuciema stikla fabrikā (dibināta 1884.gadā), kā arī Līvānu stikla fabrikā (dibināta 1887. gadā) un Sarkandaugavas stikla fabrikā (darbību uzsāka 1899. gadā). Uzplaukumu piedzīvoja tekstilmāksla, ļoti izplatītas bija dažādas rokdarbu tehnikas, arī ādas mākslinieciskā apstrāde – to vidū grāmatu iesējumi, fotoalbumi u.c., kā arī papīra un tapešu dizains, kura nozarei īpaši nozīmīgs devums saistīts ar 1886.gadā Liepājā nodibinātās ''Wicander&Larson'' fabrikas linkrusta tapešu ražošanu. <div align="right">S.Grosa</div> =Izmantotā literatūra un attēlu avoti= # Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen. Herausgeber: Der Architektenverein zu Riga–1907-1913 # Reklāmas katalogs– b.g. Uz vāka teksts: ''J.Jakšs & Ko''. Dibināts 1841.g. Rīgā, Rātsnama laukumā. A.Groseta grafisku mākslu iestāde Rīgā, Mārstaļu ielā Nr. 3 # Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. Rīga: Zinātne,1986 # ''Лаце, Р., Иванова, Г.'' Искусство Латвии /История искусства второй половины Х/Х–начала ХХ века // История искусства народов СССР –Т.6, –Москва: Изобразительное Искусство, 1981 # ''Kučinska, V''. Mākslas keramika Latvijā. (1960-1980). Rīga, Zinātne 1982 # Firmas „J. C. Celm”, vēlāk „''Celm & Boehm''” tagad „Paul Boehm” vēsture. Katalogs. [b.g., aptuvenais izdošanas gads – 1935] # ''Konstants, Z., Poluikeviča, T''. Rīgas porcelāns un fajanss. Rīga: Zinātne, 1984 # Latvju Raksti. Rīga: Valstspapīru spiestuve. 1924 # Alva Latvijas mākslas amatniecībā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs/ Sastādītājas un teksta autores ''Līdaka D., Miķelsone Dz''. Rīga: Avots, 1989 # Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Reprodukciju albums/ Sastādītāja un teksta autore ''Galvanovska I''. Rīga: Liesma, 1990 # Sudrabs Latvijas lietišķajā mākslā 5.–20. gadsimtā. Izstāde Rundāles pilī. Katalogs.1. daļa/ Sastādītaja un ievada autore ''Vilīte V''. Rīga: Avots, 1991 # ''Jurisone, I.'' Rīgas zeltkaļu izstrādājumu kolekcija Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. 16. gs. –19. gs. 1. puse. Rīga: Zinātne, 1993 # Grosa, S. Sintēzes problēma Rīgas agrā jūgendstila interjerā. LMA maģistra darbs. Rīga, 1996 # Jūgendstils. Laiks un telpa. Rakstu krājums/ Sastādītāja ''Grosa S''. Rīga: Jumava, 1999 # Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. Krājuma katalogs. 1. un 2. daļa / Koncepta autore ''Raudzepa V''. Rīga, 2006 =Attēlu saraksts= # [[:image:Galdauta_fragments.jpg|Galdauta fragments. Kokvilnas samts, mašīnizšuvums. 20.gs. s. Privātīpšums]] # [[:image:Zarins_Vidzemes_tautas_terps.jpg|Vidzemes novada tautas tautas tērps. R. Zariņa akvarelis. Attēls no: ''Latvju raksti''.]] # [[:image:Jaunkalnins_Dekorativs_skivis.jpg|Jūlijs Jaunkalniņš. Dekoratīvs šķīvis. 1892. Majolika DLM]] # [[:image:Straume_Raksti_tapetem.jpg|Jūlijs Straume. Raksti tapetēm. 1905. Papīrs, tempera DLM]] # [[:image:Dranda_Dekorativs_skivis.jpg|Jēkabs Dranda. Dekoratīvs šķīvis. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Keramikas_vazes.jpg|Ansis Cīrulis. Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Cirulis_Steinbergs_Keramikas_vazes.jpg|A. Cīrulis, P. Šteinbergs Keramikas vāzes. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Steinbergs_Keramikas_vaze.jpg|P. Šteinbergs Keramikas vāze. 20. gs. sākums. Māls, glazūra DLM]] # [[:image:Celm_Boehm_krasnis_un_kamini.jpg|„''Celm & Boehm''” krāsnis un kamīni Rīgas 700 gadu jubilejas izstādē.]] # [[:image:Celm_Boehm_krasns.jpg|Krāsns. Rīga, 20. gs. sākums. „''Celm & Boehm''”?]] # [[:image:Celm_Boehm_Kamina_fragments.jpg|Kamīna dekora fragments. Rīga, ap 1901. gadu. „''Celm & Boehm''”]] # [[:image:Kuznecova_Porcelana_tase.jpg|Porcelāna tase ar apakštasīti. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Kuznecova_Fajansa_mazgajama_kruze.jpg|Fajansa mazgājamā krūze. Rīga, M.S. Kuzņecova fabrika. 20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Jaksa_Porcelana_krejuma_kanna.jpg|Porcelāna krējuma kanniņa. Rīga, J. Jakša porcelāna apgleznošanas darbnīca. 19. gs. b.–20. gs.s. RVKM]] # [[:image:Skapis_Vidzeme_20gs_sakums.jpg|Skapis. Vidzeme. 20. gs. sākums. Koks, stikls, griezums. Privātīpašums]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_dzivokla_interjera_fragments_2.jpg|M. Pagasta dzīvokļa interjera fragments. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Rīga, ap 1903. gadu.]] # [[:image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|J. Madernieks. F. Alberta interjers. Dāmu istabas iekāra. Attēls no: Mājas Viesa Mēnešraksts, 1904.]] # [[:image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Rihards Zariņš. Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākuma fotoattēls]] # [[:image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums.]] # [[:image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|K. Pēkšēns, E. Laube. Interjers izstādei „Strādnieka māja”1907. g.]] # [[:image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Eduards Kupfers. Dzīvojamās telpas interjera dizains. Attēls no: Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen. 1908.]] # [[:image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts J. Jakša un Ko reklāmas katalogā. ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi – Vispārējo latviešu Dziesmu svētku godalgas koriem uzvarētājiem. Rīga, 19.gs.b.–20.gs.s. RVKM]] # [[:image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. Sudrabs, kalts, liets, gravēts, daļēji zeltīts, RVKM]] # [[:image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. Zeltkalis R. Millers, A. Folca modelēta figūra. Sudrabs, emalja, 1906. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunstin den Ostseeprovinzen''. 1908.]] # [[:image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. Alva, 20. gs. sākums. Rīga, meistars Radeckis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildenden Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Pagasta_nama_durvis.jpg|Durvis M. Pagasta nama vestibilā. Ap 1903. gadu. Image:Madernieks_Alberta_interjers_Damu_istabas_iekarta.jpg|Dāmu istabas iekāra. 1904. Image:Zarins_Dzivojamas_telpas_interjers.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 20. gs. sākums image:Skapis_Rozentala_dzivoklis.jpg|Skapis J. Rozentāla dzīvoklī. 20. gs. sākums. image:Peksens_Laube_Stradnieka_maja.jpg|Interjers izstādei „Strādnieka māja” 1907. g. image:Kupfers_interjera_dizains.jpg|Dzīvojamās telpas interjera dizains. 1908. image:Pito_mebelu_komplekts.jpg|Pīto mēbeļu komplekts. 1908. image:Karogu_uzgali_godalgas_koriem.jpg|Karogu uzgaļi, 19.gs.b.–20.gs.s. image:Rigas_murnieku_cunftes_kauss.jpg|Rīgas mūrnieku cunftes kauss. 19. g.s b. image:Jana_gildes_cunftu_gerbonu_kauss.jpg|Rīgas Sv. Jāņa ģildes cunftu ģerboņu kauss. 1908. image:Gertrudes_Jaunas_baznicas_svecturi.jpg|Rīgas Sv. Ģertrūdes Jaunās baznīcas svečturi. 1908. </gallery> 6 2634 3621 2009-10-29T19:00:10Z Admins 4 Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2635 3622 2009-10-29T19:02:44Z Admins 4 Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2636 3623 2009-10-29T19:06:58Z Admins 4 Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads. Foto: Vilis Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads. Foto: Vilis Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2637 3624 2009-10-29T19:08:21Z Admins 4 Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2638 3625 2009-10-29T19:12:18Z Admins 4 Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis. Foto: R. Johansons, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis. Foto: R. Johansons, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2639 3626 2009-10-29T19:14:12Z Admins 4 Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. No labās: Oskars Nullītis, Kārlis Mudelis, Arijs Skride, Irma Rozenfelde, Vilhelms Purvītis, Jānis Pūpols, Oskars Kalējs, nezināms. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. No labās: Oskars Nullītis, Kārlis Mudelis, Arijs Skride, Irma Rozenfelde, Vilhelms Purvītis, Jānis Pūpols, Oskars Kalējs, nezināms. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2640 3627 2009-10-29T19:18:29Z Admins 4 Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2641 3628 2009-10-29T19:19:56Z Admins 4 Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi. Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2642 3629 2009-10-29T19:25:11Z Admins 4 Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs wikitext text/x-wiki Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2643 3630 2009-10-29T19:28:11Z Admins 4 Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs wikitext text/x-wiki Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2644 3631 2009-10-29T19:30:06Z Admins 4 Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads. Foto: Ed. Krauss, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs wikitext text/x-wiki Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads. Foto: Ed. Krauss, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 0 2526 3632 3479 2009-10-29T19:30:50Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Dzelzcela_virsvaldes_eka-Gogola_iela_3.jpg|thumb|Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam. 1923.–1924. gads.]] [[image:Audzeknu_darbu_izstade-20_gadi.jpg|thumb|Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā. 20. gadi.]] [[image:LMA_Keramikas_meistardarbnica.jpg|thumb|Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše. 1924. gads.]] [[image:Studentu_balle-1928.jpg|thumb|Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš. 1928.]] [[image:Vilhelms_Purvitis_foto.jpg|thumb|Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis.]] [[image:LMA_Dabasskatu_meistardarbnica.jpg|thumb|Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā.]] [[image:LMA-Pirmskara_studiju_gramatina.jpg|thumb|Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem.]] [[image:LMA-Pirmais_ielugums.jpg|thumb|Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi.]] [[image:RTa-Zimesanas_un_gleznosanas_studija.jpg|thumb|Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 1930. gadu sākums.]] [[image:RTa-Zimesanas_un_gleznosanas_studija-2.jpg|thumb|Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.]] [[image:Romana_Sutas_privatstudija_Riga.jpg|thumb|Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta. 1937. – 1938. gads.]] =Latvijas Mākslas akadēmija= Būtiskākais perioda pavērsiens mākslas izglītības laukā saistās ar Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšanu, pirmo reizi nodrošinot latviešu māksliniekiem iespēju iegūt augstāko izglītību mākslā savā zemē. Dibināšanas dekrēts tika pieņemts 1919. gadā vēl komunistu varas posmā, bet mācību iestādes atklāšana notika 1921. gadā. Gleznotājs Vilhelms Purvītis bija akadēmijas dibināšanas idejas autors un tās rektors līdz 1934. gadam, kad viņu nomainīja Jānis Kuga. 1920. gados pati akadēmiskās izglītības nepieciešamība tika arī apstrīdēta – modernisma ideju aizstāvji no Rīgas mākslinieku grupas to boikotēja un uztvēra kā konservatīvās akadēmiskās mākslas uzkundzēšanās mēģinājumu, taču galu galā arī daļa grupas biedru (Valdemārs Tone, Ģederts Eliass, Konrāds Ubāns) piekrita aicinājumam kļūt par akadēmijas pasniedzējiem, vienīgi Romans Suta palika nesamierināms akadēmijas pretinieks. Šie 1925. gadā ienākušie jaunie mācību spēki pārvirzīja akcentus no zīmējuma uz glezniecību, ienesot arī zināmu daļu novatorisko impulsu, kuri iegūti Rietumeiropas ceļojumu iespaidā un jaunas, laikmetīgas nacionālās mākslas veidošanas procesā. Laikā no 1921. gada līdz 1940. gadam akadēmijā tika uzņemti 860 studenti, no kuriem diplomus saņēma 219 mākslinieki. Akadēmijas mācību struktūra tika veidota pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas parauga. Vispirms audzēkņi apguva vispārējās mākslas klases (līdz 1932. gadam akadēmijā pastāvēja četras klases – ornamenta, galvas, portreta un figūru un aktu zīmēšanas un gleznošanas klases, pēc 1932. gada – divas klases). Tad sekoja mācību laiks meistardarbnīcās – akadēmijā bija septiņas meistardarbnīcas: Dabasskatu glezniecības (vad. Vilhelms Purvītis), Figurālās glezniecības (vad. Jānis Roberts Tillbergs, 1921–1932; Ģederts Eliass, 1932–1941), Dekoratīvās glezniecības (vad. Jānis Kuga), Grafikas (vad. Rihards Zariņš, 1921–1939, Kārlis Krauze, 1939–1940), Tēlniecības (vad. Konstantīns Rončevskis, 1921–1935; Kārlis Zāle, 1936–1940), Lietišķās tēlniecības (vad. Burkards Dzenis) un Keramikas (vad. Rudolfs Pelše, 1924–1940). Paralēli tika apgūti teorētiskie priekšmeti – mākslas vēsture, perspektīva, ēnu teorija, ornamentika u.c. Studiju ilgums – vidēji seši gadi. Sekmju vērtējumu sniedza īpaša komisija, piešķirot I, II, III vai IV kategoriju; teorētisko priekšmetu eksāmenus vērtēja ar ”sekmīgi” un ”ļoti sekmīgi”. Apmācības principi kopumā saglabāja reālisma un dabas studiju noteicošo lomu, vienlaikus pieļaujot arī atsevišķus individuāla rokraksta meklējumus, kas sasaucās ar modernās mākslas ievirzēm. Šai ziņā atšķirības pastāvēja arī meistardarbnīcu vidū – Tillbergs stingri pieturējās pie akadēmiskās apmācības sistēmas, kas izraisīja arī konfliktus un atsevišķu studentu aiziešanu no meistardarbnīcas, savukārt Purvīša un Eliasa vadībā audzēkņi varēja meklēt radošāku pieeju. Kopumā mācību darbos dažādās proporcijās nolasāmas akadēmisma, reālisma, impresionisma tradīciju izpausmes, risinot anatomijas, formu modelējuma un tumši gaišo attiecību uzdevumus amplitūdā no stingri lineāra, akadēmiski ”izkrāsota zīmējuma” līdz atraisītākai, gleznieciskākai pieejai ar triepiena un faktūras efektiem. Akadēmijas mācību spēki apvienojās biedrībā ”Sadarbs”, kas no 1924. līdz 1939. gadam sarīkoja 11 izstādes Latvijā un vienu Beļģijā. Populāras bija arī audzēkņu darbu izstādes, kas kopš 1924. gada bija gadskārtējas; tās apmeklēja 8000-9000 cilvēku un darbus varēja arī nopirkt, tā sniedzot studentiem būtisku finansiālu atbalstu. Mācību maksa bija ap 200 latu gadā, no kuras atsevišķos gadījumos atbrīvoja, bet stipendiju apjoms bija neliels un nesedza apjomīgos materiālu iegādes izdevumus. Lai stimulētu audzēkņu darbu, 1925. gadā tika nodibināta Romas stipendija, kas deva iespēju akadēmiju beigušajiem studentiem papildināties Itālijā (1935. gadā to ieguva gleznotājs Eduards Kalniņš, bet 1939. gadā – keramiķis Vilis Vasariņš). =Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultāte= 1919. gadā dibinātajā Latvijas Universitātē tika izveidota Arhitektūras fakultāte, kuras struktūra arī balstījās uz Pēterburgas Mākslas akadēmijas principiem, izveidojot trīs arhitektūras darbnīcas – A, B un C, vienu vispārīgo mākslas darbnīcu un sešas mācību katedras. Studiju pamatā bija Rietumeiropas klasisko arhitektūras formu, kompozīcijas un projektēšanas likumu iepazīšana, kā arī patstāvīgi projektēšanas uzdevumi, ko varēja saistīt ar vietējām būvniecības tradīcijām. Katras darbnīcas vadītāja rokraksts un intereses ietekmēja audzēkņu izvēli. Darbnīcu A vadīja Eižens Laube, kas akcentēja klasisko tradīciju lomu, darbnīcu B – Pauls Kundziņš, kura interešu centrā bija tautas koka arhitektūras tradīcijas, savukārt darbnīcu C – Ernests Štālbergs, kas uzsvēra pasaules arhitektūras jaunākās tendences, īpaši funkcionālismu. Vispārīgās mākslas darbnīca (no 1937. gada – Tēlotājas mākslas darbnīca) sniedza apmācību zīmēšanā (darbnīcas vadītājs bija Vihelms Purvītis, asistenti Jānis Ansons (līdz 1935. gadam), Jānis Borkovskis (no 1938. gada). Apmācību ilgums – seši gadi, no 1938/1939. studiju gada – pieci gadi. Starpkaru periodā izglītību šajās darbnīcās ieguva 126 arhitekti. =Rīgas Tautas augstskolas Zīmēšanas un gleznošanas studija= Bez Latvijas Mākslas akadēmijas nozīmīga loma bija arī 1923. gadā izveidotajai Rīgas Tautas augstskolas (RTA) Zīmēšanas un gleznošanas studijai. Rīgas Tautas augstskola (dibināta 1920. gadā) bija kreisi orientēta, strādnieku organizāciju dibināta iestāde, kuru kopš 1924. gada vadīja sociāldemokrāti. Zīmēšanas un gleznošanas studijas vadītāji bija Ludolfs Liberts (1923–1924), Uga Skulme (1924–1927), Sigismunds Vidbergs (1927–1928) un Romans Suta (1928–1934). Atsevišķu gleznošanas nodaļu (1923–1924, 1930–1934) vadīja Konrāds Ubāns, bet Tēlniecības studiju (1930–1931, 1933–1934) – Emīls Melderis. Mācību programmu un prasības lielā mērā noteica vadītāju personības un viņu radošie principi; īpašs pacēlums saistās ar Romana Sutas ieguldījumu, kurš izstrādāja trīsgadīga mācību kursa programmu; audzēkņi varēja izvēlēties starp glezniecību un grafiku, bet visiem obligātie priekšmeti bija zīmēšana, aplikācijas, kompozīcija, mākslas vēsture un plastiskā anatomija. Suta galvenokārt akcentēja kompozīcijas nozīmi, apvienojot dabas vērojuma un vispārinājuma metodi ar atsevišķiem formas eksperimentiem, piemēram, līnijas pašvērtības izcēlumu. Svarīgas bija darba sastāvdaļu proporcijas, apjomi, ritms, masu attiecības, liekot audzēkņiem zīmēt gan ģipša galvas, gan dzīvus modeļus, kā arī studēt Seno Austrumu, antīko, renesanses mākslu līdz pat Polam Sezanam, Pablo Pikaso un Huanam Grī. Par grafikas tehniku pasniedzējiem tika pieaicināti arī citi speciālisti (Nikolajs Puzirevskis, Izaks Frīdlenders, Sigismunds Vidbergs). Audzēkņi apguva linogriezuma, kokdzeluma, spalvas zīmējuma tehnikas, apguva arī lietišķās grafikas, scenogrāfijas, dekoratīvās noformēšanas pamatus, lai varētu vieglāk nopelnīt iztiku. Pēc autoritārā režīma iedibināšanas RTA tika likvidēta, un darbu turpināja Sutas privātā studija (1934–1941). Sutas audzēkņu vidū jāmin gan izcili grafiķi (Aleksandrs Junkers, Oļģerts Ābelīte, Jānis Plēpis), gan gleznotāji (Ojārs Ābols, Biruta Baumane), gan arī daži padomju periodā augsti novērtēti kreisās ideoloģijas propagandisti (Augusts Pupa, Kārlis Bušs u.c.). =Privātās mākslas studijas= Virkne mākslinieku piedāvāja apgūt zīmēšanas un gleznošanas pamatus savās privātajās studijās. Tā privātās studijas bija izveidojuši Valdemārs Tone (1919–1923), Jānis Roberts Tillbergs (1923–1944), Uga Skulme (1923–1927). Kārlis Miesnieks vadīja Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības mākslas studiju (1920–1924), bet pēc tās likvidēšanas – privātu studiju kopā ar Ludolfu Libertu (1924–1929). Apmācības principi un ievirze bija tieši atkarīgi no vadītāja izpratnes par mākslas būtību un vērtībām. Piemēram, Tones studijā audzēkņi bija orientēti uz filozofiskām pārdomām, formas, kolorīta un faktūras problēmām, atstājot novārtā pareiza zīmējuma un perspektīvas apguvi. Tomēr pamatā privāto studiju mērķis bija sagatavot audzēkņus tālākai mākslinieciskai izglītībai. Savas privātās studijas nodibināja arī vairāki krievu mākslinieki, kas starpkaru posmā dzīvoja Latvijā – Nikolajs Bogdanovs-Beļskis, Sergejs Vinogradovs un Konstantīns Visotskis, kas pamatā orientējās uz sadzīves žanra un ainavu glezniecību reālisma un impresionisma tradīcijās. =Lietišķās mākslas un amatniecības skolas= 1926. gadā tika dibināta Liepājas mākslas amatniecības skola, kuras izveidē lielākie nopelni bija Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas audzēkņiem Hermanim Aplociņam un Jānim Sudmalim. Audzēkņi apguva kompozīciju un dažādu stilu pielietojumu, akcentējot latviešu tautas mākslas mantojumu. Skolā bija koka mākslinieciskās apdares, tekstilmākslas, kā arī keramikas un dekoratīvās glezniecības nodaļas. Rīgas Valsts mākslas amatniecības skolu 1933. gadā izveidoja uz mākslas amatniecības kursu bāzes. Te galvenā loma bija māksliniekam Arvīdam Dzērvītim, kurš balstīja skolas programmu galvenokārt uz tautas mākslas paraugu apguvi un pilnveidošanu. Skolā bija metālmākslas, ādas plastikas un grāmatsiešanas, aušanas, koka mākslinieciskās apdares un keramikas nodaļas. Vizuālās mākslas pamatus varēja apgūt vairākās amatniecības skolās. Tā Rīgas pilsētas mākslas skolā mācīja zīmēšanu, kompozīciju, plastisko veidošanu, krāsu mācību, glezniecības tehnikas un mākslas vēsturi. Par pasniedzējiem strādāja Jānis Ansons, Pēteris Kundziņš, Jānis Saukums, Jūlijs Straume, Ernests Veilands, Kārlis Zemdega. Mākslas nodaļa bija arī Cēsu Valsts arodskolā (1921–1925), ko izveidoja gleznotājs un vitrāžists Kārlis Brencēns. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # ''Mākslas amatniecības skola Liepājā''. Liepāja : Mākslas amatniecības skola, 1929 # ''Liepājas Valsts lietišķās mākslas vidusskola''. Liepāja : Liepājas valsts lietišķās mākslas vidusskola, 1935 # ''Rīgas mākslas amatniecības skolas darbi 1.–2.'' Rīga : Rīgas Valsts mākslas amatniecības skola, 1935– 1936 # ''Romana Sutas mākslas studija''. (Rīgā). Prospekts, programma, informācija, 1937./1938. mācību gads. Rīga : A/S ”Rīti”, 1937 # ''Romana Sutas mākslas studija''. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga, 1938 # ''Latvijas kultūras statistika 1918–1937'' / sast. J. Salnītis. Rīga, 1938 # ''Romana Sutas mākslas studija''. Rīga. Studijas iekārta. Mācību plāni. Ko saka kritika. Rīga : Grāmatrūpnieks, 1939 # ''Latvijas PSR Mākslas akadēmijas 20 gadi, 1919–1940'' / sast. Ģ. Eliass, A. Pupa. Rīga : VAPP, 1941 # ''Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas 25 darbības gadi''. Rīga, 1954 # '''Lāce, R.''' ''Latvijas Mākslas akadēmijas dibināšana un darba sākums''. No: ''Latviešu tēlotāja māksla'' / sast. R. Bēms. Rīga : LVL, 1962 # ''Latvijas PSR Valsts Mākslas akadēmija 1919–1969'' / sast. R. Lāce, T. Kačalova. Rīga : Liesma, 1969 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986. 236. – 240. lpp. # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I''. Stokholma : Daugava, 1988. 62. – 66. lpp.; ''Latvijas māksla 1915 – 1940. II''. Stokholma : Daugava, 1990. 12. – 14. lpp. # ''Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmija'' / sast. I. Burāne. Rīga : Avots, 1989 # '''Suta, T.''' ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas Enciklopēdija, 1996 # '''Sturme, B.''' ''Rīgas lietišķās mākslas koledžas vēsture: No darbnīcas līdz skolai (1928–1933). Arvīda Dzērvīša skola: Rīgas Valsts Daiļamatniecības skola 1933–1940.'' 78. – 109. lpp. No: ''Doma'': [Rakstu krāj.]. 5. laid. / sast. Z. Konstants. Rīga : Latvijas Mākslas muzeju apvienība, 2000 # '''Ogle, K.''' ''Latvijas Mākslas akadēmijas dabasskatu meistardarbnīca. Struktūra. Fakti. Audzēkņi''. No: ''Mākslas Vēsture un Teorija''. 2003. Nr. 1. 24. – 38. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Dzelzcela_virsvaldes_eka-Gogola_iela_3.jpg|Dzelzceļa virsvaldes ēka Rīgā, Gogoļa ielā 3, kur Latvijas Mākslas akadēmija mitinājās no 1922. līdz 1940. gadam.]] 1923.–1924. gads. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Audzeknu_darbu_izstade-20_gadi.jpg|Tēlniecības meistardarbnīcas audzēkņu darbu izstāde Latvijas Mākslas akadēmijā.]] 20. gadi. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:LMA_Keramikas_meistardarbnica.jpg|Keramikas meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā. Priekšplānā – vadītājs Rūdolfs Pelše.]] 1924. gads. Foto: Vilis Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Studentu_balle-1928.jpg|Studentu balle. Centrā – Grafikas meistardarbnīcas vadītājs Rihards Zariņš.]] 1928. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Vilhelms_Purvitis_foto.jpg|Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs un pirmais rektors (1921–1934) Vilhelms Purvītis.]] Foto: R. Johansons, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:LMA_Dabasskatu_meistardarbnica.jpg|Dabasskatu meistardarbnīca Latvijas Mākslas akadēmijā.]] No labās: Oskars Nullītis, Kārlis Mudelis, Arijs Skride, Irma Rozenfelde, Vilhelms Purvītis, Jānis Pūpols, Oskars Kalējs, nezināms. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:LMA-Pirmskara_studiju_gramatina.jpg|Pirmskara studiju grāmatiņa ar pasniedzēju Augusta Annusa, Konrāda Ubāna, Borisa Vipera, J. Prīmaņa, Kārļa Bikšes un Ziedoņa Landava ierakstiem.]] Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:LMA-Pirmais_ielugums.jpg|Latvijas Mākslas akadēmijas vēsturē pirmais ielūgums uz studentu darbu izstādi.]] Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:RTa-Zimesanas_un_gleznosanas_studija.jpg|Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta.]] 20. gs. 1930. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:RTa-Zimesanas_un_gleznosanas_studija-2.jpg|Rīgas Tautas augstskolas zīmēšanas un gleznošanas studija. Pirmais no labās – Romans Suta.]] 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Romana_Sutas_privatstudija_Riga.jpg|Romana Sutas privātstudija Rīgā, Vaļņu ielā. Otrais no labās – Romans Suta.]] 1937. – 1938. gads. Foto: Ed. Krauss, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 0 1887 3633 3454 2009-10-30T13:24:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams. 1876.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā. 1889―1891.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901―1905.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1903―1906.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902―1905.]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka. 1900―1902.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Apena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Apena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama; 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Appena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Appena I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra'', Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums. Image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893. Image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums. Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. 1907. Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. 1907. Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1908. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 3634 3633 2009-10-30T13:25:37Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[Image:Folcs_Fotoportrets.jpg|thumb|Augusts Folcs. Fotoportrets. 20.gs. sākums.]] [[Image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|thumb|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31.]] [[Image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|thumb|Pfāba nams. 1876.]] [[Image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|thumb|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv. 8. 1883.]] [[Image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|thumb|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā. 1889―1891.]] [[Image:Folcs_Valsts_banka.jpg|thumb|Valsts Bankas ēka. 1901―1905.]] [[Image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|thumb|Rīgas pilsētas mākslas muzejs. 1903―1906.]] [[Image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|thumb|Biržas komercskola. 1902―1905.]] [[Image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|thumb|Interjeru apdare.]] [[Image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|thumb|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka. 1900―1902.]] '''Augusts Folcs''' (1851.7.III―1926.) ir viens no nozīmīgākajiem dekoratīvās tēlniecības meistariem Rīgā, kuram piederošā darbnīca kopš 19.gs. otrās puses, kā arī 20.gs. sākumā Rīgā savā nozarē bija stabilākā un lielākā. =Biogrāfija un mākslinieciskā darbība= ==Studijas Magdeburgā un Berlīnē. Pirmie darbi būvtēlniecībā== Augusts Francis Leberehts Folcs dzimis 1851.g. Magdeburgā kurpniekmeistara ģimenē. Sākotnējo izglītību apguvis Magdeburgas tēlnieka Habsa darbnīcā. No 1869. līdz 1871.g. mācījies Berlīnes Mākslas akadēmijā, apgūstot akadēmiskā klasicisma paņēmienus pie Kristiana Rauha skolnieka un sekotāja Alberta Volfa. Folca daiļrades attīstībā būtiska bijusi Reinholda Begasa ietekme, un (kā, pārskatot saglabājušos tēlnieka jaunības gadu dienasgrāmatu, secina mākslas zinātniece I.Appena) tieši Begasu viņš uzskatījis par savu “īsto skolotāju”. Appena norāda, ka tēlnieka interesi par klasiskās mākslas mantojumu apliecina vēl pirms studijām patstāvīgi apgūtais J.G.Šadova teorētiskais darbs “Poliklets”, kā arī arī viņa dienasgrāmatā atrodamā piezīme par nerealizēto ieceri studēt mākslas vēsturi. Kopš 1871.g. Folcs pievēršas praktiskai darbībai būvtēlniecībā, piedaloties vairāku Berlīnes ēku dekoratīvajā noformēšanā. ==Darbnīcas atvēršana Rīgā. Pedagoģiskā un sabiedriskā darbība== Rīgā Folcs ieradies 1875.g., lai strādātu pie Pfāba nama dekoratīvā noformējuma, bet jau gadu vēlāk (1876) šeit atvēra savu dekoratīvās tēlniecības uzņēmumu, kura atrašanās vieta bija Nikolaja (mūsdienās ― K.Valdemāra) ielā 31 (darbnīcas telpa nav saglabājusies). Folcs mācēja prasmīgi plānot sava uzņēmuma darbības virzienus, kā rezultātā gandrīz piecdesmit gadu garumā pietiekami sīvas konkurences situācijā tas bija vadošais savā nozarē Rīgā līdz pat tēlnieka nāvei 1926.g. Kopš 1879.g. Folcs darbojās kā pedagogs E.Jungas-Štillingas un Rīgas (Vācu) amatniecības skolā (sk. mākslinieciskā izglītība). Būdams Rīgas 2.amatnieku ģildes loceklis, uzturēja aktīvus kontaktus ar vadošajiem Rīgas arhitektiem. Rīgas Arhitektu biedrības sanāksmju protokoli liecina, ka daudzu gadu garumā Folcs nemainīgi bija viens no visaktīvākajiem biedrības sanāksmju apmeklētājiem. Saskaņā ar 1889.g. apstiprināto Rīgas Arhitektu biedrības nolikumu, viņš varēja ieņemt šīs biedrības sadarbības biedra statusu. Par darbiem Folca firma saņēmusi vairākas medaļas amatniecības izstādēs Rīgā 1883. un 1901.g. Šķiet, tieši darbības daudzpusība, kā arī precizitāte arhitekta ieceres realizācijā bija iemesli, kas tēlnieka darbnīcu padarīja par sava veida izņēmumu citu Rīgas līdzīga profila uzņēmumu vidū: šeit tika darināti plaša profila tēlniecības darbi, pievēršoties kā monumentālajai mākslai, tā mazo formu tēlniecībai, darinot kapa pieminekļus, kā arī dažādus dekoratīvās tēlniecības darbus, tai skaitā veidojot dekoratīvo ietērpu daudziem namiem gan Rīgā, gan arī ārpus tās. Folcs bija profesionāli labi sagatavots mākslinieks, kura būvplastikas darbos vērojama laba celtnes stila izjūta un vācu dekoratīvās tēlniecības bagāto tradīciju, it īpaši Berlīnes skolas akadēmiskā klasicisma, iespaids. Minētais lielā mērā nodrošināja tieši viņa darbnīcai nozīmīgākos pasūtījumus sabiedriska rakstura celtņu, turīgo rīdzinieku savrupmājām, kā arī īres namu noformēšanā jau 19.gs. pēdējā ceturtdaļā. To vidū jau pieminētais pirmais Folca darbs Rīgā ― Pfāba nams (arhitekti H.Ende, V.Bekmanis; 1876), skulptūras skolas ēkai K.Valdemāra ielā 2 (arhitekts R.Šmēlings; 1881―1884), Rīgas Pirmais (vācu) teātris (arhitekti L.Bonšteds; 1860―1863, R.Šmēlings; 1885―1887; tēlnieciskā un ornamentālā apdare 1885―1887), Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (arhitekts K.Felsko; 1889―1891), vairākas figūras un Hanzas pilsētu ģerboņi Melngalvju nama (1886) un Švāba nama (arhitekts K.Felsko; 1888) noformējumā, Pareizticīgo katedrāles ornamentālā apdare (arhitekts R.Pflūgs; 1876―1884), īres nams Baznīcas ielā 25 (arhitekts K.Felsko; 1898) u.c. darbi. ==Jūgendstila dekoratīvo motīvu apgūšana un būvtēlniecības apjoms 20.gs. sākumā== Ap 1900.g. Folca darbos vērojamas atkāpes no Berlīnes skolas akadēmiskās tradīcijas, neobarokālā elementa kāpinājums, kā arī mēģinājumi pielāgoties jaunajām ― jūgendstila ― prasībām, pievēršoties stilizācijām atbilstoši šā stila formveidei. Tēlnieka darbnīcas nozīme nemazinājās arī 19. un 20.gs. mijā, ko apliecina tajā veiktais vairāku nozīmīgu sabiedrisko ēku noformējums ― Valsts Bankas ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1901―1905), Pilsētas mākslas muzejs (arhitekts V.Neimanis; 1903―1906), Biržas komercskola (arhitekts V.Boklslafs; 1902―1905), Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhitekts A.Reinbergs; 1900―1902) u.c. Folca darbnīca veica dekoratīvo apdari ne tikai daudzām Rīgas ēkām, bet arī vairākām Latvijas pilīm. Ap 1905.g. uzņēmums veidoja skulpturālo apdari Tallinas vācu teātrim, tāpat arī atsevišķiem īres namiem Tallinā (Rīgas Arhitektūras fakultātes absolventa ― arhitekta Ž.Rozenbauma celtnēm). Folca darbnīcā 20.gs. sākumā tika veikti arī īres namu fasāžu noformējumi, tomēr šķiet, ka tieši šajā jomā darbnīcai varēja būt vērā ņemami konkurenti, kas, iespējams, piedāvāja lētāku produkciju. Īres namu būvtēlniecības atribūcijas jautājumi ir problemātiski, un precīzi zināmo darbu skaits ir neliels (akrotēriji ― atlantu figūras H.Šēla, F.Šefela 1903.g. projektētajam Zihmana namam Teātra ielā 9, sievietes figūra ar lāpu H.Šēla, F.Šefela 1902.g. projektētajam Bobrova namam Smilšu ielā 8, kas nav saglabājusies). Folca sadarbība ar vairākiem arhitektiem bija aizsākusies vēl 19.gs. beigās, un iespējams pieņemt, ka 20.gs. pirmajos gados tā turpinājās ― daudzus no viņiem tēlnieks regulāri sastapa Rīgas Arhitektu biedrības sēdēs. Pārskatot sēžu protokolus, var konstatēt, ka aktīvāko biedrības sēžu apmeklētāju vidū ir R.Cirkvics, A.Reinbergs, K.Felsko, A. un R.Šmēlingi, R.Donbergs, A.Vite, K.Pēkšēns, V.Neimanis, V.Boklslafs, P.Mandelštamms, H.Zeiberlihs, E.Kupfers, arī Laube un vairāki citi, kuru būvprakse 20.gs. sākuma Rīgā nebija plaša. Domājams, ka Folca darbnīca varēja saņemt pasūtījumus vismaz daļai šo arhitektu projektēto ēku noformējumam. Iespējams, pats tēlnieks, kura uzņēmumā (pēc 1901.g. Rīgas 700 gadu jubilejas Amatniecības izstādes katalogā minētajiem datiem) bija 35 strādnieki, personiski piedalījās galvenokārt nozīmīgāko darbu veikšanā, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa darbnīcā strādāja arī profesionāli tēlnieki, kas radīja iespēju pasūtījumus veikt gan pēc iesniegtajiem paraugiem, gan arī pēc Folca izstrādātiem metiem. Tā, piemēram, ir zināms, ka viņa meita Ģertrūde no pirmās laulības (tā tika noslēgta 1882.g.; pēc pirmās sievas nāves viņš 1911.g. bija stājies laulībā otrreiz) bija precējusies ar tēlnieku Oskaru Goldbergu, kurš kādu laiku darbojās Folca uzņēmumā. Ir zināms, ka Folca darbnīcā no 1903. līdz 1907.g. pēc amatniecības skolas beigšanas strādāja arī tēlnieks Rihards Maurs. Folca daiļrades noslēguma posmā vērojams neoklasiskās tendences kāpinājums. ==Citi Folca darbi== Ārpus būvtēlniecības Folcs darinājis daudzus kapa pieminekļus Rīgā (Lielajos kapos, Meža kapos), kā arī citur Latvijā (A.Kronvalda kapa piemineklis Vecpiebalgā; granīts; 1893), strādājis stājtēlniecībā, darinot neliela izmēra statuetes un atsevišķas stājskulptūras. Radījis arī atsevišķus brīvstāvošus dekoratīvās tēlniecības darbus, kas ietvēra precīzu aprēķinu, lai pieskaņotos tuvumā esošās apbūves raksturam (“Nimfa”, apstādījumos pie Nacionālās operas; 1893, Rolanda skulptūra pie Melngalvju nama; 1896). S. Grosa =Bibliogrāfija= #Appena I. ''Augusts Folcs: dzīve un daiļrade'' : LMA bakalaura darbs. 1994. #Appena I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra'', Nr.6(50), 2003. 92―95 lpp. #Holcmane V. Augusts Folcs. ''Māksla un arhitektūra biogrāfijās''. 1. [sēj.]. 155―156 lpp. #''Latviešu tēlotāja māksla. 1860―1940''. Rīga: Zinātne, 1986. 104.,105.lpp. #Tēlnieka Augusta Folca 50 gadu jubileja Rīgā. ''Nedēļa'', Nr.51./52., 1925. =Attēlu saraksts= # [[:image:Folcs_Fotoportrets.jpg|Augusts Folcs. Fotoportrets.]] 20.gs. sākums. # [[:image:Folcs_Dekorativas_skulpturas.jpg|Dekoratīvas skulptūras portālā K.Valdemāra ielā 31, A.Folca kādreizējās darbnīcas atrašanās vietā.]] # [[:image:Folcs_Pfaba_nams_fasades_frag.jpg|Pfāba nams (H.Ende, V.Bekmanis; 1876). 2a. Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Skulpturala_grupa.jpg|Skulpturāla grupa. O.Kalpaka bulv.8. 1883.]] # [[:image:Folcs_Varti_Blieku_iela.jpg|Hermeja un Dionīsa tēli vārtu noformējumā savrupmājā Blieķu ielā (K.Felsko; 1889―1891).]] # [[:image:Folcs_Valsts_banka.jpg|Valsts Bankas ēka (arhit. A.Reinbergs; 1901―1905). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Makslas_muzejs_fasade.jpg|Rīgas pilsētas mākslas muzejs (arhit. V.Neimanis; 1903―1906). Fasādes fragments.]] # [[:image:Folcs_Birzas_komercskola.jpg|Biržas komercskola (arhit. V.Boklslafs; 1902―1905).]] # [[:image:Folcs_interjeru_apdare.jpg|Interjeru apdare.]] # [[:image:Folcs_Otrais_teatris.jpg|Rīgas Otrā (krievu) teātra ēka (arhit. A.Reinbergs; 1900―1902).]] # [[:image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums.]] # [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš]] # [[:image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands” 19.gs.b./20.gs.sāk.]] # [[:image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1907.]] # [[:image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. Attēls no: ''Jahrbuch für Bildende Kunst in den Ostseeprovinzen''. 1908.]] <gallery> Image:Folcs_sludinajums.jpg|A.Folca reklāmas uzņēmuma reklāmas sludinājums. 20.gs. sākums. Image:Folcs_Nimfa.jpg|Dekoratīvā skulptūra “Nimfa”. 1893. Image:Folcs_Rolands.jpg|Skulptūra “Rolands”. 19. gs.beigas, 20.gs. sākums. Image:Folcs_Kapa_piemineklis.jpg|Kapa piemineklis. 1907. Image:Folcs_Dekorativa_plakete.jpg|Dekoratīva plakete. 1907. Image:Folcs_Dekorativs_cilnis.jpg|Tēlniecība. Dekoratīvs cilnis Rīgas pilsētas mākslas muzejam. 1908. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Folcs, Augusts]] __NOEDITSECTION__ 0 2462 3635 3464 2009-10-30T13:26:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Bernstams-Holanders.jpg|thumb|Bernštams L. A. H. Hollandera portrets. 1885.]] [[image:Herders.jpg|thumb|Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā. 1864.]] [[image:Birzas_Merkurijs.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.]] [[image:Jensens-Birzas_Jurnieciba.jpg|thumb|Dāvida Jensena darbnīca. Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra. Ne vēlāk par 1856.]] [[image:Operas_frontons.jpg|thumb|Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras.]] [[image:Operas_jumta_skulpturas.jpg|thumb|Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras.]] [[image:Folcs-Pfaba_nama_skulpturas.jpg|thumb|Augusts Folcs. Pfāba nama dekoratīvās skulptūras. 1876.]] [[image:Folcs-Meitenu_skolas_skulpturas.jpg|thumb|Augusts Folcs. Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē.]] [[image:Folcs_Nimfa.jpg|thumb|Folcs A. Nimfas strūklaka. Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija).]] =Vispārējs raksturojums= Līdzās citiem mākslas veidiem tēlniecība laikā no 1840. līdz 1890. gadam savā attīstībā bija īpaši ierobežota. Sarežģītā vēsturiskā fona ar tā politiskajām, sociālajām un nacionālajām pretišķībām dēļ ļoti reti bija pieminekļu pasūtījumi. Stājtēlniecības (portretiskas bistes, statujas, statuetes) kā privāto pasūtījumu izplatība nav līdz šim pietiekami pētīta. Šobrīd jāpieņem, ka to nebija daudz un tie koncentrējās elites - tālaika Latvijas valdošā sabiedrības slāņa - galvenokārt bagātās un izglītotās muižniecības - interešu lokā. Līdz ar historisma arhitektūras uzplaukumu pieauga dekoratīvās tēlniecības un tieši būvplastikas nozīme. Ir zināmi tikai daži ar Latviju saistīti tēlnieki, nedaudzos tēlniecības kā publiskās mākslas vai privātos pasūtījumus veica arī ārvalstu tēlnieki. Spriežot pēc zināmajiem paraugiem, visu paveidu tēlniecība bija izteikti konservatīva. Tās stilistiku nosacīja galvenokārt akademizēta klasicisma tradīcijas, visvairāk tās, kuras bija nostiprinājušās un ilgstoši saglabājušās Vācijas mākslas centros. Ar tik fragmentāru un heterogēnu materiālu grūti aprakstīt kādu lokālai mākslas dzīvei ciešāk piesaistītu tēlniecības evolūciju apskatāmajā periodā. Var pieņemt, ka klasicisma tradīcijās sakņotais dominējošais akadēmisms pakāpeniski absorbēja laikmetam vispārraksturīgo tendenci arvien vairāk fiksēt reālistiski pārliecinošas detaļas arī principiāli idealizētos un reprezentatīvos tēlos. =Portrets= Daži zināmie portreti vedina domāt, ka baltiešu pasūtītāji paļāvās vairāk uz Eiropas tēlniecības centru autoritātēm: Berlīnes skolas meistara Hermana Vitiga (''Hermann Wittig'') veidotais Johana Reinholda fon Patkula vēsturiskais portrets (1844, Ārzemju mākslas muzejs Rīgā, turpmāk ĀMM), franču akadēmista Žana Batista Klezenžē (''Jean-Baptiste Clésinger'') (1814 – 1883) trīs jaunu sieviešu antīkā stilā veidotās marmora bistes (1859 – 1860, ĀMM), darinātas pēc viena modeļa vai vienas ģimenes līdzīgiem modeļiem (bistes Kurzemes provinces muzejā bija ienākušas no firstu Līvenu kolekcijas), igauņu akadēmisma meistara Augusta Veicenberga (''August Weizenberg'') lietišķi dokumentētais ievērojamā rīdzinieka, botāniķa un etnogrāfa Georga Šveinfurta portrets marmorā (1882, ĀMM). Ar Latviju vairāk saistītais kurzemnieks Eduards fon der Launics (''Eduard von der Launitz'') tēlnieciskā portreta jomā pārstāvēts ar viņam piedēvēto slavenā fortifikatora, baltieša ģenerāļa Eduarda fon Totlēbena portretu (1858, ĀMM); individualizētais statiskais tēls ir pakārtots tradicionālās atkailinātās hermasveida bistes ideāltipam. Ir zināms, ka kuldīdznieks, gan minētā tēlnieka Launica, gan Minhenes Mākslas akadēmijas audzēknis Vilhelms Zigfrīds Stafenhāgens (''Wilhelm Siegfried Stavenhagen'') ap 1850. gadu bija veidojis vairākus portretus (Teodora fon Hāna un grāfa Heinriha fon Kaizerlinga ģipša bistes agrāk glabājās Kurzemes provinces muzejā). Citas, daudz jaunākas paaudzes, rīdzinieks Leopolds Bernštams (''Leopold Bernstamm''), kas savu tēlnieka portretista karjeru ar panākumiem veidoja Parīzē, savukārt pārstāvēts ar Melngalvju biedrības vecākā A. H. Hollandera bisti (1885, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs); hermasveida apcirtums, frontālā tēla statika šeit savienota ar daudzām precīzām, naturālistiski uzskatāmām vaibstu, kostīmu detaļām. =Pieminekļu tēli= Saturiski svarīgākais šī perioda tēlniecības kā publiskās mākslas objekts ir brīvi stāvošais piemineklis apgaismības laikmeta pazīstamajam vācu domātajam Johanam Gotfrīdam Herderam (''Johann Gottfried Hedrer'') (1864), kas 18. gs. 60. gados darbojās Rīgā kā palīgmācītājs. Hermasveida metāla biste uz sākotnēji čugunā lietā postamenta vecpilsētā atkārto vācu tēlnieka Ludviga Šallera darināto Herdera tēlu Veimārā. Klasiskajai tradīcijai atbilstošā tēla statika savienojas ar reālisma posmam tipisko vaibstu un garīdznieka tērpa detalizēto dokumentāciju. Pieminekļa pieticīgie mērogi un novietojums (aptuveni skatītāja acu augstumā) vājina tā konvencionālo patosu. Ja Herdera pieminekļa vēstījums interpretējams kā Rīgas birģeru vēlme apliecināt pilsētas ciešās saites ar vācu kultūras līderiem, Minhenes skolas vadošā tēlnieka Ludvigs fon Švantālera (''Ludwig von Schwantahler'') (1802 – 1848) sacerētā Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga biste, kuras nolējumu Vidzemes bruņniecība dāvināja Cēsu Sv. Jāņa luteriskajai baznīcai (1855), stāsta par baltvācu konservatīvās elites centieniem apstiprināt savas politiskās privilēģijas. =Alegoriskā būvplastika= Vairāku Rīgas celtņu dekorā tika izmantotas amatnieciski perfekti veidotas tēlnieciskās alegorijas – stilistiski konvencionālas apaļskulptūras. Tās parasti bija sabiedrisko ēku fasādēs izvietotas atsevišķas figūras vai grupas ar atribūtiem, kuru uzdevums bija vēstīt par ēku funkcijām. Raksturīgs piemērs ir tolaik jaunuzceltās Rīgas biržas ēkas fasāžu arhitektonikā iekļautās Sanktpēterburgā strādājošā dāņu tēlnieka Dāvida Jensena (''David Jensen'') darbnīcā lietās tipveida figūras (ne vēlāk par 1856), kas stāstīja par ar biržas komerciālajām operācijām saistītajām saimniecības nozarēm (tirdzniecību, jūrniecību, zemkopību u.c.). Savukārt, Vidzemes Bruņniecības nama Rīgā (tagad Latvijas Republikas Saeimas ēka) fasādes nišā pēc gleznotāja Johana Ādolfa Timma (''Johann Adolf Timm'') skices tika izgatavota tā paša Pletenberga figūra (iznīcināta 1922. g.), norādot uz nama saimnieku lomas vēsturisko izcelsmi. Vēl vienas jaunuzceltās sabiedrisko funkciju ēkas – Pilsētas teātra (1860 – 1863) - fasādes frontona un jumta skulptūrām skices devis Sanktpēterburgā rezidējošais ēkas arhitekts Ludvigs Bonštets (''Ludwig Bohnstedt''). Skices realizēja Berlīnes akadēmiskie tēlnieki - Hermans Vitigs (''Hermann Wittig'') un Hugo Hāgens (''Hugo Hagen''); apaļskulptūras tika lietas cinkā, ciļņi – cementā. Klasisko alegoriju stāstījums te bija īpaši izvērsts (Apolons ar pavadošām figūrām timpanonā, dramatiskās mākslas ģēnijs, kas savalda mežonīgo fantāziju – panteru - frontona virsotnē, Traģēdijas un Komēdijas simetriski ap liru sēdošās figūras uz jumta). =Augusta Folca darbnīca pirmais periods= Dekoratīvās un būvplastikas uzplaukums Rīgā sākas līdz ar vācu tēlnieka Augusta Folca apmešanos šeit. Viņš Rīgā dibināja savu darbnīcu 1876. g. Būdams Berlīnes akadēmista Alberta Volfa (''Albert Wolff'') skolnieks un ietekmējies no vadošā vācu neobaroka meistara Reinholda Begasa (''Reinhold Begas''), Folcas neiziet ārpus vispārpieņemtas tēlu veidošana tipoloģijas un stilistiskām konvencijām. To apliecina viņa pirmais Rīgā veiktais pasūtījums – dekoratīvi alegoriskā tirgotāja Pfāba nama plastika (1876. g.), kā arī vēlākie pasūtījumi, piemēram, tādi kā didaktiskās izglītošanās alegoriskās grupas Pilsētas meiteņu skolas (1881 – 1884) fasādē, Melngalvju nama fasādes antīko dievu un alegoriju figūras (1886) u. c. Bet katrā ziņā nākamos gadu desmitos viņa darbnīca kļūst par svarīgāko, daudzveidīgāko un ražīgāko vēlīnā historisma un jūgendstila posmu Rīgas celtņu, kā arī ārpilsētas muižu, plastiskā dekora producētāju. No darbnīcas nākušā Rīgā populārā dekoratīvā jutekliskā un dinamiskā strūklakas skulptūra ”Nimfa”, kas datēta ar perioda mijas gadiem (ap 1890), apliecina neobarokālo iezīmju pastiprināšanos Folca darinājumos, kas bija likumsakarīga Begasa ietekme un kas norādīja arī uz vispārējām tālākajām izmaiņām nākamā perioda sākumā Rīgas plastiskajā dekorā. <div align="right">E. Kļaviņš</div> =Bibliogrāfija= #Neumann, W. ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 #Dolgner, D. ''Architektrur im 19. Jahrhundert. Ludwig Bohnstedt. Leben und Werk''. Weimar : Hermann Böhlaus Nachfolger, 1979 #Bruģis, D. ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996 #Appena, I. Augusts Folcs Rīgā. ''Latvijas Architektūra''. Nr. 6 (50), 2003, 92.-95. lpp. =Attēlu saraksts= #Bernštams L. A. H. [[:image:Bernstams-Holanders.jpg|Hollandera portrets.]] 1885. Ģipsis. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs #[[:image:Herders.jpg|Piemineklis Johanam Gotfrīdam Herderam Rīgā.]] 1864. Foto: E. Kļaviņš #[[:image:Birzas_Merkurijs.jpg|Dāvida Jensena darbnīca. Tirdzniecība (Merkurijs). Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra.]] Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Dāvida Jensena darbnīca. [[:image:Jensens-Birzas_Jurnieciba.jpg|Jūrniecība. Rīgas Biržas fasādes alegoriskā figūra.]] Ne vēlāk par 1856. Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hermans Vitigs. [[:image:Operas_frontons.jpg|Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) frontona skulptūras.]] Foto: E. Kļaviņš #Ludvigs Bonštets, Hugo Hāgens. [[:image:Operas_jumta_skulpturas.jpg|Rīgas Pilsētas teātra (1860 – 63) jumta skulptūras.]] Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. [[:image:Folcs-Pfaba_nama_skulpturas.jpg|Pfāba nama dekoratīvās skulptūras.]] 1876. Foto: E. Kļaviņš #Augusts Folcs. [[:image:Folcs-Meitenu_skolas_skulpturas.jpg|Alegoriskā grupa Rīgas pilsētas meiteņu skolas(1881 – 1884) fasādē.]] Foto: E. Kļaviņš #Folcs A. [[:image:Folcs_Nimfa.jpg|Nimfas strūklaka.]] Rīgs. Ap 1890 (1987. gada bronzas kopija). Foto: E. Kļaviņš __NOEDITSECTION__ 6 2645 3636 2009-10-30T16:14:45Z Admins 4 Niklāvs Strunke. 20. gs. 20. gadi. Foto: V. Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Niklāvs Strunke. 20. gs. 20. gadi. Foto: V. Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2646 3637 2009-10-30T16:16:39Z Admins 4 Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: A. Pole, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs wikitext text/x-wiki Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums. Foto: A. Pole, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs 6 2647 3638 2009-10-30T16:23:00Z Admins 4 Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” (Leipzig: ''Pandora Verlag'', 1923) vāks wikitext text/x-wiki Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” (Leipzig: ''Pandora Verlag'', 1923) vāks 6 2648 3639 2009-10-30T16:23:32Z Admins 4 Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks wikitext text/x-wiki Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks 6 2649 3640 2009-10-30T16:26:17Z Admins 4 Jēkabs Strazdiņš. 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums. Foto: LMA Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Jēkabs Strazdiņš. 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums. Foto: LMA Informācijas centrs 6 2650 3641 2009-10-30T16:27:21Z Admins 4 Jēkabs Bīne. 1926. Foto: V. Rīdzenieks. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs wikitext text/x-wiki Jēkabs Bīne. 1926. Foto: V. Rīdzenieks. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs 6 2651 3642 2009-10-30T16:30:06Z Admins 4 Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” (Rīga : Valters un Rapa, 1925) vāks wikitext text/x-wiki Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” (Rīga : Valters un Rapa, 1925) vāks 6 2652 3643 2009-10-30T16:30:46Z Admins 4 Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas. Foto: Ivonnas Veihertes arhīvs. No: ''Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas'' / sast. R. Kaminska. Rīga : Neputns, 2001 wikitext text/x-wiki Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas. Foto: Ivonnas Veihertes arhīvs. No: ''Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas'' / sast. R. Kaminska. Rīga : Neputns, 2001 6 2653 3644 2009-10-30T16:34:34Z Admins 4 Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” (Rīga : Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925) titullapa wikitext text/x-wiki Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” (Rīga : Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925) titullapa 6 2654 3645 2009-10-30T16:37:02Z Admins 4 Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados. Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs 6 2655 3646 2009-10-30T16:39:19Z Admins 4 Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē. 1940./41. gads. Foto: LMA Informācijas centrs wikitext text/x-wiki Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē. 1940./41. gads. Foto: LMA Informācijas centrs 6 2656 3647 2009-10-30T16:41:11Z Admins 4 Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” (Rīga : Valters un Rapa, 1939) titullapa wikitext text/x-wiki Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” (Rīga : Valters un Rapa, 1939) titullapa 6 2657 3648 2009-10-30T16:42:58Z Admins 4 Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” (Rīga : Grāmatu Zieds, 1940) titullapa wikitext text/x-wiki Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” (Rīga : Grāmatu Zieds, 1940) titullapa 6 2658 3649 2009-10-30T16:44:24Z Admins 4 Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” (Rīga : Grāmatu Draugs, 1934) trešā sējuma titullapa wikitext text/x-wiki Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” (Rīga : Grāmatu Draugs, 1934) trešā sējuma titullapa 0 2527 3650 3480 2009-10-30T16:50:49Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Niklavs_Strunke_foto.jpg|thumb|Niklāvs Strunke. 20. gs. 20. gadi.]] [[image:Romans_Suta_foto.jpg|thumb|Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.]] [[image:Suta-60_Jahre_lettischer_Kunst.jpg|thumb|Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” vāks]] [[image:Zurnals_Laikmets-3.jpg|thumb|Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks]] [[image:Jekabs_Strazdins_foto.jpg|thumb|Jēkabs Strazdiņš. 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums.]] [[image:Jekabs_Bine_foto.jpg|thumb|Jēkabs Bīne. 1926.]] [[image:Dombrovskis--Latvju_maksla.jpg|thumb|Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” vāks]] [[image:Janis_Silins_foto.jpg|thumb|Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas.]] [[image:Silins-monografijas_Rudolfs_Perle.jpg|thumb|Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” titullapa]] [[image:Boriss_Vipers_foto.jpg|thumb|Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados.]] [[image:Boriss_Vipers_ar_studentiem.jpg|thumb|Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē. 1940./41. gads.]] [[image:Vipers-Baroque_art_in_Latvia.jpg|thumb|Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” titullapa]] [[image:Vipers-Makslas_likteni_un_vertibas.jpg|thumb|Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” titullapa]] [[image:Makslas_vesture_1934.jpg|thumb|Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” trešā sējuma titullapa]] =Teorētiskās koncepcijas un kritika= ==Klasiskā modernisma uzplaukums== Modernisma ideju iespaidā priekšstats par mākslu kā dabas atdarināšanu (arī pieļaujot mākslinieka subjektīvo ieguldījumu) piedzīvoja būtisku krīzi – pieauga formas un ekspresijas loma, reflektējot par mākslu kā tautas dzīves tēlojumu laikmetīgās formās, balstoties gan uz vecmeistaru, gan franču laikabiedru meklējumiem. Svarīga nozīme šai aspektā bija atsevišķiem Rīgas mākslinieku grupas biedriem. Mākslinieks Niklāvs Strunke savos Krievijas mācību gadu iedvesmotajos jaunās mākslas manifestos (1917–1918) visvairāk pietuvojās futūrisma idejām, iznīcinoši kritizējot akadēmisma tradīcijas un aicinot mākslā apliecināt tehnikas un ”vienkāršā zemes cilvēka” būtību. Citi autori nebija tik radikāli tradīciju noliedzēji, piemēram, Jēkabs Kazaks savās rokrakstu piezīmēs uzsvēra drīzāk to trūkumu nekā nomācošo slogu, iesakot sintezēt dažādu jaunāko virzienu (impresionisma, kubisma, futūrisma) elementus ar izteikti ekspresionistisku akcentu uz mākslinieka-radītāja garu. Iezīmējot jaunās mākslas aprises, plastiskās formas pašvērtībai ir centrālā loma Romana Sutas apcerēs, nosodot peredvižņicisma ietekmēto ”butaforisko formu”, kuras vietā liekama intuitīva sapratne par kompozīcijas, krāsas un līnijas kvalitātēm. Avangarda manifestu jomai pieskaitāma rakstnieka Andreja Kurcija proponētā aktīvisma teorija, kurā saliedēts mākslinieciskās formas izcēlums pretstatā naturālisma un impresionisma pasivitātei vienlaikus ar atziņu, ka aktīvisms ir ”sociālas gribas nests”, tiecoties šo kolektīvismu sabalansēt ar aktīvas personības nozīmību. 1920. gadu sākuma Eiropai tipisko avangarda žurnālu uzplaukumu Latvijā pārstāvēja Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa vadītais žurnāls ”Laikmets” (4 numuri, publicēti 1923. gadā), kurā tika paustas gan aktīvisma idejas, gan arī publicēti dažādi citi, tai skaitā, tulkoti materiāli (Paula Vestheima (''Paul Westheim''), Ivana Gola (''Yvan Goll''), Viktora Šklovska (''Виктор Шкловский''), Karla Einšteina (''Karl Einstein'') u.c. teksti), kas lielākoties reflektēja par dažādiem mākslas veidiem ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma, kā arī futūrisma ”otrā viļņa” kontekstā. Aptuveni 1920. gadā mākslas dzīve sāka nostabilizēties, izvērsās regulāra izstāžu darbība, kas izpelnījās plašākus izvērtējumus presē un periodiskajos izdevumos. Recenzijas par mākslas izstādēm, ko nereti papildināja teorētiskas atkāpes, parādījās laikrakstos ”Latvijas Kareivis”, ”Latvijas Sargs”, ”Latvis”, ”Jaunākās Ziņas”, u.c.; žurnālos ”Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, ”Ilustrēts Žurnāls”, ”Ritums”, u.c. Bija arī izdevumi, kas piedzīvoja vienu vai dažus numurus. Kreisi orientētie autori pulcējās ap izdevumu ”Domas”. 1920. gadu sākumā publiskajā telpā raisījās asas diskusijas starp Rīgas mākslinieku grupas modernisma aizstāvjiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) un konservatīvajiem akadēmisma adeptiem (Rihardu Zariņu, Jāni Robertu Tillbergu). Īpaši ražīgs kritikas jomā bija Uga Skulme; viņš uzsvēra Voldemāra Matveja idejas, plastisko vērtību nozīmi un aicināja māksliniekus pārvērtēt impresionistiskā reālisma bagāžu. Konsekvents Rīgas mākslinieku grupas novatoriskās pieejas aizstāvis visā starpkaru periodā bija literāts Andrejs Kurcijs. Gleznotājs un literāts Jānis Jaunsudrabiņš pauda mērenu atbalstu jaunākiem meklējumiem, tomēr akcentējot glezniecības specifikas saglabāšanu. Kārlis Miesnieks savukārt pārstāvēja akadēmiskās opozīcijas spārnu, saistot nacionālās mākslas savdabību ar 19. gs. nogales mantojumu. Regulāru kritiķa darbu starpkaru posmā turpināja Jūlijs Madernieks, uzturot spēkā gadsimta sākumam tipisko kritēriju kopumu, kas pamazām izvērtās konservatīvā pozīcijā jau 1920. gadu gaitā. Mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, apcerot aktuālos notikumus, novērtēja tādas kvalitātes kā interesants, svaigs skatījums, latviskā iejūta un centieni. Paralēli vēsturiskām un teorētiskām apcerēm aktualitāšu izvērtēšanā iesaistījās arī mākslas vēsturnieki Boriss Vipers un Jānis Siliņš, piešķirot izstāžu recenzijām plašāku teorētisku ietvaru un izvairoties no pārāk krasa pozitīva vai negatīva vērtējuma. Gleznieciskums, vienkāršība, dvēseliskums ir kvalitātes, ko Vipers izcēla kā pretstatu formālisma un eksperimentu saltajam aprēķinam, liecinot par pārmaiņām un pavērsienu tradicionālākas mākslas izpratnes virzienā. Arī Siliņš jau 1925. gadā rakstīja par noskaņotības un kopiespaida svarīgumu, aicinot izskaust no izstādēm nenozīmīgu studiju un uzmetumu klāstu. ==Tradicionālisma izvēršanās== Stilistiski nenoteiktais, tomēr retrospektīvi orientētais oficiālais atbalsts nacionālajam stilam, kas pastiprinājās pēc autoritārā režīma iedibināšanas 1934. gadā, svārstījās starp etnogrāfiskā mantojuma un Eiropas klasisko tradīciju ideāliem, noslēdzot jau 1920. gados vērojamo modernisma ideju kritiku un ”atgriešanos pie kārtības” plašākā Eiropas un pasaules kontekstā. Māksla tika izprasta kā noteiktu mērķu – patiesības, reliģijas un morāles, bet īpaši – latvietības veicinātāja. Šāds priekšstats par mākslu kā līdzekli tika sakausēts ar latviešu mākslas sākotnei tipisko reālisma, impresionisma un simbolisma pieredzi, balstoties uz dažādām atdarināšanas teorijas modifikācijām – uzsverot, ka mākslas būtība ir dabas tiešāka vai dažādā ziņā ”uzlabota” un ”pārradīta” atdarināšana. Retrospektīvs neoklasicisms kā latviskās mākslas modelis atklājas gleznotāja un pedagoga Roberta Šterna viedoklī, ka latviešu mākslai nav jāpārņem Āzijas, Āfrikas u.c. primitīvo kultūru elementi, jo arī Eiropa 20. gadsimtā esot smagi kļūdījusies, atsakoties no klasiskās Grieķijas un renesanses tradīcijām. Tēlnieks Gustavs Šķilters rakstīja, ka ”saudzējošie, glabājošie, konservatīvie spēki ne mazāk plaši un spējīgi kā iznīcinošie novatoru centieni”, bet gleznotājs Jēkabs Bīne kritizēja tādus ļaunumus kā formas kultu, turēšanos pie lozunga ”mākslu mākslai” un no materiālistiska pasaules uzskata izrietošo naturālismu un konstruktīvismu. Lai arī kā dievturu kustības propagandists Bīne uzsvēra, ka pagāniskās senatnes māksla pārspējot kristietības laikmeta radīto, ”latviskā satura” piemēriem tika pieskaitīti Ādama Alkšņa, Jaņa Rozentāla un Teodora Ūdera darbi, līdz ar to atzīstot 20. gs. sākuma neoromantisko tradīciju kā zināmu paraugu. 1939. gadā žurnālā ”Sējējs” izvērstajā diskusijā par nacionālo mākslu viņš apgalvoja, ka mākslas darbam jāatspoguļo tautas kultūra un tradīcijas, jābūt ar dziļu saturu un pozitīvu tendenci. Gleznotāja un senatnes pētnieka Ernesta Brastiņa sacerējumos akcentēts ornaments un ritms kā latviskā pasaules uzskata pamatelementi (jau agrīnajā apcerē ”Glezniecības pastardienas” (1922) viņš līdz ar to kritizēja glezniecību kā svešu un nepieņemamu mākslas formu), vēlāk aicinot veidot normatīvu ”latviskā daiļuma” estētiku. Jau 1920. gadu gaitā, bet īpaši 1930. gados mākslas kritikā arvien lielāku lomu ieguva latviskuma kritērijs un negatīvs citzemju moderno tendenču (kubisma, futūrisma, konstruktīvisma) vērtējums. Mākslinieki tika aicināti studēt dzimtās zemes dabu un tautas dzīvi, un atainot to profesionāli izkoptos, pabeigtos darbos; šādu konservatīvi akadēmisku ievirzi pauda Gustavs Šķilters, Jēkabs Strazdiņš, Viktors Eglītis, Jānis Lapiņš u.c. autori. Piemēram, Jēkabs Strazdiņš Apgaismības tradīcijas garā aicināja radīt mākslu kā krietnu paraugu, nosodot svešās ietekmes, ko mākslinieki pārņemot, negribēdami apgūt zīmēšanas un figurālu kompozīciju veidošanas prasmes. Turpretim ”jaunā māksla”, kas iztiekot bez visa minētā, izaugot no nejaušībām, kas tikai pirmo reizi parādīdamās, ir ”dievišķīgas”, bet turpmāk atkārtodamās – ”bezvērtīgas”. Negatīvu novērtējumu bieži ieguva, piemēram, Rīgas mākslinieku grupas aizraušanās ar kluso dabu un virsmas apdares efektiem, atsakoties no cilvēka ķermeņa rūpīgas studēšanas. Eiropas klasisko tradīciju ideāls bija raksturīgs vietējo mākslinieku darbības izvērtējumiem, piemēram, rakstnieka Anšlava Eglīša un mākslinieka Oļģerta Saldava sniegumā. Ar latviskuma aizstāvjiem lielā mērā sasaucās arī marginālie kreiso viedokļu paudēji, kas tāpat aicināja atgriezties pie dzīves, paust mākslā nopietnu saturu un atteikties no ”buržuāziskā formālisma” eksperimentiem. ==Mākslas vēsture== Mākslas vēstures aizsākumi Latvijā meklējami 19. gs. beigās baltvācu pētnieku aktivitātēs, īpaši Vilhelma Neimaņa pārskatā (1887), ko var dēvēt par pirmo Baltijas mākslas vēsturi. Lai arī Oļģerds Grosvalds, kas pirmais no latviešiem ieguva profesionālu izglītību, sāka publicēties jau 20. gs. sākumā, tie lielākoties bija citzemju pētījumu fragmentāri latviskojumi un mākslas dzīves apskati rakstu sērijās. Pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas parādījās arī pirmie pārskata tipa apcerējumi, kas fokusēti uz latviešu mākslas ne pārāk seno vēsturi, tai skaitā mērķēti uz citzemju auditorijas informēšanu par tās galvenajiem personāžiem un sasniegumiem. Šai kategorijai pieskaitāms Romana Sutas īsais pārskats ”60 Jahre lettischer Kunst” (Latvju mākslas 60 gadi, 1923), Jāņa Dombrovska ”Latvju māksla” (1925) un Borisa Vipera ”Latvju māksla” (1927). Nacionālās savdabības postulējumi tika meklēti gan specifiskās formas iezīmēs (piemēram, Dombrovska strīdīgie slēdzieni par latvisko kolorītu), gan psiholoģiskā rakursā, kas izrādījās noturīgāks (Vipera hipotēze par latviešu mākslinieku kā ”apdomīgu reālistu”, kas jūtu jomā tomēr ir sapņotājs un tāpēc rada ”teiksmainā reālisma” paraugus). 1925. gadā Neatkarīgo mākslinieku vienība sāka izdot monogrāfiju virkni ”Latvju māksla”, kurā iznāca Visvalža Peņģerota grāmata par Alfrēdu Plīti-Pleitu, Roberta Šterna monogrāfija ”Janis Rozentāls” (1925), Jāņa Siliņa darbs par Rūdolfu Pērli (1928). Pēc pārtraukuma Neatkarīgo mākslinieku vienības iniciatīvu 1938. gadā mēģināja turpināt monogrāfiju sērija ”Latviešu māksla” Franča Baloža, Valdemāra Tones un Borisa Vipera redakcijā, kurā publicēti apcerējumi par Jāzepu Grosvaldu (1938), Ludolfu Libertu (1938), Kārli Zāli (1938) un Kārli Miesnieku (1939). Ja 1920. gadu izdevumos tika akcentētas mākslinieka un sabiedrības pretrunas saskaņā ar vientuļā, romantiskā ģēnija paradigmu, vēlākās publikācijas lielā mērā pārtop tautas un laikmeta kolektīvā gara un zemnieciskā pasaules uzskata izteicēju veiksmes stāstos. Mākslas vēsturnieka '''Borisa Vipera''' darbība Latvijā no 1924. līdz 1940. gadam atklāj profesionāli nopietnāko ieguldījumu nozares attīstībā, līdzās pedagoģiskajam darbam Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē publicējot daudzveidīgu pētījumu klāstu. Tajā ietilpst gan monogrāfijas par Džoto un Jāzepu Grosvaldu (1938), gan fundamentālais darbs ”Latvijas māksla baroka laikmetā” (1937), kas tulkots arī angļu valodā (1939) un izmanto tai laikā populāro rustikalizācijas teoriju – tradīciju un stilistisko elementu migrācijas faktoru, kura ietekmē konstatēta vietējo baroka parādību oriģinalitāte – formu vienkāršojums un telpas reducēšana uz plakni. Lai arī nacionālā savdabība ir vēlāk būtiski apstrīdēta no faktoloģiskā viedokļa, izpētītais pieminekļu klāsts un interpretācijas līmenis liecina par nopietnu erudīciju. Apceru krājumā ”Mākslas likteņi un vērtības” (1940) Vipers padziļināti analizē virkni būtisku mākslas vēstures un teorijas jautājumu (mākslas veidu specifiku, gleznas formāta un horizonta ekspresīvo potenciālu utt.), atklājot plašas zināšanas 20. gs. pirmajā pusē aktuālo mākslas vēstures, estētikas, filozofijas u.c. avotu jomā (Heinriha Velflīna (''Heinrich Wölfflin'') formālā metode, ”gara vēstures” pārstāvja Maksa Dvoržāka (''Max Dvořák'') skolnieka Dagoberta Freija (''Dagobert Frey'') telpas uztveres pētījumi, filozofa Anrī Bergsona (''Henri Bergson'') priekšstati par laiku un telpu u.c. koncepcijas). Mākslas vēsturnieka '''Jāņa Siliņa''' plašās apceres rakstu krājumos un periodiskos izdevumos, kas lielā mērā sagatavoja trimdas posmā publicēto fundamentālo mākslas vēsturi piecos sējumos, akcentē latviešu mākslas attīstības procesu kā paaudžu nomaiņas analogu, lielā mērā ietekmējoties no vācu mākslas vēsturnieka Vilhelma Pindera (''Wilhelm Pinder'') idejām. Paaudžu nomaiņas radītā pasaules uztveres maiņa līdz ar to kļūst par formālās evolūcijas dzinējspēku. Sasaucoties ar 1930. gados aktuālajiem nacionālās identitātes jautājumiem, Siliņš izcēla ”simboliskā reālisma” terminu, akcentējot, ka ”formu pasaule iegūst savu būtisko un dziļāko jēgu kā tautas gara paudēja”. Mākslas vēsturnieks '''Kristaps Eliass''', kas bija studējis mākslas vēsturi Briseles Mākslas akadēmijā, savukārt izcēlās ar izglītojošu ievirzi, iepazīstinot latviešu publiku galvenokārt ar cittautu mākslas parādībām. Viņš publicēja virkni izvērstu rakstu par mākslas evolūcijas jautājumiem un biogrāfiskas esejas par atsevišķām personībām žurnālos ”Ritums”, ”Skaidrība” un ”Domas”, ietekmējoties no tādām 20. gs. sākuma autoritātēm kā vācu mākslas vēsturnieki Rihards Muters (''Richard Muther'') un Juliuss Meijergrēfe (''Julius Meier-Graefe''). Būdams kreisi noskaņots, Eliass mākslas vēsturē izcēla mākslinieka un sabiedrības pretrunas, reakcionāro un progresīvo tendenču cīņu, tomēr saglabājot mākslinieka personības kā sociālo pārmaiņu jutīgākā uztvērēja lomu. Starpkaru posmā tika arī izdota vispārējā mākslas vēsture trijos sējumos Vilhelma Purvīša redakcijā (1934–1936). Mākslas vēsturnieku, arhitektu un mākslinieku grupa, ko vadīja mākslas vēsturnieks Visvaldis Peņģerots, atkarībā no savas kompetences un interešu loka sagatavoja rakstus par dažādiem periodiem, stiliem un mākslas parādībām, periodizāciju pakārtojot stilu hronoloģijai. 1. sējumā tika aplūkota arhitektūra un tēlniecība, 2. sējumā – glezniecība, grafika un karikatūra, 3. sējumā – lietišķā māksla. Līdz ar vietējās sabiedrības izglītošanu ārzemju mākslas sasniegumos svarīgs mērķis bija arī apliecināt Latvijas un pārējo Baltijas valstu līdzvērtību ”vecajām” kultūras tautām, aplūkojot mākslas darbu kā laikmeta, nācijas un mākslinieka individuālā stila sintēzes izpausmi. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Zeile, P.''' ''Estētiskā doma Latvijā''. Rīga : Liesma, 1976 # ''Latvijas māksla un arhitektūra''. Grāmatu rādītājs. 18. gs. – 2000. Rīga : Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2003 # '''Pelše, S.''' ''Pārliecības slazdā: Kristapa Eliasa ieguldījums latviešu mākslas vēsturē''. No: ''Mākslas Vēsture un Teorija''. 2006. Nr. 6/7. 71. – 76. lpp. # '''Pelše, S.''' ''Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā''. Rīga : LMA Mākslas vēstures institūts, 2007 =Attēlu saraksts= # [[:image:Niklavs_Strunke_foto.jpg|Niklāvs Strunke.]] 20. gs. 20. gadi. Foto: V. Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Romans_Suta_foto.jpg|Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.]] Foto: A. Pole, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Suta-60_Jahre_lettischer_Kunst.jpg|Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” (Leipzig: ''Pandora Verlag'', 1923) vāks]] # [[:image:Zurnals_Laikmets-3.jpg|Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks]] # [[:image:Jekabs_Strazdins_foto.jpg|Jēkabs Strazdiņš.]] 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums. Foto: LMA Informācijas centrs # [[:image:Jekabs_Bine_foto.jpg|Jēkabs Bīne.]] 1926. Foto: V. Rīdzenieks. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs # [[:image:Dombrovskis--Latvju_maksla.jpg|Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” (Rīga : Valters un Rapa, 1925) vāks]] # [[:image:Janis_Silins_foto.jpg|Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas.]] Foto: Ivonnas Veihertes arhīvs. No: ''Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas'' / sast. R. Kaminska. Rīga : Neputns, 2001 # [[:image:Silins-monografijas_Rudolfs_Perle.jpg|Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” (Rīga : Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925) titullapa]] # [[:image:Boriss_Vipers_foto.jpg|Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados.]] Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Boriss_Vipers_ar_studentiem.jpg|Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē.]] 1940./41. gads. Foto: LMA Informācijas centrs # [[:image:Vipers-Baroque_art_in_Latvia.jpg|Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” (Rīga : Valters un Rapa, 1939) titullapa]] # [[:image:Vipers-Makslas_likteni_un_vertibas.jpg|Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” (Rīga : Grāmatu Zieds, 1940) titullapa]] # [[:image:Makslas_vesture_1934.jpg|Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” (Rīga : Grāmatu Draugs, 1934) trešā sējuma titullapa]] 0 2527 3651 3650 2009-10-30T16:52:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Niklavs_Strunke_foto.jpg|thumb|Niklāvs Strunke. 20. gs. 20. gadi.]] [[image:Romans_Suta_foto.jpg|thumb|Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.]] [[image:Suta-60_Jahre_lettischer_Kunst.jpg|thumb|Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” vāks]] [[image:Zurnals_Laikmets-3.jpg|thumb|Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks]] [[image:Jekabs_Strazdins_foto.jpg|thumb|Jēkabs Strazdiņš. 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums.]] [[image:Jekabs_Bine_foto.jpg|thumb|Jēkabs Bīne. 1926.]] [[image:Dombrovskis--Latvju_maksla.jpg|thumb|Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” vāks]] [[image:Janis_Silins_foto.jpg|thumb|Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas.]] [[image:Silins-monografijas_Rudolfs_Perle.jpg|thumb|Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” titullapa]] [[image:Boriss_Vipers_foto.jpg|thumb|Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados.]] [[image:Boriss_Vipers_ar_studentiem.jpg|thumb|Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē. 1940./41. gads.]] =Teorētiskās koncepcijas un kritika= ==Klasiskā modernisma uzplaukums== Modernisma ideju iespaidā priekšstats par mākslu kā dabas atdarināšanu (arī pieļaujot mākslinieka subjektīvo ieguldījumu) piedzīvoja būtisku krīzi – pieauga formas un ekspresijas loma, reflektējot par mākslu kā tautas dzīves tēlojumu laikmetīgās formās, balstoties gan uz vecmeistaru, gan franču laikabiedru meklējumiem. Svarīga nozīme šai aspektā bija atsevišķiem Rīgas mākslinieku grupas biedriem. Mākslinieks Niklāvs Strunke savos Krievijas mācību gadu iedvesmotajos jaunās mākslas manifestos (1917–1918) visvairāk pietuvojās futūrisma idejām, iznīcinoši kritizējot akadēmisma tradīcijas un aicinot mākslā apliecināt tehnikas un ”vienkāršā zemes cilvēka” būtību. Citi autori nebija tik radikāli tradīciju noliedzēji, piemēram, Jēkabs Kazaks savās rokrakstu piezīmēs uzsvēra drīzāk to trūkumu nekā nomācošo slogu, iesakot sintezēt dažādu jaunāko virzienu (impresionisma, kubisma, futūrisma) elementus ar izteikti ekspresionistisku akcentu uz mākslinieka-radītāja garu. Iezīmējot jaunās mākslas aprises, plastiskās formas pašvērtībai ir centrālā loma Romana Sutas apcerēs, nosodot peredvižņicisma ietekmēto ”butaforisko formu”, kuras vietā liekama intuitīva sapratne par kompozīcijas, krāsas un līnijas kvalitātēm. Avangarda manifestu jomai pieskaitāma rakstnieka Andreja Kurcija proponētā aktīvisma teorija, kurā saliedēts mākslinieciskās formas izcēlums pretstatā naturālisma un impresionisma pasivitātei vienlaikus ar atziņu, ka aktīvisms ir ”sociālas gribas nests”, tiecoties šo kolektīvismu sabalansēt ar aktīvas personības nozīmību. 1920. gadu sākuma Eiropai tipisko avangarda žurnālu uzplaukumu Latvijā pārstāvēja Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa vadītais žurnāls ”Laikmets” (4 numuri, publicēti 1923. gadā), kurā tika paustas gan aktīvisma idejas, gan arī publicēti dažādi citi, tai skaitā, tulkoti materiāli (Paula Vestheima (''Paul Westheim''), Ivana Gola (''Yvan Goll''), Viktora Šklovska (''Виктор Шкловский''), Karla Einšteina (''Karl Einstein'') u.c. teksti), kas lielākoties reflektēja par dažādiem mākslas veidiem ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma, kā arī futūrisma ”otrā viļņa” kontekstā. Aptuveni 1920. gadā mākslas dzīve sāka nostabilizēties, izvērsās regulāra izstāžu darbība, kas izpelnījās plašākus izvērtējumus presē un periodiskajos izdevumos. Recenzijas par mākslas izstādēm, ko nereti papildināja teorētiskas atkāpes, parādījās laikrakstos ”Latvijas Kareivis”, ”Latvijas Sargs”, ”Latvis”, ”Jaunākās Ziņas”, u.c.; žurnālos ”Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, ”Ilustrēts Žurnāls”, ”Ritums”, u.c. Bija arī izdevumi, kas piedzīvoja vienu vai dažus numurus. Kreisi orientētie autori pulcējās ap izdevumu ”Domas”. 1920. gadu sākumā publiskajā telpā raisījās asas diskusijas starp Rīgas mākslinieku grupas modernisma aizstāvjiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) un konservatīvajiem akadēmisma adeptiem (Rihardu Zariņu, Jāni Robertu Tillbergu). Īpaši ražīgs kritikas jomā bija Uga Skulme; viņš uzsvēra Voldemāra Matveja idejas, plastisko vērtību nozīmi un aicināja māksliniekus pārvērtēt impresionistiskā reālisma bagāžu. Konsekvents Rīgas mākslinieku grupas novatoriskās pieejas aizstāvis visā starpkaru periodā bija literāts Andrejs Kurcijs. Gleznotājs un literāts Jānis Jaunsudrabiņš pauda mērenu atbalstu jaunākiem meklējumiem, tomēr akcentējot glezniecības specifikas saglabāšanu. Kārlis Miesnieks savukārt pārstāvēja akadēmiskās opozīcijas spārnu, saistot nacionālās mākslas savdabību ar 19. gs. nogales mantojumu. Regulāru kritiķa darbu starpkaru posmā turpināja Jūlijs Madernieks, uzturot spēkā gadsimta sākumam tipisko kritēriju kopumu, kas pamazām izvērtās konservatīvā pozīcijā jau 1920. gadu gaitā. Mākslas vēsturnieks Jānis Dombrovskis, apcerot aktuālos notikumus, novērtēja tādas kvalitātes kā interesants, svaigs skatījums, latviskā iejūta un centieni. Paralēli vēsturiskām un teorētiskām apcerēm aktualitāšu izvērtēšanā iesaistījās arī mākslas vēsturnieki Boriss Vipers un Jānis Siliņš, piešķirot izstāžu recenzijām plašāku teorētisku ietvaru un izvairoties no pārāk krasa pozitīva vai negatīva vērtējuma. Gleznieciskums, vienkāršība, dvēseliskums ir kvalitātes, ko Vipers izcēla kā pretstatu formālisma un eksperimentu saltajam aprēķinam, liecinot par pārmaiņām un pavērsienu tradicionālākas mākslas izpratnes virzienā. Arī Siliņš jau 1925. gadā rakstīja par noskaņotības un kopiespaida svarīgumu, aicinot izskaust no izstādēm nenozīmīgu studiju un uzmetumu klāstu. ==Tradicionālisma izvēršanās== Stilistiski nenoteiktais, tomēr retrospektīvi orientētais oficiālais atbalsts nacionālajam stilam, kas pastiprinājās pēc autoritārā režīma iedibināšanas 1934. gadā, svārstījās starp etnogrāfiskā mantojuma un Eiropas klasisko tradīciju ideāliem, noslēdzot jau 1920. gados vērojamo modernisma ideju kritiku un ”atgriešanos pie kārtības” plašākā Eiropas un pasaules kontekstā. Māksla tika izprasta kā noteiktu mērķu – patiesības, reliģijas un morāles, bet īpaši – latvietības veicinātāja. Šāds priekšstats par mākslu kā līdzekli tika sakausēts ar latviešu mākslas sākotnei tipisko reālisma, impresionisma un simbolisma pieredzi, balstoties uz dažādām atdarināšanas teorijas modifikācijām – uzsverot, ka mākslas būtība ir dabas tiešāka vai dažādā ziņā ”uzlabota” un ”pārradīta” atdarināšana. Retrospektīvs neoklasicisms kā latviskās mākslas modelis atklājas gleznotāja un pedagoga Roberta Šterna viedoklī, ka latviešu mākslai nav jāpārņem Āzijas, Āfrikas u.c. primitīvo kultūru elementi, jo arī Eiropa 20. gadsimtā esot smagi kļūdījusies, atsakoties no klasiskās Grieķijas un renesanses tradīcijām. Tēlnieks Gustavs Šķilters rakstīja, ka ”saudzējošie, glabājošie, konservatīvie spēki ne mazāk plaši un spējīgi kā iznīcinošie novatoru centieni”, bet gleznotājs Jēkabs Bīne kritizēja tādus ļaunumus kā formas kultu, turēšanos pie lozunga ”mākslu mākslai” un no materiālistiska pasaules uzskata izrietošo naturālismu un konstruktīvismu. Lai arī kā dievturu kustības propagandists Bīne uzsvēra, ka pagāniskās senatnes māksla pārspējot kristietības laikmeta radīto, ”latviskā satura” piemēriem tika pieskaitīti Ādama Alkšņa, Jaņa Rozentāla un Teodora Ūdera darbi, līdz ar to atzīstot 20. gs. sākuma neoromantisko tradīciju kā zināmu paraugu. 1939. gadā žurnālā ”Sējējs” izvērstajā diskusijā par nacionālo mākslu viņš apgalvoja, ka mākslas darbam jāatspoguļo tautas kultūra un tradīcijas, jābūt ar dziļu saturu un pozitīvu tendenci. Gleznotāja un senatnes pētnieka Ernesta Brastiņa sacerējumos akcentēts ornaments un ritms kā latviskā pasaules uzskata pamatelementi (jau agrīnajā apcerē ”Glezniecības pastardienas” (1922) viņš līdz ar to kritizēja glezniecību kā svešu un nepieņemamu mākslas formu), vēlāk aicinot veidot normatīvu ”latviskā daiļuma” estētiku. Jau 1920. gadu gaitā, bet īpaši 1930. gados mākslas kritikā arvien lielāku lomu ieguva latviskuma kritērijs un negatīvs citzemju moderno tendenču (kubisma, futūrisma, konstruktīvisma) vērtējums. Mākslinieki tika aicināti studēt dzimtās zemes dabu un tautas dzīvi, un atainot to profesionāli izkoptos, pabeigtos darbos; šādu konservatīvi akadēmisku ievirzi pauda Gustavs Šķilters, Jēkabs Strazdiņš, Viktors Eglītis, Jānis Lapiņš u.c. autori. Piemēram, Jēkabs Strazdiņš Apgaismības tradīcijas garā aicināja radīt mākslu kā krietnu paraugu, nosodot svešās ietekmes, ko mākslinieki pārņemot, negribēdami apgūt zīmēšanas un figurālu kompozīciju veidošanas prasmes. Turpretim ”jaunā māksla”, kas iztiekot bez visa minētā, izaugot no nejaušībām, kas tikai pirmo reizi parādīdamās, ir ”dievišķīgas”, bet turpmāk atkārtodamās – ”bezvērtīgas”. Negatīvu novērtējumu bieži ieguva, piemēram, Rīgas mākslinieku grupas aizraušanās ar kluso dabu un virsmas apdares efektiem, atsakoties no cilvēka ķermeņa rūpīgas studēšanas. Eiropas klasisko tradīciju ideāls bija raksturīgs vietējo mākslinieku darbības izvērtējumiem, piemēram, rakstnieka Anšlava Eglīša un mākslinieka Oļģerta Saldava sniegumā. Ar latviskuma aizstāvjiem lielā mērā sasaucās arī marginālie kreiso viedokļu paudēji, kas tāpat aicināja atgriezties pie dzīves, paust mākslā nopietnu saturu un atteikties no ”buržuāziskā formālisma” eksperimentiem. ==Mākslas vēsture== Mākslas vēstures aizsākumi Latvijā meklējami 19. gs. beigās baltvācu pētnieku aktivitātēs, īpaši Vilhelma Neimaņa pārskatā (1887), ko var dēvēt par pirmo Baltijas mākslas vēsturi. Lai arī Oļģerds Grosvalds, kas pirmais no latviešiem ieguva profesionālu izglītību, sāka publicēties jau 20. gs. sākumā, tie lielākoties bija citzemju pētījumu fragmentāri latviskojumi un mākslas dzīves apskati rakstu sērijās. Pēc neatkarīgas valsts nodibināšanas parādījās arī pirmie pārskata tipa apcerējumi, kas fokusēti uz latviešu mākslas ne pārāk seno vēsturi, tai skaitā mērķēti uz citzemju auditorijas informēšanu par tās galvenajiem personāžiem un sasniegumiem. Šai kategorijai pieskaitāms Romana Sutas īsais pārskats ”60 Jahre lettischer Kunst” (Latvju mākslas 60 gadi, 1923), Jāņa Dombrovska ”Latvju māksla” (1925) un Borisa Vipera ”Latvju māksla” (1927). Nacionālās savdabības postulējumi tika meklēti gan specifiskās formas iezīmēs (piemēram, Dombrovska strīdīgie slēdzieni par latvisko kolorītu), gan psiholoģiskā rakursā, kas izrādījās noturīgāks (Vipera hipotēze par latviešu mākslinieku kā ”apdomīgu reālistu”, kas jūtu jomā tomēr ir sapņotājs un tāpēc rada ”teiksmainā reālisma” paraugus). 1925. gadā Neatkarīgo mākslinieku vienība sāka izdot monogrāfiju virkni ”Latvju māksla”, kurā iznāca Visvalža Peņģerota grāmata par Alfrēdu Plīti-Pleitu, Roberta Šterna monogrāfija ”Janis Rozentāls” (1925), Jāņa Siliņa darbs par Rūdolfu Pērli (1928). Pēc pārtraukuma Neatkarīgo mākslinieku vienības iniciatīvu 1938. gadā mēģināja turpināt monogrāfiju sērija ”Latviešu māksla” Franča Baloža, Valdemāra Tones un Borisa Vipera redakcijā, kurā publicēti apcerējumi par Jāzepu Grosvaldu (1938), Ludolfu Libertu (1938), Kārli Zāli (1938) un Kārli Miesnieku (1939). Ja 1920. gadu izdevumos tika akcentētas mākslinieka un sabiedrības pretrunas saskaņā ar vientuļā, romantiskā ģēnija paradigmu, vēlākās publikācijas lielā mērā pārtop tautas un laikmeta kolektīvā gara un zemnieciskā pasaules uzskata izteicēju veiksmes stāstos. Mākslas vēsturnieka '''Borisa Vipera''' darbība Latvijā no 1924. līdz 1940. gadam atklāj profesionāli nopietnāko ieguldījumu nozares attīstībā, līdzās pedagoģiskajam darbam Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Universitātē publicējot daudzveidīgu pētījumu klāstu. Tajā ietilpst gan monogrāfijas par Džoto un Jāzepu Grosvaldu (1938), gan fundamentālais darbs ”Latvijas māksla baroka laikmetā” (1937), kas tulkots arī angļu valodā (1939) un izmanto tai laikā populāro rustikalizācijas teoriju – tradīciju un stilistisko elementu migrācijas faktoru, kura ietekmē konstatēta vietējo baroka parādību oriģinalitāte – formu vienkāršojums un telpas reducēšana uz plakni. Lai arī nacionālā savdabība ir vēlāk būtiski apstrīdēta no faktoloģiskā viedokļa, izpētītais pieminekļu klāsts un interpretācijas līmenis liecina par nopietnu erudīciju. Apceru krājumā ”Mākslas likteņi un vērtības” (1940) Vipers padziļināti analizē virkni būtisku mākslas vēstures un teorijas jautājumu (mākslas veidu specifiku, gleznas formāta un horizonta ekspresīvo potenciālu utt.), atklājot plašas zināšanas 20. gs. pirmajā pusē aktuālo mākslas vēstures, estētikas, filozofijas u.c. avotu jomā (Heinriha Velflīna (''Heinrich Wölfflin'') formālā metode, ”gara vēstures” pārstāvja Maksa Dvoržāka (''Max Dvořák'') skolnieka Dagoberta Freija (''Dagobert Frey'') telpas uztveres pētījumi, filozofa Anrī Bergsona (''Henri Bergson'') priekšstati par laiku un telpu u.c. koncepcijas). Mākslas vēsturnieka '''Jāņa Siliņa''' plašās apceres rakstu krājumos un periodiskos izdevumos, kas lielā mērā sagatavoja trimdas posmā publicēto fundamentālo mākslas vēsturi piecos sējumos, akcentē latviešu mākslas attīstības procesu kā paaudžu nomaiņas analogu, lielā mērā ietekmējoties no vācu mākslas vēsturnieka Vilhelma Pindera (''Wilhelm Pinder'') idejām. Paaudžu nomaiņas radītā pasaules uztveres maiņa līdz ar to kļūst par formālās evolūcijas dzinējspēku. Sasaucoties ar 1930. gados aktuālajiem nacionālās identitātes jautājumiem, Siliņš izcēla ”simboliskā reālisma” terminu, akcentējot, ka ”formu pasaule iegūst savu būtisko un dziļāko jēgu kā tautas gara paudēja”. Mākslas vēsturnieks '''Kristaps Eliass''', kas bija studējis mākslas vēsturi Briseles Mākslas akadēmijā, savukārt izcēlās ar izglītojošu ievirzi, iepazīstinot latviešu publiku galvenokārt ar cittautu mākslas parādībām. Viņš publicēja virkni izvērstu rakstu par mākslas evolūcijas jautājumiem un biogrāfiskas esejas par atsevišķām personībām žurnālos ”Ritums”, ”Skaidrība” un ”Domas”, ietekmējoties no tādām 20. gs. sākuma autoritātēm kā vācu mākslas vēsturnieki Rihards Muters (''Richard Muther'') un Juliuss Meijergrēfe (''Julius Meier-Graefe''). Būdams kreisi noskaņots, Eliass mākslas vēsturē izcēla mākslinieka un sabiedrības pretrunas, reakcionāro un progresīvo tendenču cīņu, tomēr saglabājot mākslinieka personības kā sociālo pārmaiņu jutīgākā uztvērēja lomu. Starpkaru posmā tika arī izdota vispārējā mākslas vēsture trijos sējumos Vilhelma Purvīša redakcijā (1934–1936). Mākslas vēsturnieku, arhitektu un mākslinieku grupa, ko vadīja mākslas vēsturnieks Visvaldis Peņģerots, atkarībā no savas kompetences un interešu loka sagatavoja rakstus par dažādiem periodiem, stiliem un mākslas parādībām, periodizāciju pakārtojot stilu hronoloģijai. 1. sējumā tika aplūkota arhitektūra un tēlniecība, 2. sējumā – glezniecība, grafika un karikatūra, 3. sējumā – lietišķā māksla. Līdz ar vietējās sabiedrības izglītošanu ārzemju mākslas sasniegumos svarīgs mērķis bija arī apliecināt Latvijas un pārējo Baltijas valstu līdzvērtību ”vecajām” kultūras tautām, aplūkojot mākslas darbu kā laikmeta, nācijas un mākslinieka individuālā stila sintēzes izpausmi. <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Zeile, P.''' ''Estētiskā doma Latvijā''. Rīga : Liesma, 1976 # ''Latvijas māksla un arhitektūra''. Grāmatu rādītājs. 18. gs. – 2000. Rīga : Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts, 2003 # '''Pelše, S.''' ''Pārliecības slazdā: Kristapa Eliasa ieguldījums latviešu mākslas vēsturē''. No: ''Mākslas Vēsture un Teorija''. 2006. Nr. 6/7. 71. – 76. lpp. # '''Pelše, S.''' ''Latviešu mākslas teorijas vēsture: Mākslas definīcijas valdošo laikmeta ideju kontekstā''. Rīga : LMA Mākslas vēstures institūts, 2007 =Attēlu saraksts= # [[:image:Niklavs_Strunke_foto.jpg|Niklāvs Strunke.]] 20. gs. 20. gadi. Foto: V. Rīdzenieks, Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Romans_Suta_foto.jpg|Romans Suta. 20. gs. 30. gadu sākums.]] Foto: A. Pole, R. Sutas un A. Beļcovas muzejs # [[:image:Suta-60_Jahre_lettischer_Kunst.jpg|Romana Sutas publikācijas ”60 Jahre lettischer Kunst” (Leipzig: ''Pandora Verlag'', 1923) vāks]] # [[:image:Zurnals_Laikmets-3.jpg|Žurnāla ”Laikmets” 3. numura vāks]] # [[:image:Jekabs_Strazdins_foto.jpg|Jēkabs Strazdiņš.]] 1930. gadu beigas – 1940. gadu sākums. Foto: LMA Informācijas centrs # [[:image:Jekabs_Bine_foto.jpg|Jēkabs Bīne.]] 1926. Foto: V. Rīdzenieks. Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs # [[:image:Dombrovskis--Latvju_maksla.jpg|Jāņa Dombrovska grāmatas ”Latvju māksla: Glezniecības, grafikas, tēlniecības un lietišķās mākslas attīstības vēsturisks apskats” (Rīga : Valters un Rapa, 1925) vāks]] # [[:image:Janis_Silins_foto.jpg|Jānis Siliņš. 20. gs. 30. gadu beigas.]] Foto: Ivonnas Veihertes arhīvs. No: ''Latvijas mākslas un mākslas vēstures likteņgaitas'' / sast. R. Kaminska. Rīga : Neputns, 2001 # [[:image:Silins-monografijas_Rudolfs_Perle.jpg|Jāņa Siliņa monogrāfijas ”Rūdolfs Pērle” (Rīga : Neatkarīgo mākslinieku vienība, 1925) titullapa]] # [[:image:Boriss_Vipers_foto.jpg|Boriss Vipers 20. gadsimta 20. gados.]] Foto: Latvijas Mākslas akadēmijas Informācijas centrs # [[:image:Boriss_Vipers_ar_studentiem.jpg|Boriss Vipers (pirmajā rindā vidū) ar studentiem Latvijas Universitātē.]] 1940./41. gads. Foto: LMA Informācijas centrs # [[:image:Vipers-Baroque_art_in_Latvia.jpg|Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” (Rīga : Valters un Rapa, 1939) titullapa]] # [[:image:Vipers-Makslas_likteni_un_vertibas.jpg|Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” (Rīga : Grāmatu Zieds, 1940) titullapa]] # [[:image:Makslas_vesture_1934.jpg|Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” (Rīga : Grāmatu Draugs, 1934) trešā sējuma titullapa]] <gallery> image:Vipers-Baroque_art_in_Latvia.jpg|Borisa Vipera monogrāfijas ”Baroque art in Latvia” titullapa image:Vipers-Makslas_likteni_un_vertibas.jpg|Borisa Vipera apceru krājuma ”Mākslas likteņi un vērtības” titullapa image:Makslas_vesture_1934.jpg|Trijsējumu izdevuma ”Mākslas vēsture” trešā sējuma titullapa </gallery> 6 2659 3652 2009-10-30T17:07:41Z Admins 4 Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā. Foto: Elita Grosmane 6 2660 3653 2009-10-30T17:11:02Z Admins 4 Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 6 2661 3654 2009-10-30T17:12:52Z Admins 4 Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 6 2662 3655 2009-10-30T17:16:57Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris. No: Alt-Livland. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris. No: Alt-Livland. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. 6 2663 3656 2009-10-30T17:19:05Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 0 2633 3657 3618 2009-10-30T17:20:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|thumb|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] [[image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] [[image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] [[image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] [[image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] =Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils= Lai gan tas nav precīzi zināms, pa kādiem ceļiem mūrējuma tehnika ieceļojusi Austrumbaltijā, Ikšķiles baznīca Baltijas arhitektūras vēsturē iegājusi kā pirmā mūra celtne šajā reģionā. Tās būvvēsture cieši saistīta ar kristietības izplatīšanos, vācu tirgotāju un viņiem līdzieceļojušo misionāru ierašanos Latvijas teritorijā. Kristietībai nostiprinoties, radās nepieciešamība pēc drošākām atbalsta vietām un viena no tādām tika atrasta pie Daugavas lībiešiem, veidojot pirmās apmetnes Ikšķilē un Salaspils Mārtiņsalā. Šobrīd saglabājušās vairs tikai Ikšķiles baznīcas drupas, kuru nozīme arhitektūras vēsturē ir drīzāk simboliska, taču apliecina dievnama atrašanās vietu un aprises mērogā, un fragmentārus senos apjomus. ==Ieskats vēsturē== Rakstītie avoti par būvvēstures senāko periodu nav saglabājušies. Svarīgāko informāciju joprojām sniedz Livonijas Indriķa hronika. Tā vēsta, ka 1184. gadā Zēgebergas (''Segeberg'') augustīniešu klostera priesteris Meinards (''Meynardus, Meynhart'')'' ''(ap 1125–1196) saņēmis atļauju baznīcas un pils celtniecībai Ikšķiles ciemā Daugavas labajā krastā no Polockas kņaza Vladimira (''Woldemarus de Ploceke''). Jau nākamajā vasarā no Gotlandes ataicinātie dzirkaļi (domāti ''celtnieki'') uzsākuši būvdarbus un 1186. gadā pirmā bīskapa baznīca bijusi gatava, bet pils izmantota par domkapitula mītni. Pāvests Klements III (''Clemens III'') (jaundibināto veidojumu apstiprināja 1188. gada 1. oktobrī. Bīskapijas centrs Ikšķilē pastāvēja līdz 1201. gadam, kad bīskaps Alberts Bukshēvdens (''Albrecht von Buxthoevden'') (ap 1165–1229) par rezidences vietu izvēlējās un dibināja Rīgu, bet Ikšķili par lēni piešķīra savam vasalim bruņiniekam Konrādam no Meiendorfas (''Conrad von Meyendorff''). Iespējams, ka baznīcas un pils pārbūvi 13. gs. pirmajā ceturksnī var saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas (''Guillielmum Mutinensis,Wilhelm von Modena'') (ap 1184–1251) uzturēšanos Ikšķilē. Pēc Meiendorfa dzimtas izmiršanas arhibīskaps Alberts II Zuerbērs (''Albert Suerbeer''<nowiki>) ([?]-1273) novadu izlēņoja Johanam no Bardevisas (</nowiki>''Johann von Bardewis'') ; dzimta, kas tika dēvēta par ''kungiem no Ikšķiles'', īpašumu pārvaldīja līdz 15. gs. Pēc tam to līdz pat sekularizācijai 1566. gadā atkal pārņēma arhibīskaps. Pamesto pili, domājams, izpostīja, tās vietā ierīkojot kaļķu cepli, bet Ikšķile kļuva par Polijas un pēc tam Zviedrijas kroņa īpašumu, līdz karalis Gustavs II Ādolfs (''Gustavus Adolphus'') (1594–1632) 1630. gadā novadu atdāvināja Rīgas pilsētai, kurai Ikšķile piederēja līdz 1940. gadam. 1688. un 1689. gadā Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšu (''Rupert Bindenschu'') (1645–1698), kopā ar palīgu, mūrniekmeistaru Hinrihu Henike (''Hinrich Henicke''), baznīcai piebūvēja sakristeju un uzlika jaunu jumtu ar dzegu un zelmiņiem. Lielāki remontdarbi notika vēl arī 1754. gadā, šis gadaskaitlis bija rakstīts uz velves šķīrējarkas baznīcas altārtelpas priekšā. Jaunu pie austrumu sienas piebūvētu sakristeju dievnams ieguva 1798. gadā. ==Baznīcas pārbūve 19. gs.== 1879. gadā pēc Rīgas arhitekta Johana Daniela Felsko (''Johann'' ''Daniel'' ''Felsko'') (1813–1902) projekta notika radikāla senā būvapjoma pārbūve. Ēku paplašināja, nojaucot baznīcas rietumu gala sienu un pagarinājumā senajai četru traveju draudzes telpai piebūvējot vēl divas, kā arī uzceļot zvanu torni ar augstu smaili. Tolaik valdošās historisma tendences būvapjomā apvienotas ar interesi par lokālās arhitektūras vēsturisko mantojumu, kas noteica austrumu un rietumu fasādes izveidi. Domājams, tādēļ zemtorņa ieeju veidoja divas gotiskās smailarkas, kuras nošķīra masīva kolonna. Šāds paņēmiens sasaucas ar divjomu interjera konstrukciju, jo īpaši - divdaļīgo ieeju baznīcas korī. Kā atsauce par vietas un sakrālā nama senatni kalpoja arī torņa rietumu fasādē eksponētā skulptūra,– bīskapa Meinarda tēls. Savukārt nojauktās baznīcas kora taisnās austrumu sienas vietā piebūvēja poligonālu apsīdu. Pārbūvētās baznīcas pastāvēšanas laiks izrādījās īss un Pirmā pasaules karā gados to sagrāva un vairs neatjaunoja. 1926. gadā Pieminekļu valde Ikšķiles baznīcas drupas iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet arhitekts Pauls Kampe izstrādāja baznīcas atjaunošanas projektu, kas palika nerealizēts. 20. gs. 70. gados, ceļot Daugavas spēkstaciju, teritoriju appludināja, baznīcas drupas un pils vietu atstājot uz mākslīgi uzbērtas salas upes uzpludinājumā. 1998. gadā Ikšķiles pilsētas dome to nodeva Romas katoļu draudzei, kurai senvietai piešķīra S. Meinarda salas nosaukumu. ==Ieskats pētniecības vēsturē== Kā senākā kristīgā baznīca''' '''Ikšķiles baznīca vienmēr piesaistījusi pētnieku uzmanību. Tai pievērsies jau pirmais Baltijas mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') (1849–1919) 1887. gadā izdotajā mākslas vēsturē. Ikšķiles baznīca raksturota kā vienkārša nerotāta romāņu stila celtne, kuras būvelementi iekļauti vēlāka laika (domāta Felsko) pārbūvē. Sistemātiska vietas izpēte sākās 1927. gadā Latvijas Universitātes viesprofesora zviedra Tora Helges Čellīna (''Tor Helge'' ''Kjellin'') 1885–1984) vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos atklāja pašas pirmās baznīcas draudzes telpas mūra pamatus. Tie sastāvēja no lieliem laukakmeņiem un sīkākiem kaļķakmeņiem, kuru izcelsme tika saistīta ar Meinarda celtu koka baznīcu. Tikai 1962. gada arheoloģiskajos izrakumos atklājās pirmās baznīcas pusloka apsīdas fragmenti, kuri mainīja līdzšinējos uzskatus par baznīcas būvvēsturi. Izpētes gaitā atsedza visu būvkompleksu - 80 x 16-18 m lielu laukumu, kas sastāvēja no baznīcas un pils un ko iekļāva neregulāras formas aizsargmūris. Viduslaiku apbūves vēsturi analizējis un dažādo celtniecības posmu rekonstrukcijai pievērsies arhitekts Gunārs Jansons (1928), kura monogrāfija par Ikšķiles viduslaiku baznīcu un pili izdota 2004. gadā. ==12. gs. otrās puses celtniecības periods== Ikšķiles baznīca un pils jau sākotnēji veidoja vienotu būvkompleksu, sienas ceļot čaulmūra tehnikā. Kā būvmateriāls izmantoti kaļķakmens kvadri, kā arī dolomīts, kas iegūts turpat Daugavas krastā. Baznīca bija 27 m gara, 10 m plata celtne. Tā sastāvēja no vienāda platuma draudzes telpas un kora, kuru noslēdza romāniska pusloka apsīda. Sienu biezums - 1,45 m - liecina, ka senajam dievnamam bija jāpilda arī nocietinājuma funkcija. Uzaicinājums strādāt Gotlandes būvmeistariem norāda virzienu, kurā meklējami inspirācijas avoti baznīcas celtniecībai Ikšķilē. Līdzīga plānojuma 12. gs. baznīcas Gotlandē ar vienāda platuma draudzes telpu un kori, kuru noslēdz pusloka apsīda, nav saglabājušās, bet ir zināms, ka šāds plānojums ir bijis, piemēram, Vecās Upsalas (''Gamla Uppsala'') baznīcai Zviedrijas kontinentālajā daļā vai Ala (''Ala'') baznīcai Gotlandē. Tās raksturotas kā agrīns tipoloģiskais variants, kura pēctecība vairs nav izsekojama. Tādēļ senā Ikšķiles būvapjoma vizualizēšana iespējama vairs tikai ar arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukciju palīdzību. Autors piedāvā vairākas izpildījuma iespējas. Īpašu uzmanību piesaista variants, kurā pirmās baznīcas koris ar apsīdu mūrēts, bet draudzes telpa iezīmēta pildrežģa konstrukcijā - šādu risinājumu pamato ziemeļu sienas pamatos atsegtās ugunsgrēka paliekas un ogles. Ar agrīno periodu saistāma arī abu dienvidu portālu izcelsme, vēlāk tiem piešķirta gotiska forma. Domājams, ka vienlaicīgi ar baznīcu celta arī senā pils vai dzīvojamais tornis, kuru iespējams identificēt ar Indriķa hronikā minēto bīskapa Meinarda namu, kas atradās turpat līdzās 10 m attālumā. Ēkas sienas nav saglabājušās, arheoloģiskajos izrakumos atklāti tikai velvēti pagrabi, vienā no telpām vai kādreizējā pagalmā iezīmējas latīņu krusts laukakmeņu bruģējumā. Telpas nozīme paliek neskaidra. No pirmās baznīcas saglabājies senākais kristāmtrauks Latvijā, kas tagad atrodas Rīgas Domā. ==Baznīcas pārbūve 13. gs. pirmajā trešdaļā== Baznīcas pārbūves iemesli nav droši zināmi. Tikai hipotētiski tos iespējams saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas gaidāmo ierašanos. Tas, ka Ikšķile bija zaudējusi bīskapijas centra statusu un kļuvusi par vienkāršu draudzes baznīcu, atspoguļojas jaunā dievnama plānā un apjomā, pārbūve ir bijusi kardināla, un, lai gan celtnes ārējie izmēri - 23 x 11-13 m - daudz neatšķiras no iepriekšējās baznīcas, plānojums ir pilnīgi cits. Vecā baznīca pārbūvēta par īsu un platu divjomu baznīcu ar taisnu kora austrumu sienas noslēgumu. Iepriekšējās baznīcas dienvidu sienu iekļāva jaunceltnē un ēkas paplašināšana notika ziemeļu virzienā. Draudzes telpas vidū atradās masīvs stabs, kas to sadalīja četrās travejās. Pie ieejas korī atradās kolonna ar koloneti, kas no vienas puses kalpoja par pamatu mūra velvju šķīrējarkai un abiem triumfa lokiem ar to atspaidu arkām, bet no otras sadalīja triumfa loku divās ailās, tādēļ skats no draudzes telpas uz altāra kori bija fragmentārs. Par kolonnas agrīnu izcelsmi liecina tās bāzes atrašanās dziļāk par draudzes telpas centrālo stabu, kas pieļauj varbūtību, ka altāra koris celts vispirms. Kolonnai bija ne vien arhitektoniski funkcionāla, bet arī dekoratīva nozīme, un vienu no konsolēm rotāja rozete, kas 19. gs. pārbūves laikā tikusi nokalta, lai jaunais apmetums izskatītos viengabalains un līdzens. 13. gs mainīts arī dienvidu sienas portāls, tam piešķirta smailarkas forma, kas veidota no ķieģeļiem ar profilētu iekšējo malu un šāds paņēmiens radīja atturīgajā būvapjomā dekoratīvu greznību. Piebūvējot baznīcai divas aizsargsienas, notika baznīcas un pils apvienošana kopīgā aizsargsistēmā. Zīmīgi, ka gan baznīcas plāns, gan būvapjoms, kā to rāda senākie zīmējumi, arī šoreiz atklāj Gotlandes arhitektūrai raksturīgas pazīmes, tikai mainījies būvtips. Tagad sekots 12. gs. nogalē un 13. gs. sākumā cisterciešu ordeņa ietekmē nostiprinātajai tradīcijai būvēt divjomu baznīcas ar kolonnu vai pīlāru draudzes telpas vidū, kas to sadala četrās velvētās travejās. Kubveida korim piešķirta taisna austrumu siena bez apsīdas, bet interjera dekors atturīgs. Kā vēl viena lokāla Gotlandes sakrālās arhitektūras īpatnība jāizceļ ieejas portāla novietojums dienvidu sienā, kā tas ir, piemēram, Gardes (''Garde'') vai Kēlunges (''Källunge'') baznīcā. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # '''Neumann, W'''. ''Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. Bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval : 1887, S. 6-8 # '''Löwis of Menar, K. v.''' ''Burgenlexikon für Alt-Livland''. Riga : 1922. S. 119-120 # '''Caune, A., Ose, I.''' ''Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. ''Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004., 209.-215. lpp. # '''Jansons, G.''' ''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] '''''No'': '''''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. # [[:image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās. Autors: Gunārs Jansons. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. # Vecā Upsalas baznīca. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija. Autors: S. Lindquist. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā. '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. # J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā. '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. # Ikšķiles baznīcas dienvidu siena. Foto: Elita Grosmane # Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs. '''''No''''': ''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII # Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses. Foto: Elita Grosmane # Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. # Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā. Foto: Elita Grosmane # Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides. Autors: Gunārs Jansons. ''''','': Jansons G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. # Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 3670 3657 2009-11-26T09:14:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|thumb|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] [[image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] [[image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] [[image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] [[image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] [[image:Ikskiles_baznica_12gs_rekonstrukcija.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās.]] [[image:Veca_Upsalas_baznica.jpg|thumb|Vecā Upsalas baznīca.]] [[image:Veca_Upsalas_baznicas_plana_rekonstrukcija.jpg|thumb|Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija.]] [[image:Broce_Ikskiles_baznica.jpg|thumb|J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā.]] [[image:Broce_Ikskiles_muiza_1798.jpg|thumb|J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā.]] [[image:Ikskiles_baznica_dienvidu_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas dienvidu siena.]] [[image:Ikskiles_baznicas_plans_13gs.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs.]] [[image:Ikskiles_baznica_rietumu_puse.jpg|thumb|Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses.]] [[image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-1927.jpg|thumb|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā.]] [[image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-2005.jpg|thumb|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā.]] [[image:Ikskiles_baznicas_un_pils_rekonstrukcija_13gs.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides.]] [[image:Ikskiles_baznica-rekonstruetais_kristamtrauks.jpg|thumb|Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā.]] =Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils= Lai gan tas nav precīzi zināms, pa kādiem ceļiem mūrējuma tehnika ieceļojusi Austrumbaltijā, Ikšķiles baznīca Baltijas arhitektūras vēsturē iegājusi kā pirmā mūra celtne šajā reģionā. Tās būvvēsture cieši saistīta ar kristietības izplatīšanos, vācu tirgotāju un viņiem līdzieceļojušo misionāru ierašanos Latvijas teritorijā. Kristietībai nostiprinoties, radās nepieciešamība pēc drošākām atbalsta vietām un viena no tādām tika atrasta pie Daugavas lībiešiem, veidojot pirmās apmetnes Ikšķilē un Salaspils Mārtiņsalā. Šobrīd saglabājušās vairs tikai Ikšķiles baznīcas drupas, kuru nozīme arhitektūras vēsturē ir drīzāk simboliska, taču apliecina dievnama atrašanās vietu un aprises mērogā, un fragmentārus senos apjomus. ==Ieskats vēsturē== Rakstītie avoti par būvvēstures senāko periodu nav saglabājušies. Svarīgāko informāciju joprojām sniedz Livonijas Indriķa hronika. Tā vēsta, ka 1184. gadā Zēgebergas (''Segeberg'') augustīniešu klostera priesteris Meinards (''Meynardus, Meynhart'')'' ''(ap 1125–1196) saņēmis atļauju baznīcas un pils celtniecībai Ikšķiles ciemā Daugavas labajā krastā no Polockas kņaza Vladimira (''Woldemarus de Ploceke''). Jau nākamajā vasarā no Gotlandes ataicinātie dzirkaļi (domāti ''celtnieki'') uzsākuši būvdarbus un 1186. gadā pirmā bīskapa baznīca bijusi gatava, bet pils izmantota par domkapitula mītni. Pāvests Klements III (''Clemens III'') (jaundibināto veidojumu apstiprināja 1188. gada 1. oktobrī. Bīskapijas centrs Ikšķilē pastāvēja līdz 1201. gadam, kad bīskaps Alberts Bukshēvdens (''Albrecht von Buxthoevden'') (ap 1165–1229) par rezidences vietu izvēlējās un dibināja Rīgu, bet Ikšķili par lēni piešķīra savam vasalim bruņiniekam Konrādam no Meiendorfas (''Conrad von Meyendorff''). Iespējams, ka baznīcas un pils pārbūvi 13. gs. pirmajā ceturksnī var saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas (''Guillielmum Mutinensis,Wilhelm von Modena'') (ap 1184–1251) uzturēšanos Ikšķilē. Pēc Meiendorfa dzimtas izmiršanas arhibīskaps Alberts II Zuerbērs (''Albert Suerbeer''<nowiki>) ([?]-1273) novadu izlēņoja Johanam no Bardevisas (</nowiki>''Johann von Bardewis'') ; dzimta, kas tika dēvēta par ''kungiem no Ikšķiles'', īpašumu pārvaldīja līdz 15. gs. Pēc tam to līdz pat sekularizācijai 1566. gadā atkal pārņēma arhibīskaps. Pamesto pili, domājams, izpostīja, tās vietā ierīkojot kaļķu cepli, bet Ikšķile kļuva par Polijas un pēc tam Zviedrijas kroņa īpašumu, līdz karalis Gustavs II Ādolfs (''Gustavus Adolphus'') (1594–1632) 1630. gadā novadu atdāvināja Rīgas pilsētai, kurai Ikšķile piederēja līdz 1940. gadam. 1688. un 1689. gadā Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšu (''Rupert Bindenschu'') (1645–1698), kopā ar palīgu, mūrniekmeistaru Hinrihu Henike (''Hinrich Henicke''), baznīcai piebūvēja sakristeju un uzlika jaunu jumtu ar dzegu un zelmiņiem. Lielāki remontdarbi notika vēl arī 1754. gadā, šis gadaskaitlis bija rakstīts uz velves šķīrējarkas baznīcas altārtelpas priekšā. Jaunu pie austrumu sienas piebūvētu sakristeju dievnams ieguva 1798. gadā. ==Baznīcas pārbūve 19. gs.== 1879. gadā pēc Rīgas arhitekta Johana Daniela Felsko (''Johann'' ''Daniel'' ''Felsko'') (1813–1902) projekta notika radikāla senā būvapjoma pārbūve. Ēku paplašināja, nojaucot baznīcas rietumu gala sienu un pagarinājumā senajai četru traveju draudzes telpai piebūvējot vēl divas, kā arī uzceļot zvanu torni ar augstu smaili. Tolaik valdošās historisma tendences būvapjomā apvienotas ar interesi par lokālās arhitektūras vēsturisko mantojumu, kas noteica austrumu un rietumu fasādes izveidi. Domājams, tādēļ zemtorņa ieeju veidoja divas gotiskās smailarkas, kuras nošķīra masīva kolonna. Šāds paņēmiens sasaucas ar divjomu interjera konstrukciju, jo īpaši - divdaļīgo ieeju baznīcas korī. Kā atsauce par vietas un sakrālā nama senatni kalpoja arī torņa rietumu fasādē eksponētā skulptūra,– bīskapa Meinarda tēls. Savukārt nojauktās baznīcas kora taisnās austrumu sienas vietā piebūvēja poligonālu apsīdu. Pārbūvētās baznīcas pastāvēšanas laiks izrādījās īss un Pirmā pasaules karā gados to sagrāva un vairs neatjaunoja. 1926. gadā Pieminekļu valde Ikšķiles baznīcas drupas iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet arhitekts Pauls Kampe izstrādāja baznīcas atjaunošanas projektu, kas palika nerealizēts. 20. gs. 70. gados, ceļot Daugavas spēkstaciju, teritoriju appludināja, baznīcas drupas un pils vietu atstājot uz mākslīgi uzbērtas salas upes uzpludinājumā. 1998. gadā Ikšķiles pilsētas dome to nodeva Romas katoļu draudzei, kurai senvietai piešķīra S. Meinarda salas nosaukumu. ==Ieskats pētniecības vēsturē== Kā senākā kristīgā baznīca''' '''Ikšķiles baznīca vienmēr piesaistījusi pētnieku uzmanību. Tai pievērsies jau pirmais Baltijas mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') (1849–1919) 1887. gadā izdotajā mākslas vēsturē. Ikšķiles baznīca raksturota kā vienkārša nerotāta romāņu stila celtne, kuras būvelementi iekļauti vēlāka laika (domāta Felsko) pārbūvē. Sistemātiska vietas izpēte sākās 1927. gadā Latvijas Universitātes viesprofesora zviedra Tora Helges Čellīna (''Tor Helge'' ''Kjellin'') 1885–1984) vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos atklāja pašas pirmās baznīcas draudzes telpas mūra pamatus. Tie sastāvēja no lieliem laukakmeņiem un sīkākiem kaļķakmeņiem, kuru izcelsme tika saistīta ar Meinarda celtu koka baznīcu. Tikai 1962. gada arheoloģiskajos izrakumos atklājās pirmās baznīcas pusloka apsīdas fragmenti, kuri mainīja līdzšinējos uzskatus par baznīcas būvvēsturi. Izpētes gaitā atsedza visu būvkompleksu - 80 x 16-18 m lielu laukumu, kas sastāvēja no baznīcas un pils un ko iekļāva neregulāras formas aizsargmūris. Viduslaiku apbūves vēsturi analizējis un dažādo celtniecības posmu rekonstrukcijai pievērsies arhitekts Gunārs Jansons (1928), kura monogrāfija par Ikšķiles viduslaiku baznīcu un pili izdota 2004. gadā. ==12. gs. otrās puses celtniecības periods== Ikšķiles baznīca un pils jau sākotnēji veidoja vienotu būvkompleksu, sienas ceļot čaulmūra tehnikā. Kā būvmateriāls izmantoti kaļķakmens kvadri, kā arī dolomīts, kas iegūts turpat Daugavas krastā. Baznīca bija 27 m gara, 10 m plata celtne. Tā sastāvēja no vienāda platuma draudzes telpas un kora, kuru noslēdza romāniska pusloka apsīda. Sienu biezums - 1,45 m - liecina, ka senajam dievnamam bija jāpilda arī nocietinājuma funkcija. Uzaicinājums strādāt Gotlandes būvmeistariem norāda virzienu, kurā meklējami inspirācijas avoti baznīcas celtniecībai Ikšķilē. Līdzīga plānojuma 12. gs. baznīcas Gotlandē ar vienāda platuma draudzes telpu un kori, kuru noslēdz pusloka apsīda, nav saglabājušās, bet ir zināms, ka šāds plānojums ir bijis, piemēram, Vecās Upsalas (''Gamla Uppsala'') baznīcai Zviedrijas kontinentālajā daļā vai Ala (''Ala'') baznīcai Gotlandē. Tās raksturotas kā agrīns tipoloģiskais variants, kura pēctecība vairs nav izsekojama. Tādēļ senā Ikšķiles būvapjoma vizualizēšana iespējama vairs tikai ar arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukciju palīdzību. Autors piedāvā vairākas izpildījuma iespējas. Īpašu uzmanību piesaista variants, kurā pirmās baznīcas koris ar apsīdu mūrēts, bet draudzes telpa iezīmēta pildrežģa konstrukcijā - šādu risinājumu pamato ziemeļu sienas pamatos atsegtās ugunsgrēka paliekas un ogles. Ar agrīno periodu saistāma arī abu dienvidu portālu izcelsme, vēlāk tiem piešķirta gotiska forma. Domājams, ka vienlaicīgi ar baznīcu celta arī senā pils vai dzīvojamais tornis, kuru iespējams identificēt ar Indriķa hronikā minēto bīskapa Meinarda namu, kas atradās turpat līdzās 10 m attālumā. Ēkas sienas nav saglabājušās, arheoloģiskajos izrakumos atklāti tikai velvēti pagrabi, vienā no telpām vai kādreizējā pagalmā iezīmējas latīņu krusts laukakmeņu bruģējumā. Telpas nozīme paliek neskaidra. No pirmās baznīcas saglabājies senākais kristāmtrauks Latvijā, kas tagad atrodas Rīgas Domā. ==Baznīcas pārbūve 13. gs. pirmajā trešdaļā== Baznīcas pārbūves iemesli nav droši zināmi. Tikai hipotētiski tos iespējams saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas gaidāmo ierašanos. Tas, ka Ikšķile bija zaudējusi bīskapijas centra statusu un kļuvusi par vienkāršu draudzes baznīcu, atspoguļojas jaunā dievnama plānā un apjomā, pārbūve ir bijusi kardināla, un, lai gan celtnes ārējie izmēri - 23 x 11-13 m - daudz neatšķiras no iepriekšējās baznīcas, plānojums ir pilnīgi cits. Vecā baznīca pārbūvēta par īsu un platu divjomu baznīcu ar taisnu kora austrumu sienas noslēgumu. Iepriekšējās baznīcas dienvidu sienu iekļāva jaunceltnē un ēkas paplašināšana notika ziemeļu virzienā. Draudzes telpas vidū atradās masīvs stabs, kas to sadalīja četrās travejās. Pie ieejas korī atradās kolonna ar koloneti, kas no vienas puses kalpoja par pamatu mūra velvju šķīrējarkai un abiem triumfa lokiem ar to atspaidu arkām, bet no otras sadalīja triumfa loku divās ailās, tādēļ skats no draudzes telpas uz altāra kori bija fragmentārs. Par kolonnas agrīnu izcelsmi liecina tās bāzes atrašanās dziļāk par draudzes telpas centrālo stabu, kas pieļauj varbūtību, ka altāra koris celts vispirms. Kolonnai bija ne vien arhitektoniski funkcionāla, bet arī dekoratīva nozīme, un vienu no konsolēm rotāja rozete, kas 19. gs. pārbūves laikā tikusi nokalta, lai jaunais apmetums izskatītos viengabalains un līdzens. 13. gs mainīts arī dienvidu sienas portāls, tam piešķirta smailarkas forma, kas veidota no ķieģeļiem ar profilētu iekšējo malu un šāds paņēmiens radīja atturīgajā būvapjomā dekoratīvu greznību. Piebūvējot baznīcai divas aizsargsienas, notika baznīcas un pils apvienošana kopīgā aizsargsistēmā. Zīmīgi, ka gan baznīcas plāns, gan būvapjoms, kā to rāda senākie zīmējumi, arī šoreiz atklāj Gotlandes arhitektūrai raksturīgas pazīmes, tikai mainījies būvtips. Tagad sekots 12. gs. nogalē un 13. gs. sākumā cisterciešu ordeņa ietekmē nostiprinātajai tradīcijai būvēt divjomu baznīcas ar kolonnu vai pīlāru draudzes telpas vidū, kas to sadala četrās velvētās travejās. Kubveida korim piešķirta taisna austrumu siena bez apsīdas, bet interjera dekors atturīgs. Kā vēl viena lokāla Gotlandes sakrālās arhitektūras īpatnība jāizceļ ieejas portāla novietojums dienvidu sienā, kā tas ir, piemēram, Gardes (''Garde'') vai Kēlunges (''Källunge'') baznīcā. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # '''Neumann, W'''. ''Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. Bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval : 1887, S. 6-8 # '''Löwis of Menar, K. v.''' ''Burgenlexikon für Alt-Livland''. Riga : 1922. S. 119-120 # '''Caune, A., Ose, I.''' ''Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. ''Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004., 209.-215. lpp. # '''Jansons, G.''' ''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] '''''No'': '''''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. # [[:image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Ikskiles_baznica_12gs_rekonstrukcija.jpg|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās.]] Autors: Gunārs Jansons. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. # [[:image:Veca_Upsalas_baznica.jpg|Vecā Upsalas baznīca.]] '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # [[:image:Veca_Upsalas_baznicas_plana_rekonstrukcija.jpg|Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija.]] Autors: S. Lindquist. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # [[:image:Broce_Ikskiles_baznica.jpg|J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā.]] '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. # [[:image:Broce_Ikskiles_muiza_1798.jpg|J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā.]] '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica_dienvidu_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas dienvidu siena.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznicas_plans_13gs.jpg|Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs.]] '''''No''''': ''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII # [[:image:Ikskiles_baznica_rietumu_puse.jpg|Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-1927.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā.]] '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-2005.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznicas_un_pils_rekonstrukcija_13gs.jpg|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides.]] Autors: Gunārs Jansons. ''''','': Jansons G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica-rekonstruetais_kristamtrauks.jpg|Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 3671 3670 2009-11-26T09:15:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|thumb|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] [[image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] [[image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|thumb|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] [[image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] [[image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] [[image:Ikskiles_baznica_12gs_rekonstrukcija.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās.]] [[image:Veca_Upsalas_baznica.jpg|thumb|Vecā Upsalas baznīca.]] [[image:Veca_Upsalas_baznicas_plana_rekonstrukcija.jpg|thumb|Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija.]] [[image:Broce_Ikskiles_baznica.jpg|thumb|J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā.]] [[image:Broce_Ikskiles_muiza_1798.jpg|thumb|J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā.]] [[image:Ikskiles_baznica_dienvidu_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas dienvidu siena.]] [[image:Ikskiles_baznicas_plans_13gs.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs.]] [[image:Ikskiles_baznica_rietumu_puse.jpg|thumb|Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses.]] =Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils= Lai gan tas nav precīzi zināms, pa kādiem ceļiem mūrējuma tehnika ieceļojusi Austrumbaltijā, Ikšķiles baznīca Baltijas arhitektūras vēsturē iegājusi kā pirmā mūra celtne šajā reģionā. Tās būvvēsture cieši saistīta ar kristietības izplatīšanos, vācu tirgotāju un viņiem līdzieceļojušo misionāru ierašanos Latvijas teritorijā. Kristietībai nostiprinoties, radās nepieciešamība pēc drošākām atbalsta vietām un viena no tādām tika atrasta pie Daugavas lībiešiem, veidojot pirmās apmetnes Ikšķilē un Salaspils Mārtiņsalā. Šobrīd saglabājušās vairs tikai Ikšķiles baznīcas drupas, kuru nozīme arhitektūras vēsturē ir drīzāk simboliska, taču apliecina dievnama atrašanās vietu un aprises mērogā, un fragmentārus senos apjomus. ==Ieskats vēsturē== Rakstītie avoti par būvvēstures senāko periodu nav saglabājušies. Svarīgāko informāciju joprojām sniedz Livonijas Indriķa hronika. Tā vēsta, ka 1184. gadā Zēgebergas (''Segeberg'') augustīniešu klostera priesteris Meinards (''Meynardus, Meynhart'')'' ''(ap 1125–1196) saņēmis atļauju baznīcas un pils celtniecībai Ikšķiles ciemā Daugavas labajā krastā no Polockas kņaza Vladimira (''Woldemarus de Ploceke''). Jau nākamajā vasarā no Gotlandes ataicinātie dzirkaļi (domāti ''celtnieki'') uzsākuši būvdarbus un 1186. gadā pirmā bīskapa baznīca bijusi gatava, bet pils izmantota par domkapitula mītni. Pāvests Klements III (''Clemens III'') (jaundibināto veidojumu apstiprināja 1188. gada 1. oktobrī. Bīskapijas centrs Ikšķilē pastāvēja līdz 1201. gadam, kad bīskaps Alberts Bukshēvdens (''Albrecht von Buxthoevden'') (ap 1165–1229) par rezidences vietu izvēlējās un dibināja Rīgu, bet Ikšķili par lēni piešķīra savam vasalim bruņiniekam Konrādam no Meiendorfas (''Conrad von Meyendorff''). Iespējams, ka baznīcas un pils pārbūvi 13. gs. pirmajā ceturksnī var saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas (''Guillielmum Mutinensis,Wilhelm von Modena'') (ap 1184–1251) uzturēšanos Ikšķilē. Pēc Meiendorfa dzimtas izmiršanas arhibīskaps Alberts II Zuerbērs (''Albert Suerbeer''<nowiki>) ([?]-1273) novadu izlēņoja Johanam no Bardevisas (</nowiki>''Johann von Bardewis'') ; dzimta, kas tika dēvēta par ''kungiem no Ikšķiles'', īpašumu pārvaldīja līdz 15. gs. Pēc tam to līdz pat sekularizācijai 1566. gadā atkal pārņēma arhibīskaps. Pamesto pili, domājams, izpostīja, tās vietā ierīkojot kaļķu cepli, bet Ikšķile kļuva par Polijas un pēc tam Zviedrijas kroņa īpašumu, līdz karalis Gustavs II Ādolfs (''Gustavus Adolphus'') (1594–1632) 1630. gadā novadu atdāvināja Rīgas pilsētai, kurai Ikšķile piederēja līdz 1940. gadam. 1688. un 1689. gadā Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšu (''Rupert Bindenschu'') (1645–1698), kopā ar palīgu, mūrniekmeistaru Hinrihu Henike (''Hinrich Henicke''), baznīcai piebūvēja sakristeju un uzlika jaunu jumtu ar dzegu un zelmiņiem. Lielāki remontdarbi notika vēl arī 1754. gadā, šis gadaskaitlis bija rakstīts uz velves šķīrējarkas baznīcas altārtelpas priekšā. Jaunu pie austrumu sienas piebūvētu sakristeju dievnams ieguva 1798. gadā. ==Baznīcas pārbūve 19. gs.== 1879. gadā pēc Rīgas arhitekta Johana Daniela Felsko (''Johann'' ''Daniel'' ''Felsko'') (1813–1902) projekta notika radikāla senā būvapjoma pārbūve. Ēku paplašināja, nojaucot baznīcas rietumu gala sienu un pagarinājumā senajai četru traveju draudzes telpai piebūvējot vēl divas, kā arī uzceļot zvanu torni ar augstu smaili. Tolaik valdošās historisma tendences būvapjomā apvienotas ar interesi par lokālās arhitektūras vēsturisko mantojumu, kas noteica austrumu un rietumu fasādes izveidi. Domājams, tādēļ zemtorņa ieeju veidoja divas gotiskās smailarkas, kuras nošķīra masīva kolonna. Šāds paņēmiens sasaucas ar divjomu interjera konstrukciju, jo īpaši - divdaļīgo ieeju baznīcas korī. Kā atsauce par vietas un sakrālā nama senatni kalpoja arī torņa rietumu fasādē eksponētā skulptūra,– bīskapa Meinarda tēls. Savukārt nojauktās baznīcas kora taisnās austrumu sienas vietā piebūvēja poligonālu apsīdu. Pārbūvētās baznīcas pastāvēšanas laiks izrādījās īss un Pirmā pasaules karā gados to sagrāva un vairs neatjaunoja. 1926. gadā Pieminekļu valde Ikšķiles baznīcas drupas iekļāva valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā, bet arhitekts Pauls Kampe izstrādāja baznīcas atjaunošanas projektu, kas palika nerealizēts. 20. gs. 70. gados, ceļot Daugavas spēkstaciju, teritoriju appludināja, baznīcas drupas un pils vietu atstājot uz mākslīgi uzbērtas salas upes uzpludinājumā. 1998. gadā Ikšķiles pilsētas dome to nodeva Romas katoļu draudzei, kurai senvietai piešķīra S. Meinarda salas nosaukumu. ==Ieskats pētniecības vēsturē== Kā senākā kristīgā baznīca''' '''Ikšķiles baznīca vienmēr piesaistījusi pētnieku uzmanību. Tai pievērsies jau pirmais Baltijas mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (''Wilhelm Neumann'') (1849–1919) 1887. gadā izdotajā mākslas vēsturē. Ikšķiles baznīca raksturota kā vienkārša nerotāta romāņu stila celtne, kuras būvelementi iekļauti vēlāka laika (domāta Felsko) pārbūvē. Sistemātiska vietas izpēte sākās 1927. gadā Latvijas Universitātes viesprofesora zviedra Tora Helges Čellīna (''Tor Helge'' ''Kjellin'') 1885–1984) vadībā. Arheoloģiskajos izrakumos atklāja pašas pirmās baznīcas draudzes telpas mūra pamatus. Tie sastāvēja no lieliem laukakmeņiem un sīkākiem kaļķakmeņiem, kuru izcelsme tika saistīta ar Meinarda celtu koka baznīcu. Tikai 1962. gada arheoloģiskajos izrakumos atklājās pirmās baznīcas pusloka apsīdas fragmenti, kuri mainīja līdzšinējos uzskatus par baznīcas būvvēsturi. Izpētes gaitā atsedza visu būvkompleksu - 80 x 16-18 m lielu laukumu, kas sastāvēja no baznīcas un pils un ko iekļāva neregulāras formas aizsargmūris. Viduslaiku apbūves vēsturi analizējis un dažādo celtniecības posmu rekonstrukcijai pievērsies arhitekts Gunārs Jansons (1928), kura monogrāfija par Ikšķiles viduslaiku baznīcu un pili izdota 2004. gadā. ==12. gs. otrās puses celtniecības periods== Ikšķiles baznīca un pils jau sākotnēji veidoja vienotu būvkompleksu, sienas ceļot čaulmūra tehnikā. Kā būvmateriāls izmantoti kaļķakmens kvadri, kā arī dolomīts, kas iegūts turpat Daugavas krastā. Baznīca bija 27 m gara, 10 m plata celtne. Tā sastāvēja no vienāda platuma draudzes telpas un kora, kuru noslēdza romāniska pusloka apsīda. Sienu biezums - 1,45 m - liecina, ka senajam dievnamam bija jāpilda arī nocietinājuma funkcija. Uzaicinājums strādāt Gotlandes būvmeistariem norāda virzienu, kurā meklējami inspirācijas avoti baznīcas celtniecībai Ikšķilē. Līdzīga plānojuma 12. gs. baznīcas Gotlandē ar vienāda platuma draudzes telpu un kori, kuru noslēdz pusloka apsīda, nav saglabājušās, bet ir zināms, ka šāds plānojums ir bijis, piemēram, Vecās Upsalas (''Gamla Uppsala'') baznīcai Zviedrijas kontinentālajā daļā vai Ala (''Ala'') baznīcai Gotlandē. Tās raksturotas kā agrīns tipoloģiskais variants, kura pēctecība vairs nav izsekojama. Tādēļ senā Ikšķiles būvapjoma vizualizēšana iespējama vairs tikai ar arhitekta Gunāra Jansona rekonstrukciju palīdzību. Autors piedāvā vairākas izpildījuma iespējas. Īpašu uzmanību piesaista variants, kurā pirmās baznīcas koris ar apsīdu mūrēts, bet draudzes telpa iezīmēta pildrežģa konstrukcijā - šādu risinājumu pamato ziemeļu sienas pamatos atsegtās ugunsgrēka paliekas un ogles. Ar agrīno periodu saistāma arī abu dienvidu portālu izcelsme, vēlāk tiem piešķirta gotiska forma. Domājams, ka vienlaicīgi ar baznīcu celta arī senā pils vai dzīvojamais tornis, kuru iespējams identificēt ar Indriķa hronikā minēto bīskapa Meinarda namu, kas atradās turpat līdzās 10 m attālumā. Ēkas sienas nav saglabājušās, arheoloģiskajos izrakumos atklāti tikai velvēti pagrabi, vienā no telpām vai kādreizējā pagalmā iezīmējas latīņu krusts laukakmeņu bruģējumā. Telpas nozīme paliek neskaidra. No pirmās baznīcas saglabājies senākais kristāmtrauks Latvijā, kas tagad atrodas Rīgas Domā. ==Baznīcas pārbūve 13. gs. pirmajā trešdaļā== Baznīcas pārbūves iemesli nav droši zināmi. Tikai hipotētiski tos iespējams saistīt ar pāvesta legāta Vilhelma no Modēnas gaidāmo ierašanos. Tas, ka Ikšķile bija zaudējusi bīskapijas centra statusu un kļuvusi par vienkāršu draudzes baznīcu, atspoguļojas jaunā dievnama plānā un apjomā, pārbūve ir bijusi kardināla, un, lai gan celtnes ārējie izmēri - 23 x 11-13 m - daudz neatšķiras no iepriekšējās baznīcas, plānojums ir pilnīgi cits. Vecā baznīca pārbūvēta par īsu un platu divjomu baznīcu ar taisnu kora austrumu sienas noslēgumu. Iepriekšējās baznīcas dienvidu sienu iekļāva jaunceltnē un ēkas paplašināšana notika ziemeļu virzienā. Draudzes telpas vidū atradās masīvs stabs, kas to sadalīja četrās travejās. Pie ieejas korī atradās kolonna ar koloneti, kas no vienas puses kalpoja par pamatu mūra velvju šķīrējarkai un abiem triumfa lokiem ar to atspaidu arkām, bet no otras sadalīja triumfa loku divās ailās, tādēļ skats no draudzes telpas uz altāra kori bija fragmentārs. Par kolonnas agrīnu izcelsmi liecina tās bāzes atrašanās dziļāk par draudzes telpas centrālo stabu, kas pieļauj varbūtību, ka altāra koris celts vispirms. Kolonnai bija ne vien arhitektoniski funkcionāla, bet arī dekoratīva nozīme, un vienu no konsolēm rotāja rozete, kas 19. gs. pārbūves laikā tikusi nokalta, lai jaunais apmetums izskatītos viengabalains un līdzens. 13. gs mainīts arī dienvidu sienas portāls, tam piešķirta smailarkas forma, kas veidota no ķieģeļiem ar profilētu iekšējo malu un šāds paņēmiens radīja atturīgajā būvapjomā dekoratīvu greznību. Piebūvējot baznīcai divas aizsargsienas, notika baznīcas un pils apvienošana kopīgā aizsargsistēmā. Zīmīgi, ka gan baznīcas plāns, gan būvapjoms, kā to rāda senākie zīmējumi, arī šoreiz atklāj Gotlandes arhitektūrai raksturīgas pazīmes, tikai mainījies būvtips. Tagad sekots 12. gs. nogalē un 13. gs. sākumā cisterciešu ordeņa ietekmē nostiprinātajai tradīcijai būvēt divjomu baznīcas ar kolonnu vai pīlāru draudzes telpas vidū, kas to sadala četrās velvētās travejās. Kubveida korim piešķirta taisna austrumu siena bez apsīdas, bet interjera dekors atturīgs. Kā vēl viena lokāla Gotlandes sakrālās arhitektūras īpatnība jāizceļ ieejas portāla novietojums dienvidu sienā, kā tas ir, piemēram, Gardes (''Garde'') vai Kēlunges (''Källunge'') baznīcā. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija:= # '''Neumann, W'''. ''Grundriss einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. Bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval : 1887, S. 6-8 # '''Löwis of Menar, K. v.''' ''Burgenlexikon für Alt-Livland''. Riga : 1922. S. 119-120 # '''Caune, A., Ose, I.''' ''Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. ''Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004., 209.-215. lpp. # '''Jansons, G.''' ''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_baznica_uz_salas.jpg|Ikšķiles baznīca uz salas Daugavas uzpludinājumā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Felsko_Ikskiles_baznica.jpg|Johana Daniela Felsko 1879. g. pārbūvētā Ikšķiles baznīca. ZR puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Felsko-Ikskiles_baznica_DA_puse.jpg|Johana Daniela Felsko pārbūvētā Ikšķiles baznīca. DA puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Ikskiles_baznica-Dienvidjoms_un_altara_koris.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Dienvidjoms un altāra koris.]] '''''No'': '''''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LIII. # [[:image:Ikskiles_baznica-Skats_uz_ergelem.jpg|Ikšķiles baznīcas interjers pēc J. D. Felsko pārbūves. Skats no altāra kora uz ērģelēm.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka # [[:image:Ikskiles_baznica_12gs_rekonstrukcija.jpg|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās.]] Autors: Gunārs Jansons. '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. # [[:image:Veca_Upsalas_baznica.jpg|Vecā Upsalas baznīca.]] '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # [[:image:Veca_Upsalas_baznicas_plana_rekonstrukcija.jpg|Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija.]] Autors: S. Lindquist. '''''No'': '''Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. # [[:image:Broce_Ikskiles_baznica.jpg|J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā.]] '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. # [[:image:Broce_Ikskiles_muiza_1798.jpg|J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā.]] '''''No'': Johans Kristofs Broce. '''Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica_dienvidu_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas dienvidu siena.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznicas_plans_13gs.jpg|Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs.]] '''''No''''': ''Alt-Livland''. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII # [[:image:Ikskiles_baznica_rietumu_puse.jpg|Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-1927.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā.]] '''''No'': Jansons, G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-2005.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Ikskiles_baznicas_un_pils_rekonstrukcija_13gs.jpg|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides.]] Autors: Gunārs Jansons. ''''','': Jansons G. '''Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. # [[:image:Ikskiles_baznica-rekonstruetais_kristamtrauks.jpg|Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka <gallery> image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-1927.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā. image:Ikskiles_baznica-romaniska_kolonna-2005.jpg|Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā. image:Ikskiles_baznicas_un_pils_rekonstrukcija_13gs.jpg|Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides. image:Ikskiles_baznica-rekonstruetais_kristamtrauks.jpg|Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā. </gallery> 6 2664 3658 2009-11-26T08:50:09Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās. Autors: Gunārs Jansons. No: Jansons, G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 12. gs. beigās. Autors: Gunārs Jansons. No: Jansons, G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 38. lpp. 6 2665 3659 2009-11-26T08:51:48Z Admins 4 Vecā Upsalas baznīca. No: Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. wikitext text/x-wiki Vecā Upsalas baznīca. No: Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. 6 2666 3660 2009-11-26T08:53:32Z Admins 4 Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija. Autors: S. Lindquist. No: Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. wikitext text/x-wiki Vecās Upsalas baznīcas plāna rekonstrukcija. Autors: S. Lindquist. No: Den romanska konsten / Signums svenska konsthistoria. Lund : Bokförlaget signum, 1995, p. 55. 6 2667 3661 2009-11-26T08:55:02Z Admins 4 J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā. No: Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. wikitext text/x-wiki J. K. Broce. Ikšķiles baznīca pie kādreizējās pils drupām. 1792. gadā. No: Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 198. lpp. 6 2668 3662 2009-11-26T08:59:50Z Admins 4 J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā. No: Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. wikitext text/x-wiki J. K. Broce. Ikšķiles muiža 1798. gadā. No: Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 3. sēj., Rīga : Zinātne, 2002, 196. lpp. 6 2669 3663 2009-11-26T09:01:24Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas dienvidu siena. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas dienvidu siena. Foto: Elita Grosmane 6 2670 3664 2009-11-26T09:02:42Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs. No: Alt-Livland. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas plāns 13. gs. No: Alt-Livland. Gesammelt u. hg. R. Guleke. 5. Lieferung. Leipzig : Kommissionsverlag K. F. Koehler, 1896. T. LII 6 2671 3665 2009-11-26T09:04:06Z Admins 4 Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Skats uz Ikšķiles baznīcu no rietumu puses. Foto: Elita Grosmane 6 2672 3666 2009-11-26T09:05:18Z Admins 4 Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā. No: Jansons, G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. wikitext text/x-wiki Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 1927. gadā. No: Jansons, G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 21. lpp. 6 2673 3667 2009-11-26T09:06:38Z Admins 4 Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Romāniskā kolonna Ikšķiles baznīcā 2005. gadā. Foto: Elita Grosmane 6 2674 3668 2009-11-26T09:08:03Z Admins 4 Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides. Autors: Gunārs Jansons. ,: Jansons G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. wikitext text/x-wiki Ikšķiles baznīcas un pils rekonstrukcija 13. gs. pēc vienotas aizsardzības sistēmas izveides. Autors: Gunārs Jansons. ,: Jansons G. Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004, 39. lpp. 6 2675 3669 2009-11-26T09:13:31Z Admins 4 Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Rekonstruētais Ikšķiles baznīcas kristāmtrauks Rīgas Doma pagalmā. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka 0 2676 3672 2009-12-22T16:24:58Z Admins 4 Jauna lapa: =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostipr… wikitext text/x-wiki =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. =Rīgas Doma priekšvēsture= Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. =Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana= Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. =Pāreja uz ķieģeļu celtniecību= Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. =Rīgas Doms pārejas periodā= Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. =Jauns uzplaukums Doma celtniecībā= Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. =14. gadsimts Rīgas Domā= 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. =Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā= Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. =Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā= 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # Rīgas Doma baznīca. Foto: Marika Vanaga # Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu. Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # Rīgas Doma koris un šķērsjoms. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma kaļķakmens pamati. Foto: Elita Grosmane # “Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma. Foto: Marika Vanaga # Rīgas Doma ziemeļu portāls. '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā. Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # Centrālais joms Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga # Krustveida balsta stabs Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga # Doma krustejas austrumu spārns. Foto: Marika Vanaga # Doma krustejas dienvidu spārns. Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # Doma klostera kapitula zāle. Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # Doma klostera kapitula zāle. Foto: Elita Grosmane # Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Foto: Elita Grosmane # Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # Puskapitelis Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane # Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis # Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane # Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga 3681 3672 2010-01-06T13:19:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doma baznīca.]] [[image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] [[image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|thumb|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] [[image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|thumb|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] [[image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|thumb|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] [[image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|thumb|Centrālais joms Rīgas Domā.]] =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. ==Rīgas Doma priekšvēsture== Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. ==Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana== Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. ==Pāreja uz ķieģeļu celtniecību== Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. ==Rīgas Doms pārejas periodā== Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. ==Jauns uzplaukums Doma celtniecībā== Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. ==14. gadsimts Rīgas Domā== 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. ==Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā== Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. ==Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā== 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doma baznīca.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # [[:image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # [[:image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # [[:image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|Centrālais joms Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # Krustveida balsta stabs Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga # Doma krustejas austrumu spārns. Foto: Marika Vanaga # Doma krustejas dienvidu spārns. Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # Doma klostera kapitula zāle. Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # Doma klostera kapitula zāle. Foto: Elita Grosmane # Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Foto: Elita Grosmane # Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # Puskapitelis Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane # Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis # Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane # Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga 3690 3681 2010-01-06T15:34:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doma baznīca.]] [[image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] [[image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|thumb|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] [[image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|thumb|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] [[image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|thumb|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] [[image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|thumb|Centrālais joms Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|thumb|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas austrumu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas dienvidu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|thumb|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. ==Rīgas Doma priekšvēsture== Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. ==Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana== Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. ==Pāreja uz ķieģeļu celtniecību== Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. ==Rīgas Doms pārejas periodā== Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. ==Jauns uzplaukums Doma celtniecībā== Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. ==14. gadsimts Rīgas Domā== 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. ==Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā== Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. ==Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā== 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doma baznīca.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # [[:image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # [[:image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # [[:image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|Centrālais joms Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|Doma krustejas austrumu spārns.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|Doma krustejas dienvidu spārns.]] Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] Foto: Elita Grosmane # Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # Puskapitelis Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane # Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis # Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane # Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga 3693 3690 2010-01-06T16:02:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doma baznīca.]] [[image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] [[image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|thumb|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] [[image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|thumb|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] [[image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|thumb|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] [[image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|thumb|Centrālais joms Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|thumb|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas austrumu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas dienvidu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|thumb|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. ==Rīgas Doma priekšvēsture== Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. ==Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana== Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. ==Pāreja uz ķieģeļu celtniecību== Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. ==Rīgas Doms pārejas periodā== Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. ==Jauns uzplaukums Doma celtniecībā== Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. ==14. gadsimts Rīgas Domā== 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. ==Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā== Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. ==Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā== 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doma baznīca.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # [[:image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # [[:image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # [[:image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|Centrālais joms Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|Doma krustejas austrumu spārns.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|Doma krustejas dienvidu spārns.]] Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] Foto: Elita Grosmane # Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # Puskapitelis Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane # Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane # Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis # Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane # Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane # Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga __NOEDITSECTION__ 0 2297 3673 3619 2009-12-22T16:26:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3683 3673 2010-01-06T13:37:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla I 12. gs. – 1230. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Akmens arhitektūras iepazīšana **[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla II 1230. g. – 1500. g.''' *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma **Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība **Piļu arhitektūra. Tipoloģija un attīstība **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Dekoratīvā tēlniecība Rīgas Domā **Kokskulptūra *Glezniecība '''Viduslaiku māksla III 1500. g. – 1561. g.''' *Arhitektūra *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti **Melngalvju nams **Zlēku baznīca [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra **Skaistkalnes baznīca **Ilūkstes baznīca **Krāslavas baznīca **Pasienas baznīca **Piedrujas baznīca **Subates baznīca **Sv. Pētera baznīca Rīgā. Tornis un fasāde. **Apriķu baznīca **Reformātu baznīca Rīgā **Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca *Sakrālā koka arhitektūra **Indricas baznīca **Usmas baznīca *Muižas un pilis **Jelgavas pils **Rundāles pils **Ungurmuižas muižas ansamblis **Krāslavas pils un bibliotēka *Pilsētas dzīvojamie nami **Reiterna nams **Danenšterna nams **Mencendorfa nams *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 6 2677 3674 2010-01-06T12:43:22Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu. Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu. Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) 6 2678 3675 2010-01-06T12:48:03Z Admins 4 Rīgas Doma koris un šķērsjoms. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Rīgas Doma koris un šķērsjoms. Foto: Elita Grosmane 6 2679 3676 2010-01-06T12:49:44Z Admins 4 Rīgas Doma kaļķakmens pamati. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Rīgas Doma kaļķakmens pamati. Foto: Elita Grosmane 6 2680 3677 2010-01-06T12:52:17Z Admins 4 “Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma. Foto: Marika Vanaga wikitext text/x-wiki “Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma. Foto: Marika Vanaga 6 2584 3678 3555 2010-01-06T12:55:57Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Rigas Doma ziemelu portals.jpg]]" versija:&#32;Rīgas Doma ziemeļu portāls. No: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 wikitext text/x-wiki Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi. Foto: Neumann, W. Der Dom zu St. Marien in Riga. Riga, 1912, S. 23 6 2681 3679 2010-01-06T13:05:27Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā. Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā. Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM 6 2682 3680 2010-01-06T13:07:17Z Admins 4 Centrālais joms Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga wikitext text/x-wiki Centrālais joms Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga 0 2683 3682 2010-01-06T13:36:07Z Admins 4 Jauna lapa: Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības … wikitext text/x-wiki Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets. Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums. '''''No''':''<nowiki> Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.)</nowiki> # Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM # Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'' Riga, 1902 # Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projektu. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 6 2684 3684 2010-01-06T15:19:55Z Admins 4 Krustveida balsta stabs Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga wikitext text/x-wiki Krustveida balsta stabs Rīgas Domā. Foto: Marika Vanaga 6 2685 3685 2010-01-06T15:21:48Z Admins 4 Doma krustejas austrumu spārns. Foto: Marika Vanaga wikitext text/x-wiki Doma krustejas austrumu spārns. Foto: Marika Vanaga 6 2686 3686 2010-01-06T15:24:24Z Admins 4 Doma krustejas dienvidu spārns. Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) wikitext text/x-wiki Doma krustejas dienvidu spārns. Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) 6 2687 3687 2010-01-06T15:25:56Z Admins 4 Doma klostera kapitula zāle. Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs wikitext text/x-wiki Doma klostera kapitula zāle. Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs 6 2688 3688 2010-01-06T15:29:25Z Admins 4 Doma klostera kapitula zāle. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Doma klostera kapitula zāle. Foto: Elita Grosmane 6 2689 3689 2010-01-06T15:32:52Z Admins 4 Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā. Foto: Elita Grosmane 6 2690 3691 2010-01-06T15:57:23Z Admins 4 Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs wikitext text/x-wiki Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā. Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs 6 2691 3692 2010-01-06T16:02:24Z Admins 4 Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane 6 2692 3694 2010-01-08T11:31:26Z Admins 4 Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane 6 2693 3695 2010-01-08T11:33:02Z Admins 4 Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. Foto: Elita Grosmane 6 2694 3696 2010-01-08T11:38:59Z Admins 4 Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB wikitext text/x-wiki Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB 6 2695 3697 2010-01-08T11:41:42Z Admins 4 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis wikitext text/x-wiki 2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Foto: Ronalds Lūsis 6 2696 3698 2010-01-08T11:55:57Z Admins 4 Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. Foto: Elita Grosmane 6 2697 3699 2010-01-08T11:57:54Z Admins 4 Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. Foto: Elita Grosmane 6 2698 3700 2010-01-08T12:02:23Z Admins 4 Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga wikitext text/x-wiki Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga 0 2676 3701 3693 2010-01-08T12:04:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doma baznīca.]] [[image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] [[image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|thumb|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] [[image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|thumb|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] [[image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|thumb|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] [[image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|thumb|Centrālais joms Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|thumb|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas austrumu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas dienvidu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|thumb|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] [[image:Rigas_Doma_buvmeistara_kapitelis.jpg|thumb|Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā.]] [[image:Rigas_Doma_puskapitelis_krusteja.jpg|thumb|Puskapitelis Rīgas Doma krustejā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_konsole.jpg|thumb|Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_puskapitelis.jpg|thumb|Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] [[image:Rigas_Doma_Sv.Elizabetes_kapela.jpg|thumb|Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā.]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|thumb|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] [[image:Rigas_Doma_pamati_pie_austumu_fasades.jpg|thumb|Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes.]] [[image:Rigas_doma_Kapitula_zales_parbuve_1464.jpg|thumb|Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā.]] [[image:Rigas_Doma_altara_kora_soli.16gs.jpg|thumb|Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa.]] =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. ==Rīgas Doma priekšvēsture== Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. ==Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana== Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. ==Pāreja uz ķieģeļu celtniecību== Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. ==Rīgas Doms pārejas periodā== Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. ==Jauns uzplaukums Doma celtniecībā== Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. ==14. gadsimts Rīgas Domā== 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. ==Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā== Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. ==Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā== 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doma baznīca.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # [[:image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # [[:image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # [[:image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|Centrālais joms Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|Doma krustejas austrumu spārns.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|Doma krustejas dienvidu spārns.]] Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_buvmeistara_kapitelis.jpg|Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā.]] Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_puskapitelis_krusteja.jpg|Puskapitelis Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_konsole.jpg|Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_puskapitelis.jpg|Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Sv.Elizabetes_kapela.jpg|Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # [[:image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] Foto: Ronalds Lūsis # [[:image:Rigas_Doma_pamati_pie_austumu_fasades.jpg|Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_doma_Kapitula_zales_parbuve_1464.jpg|Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_altara_kora_soli.16gs.jpg|Rīgas Doma altāra kora soli.]] 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga __NOEDITSECTION__ 3702 3701 2010-01-08T12:07:40Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doma baznīca.]] [[image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] [[image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|thumb|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] [[image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|thumb|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] [[image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|thumb|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|thumb|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] [[image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|thumb|Centrālais joms Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|thumb|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas austrumu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|thumb|Doma krustejas dienvidu spārns.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|thumb|Doma klostera kapitula zāle.]] [[image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|thumb|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] [[image:Rigas_Doma_buvmeistara_kapitelis.jpg|thumb|Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā.]] [[image:Rigas_Doma_puskapitelis_krusteja.jpg|thumb|Puskapitelis Rīgas Doma krustejā.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_konsole.jpg|thumb|Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] =Rīgas Doma būvkomplekss viduslaikos= Rīgas Doma būvansambli veido 13. gs. celta baznīca un klostera telpas. Celtniecības pirmsākumi saistāmi ar kristianizācijas procesa nostiprināšanos Austrumbaltijā. Doms ir senākā un lielākā katedrāle Livonijā, kam bija jākļūst ne vien par bīskapa varas iemiesotāju, bet arī par jaunkristīto, iebraucēju un svētceļnieku centrālo lūgšanu vietu. Doma un klostera būvapjoms kopš dibināšanas maz mainījies, joprojām skaidri iezīmējas no romāņu arhitektūras aizgūtās aprises, kā arī vēlāka laika piebūves un pārveidojumi, kas pakļauti sākotnējai būvstruktūrai. Kompleksa specifiku nosaka reprezentatīvs ķieģeļu arhitektūras un kaļķakmens plastiskā dekora apvienojums, kas citos ķieģeļu arhitektūras apvidos retāk sastopams. No mākslas ģeogrāfijas viedokļa Doms kā nozīmīgs arhitektūras un mākslas piemineklis iekļaujas plašā Eiropas ķieģeļu gotikas izplatības areālā, kurā ietilpst Ziemeļvācija, Dānija, Zviedrija ar Gotlandi un arī Austrumbaltijas valstis. ==Rīgas Doma priekšvēsture== Celtnes tapšana cieši saistīta ar Rīgas pilsētas dibināšanu 1201. gadā, kad Brēmenes domkungs Alberts I Bukshevdens (1165-1229) no Ikšķiles uz stratēģiski un ģeopolitiski izdevīgāko Rīgu pārcēla bīskapiju un uzsāka pirmās baznīcas un pils celtniecību. Bīskapa pils atrašanās vieta ir zināma - pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas austrumu kora joprojām aplūkojama 13. gs. sākumā mūrētās ēkas siena. Turpretī par baznīcas novietojumu joprojām tiek diskutēts. Daļa pētnieku uzskata, ka tai vajadzēja būt bīskapa pils tuvumā, citi to meklē Mazās Ģildes un Sv. Katrīnas baznīcas vietā. Nav precizēts arī būvmateriāls (akmens vai koks), jo baznīca nodega pilsētas 1215. gada ugunsgrēkā. ==Jaunā Doma pamatu likšana un celtniecības uzsākšana== Daugavas krastā ārpus pilsētas (vēl pastāvot vecajam dievnamam) no vietējiem lībiešiem atpirkta vieta jaunās katedrāles celtniecībai. Iesvētīšanas ceremonija notika ar plašu vērienu: 1211. gada 25. jūlijā, Sv. Jēkaba dienā, svinīgā procesijā bīskaps Alberts I tautas, garīdzniecības un no Vācijas iebraukušo bīskapu – Raceburgas Fīlipa (''Philipp von Ratzeburg''), Lipes Bernharda (''Bernhard zur Lippe'', ap 1140-1224) un Fērdenas Izo (''Yso von Verden'') pavadīts, devās iesvētīt vietu un, domājams, lika pamatakmeni Doma un klostera kompleksam. Šeit paredzēja izveidot lielāko kristīgās ticības izplatības centru Baltijas jūras austrumu piekrastē. Jau tolaik bija ieplānota grandiozas katedrāles un klostera celtniecība. Par paraugu noderēja Ziemeļvācijas tālaika arhitektūras lielākie sasniegumi - Lībekas, Raceburgas un Zēgebergas Doms, kuru pirmsākumi meklējami Heinriha Lauvas Braunšveigas Doma paradigmā, tādēļ Rīgas Doma pamati likti pēc sakšu pīlāru bazilikas parauga. Bija nepieciešams uzcelt trīsjomu baznīcu ar kubveida kori, šķērsjomu, trim apsīdām austrumos un diviem torņiem rietumos. Baznīcas altāra daļas mūrēšanu uzsāka ar kaļķakmens kvadriem, kas šķērsjomā sasniedza baznīcas logu augstumu. ==Pāreja uz ķieģeļu celtniecību== Nākamais stratēģiski svarīgais pavērsiens Rīgas Doma būvvēsturē saistāms ar 13. gs. 20. gadiem, kad Rīgā atvēra vienu vai vairākus ķieģeļu cepļus un notika pāreja no kaļķakmens uz tolaik moderno materiālu - ķieģeli. Reprezentatīvais sarkanais ķieģelis šajos gados iekaroja stabilas pozīcijas Ziemeļvācijas baznīcu arhitektūrā un sasniedza Rīgu līdz ar masveida ražošanas iemaņām. Iespējams, ka tā nemaz nebija spontāna rīcība, bet ieplānota iecere, kas tehnisku apsvērumu dēļ aizkavējās, jo celtniecības materiāla maiņa notika, saglabājot pīlāru bazilikas plānojumu. Līdzīgi procesi novērojami Raceburgas un Lībekas Doma būvprocesā, tādēļ straujo pāreju no kaļķakmens uz ķieģeļu celtniecību nevar uzskatīt tikai par Rīgai raksturīgu fenomenu. Drīzāk tas jāaplūko kā iekļaušanās laikmeta arhitektūras attīstības un tehnisko inovāciju procesā. To apstiprina arī tā sauktā vārpu motīva'' ''jeb'' opus spicatum'' lietojums Doma šķērsjoma ziemeļu ārsienas zelminī, kur ķieģelis mūrēts skuju, rombu un zigzagu rakstā; līdzīgā veidā tas vērojams vairākās Baltijas jūras piekrastes 13. gs. pirmā ceturkšņa ķieģeļu baznīcās, bet vislabāk saglabājies Raceburgas Doma dienvidu priekšhalles zelminī. Rīgas Doma austrumu daļas romānisko būvapjomu ģeometriski skaidrās aprises norāda, ka tā ir senākā celtnes daļa. Altāra kora kubveida forma ar puslokā izvirzītu apsīdu un šķērsjoms ar divām apsīdām, vienu – ziemeļu - un otru - dienvidpusē, ir vistiešākie bazilikālā plānojuma liecinieki. Domājams, ka pēc 1215. gada pilsētas ugunsgrēka tieši šo celtnes daļu un klosteri vajadzēja iespējami ātri pabeigt, lai pārceltos uz jauno mājvietu un nodrošinātu liturģiskā ceremoniāla nepārtrauktību. Telpiskā ietilpība bija pietiekama, lai katedrāle spētu uzņemt lielu dievlūdzēju skaitu. Austrumu daļas strukturālais nošķīrums ļāva netraucēti turpināt trīsjomu draudzes telpas celtniecību, vispirms liekot pamatus masīvajiem krustveida balsta stabiem, mūrējot ārsienas, bet pārsedzi atstājot uz vēlāku laiku. Domājams, ka sākotnējā katedrāles plānojumā bija iekļauts rietumu fasādes divtorņu noslēgums. Svarīga nozīme Doma arhitektūrā piešķirta dekoratīvajām formām (puskolonnas, arkatūru joslas, logailu profili, stūru uzsvērums ar kaļķakmens kvadriem) un būvplastikai (kaļķakmens kapiteļi ar pumpuru motīviem, t. s. būvmeistara kapitelis, austrumu ārsienā, greznais ziemeļu fasādes perspektīvais portāls). Tomēr kopumā sarkanā ķieģeļa sienu masa saglabāja romāniski skarbu atturību ar augstiem pusaploces pāru logu ritmiskiem atkārtojumiem, kā to var redzēt Vilhelma Neimaņa (''Neumann, ''1849-1919) bīskapa Alberta laika katedrāles pamatotā rekonstrukcijā. Grūtāk raksturot sākotnējās klostera telpas. Nav šaubu, ka pats senākais ir krustejas austrumu spārns ar kapitula zāli. Laika gaitā šeit notikusi pārbūve, tādēļ no centriskās ass novirzījies vienkāršais pusaploces perspektīvais portāls. Tomēr saglabājušās vairākas arhaiskas konsoles, kuru rašanās vēl saistāma ar romāniku. Pārveidojumi skāruši arī kapitula zāli, domājams, ka sākotnēji tā bija vienkārša taisnstūra telpa bez saišķu pīlāriem velvju atbalstam. ==Rīgas Doms pārejas periodā== Pretrunīga un avotos neatspoguļota ir kompleksa būvvēsture pēc Alberta I Bukshevdena nāves. Nozares literatūrā šis jautājums vai nu apiets, vai arī pastāv uzskats, ka celtniecības darbi neapsīka, tikai mazinājās to intensitāte, taču nav konkretizēts, kas tad īsti tika paveikts. Arī tālaika politiskā vēsture ieguva citus pavērsienus, proti, bīskapa Alberta I vēlme atbrīvoties no Brēmenes arhibīskapijas atkarības saasinājās nākamajā bīskapa vēlēšanu procesā. No vienas puses, Brēmenes arhibīskaps Gerhards II mēģināja atgūt savas metropolīttiesības Livonijā, izvēloties jaunā bīskapa amatam Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''<nowiki>Albertu II Zuerbēru ([?]-1273). No otras – bija zudusi kādreizējā Hamburgas–Brēmenes arhibīskapijas varenība, un Rīgas domkapituls nosūtīja pāvesta kancelejai apsūdzības rakstu, nostājoties pret ieteikto kandidātu. Lokālās pretenzijas guva pārsvaru un 1231. gadā par Alberta I pēcteci apstiprināja Magdeburgas premonstriešu ordeņa domkungu Nikolaju fon Nauenu ([?]-1253). Jaunā bīskapa liberālisms izpelnījās rīdzinieku labvēlību, bet par viņa ieguldījumu Rīgas Doma būvdarbu turpināšanā ziņu maz.</nowiki> Jāpiekrīt līdzšinējam viedoklim, ka būvdarbi baznīcā, klosterī un bīskapa pilī pilnībā neapsīka, tikai tie notika bez līdzšinējā vēriena. Domājams, ka šai laikā Doms ieguva draudzes telpas trīsjomu halles pārsegumu. Vēl 1251. gadā bīskaps Nikolajs pusi no saviem Zemgales īpašumiem ziedoja baznīcas ienākumu palielināšanai, lai novērstu slikto katedrāles stāvokli. Krustejas austrumu un dienvidu sienas kapiteļu un konsoļu tipoloģiskā un stilistiskā daudzveidība ir cits starpfāzi raksturojošais elements. Sastopami gan izcili Piereinas stīgu ornamenta paraugi, gan Vestfālenes augu ornamenta mīksti pietūkušās formas vai Kēnigsluteres baznīcas fantastikai pietuvināti cilvēku un dzīvnieku motīvi. Eklektiski kompilatīvais 2-3 kapiteļu vai konsoļu raksturs vedina domāt, ka tie varētu būt ievesti no citurienes. ==Jauns uzplaukums Doma celtniecībā== Jauns uzplaukums''' '''saistāms ar 13. gs. vidu, ar jau minētā Alberta II Zuerbēra ierašanos Rīgā. Pēc Brēmenes Doma ''magister scholasticus ''kandidatūras noraidījuma Rīgas bīskapa amatam, viņu gaidīja spoža karjera pāvesta Inocentija IV galmā, tā nodrošināja iecelšanu par Livonijas un Prūsijas arhibīskapu, tomēr ieņemt šo amatu Alberts II drīkstēja tikai pēc bīskapa Nikolaja nāves 1253. gadā. Viens no pirmajiem pasākumiem, Albertam II stājoties amatā, bija domkapitula delegācijas nosūtīšana pie pāvesta ar sūdzību par pārāk dārgas baznīcas būvi, kuras pabeigšanai trūkst līdzekļu. Tādēļ pāvests Inocentijs IV 1254. gada 7. februārī izdeva rīkojumu, kurā pieprasīja ziedot baznīcas celtniecībai visiem Rīgas diecēzes ticīgajiem, par to piesolot četrdesmit dienu grēku atlaidi. Tas varēja būt viens no iemesliem turpināt būvdarbus ar plašu vērienu. Domājams, ka baznīcā tie saistāmi ar rietumu torņa un fasādes izveidi, atsakoties no sākotnējās divtorņu baznīcas idejas. Šim nolūkam izveidota pret draudzes telpu atvērta trīsjomu halle ar krusta velvēm un lieliem smailarkas lokiem. Virs vidējā posma pacēlās torņa divstāvu pamatne. Rietumu fasādi rotāja izteiksmīgs dekora elements – liela loga roze (19. gs. Doma atjaunošanas laikā sienā marķēta tās forma, loga rozi neatjaunoja, baidoties izjaukt sienas nestspējas konstruktīvo līdzsvaru). Vērienīgi pārbūves darbi notika arī klosterī, kapitula zālē un krustejā. Iespējams, ka izbūvēja klostera otro stāvu (atsevišķi fragmenti atsegti Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja telpās), un iekšējo pagalmu iekļāva četri krustejas spārni. Visas ejas sedza krusta velves, bet ārsienas fasādi veidoja atvērtas trīsdaļu arkādes. Pie dienvidu spārna uzcēla tonzoriju. Reprezentatīvu raksturu ieguva kapitula zāle. Masīvie saišķu pīlāri, to kapiteļi un sienas konsoles pieder pie augstākā snieguma būvplastikas jomā Rīgas Domā. Ne mazāk efektīgi paraugi aplūkojami krustejas rietumu spārnā un baznīcā, kas norāda, ka šai laikā uz Rīgu ataicināta būvbrigāde, kas kompleksam spēja piešķirt arhibīskapa katedrāles statusam nepieciešamo spožumu. ==14. gadsimts Rīgas Domā== 14. gadsimts saistās ne tik daudz ar Doma arhitektoniskā tēla būtiskiem pārveidojumiem, kā ar vairākiem papildinājumiem. Gotiskās mākslas dekoratīvo tradīciju izsmalcinātība piešķīra skarbajai arhitektūrai svinīgu krāšņumu. Unikāls Latvijas viduslaiku figurālās glezniecības piemērs ir gotiskais 14. gs. sākuma gleznojums virs ziemeļu portāla, kuru atklāja 2009. gada vasarā. Centrālajā daļā attēlota ”Dievmātes kronēšana debesīs”, bet malās ”Pasludināšana” un ”Kristus ciltskoks ar praviešiem”. Epidēmijas, bads, politiskās un saimnieciskās nesaskaņas pastiprināja mistisku noskaņojumu, dievbijību, ticību brīnumam un noveda pie garīgo brālību un korporāciju veidošanās, kas apvienoja visdažādākās sociālās grupas. Dievkalpojumu norise pamazām zaudēja līdzšinējo stingrību un kļuva laicīgāka. Privātaizlūguma noturēšana sekmēja jaunu altāru, kapelu ierīkošanu un baznīcas bagātību uzkrāšanos. Vairs tikai rakstītie avoti vēsta par neskaitāmiem altāriem, dārgām ar zeltu un pērlēm rotātām relikvijām un citiem lietišķās mākslas izstrādājumiem, kas piepildīja baznīcu. Rīgas Doma vecāko Sv. Elizabetes kapelu baznīcas dienvidu sienai piebūvēja jau 14. gs. sākumā, to sedza vēl vienkāršas krustveida velves. Sarežģītākas formas ieguva 14. un 15. gs. gaitā ierīkoto kapelu zvaigžņu velves – nu vairs vienīgās kādreizējās greznības liecinieces. ==Pārbūves un ieceres 15. gadsimtā== Par vērienīgām pārbūvēm vēsta 15. gs. 1431. gada 17. novembrī izsludinātā pāvesta Eižena IV grēku atlaide visiem baznīcas būvkases ziedotājiem. Iegūtos līdzekļus paredzēja ieguldīt altāra kora celtniecībā. Atsedzot Doma ziemeļaustrumu fasādes līdz pamatu līmenim, atklājās būvkonstrukcijas, kas ļauj secināt, ka šai laikā bija iecerēta kora paplašināšana, kas nezināmu iemeslu dēļ palikusi nerealizēta. Daudz vairāk saglabājies ziņu par 1463.-1464. gados notikušo Dvēseles aizlūguma kapelas izveidi kapitula zāles vietā. Telpā izkala papildu logus un durvis, kā arī uzstādīja altāri. Tomēr svarīgākie pārveidojumi skāra baznīcas vidusjomu, to paaugstināja un Doms no halles tipa celtnes kļuva par baziliku. Domājams, ka galvenais pamatojums tik fundamentāliem pārveidojumiem meklējams papildu gaismas avota meklējumos. Paplašinoties baznīcas sānu apjomam, piebūvējot slēgtas kapelas ar režģiem vai skapjiem, baznīcas vidusjoms iegrima arvien lielākā tumsā, tādēļ ne tikai Domā, bet arī citās Rīgas baznīcās atdzima interese par bazilikālu būvkonstrukciju ar logiem sienas augšdaļā. ==Viduslaiku noslēgums un reformācija Rīgas Domā== 15. un 16. gs. mijā arhibīskapu Mihaela Hildebranda (1433-1509) un viņa sekotāja Jaspera Lindes ([?]-1524) laikā katedrāles interjers sasniedza augstāko greznības pakāpi, baznīcas sienas klāja gleznojumi, altāru skaits svārstījās ap 30. Centrālais bija Jaunavas Marijas ''virgo gloriosa'' altāris ar tronī sēdošu dievmāti baznīcas korī pie austrumu sienas, tam līdzās atradās īpaši godātā Svēto asiņu pielūgšanas vieta, bet altāra kora priekšā vidusjoma un šķērsjoma krustojumā stāvēja lajiem pieejamais Svētā krusta altāris. Kulmināciju bija sasniegusi relikviju kulta pielūgšana un ar tām saistītie svētceļojumi. No aptuveni apjaušamās bagātības līdz mūsdienām nonākuši tikai divi garīdznieku soli, kas novietoti baznīcas altāra korī un pirmā bīskapa Meinarda no Zēgebergas (ap 1130/1140-1196) kapene. 16. gs. Eiropas vēsturē iegājis ar Mārtiņa Lutera inspirēto reformāciju. Jaunā kustība sasniedza arī Austrumbaltijas teritoriju. Rīgas Domam tas izrādījās īpaši nelabvēlīgs. Arhibīskapa katedrāle kļuva par reliģisko disputu un grautiņu upuri, to izdemolēja, dārglietas konfiscēja un slēdza. Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1547. gada ugunsgrēks. Postošais gadsimts atstāja izpostītu baznīcu ar nodegušu torni un pamestas klostera telpas. <div align="right">Elita Grosmane</div> =Bibliogrāfija= # '''Guleke, R.''' Der Dom zu Riga. ''Baltische Monatsschrift''. Bd. 31, 1884, S. 553-600 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912 # '''Karling, S.''' ''Riga Domkyrka och mästaren från Köln. Konsthistorisk Tidskrift''. Stockholm, 1941., H. 2/3; 1942. H.1/2 # ''Architektonisches Ensemble der Dom-Kathedrale in Riga''. Leningrad, 1980 # '''Grosmane, E. '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā: Materiāli Latvijas mākslas vēsturei.'' Rīga : Neputns, 2000. 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls. ''Mākslas vēsture un teorija''. Rīga, 2008/11, 5.-14. lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doma baznīca.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Neimanis-Doma_plans-1850.jpg|Vilhelms Neimanis. Doma un apkārtnes plāns ap 1850. gadu.]] Papīrs, tuša. 26,5 x 38,4 cm, Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM) # [[:image:Rigas_Doma_koris_un_skersjoms.jpg|Rīgas Doma koris un šķērsjoms.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_kalkakmens_pamati.jpg|Rīgas Doma kaļķakmens pamati.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Varpu_zelminis.jpg|“Vārpu zelminis” no Rīgas Doma šķērsjoma.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] '''''No''''': '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga : G. Löffler, 1912, Abb. 19 # [[:image:Neimanis-Rigas_Doms_biskapa_Alberta_laika.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms bīskapa Alberta laikā.]] Papīrs, tuša, kartons, 29,5 x 37 cm, LNVM # [[:image:Rigas_Doma_centralais_joms.jpg|Centrālais joms Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_Krustveida_balsta.jpg|Krustveida balsta stabs Rīgas Domā.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_austrumu_sparns.jpg|Doma krustejas austrumu spārns.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_dienvidu_sparns.jpg|Doma krustejas dienvidu spārns.]] Reinholda Gulekes kolekcija, Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB) # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale2.jpg|Doma klostera kapitula zāle.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Doma_klostera_atsegumi.jpg|Doma klostera otrā stāva atsegumi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_buvmeistara_kapitelis.jpg|Tā sauktais būvmeistara kapitelis Rīgas Doma ZA apsīdā.]] Foto: VKPAI, Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Rigas_Doma_puskapitelis_krusteja.jpg|Puskapitelis Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_konsole.jpg|Konsole Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_puskapitelis.jpg|Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_Sv.Elizabetes_kapela.jpg|Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Reinholda Gulekes kolekcija, BCB # [[:image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] Foto: Ronalds Lūsis # [[:image:Rigas_Doma_pamati_pie_austumu_fasades.jpg|Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_doma_Kapitula_zales_parbuve_1464.jpg|Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_altara_kora_soli.16gs.jpg|Rīgas Doma altāra kora soli.]] 16. gs. pirmā trešdaļa. Foto: Marika Vanaga <gallery> image:Rigas_Doma_krustejas_rietumu_sparna_puskapitelis.jpg|Puskapitelis Rīgas Doma krustejas rietumu spārnā. image:Rigas_Doma_Sv.Elizabetes_kapela.jpg|Sv. Elizabetes kapela Rīgas Doma baznīcā. image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. image:Rigas_Doma_pamati_pie_austumu_fasades.jpg|Pamati pie Rīgas Doma austumu fasādes. image:Rigas_doma_Kapitula_zales_parbuve_1464.jpg|Kapitula zāles pārbūve 1464. gadā. image:Rigas_Doma_altara_kora_soli.16gs.jpg|Rīgas Doma altāra kora soli. 16. gs. pirmā trešdaļa. </gallery> __NOEDITSECTION__ 0 2297 3703 3683 2010-01-18T10:24:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra *Sakrālā koka arhitektūra *Muižas un pilis *Pilsētas dzīvojamie nami *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **Baznīcu dekoratīvā tēlniecība **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] **[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] **[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] **[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] **[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3711 3703 2010-01-18T10:43:19Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra *Sakrālā koka arhitektūra *Muižas un pilis *Pilsētas dzīvojamie nami *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3714 3711 2010-01-18T10:51:04Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **Sakrālā mūra arhitektūra *Sakrālā koka arhitektūra *Muižas un pilis *[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *Tēlniecība **[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3718 3714 2010-01-18T11:19:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi *[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] *[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] *[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] *[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] *[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] *[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] *Arhitektūra *Lietišķā māksla *[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Pilsētas teātris **Rīgas Birža **Lielās ģildes nams **Vidzemes bruņniecības nams **Pfāba nams **Rīgas Politehnikums **Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā **Vecauces pils '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *Atsevišķi objekti un izdevumi **Biržas komercskola **Pilsētas muzejs **Rīgas pilsētas 2. teātris **Latvijas Akciju banka **A. Ķeniņa skola **Dubultu baznīca **Žurnāls ”Svari” '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *Atsevišķi objekti **Brāļu kapi **Brīvības piemineklis **Centrālā tirgus ansamblis **Ķemeru viesnīca **Vienības nams Daugavpilī **Finanšu ministrija **Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 3723 3718 2010-01-18T11:35:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Zem_piladza.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] 3726 3723 2010-01-18T11:57:27Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] 3727 3726 2010-01-18T12:01:31Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[Attēls:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[Attēls:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] 3728 3727 2010-01-18T12:04:52Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[image:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Grenadiera_figura_Ungurmuiza.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_Merijas_Grosvaldes_projekts.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] 3729 3728 2010-01-19T11:38:12Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[image:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] 6 2574 3704 3540 2010-01-18T10:27:29Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Cesu ordena mestra rezidence Cesis.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš 6 2575 3705 3541 2010-01-18T10:27:43Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Dobeles ordena pils.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše 6 2573 3706 3539 2010-01-18T10:27:58Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Ordena pils Sigulda.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.). Foto: Daina Lāce 0 2528 3707 3571 2010-01-18T10:31:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|thumb|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|thumb|"Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|thumb|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|"Golgāta" no Raunas baznīcas.]] Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|V2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] Foto: Ronalds Lūsis # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 3708 3707 2010-01-18T10:31:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|thumb|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|thumb|"Golgāta" no Raunas baznīcas. Oriģināls Turaidas muzejrezervātā.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|thumb|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Raunas_baznicas_Golgata.jpg|"Golgāta" no Raunas baznīcas.]] Oriģināls Turaidas muzejrezervātā. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] Foto: Ronalds Lūsis # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. 0 2700 3710 2010-01-18T10:40:30Z Admins 4 Jauna lapa: *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.… wikitext text/x-wiki *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] *[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] *[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] *[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] 3712 3710 2010-01-18T10:44:55Z Admins 4 wikitext text/x-wiki =Baznīcu dekoratīvā tēlniecība= *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca|Ventspils kokgriezēju darbnīca]] *[[1680._-_1780._g._Ventspils_koktēlnieku_darbnīca#Nikolauss_Sefrenss.2C_vec.C4.81kais._Kuld.C4.ABgas_Sv._Katr.C4.ABnas_bazn.C4.ABcas_iek.C4.81rta|Nikolauss Sefrenss, vecākais]] *[[Nikolauss_Sefrenss%2C_jaunākais|Nikolauss Sefrenss, jaunākais]] *[[Mihaels_Markvarts|Mihaels Markvarts]] *[[Johans_Mertenss|Johans Mertenss]] 0 2701 3713 2010-01-18T10:50:26Z Admins 4 Jauna lapa: =Pilsētas dzīvojamie nami= *[[Dannenšterna nams|Dannenšterna nams]] *[[Reiterna nams|Reiterna nams]] wikitext text/x-wiki =Pilsētas dzīvojamie nami= *[[Dannenšterna nams|Dannenšterna nams]] *[[Reiterna nams|Reiterna nams]] 0 2702 3715 2010-01-18T11:00:43Z Admins 4 Jauna lapa: =Dannenšterna nams= Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21 – neatņemama Rīgas 17. gs. arhitektūras sastāvdaļa un šodien - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdzās Rei… wikitext text/x-wiki =Dannenšterna nams= Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21 – neatņemama Rīgas 17. gs. arhitektūras sastāvdaļa un šodien - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdzās Reiterna namam, šis ir otrs izcilākais līdz mūsdienām saglabājies 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūras objekts. 17. gs. ir Rīgas pilsoniskās celtniecības uzplaukuma laiks. Ja līdz šim dzīvojamo ēku būvniecībā pastāvēja viduslaiku princips - novietot ēku ar zelmini pret ielu, 17. gs. gaitā radās jaunas ēkas tips, kurā lielāka nozīme tika piešķirta dzīvojamām telpām un pret ielu tika orientēta celtnes garenfasāde. Lūzums lielā mērā notika dažu ekonomiski un politiski ietekmīgu Rīgas iedzīvotāju dēļ, kuri, apliecinot savu turīgumu, arī mājokli vēlējās izveidot pietiekami reprezentatīvu – pēc Rīgai radikāli jauniem, taču citur Eiropā jau zināmiem būvniecības principiem. Dannenšterna nams atspoguļo 17. gs. otrajā pusē Ziemeļeiropas zemēs populāro baroka arhitektūras klasicizējošo paveidu – holandiešu klasicismu. Tā izplatība sniedzās no Ziemeļnīderlandes līdz Vācijas ziemeļdaļai, Stokholmai, Rēvelei, Narvai, Rīgai u.c. Austrumbaltijas pilsētām. Dannenšterna nama fasādes uzbūvē vērojamas raksturīgas baroka arhitektūras pazīmes: fasādes dalījums ar lielā ordera pilastriem, simetriski rizalīti ar trijstūrainiem frontoniem, ieejas portāli ar bagātīgu akanta ornamenta un skulpturālo dekoru. Tai pašā laikā fasādei piemīt zināma plakanības tendence , kas pieder klasicizējošā baroka izteiksmes līdzekļiem. Dannenšterna nams ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas ilustrē Rīgas patricināta reprezentatīvo dzīvojamo namu tipu 17. gs. beigās. ==Historiogrāfisks ieskats== Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā”, precīzi raksturojis Dannenšterna namu ar tam piemītošo ”stingrā, klasicistiskā baroka garu”. Tomēr nevar piekrist Vipera striktajam apgalvojumam, ka pastāv ”nepārprotama pretruna starp [Dannenšterna nama] stingro, konservatīvo fasādes koncepciju, kas pieslienas holandiešu XVII gs. klasicismam, un krāšņo, plastisko dekorācijas dinamiku, ko iedvesuši flāmu manierisma un baroka paraugi”. Tieši pretēji, fasādes risinājumā panākta maksimāla harmonija starp klasiski ieturēto arhitektoniku un dekoratīvo apdari. Lai gan Dannenšterna nams ir viens no izcilākajiem baroka laika pieminekļiem Rīgā, monogrāfiska rakstura pētījumu par to nav. 1962. gadā aprakstā par Dannenšterna nama vēsturi Gunārs Zirnis izteica pieņēmumu, ka tā cēlējs varētu būt tālaika Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu''). Dažās publikācijās Latvijā un ārvalstīs izteiktas hipotēzes par iespējamo projekta autoru, taču tās ir mazāk pārliecinošas. ==Nama būvvēsture== Nams celts laikā no 1694. līdz 1696. gadam pēc holandiešu izcelsmes lieltirgotāja Ernsta Metsī (''Ernst Metsue'') pasūtījuma. Metsī bija viens no tālaika bagātākajiem un ietekmīgākajiem Rīgas pilsoņiem, no Zviedrijas karaļa saņēmis dižciltīgā titulu fon Dannenšterns'' (von Dannenstern)''. Dannenšterns bija arī rātskunga Johana fon Reiterna radinieks. Atbilstoši savam sabiedriskajam statusam viņš vēlējās, lai pilsētas rezidence tiktu veidota saskaņā ar jaunākajām arhitektūras tendencēm. Līdz šim nav uzietas nekādas dokumentāras liecības, kas ļautu noteikt nama arhitekta vārdu. Taču, balstoties uz stilistiskajām analoģijām ar citiem labākajiem Rīgas baroka pieminekļiem, par projekta autoru varētu uzskatīt 17. gs. beigu izcilāko Rīgas arhitektu Rupertu Bindenšū (1645–1698). Viņš jau bija Rīgā sevi pierādījis kā spilgtu, talantīgu un aktīvu augsta līmeņa profesionāli, atstājot daudzas paliekošas vērtības pilsētas apbūvē. Vienlaikus Bindenšū bija pirmais arhitekts, kas ieviesa Rīgas konservatīvajā pilsētvidē aktuālās jaunās arhitektūras tendences – holandiešu klasicisma formu valodu un lielo orderi. Sadarbība ar rātskungu Johanu fon Reiternu norāda, ka, strādājot pilsētai, Bindenšū veica arī privātus pasūtījumus, kas bija saistīti galvenokārt ar vietējo patriciešu loku. Visi akmeņkaļu darbi saistībā ar Dannenšterna nama izveidi notika Johana Bodemera (''Johann Bodemer,'' ''Baudemar'') vadībā. 1694. –1699. gadā kopā ar Bodemeru strādāja tēlnieks Dītrihs Valters (''Dietrich Walther'') no Stokholmas, kurš izveidoja arī nama grezno iekšējo apdari – trepju halles noformējumu, iekšējos portālus ar skulpturālu dekoru u.c. Meistaram Valteram palīdzējis zellis Johans Rebs, kas ar viņu sadarbojies līdz 1695. gadam. Stuka darbus (kā, piemēram, profilētos griestu spoguļus) 1697. g. izpildīja Jozefs Rigacio (''Josef Rigatio''). Galvenie būvdarbi tika pabeigti 1696. gadā – par to liecina gadskaitlis frontonā, taču iekštelpu apdare turpinājās līdz pat 1699.gadam. Pirmo nopietnāko pārbūvi Dannenšterna nams piedzīvoja 19. gs., kā nama ”otrā atdzimšana” avotos minēts periods no 1933. – 1936. g. Šajā laikā ēkas iekšienē vēl bija daļēji saglabājies sākotnējais plānojums un interjera apdare, tai skaitā kokgriezumi un holandiešu podiņu krāsnis. Vēlākos gados ēka ilgstoši tikusi izmantota kā telpa dažādām ražotnēm, kas ļoti nelabvēlīgi iespaidoja nama tehnisko stāvokli. Kopš 1987. gada tika uzsākti Dannenšterna nama restaurācijas darbi poļu firmas ”PKZ” vadībā, taču tie tika pārtraukti. 1996. gadā ēkai postījumus nodarīja ugunsgrēks, rekonstrukcija netika turpināta, un Dannenšterna nama tehniskais stāvoklis (īpaši – akmens detaļu saglabātība) šodien jau vērtējams kā kritisks. ==Ēkas plānojums== Abu seno gruntsgabalu konfigurācija un blakus esošo namu aprises iespaidojušas jaunceļamā nama plāna kompozīciju un galvenās fasādes risinājumu divās asīs. Oriģinālais paņēmiens sadalīt būvmasu divās simetriskās daļās, neapšaubāmi attaisnojies – padarījis konstrukciju vieglāku un piešķīris tai arī uzsvērti reprezentatīvu raksturu. Dannenšterna nama ēku ansambli veidoja trīs korpusi: pagalma dziļumā sākotnēji izvietojās saimniecības ēka, tai perpendikulāri – mazākā dzīvojamā māja. Galvenais korpuss ar fasādi vērsts pret Mārstaļu ielu, 11 m augsto fasādi vainago grandiozs 16 m augsts divslīpju jumts. Tāpat kā Reiterna nams, arī Dannenšterna nams sevī apvienoja dzīvojamā nama – noliktavas - un pils iezīmes: divi apakšējie stāvi bija domāti sadzīviskām un reprezentācijas funkcijām, kamēr antresola stāvs (pusstāvs), pieci apjomīgie bēniņu stāvi un pagrabi – preču uzglabāšanai. Bēniņu stāvos preces pacēla ar vinčas palīdzību. Ēkas struktūrā saglabājušies XV–XVI gs. ēku elementi – pagrabi ar velvētiem griestiem; pagalma flīģelis daļēji piebūvēts XV gs. ēkas gotiskajai fasādei. Ēkas gala fasāde vēl arvien atgādina seno noliktavas tipa dzīvojamo namu. Lai arī zemes gabals noteica galvenā korpusa plāna trapecveida konfigurāciju, būtībā tika ievērots baroka laikam tipiskais simetriskais telpu plānojums. Galvenā korpusa pirmajā un otrajā stāvā daļēji saglabājās sākotnējais plānojums. Pirmajā stāvā bija izvietota dīle – telpa darījumiem un reprezentācijai, kā arī kantora telpas. No šejienes uz otrā stāvā iekārtotajām dzīvojamām telpām veda greznas barokālas kāpnes ar grieztiem balustriem. ==Interjers== Galvenais vesibils jeb dīle bija arhitektoniski ļoti izteiksmīga telpa. Izņemot kāpnes, to bagātināja profilēti ģipša griestu plafoni, sienas skapis, sienu paneļu fragmenti. Kokgriezumiem bagātīgi rotātais portāls un durvis šobrīd skatāmi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pirmajā stāvā vairāku telpu sienas paneļus un durvju ailas greznoja apgleznotas holandiešu (Delftas) flīzes, bet otrajā stāvā atradās apgleznotas podiņu krāsnis. Galvenā korpusa ārsienā bija uzietas arī sienas gleznojuma paliekas. Grīdu sedza pamīšus kārtotas tumšas un gaišas akmens plātnes. ==Fasādes veidojums== Ar dolomīta kvadriem apšūto fasādi ritmiski sadala astoņi lielā ordera korintiskie pilastri uz augstiem cokoliem; tai ir divi simetriski rizalīti ar grezniem barokāliem portāliem. Iespējams, viens no tiem kalpojis par ieeju dzīvojamās telpās, otrs – preču ienešanai un kā otra izeja no kantoriem uz ielu. Fasādi vainago spēcīgi izvirzīta, profilēta vienlaidu dzega ar platu frīzes joslu un retu jonisko konsoļu rindu apakšējā daļā. Virs dzegas abu rizalītu noslēgumā atrodas nelieli trijstūraini frontoni. Zondāžu materiāli liecina, ka gan fasādē, gan tās dekoratīvajos elementos bijusi pielietota polihromija: fasādē saglabājušās angļu sarkanās krāsas paliekas, pilastru tonējums, iespējams, bijis balts vai gaiši pelēks. 20. gs. 60. gados, Dannenšterna nama portālu restaurācijas laikā, portālu frontonos (īpaši heraldisko elementu dekorā) tika konstatētas tonējuma paliekas: sarkana un zila krāsa, kā arī zeltījums. Dannenšterna nama fasādes apdarei kopumā raksturīga smalki izstrādāta detalizācija – gan akanta ornamenta traktējumā portālos, gan pilastru kapiteļos un citās detaļās. Fasādes traktējumā atpazīstams Bindenšū rokraksts: klasiska arhitektoniska skaidrība apvienojas ar spēcīgi akcentētu ieejas portālu un tā dekora tēlnieciski bagāto formu valodu. Zīmīgas ir tādas raksturīgas detaļas kā dzegas noslēguma konsoles ar maskaroniem, kādas redzam Bindenšū jau agrāk projektētā Reiterna nama un nama Mazajā Grēcinieku ielā 3 antablementā. ==Logi== Logi galvenajā fasādē, līdzīgi kā Reiterna namā, izvietoti divarpus stāvos, turklāt mezonīna stāva logi aprīkoti ar metāla vērtnēm, kas šai periodā Rīgā bija retums un norāda uz ēkas īpašnieka neierobežotajām finansiālajām iespējām. Zīmīga ir kvadrāta formai tuvā logu konfigurācija, kas raksturīga 17. gs. beigu baroka celtnēm. Logu ierāmējumā izmantots ”ausu” motīvs ar gutām gan pirmajā un otrajā stāvā, gan pēdējā – pusstāvā. Supraporta profilējums un smalki izstrādāto gutu forma, raugoties uz analoģijām holandiešu klasicisma arhitektu darbos, uzrāda ievērojamu līdzību ar Tilmana van Gamerena (''van Gameren'') projektēto ēku logiem, piemēram, Krasinsku pilij (1688–1699) Varšavā. ==Portāli== Dolomīta un smilšakmens portāli bagātīgi rotāti ar figurāliem un dekoratīviem elementiem, kuru klāstā galvenā loma pieder sulīgam, dinamiskam akanta ornamentam. Uz portālu frontonu slīpnēm abās pusēs novietotas gulošas alegoriskas sieviešu figūras, kuru atveidojumā tēlnieks centies ieviest barokālu kustību. Portālu arhitektoniskajā uzbūvē un proporcijās nevar nepamanīt paralēles ar dažus gadus agrāk tapušo Bindenšū darināto Sv. Pētera baznīcas portālu projektu: turpat vai vienīgā atšķirība ir pilastru izmantojums brīvi stāvošo kolonnu vietā un lielāka piesaiste sienas virsmai. Portālu risinājums līdz pat detaļām reproducē Bindenšū izstrādāto shēmu, lai gan izdarītas attiecīgas korekcijas, nomainot zelmiņa centrālo figūru ar heraldisko cilni, bet sieviešu figūrām uz zelmiņa slīpnēm piešķirot ne vairs sakrālu, bet laicīga rakstura kontekstu. Ticams, ka Dannenšterna nama, Reiterna nama un Sv. Pētera baznīcas portāli ir viena autora projektēti. Jāmin, ka norādi par Reiterna un Dannenšterna namu portālu piederību vienai darbnīcai devis jau arhitektūras vēsturnieks Aleksandrs Birzenieks. Viņš savulaik izteicis kategorisku vērtējumu, ka ”visi Rīgas baroka portāli iestrādāti sienas plaknē kā pilnīgi patstāvīgi dekoratīvi akcenti, kas nav saistīti ar fasādes dalījumiem” un ”portāla kompozicionālo atrautību no ēkas fasādes tektonikas” skaidrojis ar portālu iebūvēšanu jau esošos namos. Dannenšterna namā portāli ir neatņemams fasādes tektoniskā dalījuma elements, kas iecerēts jau ēkas projektā. ==Ietekmes un paraugi== Ēkas loģiskā arhitektonika un formu skaidrība uzrāda stilistiskas paralēles ar sava laika labākajiem klasicizējošā baroka, konkrēti – holandiešu klasicisma - paraugiem. Dannenšterna namam radniecīgi risinājumi rodami Amsterdamā: identisks pilastru kapiteļu veidojums redzams Filipa Vingbonsa projektētajā Popena namā, kā arī viņa brāļa Justusa celtajā Tripu namā. Arī fasādes proporcionālais dalījums, līdzīgi kā Reiterna nama projektā, balstīts uz kvadrātu tīkla principu. Rīgai tuvākajā ģeogrāfiskajā areālā stilistiski līdzīgas tendences bija izplatītas zviedru monarhijas galvaspilsētā Stokholmā, Igaunijā – Rēvelē un Narvā, Ziemeļvācijas pilsētās, galvenokārt – Hamburgā. Tomēr, veidojot Dannenšterna nama ieceri, netika burtiski atdarināta neviena celtne. Lai arī holandiešu paraugu iedvesmots, projekts nevarētu būt nācis tiešā veidā no Holandes vai ar paraugzīmējumu grāmatas starpniecību, jo ēkas veidolu lielā mērā noteica apbūves gabala nestandarta konfigurācija (gruntsgabala lielums). Atšķirībā no holandiešu paraugiem, Dannenšterna nama projektā lielāka nozīme piešķirta dekoratīvajām detaļām, akanta ornamentam – īpaši portālu apdarē. Zīmīgi, ka autors panācis maksimāli harmonisku risinājumu starp fasādes atturīgo koptoni un tās atsevišķajās daļās koncentrēto bagātīgo dekoru un detaļām. To var uzskatīt par Rīgas baroka lokālo savdabību. Rezumējot var teikt, ka mūža beigās Bindenšū rokraksts uzrādīja lielāku stila tīrību un izteiktāku virzību uz matemātisku harmoniju, neatsakoties arī no sev raksturīgās barokāla dekoratīvisma devas portālu un dažu detaļu risinājumā. Šai ziņā Bindenšū bija universāls mākslinieks ar radošu pieeju – viņa celtnēs askētiska apdare un stingras formas tika organiski kombinētas ar lietām, kas it kā nav savienojamas ar ortodoksālu klasicisma izpratni: van Kampena un Vingbonsa lielais orderis un to principu patiesa izpratne sadzīvo ar piesātinātām barokālām formām, nevaldāmu akanta ritmiku, fantastiskām būtnēm, alegorijām un groteskiem viepļiem. Holandiešu klasicisma mantojums Rīgas 17. gs. arhitektūrā pārstāvēts ar nedaudziem, taču izciliem pieminekļiem, un Dannenšterna nams uzlūkojams kā viens no spilgtākajiem šī stilistiskā virziena paraugiem Austrumbaltijas reģiona arhitektūrā. <div align="right">Anna Ancāne</div> =Bibliogrāfija= # '''Kampe, P.''' Rīgas dzīvojamo ēku iekštelpu arhitektoniskais veidojums. ''Latvijas architektūra''. Nr. 3, 1939. # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Kuyper, W.''' ''Dutch Classicist Architecture. A Survey of Dutch Architecture, Gardens and Anglo–Dutch architectural Relations from 1625 to 1700''. Delft University Press, 1980 # '''Pētersone, P.''' Dannenšterna nams Rīgā. ''Latvijas Arhīvi''. Nr. 2, 1999. # '''Ancāne, A.''' Holandiešu klasicisma arhitektūras spilgtākie piemēri Rīgā: Dannenšterna nams. ''Mākslas Vēsture un Teorija''. Nr.10, 2008, 12.lpp. =Attēlu saraksts= # Dannenšterna nams. Ulriha Boitmaņa glezna. 1891. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM) # Dannenšterna nama kopskats.1974.g. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk - VKPAI PDC) # Dannenšterna nama fasādes uzmērījums (1927). Autori – A. Miezis, R. Rudzītis. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (RTU APF) arhīvs # Dannenšterna nama 1.stāva plāns. VKPAI PDC # Dannenšterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dannenšterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dannenšterna nama portāls. Foto: Ernests Āboliņš, 1932.g. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk-LNVM) # Dannenšterna nama portāla zelminis. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Dannenšterna nama dzegas noslēguma konsole. Foto: Ernests Āboliņš, 1932, LNVM # Dannenšterna nama interjers. K. L. N. Bokslafa 1870.g.akvareļa reprodukcija. '''No:''' „Latvijas architektūra” Nr.3. 1939., 79. lpp. # Justuss Vingbonss. Brāļu Tripu nams Amsterdamā, 1662. Skat.: [http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg] # Dītrihs Valters. Dannenšterna nama iekšējais portāls. RVKM # Dannenšterna nama interjera fragments ar Delftas flīžu sienas apdari. 1974, VKPAI PDC # Delftas flīžu apdare Dannenšterna namā. Fragments. 1974, VKPAI PDC __NOEDITSECTION__ 0 2703 3716 2010-01-18T11:09:23Z Admins 4 Jauna lapa: =Sakrālā mūra arhitektūra= *[[Subates Pestītāja luterāņu baznīca|Subates Pestītāja luterāņu baznīca]] wikitext text/x-wiki =Sakrālā mūra arhitektūra= *[[Subates Pestītāja luterāņu baznīca|Subates Pestītāja luterāņu baznīca]] 0 2704 3717 2010-01-18T11:10:31Z Admins 4 Jauna lapa: = Subates Pestītāja luterāņu baznīca = Subates Pestītāja baznīca (''Salvator Kirche'') (literatūrā dažkārt vēl sastopams kļūdains nosaukums – Sv. Jura baznīca) ir ievē… wikitext text/x-wiki = Subates Pestītāja luterāņu baznīca = Subates Pestītāja baznīca (''Salvator Kirche'') (literatūrā dažkārt vēl sastopams kļūdains nosaukums – Sv. Jura baznīca) ir ievērojams Latvijas baroka laikmeta arhitektūras piemineklis: tajā savdabīgi transformēta laikmetīgā protestantu dievnama shēma Ziemeļeiropas perifērijā, ietērpjot to holandiešu klasicisma arhitektūras stilistiskajā veidolā. Subates luterāņu baznīca kā ainavas dominante atrodas Subates ezera austrumu stāvkrastā. Latvijas arhitektūras vēsturē tā izceļama kā savrups veidojums, kas neiekļaujas nevienā no Latvijas teritorijā atrodamajām 17. gs. dievnamu arhitektūras tipoloģiskajām grupām. == Baznīcas būvvēsture == Baznīca celta 1685.–1686. gadā. Dievnama tapšanai par ieganstu kalpoja konflikts starp katoļticīgajiem un luterāņiem 17. gs. vidū. 1662. gads iezīmē starpkonfesionālo nemieru sākumu Vecsubates (''Alt-Subbath'') miestā, kura īpašnieks Gothards Ksavers Zībergs (''Sieberg'') konvertējoties katoļticībā, ”pārrakstīja” tajā arī savus zemniekus. 1667. gadā luterāņu draudzes dievnamu piešķīra katoļiem un tas noveda līdz atklātam konfliktam, tā rezultātā luterticīgie dzimtļaudis tika padzīti no Subates un atrada patvērumu Subates ezera austrumu krastā – Prodes muižā, kas piederēja luterticīgajiem muižniekiem Hektoram Frīdriham un Johanam Reinholdam fon der Osten –Sakeniem (''v. d. Osten – Sacken''). Līdz ar pārbēgušo luterāņu apmešanos uz Prodes zemes sāka veidoties Jaunsubate (''Neu-Subbath''). Kā vēstī baznīcas dibināšanas dokumenti, jaunā dievnama pamatakmens likts 1685. g. jūnijā un baznīcai dots Pestītāja vārds. Būvdarbi pabeigti pēc nepilna gada. Baznīca laika gaitā piedzīvojusi daudzus remontus un uzlabojumus (īpaši 19. gs. pēdējā ceturksnī), taču celtnes pamatstruktūru tie nav skāruši. Plānā redzamā pusapaļā sakristeja baznīcas austrumu galā piebūvēta 19. gadsimtā. == Ēkas plānojums == Subates baznīcas plāna pamatā ir taisnstūris, kura konfigurācija tiecas uz kvadrātu – tādējādi uzrādot protestantu ideālā dievnama prasībām tuvu risinājumu. Saskaņā ar protestantu tempļa izveides postulātiem, altārtelpa nav nodalīta no draudzes telpas, bet gan saplūst ar to, veidojot vienotu, skaidru telpisku apjomu. == Ēkas apjoms, fasāžu veidojums un stilistika == Ārēji ēka rada kubiska apjoma iespaidu, ko pastiprina stāvais jumts un četri piramidālie tornīši ēkas stūros. Piektais – pēc izmēra mazākais – zvana tornītis novietots jumta korē. Kā galvenais dekoratīvais elements visu četru fasāžu risinājumā izmantots baroka arhitektūrā plaši izplatītais, no renesanses celtnēm mantotais paņēmiens – pamīšus kārtoti segmentveidīgi un trijstūraini sandriki, kā arī t. s. logu supraportu ”ausis” – logu apmaļu paveids no apmestiem, profilētiem ķieģeļiem. Fasāžu izveides koncepcijā vērojama tendence panākt līdzvērtīgu visu fasāžu risinājumu. Baznīcas sienas klāj raupjš kaļķa javas apmetums sārti brūnganā tonī, ar to kontrastē baltā apmetumā darinātās, izteiksmīgi profilētās dzegas, logu un pilastru apmales. Sienas plakne artikulēta ar toskāniešu ordera pilastriem. Subates luterāņu baznīca ir vienīgais piemērs Latvijas baroka laikmeta sakrālajā arhitektūrā, kur lielais orderis izmantots visās celtnes fasādēs. Pilastri samērā tālu izvirzīti no sienas plaknes. Ēkas stūros tie veidoti divtik plati, piemērojoties noslēdzošo tornīšu platumam. Pamīšus ar pilastriem ritmiski kārtotas logailas: garenfasādēs – četras, gala fasādēs – divas. Logi ievietoti pusaploces nišās starp pilastriem, plastiski izceļot masīvos, profilētos sandrikus. Logu izvietojums pusaploces nišās starp pilastriem rada barokam raksturīgo gaismēnas rotaļu, ievietojot trijstūrainu frontonu segmentveidīgā un otrādi. Tai pašā laikā celtnes viengabalainais apjoms, skaidrā tektonika, brīvo plakņu salīdzinoši lielais īpatsvars un atturīgais risinājums demonstrē klasicismam raksturīgas kvalitātes. Galveno fasādi akcentē starp vidējiem pilastriem ievietots ieejas portāls. Tā kā portālam atvēlētā plakne nav bijusi paredzēta platāka kā logiem, portāls šķiet nedaudz ”iespiests” starp lielā ordera pilastriem. Portāla kompozīcija veidota divos līmeņos: to ietver vienkārši doriskie pilastri, kas balsta antablementu un segmentveida sandriku. Tā kā šī sandrika profiljosla šaurāka nekā logu sandrikiem, iespējams, tajā virs durvīm atradās baznīcas fundatoru (dibinātāju) ģerbonis vai kartuša ar gadskaitli. Dievnama siluets balstās uz skaidru, sabalansētu apjomu un tā arhitektoniskā risinājuma estētisko kvalitāšu pamatā ir formas un satura vienotība, kā arī detaļu pakārtojums veselumam. Kopumā, raksturojot Subates luterāņu baznīcas arhitektūru, novērojams klasicizējoša baroka formālo pazīmju kopums, kas iekļauti līdzsvarotā, lakoniskā ietvarā. == Interjers == Subates baznīcas interjerā atrodamas protestantu dievnama koncepcijai atbilstošas īpašības: iekštelpa ir plaša, vienkārša un nesadalīta, brīva no liekām detaļām. Spēcīgie barokālie pilastri ar savu kapiteļu sarežģīto un spēcīgo profilējumu ir vienīgais telpas dekora elements. Tāpat kā eksterjerā, tie izvirzās no sienas plaknes un piešķir telpai dinamiku. Pilastri balsta cilindriskās velves pārsegumu, kas virs logiem pāriet buru velvēs. == Paraugi un ietekmes == Subates luterāņu baznīca ir vienīgā kulta celtne Latvijā, kuras plāns un telpiskais risinājums tuvs 17. gs. beigās izplatītajai ideālā protestantu dievnama uzbūves koncepcijai. Tā kā nav zināms ne Subates baznīcas projekta autora vārds, ne tautība, pār tās izcelsmi jāspriež, balstoties galvenokārt uz stilistisko analīzi un meklējot analoģijas citur Eiropā. Tuvākās paralēles sameklējamas Ziemeļnīderlandē, kura 17. gs. bija viena no valdošo strāvojumu noteicējām Ziemeļeiropas arhitektūrā. Ietekmīgākais Holandes 17. gs. klasicisma arhitekts Jakobs van Kampens (''van Campen'', 1595-1657) ieviesa itāļu vēlās renesanses arhitekta Vinčenco Skamoci (''Scamozzi'', 1548-1616) klasiskā ordera sistēmu Holandē. Holadiešu klasicisms kļuva par patstāvīgu virzienu, kas baroka laikmetā pārstāv tā atturīgāko izpausmi un iemieso savdabīgu ”stingrā stila” arhitektūru. Holandes 17. gs. sakrālā arhitektūra telpas organizācijā svārstās starp centriska un pagarināta plāna tendencēm.'' ''Šī fenomena atskaņas atspoguļojas arī Subates Pestītāja baznīcas plānā. Īpaša nozīme klasiskā stila izplatībā ārpus Holandes bija paraugzīmējumu krājumiem: tos bieži izmantoja, radot jaunus projektus. Viens no ietekmīgākajiem holandiešu klasicisma popularizētājiem Ziemeļeiropā bija vācu arhitektūras teorētiķis Leonhards Kristofs Šturms (''Sturm, ''1669-1719), kurš 1718. gadā publicēja protestantu baznīcu paraugzīmējumu krājumu ''Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben''. Saistībā ar Subates luterāņu baznīcu nozīmīgs ir Šturma ieteiktais paraugs: plānā kvadrātiska baznīca ar četriem nelieliem tornīšiem stūros un piekto – jumta korē. Tā kā Kurzemes – Zemgales hercogistē nav sastopami analogi dievnamu izbūves risinājumi, jāsecina, ka projekta izvēle balstījās uz Hektora Frīdriha fon der Osten–Sakena personīgo iniciatīvu. Amata diktēto pienākumu dēļ pavadot daudz laika ārzemēs, viņš varēja uzkrāt pietiekami daudz informācijas, lai varētu izvēlēties piemērotāko projektu vai nolīgt kādu arhitektu. Tuvākajā apkārtnē Subates Pestītāja baznīcas prototips saskatāms Kēdaiņu (Lietuva) reformātu baznīcas (celta 1631–1653) arhitektoniskajā risinājumā, kas atgādina Polijas un Baltkrievijas teritorijā sastopamo baznīcas – cietokšņa tipu ar četriem nocietinātiem torņiem stūros. Kēdaiņu baznīcu cēla ietekmīgās magnātu Radzivilu dzimtas pārstāvis Kristofs Radzivils 17. gs. 40.–50. gados. Tai pašā laikposmā Radzivilu galmā Kēdaiņos uzturējās Ādams Freitāgs (''Freytag'', 1608–1650) – Leidenes universitātes matemātikas profesora un Ziemeļeiropā plaši pazīstamā arhitektūras teorētiķa Nikolausa Goldmaņa (''Goldmann'', 1611–1665) līdzgaitnieks – kara inženieris, ārsts un arhitekts. Freitāgs veica daudzus Radzivilu pasūtījumus, un hipotētiski pieļaujama viņa piedalīšanās Kēdaiņu baznīcas projekta izstrādē. Pastāv iespēja, ka starp luterticīgajiem Osten–Sakeniem un kalvinistiem Radziviliem pastāvēja kontakti, kas varēja būt veicinošs faktors Kēdaiņu parauga vēlākai pārņemšanai Subatē. Latvijas mākslas vēsturē Subates luterāņu baznīca izceļama kopsakarībā gan ar Eiropas mākslas procesiem, gan aktuālām norisēm tuvākajos reģionos. == Iekārta == Subates luterāņu baznīca pazīstama ar savu izcilo barokālo kokgriezumu iekārtas ansambli, kas ietver altāra retablu, kanceli, ērģeļu luktas, biktssolu, kristāmtrauka pamatni, gleznas ”Kristus un nabaga atraitne” rāmi un ziedojumu trauku. Iekārta pieder pie plašas koktēlniecības tipoloģiskās grupas Dienvidlatvijas teritorijā – tā sauktās Subates loka meistara darbnīcas 18. gs. otrajā gadu desmitā. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Bасильев, Ю.''' Латвия. Историический очерк. ''Памятники искусства Советского союза.'' Москва, 1986 , с. XLXII # '''Grosmane, E.''' ''Kurzemes baroka tēlniecība, 1660-1740''. Rīga : Jumava, 2002 # '''Ancāne, A.''' Subates luterāņu baznīcas būvvēsture un 17. gs. ideālā protestantu dievnama koncepcijas aspekti tās arhitektoniskajā izveidē. ''Mākslas Vēsture un Teorija. ''Nr. 5,'' ''2005, 5.-13. lpp. = Attēlu saraksts = # Subates lut. baznīcas kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas plāns. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Subates baznīcas lieta # Subates lut. baznīcas sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas galvenā fasāde ar ieejas portālu. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas stūra tornītis. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas logs. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas interjera fragments. Velves virs logiem. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas interjera fragments. Pilastru kapiteļi. Foto: Anna Ancāne, 2005 # '''Šturms, L. K.''' Protestantu dievnama paraugs ar četriem stūra torņiem. '''''No:''''' ''Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben''. Augsburg, 1718. – Tab. XVIII A # Toskāniešu un doriešu ordera logu paraugi. '''''No:'' Bosboom,''' '''Simon.''''' Onderveijs van de viif columnade. ''Amsterdam, 1686. p. 24 # Kēdaiņu reformātu baznīca. Galvenā fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Kēdaiņu reformātu baznīca. Sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Subates luterāņu baznīcas iekšskats. Anna Ancāne, 2005. __NOEDITSECTION__ 3751 3717 2010-01-19T15:34:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Subate-kopskats.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas kopskats.]] [[image:Subate-plans.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas plāns.]] [[image:Subate-sanu_fasade.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas sānu fasāde.]] [[image:Subate-galvena_fasade.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas galvenā fasāde ar ieejas portālu.]] [[image:Subate-stura_tornitis.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas stūra tornītis.]] [[image:Subate-logs.jpg|thumb|Subates lut. baznīcas logs.]] [[image:Sturms-Protestantu_dievnama_paraugs.jpg|thumb|Šturms, L. K. Protestantu dievnama paraugs ar četriem stūra torņiem.]] [[image:Bosboom-Logu_paraugi.jpg|thumb|Toskāniešu un doriešu ordera logu paraugi.]] [[image:Kedaini-Galvena_fasade.jpg|thumb|Kēdaiņu reformātu baznīca. Galvenā fasāde.]] [[image:Kedaini-Sanu_fasade.jpg|thumb|Kēdaiņu reformātu baznīca. Sānu fasāde.]] [[image:Subate-ieksskats.jpg|thumb|Subates luterāņu baznīcas iekšskats.]] = Subates Pestītāja luterāņu baznīca = Subates Pestītāja baznīca (''Salvator Kirche'') (literatūrā dažkārt vēl sastopams kļūdains nosaukums – Sv. Jura baznīca) ir ievērojams Latvijas baroka laikmeta arhitektūras piemineklis: tajā savdabīgi transformēta laikmetīgā protestantu dievnama shēma Ziemeļeiropas perifērijā, ietērpjot to holandiešu klasicisma arhitektūras stilistiskajā veidolā. Subates luterāņu baznīca kā ainavas dominante atrodas Subates ezera austrumu stāvkrastā. Latvijas arhitektūras vēsturē tā izceļama kā savrups veidojums, kas neiekļaujas nevienā no Latvijas teritorijā atrodamajām 17. gs. dievnamu arhitektūras tipoloģiskajām grupām. == Baznīcas būvvēsture == Baznīca celta 1685.–1686. gadā. Dievnama tapšanai par ieganstu kalpoja konflikts starp katoļticīgajiem un luterāņiem 17. gs. vidū. 1662. gads iezīmē starpkonfesionālo nemieru sākumu Vecsubates (''Alt-Subbath'') miestā, kura īpašnieks Gothards Ksavers Zībergs (''Sieberg'') konvertējoties katoļticībā, ”pārrakstīja” tajā arī savus zemniekus. 1667. gadā luterāņu draudzes dievnamu piešķīra katoļiem un tas noveda līdz atklātam konfliktam, tā rezultātā luterticīgie dzimtļaudis tika padzīti no Subates un atrada patvērumu Subates ezera austrumu krastā – Prodes muižā, kas piederēja luterticīgajiem muižniekiem Hektoram Frīdriham un Johanam Reinholdam fon der Osten –Sakeniem (''v. d. Osten – Sacken''). Līdz ar pārbēgušo luterāņu apmešanos uz Prodes zemes sāka veidoties Jaunsubate (''Neu-Subbath''). Kā vēstī baznīcas dibināšanas dokumenti, jaunā dievnama pamatakmens likts 1685. g. jūnijā un baznīcai dots Pestītāja vārds. Būvdarbi pabeigti pēc nepilna gada. Baznīca laika gaitā piedzīvojusi daudzus remontus un uzlabojumus (īpaši 19. gs. pēdējā ceturksnī), taču celtnes pamatstruktūru tie nav skāruši. Plānā redzamā pusapaļā sakristeja baznīcas austrumu galā piebūvēta 19. gadsimtā. == Ēkas plānojums == Subates baznīcas plāna pamatā ir taisnstūris, kura konfigurācija tiecas uz kvadrātu – tādējādi uzrādot protestantu ideālā dievnama prasībām tuvu risinājumu. Saskaņā ar protestantu tempļa izveides postulātiem, altārtelpa nav nodalīta no draudzes telpas, bet gan saplūst ar to, veidojot vienotu, skaidru telpisku apjomu. == Ēkas apjoms, fasāžu veidojums un stilistika == Ārēji ēka rada kubiska apjoma iespaidu, ko pastiprina stāvais jumts un četri piramidālie tornīši ēkas stūros. Piektais – pēc izmēra mazākais – zvana tornītis novietots jumta korē. Kā galvenais dekoratīvais elements visu četru fasāžu risinājumā izmantots baroka arhitektūrā plaši izplatītais, no renesanses celtnēm mantotais paņēmiens – pamīšus kārtoti segmentveidīgi un trijstūraini sandriki, kā arī t. s. logu supraportu ”ausis” – logu apmaļu paveids no apmestiem, profilētiem ķieģeļiem. Fasāžu izveides koncepcijā vērojama tendence panākt līdzvērtīgu visu fasāžu risinājumu. Baznīcas sienas klāj raupjš kaļķa javas apmetums sārti brūnganā tonī, ar to kontrastē baltā apmetumā darinātās, izteiksmīgi profilētās dzegas, logu un pilastru apmales. Sienas plakne artikulēta ar toskāniešu ordera pilastriem. Subates luterāņu baznīca ir vienīgais piemērs Latvijas baroka laikmeta sakrālajā arhitektūrā, kur lielais orderis izmantots visās celtnes fasādēs. Pilastri samērā tālu izvirzīti no sienas plaknes. Ēkas stūros tie veidoti divtik plati, piemērojoties noslēdzošo tornīšu platumam. Pamīšus ar pilastriem ritmiski kārtotas logailas: garenfasādēs – četras, gala fasādēs – divas. Logi ievietoti pusaploces nišās starp pilastriem, plastiski izceļot masīvos, profilētos sandrikus. Logu izvietojums pusaploces nišās starp pilastriem rada barokam raksturīgo gaismēnas rotaļu, ievietojot trijstūrainu frontonu segmentveidīgā un otrādi. Tai pašā laikā celtnes viengabalainais apjoms, skaidrā tektonika, brīvo plakņu salīdzinoši lielais īpatsvars un atturīgais risinājums demonstrē klasicismam raksturīgas kvalitātes. Galveno fasādi akcentē starp vidējiem pilastriem ievietots ieejas portāls. Tā kā portālam atvēlētā plakne nav bijusi paredzēta platāka kā logiem, portāls šķiet nedaudz ”iespiests” starp lielā ordera pilastriem. Portāla kompozīcija veidota divos līmeņos: to ietver vienkārši doriskie pilastri, kas balsta antablementu un segmentveida sandriku. Tā kā šī sandrika profiljosla šaurāka nekā logu sandrikiem, iespējams, tajā virs durvīm atradās baznīcas fundatoru (dibinātāju) ģerbonis vai kartuša ar gadskaitli. Dievnama siluets balstās uz skaidru, sabalansētu apjomu un tā arhitektoniskā risinājuma estētisko kvalitāšu pamatā ir formas un satura vienotība, kā arī detaļu pakārtojums veselumam. Kopumā, raksturojot Subates luterāņu baznīcas arhitektūru, novērojams klasicizējoša baroka formālo pazīmju kopums, kas iekļauti līdzsvarotā, lakoniskā ietvarā. == Interjers == Subates baznīcas interjerā atrodamas protestantu dievnama koncepcijai atbilstošas īpašības: iekštelpa ir plaša, vienkārša un nesadalīta, brīva no liekām detaļām. Spēcīgie barokālie pilastri ar savu kapiteļu sarežģīto un spēcīgo profilējumu ir vienīgais telpas dekora elements. Tāpat kā eksterjerā, tie izvirzās no sienas plaknes un piešķir telpai dinamiku. Pilastri balsta cilindriskās velves pārsegumu, kas virs logiem pāriet buru velvēs. == Paraugi un ietekmes == Subates luterāņu baznīca ir vienīgā kulta celtne Latvijā, kuras plāns un telpiskais risinājums tuvs 17. gs. beigās izplatītajai ideālā protestantu dievnama uzbūves koncepcijai. Tā kā nav zināms ne Subates baznīcas projekta autora vārds, ne tautība, pār tās izcelsmi jāspriež, balstoties galvenokārt uz stilistisko analīzi un meklējot analoģijas citur Eiropā. Tuvākās paralēles sameklējamas Ziemeļnīderlandē, kura 17. gs. bija viena no valdošo strāvojumu noteicējām Ziemeļeiropas arhitektūrā. Ietekmīgākais Holandes 17. gs. klasicisma arhitekts Jakobs van Kampens (''van Campen'', 1595-1657) ieviesa itāļu vēlās renesanses arhitekta Vinčenco Skamoci (''Scamozzi'', 1548-1616) klasiskā ordera sistēmu Holandē. Holadiešu klasicisms kļuva par patstāvīgu virzienu, kas baroka laikmetā pārstāv tā atturīgāko izpausmi un iemieso savdabīgu ”stingrā stila” arhitektūru. Holandes 17. gs. sakrālā arhitektūra telpas organizācijā svārstās starp centriska un pagarināta plāna tendencēm.'' ''Šī fenomena atskaņas atspoguļojas arī Subates Pestītāja baznīcas plānā. Īpaša nozīme klasiskā stila izplatībā ārpus Holandes bija paraugzīmējumu krājumiem: tos bieži izmantoja, radot jaunus projektus. Viens no ietekmīgākajiem holandiešu klasicisma popularizētājiem Ziemeļeiropā bija vācu arhitektūras teorētiķis Leonhards Kristofs Šturms (''Sturm, ''1669-1719), kurš 1718. gadā publicēja protestantu baznīcu paraugzīmējumu krājumu ''Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben''. Saistībā ar Subates luterāņu baznīcu nozīmīgs ir Šturma ieteiktais paraugs: plānā kvadrātiska baznīca ar četriem nelieliem tornīšiem stūros un piekto – jumta korē. Tā kā Kurzemes – Zemgales hercogistē nav sastopami analogi dievnamu izbūves risinājumi, jāsecina, ka projekta izvēle balstījās uz Hektora Frīdriha fon der Osten–Sakena personīgo iniciatīvu. Amata diktēto pienākumu dēļ pavadot daudz laika ārzemēs, viņš varēja uzkrāt pietiekami daudz informācijas, lai varētu izvēlēties piemērotāko projektu vai nolīgt kādu arhitektu. Tuvākajā apkārtnē Subates Pestītāja baznīcas prototips saskatāms Kēdaiņu (Lietuva) reformātu baznīcas (celta 1631–1653) arhitektoniskajā risinājumā, kas atgādina Polijas un Baltkrievijas teritorijā sastopamo baznīcas – cietokšņa tipu ar četriem nocietinātiem torņiem stūros. Kēdaiņu baznīcu cēla ietekmīgās magnātu Radzivilu dzimtas pārstāvis Kristofs Radzivils 17. gs. 40.–50. gados. Tai pašā laikposmā Radzivilu galmā Kēdaiņos uzturējās Ādams Freitāgs (''Freytag'', 1608–1650) – Leidenes universitātes matemātikas profesora un Ziemeļeiropā plaši pazīstamā arhitektūras teorētiķa Nikolausa Goldmaņa (''Goldmann'', 1611–1665) līdzgaitnieks – kara inženieris, ārsts un arhitekts. Freitāgs veica daudzus Radzivilu pasūtījumus, un hipotētiski pieļaujama viņa piedalīšanās Kēdaiņu baznīcas projekta izstrādē. Pastāv iespēja, ka starp luterticīgajiem Osten–Sakeniem un kalvinistiem Radziviliem pastāvēja kontakti, kas varēja būt veicinošs faktors Kēdaiņu parauga vēlākai pārņemšanai Subatē. Latvijas mākslas vēsturē Subates luterāņu baznīca izceļama kopsakarībā gan ar Eiropas mākslas procesiem, gan aktuālām norisēm tuvākajos reģionos. == Iekārta == Subates luterāņu baznīca pazīstama ar savu izcilo barokālo kokgriezumu iekārtas ansambli, kas ietver altāra retablu, kanceli, ērģeļu luktas, biktssolu, kristāmtrauka pamatni, gleznas ”Kristus un nabaga atraitne” rāmi un ziedojumu trauku. Iekārta pieder pie plašas koktēlniecības tipoloģiskās grupas Dienvidlatvijas teritorijā – tā sauktās Subates loka meistara darbnīcas 18. gs. otrajā gadu desmitā. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Bасильев, Ю.''' Латвия. Историический очерк. ''Памятники искусства Советского союза.'' Москва, 1986 , с. XLXII # '''Grosmane, E.''' ''Kurzemes baroka tēlniecība, 1660-1740''. Rīga : Jumava, 2002 # '''Ancāne, A.''' Subates luterāņu baznīcas būvvēsture un 17. gs. ideālā protestantu dievnama koncepcijas aspekti tās arhitektoniskajā izveidē. ''Mākslas Vēsture un Teorija. ''Nr. 5,'' ''2005, 5.-13. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Subate-kopskats.jpg|Subates lut. baznīcas kopskats.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Subate-plans.jpg|Subates lut. baznīcas plāns.]] Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Subates baznīcas lieta # [[:image:Subate-sanu_fasade.jpg|Subates lut. baznīcas sānu fasāde.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Subate-galvena_fasade.jpg|Subates lut. baznīcas galvenā fasāde ar ieejas portālu.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Subate-stura_tornitis.jpg|Subates lut. baznīcas stūra tornītis.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Subate-logs.jpg|Subates lut. baznīcas logs.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas interjera fragments. Velves virs logiem. Foto: Anna Ancāne, 2005 # Subates lut. baznīcas interjera fragments. Pilastru kapiteļi. Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Sturms-Protestantu_dievnama_paraugs.jpg|'''Šturms, L. K.''' Protestantu dievnama paraugs ar četriem stūra torņiem.]] '''''No:''''' ''Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben''. Augsburg, 1718. – Tab. XVIII A # [[:image:Bosboom-Logu_paraugi.jpg|Toskāniešu un doriešu ordera logu paraugi.]] '''''No:'' Bosboom,''' '''Simon.''''' Onderveijs van de viif columnade. ''Amsterdam, 1686. p. 24 # [[:image:Kedaini-Galvena_fasade.jpg|Kēdaiņu reformātu baznīca. Galvenā fasāde.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Kedaini-Sanu_fasade.jpg|Kēdaiņu reformātu baznīca. Sānu fasāde.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Subate-ieksskats.jpg|Subates luterāņu baznīcas iekšskats.]] Anna Ancāne, 2005. __NOEDITSECTION__ 0 2705 3719 2010-01-18T11:27:52Z Admins 4 Jauna lapa: =1890 – 1915: Atsevišķi objekti= *Biržas komercskola *Pilsētas muzejs *Rīgas pilsētas 2. teātris *Latvijas Akciju banka *A. Ķeniņa skola *Dubultu baznīca wikitext text/x-wiki =1890 – 1915: Atsevišķi objekti= *Biržas komercskola *Pilsētas muzejs *Rīgas pilsētas 2. teātris *Latvijas Akciju banka *A. Ķeniņa skola *Dubultu baznīca 0 2706 3720 2010-01-18T11:30:14Z Admins 4 Jauna lapa: =1915 – 1940. g. Atsevišķi objekti= *Brāļu kapi *Brīvības piemineklis *Centrālā tirgus ansamblis *Ķemeru viesnīca *Vienības nams Daugavpilī *Finanšu ministrija *Dzīvojama… wikitext text/x-wiki =1915 – 1940. g. Atsevišķi objekti= *Brāļu kapi *Brīvības piemineklis *Centrālā tirgus ansamblis *Ķemeru viesnīca *Vienības nams Daugavpilī *Finanšu ministrija *Dzīvojamais komplekss Ausekļa ielā 0 2708 3722 2010-01-18T11:34:02Z Admins 4 Jauna lapa: =1840 - 1890. g. Atsevišķi objekti= *Pilsētas teātris *Rīgas Birža *Lielās ģildes nams *Vidzemes bruņniecības nams *Pfāba nams *Rīgas Politehnikums *Ģertrūdes (Vecā)… wikitext text/x-wiki =1840 - 1890. g. Atsevišķi objekti= *Pilsētas teātris *Rīgas Birža *Lielās ģildes nams *Vidzemes bruņniecības nams *Pfāba nams *Rīgas Politehnikums *Ģertrūdes (Vecā) baznīca Rīgā *Vecauces pils 0 2709 3724 2010-01-18T11:39:13Z Admins 4 Jauna lapa: = Reiterna nams = Reiterna nams Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un viens no nedaudzajiem šobrīd redzamajiem Rīgas baroka laika arhitektūras… wikitext text/x-wiki = Reiterna nams = Reiterna nams Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un viens no nedaudzajiem šobrīd redzamajiem Rīgas baroka laika arhitektūras piemēriem, kam ir būtiska nozīme visas 17. gs. otrās puses Austrumbaltijas reģiona arhitektūras kontekstā. Līdzās Dannenšterna namam, šis ir otrais līdz mūsdienām saglabājies izcilākais objekts, kas pieder Rīgas arhitektūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa attīstītā baroka fāzei un ilustrē Rīgas patricināta reprezentatīvo dzīvojamo namu tipu 17. gs. beigās. == Tipoloģiskais aspekts == 17. gs. Rīgā ir pilsoniskās celtniecības uzplaukuma laiks. Ja līdz šim dzīvojamo ēku celtniecībā pastāvēja viduslaiku princips – novietot ēku ar zelmini pret ielu, 17. gs. gaitā radās jauns ēkas tips, kurā lielāka nozīme tika piešķirta dzīvojamām telpām un pret ielu orientētai celtnes garenfasādei. Lūzums notika, pateicoties dažiem ekonomiski un politiski ietekmīgiem Rīgas iedzīvotājiem, kuri, apliecinot savu turīgumu, arī mājokli vēlējās izveidot pietiekami reprezentatīvu – pēc Rīgai radikāli jauniem, taču citur Eiropā jau zināmiem būvniecības principiem. Reiterna nams atspoguļo Ziemeļeiropas zemēm 17. gs. vidū un otrajā pusē populāro baroka arhitektūras klasicizējošo paveidu – holandiešu klasicismu. Tā izplatība sniedzās no Ziemeļnīderlandes līdz Vācijas ziemeļdaļai, kā arī Stokholmai, Rēvelei, Narvai, Rīgai u.c. Austrumbaltijas pilsētām. Šo fenomenu var raksturot kā Ziemeļeiropas zemēm specifisku un ļoti spēcīgu klasicisma izpausmi baroka periodizācijas ietvaros. Reiterna nama fasādes uzbūvē vērojamas baroka arhitektūrai raksturīgas pazīmes: fasādes dalījums ar lielā ordera pilastriem, fasādes vidusasī novietots rizalīts ar trijstūrainu frontonu, ieejas portāls ar brīvstāvošām kolonnām, bagātīgu akanta ornamenta un skulpturālo dekoru. == Historiogrāfija == Reiterna nama kvalitātes bija novērtējuši jau baltvācu mākslas vēsturnieki - Karls Lēviss of Menārs'' (Löwis of Menar), ''Vilhelms Neimanis (''Neumann''), Konstantīns Metigs (''Mettig'') un citi. Boriss Vipers savā 1937. gada monogrāfijā ”Latvijas mākslas baroka laikmetā” izcēlis Reiterna namu kā spilgtu klasicizējošā baroka piemēru. Reiterna nama atribūcijas jautājumiem pieskāries Pauls Kampe, bet jaunāko izdevumu vidū atsevišķs neliels apraksts par šo arhitektūras pieminekli dots Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvvēsture == Nams celts 1684.–1685. gadā pēc Johana fon Reiterna (''Johann von Reutern,'' dzimis Lībekā, 1635. g.), lieltirgotāja un pilsētas maģistrāta locekļa, vēlāk rātskunga, pasūtījuma. Nama projektu darinājis Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu'', 1645–1698). Pirmais, kurš pamatoti norādījis uz Bindenšū kā Reiterna nama iespējamo autoru, bija Lēviss of Menārs 1892. gadā. Viņš balstījās uz faktu, ka būvmeistara īpašumā bijusi zeltīta kanna ar iegravētu Reiterna vārdu, turklāt saskatāma liela līdzība starp Sv. Pētera baznīcas un Reiterna nama portālu. Šim pieņēmumam piekrituši arī citi vēsturnieki. Kā vēstī gadskaitlis frontonā, galvenie būvdarbi bijuši pabeigti 1685. gadā, taču fasādes dekoratīvā apdare turpinājusies līdz pat 1688. gadam. To veicis pieredzējušais tēlnieks un akmeņkalis Johans Georgs Herolts (''Heroldt''). Nams laika gaitā piedzīvojis vairākas pārbūves. Vecākie zināmie nama plāni attiecas uz 1860. gadu; 1894. gadā notika kapitāla Reiterna nama pārbūve pēc Kārļa Felsko (''Felsko''), bet 1907. g. – pēc Hermaņa Zeiberliha (''Seuberlich'') projekta. 1890. gadā apakšstāvā izbūvēja skatlogus, bet 1895. gadā – bēniņu logus. 19. gs. beigās Reiterna nams tika papildināts ar fasādes koncepcijai pilnīgi svešiem sgrafito tehnikā darinātiem četrstūrainiem laukumiem starp otrā un trešā stāva logiem. 1910. gadā tika sašaurināti pirmā stāva logi un nojauktas centrālās kāpnes. Vienas telpas interjerā saglabājušies fragmenti no baroka laika griestu spoguļa un profillīstes. Interjeru zondāžās tika atklāti arī rokoko, klasicisma, bīdermeijera un historisma dekoratīvās apdares fragmenti – ornaments un sienu gleznojumi. 1985.–1989. g. tika veikta Reiterna nama fundamentāla rekonstrukcija un restaurācija (firma ”PKZ”, arhitekte Liesma Markova), uz zondāžu un izpētes bāzes atjaunojot fasādes un interjera apdari un krāsojumu. == Plānojums == Vecākie pieejamie nama plāni datējami ar 1890. gadu. Būvķermeņa konfigurācija plānā ir tuva kvadrātam ar nelielu trapecveida piebūvi dienvidaustrumu stūrī. Ēkai ir pagrabstāvs, divarpus dzīvojamie stāvi, no kuriem pēdējais ir pusstāvs – antresola stāvs. Reiterna nama piemērs demonstrē baroka laikam tipisko simetrisko telpu plānojumu: pirmajā stāvā bija izvietota dīle – telpa darījumiem un reprezentācijai, kā arī kantora telpas un kambari labajā un kreisajā pusē. Apakšstāva centrālajā daļā atradās kāpnes, kas veda uz otrajā stāvā iekārtotajām dzīvojamām telpām. Otrā stāva plānojums bijis zināmā mērā līdzīgs pirmajam, savukārt antresola stāvs bija paredzēts veikala kalpotāju izmitināšanai. Reiterna nams, tāpat kā Dannenšterna nams, sevī apvienoja dzīvojamā nama – noliktavas un pilsētas rezidences (''Stadtpalast'') iezīmes: divi apakšējie stāvi bija domāti sadzīviskām un reprezentācijas funkcijām, kamēr apjomīgie bēniņu stāvi un pagrabi – preču uzglabāšanai. Reiterns apbūvēja arī gruntsgabala otru pusi pret Vecpilsētas ielu: šeit atradās t. s. Kamieļa noliktava ar izteiksmīgu akmens portālu. Reiterna nama pagalma pusē sākotnēji atradusies arī paceļamā ierīce. == Fasādes veidojums == Galvenais fasādes kompozīcijas elements ir lielais orderis: seši pilastri ar joniešu kapiteļiem ritmiski sadala fasādi piecās asīs, fasādes centrālo daļu akcentē nedaudz izvirzīts rizalīts un klasisks frontons tā vainagojumā. Pilastri, dzegas un dekoratīvā apdare veidoti no kaļķakmens, bet sienas plakne, kas pamatā celta no ķieģeļiem – apmesta un tonēta. Logi galvenajā fasādē izvietoti divarpus stāvos – saskaņā ar baroka laikam tipisko patriciāta namu fasādes kompozīciju, ko noteica iekštelpu plānojums. Ja sienas virsma ar to šķērsojošo pilastru ritmu risināta ļoti atturīgi, pat askētiski, fasādes dekoratīvā apdare apzināti koncentrēta nama augšdaļā un centrālajā asī, atgādinot burta ”T” konfigurāciju. Fasādes plaknē izvietotas aplikatīvas, plastiski veidotas ziedu un augļu vītnes. Dekoratīvas vītnes ierāmējumā ietverts logs virs ieejas portāla, akcentējot fasādes centrālo asi un apvienojot portālu un logu kompozicionālā grupā. Ar sulīgu akanta motīvu dekorēta antablementa frīze, kas līdzās florālo elementu bagātībai papildināta ar reālu un fantastisku zvēru figūrām – pūķiem, suņiem, auniem, delfīniem u.c. Ornamentālie un dzīvnieku motīvi vietām atdalās no sienas plaknes, tuvojoties pilnplastikas vedojumiem. Dzegu abās pusēs noslēdz dekoratīvas konsoles ar groteskiem viepļiem, kas raksturīgas arī citiem Ruperta Bindenšū celtajiem patriciāta dzīvojamiem namiem. Nama frontona centrālajā daļā redzama eņģeļa galviņa un Johana fon Reiterna monogramma palmu zaru ierāmējumā. 20. gs. 80. gadu restaurācijā veikto zondāžu laikā izpētes grupa arhitektes Liesmas Markovas vadībā uz fasādes tēlnieciskā dekora fragmentiem atklāja polihromijas un zeltījuma paliekas, savukārt visus reljefos dekoratīvos elementus ietvēra ierāmējums par fasādi tumšākā, sarkanā tonī. Rīgas palladisma lokālā īpatnība saistās ar izteikti barokālu elementu klātbūtni fasādes apdarē – lielākā mērā, nekā to varam vērot pašā Holandē. Holandiešu klasicisma uzvaras gājiens Ziemeļeiropas arhitektūrā, par pamatu ņemot Vitrūvija, Palladio un Skamoci postulātus, bija saistīts ar šī stila lokālajām variācijām, ko ietekmēja gan vietējās tradīcijas, gan arhitektu radošā kapacitāte, gan ekonomiskā situācija. Reiterna nama gadījumā ir runa par šādu lokālu palladisma izpausmi, kas raksturīga tieši Rīgai. Ļoti būtisks ir Rīgas būvmeistara Ruperta Bindenšū novatoriskais ieguldījums pilsētas dzīvojamo namu arhitektūras jaunā stila iedzīvināšanā – viņš ir pirmais, kas ieviesa Rīgas sejā Ziemeļeiropas aristokrātijas laikmetīgā stila standartus: vispirms lielo orderi un visu ar to saistīto estētisko sistēmu. Lielā ordera pielietojums Reiterna nama fasādē, savienojumā ar portāla brīvi stāvošajām kolonnām, demonstrē variāciju par holandiešu klasicisma iespējām: šī versija tik stingri nepieturas pie stila kanoniem, lai gan ēkas strukturālais dalījums, proporcijas, virsmas traktējums neapšaubāmi uzrāda visas šī virziena formālās pazīmes. Analoģisks fasādes dekora traktējums, kad barokāli dekoratīvās, plastiskās ziedu un augļu vītnes bagātina plakni un akcentē vidusasi, ir vērojams daudzās holandiešu ”zelta laikmeta” arhitektu ēkās: Reiterna nama fasādē realizētā dekoratīvā iecere sakņojas Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') laikā pastāvošās arhitektūras un tēlniecības mijiedarbības vispārējos principos, tiecoties apvienot arhitektūru un tēlotājas mākslas pārdomātā mākslinieciskā programmā. Reiterna nama dekoratīvajā apdarē un motīvu izvēlē jūtama radniecība ar Arta Kvellīna (''Artus Quellinus'') ornamentālajiem paraugiem Amsterdamas rātsnamam, kā arī Žana Lepotra (''Jean LePautre'') populārajiem ornamenta paraugiem, kas, Ziemeļitālijas mākslinieku iedvesmoti un Lepotra papildināti, 17. gs. otrajā pusē piedzīvoja neskaitāmus pārpublicējums vācu zemēs. Meklējot tiešākas analoģijas arhitektoniskajā aspektā, Reiterna nama fasādes dekora koncepts liek atcerēties Pītera Posta celtnēs sastopamo arhitektonisko elementu dominanti, vienlaikus akcentējot ēkas centrālo daļu ar izteiksmīgu, aplikatīvu ornamentu – vītnēm un festoniem. Ļoti raksturīgs, Reiterna nama fasādes dekoram līdzīgs risinājums, izmantots Posta 1668. gadā projektētajā Johana Hulsthauta (''Hulsthout'') namā Leidenē, ''Rapenburg'' 8. Reiterna nama frontona ciļņu un portāla tēlnieciskās daļas autors Johans Georgs Herolts cēlies no Freibergas pilsētas Saksijā. Zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings minējis, ka Herolts strādājis Hamburgā, no kurienes ieradies Rīgā. Reiterna nama dekora izveidei Bindenšū piesaistīja profesionālāko Rīgā tolaik pieejamo ”bilžu griezēju”, kura kvalifikācija bija adekvāta paša būvmeistara izglītībai un kura pieredze ārzemēs garantēja izpratni par arhitektoniski dekoratīvo ieceri kopumā. Herolta projektētās Narvas biržas analoģija ar Posta rātsnamu Māstrihtā norāda uz Herolta interesi par šī meistara darbu un šai kontekstā arī nav nejauša Reiterna nama fasādes centrālās ass dekora koncepcija – tā norāda uz nepārprotamām ietekmēm no Posta projektiem. == Portāls == Atšķirībā no 17. gs. sākuma ēku portāliem, kas bija sienu plaknes vienīgais dekoratīvais akcents, 17. gs. beigu mājās – pilīs portāls kļūst par vienu no daudzajiem elementiem fasādes kompozīcijā. Reiterna nama greznais ieejas portāls ar brīvi stāvošām korintiskā ordera kolonnām ir fasādes galvenais dekoratīvais akcents – vienīgais saglabājies šāda tipa portāls Rīgā. Kolonnas novietotas uz raksturīgiem augstiem podestiem, bet aiz tām slēpjas ziedu vītnēm dekorēti pilastri. Portāla arkas grezno eņģeļu figūras ar vainagiem; frīze bagātīgi dekorēta ar augu ornamentu, ko papildina putti figūriņas un dzīvnieki. Portāla kolonnu impostos redzami divi skulpturāli tēli – acīmredzot Reiterna un viņa sievas portreti. Portāla autors ir Johans Georgs Herolts, taču, iespējams, tā izveidē piedalījies arī tēlnieks Hanss Valters Šmīsels (''Hans Walter Schmiessel''), kuram dažkārt tikusi piedēvēta visa Reiterna nama dekoratīvā apdare. Šobrīd akceptējama Paula Kampes ieviestā diferenciācija Reiterna nama atribūcijā: nama projekta autors ir Bindenšū, viņš arī portāla autors sadarbībā ar Heroltu, kurš ir arī visa pārējā fasādes dekora autors. Herolta rokraksts atpazīstams, salīdzinot Reiterna nama dekoratīvo apdari ar citiem viņa darbiem, kas tapa pēc meistara pārcelšanās uz Narvu 17. gs. 90. gadu sākumā. Holandiešu klasicistu fasādēs līdzīgas konfigurācijas portāli ir visai reti sastopami, taču konstatējami Ziemeļvācijas reģiona pilsētu sabiedrisko ēku (galvenokārt rātsnamu) ieeju noformējumā. Var pieņemt, ka šādas arhitektoniskās struktūras ”saaudzēšana” ar atturīgās fasādes estētiku ir meistara Bindenšū individuālā rokraksta izpausme, kas piešķir pasausajam Ziemeļu palladismam negaidīti vitālu niansi. Holandiešu arhitekti pārsvarā plaši izmantoja pilastrus, nevis brīvi stāvošas kolonnas, tomēr atsevišķus paraugus atrodam Pītera Posta repertuārā. == Ietekmes un paraugi == Reiterna nams 17.gs. Rīgas pilsētvidei bija pietiekami ambiciozs projekts – spilgts palladisma inspirēts arhitektūras paraugs, kurš sasaucās ar Filipsa Vingbonsa (''Philips Vingboons'') un Pītera Posta (''Pieter Post'') arhitektonisko mantojumu un tam radniecīgo Stokholmas, Rēveles un Narvas arhitektūru 17. gs otrā pusē. Gan proporcijās, gan arhitektonisko elementu izkārtojumā Reiterna nama fasāde atgādina pazīstamus holandiešu arhitektu darbus – daudzu vēlāko celtņu prototipu – Jakoba van Kampena projektēto Maurīcija namu (''Mauritshuis)'' Hāgā, kā arī Filipsa Vingbonsa projektēto Popena namu (''Poppenhuis, ''1642'')'' Amsterdamā un Pītera Posta Vrēdenburgas villu (''Villa Vredenburgh''). Ja, uzlūkojot Reiterna namu 17. gs. otrās puses arhitektūras kontekstā, paralēli lietojam palladisma jēdzienu, jāatceras šī apzīmējuma nosacītais raksturs. Jāņem vērā, ka jaunā klasiskā stila ģenēze pašā Holandē, pēc tam citās Ziemeļeiropas zemēs un Baltijas reģionā balstījās ne tik daudz uz vēlās renesanses rafinēto individuālistu Palladio, kurš antīkās arhitektūras principus pauda kā pašvērtību, cik uz daudz racionālāko un tādēļ praksē vienkāršāk pielietojamo Skamoci kā Palladio ideju interpretētāju. Ļoti būtisks aspekts baroka laika klasicisma principu un ornamentālo paraugu izplatībā Ziemeļeiropā un Austrumbaltijā 17. gs. bija populāru arhitektu paraugzīmējumi, kas, pateicoties grāmatu drukāšanas uzplaukumam, kļuva pieejami daudz plašākā ģeogrāfiskā areālā. Rīgai radniecīgus arhitektoniskus risinājumus un stila variācijas šinī periodā atrodam gan Stokholmā, gan Rēvelē, taču nevienā no Rīgas pieminekļiem netiek burtiski kopēts kāds konkrēts paraugs. Reiterna nams spoži reprezentēja sava laika politiskās, ekonomiskās un kultūras elites stilu. Bindenšū un Herolta tandēms darbā pie Reiterna nama projekta demonstrēja 17. gs. Ziemeļnīderlandes jaunās arhitektūras veidotāju lokā aprobēto arhitekta – tēlnieka sadarbības paņēmienu. Svarīgi bija, lai tēlnieks pilnībā izprastu arhitekta ideju, kam Reiterna nams kalpo kā spilgta un laikmetīga ilustrācija. Austrumbaltijas reģionā Reiterna nams ir viens no izcilākajiem 17. gs. beigu klasicizējošā baroka arhitektūras piemēriem. <div align="right">Anna Ancāne </div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā.'' Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Васильев, Ю.''' Рига. Памятники зодчества. Рига, 1971 # '''Zirnis, G.''''' Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 # '''Ancāne, A'''''.'' Holandiešu klasicisma arhitektūras spilgtākie piemēri Rīgā: Reiterna nams. ''Mākslas Vēsture un Teorija. ''2007/8, 5.-15. lpp. = Attēlu saraksts = # Reiterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Reiterna nama 1. stāva plāns pirms pārbūves. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dokumentācijas centra arhīvs: '''''No:'' Jansons, G.''' ''Pētījumu materiāli par arhitektūras pieminekli - bij. Dzīvojamo namu Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4''. Rīga, 1971, 19. lpp. # Reiterna nama kopskats. Vēsturisks foto. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pieminekļu dokumentācijas centrs: Reiterna nams # Reiterna nama dzegas un frontona fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Reiterna nama centrālās ass rizalīts. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Reiterna nama portāls. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Reiterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Reiterna nama fasādes dekora fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 # Jakobs van Kampens, Pīters Posts. Maurīcija nams (''Mauritshuis'', 1636–1641) Hāgā. Foto: Eduards Kļaviņš, 2006 __NOEDITSECTION__ 3739 3724 2010-01-19T12:12:56Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats.]] [[image:Reiterna_nams-plans.jpg|thumb|Reiterna nama 1. stāva plāns pirms pārbūves.]] [[image:Reiterna_nams-kopskats-vesturisks_foto.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats. Vēsturisks foto.]] [[image:Reiterna_nams-dzega-un-frontons.jpg|thumb|Reiterna nama dzegas un frontona fragments.]] [[image:Reiterna_nams-centralais_rizalits.jpg|thumb|Reiterna nama centrālās ass rizalīts.]] [[image:Reiterna_nams-portals.jpg|thumb|Reiterna nama portāls.]] [[image:Reiterna_nams-pilastrs.jpg|thumb|Reiterna nama pilastra kapitelis.]] [[image:Reiterna_nams-fasades_dekors.jpg|thumb|Reiterna nama fasādes dekora fragments.]] [[image:Mauritshuis.jpg|thumb|Jakobs van Kampens, Pīters Posts. Maurīcija nams (Mauritshuis, 1636–1641) Hāgā.]] = Reiterna nams = Reiterna nams Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4, ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un viens no nedaudzajiem šobrīd redzamajiem Rīgas baroka laika arhitektūras piemēriem, kam ir būtiska nozīme visas 17. gs. otrās puses Austrumbaltijas reģiona arhitektūras kontekstā. Līdzās Dannenšterna namam, šis ir otrais līdz mūsdienām saglabājies izcilākais objekts, kas pieder Rīgas arhitektūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa attīstītā baroka fāzei un ilustrē Rīgas patricināta reprezentatīvo dzīvojamo namu tipu 17. gs. beigās. == Tipoloģiskais aspekts == 17. gs. Rīgā ir pilsoniskās celtniecības uzplaukuma laiks. Ja līdz šim dzīvojamo ēku celtniecībā pastāvēja viduslaiku princips – novietot ēku ar zelmini pret ielu, 17. gs. gaitā radās jauns ēkas tips, kurā lielāka nozīme tika piešķirta dzīvojamām telpām un pret ielu orientētai celtnes garenfasādei. Lūzums notika, pateicoties dažiem ekonomiski un politiski ietekmīgiem Rīgas iedzīvotājiem, kuri, apliecinot savu turīgumu, arī mājokli vēlējās izveidot pietiekami reprezentatīvu – pēc Rīgai radikāli jauniem, taču citur Eiropā jau zināmiem būvniecības principiem. Reiterna nams atspoguļo Ziemeļeiropas zemēm 17. gs. vidū un otrajā pusē populāro baroka arhitektūras klasicizējošo paveidu – holandiešu klasicismu. Tā izplatība sniedzās no Ziemeļnīderlandes līdz Vācijas ziemeļdaļai, kā arī Stokholmai, Rēvelei, Narvai, Rīgai u.c. Austrumbaltijas pilsētām. Šo fenomenu var raksturot kā Ziemeļeiropas zemēm specifisku un ļoti spēcīgu klasicisma izpausmi baroka periodizācijas ietvaros. Reiterna nama fasādes uzbūvē vērojamas baroka arhitektūrai raksturīgas pazīmes: fasādes dalījums ar lielā ordera pilastriem, fasādes vidusasī novietots rizalīts ar trijstūrainu frontonu, ieejas portāls ar brīvstāvošām kolonnām, bagātīgu akanta ornamenta un skulpturālo dekoru. == Historiogrāfija == Reiterna nama kvalitātes bija novērtējuši jau baltvācu mākslas vēsturnieki - Karls Lēviss of Menārs'' (Löwis of Menar), ''Vilhelms Neimanis (''Neumann''), Konstantīns Metigs (''Mettig'') un citi. Boriss Vipers savā 1937. gada monogrāfijā ”Latvijas mākslas baroka laikmetā” izcēlis Reiterna namu kā spilgtu klasicizējošā baroka piemēru. Reiterna nama atribūcijas jautājumiem pieskāries Pauls Kampe, bet jaunāko izdevumu vidū atsevišķs neliels apraksts par šo arhitektūras pieminekli dots Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvvēsture == Nams celts 1684.–1685. gadā pēc Johana fon Reiterna (''Johann von Reutern,'' dzimis Lībekā, 1635. g.), lieltirgotāja un pilsētas maģistrāta locekļa, vēlāk rātskunga, pasūtījuma. Nama projektu darinājis Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu'', 1645–1698). Pirmais, kurš pamatoti norādījis uz Bindenšū kā Reiterna nama iespējamo autoru, bija Lēviss of Menārs 1892. gadā. Viņš balstījās uz faktu, ka būvmeistara īpašumā bijusi zeltīta kanna ar iegravētu Reiterna vārdu, turklāt saskatāma liela līdzība starp Sv. Pētera baznīcas un Reiterna nama portālu. Šim pieņēmumam piekrituši arī citi vēsturnieki. Kā vēstī gadskaitlis frontonā, galvenie būvdarbi bijuši pabeigti 1685. gadā, taču fasādes dekoratīvā apdare turpinājusies līdz pat 1688. gadam. To veicis pieredzējušais tēlnieks un akmeņkalis Johans Georgs Herolts (''Heroldt''). Nams laika gaitā piedzīvojis vairākas pārbūves. Vecākie zināmie nama plāni attiecas uz 1860. gadu; 1894. gadā notika kapitāla Reiterna nama pārbūve pēc Kārļa Felsko (''Felsko''), bet 1907. g. – pēc Hermaņa Zeiberliha (''Seuberlich'') projekta. 1890. gadā apakšstāvā izbūvēja skatlogus, bet 1895. gadā – bēniņu logus. 19. gs. beigās Reiterna nams tika papildināts ar fasādes koncepcijai pilnīgi svešiem sgrafito tehnikā darinātiem četrstūrainiem laukumiem starp otrā un trešā stāva logiem. 1910. gadā tika sašaurināti pirmā stāva logi un nojauktas centrālās kāpnes. Vienas telpas interjerā saglabājušies fragmenti no baroka laika griestu spoguļa un profillīstes. Interjeru zondāžās tika atklāti arī rokoko, klasicisma, bīdermeijera un historisma dekoratīvās apdares fragmenti – ornaments un sienu gleznojumi. 1985.–1989. g. tika veikta Reiterna nama fundamentāla rekonstrukcija un restaurācija (firma ”PKZ”, arhitekte Liesma Markova), uz zondāžu un izpētes bāzes atjaunojot fasādes un interjera apdari un krāsojumu. == Plānojums == Vecākie pieejamie nama plāni datējami ar 1890. gadu. Būvķermeņa konfigurācija plānā ir tuva kvadrātam ar nelielu trapecveida piebūvi dienvidaustrumu stūrī. Ēkai ir pagrabstāvs, divarpus dzīvojamie stāvi, no kuriem pēdējais ir pusstāvs – antresola stāvs. Reiterna nama piemērs demonstrē baroka laikam tipisko simetrisko telpu plānojumu: pirmajā stāvā bija izvietota dīle – telpa darījumiem un reprezentācijai, kā arī kantora telpas un kambari labajā un kreisajā pusē. Apakšstāva centrālajā daļā atradās kāpnes, kas veda uz otrajā stāvā iekārtotajām dzīvojamām telpām. Otrā stāva plānojums bijis zināmā mērā līdzīgs pirmajam, savukārt antresola stāvs bija paredzēts veikala kalpotāju izmitināšanai. Reiterna nams, tāpat kā Dannenšterna nams, sevī apvienoja dzīvojamā nama – noliktavas un pilsētas rezidences (''Stadtpalast'') iezīmes: divi apakšējie stāvi bija domāti sadzīviskām un reprezentācijas funkcijām, kamēr apjomīgie bēniņu stāvi un pagrabi – preču uzglabāšanai. Reiterns apbūvēja arī gruntsgabala otru pusi pret Vecpilsētas ielu: šeit atradās t. s. Kamieļa noliktava ar izteiksmīgu akmens portālu. Reiterna nama pagalma pusē sākotnēji atradusies arī paceļamā ierīce. == Fasādes veidojums == Galvenais fasādes kompozīcijas elements ir lielais orderis: seši pilastri ar joniešu kapiteļiem ritmiski sadala fasādi piecās asīs, fasādes centrālo daļu akcentē nedaudz izvirzīts rizalīts un klasisks frontons tā vainagojumā. Pilastri, dzegas un dekoratīvā apdare veidoti no kaļķakmens, bet sienas plakne, kas pamatā celta no ķieģeļiem – apmesta un tonēta. Logi galvenajā fasādē izvietoti divarpus stāvos – saskaņā ar baroka laikam tipisko patriciāta namu fasādes kompozīciju, ko noteica iekštelpu plānojums. Ja sienas virsma ar to šķērsojošo pilastru ritmu risināta ļoti atturīgi, pat askētiski, fasādes dekoratīvā apdare apzināti koncentrēta nama augšdaļā un centrālajā asī, atgādinot burta ”T” konfigurāciju. Fasādes plaknē izvietotas aplikatīvas, plastiski veidotas ziedu un augļu vītnes. Dekoratīvas vītnes ierāmējumā ietverts logs virs ieejas portāla, akcentējot fasādes centrālo asi un apvienojot portālu un logu kompozicionālā grupā. Ar sulīgu akanta motīvu dekorēta antablementa frīze, kas līdzās florālo elementu bagātībai papildināta ar reālu un fantastisku zvēru figūrām – pūķiem, suņiem, auniem, delfīniem u.c. Ornamentālie un dzīvnieku motīvi vietām atdalās no sienas plaknes, tuvojoties pilnplastikas vedojumiem. Dzegu abās pusēs noslēdz dekoratīvas konsoles ar groteskiem viepļiem, kas raksturīgas arī citiem Ruperta Bindenšū celtajiem patriciāta dzīvojamiem namiem. Nama frontona centrālajā daļā redzama eņģeļa galviņa un Johana fon Reiterna monogramma palmu zaru ierāmējumā. 20. gs. 80. gadu restaurācijā veikto zondāžu laikā izpētes grupa arhitektes Liesmas Markovas vadībā uz fasādes tēlnieciskā dekora fragmentiem atklāja polihromijas un zeltījuma paliekas, savukārt visus reljefos dekoratīvos elementus ietvēra ierāmējums par fasādi tumšākā, sarkanā tonī. Rīgas palladisma lokālā īpatnība saistās ar izteikti barokālu elementu klātbūtni fasādes apdarē – lielākā mērā, nekā to varam vērot pašā Holandē. Holandiešu klasicisma uzvaras gājiens Ziemeļeiropas arhitektūrā, par pamatu ņemot Vitrūvija, Palladio un Skamoci postulātus, bija saistīts ar šī stila lokālajām variācijām, ko ietekmēja gan vietējās tradīcijas, gan arhitektu radošā kapacitāte, gan ekonomiskā situācija. Reiterna nama gadījumā ir runa par šādu lokālu palladisma izpausmi, kas raksturīga tieši Rīgai. Ļoti būtisks ir Rīgas būvmeistara Ruperta Bindenšū novatoriskais ieguldījums pilsētas dzīvojamo namu arhitektūras jaunā stila iedzīvināšanā – viņš ir pirmais, kas ieviesa Rīgas sejā Ziemeļeiropas aristokrātijas laikmetīgā stila standartus: vispirms lielo orderi un visu ar to saistīto estētisko sistēmu. Lielā ordera pielietojums Reiterna nama fasādē, savienojumā ar portāla brīvi stāvošajām kolonnām, demonstrē variāciju par holandiešu klasicisma iespējām: šī versija tik stingri nepieturas pie stila kanoniem, lai gan ēkas strukturālais dalījums, proporcijas, virsmas traktējums neapšaubāmi uzrāda visas šī virziena formālās pazīmes. Analoģisks fasādes dekora traktējums, kad barokāli dekoratīvās, plastiskās ziedu un augļu vītnes bagātina plakni un akcentē vidusasi, ir vērojams daudzās holandiešu ”zelta laikmeta” arhitektu ēkās: Reiterna nama fasādē realizētā dekoratīvā iecere sakņojas Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') laikā pastāvošās arhitektūras un tēlniecības mijiedarbības vispārējos principos, tiecoties apvienot arhitektūru un tēlotājas mākslas pārdomātā mākslinieciskā programmā. Reiterna nama dekoratīvajā apdarē un motīvu izvēlē jūtama radniecība ar Arta Kvellīna (''Artus Quellinus'') ornamentālajiem paraugiem Amsterdamas rātsnamam, kā arī Žana Lepotra (''Jean LePautre'') populārajiem ornamenta paraugiem, kas, Ziemeļitālijas mākslinieku iedvesmoti un Lepotra papildināti, 17. gs. otrajā pusē piedzīvoja neskaitāmus pārpublicējums vācu zemēs. Meklējot tiešākas analoģijas arhitektoniskajā aspektā, Reiterna nama fasādes dekora koncepts liek atcerēties Pītera Posta celtnēs sastopamo arhitektonisko elementu dominanti, vienlaikus akcentējot ēkas centrālo daļu ar izteiksmīgu, aplikatīvu ornamentu – vītnēm un festoniem. Ļoti raksturīgs, Reiterna nama fasādes dekoram līdzīgs risinājums, izmantots Posta 1668. gadā projektētajā Johana Hulsthauta (''Hulsthout'') namā Leidenē, ''Rapenburg'' 8. Reiterna nama frontona ciļņu un portāla tēlnieciskās daļas autors Johans Georgs Herolts cēlies no Freibergas pilsētas Saksijā. Zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings minējis, ka Herolts strādājis Hamburgā, no kurienes ieradies Rīgā. Reiterna nama dekora izveidei Bindenšū piesaistīja profesionālāko Rīgā tolaik pieejamo ”bilžu griezēju”, kura kvalifikācija bija adekvāta paša būvmeistara izglītībai un kura pieredze ārzemēs garantēja izpratni par arhitektoniski dekoratīvo ieceri kopumā. Herolta projektētās Narvas biržas analoģija ar Posta rātsnamu Māstrihtā norāda uz Herolta interesi par šī meistara darbu un šai kontekstā arī nav nejauša Reiterna nama fasādes centrālās ass dekora koncepcija – tā norāda uz nepārprotamām ietekmēm no Posta projektiem. == Portāls == Atšķirībā no 17. gs. sākuma ēku portāliem, kas bija sienu plaknes vienīgais dekoratīvais akcents, 17. gs. beigu mājās – pilīs portāls kļūst par vienu no daudzajiem elementiem fasādes kompozīcijā. Reiterna nama greznais ieejas portāls ar brīvi stāvošām korintiskā ordera kolonnām ir fasādes galvenais dekoratīvais akcents – vienīgais saglabājies šāda tipa portāls Rīgā. Kolonnas novietotas uz raksturīgiem augstiem podestiem, bet aiz tām slēpjas ziedu vītnēm dekorēti pilastri. Portāla arkas grezno eņģeļu figūras ar vainagiem; frīze bagātīgi dekorēta ar augu ornamentu, ko papildina putti figūriņas un dzīvnieki. Portāla kolonnu impostos redzami divi skulpturāli tēli – acīmredzot Reiterna un viņa sievas portreti. Portāla autors ir Johans Georgs Herolts, taču, iespējams, tā izveidē piedalījies arī tēlnieks Hanss Valters Šmīsels (''Hans Walter Schmiessel''), kuram dažkārt tikusi piedēvēta visa Reiterna nama dekoratīvā apdare. Šobrīd akceptējama Paula Kampes ieviestā diferenciācija Reiterna nama atribūcijā: nama projekta autors ir Bindenšū, viņš arī portāla autors sadarbībā ar Heroltu, kurš ir arī visa pārējā fasādes dekora autors. Herolta rokraksts atpazīstams, salīdzinot Reiterna nama dekoratīvo apdari ar citiem viņa darbiem, kas tapa pēc meistara pārcelšanās uz Narvu 17. gs. 90. gadu sākumā. Holandiešu klasicistu fasādēs līdzīgas konfigurācijas portāli ir visai reti sastopami, taču konstatējami Ziemeļvācijas reģiona pilsētu sabiedrisko ēku (galvenokārt rātsnamu) ieeju noformējumā. Var pieņemt, ka šādas arhitektoniskās struktūras ”saaudzēšana” ar atturīgās fasādes estētiku ir meistara Bindenšū individuālā rokraksta izpausme, kas piešķir pasausajam Ziemeļu palladismam negaidīti vitālu niansi. Holandiešu arhitekti pārsvarā plaši izmantoja pilastrus, nevis brīvi stāvošas kolonnas, tomēr atsevišķus paraugus atrodam Pītera Posta repertuārā. == Ietekmes un paraugi == Reiterna nams 17.gs. Rīgas pilsētvidei bija pietiekami ambiciozs projekts – spilgts palladisma inspirēts arhitektūras paraugs, kurš sasaucās ar Filipsa Vingbonsa (''Philips Vingboons'') un Pītera Posta (''Pieter Post'') arhitektonisko mantojumu un tam radniecīgo Stokholmas, Rēveles un Narvas arhitektūru 17. gs otrā pusē. Gan proporcijās, gan arhitektonisko elementu izkārtojumā Reiterna nama fasāde atgādina pazīstamus holandiešu arhitektu darbus – daudzu vēlāko celtņu prototipu – Jakoba van Kampena projektēto Maurīcija namu (''Mauritshuis)'' Hāgā, kā arī Filipsa Vingbonsa projektēto Popena namu (''Poppenhuis, ''1642'')'' Amsterdamā un Pītera Posta Vrēdenburgas villu (''Villa Vredenburgh''). Ja, uzlūkojot Reiterna namu 17. gs. otrās puses arhitektūras kontekstā, paralēli lietojam palladisma jēdzienu, jāatceras šī apzīmējuma nosacītais raksturs. Jāņem vērā, ka jaunā klasiskā stila ģenēze pašā Holandē, pēc tam citās Ziemeļeiropas zemēs un Baltijas reģionā balstījās ne tik daudz uz vēlās renesanses rafinēto individuālistu Palladio, kurš antīkās arhitektūras principus pauda kā pašvērtību, cik uz daudz racionālāko un tādēļ praksē vienkāršāk pielietojamo Skamoci kā Palladio ideju interpretētāju. Ļoti būtisks aspekts baroka laika klasicisma principu un ornamentālo paraugu izplatībā Ziemeļeiropā un Austrumbaltijā 17. gs. bija populāru arhitektu paraugzīmējumi, kas, pateicoties grāmatu drukāšanas uzplaukumam, kļuva pieejami daudz plašākā ģeogrāfiskā areālā. Rīgai radniecīgus arhitektoniskus risinājumus un stila variācijas šinī periodā atrodam gan Stokholmā, gan Rēvelē, taču nevienā no Rīgas pieminekļiem netiek burtiski kopēts kāds konkrēts paraugs. Reiterna nams spoži reprezentēja sava laika politiskās, ekonomiskās un kultūras elites stilu. Bindenšū un Herolta tandēms darbā pie Reiterna nama projekta demonstrēja 17. gs. Ziemeļnīderlandes jaunās arhitektūras veidotāju lokā aprobēto arhitekta – tēlnieka sadarbības paņēmienu. Svarīgi bija, lai tēlnieks pilnībā izprastu arhitekta ideju, kam Reiterna nams kalpo kā spilgta un laikmetīga ilustrācija. Austrumbaltijas reģionā Reiterna nams ir viens no izcilākajiem 17. gs. beigu klasicizējošā baroka arhitektūras piemēriem. <div align="right">Anna Ancāne </div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā.'' Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Васильев, Ю.''' Рига. Памятники зодчества. Рига, 1971 # '''Zirnis, G.''''' Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 # '''Ancāne, A'''''.'' Holandiešu klasicisma arhitektūras spilgtākie piemēri Rīgā: Reiterna nams. ''Mākslas Vēsture un Teorija. ''2007/8, 5.-15. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|Reiterna nama kopskats.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Reiterna_nams-plans.jpg|Reiterna nama 1. stāva plāns pirms pārbūves.]] Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dokumentācijas centra arhīvs: '''''No:'' Jansons, G.''' ''Pētījumu materiāli par arhitektūras pieminekli - bij. Dzīvojamo namu Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4''. Rīga, 1971, 19. lpp. # [[:image:Reiterna_nams-kopskats-vesturisks_foto.jpg|Reiterna nama kopskats. Vēsturisks foto.]] Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pieminekļu dokumentācijas centrs: Reiterna nams # [[:image:Reiterna_nams-dzega-un-frontons.jpg|Reiterna nama dzegas un frontona fragments.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Reiterna_nams-centralais_rizalits.jpg|Reiterna nama centrālās ass rizalīts.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Reiterna_nams-portals.jpg|Reiterna nama portāls.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Reiterna_nams-pilastrs.jpg|Reiterna nama pilastra kapitelis.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Reiterna_nams-fasades_dekors.jpg|Reiterna nama fasādes dekora fragments.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Mauritshuis.jpg|Jakobs van Kampens, Pīters Posts. Maurīcija nams (''Mauritshuis'', 1636–1641) Hāgā.]] Foto: Eduards Kļaviņš, 2006 __NOEDITSECTION__ 0 2710 3725 2010-01-18T11:46:34Z Admins 4 Jauna lapa: = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas m… wikitext text/x-wiki = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm. == Historiogrāfisks ieskats == Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās. Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (''Hinrich Henicke'') bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvmeistara biogrāfija == Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (''Reinhold'') ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā. Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (''Kunstmeister'') amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu. Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā. == Ieskats Bindenšū darbībā == 17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”. Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana. Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (''Clemens Wiegandt''), Hanss Niklass Ekšteins (''Hans Niklas Eckstein''). Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu. Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (''Niguliste'') torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu ''Rüütli'' ielā 11. == Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes == Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (''Heinrich Schickhardt, ''1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos. Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (''Peter Marquardt'') projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (''Bartel Ranisch,'' 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma. Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem. == Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas == Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz. Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (''Hans Kohl'') un Mihelam Tornam (''Michel'' ''Thorn''), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (''Isac Kalckbrenner''). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (''Katharina Gantzkau, Ganskau''), Annu Benkhūzenu (''Benkhusen?'') un H. D. Brevernu (''Brevern''), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (''M. v. Mallen'') – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (''Friesen'') akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (''<nowiki>Wohnhaus [..] des</nowiki>'' ''Stadtgießhauses'') atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu. Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (''Pieter Post'') un Justusa Vingbonsa (''Justus Vingboons'') projektiem Amsterdamā un Leidenē. Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam. == Bindenšū baznīcu projekti == Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti ''Il Gesù'' tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu. Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma. Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju. Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem. == Radošais rokraksts == Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai. Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā. Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam. Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā. Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Ārends, P.''' ''Sv. Pētera baznīca Rīgā''. Rīga : V. Tepfera izd., 1944 # '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag, 1944 # '''Zirnis, G.''' ''Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 = Attēli = # Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. # Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats. Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka # Sv. Pētera baznīcas torņa smaile. Foto: A. Ancāne, 2008 # Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] # Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. Foto: A. Ancāne, 2008 # Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls. Foto: A. Ancāne, 2008 # Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts. LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. # Reiterna nams: kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 # Dannenšterna nams: kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 # Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments. No: '''Campe, P'''. ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 # Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa. Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) # Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole. Foto: 1938, ( RKPAI # Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums. No: '''J. K. Broce''', ''Zīmējumi un apraksti''. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. # Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments. '''Karls Magnuss Stjuarts''' (''Stuart''), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, ''Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner ''Nr. 26 # Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde. J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 # Limbažu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Limbažu baznīcas sānu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta # Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. # Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 # Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 # Nams Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu. ''Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. # Nama portāls Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu''. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Bindenšū, Ruperts]] __NOEDITSECTION__ 6 2711 3730 2010-01-19T11:41:47Z Admins 4 Reiterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2712 3731 2010-01-19T11:48:47Z Admins 4 Reiterna nama 1. stāva plāns pirms pārbūves. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dokumentācijas centra arhīvs: No: Jansons, G. Pētījumu materiāli par arhitektūras pieminekli - bij. Dzīvojamo namu Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4. wikitext text/x-wiki Reiterna nama 1. stāva plāns pirms pārbūves. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas dokumentācijas centra arhīvs: No: Jansons, G. Pētījumu materiāli par arhitektūras pieminekli - bij. Dzīvojamo namu Rīgā, Mārstaļu ielā 2/4. Rīga, 1971, 19. lpp. 6 2713 3732 2010-01-19T11:53:22Z Admins 4 Reiterna nama kopskats. Vēsturisks foto. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pieminekļu dokumentācijas centrs: Reiterna nams wikitext text/x-wiki Reiterna nama kopskats. Vēsturisks foto. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Pieminekļu dokumentācijas centrs: Reiterna nams 6 2714 3733 2010-01-19T11:56:32Z Admins 4 Reiterna nama dzegas un frontona fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama dzegas un frontona fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2715 3734 2010-01-19T11:59:39Z Admins 4 Reiterna nama centrālās ass rizalīts. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama centrālās ass rizalīts. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2716 3735 2010-01-19T12:02:33Z Admins 4 Reiterna nama portāls. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama portāls. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2717 3736 2010-01-19T12:07:40Z Admins 4 Reiterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2718 3737 2010-01-19T12:08:56Z Admins 4 Reiterna nama fasādes dekora fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Reiterna nama fasādes dekora fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2719 3738 2010-01-19T12:12:07Z Admins 4 Jakobs van Kampens, Pīters Posts. Maurīcija nams (Mauritshuis, 1636–1641) Hāgā. Foto: Eduards Kļaviņš, 2006 wikitext text/x-wiki Jakobs van Kampens, Pīters Posts. Maurīcija nams (Mauritshuis, 1636–1641) Hāgā. Foto: Eduards Kļaviņš, 2006 6 2720 3740 2010-01-19T15:02:05Z Admins 4 Subates lut. baznīcas kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2721 3741 2010-01-19T15:03:21Z Admins 4 Subates lut. baznīcas plāns. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Subates baznīcas lieta wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas plāns. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs. Subates baznīcas lieta 6 2722 3742 2010-01-19T15:05:04Z Admins 4 Subates lut. baznīcas sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2723 3743 2010-01-19T15:13:54Z Admins 4 Subates lut. baznīcas galvenā fasāde ar ieejas portālu. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas galvenā fasāde ar ieejas portālu. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2724 3744 2010-01-19T15:15:25Z Admins 4 Subates lut. baznīcas stūra tornītis. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas stūra tornītis. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2725 3745 2010-01-19T15:16:32Z Admins 4 Subates lut. baznīcas logs. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Subates lut. baznīcas logs. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2726 3746 2010-01-19T15:19:50Z Admins 4 Šturms, L. K. Protestantu dievnama paraugs ar četriem stūra torņiem. No: Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben. Augsburg, 1718. – Tab. XVIII A wikitext text/x-wiki Šturms, L. K. Protestantu dievnama paraugs ar četriem stūra torņiem. No: Wollständige Anweisung alle Arten von Kirchen wohl anzugeben. Augsburg, 1718. – Tab. XVIII A 6 2727 3747 2010-01-19T15:29:44Z Admins 4 Toskāniešu un doriešu ordera logu paraugi. No: Bosboom, Simon. Onderveijs van de viif columnade. Amsterdam, 1686. p. 24 wikitext text/x-wiki Toskāniešu un doriešu ordera logu paraugi. No: Bosboom, Simon. Onderveijs van de viif columnade. Amsterdam, 1686. p. 24 6 2728 3748 2010-01-19T15:30:57Z Admins 4 Kēdaiņu reformātu baznīca. Galvenā fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Kēdaiņu reformātu baznīca. Galvenā fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2729 3749 2010-01-19T15:31:56Z Admins 4 Kēdaiņu reformātu baznīca. Sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Kēdaiņu reformātu baznīca. Sānu fasāde. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2730 3750 2010-01-19T15:32:50Z Admins 4 Subates luterāņu baznīcas iekšskats. Anna Ancāne, 2005. wikitext text/x-wiki Subates luterāņu baznīcas iekšskats. Anna Ancāne, 2005. 6 2731 3752 2010-01-20T12:32:03Z Admins 4 Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. wikitext text/x-wiki Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts. Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. 6 2732 3753 2010-01-20T12:34:43Z Admins 4 Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats. Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats. Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka 6 2733 3754 2010-01-20T12:35:02Z Admins 4 Sv. Pētera baznīcas torņa smaile. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīcas torņa smaile. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2734 3755 2010-01-20T12:54:12Z Admins 4 Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] wikitext text/x-wiki Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] 6 2735 3756 2010-01-20T12:56:04Z Admins 4 Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2736 3757 2010-01-20T12:57:21Z Admins 4 Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2737 3758 2010-01-20T13:12:15Z Admins 4 Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts. LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. wikitext text/x-wiki Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts. LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. 6 2738 3759 2010-01-20T13:15:52Z Admins 4 Dannenšterna nams: kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nams: kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 3779 3759 2010-01-21T12:36:14Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama kopskats. 1974.g. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs 6 2739 3760 2010-01-20T13:23:42Z Admins 4 Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments. No: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 wikitext text/x-wiki Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments. No: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 6 2740 3761 2010-01-20T13:24:48Z Admins 4 Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa. Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) wikitext text/x-wiki Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa. Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) 6 2741 3762 2010-01-20T13:26:30Z Admins 4 Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole. Foto: 1938, RKPAI wikitext text/x-wiki Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole. Foto: 1938, RKPAI 0 2710 3763 3725 2010-01-20T13:27:42Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] [[image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] [[image:Sv.Petera_smaile.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] [[image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|thumb|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. ]] [[image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. ]] [[image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] [[image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] [[image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats.]] [[image:Dannensterns_kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nams: kopskats.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] [[image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm. == Historiogrāfisks ieskats == Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās. Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (''Hinrich Henicke'') bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvmeistara biogrāfija == Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (''Reinhold'') ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā. Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (''Kunstmeister'') amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu. Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā. == Ieskats Bindenšū darbībā == 17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”. Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana. Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (''Clemens Wiegandt''), Hanss Niklass Ekšteins (''Hans Niklas Eckstein''). Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu. Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (''Niguliste'') torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu ''Rüütli'' ielā 11. == Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes == Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (''Heinrich Schickhardt, ''1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos. Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (''Peter Marquardt'') projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (''Bartel Ranisch,'' 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma. Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem. == Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas == Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz. Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (''Hans Kohl'') un Mihelam Tornam (''Michel'' ''Thorn''), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (''Isac Kalckbrenner''). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (''Katharina Gantzkau, Ganskau''), Annu Benkhūzenu (''Benkhusen?'') un H. D. Brevernu (''Brevern''), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (''M. v. Mallen'') – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (''Friesen'') akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (''<nowiki>Wohnhaus [..] des</nowiki>'' ''Stadtgießhauses'') atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu. Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (''Pieter Post'') un Justusa Vingbonsa (''Justus Vingboons'') projektiem Amsterdamā un Leidenē. Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam. == Bindenšū baznīcu projekti == Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti ''Il Gesù'' tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu. Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma. Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju. Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem. == Radošais rokraksts == Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai. Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā. Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam. Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā. Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Ārends, P.''' ''Sv. Pētera baznīca Rīgā''. Rīga : V. Tepfera izd., 1944 # '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag, 1944 # '''Zirnis, G.''' ''Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 = Attēli = # [[:image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. # [[:image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka # [[:image:Sv.Petera_smaile.jpg|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca.]] Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] # [[:image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. # [[:image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|Reiterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Dannensterns_kopskats.jpg|Dannenšterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] No: '''Campe, P'''. ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 # [[:image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa.]] Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] Foto: 1938, RKPAI # Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums. No: '''J. K. Broce''', ''Zīmējumi un apraksti''. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. # Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments. '''Karls Magnuss Stjuarts''' (''Stuart''), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, ''Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner ''Nr. 26 # Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde. J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 # Limbažu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Limbažu baznīcas sānu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta # Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. # Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 # Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 # Nams Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu. ''Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. # Nama portāls Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu''. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Bindenšū, Ruperts]] __NOEDITSECTION__ 3770 3763 2010-01-20T14:53:22Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] [[image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] [[image:Sv.Petera_smaile.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] [[image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|thumb|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. ]] [[image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. ]] [[image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] [[image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] [[image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats.]] [[image:Dannensterns_kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nams: kopskats.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] [[image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] [[image:Broce-Liela_Gilde.jpg|thumb|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] [[image:Jezus_baznica.jpg|thumb|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] [[image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|thumb|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] [[image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|thumb|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] [[image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|thumb|Limbažu baznīcas sānu fasāde.]] [[image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|thumb|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums.]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] [[image:|thumb|]] = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm. == Historiogrāfisks ieskats == Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās. Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (''Hinrich Henicke'') bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvmeistara biogrāfija == Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (''Reinhold'') ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā. Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (''Kunstmeister'') amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu. Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā. == Ieskats Bindenšū darbībā == 17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”. Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana. Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (''Clemens Wiegandt''), Hanss Niklass Ekšteins (''Hans Niklas Eckstein''). Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu. Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (''Niguliste'') torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu ''Rüütli'' ielā 11. == Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes == Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (''Heinrich Schickhardt, ''1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos. Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (''Peter Marquardt'') projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (''Bartel Ranisch,'' 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma. Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem. == Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas == Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz. Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (''Hans Kohl'') un Mihelam Tornam (''Michel'' ''Thorn''), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (''Isac Kalckbrenner''). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (''Katharina Gantzkau, Ganskau''), Annu Benkhūzenu (''Benkhusen?'') un H. D. Brevernu (''Brevern''), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (''M. v. Mallen'') – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (''Friesen'') akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (''<nowiki>Wohnhaus [..] des</nowiki>'' ''Stadtgießhauses'') atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu. Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (''Pieter Post'') un Justusa Vingbonsa (''Justus Vingboons'') projektiem Amsterdamā un Leidenē. Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam. == Bindenšū baznīcu projekti == Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti ''Il Gesù'' tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu. Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma. Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju. Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem. == Radošais rokraksts == Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai. Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā. Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam. Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā. Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Ārends, P.''' ''Sv. Pētera baznīca Rīgā''. Rīga : V. Tepfera izd., 1944 # '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag, 1944 # '''Zirnis, G.''' ''Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 = Attēli = # [[:image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. # [[:image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka # [[:image:Sv.Petera_smaile.jpg|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca.]] Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] # [[:image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. # [[:image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|Reiterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Dannensterns_kopskats.jpg|Dannenšterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] No: '''Campe, P'''. ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 # [[:image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa.]] Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] Foto: 1938, RKPAI # [[:image:Broce-Liela_Gilde.jpg|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] No: '''J. K. Broce''', ''Zīmējumi un apraksti''. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. # [[:image:Jezus_baznica.jpg|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] '''Karls Magnuss Stjuarts''' (''Stuart''), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, ''Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner ''Nr. 26 # [[:image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 # [[:image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas sānu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums.]] Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta # Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. # Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 # Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 # Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 # Nams Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu. ''Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. # Nama portāls Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu''. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Bindenšū, Ruperts]] __NOEDITSECTION__ 3777 3770 2010-01-20T15:14:02Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] [[image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] [[image:Sv.Petera_smaile.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] [[image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|thumb|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. ]] [[image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. ]] [[image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] [[image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] [[image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats.]] [[image:Dannensterns_kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nams: kopskats.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] [[image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] [[image:Broce-Liela_Gilde.jpg|thumb|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] [[image:Jezus_baznica.jpg|thumb|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] [[image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|thumb|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] [[image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|thumb|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm. == Historiogrāfisks ieskats == Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās. Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (''Hinrich Henicke'') bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvmeistara biogrāfija == Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (''Reinhold'') ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā. Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (''Kunstmeister'') amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu. Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā. == Ieskats Bindenšū darbībā == 17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”. Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana. Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (''Clemens Wiegandt''), Hanss Niklass Ekšteins (''Hans Niklas Eckstein''). Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu. Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (''Niguliste'') torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu ''Rüütli'' ielā 11. == Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes == Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (''Heinrich Schickhardt, ''1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos. Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (''Peter Marquardt'') projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (''Bartel Ranisch,'' 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma. Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem. == Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas == Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz. Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (''Hans Kohl'') un Mihelam Tornam (''Michel'' ''Thorn''), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (''Isac Kalckbrenner''). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (''Katharina Gantzkau, Ganskau''), Annu Benkhūzenu (''Benkhusen?'') un H. D. Brevernu (''Brevern''), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (''M. v. Mallen'') – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (''Friesen'') akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (''<nowiki>Wohnhaus [..] des</nowiki>'' ''Stadtgießhauses'') atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu. Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (''Pieter Post'') un Justusa Vingbonsa (''Justus Vingboons'') projektiem Amsterdamā un Leidenē. Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam. == Bindenšū baznīcu projekti == Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti ''Il Gesù'' tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu. Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma. Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju. Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem. == Radošais rokraksts == Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai. Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā. Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam. Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā. Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Ārends, P.''' ''Sv. Pētera baznīca Rīgā''. Rīga : V. Tepfera izd., 1944 # '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag, 1944 # '''Zirnis, G.''' ''Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 = Attēli = # [[:image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. # [[:image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka # [[:image:Sv.Petera_smaile.jpg|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca.]] Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] # [[:image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. # [[:image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|Reiterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Dannensterns_kopskats.jpg|Dannenšterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] No: '''Campe, P'''. ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 # [[:image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa.]] Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] Foto: 1938, RKPAI # [[:image:Broce-Liela_Gilde.jpg|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] No: '''J. K. Broce''', ''Zīmējumi un apraksti''. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. # [[:image:Jezus_baznica.jpg|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] '''Karls Magnuss Stjuarts''' (''Stuart''), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, ''Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner ''Nr. 26 # [[:image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 # [[:image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas sānu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums.]] Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta # [[:image:Matisu_baznica-plans.jpg|Matīšu baznīcas plāns.]] Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. # [[:image:Matisu_baznica-kopskats.jpg|Matīšu baznīcas kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Matisu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Matīšu baznīcas Rietumu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Salas_Sv.Jana_baznicas_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693).]] Attēls no: '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 # [[:image:Pernava-Kuninga_11.jpg|Nams Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums.]] Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu. ''Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. # [[:image:Pernava-Kuninga_11-Portals.jpg|Nama portāls Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690).]] Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu''. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 <gallery> image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas sānu fasāde. image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. image:Matisu_baznica-plans.jpg|Matīšu baznīcas plāns. image:Matisu_baznica-kopskats.jpg|Matīšu baznīcas kopskats. image:Matisu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. image:Salas_Sv.Jana_baznicas_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). image:Pernava-Kuninga_11.jpg|Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. image:Pernava-Kuninga_11-Portals.jpg|Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Bindenšū, Ruperts]] __NOEDITSECTION__ 3780 3777 2010-01-21T12:37:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] [[image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] [[image:Sv.Petera_smaile.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] [[image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|thumb|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca. ]] [[image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli. ]] [[image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] [[image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|thumb|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] [[image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|thumb|Reiterna nama kopskats.]] [[image:Dannensterns_kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nama kopskats. 1974.g.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] [[image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem.]] [[image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|thumb|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] [[image:Broce-Liela_Gilde.jpg|thumb|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] [[image:Jezus_baznica.jpg|thumb|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] [[image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|thumb|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] [[image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|thumb|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] = Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū = Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu,''''' '''1645–1698) ir viena no spilgtākajām un interesantākajām personībām Rīgas mākslas dzīvē 17. gs. pēdējā ceturksnī. Būdams izcilākā personība Rīgas baroka arhitektūrā, Bindenšū savā laikā lielā mērā noteica tās stilistisko ievirzi un viņa darbības gados izveidojās baroka Rīga ar savām specifiskajām iezīmēm. == Historiogrāfisks ieskats == Bindenšū pazīstamākos darbus – Sv. Pētera baznīcas torni un Reiterna namu – pazīst ikviens, taču būvmeistara personība ir vēl līdz šim maz izzināta – tas pats sakāms par viņa pārējo veikumu Rīgā un ārpus tās. Būvmeistara biogrāfijai pievērsušies vairāki autori. Balstoties uz arhīvu dokumentiem, arhitektūras vēsturnieks Pauls Kampe 1944. gadā publicēja līdz šim vienīgo monogrāfiju par meistaru, tajā uzsverot, ka Bindenšū un pilsētas mūrniekmeistars Hinrihs Henike (''Hinrich Henicke'') bija redzamākās figūras 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūrā. Bindenšū radošo mantojumu savulaik augstu novērtējis mākslas vēsturnieks Boriss Vipers, bet 20. gs. 80. gados plašākais Bindenšū veltītais apskats publicēts arhitekta Gunāra Zirņa monogrāfijā par Sv. Pētera baznīcu. == Būvmeistara biogrāfija == Būvmeistara biogrāfiskie dati ir skopi. Ruperts (dažkārt saukts arī Ruprehts vai Roberts) Bindenšū dzimis Strasburgā 1645. gadā namdara Baltazara Bindenšū un Suzannas Reinholdes (''Reinhold'') ģimenē. Visi dzimtas vīrieši vairākās paaudzēs bijuši namdari. Iespējams, pirmās amata iemaņas Bindenšū ieguva turpat Strasburgā pie sava tēva. Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā” uzskata, ka savus mācekļa gadus Bindenšū pavadījis Dienvidvācijā. Par Bindenšū tālākajām gaitām ziņu trūkst, līdz 1671. gadā viņš ieradās Rīgā no Rēveles, kur bija piedalījies Olevistes banīcas torņa celtniecībā. Jādomā, ka šai laikā viņš jau bija sasniedzis meistara statusu. Rīgā Bindenšū kļuva par pilsētas būvmeistara Jakoba Jostena palīgu. 1675. gadā, pēc Jostena atgriešanās Dancigā, viņš tika oficiāli nozīmēts pilsētas būvmeistara un ”mākslas meistara” (''Kunstmeister'') amatā. Pilsētas rātes uzdevumā viņš strādājis Rīgā, kā arī veicis dažādus uzdevumus Rīgas patrimoniālapgabalā. Daudz enerģijas Bindenšū veltīja Rīgas atjaunošanai pēc 1677. gada lielā ugunsgrēka, kas bija nopostījis apbūves kvartālus ļoti plašā teritorijā. Meistars lielākoties strādājis pats, iztiekot ar minimālu skaitu zeļļu. Bindenšū piederēja bagāta grāmatu kolekcija, kas 17. gs. beigās Rīgā liecināja par viņu kā ļoti plaša redzesloka personību – praktizējošu arhitektu un zinātkāru cilvēku. 1698. gadā Bindenšū slimības dēļ bijis spiests atstāt savus amata pienākumus un tā paša gada jūlijā 53 gadu vecumā aizgāja mūžībā. == Ieskats Bindenšū darbībā == 17. gadsimta pēdējais ceturksnis Rīgas saimnieciskajā un kultūras dzīvē bija vislabvēlīgākais periods: plauka tirdzniecība, paplašinājās izglītības iespējas, Rīga kļuva par bagātu pilsētu. 17. gs. 70. gadi bija nozīmīgs brīdis, kad Rīga kļuva ļoti atvērta jaunajam, tādēļ var teikt – Bindenšū bija arhitekts, kas parādījās īstajā laikā un īstajā vietā. Viņa darbības nepilnajos trīsdesmit gados Rīgas baroka arhitektūra piedzīvoja sava veida ”zelta laikmetu”. Amats noteica, ka Bindenšū veikumā ietilpa liels saimniecisko un tehnisko celtņu īpatsvars – šķūņi, noliktavas, kazarmas, vējdzirnavas, nocietinājumu uzlabojumi, kā arī jau esošo sabiedrisko ēku pārbūves. Balstoties uz arhīvu avotiem, Pauls Kampe uzskaitījis kopā piecdesmit zināmos baznīcu, dzīvojamo un citu ēku projektus, kā arī dažāda rakstura saimnieciskas ēkas. Savas karjeras sākumā – 17. gs. 70. gados – Bindenšū strādāja galvenokārt pie praktiskas nozīmes objektiem, ko lielā mērā noteica arī minētā ugunsgrēka seku likvidēšana. Zināms, ka 1678. gadā Bindenšū remontēja Doma baznīcas torni. Auglīgākais periods meistara radošajā darbībā bija 17. gs. 80.–90. gadi. 1680. gadā meistars bija uzbūvējis barokālu torni ar galeriju Sv. Jāņa baznīcai, trīs gadus vēlāk veicot iekštelpu atjaunošanu. 1681. gadā viņš Sv. Pētera baznīcā iebūvēja ērģeļu un altārdaļas luktas (balkonus). Vēlāk tapa arī nozīmīgākie Bindenšū darbi – Johana fon Reiterna nama projekts (1685), Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa (1688–1690) un fasādes (1692) renovācija, Jēzus baznīca (1688) no koka Rīgas Sv. Jāņa priekšpilsētā, Dannenšterna nams (pabeigts 1696), nams Mazajā Grēcinieku ielā 3 (no 1683), Lielās Ģildes fasādes pārbūve (ap 1692). Ārpus Rīgas atzīmējama Limbažu baznīcas (1679–1681) un Matīšu baznīcas (1686–1687) celtniecība pēc meistara skices. Izpildītāju vidū kā nozīmīgākie jāmin Hinrihs Henike, Klemenss Vīgants (''Clemens Wiegandt''), Hanss Niklass Ekšteins (''Hans Niklas Eckstein''). Sākot no pirmajiem zināmajiem Rīgā realizētajiem projektiem līdz radošā veikuma labākajiem paraugiem 17. gs. beigās, samērā skaidri iezīmējas autora stila attīstība. Ap 1680. gadu meklējumu procesā konstatējami savdabīgi stilu sakausējumi – Dienvidvācijas palladisma un vēlās renesanses arhitektūras ietekmes, 17. gs. astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados turpretī jūtama izteikta holandiešu klasicisma virziena dominante. Visi nozīmīgie privātie pasūtījumi Bindenšū karjerā bijuši saistīti ar pilsētas patriciātu. Paralēli ikdienas praktiskajiem uzdevumiem Bindenšū veiksmīgi sadarbojās ar Reiterniem, Dannenšternu un citiem dižciltīgajiem – tas faktiski norāda uz viņa neoficiālo ”elites arhitekta” statusu. Bindenšū darbojies arī tagadējās Igaunijas teritorijā – Rēvelē un Pērnavā. 1680. gadā viņš tika lūgts atjaunot sašķiebušos Sv. Nikolaja baznīcas (''Niguliste'') torni, bet 1690. gadā pēc Bindenšū projekta Pērnavā celts nams ar greznu barokālu portālu ''Rüütli'' ielā 11. == Būvmeistara rokraksta veidošanās un ietekmes == Boriss Vipers uzskatīja, ka Bindenšū radošās formācijas sākums saistāms ar Dienvidvāciju un norādījis uz saikni ar dienvidvācu renesanses arhitekta, Virtembergas hercoga Frīdriha I galma būvmeistara Heinriha Šikharta (''Heinrich Schickhardt, ''1558–1635) ietekmju loku. Šikharta celtā Mempelgardes Sv. Martina baznīca varēja būt viens no objektiem, kas Bindenšū mācekļa gados deva impulsu pārņemt raksturīgo principu ”sakausēt” baznīcas torni ar pārējo celtnes apjomu, kas parādās gandrīz visos Bindenšū baznīcu projektos. Ieskicējot Bindenšū darbības ”balto plankumu” – nepilnu desmitgadi no 60. gadu sākuma (kad aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā viņš varēja uzsākt patstāvīgas mācekļa gaitas) līdz 1670. gadam, – galvenie meklējumu virzieni ved Švābijas, Holandes un Ziemeļvācijas virzienā. Bindenšū Rīgas perioda rokraksta specifiskās iezīmes liek zināmu viņa dzīves posmu saistīt ar Dancigu, Hamburgu u. c. centriem Ziemeļvācijā. Kā ierosme vēlākajam Sv. Pētera baznīcas projektam Rīgā varēja kalpot Hamburgas arhitekta Pētera Markvarta (''Peter Marquardt'') projektētie barokālie galeriju torņi: Sv. Nikolaja (17. gs. 40.–50. gadi, tolaik bijis 122 m augsts), Sv. Miķeļa (1647–1661) baznīcai un īpaši – Sv. Katrīnas (1657) baznīcai, uz kuru kā tuvāko analoģiju Sv. Pētera baznīcai trāpīgi norādīja jau Boriss Vipers. Tāpat kā Hamburgas baznīcas torņa veidojumā, arī Bindenšū smailē Vipers saskatījis ”klasicisma piegaršu” kombinācijā ar uzticību Vācijas luterisko ziemeļu gotiskajām tradīcijām. Atsevišķas stilistiskas paralēles dara hipotētiski iespējamu arī pieņēmumu par Bindenšū uzturēšanos Dancigā. Gan Rīgā, gan Dancigā 17. gs. pēdējā ceturksnī tika veiktas gotisko baznīcu pārbūves. Šeit var saskatīt paralēles Bindenšū un Dancigas būvmeistara Bartela Rāniša (''Bartel Ranisch,'' 1648–1709 (?)) darbībā, piemēram, kompozicionālajā paņēmienā, kā barokālu portālu iekļaut gotiska dievnama fasādē. Nozīmīgs elements abu meistaru daiļradē bijis pēcgotikas iedvesmota smailarkas baznīcu logu forma. Bindenšū bija apdāvināts arhitekts, apveltīts ar laikmetīgu redzējumu, labu proporciju un mēroga izjūtu, klasiskās arhitektūras izpratni - to apliecina viņa izcilākie gan Rīgā, gan ārpus tās tapušie darbi. Līdztekus Sv. Pētera baznīcas rekonstrukcijai, kas iezīmē meistara radošā brieduma virsotni, viņa nozīmīgākais veikums attiecināms uz privātajam pasūtītāju lokam realizētajiem projektiem. == Sabiedriskās celtnes un dzīvojamās ēkas == Ir zināms, ka pilsētas būvmeistars Bindenšū sadarbībā ar pilsētas mūrniekmeistaru Heniki realizēja virkni sakrālbūvju, pilsētas pasūtījumu, nocietinājumu būvju, kā arī lielu skaitu privātu namu. Lai gan Bindenšū darbība pilsētas būvmeistara amatā dokumentos atspoguļota samērā izsmeļoši, par privātajiem pasūtījumiem dokumentāru ziņu maz. Bindenšū uzcēlis mājas abiem saviem sievastēviem – Hansam Kolam (''Hans Kohl'') un Mihelam Tornam (''Michel'' ''Thorn''), taču to atrašanās vieta šodien nav nosakāma. 1678. gadā viņš uzcēla māju portorija notāram Īzakam Kalkbrenneram (''Isac Kalckbrenner''). Bindenšū mantojuma aprakstā minēti arī sudraba priekšmeti ar norādēm uz Katrīnu Ganckavu (''Katharina Gantzkau, Ganskau''), Annu Benkhūzenu (''Benkhusen?'') un H. D. Brevernu (''Brevern''), kuri varētu būt saistīti ar privātiem pasūtījumiem. Katrīnai Ganckavai 1675. gadā piederējusi māja, ko 1686. g. iegādājies Mihaels fon Mālens jeb Mallens (''M. v. Mallen'') – pēc īpašumu sarakstiem to iespējams identificēt ar kādreizējo ēku Audēju ielā 7. Ganckava bijusi piederīga augstākajiem iedzīvotāju slāņiem. 1684. gadā būvmeistars veic namdara darbus paša projektētā profesora Frīzena (''Friesen'') akmens namā pie Domskolas. Seko liels daudzums citu būvdarbu pilsētas vajadzībām, no tiem atsevišķi jāpiemin daži objekti. Svarīgs pasūtījums bijis jaunais arsenāls aizsargvalnī (1683), Savukārt 1690. gadā Bindenšū atjaunoja nodegušo pilsētas zirgu stalli (mārstali) ”ar 3 vārtiem un 18 logiem, visu no sarkanajiem un Gotlandes akmeņiem”. 1690. gada rudens zīmīgs ar pilsētas lietuvei piederošās dzīvojamās ēkas (''<nowiki>Wohnhaus [..] des</nowiki>'' ''Stadtgießhauses'') atjaunošanu vecajā vietā. Var piekrist Kampes izvirzītajam pieņēmumam, ka Bindenšū piedalījies Lielās Ģildes pārbūvē 17. gs. 90. gados un ka Lielās Ģildes barokālais zelminis varētu būt viņa darbs. Šai kontekstā aktualizējas Paula Kampes hipotēze, ka Bindenšū ir ieviesis Rīgas baroka arhitektūrai tik raksturīgo barokālo volūtu zelmiņa tipu. Bindenšū loma īpaši izceļama saistībā ar jauna dzīvojamās ēkas tipa –patriciešu pilsētas palaco – ienākšanu Rīgas arhitektūrā. Šādi nami reizē iemiesoja Rīgai novatorisko ideju par garenfasādes ēku (galvenā fasāde pavērsta ar dzegu pret ielu), kā arī izteiktu ievirzi uz greznību un reprezentativitāti. Šobrīd Rīgā Bindenšū iespējams piedēvēt divu izcilu jaunā tipa dzīvojamo ēku – Reiterna nama un Dannenšterna nama – projektus. Abu ēku fasāžu risinājumā Bindenšū pirmo reizi Rīgas arhitektūrā ieviesis lielo orderi, kas šķērso fasādi visā tās augstumā. Kā galvenās fasādes arhitektoniskās uzbūves pamatprincipi jāmin simetrija, lielais orderis, viens vai divi plakani rizalīti, viens vai divi klasiski trijstūraini frontoni, akcentēti ieejas portāli, plaši divarpus stāvos izvietoti logi. Abi nami pārstāv 17. gs. otrā pusē Ziemeļeiropas valstīs dominējošo arhitektūras virzienu – Amsterdamas arhitekta Jakoba van Kampena (''Jacob van Campen'') iedibināto holandiešu klasicismu. Reiterna nams un Dannenšterna nams reprezentē šo klasicizējošā baroka strāvojumu, visciešākās asociācijas raisot ar holandiešu arhitektu Pītera Posta (''Pieter Post'') un Justusa Vingbonsa (''Justus Vingboons'') projektiem Amsterdamā un Leidenē. Starp hipotētiskiem Bindenšū darbiem jāmin arī ēka Mazajā Grēcinieku ielā 3 (nojaukta 1938. g.), kas reprezentativitātes ziņā tuvojās Reiterna namam. == Bindenšū baznīcu projekti == Bindenšū ārpus Rīgas projektēto luterāņu baznīcu, piemēram, Limbažu, Matīšu, Salas Sv. Jāņa, plāni vistiešākajā veidā norāda uz aktīvu darbību ne vien profānās, bet arī sakrālās arhitektūras jomā. Visas Vidzemes baznīcas, kas celtas pēc Bindenšū projekta, ir vienkāršas taisnstūra konfigurācijas vienjoma celtnes ar poligonālu altāra daļu un vienā tās malā piebūvētu sakristeju. Tornis netiek izvirzīts fasādes priekšā, bet it kā saplūst ar to, smailei paceļoties fasādes zelmiņa vainagojumā. Šāda dievnama konfigurācija evolucionējusi, saplūstot vēlās gotikas reminiscencēm un protestantu ideālā dievnama shēmai. Iespējams, šeit var būt runa arī par savdabīgu kompromisu, kurā tika adaptēti un stipri vienkāršoti ''Il Gesù'' tipa fasādes principi, pielāgojoties vietējai specifikai. Daudzās līdzīgās baznīcu replikas norāda, ka pēc šāda tipa retrospektīvām celtnēm bijis pieprasījums. Vienlaikus katra no Bindenšū sakrālbūvēm pauž arhitekta individuālo konceptu, kas sakņots jaunā – baroka laikmeta – formu valodā. Tās galvenās izteicējas ir Bindenšū baznīcu smailes ar savām plastiskajām siluetu līnijām un portālu veidojums. Bindenšū interpretācijā šīs baznīcas iegūst jūtamu barokālu kopskaņu. Izņemot abas iepriekšminētās, kā arī Jēzus baznīcu Rīgā, pārējo dievnamu izveidē Rīgas apkārtnē Bindenšū reproducē vienkāršākus variantus bez uzsvērta ordera elementu pielietojuma. Rīgas būvmeistars pēc zviedru valdības pasūtījuma darbojas Vidzemes baznīcu celtniecības kampaņā, kuras rezultātā, kā zināms, tika uzbūvētas daudzas koka (2/3 no kopskaita) un dažas mūra baznīcas. Joprojām nav līdz galam skaidrs, cik baznīcu projektus 17. gs. 80.–90. gados Bindenšū radījis no jauna Rīgas apkārtnei un Vidzemei kopumā, jo vairums no baznīcām nav saglabājušās vai tikušas radikāli pārbūvētas. Kā droši zināmus piemērus varētu minēt Salas Sv. Jāņa (1694), Piņķu Sv. Annas (1691–1692) koka baznīcu, Olaines, Biķernieku, Mazsalacas, Burtnieku un virkni citu sakrālbūvju. Sv. Pētera baznīcas torņa projekts (1688–90) un fasādes izveide ar trim barokāliem portāliem (1692) triumfa arkas formā – apliecina meistara radošās iespējas grandiozā mērogā. Bindenšū projekts paredzēja smailu, ažūru torņa konstrukciju, kurā triji kupoli bija izkārtoti pamīšus ar trim vaļējām zvanu galerijām. Torni vainagoja piramidāla smaile. Tolaik Sv. Pētera baznīcas tornis bija augstākā koka konstrukcija Eiropā. Trīs Bindenšū projektētie baznīcas portāli ar brīvi stāvošām kolonnām un bagātīgu skulpturālo rotājumu pieder Rīgas baroka izcilākajiem paraugiem. == Radošais rokraksts == Analizējot Bindenšū projektēto ēku formālos aspektus, izkristalizējas arhitektonisko un dekoratīvo elementu kopums, ko nosacīti var apzīmēt kā autora formālo valodu. Tā ietver gan tradīcijās sakņotus, gan Rīgai pilnīgi jaunus risinājumus. Ļoti svarīga pazīme ir spēja koordinēt detaļu un veseluma attiecības, pakļaujot tās skaidrai arhitektoniskai subordinācijai. Raugoties pēc konkrētiem motīviem, kas Bindenšū rokrakstam piešķir tā savdabību, var nosaukt sekojošus aspektus arhitektonisko un dekoratīvo elementu pielietojumā. Klasiskais lielais orderis ir Bindenšū svarīgākais novatoriskais jaunievedums Rīgas arhitektūrā. Līdz ar tā ieviešanu Rīgā var runāt par attīstītā baroka arhitektūru – tās klasicizējošajā variantā. Kopumā raksturīgs dažādu orderu izmantojums: baznīcu celtniecībā ārpus Rīgas dominē doriskais, Rīgā sastopamas dažādu orderu kombinācijas, vēlākajos gados dodot priekšroku korintiskajam. Bindenšū celtnēm raksturīgi uzsvērti dekoratīvi ieejas portāli ar brīvstāvošām kolonnām vai pilastriem un antablementa frontoniem: reprezentatīvāko ēku portāli vainagoti lauztiem frontoniem, vienlīdz bieži izmantojot trijstūra vai pusaploces formu. Ieejas portāls un virs tā esošais logs tiek apvienots kompozicionālā grupā. Savdabīgs ir ornamentālā dekora traktējums: barokāli sulīgais akanta ornaments nereti kombinēts ar ļoti izteiktiem vai gandrīz nemanāmiem zoomorfiem un antropomorfiem elementiem, groteskām, gliemežvākiem, festoniem, bagātīgu florālu dekoru. Dzegas noslēguma konsoles ar groteskiem maskaroniem un vāzēm arī ir viens no iecienītākajiem dekoratīvajiem akcentiem Bindenšū arhitekta praksē. Groteskās maskas ir paša Bindenšū ieviests papildinājums stilistiski tīro klasicizējošā baroka ēku noformējumā, un to var uzskatīt par vienu no Rīgas tālaika arhitektūras lokālajām īpatnībām. <div align="right">Anna Ancāne</div> = Bibliogrāfija = # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Ārends, P.''' ''Sv. Pētera baznīca Rīgā''. Rīga : V. Tepfera izd., 1944 # '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag, 1944 # '''Zirnis, G.''' ''Pētera baznīca''. Rīga : Zinātne, 1984 = Attēli = # [[:image:Sv.Petera_smailes_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas torņa smailes projekts.]] Latvijas Valsts Vēstures arhīvs (LVVA), 1427.f., 1.apr., 239.l., 8.lp. # [[:image:Sv.Petera_tornis_pastkarte.jpg|Sv. Pētera baznīcas tornis un Rietumu fasāde: kopskats.]] Vēsturiska pastkarte, Latvijas Nacionālā bibliotēka # [[:image:Sv.Petera_smaile.jpg|Sv. Pētera baznīcas torņa smaile.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Katrinas_baznica_Hamburga.jpg|Hamburgas Sv. Katrīnas baznīca.]] Skat. [http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg http://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/f/f9/Hamburg.St.Katharinen.wmt.jpg] # [[:image:Sv.Petera_Rietumu_portali.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu portāli.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centralais_portals.jpg|Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālais portāls.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Sv.Petera_centrala_portala_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Sv. Pētera baznīcas Rietumu fasādes centrālā portāla projekts.]] LVVA, 1427.f., 1.apr., 239.lieta, 7.lp. # [[:image:Reiterna_nams-kopskats.jpg|Reiterna nams: kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Dannensterns_kopskats.jpg|Dannenšterna nama kopskats.]] 1974.g. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk - VKPAI PDC) # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fasades_fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3: fasādes fragments.]] No: '''Campe, P'''. ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 32 # [[:image:Maza_Grecinieku_3_Fasazu_notinumi.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Fragments no 1823. gada Vecrīgas fasāžu notinumiem, 3.fonds, 26.apr.,1329., 9. lapa.]] Rīgas Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija (turpmāk RKPAI) # [[:image:Maza_Grecinieku_3-Fragments.jpg|Nams Mazajā Grēcinieku ielā 3. Dzegas noslēguma konsole.]] Foto: 1938, RKPAI # [[:image:Broce-Liela_Gilde.jpg|Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums.]] No: '''J. K. Broce''', ''Zīmējumi un apraksti''. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. # [[:image:Jezus_baznica.jpg|Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments.]] '''Karls Magnuss Stjuarts''' (''Stuart''), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, ''Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner ''Nr. 26 # [[:image:Broce-Limbazu_baznica-1797.jpg|Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde.]] J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 # [[:image:Limbazu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas Rietumu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas sānu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums.]] Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta # [[:image:Matisu_baznica-plans.jpg|Matīšu baznīcas plāns.]] Johans Abrams Ulrihs (''Ulrich''), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. # [[:image:Matisu_baznica-kopskats.jpg|Matīšu baznīcas kopskats.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Matisu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Matīšu baznīcas Rietumu fasāde.]] Foto: A. Ancāne, 2008 # [[:image:Salas_Sv.Jana_baznicas_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693).]] Attēls no: '''Campe, P.''' ''Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh.'' Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 # [[:image:Pernava-Kuninga_11.jpg|Nams Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums.]] Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu. ''Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. # [[:image:Pernava-Kuninga_11-Portals.jpg|Nama portāls Pērnavā, ''Rüütli'' ielā 11 (1690).]] Attēls no: ''Eesti arhitektuuri ajalugu''. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 <gallery> image:Limbazu_baznica-Sanu_fasade.jpg|Limbažu baznīcas sānu fasāde. image:Matisu_baznica-Uzmerijumi.jpg|Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. image:Matisu_baznica-plans.jpg|Matīšu baznīcas plāns. image:Matisu_baznica-kopskats.jpg|Matīšu baznīcas kopskats. image:Matisu_baznica-Rietumu_fasade.jpg|Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. image:Salas_Sv.Jana_baznicas_projekts.jpg|Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). image:Pernava-Kuninga_11.jpg|Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. image:Pernava-Kuninga_11-Portals.jpg|Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). </gallery> [[Category:1680 - 1780. g. Mākslinieki|Bindenšū, Ruperts]] __NOEDITSECTION__ 6 2742 3764 2010-01-20T14:41:22Z Admins 4 Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums. No: J. K. Broce, Zīmējumi un apraksti. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. wikitext text/x-wiki Lielās Ģildes fasāde. J. K. Broces 1786. gada zīmējums. No: J. K. Broce, Zīmējumi un apraksti. Rīga : Zinātne, 1992., 297. lpp. 6 2743 3765 2010-01-20T14:42:31Z Admins 4 Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments. Karls Magnuss Stjuarts (Stuart), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner Nr. 26 wikitext text/x-wiki Jēzus baznīca Sv. Jāņa priekšpilsētā. Fragments. Karls Magnuss Stjuarts (Stuart), Rīgas panorāma no putna lidojuma ap 1700. gadu. Stokholmas Kara arhīvs (turpmāk KrA): SFP, Utlandska kartor Ostersjoprovinserna Stads- och faestningsplaner Nr. 26 6 2744 3766 2010-01-20T14:43:34Z Admins 4 Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde. J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 wikitext text/x-wiki Limbažu luterāņu baznīcas plāns un sānu fasāde. J. K. Broces kolorēts zīmējums, 1797. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM), inv. Nr. 35437 6 2745 3767 2010-01-20T14:50:18Z Admins 4 Limbažu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Limbažu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2746 3768 2010-01-20T14:51:02Z Admins 4 Limbažu baznīcas sānu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Limbažu baznīcas sānu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2747 3769 2010-01-20T14:52:33Z Admins 4 Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta wikitext text/x-wiki Matīšu baznīcas uzmērījuma zīmējums. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta 6 2748 3771 2010-01-20T15:00:14Z Admins 4 Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. wikitext text/x-wiki Matīšu baznīcas plāns. Johans Abrams Ulrihs (Ulrich), 1692. LVVA, 7404. f., 1. apr., 2259. lieta. 6 2749 3772 2010-01-20T15:02:26Z Admins 4 Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Matīšu baznīcas kopskats. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2750 3773 2010-01-20T15:03:08Z Admins 4 Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 wikitext text/x-wiki Matīšu baznīcas Rietumu fasāde. Foto: A. Ancāne, 2008 6 2751 3774 2010-01-20T15:10:57Z Admins 4 Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb wikitext text/x-wiki Ruperts Bindenšū. Salas Sv. Jāņa baznīcas projekts (1693). Attēls no: Campe, P. Der Stadt-Kunst und Werkmeister Rupert Bindenschu und seine Wirksamkeit in Riga. Ein Beitrag zur Baugeschichte Rigas zu Ende des 17. Jh. Riga : Holzner Verlag. 1944. Abb. 22 6 2752 3775 2010-01-20T15:12:05Z Admins 4 Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. wikitext text/x-wiki Nams Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Uzmērījuma zīmējums. Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 226. 6 2753 3776 2010-01-20T15:12:56Z Admins 4 Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 wikitext text/x-wiki Nama portāls Pērnavā, Rüütli ielā 11 (1690). Attēls no: Eesti arhitektuuri ajalugu. Tallinn : Eesti Raamati, 1965. Lk. 236 6 2754 3778 2010-01-21T12:32:03Z Admins 4 Dannenšterna nams. Ulriha Boitmaņa glezna. 1891. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM) wikitext text/x-wiki Dannenšterna nams. Ulriha Boitmaņa glezna. 1891. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM) 6 2755 3781 2010-01-21T12:40:36Z Admins 4 Dannenšterna nama fasādes uzmērījums (1927). Autori – A. Miezis, R. Rudzītis. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (RTU APF) arhīvs wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama fasādes uzmērījums (1927). Autori – A. Miezis, R. Rudzītis. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (RTU APF) arhīvs 6 2756 3782 2010-01-21T12:42:14Z Admins 4 Dannenšterna nama 1.stāva plāns. VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama 1.stāva plāns. VKPAI PDC 6 2757 3783 2010-01-21T12:46:51Z Admins 4 Dannenšterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama kopskats. Foto: Anna Ancāne, 2005 6 2758 3784 2010-01-21T12:47:46Z Admins 4 Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2759 3785 2010-01-21T12:51:18Z Admins 4 Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama fasādes fragments. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2760 3786 2010-01-21T12:53:43Z Admins 4 Dannenšterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama pilastra kapitelis. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2761 3787 2010-01-21T12:56:43Z Admins 4 Dannenšterna nama portāls. Foto: Ernests Āboliņš, 1932.g. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk-LNVM) wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama portāls. Foto: Ernests Āboliņš, 1932.g. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk-LNVM) 6 2763 3789 2010-01-21T13:09:03Z Admins 4 Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2764 3790 2010-01-21T13:11:02Z Admins 4 Dannenšterna nama portāla zelminis. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama portāla zelminis. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2765 3791 2010-01-21T13:13:09Z Admins 4 Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 wikitext text/x-wiki Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra. Foto: Anna Ancāne, 2006 6 2766 3792 2010-01-21T13:16:28Z Admins 4 Dannenšterna nama dzegas noslēguma konsole. Foto: Ernests Āboliņš, 1932, LNVM wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama dzegas noslēguma konsole. Foto: Ernests Āboliņš, 1932, LNVM 6 2767 3793 2010-01-21T13:19:08Z Admins 4 Dannenšterna nama interjers. K. L. N. Bokslafa 1870.g.akvareļa reprodukcija. No: „Latvijas architektūra” Nr.3. 1939., 79. lpp. wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama interjers. K. L. N. Bokslafa 1870.g.akvareļa reprodukcija. No: „Latvijas architektūra” Nr.3. 1939., 79. lpp. 6 2768 3794 2010-01-21T13:21:26Z Admins 4 Justuss Vingbonss. Brāļu Tripu nams Amsterdamā, 1662. Skat.: [http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg] wikitext text/x-wiki Justuss Vingbonss. Brāļu Tripu nams Amsterdamā, 1662. Skat.: [http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg] 6 2769 3795 2010-01-21T13:23:48Z Admins 4 Dītrihs Valters. Dannenšterna nama iekšējais portāls. RVKM wikitext text/x-wiki Dītrihs Valters. Dannenšterna nama iekšējais portāls. RVKM 6 2770 3796 2010-01-21T13:26:46Z Admins 4 Dannenšterna nama interjera fragments ar Delftas flīžu sienas apdari. 1974, VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Dannenšterna nama interjera fragments ar Delftas flīžu sienas apdari. 1974, VKPAI PDC 6 2771 3797 2010-01-21T13:28:26Z Admins 4 Delftas flīžu apdare Dannenšterna namā. Fragments. 1974, VKPAI PDC wikitext text/x-wiki Delftas flīžu apdare Dannenšterna namā. Fragments. 1974, VKPAI PDC 0 2702 3798 3715 2010-01-21T13:29:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Boitmanis-Dannensterna_nams.jpg|thumb|Dannenšterna nams. Ulriha Boitmaņa glezna. 1891.]] [[image:Dannensterns_kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nama kopskats.1974.g.]] [[image:Dannensterna-Fasades_uzmerijums.jpg|thumb|Dannenšterna nama fasādes uzmērījums. 1927.]] [[image:Dannensterna-1.stava_plans.jpg|thumb|Dannenšterna nama 1.stāva plāns.]] [[image:Dannensterna-Kopskats.jpg|thumb|Dannenšterna nama kopskats.]] [[image:Dannensterna-Fasades_fragments.jpg|thumb|Dannenšterna nama fasādes fragments.]] [[image:Dannensterna-Fasades_fragments_1.jpg|thumb|Dannenšterna nama fasādes fragments.]] [[image:Dannensterna-Pilastra_kapitelis.jpg|thumb|Dannenšterna nama pilastra kapitelis.]] [[image:Dannensterna-Portals-1932.jpg|thumb|Dannenšterna nama portāls. 1932.]] [[image:Dannensterna-Portala_zelminis.jpg|thumb|Dannenšterna nama portāla zelminis.]] [[image:Dannensterna-Portala_zelmina_skulptura.jpg|thumb|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra.]] [[image:Dannensterna-Portala_zelmina_skulptura_1.jpg|thumb|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra.]] [[image:Dannensterna-Dzegas_nosleguma_konsole.jpg|thumb|Dannenšterna nama dzegas noslēguma konsole.]] [[image:Dannensterna-Interjers-akvarelis.jpg|thumb|Dannenšterna nama interjers. K. L. N. Bokslafa 1870.g.akvareļa reprodukcija.]] [[image:Vingbonss-Bralu_Tripu_nams.jpg|thumb|Justuss Vingbonss. Brāļu Tripu nams Amsterdamā, 1662.]] [[image:Dannensterna-Ieksejais-portals.jpg|thumb|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama iekšējais portāls.]] [[image:Dannensterna-Delftas_flizu_apdare.jpg|thumb|Dannenšterna nama interjera fragments ar Delftas flīžu sienas apdari.]] [[image:Dannensterna-Delftas_flizes.jpg|thumb|Delftas flīžu apdare Dannenšterna namā. Fragments. 1974.]] =Dannenšterna nams= Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21 – neatņemama Rīgas 17. gs. arhitektūras sastāvdaļa un šodien - valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Līdzās Reiterna namam, šis ir otrs izcilākais līdz mūsdienām saglabājies 17. gs. pēdējā ceturkšņa Rīgas arhitektūras objekts. 17. gs. ir Rīgas pilsoniskās celtniecības uzplaukuma laiks. Ja līdz šim dzīvojamo ēku būvniecībā pastāvēja viduslaiku princips - novietot ēku ar zelmini pret ielu, 17. gs. gaitā radās jaunas ēkas tips, kurā lielāka nozīme tika piešķirta dzīvojamām telpām un pret ielu tika orientēta celtnes garenfasāde. Lūzums lielā mērā notika dažu ekonomiski un politiski ietekmīgu Rīgas iedzīvotāju dēļ, kuri, apliecinot savu turīgumu, arī mājokli vēlējās izveidot pietiekami reprezentatīvu – pēc Rīgai radikāli jauniem, taču citur Eiropā jau zināmiem būvniecības principiem. Dannenšterna nams atspoguļo 17. gs. otrajā pusē Ziemeļeiropas zemēs populāro baroka arhitektūras klasicizējošo paveidu – holandiešu klasicismu. Tā izplatība sniedzās no Ziemeļnīderlandes līdz Vācijas ziemeļdaļai, Stokholmai, Rēvelei, Narvai, Rīgai u.c. Austrumbaltijas pilsētām. Dannenšterna nama fasādes uzbūvē vērojamas raksturīgas baroka arhitektūras pazīmes: fasādes dalījums ar lielā ordera pilastriem, simetriski rizalīti ar trijstūrainiem frontoniem, ieejas portāli ar bagātīgu akanta ornamenta un skulpturālo dekoru. Tai pašā laikā fasādei piemīt zināma plakanības tendence , kas pieder klasicizējošā baroka izteiksmes līdzekļiem. Dannenšterna nams ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas ilustrē Rīgas patricināta reprezentatīvo dzīvojamo namu tipu 17. gs. beigās. ==Historiogrāfisks ieskats== Boriss Vipers monogrāfijā ”Latvijas māksla baroka laikmetā”, precīzi raksturojis Dannenšterna namu ar tam piemītošo ”stingrā, klasicistiskā baroka garu”. Tomēr nevar piekrist Vipera striktajam apgalvojumam, ka pastāv ”nepārprotama pretruna starp [Dannenšterna nama] stingro, konservatīvo fasādes koncepciju, kas pieslienas holandiešu XVII gs. klasicismam, un krāšņo, plastisko dekorācijas dinamiku, ko iedvesuši flāmu manierisma un baroka paraugi”. Tieši pretēji, fasādes risinājumā panākta maksimāla harmonija starp klasiski ieturēto arhitektoniku un dekoratīvo apdari. Lai gan Dannenšterna nams ir viens no izcilākajiem baroka laika pieminekļiem Rīgā, monogrāfiska rakstura pētījumu par to nav. 1962. gadā aprakstā par Dannenšterna nama vēsturi Gunārs Zirnis izteica pieņēmumu, ka tā cēlējs varētu būt tālaika Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū (''Rupert Bindenschu''). Dažās publikācijās Latvijā un ārvalstīs izteiktas hipotēzes par iespējamo projekta autoru, taču tās ir mazāk pārliecinošas. ==Nama būvvēsture== Nams celts laikā no 1694. līdz 1696. gadam pēc holandiešu izcelsmes lieltirgotāja Ernsta Metsī (''Ernst Metsue'') pasūtījuma. Metsī bija viens no tālaika bagātākajiem un ietekmīgākajiem Rīgas pilsoņiem, no Zviedrijas karaļa saņēmis dižciltīgā titulu fon Dannenšterns'' (von Dannenstern)''. Dannenšterns bija arī rātskunga Johana fon Reiterna radinieks. Atbilstoši savam sabiedriskajam statusam viņš vēlējās, lai pilsētas rezidence tiktu veidota saskaņā ar jaunākajām arhitektūras tendencēm. Līdz šim nav uzietas nekādas dokumentāras liecības, kas ļautu noteikt nama arhitekta vārdu. Taču, balstoties uz stilistiskajām analoģijām ar citiem labākajiem Rīgas baroka pieminekļiem, par projekta autoru varētu uzskatīt 17. gs. beigu izcilāko Rīgas arhitektu Rupertu Bindenšū (1645–1698). Viņš jau bija Rīgā sevi pierādījis kā spilgtu, talantīgu un aktīvu augsta līmeņa profesionāli, atstājot daudzas paliekošas vērtības pilsētas apbūvē. Vienlaikus Bindenšū bija pirmais arhitekts, kas ieviesa Rīgas konservatīvajā pilsētvidē aktuālās jaunās arhitektūras tendences – holandiešu klasicisma formu valodu un lielo orderi. Sadarbība ar rātskungu Johanu fon Reiternu norāda, ka, strādājot pilsētai, Bindenšū veica arī privātus pasūtījumus, kas bija saistīti galvenokārt ar vietējo patriciešu loku. Visi akmeņkaļu darbi saistībā ar Dannenšterna nama izveidi notika Johana Bodemera (''Johann Bodemer,'' ''Baudemar'') vadībā. 1694. –1699. gadā kopā ar Bodemeru strādāja tēlnieks Dītrihs Valters (''Dietrich Walther'') no Stokholmas, kurš izveidoja arī nama grezno iekšējo apdari – trepju halles noformējumu, iekšējos portālus ar skulpturālu dekoru u.c. Meistaram Valteram palīdzējis zellis Johans Rebs, kas ar viņu sadarbojies līdz 1695. gadam. Stuka darbus (kā, piemēram, profilētos griestu spoguļus) 1697. g. izpildīja Jozefs Rigacio (''Josef Rigatio''). Galvenie būvdarbi tika pabeigti 1696. gadā – par to liecina gadskaitlis frontonā, taču iekštelpu apdare turpinājās līdz pat 1699.gadam. Pirmo nopietnāko pārbūvi Dannenšterna nams piedzīvoja 19. gs., kā nama ”otrā atdzimšana” avotos minēts periods no 1933. – 1936. g. Šajā laikā ēkas iekšienē vēl bija daļēji saglabājies sākotnējais plānojums un interjera apdare, tai skaitā kokgriezumi un holandiešu podiņu krāsnis. Vēlākos gados ēka ilgstoši tikusi izmantota kā telpa dažādām ražotnēm, kas ļoti nelabvēlīgi iespaidoja nama tehnisko stāvokli. Kopš 1987. gada tika uzsākti Dannenšterna nama restaurācijas darbi poļu firmas ”PKZ” vadībā, taču tie tika pārtraukti. 1996. gadā ēkai postījumus nodarīja ugunsgrēks, rekonstrukcija netika turpināta, un Dannenšterna nama tehniskais stāvoklis (īpaši – akmens detaļu saglabātība) šodien jau vērtējams kā kritisks. ==Ēkas plānojums== Abu seno gruntsgabalu konfigurācija un blakus esošo namu aprises iespaidojušas jaunceļamā nama plāna kompozīciju un galvenās fasādes risinājumu divās asīs. Oriģinālais paņēmiens sadalīt būvmasu divās simetriskās daļās, neapšaubāmi attaisnojies – padarījis konstrukciju vieglāku un piešķīris tai arī uzsvērti reprezentatīvu raksturu. Dannenšterna nama ēku ansambli veidoja trīs korpusi: pagalma dziļumā sākotnēji izvietojās saimniecības ēka, tai perpendikulāri – mazākā dzīvojamā māja. Galvenais korpuss ar fasādi vērsts pret Mārstaļu ielu, 11 m augsto fasādi vainago grandiozs 16 m augsts divslīpju jumts. Tāpat kā Reiterna nams, arī Dannenšterna nams sevī apvienoja dzīvojamā nama – noliktavas - un pils iezīmes: divi apakšējie stāvi bija domāti sadzīviskām un reprezentācijas funkcijām, kamēr antresola stāvs (pusstāvs), pieci apjomīgie bēniņu stāvi un pagrabi – preču uzglabāšanai. Bēniņu stāvos preces pacēla ar vinčas palīdzību. Ēkas struktūrā saglabājušies XV–XVI gs. ēku elementi – pagrabi ar velvētiem griestiem; pagalma flīģelis daļēji piebūvēts XV gs. ēkas gotiskajai fasādei. Ēkas gala fasāde vēl arvien atgādina seno noliktavas tipa dzīvojamo namu. Lai arī zemes gabals noteica galvenā korpusa plāna trapecveida konfigurāciju, būtībā tika ievērots baroka laikam tipiskais simetriskais telpu plānojums. Galvenā korpusa pirmajā un otrajā stāvā daļēji saglabājās sākotnējais plānojums. Pirmajā stāvā bija izvietota dīle – telpa darījumiem un reprezentācijai, kā arī kantora telpas. No šejienes uz otrā stāvā iekārtotajām dzīvojamām telpām veda greznas barokālas kāpnes ar grieztiem balustriem. ==Interjers== Galvenais vesibils jeb dīle bija arhitektoniski ļoti izteiksmīga telpa. Izņemot kāpnes, to bagātināja profilēti ģipša griestu plafoni, sienas skapis, sienu paneļu fragmenti. Kokgriezumiem bagātīgi rotātais portāls un durvis šobrīd skatāmi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Pirmajā stāvā vairāku telpu sienas paneļus un durvju ailas greznoja apgleznotas holandiešu (Delftas) flīzes, bet otrajā stāvā atradās apgleznotas podiņu krāsnis. Galvenā korpusa ārsienā bija uzietas arī sienas gleznojuma paliekas. Grīdu sedza pamīšus kārtotas tumšas un gaišas akmens plātnes. ==Fasādes veidojums== Ar dolomīta kvadriem apšūto fasādi ritmiski sadala astoņi lielā ordera korintiskie pilastri uz augstiem cokoliem; tai ir divi simetriski rizalīti ar grezniem barokāliem portāliem. Iespējams, viens no tiem kalpojis par ieeju dzīvojamās telpās, otrs – preču ienešanai un kā otra izeja no kantoriem uz ielu. Fasādi vainago spēcīgi izvirzīta, profilēta vienlaidu dzega ar platu frīzes joslu un retu jonisko konsoļu rindu apakšējā daļā. Virs dzegas abu rizalītu noslēgumā atrodas nelieli trijstūraini frontoni. Zondāžu materiāli liecina, ka gan fasādē, gan tās dekoratīvajos elementos bijusi pielietota polihromija: fasādē saglabājušās angļu sarkanās krāsas paliekas, pilastru tonējums, iespējams, bijis balts vai gaiši pelēks. 20. gs. 60. gados, Dannenšterna nama portālu restaurācijas laikā, portālu frontonos (īpaši heraldisko elementu dekorā) tika konstatētas tonējuma paliekas: sarkana un zila krāsa, kā arī zeltījums. Dannenšterna nama fasādes apdarei kopumā raksturīga smalki izstrādāta detalizācija – gan akanta ornamenta traktējumā portālos, gan pilastru kapiteļos un citās detaļās. Fasādes traktējumā atpazīstams Bindenšū rokraksts: klasiska arhitektoniska skaidrība apvienojas ar spēcīgi akcentētu ieejas portālu un tā dekora tēlnieciski bagāto formu valodu. Zīmīgas ir tādas raksturīgas detaļas kā dzegas noslēguma konsoles ar maskaroniem, kādas redzam Bindenšū jau agrāk projektētā Reiterna nama un nama Mazajā Grēcinieku ielā 3 antablementā. ==Logi== Logi galvenajā fasādē, līdzīgi kā Reiterna namā, izvietoti divarpus stāvos, turklāt mezonīna stāva logi aprīkoti ar metāla vērtnēm, kas šai periodā Rīgā bija retums un norāda uz ēkas īpašnieka neierobežotajām finansiālajām iespējām. Zīmīga ir kvadrāta formai tuvā logu konfigurācija, kas raksturīga 17. gs. beigu baroka celtnēm. Logu ierāmējumā izmantots ”ausu” motīvs ar gutām gan pirmajā un otrajā stāvā, gan pēdējā – pusstāvā. Supraporta profilējums un smalki izstrādāto gutu forma, raugoties uz analoģijām holandiešu klasicisma arhitektu darbos, uzrāda ievērojamu līdzību ar Tilmana van Gamerena (''van Gameren'') projektēto ēku logiem, piemēram, Krasinsku pilij (1688–1699) Varšavā. ==Portāli== Dolomīta un smilšakmens portāli bagātīgi rotāti ar figurāliem un dekoratīviem elementiem, kuru klāstā galvenā loma pieder sulīgam, dinamiskam akanta ornamentam. Uz portālu frontonu slīpnēm abās pusēs novietotas gulošas alegoriskas sieviešu figūras, kuru atveidojumā tēlnieks centies ieviest barokālu kustību. Portālu arhitektoniskajā uzbūvē un proporcijās nevar nepamanīt paralēles ar dažus gadus agrāk tapušo Bindenšū darināto Sv. Pētera baznīcas portālu projektu: turpat vai vienīgā atšķirība ir pilastru izmantojums brīvi stāvošo kolonnu vietā un lielāka piesaiste sienas virsmai. Portālu risinājums līdz pat detaļām reproducē Bindenšū izstrādāto shēmu, lai gan izdarītas attiecīgas korekcijas, nomainot zelmiņa centrālo figūru ar heraldisko cilni, bet sieviešu figūrām uz zelmiņa slīpnēm piešķirot ne vairs sakrālu, bet laicīga rakstura kontekstu. Ticams, ka Dannenšterna nama, Reiterna nama un Sv. Pētera baznīcas portāli ir viena autora projektēti. Jāmin, ka norādi par Reiterna un Dannenšterna namu portālu piederību vienai darbnīcai devis jau arhitektūras vēsturnieks Aleksandrs Birzenieks. Viņš savulaik izteicis kategorisku vērtējumu, ka ”visi Rīgas baroka portāli iestrādāti sienas plaknē kā pilnīgi patstāvīgi dekoratīvi akcenti, kas nav saistīti ar fasādes dalījumiem” un ”portāla kompozicionālo atrautību no ēkas fasādes tektonikas” skaidrojis ar portālu iebūvēšanu jau esošos namos. Dannenšterna namā portāli ir neatņemams fasādes tektoniskā dalījuma elements, kas iecerēts jau ēkas projektā. ==Ietekmes un paraugi== Ēkas loģiskā arhitektonika un formu skaidrība uzrāda stilistiskas paralēles ar sava laika labākajiem klasicizējošā baroka, konkrēti – holandiešu klasicisma - paraugiem. Dannenšterna namam radniecīgi risinājumi rodami Amsterdamā: identisks pilastru kapiteļu veidojums redzams Filipa Vingbonsa projektētajā Popena namā, kā arī viņa brāļa Justusa celtajā Tripu namā. Arī fasādes proporcionālais dalījums, līdzīgi kā Reiterna nama projektā, balstīts uz kvadrātu tīkla principu. Rīgai tuvākajā ģeogrāfiskajā areālā stilistiski līdzīgas tendences bija izplatītas zviedru monarhijas galvaspilsētā Stokholmā, Igaunijā – Rēvelē un Narvā, Ziemeļvācijas pilsētās, galvenokārt – Hamburgā. Tomēr, veidojot Dannenšterna nama ieceri, netika burtiski atdarināta neviena celtne. Lai arī holandiešu paraugu iedvesmots, projekts nevarētu būt nācis tiešā veidā no Holandes vai ar paraugzīmējumu grāmatas starpniecību, jo ēkas veidolu lielā mērā noteica apbūves gabala nestandarta konfigurācija (gruntsgabala lielums). Atšķirībā no holandiešu paraugiem, Dannenšterna nama projektā lielāka nozīme piešķirta dekoratīvajām detaļām, akanta ornamentam – īpaši portālu apdarē. Zīmīgi, ka autors panācis maksimāli harmonisku risinājumu starp fasādes atturīgo koptoni un tās atsevišķajās daļās koncentrēto bagātīgo dekoru un detaļām. To var uzskatīt par Rīgas baroka lokālo savdabību. Rezumējot var teikt, ka mūža beigās Bindenšū rokraksts uzrādīja lielāku stila tīrību un izteiktāku virzību uz matemātisku harmoniju, neatsakoties arī no sev raksturīgās barokāla dekoratīvisma devas portālu un dažu detaļu risinājumā. Šai ziņā Bindenšū bija universāls mākslinieks ar radošu pieeju – viņa celtnēs askētiska apdare un stingras formas tika organiski kombinētas ar lietām, kas it kā nav savienojamas ar ortodoksālu klasicisma izpratni: van Kampena un Vingbonsa lielais orderis un to principu patiesa izpratne sadzīvo ar piesātinātām barokālām formām, nevaldāmu akanta ritmiku, fantastiskām būtnēm, alegorijām un groteskiem viepļiem. Holandiešu klasicisma mantojums Rīgas 17. gs. arhitektūrā pārstāvēts ar nedaudziem, taču izciliem pieminekļiem, un Dannenšterna nams uzlūkojams kā viens no spilgtākajiem šī stilistiskā virziena paraugiem Austrumbaltijas reģiona arhitektūrā. <div align="right">Anna Ancāne</div> =Bibliogrāfija= # '''Kampe, P.''' Rīgas dzīvojamo ēku iekštelpu arhitektoniskais veidojums. ''Latvijas architektūra''. Nr. 3, 1939. # '''Vipers, B.''' ''Latvijas māksla baroka laikmetā''. Rīga : Valters un Rapa, 1939 # '''Kuyper, W.''' ''Dutch Classicist Architecture. A Survey of Dutch Architecture, Gardens and Anglo–Dutch architectural Relations from 1625 to 1700''. Delft University Press, 1980 # '''Pētersone, P.''' Dannenšterna nams Rīgā. ''Latvijas Arhīvi''. Nr. 2, 1999. # '''Ancāne, A.''' Holandiešu klasicisma arhitektūras spilgtākie piemēri Rīgā: Dannenšterna nams. ''Mākslas Vēsture un Teorija''. Nr.10, 2008, 12.lpp. =Attēlu saraksts= # [[:image:Boitmanis-Dannensterna_nams.jpg|Dannenšterna nams.]] Ulriha Boitmaņa glezna. 1891. Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs (turpmāk RVKM) # [[:image:Dannensterns_kopskats.jpg|Dannenšterna nama kopskats.]] 1974.g. Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk - VKPAI PDC) # [[:image:Dannensterna-Fasades_uzmerijums.jpg|Dannenšterna nama fasādes uzmērījums (1927).]] Autori – A. Miezis, R. Rudzītis. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes (RTU APF) arhīvs # [[:image:Dannensterna-1.stava_plans.jpg|Dannenšterna nama 1.stāva plāns.]] VKPAI PDC # [[:image:Dannensterna-Kopskats.jpg|Dannenšterna nama kopskats.]] Foto: Anna Ancāne, 2005 # [[:image:Dannensterna-Fasades_fragments.jpg|Dannenšterna nama fasādes fragments.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Fasades_fragments_1.jpg|Dannenšterna nama fasādes fragments.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Pilastra_kapitelis.jpg|Dannenšterna nama pilastra kapitelis.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Portals-1932.jpg|Dannenšterna nama portāls.]] Foto: Ernests Āboliņš, 1932.g. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk-LNVM) # [[:image:Dannensterna-Portala_zelminis.jpg|Dannenšterna nama portāla zelminis.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Portala_zelmina_skulptura.jpg|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Portala_zelmina_skulptura_1.jpg|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama portāla zelmiņa skulptūra.]] Foto: Anna Ancāne, 2006 # [[:image:Dannensterna-Dzegas_nosleguma_konsole.jpg|Dannenšterna nama dzegas noslēguma konsole.]] Foto: Ernests Āboliņš, 1932, LNVM # [[:image:Dannensterna-Interjers-akvarelis.jpg|Dannenšterna nama interjers. K. L. N. Bokslafa 1870.g.akvareļa reprodukcija.]] '''No:''' „Latvijas architektūra” Nr.3. 1939., 79. lpp. # [[:image:Vingbonss-Bralu_Tripu_nams.jpg|Justuss Vingbonss. Brāļu Tripu nams Amsterdamā, 1662.]] Skat.: [http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg http://tippinthescales.files.wordpress.com/2008/04/trippenhuis_kloveniersburgwal_29.jpg] # [[:image:Dannensterna-Ieksejais-portals.jpg|Dītrihs Valters. Dannenšterna nama iekšējais portāls.]] RVKM # [[:image:Dannensterna-Delftas_flizu_apdare.jpg|Dannenšterna nama interjera fragments ar Delftas flīžu sienas apdari.]] 1974, VKPAI PDC # [[:image:Dannensterna-Delftas_flizes.jpg|Delftas flīžu apdare Dannenšterna namā.]] Fragments. 1974, VKPAI PDC __NOEDITSECTION__ 0 2297 3799 3729 2010-01-24T17:32:23Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[image:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[image:Huns_Bertula_nakts_aina.jpg|200px|right]] [[image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] __NOEDITSECTION__ 3800 3799 2010-01-25T09:59:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[image:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|200px|right]] [[image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] __NOEDITSECTION__ 3801 3800 2010-02-09T13:16:11Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[image:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[image:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[image:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[image:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[image:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[image:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[image:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|200px|right]] [[image:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[image:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[image:Rozentals_No_kapsetas.jpg|200px|right]] [[image:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[image:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[image:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] **[[Rīgas Doma būvplastika viduslaikos|Rīgas Doma būvplastika viduslaikos]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] __NOEDITSECTION__ 0 2772 3802 2010-02-09T13:19:01Z Admins 4 Jauna lapa: = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hro… wikitext text/x-wiki = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # Rīgas Doma austrumu apsīda. Foto: Marika Vanaga, 2008 # ”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā. Foto: Marika Vanaga, 2008 # ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: VKPAI PDC # Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla. Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # Rīgas Doms. Kopskats. Foto: Marika Vanaga, 2008 # Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Ziemeļu portāla kopskats. '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # Ziemeļu portāla kreisā puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # Ziemeļu portāla labā puse. Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # Limburgas Doma rietumu portāls. '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde # Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: LNVM, 1890. gadu sākums # Krustreja pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadi 6 2773 3803 2010-02-09T15:56:04Z Admins 4 Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets. Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs wikitext text/x-wiki Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets. Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs 6 2774 3804 2010-02-09T15:57:44Z Admins 4 Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums. No: Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) wikitext text/x-wiki Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums. No: Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) 6 2775 3805 2010-02-09T15:58:32Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893. Foto: Daina Lāce wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893. Foto: Daina Lāce 0 2683 3806 3682 2010-02-09T16:00:44Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM # Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'' Riga, 1902 # Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projektu. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3814 3806 2010-02-10T16:49:15Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM # Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM # Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'' Riga, 1902 # Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projektu. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3819 3814 2010-02-11T13:52:48Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Foto: LNMM # Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'' Riga, 1902 # Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projektu. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3826 3819 2010-02-11T15:06:10Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] [[image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|thumb|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|thumb|Kalkūnes pils. Ap 1900.]] [[image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|thumb|Pelču pils. Ap 1900.-1904.]] [[image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|thumb|Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902]] [[image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|thumb|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Foto: LNMM # [[:image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē.]] 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils.]] Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # [[:image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pelču pils.]] Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # [[:image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'']] Riga, 1902 # [[:image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] ''Riga, 1908 # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projektu. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3831 3826 2010-02-11T15:25:51Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] [[image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|thumb|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|thumb|Kalkūnes pils. Ap 1900.]] [[image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|thumb|Pelču pils. Ap 1900.-1904.]] [[image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|thumb|Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902]] [[image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|thumb|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] [[image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|thumb|Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|thumb|Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|thumb|Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Foto: LNMM # [[:image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē.]] 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils.]] Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # [[:image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pelču pils.]] Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 # [[:image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'']] Riga, 1902 # [[:image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] ''Riga, 1908 # [[:image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice.]] 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice.]] 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts.]] 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3833 3831 2010-02-12T08:57:25Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] [[image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|thumb|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|thumb|Kalkūnes pils. Ap 1900.]] [[image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|thumb|Pelču pils. Ap 1900.-1904.]] [[image:Neimanis-Grundriss_einer_Geschichte.jpg|thumb|Grāmatas vāks. Wilhelm Neumann. Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. 1887]] [[image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|thumb|Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902]] [[image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|thumb|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] [[image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|thumb|Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|thumb|Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|thumb|Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901.]] [[image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Foto: LNMM # [[:image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē.]] 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils.]] Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # [[:image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pelču pils.]] Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # [[:image:Neimanis-Grundriss_einer_Geschichte.jpg|Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''.]] Reval, 1887 # [[:image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'']] Riga, 1902 # [[:image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] ''Riga, 1908 # [[:image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice.]] 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice.]] 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts.]] 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 3834 3833 2010-02-12T08:58:53Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Vilhelms_Neimanis.jpg|thumb|Vilhelma Neimaņa portrets.]] [[image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|thumb|Daugavpils dzelzceļa stacija. 20. gs. sākums.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca. 1891.-1893.]] [[image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|thumb|Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905.]] [[image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|thumb|Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898.]] [[image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|thumb|Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja plāns.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] [[image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|thumb|Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] [[image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|thumb|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane]] [[image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|thumb|Kalkūnes pils. Ap 1900.]] [[image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|thumb|Pelču pils. Ap 1900.-1904.]] [[image:Neimanis-Grundriss_einer_Geschichte.jpg|thumb|Grāmatas vāks. Wilhelm Neumann. Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts. 1887]] [[image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|thumb|Titullapa un atvērums grāmatai Wilhelm Neumann. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts. Riga, 1902]] [[image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|thumb|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] Ar vārdu ''pirmais'' vai ''nopietnas tradīcijas ievadītājs'' Baltijas kultūrā saistās ne viena vien Vilhelma Neimaņa (''Wilhelm Neumann, ''1849. 5. X-1919. 6. III'') ''darbības joma - pirmās mākslas vēstures ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts (Reval, 1887) ''autors, pirmais akadēmisku atzinību guvušais mākslas zinātnieks, pirmās muzeja ēkas, kas pazīstama kā Kurzemes provinces muzejs, arhitekts Jelgavā un pirmā Pilsētas mākslas muzeja nama Rīgā projektētājs, cēlājs, iekārtotājs un direktors. Neimanis ir nopietnu un līdz pat šim laikam akceptējamu rakstu un grāmatu autors, Rīgas Doma atjaunošanas noslēdzējs, mākslas un arhitektūras pieminekļu uzskaites, aizsardzības un saglabāšanas tradīciju iedibinātājs. =Pieredzes uzkrāšanas gadi= Vilhelms Neimanis dzimis 1849. gada 5. oktobrī Vācijā – Grēfesmīlenē (''Grevesmühlen'') Mēklenburgā – tirgotāja ģimenē, kas pārcēlās uz Krustpili, kur tēvs strādāja par dzelzceļa kalpotāju. Piecpadsmit gadu vecumā (1864) Neimanis iestājās darbā Rīgas – Daugavpils dzelzceļa birojā pie tolaik vēl jaunā arhitekta Maksa Paula Berči (''Bertschy, ''1840–1911). Berči kļuva par Neimaņa pirmo skolotāju un profesijas izvēles iedvesmotāju. Tālāk sekoja studijas Rīgas Politehnikumā (1870. gadu sākumā) un Pēterburgas Mākslas akadēmijā (1875–1876), kā arī ceļojumi pa Rietumeiropu. Šos varētu saukt par Neimaņa personības veidošanās un pieredzes uzkrāšanas gadiem. =Arhitekta prakse= Jaunu periodu Neimaņa dzīvē ievadīja 1878. gads, kad viņš pievērsās profesionālai praksei un sāka pildīt Daugavpils pilsētas arhitekta pienākumus. Lai gan Neimaņa arhitekta darbība līdz šim nav detalizēti un sistemātiski pētīta un nav zināms visu Neimaņa celto objektu skaits un atrašanās vieta, viņa ieguldījums Latvijas 19. un 20. gadsimta sākuma arhitektūras vēsturē ir vērā ņemams. Agrākais zināmais Neimaņa izpildītais pasūtījums bija Daugavpils pilsētas dzelzceļa stacija un preču stacijas pārvalde, dzelzceļa remontdarbnīcas un lokomotīvju depo (1873–1874), kas būvētas kā funkcionāli vienkāršas un klasiski atturīgas celtnes. Neimaņa turpmākie stilistiskie meklējumi sazarojas, piemēram, Mēklenburgas kieģeļu gotika varēja būt viens no avotiem, projektējot Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luterisko baznīcu (1889-1893), bet turpat līdzās esošās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas katoļu baznīcas (1903–1905) saknes meklējamas Eiropas dienvidzemju un Latgales vēlā baroka divtorņu bazilikas tradīcijās. Historizējoši eksperimenti atspoguļojas arī citos Neimaņa projektos, piemēram, ceļot muzejus. Iedvesmas avoti Kurzemes provinces muzeja ēkai (1898) atrodami turpat Jelgavā - hercogu Jaunās pils un ''Academia Petrina ''arhitektūrā. Tomēr aizguvumi nav tieši, radīts savdabīgs arhitektonisks veidojums, kas atbilst priekšstatam par Jelgavu kā Kurzemes hercogu rezidences pilsētu, apgaismības kultūras izplatītāju un muzeja vērtību glabātāju. Citu ceļu Neimanis izvēlējās strādājot pie Rīgas Doma muzeja korpusa izbūves virs klostera krustejas austrumu spārna (1898). Pret iekšpagalmu vērstā fasāde atbilst Hāberlanda klasicismam un nezinātājs to uztver kā organisku pilsētas bibliotēkas sastāvdaļu, pat nenojaušot, ka klasicisma dekora elementi ir Neimaņa laikā pievienoti. Savukārt uz Jaunielu izejošā fasāde ieturēta neobaroka formās. Nozīmīgs fenomens Latvijas arhitektūras vēsturē ir Pilsētas mākslas muzeja ēkas celtniecība, kas ir vecākā mākslas muzeja ēka Austrumbaltijā. 1897. gadā Rīgas Dome sāka aktīvi risināt Pilsētas mākslas muzeja celtniecības jautājumus un rīkot projektu konkursus. Ēkas pamati likti 1903. gada 10. maijā, bet jau pēc diviem gadiem - 1905. gada 14. septembrī - notika muzeja atklāšanas svinības. No stilistiskā viedokļa būvapjomā 19. gadsimta Eiropas muzeju celtnēs izplatītā klasiskā mākslas tempļa ideja sintezēta ar baroka valdnieku piļu arhitektūras formām. Turklāt šoreiz uztaustāms diezgan tiešs inspirācijas avots - ķeizara Frīdriha (vēlāk to nosauks pazīstamā mākslas vēsturnieka un muzeja direktora Vilhelma fon Bodes (''Bode'') vārdā) muzeja ēkas fasādes veidojums (arhitekti: Ernsts Bernhards fon Īne (''Ihne'') un Makss Hazaks (''Hasak''), atklāts 1904. gada 18. oktobrī). Līdzības saskatāmas ne vien arhitektoniskajā tēlā, bet arī tolaik aktuālajās mākslas darbu eksponēšanas, kolekciju darbu atributēšanas, kā arī to popularizēšanas tradīcijās un inovācijās. Vilhelma Neimaņa vārds ierakstīts arī Latvijas historisma piļu arhitektūrā. Berlīnes arhitektūras skolas šinkeliskai tradīcijai arhitekts pievērsās, piemēram, pārbūvējot (1878-1780) 18. gs. celto un 19. gs. gotizēto Līksnas pili. Bruņnieciskas arhaikas noskaņa, izmantojot angļu arhitektūras prototipus un kompilējot tos ar vācu renesanses un palladiānisma elementiem, piešķirta Kalkūnes pilij (1890-1892). Svešas Neimanim nepalika arī jaunā laikmeta vēsmas. Pie agrīniem jūgendstila paraugiem pieder Pelču pils (1900-1904), bet par neoklasicisma pieteikumu liecina Juzefova (1901). Vēl tālāk moderna labiekārtota komforta virzienā aizved piesliešanās ”dzimtenes stila” novirzienam 20. gadsimta sākuma arhitektūrā, piemēram, Tahevas muižas kungu mājas skice (1902). Analizējot Neimaņa veikumu muižu arhitektūrā, viņš izcelts kā personība ar ”spožu stilizētāja talantu”, šai īpašībai vēl būtu jāpievieno progresista nosliece. Neimaņa projekti nav izaicinoši, novatoriski radoši eksperimenti, bet tiem raksturīga tendence plastiski piemēroties situācijai un reaģēt uz aktuālām idejām. Pēc savas būtības Neimanis palika no historisma tradīcijām izaudzis zinātnieks, kas savā arhitekta praksē eksperimentēja ar arhitektūras un mākslas vēstures studijās gūtajām zināšanām. Kā izglītotam intelektuālim viņam bija svarīgi iet kopsolī ar laikmetu, iepazīt jaunākās tendences un izmēģināt tās praksē. =Mākslas zinātnieka darbība= Vilhelma Neimaņa darbīgā personība izpaudās ne tikai arhitektūras jomā. Tikpat populārs viņš ir kā arhitektūras un mākslas vēsturnieks. Agrākā zināmā publikācija ir 1885. gada raksts ''Baltische Monatsschrift'' “Rīgas Doms un tā atjaunošana”, kas bija tālaika sabiedrībā aktuāla tēma, pie kuras Neimanis vēlāk atgriezās. Mākslas zinātne kā patstāvīgs Eiropas vēstures nozares atzars nostiprinājās 19. gs. vidū, kad sāka iznākt pirmā tai veltītā prese un veidojās mākslas zinātnes katedras pie universitātēm. No jaunās prakses likumsakarīgi izrietēja nepieciešamība pēc universālām mācību grāmatām. Pie tālaika ievērojamākajiem sintezētājiem piederēja šodien vairs mazpazīstami vārdi kā Karls Šnāze (''Schnaase''), Francis Kuglers (''Kugler'') un Antons Špringers (''Springer'', 1825-1891). Īpaši izceļams Antona Špringera vārds, kurš abstraktās un universālās mākslas darbu analīzes vietā koncentrējās uz konkrēta mākslas vēstures materiāla apguvi. Līdz šim dominējošās estētiskās problēmas nomainīja objektīvisma tendence un Špringers iezīmēja to ceļu nozares attīstībā, kuru 20. gs. turpināja Abi Varburgs (''Warburg'') un Ervīns Panofskis (''Panofsky''). 19. gs. 80. gados Leipcigas universitātē Špringera vadībā izveidojās svarīgs mākslas vēstures apguves centrs, ar kuru bija saistīts arī Neimanis, jo tieši tur viņš 1892. gadā saņēma filoloģijas un mākslas zinātņu doktora grādu. Tas notika gadu pēc Špringera nāves, tādēļ joprojām nav zināms, vai Neimanis personīgi tikās ar Špringeru. Lai gan Neimaņa turpmākā darbība un nopietnā iedziļināšanās dažādos pētniecības jautājumos viegli atvasināma no Špringera proponētā objektīvisma. Tāpat nav noskaidrots, par kādu darbu Neimanim doktora grāds tika piešķirts. Visticamāk, Neimanis to saņēma par 1887. gadā izdoto grāmatu, kuras nosaukums latviešu tulkojumā skan: ''Vidzemes, Igaunijas un Kurzemes tēlotājas mākslas un mākslas amatniecības vēsturisks pārskats no 12. gs. beigām līdz 18. gs. izskaņai ''un kas vēsturē iegājis kā jau minētā pirmā Baltijas mākslas vēsture. Mūsdienās tai piešķirams tikai goda tituls, jo citas Neimaņa publikācijas ir bijušas pētnieciski pamatotākas un dziļākas. Pie pārskata kvalitātēm pieder materiāla hronoloģiskā sakārtotība, kas Baltijas (ar to domāta Latvija un Igaunija) mākslas vēsturei piešķīra skaidri strukturētas aprises līdz 18. gs. beigām. Neimanis pats to nosaucis par skici un pieticīgu ieguldījumu Baltijas mākslas izzināšanā. Autors centies radīt priekšstatu par vietējās arhitektūras un mākslas attīstību vēsturiskās kopsakarībās, izceļos atsevišķus arhitektūras, glezniecības, tēlniecības un mākslas amatniecības darinājumus. Mūsdienās šim izdevumam vērtību piešķir informācija par vairākiem vēl 19. gs. otrajā pusē reāli eksistējošiem pieminekļiem. Kā svarīgākais jāizceļ Daugavpils jezuītu klostera (vēlāk cietokšņa) baznīcas fasādes zīmējums, plāns un apraksts, bez kura nevar iztikt arī jaunākajās publikācijās par šo ievērojamo arhitektūras un mākslas pieminekli. 19. gs. 90. gadi uzskatāmi par Neimaņa oficiālās atzīšanas un brieduma gadiem. 1895. gadā Neimanis Pēterburgā ieguva būvtiesības, atstāja Daugavpili un pārcēlās uz Rīgu, kur kļuva par Rīgas Doma atjaunošanas vadītāju. Sākās viņa aktīvākais darbības periods. Kā pētnieks Neimanis ātri apjauta, ka bez detalizētas atsevišķu mākslas vēstures tēmu izzināšanas nav iespējami pamatoti vispārinājumi. Tādēļ viņa turpmākie pētījumi vērsti gan plašumā, gan dziļumā. Par galveno uzdevumu tika izvirzīta intereses par mākslu atmodināšana vietējā sabiedrībā un tapa vesela virkne rakstu un grāmatu. Aplūkoto jautājumu loks svārstījās no vispārēja Baltijas mākslas raksturojuma līdz pirmajiem rakstiem par Karlo Bartolomeo un Bartolomeo Frančesko Rastrelli (''Rastrelli'', 1700-1771) dzīvi un darbību, Ventspils koktēlniekiem Sefrensiem, tika sastādīts Baltijas zeltkaļu saraksts, uzrakstīta monogrāfija par zīmētāju un vara grebēju, Tērbatas universitātes profesoru Kārli Augustu Zenfu (''Senff'', 1770-1838), pārskats par ordeņa pilīm poļu Livonijā, ilustrēts albums ''Viduslaiku kokplastikas un glezniecības darbi Latvijā un Igaunijā'', kā arī īpaši izceļama Neimaņa grāmata ''Viduslaiku Rīga.'' Laika posmā no 1899. gada līdz 1901. gadam Neimanis bija Rīgas Politehniskā institūta mākslas vēstures docents. Par godu Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas svinībām tika rīkota plaša Baltijas gleznotāju un tēlnieku darbu izstāde. Šis notikums pamudināja Neimani publicēt grāmatu par 19. gadsimta Baltijas gleznotājiem un tēlniekiem, kas izdota 1902. gadā. Šie materiāli izmantoti arī Baltijas mākslinieku leksikonam, kurā kompilēts Neimaņa vākums un Jūliusa Dēringa nepublicētie materiāli Baltijas mākslinieku leksikonam (1908). 1912. gadā izdota Neimaņa monogrāfija par Sv. Marijas Domu Rīgā. Izceļami arī citi Neimaņa izdevumi un daudzie raksti presē un krājumos, viens no pēdējiem veltīts Lībekas un senās Livonijas mākslas sakariem 1918. gadā. Neimaņa pēdējie dzīves gadi pēc padomju varas pasludināšanas bija sarūgtinājumu pilni, arhitekts un mākslas vēsturnieks no dzīves šķīrās 1919. gada 6. martā. =Pieminekļu apzināšana un pētniecība. Doma rekonstrukcija= 1908. gadā Neimanis kļuva par pieminekļu kopšanas komisijas vadītāju. Uzskatīdams, ka mākslas, arhitektūras un kultūras pieminekļi ir mūsu vēsturiskās pagātnes liecinieki, kas pēc iespējas jāsaglabā sākotnējā veidā, Neimanis to aizsardzībai veltīja īpašu uzmanību. 1911. gadā iznāca brošūra, kas veltīta pieminekļu kopšanai laukos, tajā uzsvērts, ka pieminekļu aprūpēšana ir ne tikai amatpersonu kompetencē, bet tajā lietderīgi jāiesaistās plašākiem tautas slāņiem, tādēļ autors vērsās pie lauku mācītājiem, kuriem veltīja šo izdevumu, kā padomdevējiem, lai viņi ieaudzinātu draudzes locekļos pietāti pret savas zemes kultūras mantojumu. Būtiska bija Neimaņa darbība Rīgas Doma rekonstrukcijas noslēguma fāzē. 1895. gada 28. maijā Rīgas Domu dievkalpojumiem slēdza. Interjerā izbūvēja stalažas un no sienām nokala apmetumu. Viduslaiku gleznojumi vairs bija saskatāmi tikai uz šķērsjoma velvju ribām. Veco Ernsta Gothilfa Boses (''Bosse'', 1785-1862) altārgleznu ielika jaunā renesanses stila rāmī un novietoja dienvidrietumu kapelā. Metu jaunam altārim izstrādāja Vilhelms Neimanis. Ārpusē darbi noritēja pie baznīcas austrumu un ziemeļu fasādes atjaunošanas. 1897. gadā turpinājās Karla Frīdriha Heinriha Mormaņa (''Mohrmann,''1857-1927) iesāktie darbi priekšhallē. Tika nolemts nojaukt Johana Daniela Felsko (''Felsko, ''1813-1902) piebūvi un Neimanis izstrādāja tās rekonstrukcijas variantus. Arhitekta rokraksts aplūkojams arī citviet Domā, piemēram, rietumu ieejas priekšhallē, kalumos ar jūgendstila liliju motīviem Marijas kapelā vai luktura metā krustejai. Galvenie Doma atjaunošanas uzdevumi bija paveikti jau 1904. gadā, 1905. gada revolucionārās situācijas dēļ tie ievilkās, tādēļ tikai 1909. gadā Doma būvbiedrība oficiāli paziņoja par baznīcas un klostera atjaunošanas noslēgumu. <div align="right">Elita Grosmane </div> =Bibliogrāfija= # '''Grosmane, E.''' Vilhelms Neimanis Latvijas mākslas vēsturē. ''Doma''<nowiki> 1. [laid.], Rīga, 1991, 7.-21. lpp.</nowiki> # '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds, 1996 # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I, Dripe, J. '''''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga, 1998 # '''Grosmane, E. '''Piemirsts fenomens Latvijas kultūras vēsturē: Kurzemes provinces muzejs. '''''No:''''' ''Pilsēta. Laikmets. Vide.'' ''Materiāli Latvijas mākslas vēsturei. ''Rīga : Neputns, 2007, 95.- 107. lpp. # '''Grosmane, E.''' Rīgas Doms gadsimtu gaitā un paradigmas maiņas rekonstrukcijā. '''''No:''''' ''Sakrālā arhitektūra un māksla: Mantojums un interpretācijas. ''Rīga'' : ''Neputns, 2008, 9.-30. lpp. =Vilhelma Neimaņa svarīgākās publikācijas= # ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval,1887 # ''Die Ordensburger im sog. Polnischen Livland''. ''Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. ''Riga, 1889. Bd.14. H.3 # ''Werke mittelalterlicher Holzplastik und Malerei in Livland und Estland''. Lübeck, 1892 # ''Das mittelalterliche Riga''. Berlin, 1892 # Die St. Annenkirche zu Libau. ''Rigasche Stadtblätter'', Nr. 21, 22, 1892 # ''Karl August Senff: Ein baltischer Kupferstecher''. Reval, 1895 # ''Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts''. Riga, 1902 # ''Verzeichnis baltischer Goldschmiede, ihrer Merkzeichen und Werke''. ''Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Alterthumskunde der Ostseeprovinzen Russlands aus dem Jahre 1904. ''Riga, 1905 # ''Lexikon baltischer Künstler''. Riga, 1908 # ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # ''Führer durch Riga mit einem Stadtplan''. Leipzig, 1910; 2. Aufl. Berlin, 1918 # ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912 # Das Museum in Riga. ''Museumskunde. ''Berlin, 1906. Bd.2 # ''Merkbüchlein zur Denkmalpflege auf dem Lande''. Riga, 1911 # ''Aus alter Zeit: Kunst und kunstgeschichtliche Miszellen aus Liv-, Est- und Kurland''. Riga, 1913 =Attēlu saraksts= # [[:image:Vilhelms_Neimanis.jpg|Nezināms autors. Vilhelma Neimaņa portrets.]] Filipa universitāte Mārburga. Fotoattēlu arhīvs # [[:image:Daugavpils_dzelzcela_stacija-20gs_sakums.jpg|Daugavpils dzelzceļa stacija.]] 20. gs. sākums. '''''No''':'' Daugavpils laikam līdzi. Rīga, [b.g.], 20. lpp. (lpp. 118.) # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Martina_Lutera_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis. Daugavpils Mārtiņa Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca.]] 1891.-1893. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Daugavpils_Jaunavas_Marijas_baznica.jpg|Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca.]] 1903.-1905. Foto: Daina Lāce # [[:image:Neimanis-Kurzemes_provinces_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā.]] 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs # [[:image:Neimanis-Doma_muzejs.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna.]] 1898. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs.]] Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzejs-parka_fasade.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_plans.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns]]'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_vestibils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_skulptzale.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle.]] Foto: LNMM # [[:image:Neimanis-Pilsetas_makslas_muzeja_otra_stava_ekspozicija.jpg|Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija.]] Foto: LNMM # [[:image:Ine_Bodes_muzejs_Berline.jpg|Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē.]] 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Kalkunes_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils.]] Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. # [[:image:Neimanis-Pelcu_pils.jpg|Vilhelms Neimanis. Pelču pils.]] Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. # [[:image:Neimanis-Grundriss_einer_Geschichte.jpg|Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''.]] Reval, 1887 # [[:image:Neimanis-Baltische_Maler_und_Bildhauer.jpg|Titullapa un atvērums grāmatai '''Wilhelm Neumann'''''. Baltische Maler und Bildhauer des XIX Jahrhunderts.'']] Riga, 1902 # [[:image:Neimanis-Baltische_Lexikon_baltischer_Kunstler.jpg|Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler.]] ''Riga, 1908 # [[:image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice.]] 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice.]] 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM # [[:image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts.]] 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM <gallery> image:Neimanis-Doma_piebuve.jpg|Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. image:Neimanis-Rigas_Doma_jauna_altara_skice.jpg|Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. image:Neimanis-Rigas_Doma_rietumu_portala_durvju_skice.jpg|Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. image:Neimanis-Rigas_Doma_restauracijas_projekts.jpg|Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899. </gallery> [[Category:Mākslinieki|Neimanis, Vilhelms]] __NOEDITSECTION__ 0 2772 3807 3802 2010-02-10T15:06:03Z Admins 4 wikitext text/x-wiki = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # Rīgas Doma austrumu apsīda. Foto: Marika Vanaga, 2008 # ”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā. Foto: Marika Vanaga, 2008 # ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: VKPAI PDC # Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla. Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # Rīgas Doms. Kopskats. Foto: Marika Vanaga, 2008 # Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Ziemeļu portāla kopskats. '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # Ziemeļu portāla kreisā puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # Ziemeļu portāla labā puse. Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # Limburgas Doma rietumu portāls. '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 3840 3807 2010-02-15T13:57:08Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # Rīgas Doms. Kopskats. Foto: Marika Vanaga, 2008 # Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Ziemeļu portāla kopskats. '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # Ziemeļu portāla kreisā puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # Ziemeļu portāla labā puse. Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # Limburgas Doma rietumu portāls. '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 3845 3840 2010-02-15T14:55:26Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 # Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 3849 3845 2010-02-15T17:03:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 3851 3849 2010-02-16T16:07:24Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] [[image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|thumb|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 6 2776 3808 2010-02-10T15:47:32Z Admins 4 Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905. Foto: Daina Lāce wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca. 1903.-1905. Foto: Daina Lāce 6 2777 3809 2010-02-10T15:58:40Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Kurzemes provinces muzejs Jelgavā. 1898. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības Pieminekļu dokumentācijas centrs 6 2778 3810 2010-02-10T16:01:28Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane 3815 3810 2010-02-11T13:32:31Z Admins 4 augšupielādēta jauna "[[Attēls:Neimanis-Doma muzejs.jpg]]" versija wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma muzeja korpuss virs krustejas austrumu spārna. 1898. Foto: Elita Grosmane 6 2779 3811 2010-02-10T16:18:44Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Skice. 1902. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (turpmāk – LNMM) 6 2780 3812 2010-02-10T16:39:33Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzejs. Parka fasāde. Foto: Elita Grosmane 6 2781 3813 2010-02-10T16:48:11Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja plāns'''. ''No:''''' '''Neumann, W'''. Das Museum in Riga. ''Museumskunde. Zeitschrift für Verwaltung und Technik öffentlicher und privater Sammlungen. ''Hg. K. Koetschau. Bd. 2. Berlin, 1906 6 2782 3816 2010-02-11T13:48:46Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja vestibils. Foto: LNMM 6 2783 3817 2010-02-11T13:50:42Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja skulptūru zāle. Foto: LNMM 6 2784 3818 2010-02-11T13:51:51Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pilsētas mākslas muzeja otrā stāva ekspozīcija. Foto: LNMM 6 2785 3820 2010-02-11T13:58:12Z Admins 4 Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Ernsts Eberhards fon Īne. Bodes muzejs Berlīnē. 1897.-1904. Foto: Elita Grosmane 6 2786 3821 2010-02-11T14:27:02Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Kalkūnes pils. Ap 1900. '''''No:''''' '''Bruģis, D'''. ''Historisma pilis Latvijā.'' Rīga : Sorosa fonds-Latvija, 1996, 124. lpp. 6 2787 3822 2010-02-11T14:29:10Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Pelču pils. Ap 1900.-1904. '''''No:''''' '''Bruģis, D.''' ''Historisma pilis Latvijā''. Rīga: Sorosa fonds-Latvija, 1996, 191. lpp. 6 2788 3823 2010-02-11T14:54:46Z Admins 4 Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 wikitext text/x-wiki Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 3824 3823 2010-02-11T15:02:16Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 6 2789 3825 2010-02-11T15:02:42Z Admins 4 Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 wikitext text/x-wiki Vāks un atvērums. '''Wilhelm Neumann'''''. Lexikon baltischer Künstler. ''Riga, 1908 6 2790 3827 2010-02-11T15:12:49Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doms. Piebūve virs ziemeļu portāla. Foto: Elita Grosmane 6 2791 3828 2010-02-11T15:17:41Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma jaunā altāra skice. 1896. Papīrs, zīmulis, akvarelis. 37,5 x 47,8 cm. Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk- LNVM) 6 2792 3829 2010-02-11T15:20:32Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma rietumu portāla durvju skice. 1901. Kartons, akvarelis (?), guaša. 40,3 x 32,1 cm. LNVM 6 2793 3830 2010-02-11T15:24:32Z Admins 4 Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM wikitext text/x-wiki Vilhelms Neimanis. Rīgas Doma ziemeļrietumu fasāde ar priekšhalles restaurācijas projekts. 1899. Papīrs, tuša. 33 x 40,5 cm. LNVM 6 2794 3832 2010-02-12T08:55:08Z Admins 4 Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 wikitext text/x-wiki Grāmatas vāks. '''Wilhelm Neumann'''. ''Grundriß einer Geschichte der bildenden Künste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- und Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jahrhunderts''. Reval, 1887 6 2795 3835 2010-02-15T13:48:32Z Admins 4 Rīgas Doma austrumu apsīda. Foto: Marika Vanaga, 2008 wikitext text/x-wiki Rīgas Doma austrumu apsīda. Foto: Marika Vanaga, 2008 6 2796 3836 2010-02-15T13:49:56Z Admins 4 ”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā. Foto: Marika Vanaga, 2008 wikitext text/x-wiki ”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā. Foto: Marika Vanaga, 2008 6 2797 3837 2010-02-15T13:51:11Z Admins 4 ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) wikitext text/x-wiki ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) 6 2798 3838 2010-02-15T13:55:08Z Admins 4 ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: VKPAI PDC wikitext text/x-wiki ”Būvmeistara kapitelis”. Foto: VKPAI PDC 6 2799 3839 2010-02-15T13:56:10Z Admins 4 Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla. Foto: Web Gallery of art, created by Emil Kren and Daniel Marx wikitext text/x-wiki Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla. Foto: Web Gallery of art, created by Emil Kren and Daniel Marx 6 2800 3841 2010-02-15T14:43:03Z Admins 4 Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2008 wikitext text/x-wiki Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2008 6 2801 3842 2010-02-15T14:51:07Z Admins 4 Ziemeļu portāla kreisā puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija wikitext text/x-wiki Ziemeļu portāla kreisā puse. Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija 6 2802 3843 2010-02-15T14:52:30Z Admins 4 Ziemeļu portāla labā puse. Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija wikitext text/x-wiki Ziemeļu portāla labā puse. Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija 6 2803 3844 2010-02-15T14:54:22Z Admins 4 Limburgas Doma rietumu portāls. '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' wikitext text/x-wiki Limburgas Doma rietumu portāls. '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' 6 2804 3846 2010-02-15T16:58:02Z Admins 4 Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 wikitext text/x-wiki Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 6 2805 3847 2010-02-15T16:59:07Z Admins 4 Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 wikitext text/x-wiki Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls. Foto: Agnese Bergholde, 2007 6 2806 3848 2010-02-15T17:00:46Z Admins 4 Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 wikitext text/x-wiki Lībekas Doma priekšhalle. Foto: Elita Grosmane, 2006 6 2807 3850 2010-02-16T16:06:23Z Admins 4 Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde wikitext text/x-wiki Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. Foto: Agnese Bergholde 6 2808 3852 2010-02-16T16:09:32Z Admins 4 Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 wikitext text/x-wiki Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 6 2809 3853 2010-02-16T16:11:27Z Admins 4 Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 wikitext text/x-wiki Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. Foto: Elita Grosmane, 2008 0 2772 3854 3851 2010-02-16T16:12:15Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|thumb|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. </gallery> 3856 3854 2010-02-16T16:15:20Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # Rīgas Doms Kapitula zāle. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā. </gallery> 3861 3856 2010-02-17T08:01:18Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā. image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. </gallery> 3864 3861 2010-02-17T13:50:01Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā.]] Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas.]] Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā. image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. </gallery> 3870 3864 2010-02-18T13:32:46Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā.]] Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas.]] Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu-2.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-2.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-3.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 # Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 # Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā. image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu-2.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-2.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-3.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. </gallery> 3879 3870 2010-02-19T11:29:57Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Doms-austrumu_apsida.jpg|thumb|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|thumb|”Būvmeistara kapitelis”.]] [[image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|thumb|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Rīgas Doms. Kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kopskats.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] [[image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|thumb|Ziemeļu portāla labā puse.]] [[image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|thumb|Limburgas Doma rietumu portāls.]] [[image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|thumb|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] [[image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|thumb|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] [[image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|thumb|Lībekas Doma priekšhalle.]] = Rīgas Doma būvplastika viduslaikos = Rīgas Doma būvplastika pieder pie nozīmīgākajiem Latvijas un, plašāk skatoties, arī Austrumbaltijas viduslaiku mākslas sasniegumiem. Hronoloģiski tā saistīta ar bīskapa katedrāles celtniecību 13. gadsimtā, pārstāv dažādus celtniecības periodus, kā arī koncentrēta dažādās kompleksa vietās un atspoguļo vairāku izpildītāju rokrakstu un stilistisko ietekmju spektru. Īpaši izceļams t. s. ''būvmeistara kapitelis'' šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas fasādē, kā arī ziemeļu portāla, baznīcas interjera, kapitula zāles un krustejas skulpturālie elementi. Būvplastikas izveidē izmantots kaļķakmens. Kontrasts, kas veidojas starp sarkanā ķieģeļa mūra sienām un pelēcīgajā akmenī kaltajiem plastiskajiem elementiem, uzskatāms par Rīgas Doma formveides specifisku pazīmi. Profilēts ķieģelis maz lietots, lai gan līdz pat 16. gadsimtam sastopams fasāžu arhitektoniskajos elementos: dzegu profilos, kolonnu kātos, arkatūru joslās un aklo logu gotiskajā māsverkā. == T. s. būvmeistara kapitelis == Baznīcas austrumu daļas fasādi dekorē garas profilētu ķieģeļu kolonnas ar pumpuru kapiteļiem. Tikai viens no tiem – šķērsjoma ziemeļaustrumu apsīdas ziemeļu malā atšķiras no pārējiem. Skatā no apakšas cilvēka pusfigūra grūti nolasāma. Tikai tuvplāna fotogrāfijas atklāj vīrieša tēlu, kas izspraucies no akanta lapām, ar vienu no tievajām rokām pieturoties pie zāļu stiebriem, bet otra pazūd lapu biezoknī. Lielā apaļā galva ar šauru pieri, masīvu degunu, izvalbītām acīm un zīlīšu vietā izsistu caurumiņu, viļņveidā iekaltu plāno lūpu mutes līniju, veido skarbi arhaizētu tēlu. Vēl lielāku ornamentālu nosacītību figūrai piešķir matu sakārtojums uz pieres un uz sprogas zem ausīm. Krekla formu iezīmē izceltā mala ap kaklu un tā saspraude – sakta. Savdabīgo tēlu bija ievērojis jau Doma celtniecības vēstures pētnieks Vilhelms Neimanis. Vienā no publikācijām viņš to nokristījis par “lībieša krūšutēlu“, bet šo nosaukumu vēlāk neizmantoja monogrāfijā par Rīgas Domu. Nejaušais pieminējums guva plašu atsaucību latviešu autoru publikācijās. Par galveno argumentu “lībieša tēla“ nosaukuma popularitātei kļuva sakta, ar ko sasprausts vīrieša krekls. Noskaidrojot šādu saktu izplatības areālu, izrādījās, ka tā piederēja laikmeta modei un sastopama, piemēram, franču viduslaiku katedrāļu plastikā kā svēto krekla saspraude (sk. Marijas figūru no Reimsas katedrāles rietumu portāla, 1211-1225). Latvijā arheologi šāda tipa saktas sauc par ģermāniskām un vietējo tautību materiālajā kultūrā tās esot lietotas reti. Tikpat maldinoši ir vaibstu studijās balstītie etnisko (lībisko) iezīmju meklējumi. Apzinātā atsacīšanās no individualizācijas viduslaiku mākslā novērojama pat valdnieku portretos, aizstājot to ar shematisku tēlojumu vai ar viena tipoloģiskā parauga variācijām attēlojot dažādas personas. Rīgas Doma ''būvmeistara kapiteļa'' savrupais novietojums skatam grūti pieejamā vietā, sakta – vienīgā 13. gs. reālija – un nosacītais tēlojuma veids līdzīgā risinājumu fonā 13. gs. katedrāļu plastikā ļauj piešķirt tēlam īpašu nozīmi un nosaukumu “lībieša tēls” aizstāt ar “būvmeistara atveids”. == Ziemeļu portāls == Pētnieki līdz šim īpašu uzmanību pievērsuši Rīgas Doma ziemeļu portālam. Baltijas mākslā tas izceļas kā viens no agrākajiem un izcilākajiem 13. gs. paraugiem visā reģionā. Nosaucot portālu par “mirdzošu dārgakmeni” tā stilam un ģenēzei pievērsies zviedru mākslas vēsturnieks Stens Karlings, kas to piedēvēja 13. gs. vidū Rīgā iebraukušam t. s. “Ķelnes meistaram”. Vēlākā laikā šī ideja vairākkārt apstrīdēta. Mākslas zinātniece Agnese Bergholde, analizējot portāla māksliniecisko izcelsmi, kā inspirācijas avotu uzsver Magdeburgas Domu un hronoloģiski portālu datē ar 13.gs. pirmo trešdaļu. Perspektīviskā portāla pamatstruktūru veido trīs kolonnas gludiem kātiem ar gredzenveida paplatinājumu vidusdaļā. Starp kolonnām novietoti šauri stabi ar iedziļinātām šķautnēm un ornamentiem galos. Balstošos elementus vieno kopējas bāzes un kapiteļu josla, kuru kreisajā pusē veido spirālveida savijumi, bet labajā - starp stīgām un palmetēm sazīmējami fantastiski radījumi un cilvēka seja. Atšķirīgs ir šo ciļņu tehniskais izpildījums – labajā pusē akmens kalums ir dziļāks un formas plastiku izceļošs, bet kreisajā – izmantoti plakanīgu viju vienveidīgi atkārtojumi. Pārsedzošo smailarku veido gludi arhivolti ar ornamentālu ārmalu un trejlapji ar lilijām galos iekšpusē. Portāla galvenā kvalitāte ir skaidrā, vienkāršā uzbūve un līdzsvarotās proporcijas. Salīdzinošā aspektā izsekojot perspektīviskā portāla izplatības ceļam no Ildefransas apvidus Francijā kā pirmais pieturas punkts jāmin 1211. gadā pārbūvētais un 1235. gadā iesvētītais Limburgas Sv. Georga Doms. 20. gs. 70. gados restaurēto rietumu fasādes portālu veido trīs kolonnas, starp kurām ir gludas stabu joslas, pārsedzei izmantota pusaploces arka ar arhivoltiem un trejlapi iekšpusē. Arhivoltu pakājē novietotas dekoratīvas figūriņas. Lai gan portāls ir stilistiski atšķirīgs no Rīgas Doma, tomēr tipoloģiski tas iekļaujams tanī pašā grupā. Vidusreinas apvidū Limburgas portāls pazīstams kā izņēmums, bet tam netrūkst analoģiju nedaudz uz ziemeļiem Vestfālenē, kur par raksturīgiem portālu dekorācijas elementiem atzīta gludu kolonnu kātu un ornamentētu stabu mija, bagātīgi rotātas pusaploces arkas arhivolti, bet trejlapis arkas iekšpusē ne vienmēr izmantots. Kapiteļu zonā plaši variēts reiniskais stīgu motīvs, pa vidu iepinot cilvēku galvas un fantastiskus radījumus (piemēram, Kēsfeldes Sv. Jāņa baznīcas rietumu portlāls vai Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls). Virzoties vēl vairāk uz ziemeļiem, kā nākamais paraugs tipoloģiskajā virknē jāmin Lībekas Doma ziemeļu portāls. Tā uzbūvē un dekorācijā atspoguļojas Limburgas Doma rietumu portāla iespaids, ko papildina vestfāliskie elementi. Turklāt jau 20. gs. 30. gadu beigās publicēts viedoklis, ka starp Lībekas un Rīgas Doma ziemeļu portāliem saskatāma līdzība un pat pieļauta iespēja, ka abās vietās strādājis viens akmeņkalis. Šī tēze tipoloģiskā aspektā ļauj iesaistīt arī Visbijas Doma Līgavas portālu, kurā krustojas reiniskie un vestfāliskie elementi, bet jaunākajās publikācijās norādīts vēl viens inspirācijas avots – Magdeburgas Doms. Tādēļ rezumējot var sacīt, ka Rīgas Domā vērojama no dažādiem apvidiem aizgūtu elementu krustošanās, kuru mijiedarbības rezultātā radies oriģināls mākslas darbs, kas raksturojams kā savdabīgs laikmeta mākslas paraugs. == Dekoratīvā plastika baznīcas interjerā == Vienu no lielākajām viduslaiku konsoļu un kapiteļu grupām veido baznīcas interjera pīlāru kolonešu konsoles un kapiteļi. Tomēr to izpēti apgrūtina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma Doma atjaunošanas laikā notikušie pārveidojumi, kas skāra baznīcas interjeru. Senie kalumi ir ne vien laboti, bet arī noklāti ar bronzas krāsu. Augstā novietojuma dēļ arī tuvplāni nav pieejami. Tomēr atsevišķos gadījumos nojaušams formu un tēmu arhaisms. Bet sistemātiska analīze pagaidām nav veikta, tam nepieciešami ķīmiķu un restauratoru slēdzieni, un tikai tad var nākt mākslas vēsturnieks, lai noteiktu, kuri akmens kalumi ir oriģināli un kuri ir atjaunošanas rezultāts. Veicot šo pamatdarbu, kļūtu iespējami tālākie secinājumi: cik stilistiski homogēni ir kolonešu dekora elementi, kādās hronoloģiskās robežās tie varētu iekļauties un kādas stilistiskās ietekmes ir nosakāmas. == Kapitula zāles dekors == Tieši būvplastika ir tā, kas kapitula zālei joprojām piešķir viduslaicīgo struktūru. Velvēm segto taisnstūra telpu sešās travejās dala divi 13. gadsimta saišķu pīlāri un velvju atbalstam kalpo desmit konsoles pie sienām. Ievērību tās gūst ar mākslinieciskā risinājuma daudzveidību. Saišķu pīlārus veido četras puskolonnas ar paaugstinātu bāzi, gludiem kātiem un augu ornamenta pumpuru kapiteļiem. Pīlāru uzbūves proporcionālajās attiecības vēl sajūtama romāniskā ordera klasiskā skaidrība. Smagnējie kapiteļi veidoti variējot akanta lapas un palmetes, kuru izpildījumā dominē svinīga atturība un vienkāršība: lapas izliecas, atritinās, sakļaujas, sazarojas un apliecas ap stūru pumpuriem, ir plastiski izteiksmīgas, bet bez pārmērībām. Īpaši liela motīvu daudzveidība novērojama sienu konsolēs: dažas ir pavisam vienkāršas un nelielas, citas ar izvērstu augu ornamentu un biezu profila joslu, tikai divām izmantoti figurāli motīvi. Vislabāk saglabājusies konsole ziemeļaustrumu stūrī, no kuras izliecas divas pusfigūras ar apaļām galvām, shematiski iezīmētām acīm, degunu, muti un kuslām rokām. Vienai no viņām, acīmredzot vecākajai, ornamentāla vaigu bārda, kas pāriet pazodē un nokarājas uz krūtīm stilizēta akanta veidā. Rokās tai kupli saplaucis zizlis, iespējams, varas simbols, kamēr blakus esošajam jauneklim vai māceklim rokas saliktas uz krūtīm un rada asociācijas ar paklanīšanos. Konsoles slēdzējakmenim piešķirta lauvas purna forma. Kaut arī tēlojumā jūtama sižetiska izklāsta vēlme, tomēr tai pārliecinošu skaidrojumu līdz šim nav izdevies atrast. == Būvplastika krustejā == Bagātīgu materiālu būvplastiskiem pētījumiem sniedz arkādes dekorā izmantoto puskolonnu kapiteļi un krustejas velvju atbalsta konsoles. Kaut arī šeit netrūkst 19. gs. rekonstrukcijas laika kopiju, var droši apgalvot, ka 13. gs. formas būvplastikā dominē, lai gan to stilistika nav viendabīga. Katrā no trim krustejas spārniem atklājas atšķirīgi konsoļu dekora principi. Domājams, ka senākās konsoles saglabājušās austrumu spārnā, tās pat varētu būt bīskapa Alberta būvperioda liecinieces. Divas no tām dekorē apjomīgas cilvēku galvas, bet viena sastāv no palmetēm un puspalmetēm vēl romāniski līdzsvarotā salikumā. Domājams, ka šī konsole kalpojusi par paraugu veselai virknei atdarinājumu turpat krustejas austrumu spārnā. Akmeņkalis, kas izpildījis šo darbu, nav bijis tiešs reproducētājs, bet arī no antīkās mākslas repertuāra aizgūtie elementi viņam palikuši sveši. Caur viduslaiku prizmu skatītie motīvi deformējušies, līdz pārvērtušies tīklveida samezglojumos, arvien vairāk uzsverot gotizējošu vertikālismu. Krustejas puskolonnu kapiteļos un konsolēs novērojamas dažādu Eiropas apvidu tipoloģisko paraugu ietekmes. Divi kapiteļi (austrumu un rietumu spārnā) izceļas ar perfektu Piereinas stīgu ornamentu. Vairākās konsolēs un kapiteļos nolasāms Vestfālenes būvplastikai raksturīgais mīkstais formu pietūkums (kāds ir, piemēram, Billerbekas Sv. Jāņa baznīca). Šāda tipa plastika koncentrējas dienvidu spārnā. Eklektiski kompilatīvo iespaidu vēl vairāk pastiprina Kēnigsluteres baznīcas romānisko dekoru atgādinošie smagie apjomi, kas krustejā sastopami divās vietās. Tā ir viena no austrumu spārna ārsienas konsolēm, otra – vēl masīvāka – atrodas turpat netālu sadures vietā starp krustejas austrumu un dienvidu spārnu. Smagās ģeometrizētās formas saplūst ar cilvēku, dzīvnieku vai fantastisku radījumu apveidiem un augu motīviem, kam līdzīgi elementi sastopami turpat Rīgas Domā kapitula zāles ziemeļaustrumu konsolē. Doma krustejas rietumu spārnā koncentrēta vesela rinda bagātīgi dekorētu konsoļu un puskolonnu kapiteļu, kas izceļas ar perfektu izpildījumu. Piemēram, puskapitelis, uz kura spoguļattēlā izkalti putna un dzīvnieka hibrīdi, ko varētu dēvēt par pūķiem. Fantastisko radījumu ķermeņi izliekti, pieskaņojoties kapiteļa kompaktajai formai. Uzmanību piesaista krāšņa konsole ar kuplu pumpuru vainagu un cilni ar sižetisku pieskaņu. Attēlotai figūrai ir kūniņveida ķermenis, kas saplūst ar lielo galvu, mazajām trauslajām rociņām un pie masīvā ķermeņa piespiestām kājiņām. Figūrai aizmugurē novietota liela bārdaina galva, kas stilistiski un saturiski sasaucas ar kapitula zāles figurālo konsoli un t.s. būvmeistara atveidu. Arī šeit sižetiskais vēstījums paliek nenoteiktu nojausmu vai minējumu līmenī (varbūtēja hipotēze par Dāvidu ar Goliāta galvu). Tipoloģisko paraugu daudzveidība Rīgas Doma būvkompleksa tapšanas gaitā joprojām paliek grūti izskaidrojams fenomens, lai gan precedentus tam var viegli atrast ne vienā vien Viduseiropas un Ziemeļeiropas viduslaiku katedrālē. Problemātiskā jautājuma atšķetināšana vēl nav pabeigta. <div align="right">Elita Grosmane</div> = Bibliogrāfija = # '''Neumann, W.''' ''Riga und Reval''. Leipzig, 1908 # '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # '''Wenzel,''' '''H'''. Lübisch-baltische Kunstbeziehungen vor 1400''.'' ''Baltische Monatshefte''. Riga, 1939 # '''Karling, S.''' Riga Domkyrka och mästaren från Köln''. Konsthistorisk Tidskrift. 1941.,'' H.2/3, 1942. H. 1/2½ # '''Grosmane, E.''' “Lībieša tēls” vai būvmeistara atveids Rīgas Doma austrumu apsīdā''. '''No:''' Materiāli latviešu literatūras un mākslas vēsturei.'' Rīga, 1995, 61.-64. lpp. # '''Kaur, A.'' '''Rigaer Dom und Kölner Meister. Sten Karling und Kunstgeschichte im Ostseeraum''. Tallinn, 1999, S.31-50 # '''Grosmane, E.'' '''''Rīgas Doma arhitektūra un būvplastika 13. gadsimtā. Kontakti un ietekmes. '''''No:''''' ''Latvijas māksla starptautisko sakaru kontekstā''. Rīga : Neputns, 2000, 7.-22. lpp. # '''Bergholde, A.''' Rīgas Doma ziemeļu portāls''.'' ''No:'' ''Mākslas vēsture un teorija''. 2008/11, 5.-14. lpp. = Attēlu saraksts = # [[:image:Doms-austrumu_apsida.jpg|Rīgas Doma austrumu apsīda.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis.jpg|”Būvmeistara kapitelis” ziemeļaustrumu apsīdā.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-2.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Pieminekļu dokumentācijas centrs (turpmāk – VKPAI PDC) # [[:image:Doms-Buvmeistara-kapitelis-3.jpg|”Būvmeistara kapitelis”.]] Foto: VKPAI PDC # [[:image:Reimsas_katedrale-Marija.jpg|Marijas figūra no Reimsas katedrāles rietumu portāla.]] Foto: ''Web Gallery of art'', created by Emil Kren and Daniel Marx # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Rīgas Doms. Kopskats.]] Foto: Marika Vanaga, 2008 # [[:image:Doms-Ziemelu_priekshalle.jpg|Rīgas Doma ziemeļu priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Ziemeļu portāla kopskats.]] '''''No:''''' '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga.'' Riga, 1912 # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_kreisa_puse.jpg|Ziemeļu portāla kreisā puse.]] Foto: Baltijas Centrālā bibliotēka (turpmāk – BCB), Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Doms-Ziemelu_portala_laba_puse.jpg|Ziemeļu portāla labā puse.]] Foto: BCB, Reinholda Gulekes kolekcija # [[:image:Limburgas_Doma_rietumu_portals.jpg|Limburgas Doma rietumu portāls.]] '''''No:''''' ''Bildarchiv Foto'' ''Marburg'' # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznicas_portals.jpg|Billerbekas Sv. Jāņa baznīcas ziemeļu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Kelfelde-Sv.Jekaba_baznicas_portals.jpg|Kēlfeldes Sv. Jēkaba baznīcas rietumu portāls.]] Foto: Agnese Bergholde, 2007 # [[:image:Libekas_Doma_priekshalle.jpg|Lībekas Doma priekšhalle.]] Foto: Elita Grosmane, 2006 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls.]] Foto: Agnese Bergholde # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse.]] Foto: Elita Grosmane, 2008 # [[:image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē.]] Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā.]] Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums # [[:image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas.]] Foto: LNVM, 1890. gadu vidus # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu-2.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-2.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-3.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Kapitelis-Piereinas_stigu_ornaments.jpg|Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Kapitelis-Vestfalenes_tipa_ornaments.jpg|Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole-Vestfalenes_tipa_ornaments.jpg|Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Billerbeka-Sv.Jana_baznica-kapitelis.jpg|Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā.]] Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi # [[:image:Doms-Krusteja-Geometrizetu_formu_konsole.jpg|Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Doms-Krusteja-Geometrizetu_formu_konsole-2.jpg|Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā.]] Foto: Elita Grosmane, 2010 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane, 2007 # [[:image:Doms-Krusteja-Konsole.jpg|Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā.]] Foto: Elita Grosmane <gallery> image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāls. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-kreisi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla kreisā puse. image:Visbijas_Doms-Ligavas_portals-labi.jpg|Visbijas Sv. Marijas baznīcas Līgavas portāla labā puse. image:Doms-konsoles.jpg|Konsoles Rīgas Doma baznīcā. image:Rigas_Doma_klostera_kapitula_zale.jpg|Rīgas Doms Kapitula zāle. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Saisku_pilars-2.jpg|Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Kapitula_zale-Sienas_konsole-2.jpg|Sienas konsole Kapitula zālē. image:Doms-Krusteja_19gs_atjaunosana.jpg|Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. image:Doms-Krusteja_19gs_pec_atjaunosanas.jpg|Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_galvu-2.jpg|Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-2.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole_ar_augu_ornamentu-3.jpg|Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. image:Doms-Krusteja-Kapitelis-Piereinas_stigu_ornaments.jpg|Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Kapitelis-Vestfalenes_tipa_ornaments.jpg|Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Konsole-Vestfalenes_tipa_ornaments.jpg|Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. image:Billerbeka-Sv.Jana_baznica-kapitelis.jpg|Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. image:Doms-Krusteja-Geometrizetu_formu_konsole.jpg|Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. image:Doms-Krusteja-Geometrizetu_formu_konsole-2.jpg|Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. image:Doms-Krusteja-Konsole.jpg|Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. </gallery> 6 2810 3855 2010-02-16T16:14:01Z Admins 4 Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsoles Rīgas Doma baznīcā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2811 3857 2010-02-17T07:52:41Z Admins 4 Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi wikitext text/x-wiki Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi 6 2812 3858 2010-02-17T07:54:07Z Admins 4 Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi wikitext text/x-wiki Saišķu pīlārs Rīgas Doma Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1990. gadi 6 2813 3859 2010-02-17T07:59:29Z Admins 4 Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi wikitext text/x-wiki Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi 6 2814 3860 2010-02-17T08:00:58Z Admins 4 Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi wikitext text/x-wiki Sienas konsole Kapitula zālē. Foto: VKPAI PDC, 1930. gadi 6 2815 3862 2010-02-17T13:39:46Z Admins 4 Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums wikitext text/x-wiki Krusteja 19. gs. atjaunošanas laikā. Foto: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (turpmāk – LNVM), 1890. gadu sākums 6 2816 3863 2010-02-17T13:41:04Z Admins 4 Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus wikitext text/x-wiki Krusteja 19. gs. pēc atjaunošanas. Foto: LNVM, 1890. gadu vidus 6 2817 3865 2010-02-18T13:24:52Z Admins 4 Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2818 3866 2010-02-18T13:26:32Z Admins 4 Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar cilvēka galvu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2819 3867 2010-02-18T13:27:13Z Admins 4 Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2820 3868 2010-02-18T13:31:58Z Admins 4 Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2821 3869 2010-02-18T13:32:22Z Admins 4 Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar augu ornamentu Rīgas Doma krustejas austrumu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2822 3871 2010-02-19T11:03:25Z Admins 4 Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Puskolonnas kapitelis ar Piereinas stīgu ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2823 3872 2010-02-19T11:05:28Z Admins 4 Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Puskolonnas kapitelis ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2824 3873 2010-02-19T11:13:40Z Admins 4 Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Konsole ar Vestfālenes tipa ornamentu Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2825 3874 2010-02-19T11:22:53Z Admins 4 Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 6 2826 3875 2010-02-19T11:23:44Z Admins 4 Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi wikitext text/x-wiki Kolonnas kapitelis Billerbekas Sv. Jāņa baznīcā. Foto: Uwe Lobbedey, 20. gs. 90. gadi 6 2827 3876 2010-02-19T11:26:50Z Admins 4 Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane wikitext text/x-wiki Konsole Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane 6 2585 3877 3557 2010-02-19T11:28:30Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Puskolonnas kapitelis Rīgas Doma krustejas dienvidu spārnā. Foto: Elita Grosmane, 2007 6 2828 3878 2010-02-19T11:29:40Z Admins 4 Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 wikitext text/x-wiki Ģeometrizētu formu konsole Rīgas Doma krustejā. Foto: Elita Grosmane, 2010 0 2523 3880 3597 2011-02-11T09:34:29Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|thumb|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa. 1916. Izkalta granītā 1923.]] [[image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|thumb|Grosvalds J. Trīs krusti. 1917.]] [[image:Kazaks_Begli.jpg|thumb|Kazaks J. Bēgļi. 1917.]] [[image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|thumb|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”. 1919.]] [[image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|thumb|Skulme M. Mana ģimene. 1920.]] [[image:Melderis-Rozitis.jpg|thumb|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets. 1921.]] [[image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|thumb|Skulme O. Portreta kompozīcija. 1923.]] [[image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|thumb|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] [[image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|thumb|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”. Ap 1925.]] [[image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|thumb|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā. 1927.]] [[image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|thumb|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3. 1927.]] =Vispārējs perioda raksturojums= Laika posms no 1915. līdz 1940. gadam atklāj komplicētus pārmaiņu procesus mākslā, sākotnēji absorbējot modernisma iespaidus, bet vēlāk pamazām pievēršoties klasiskās mākslas mantojuma interpretācijām jaunreālisma gultnē. Perioda parādībām nav stilistiski homogēna rakstura, tomēr plašākā kontekstā hronoloģiskās robežas nosaka starpkaru perioda specifika, kurā modernizēti nacionālās mākslas meklējumi tiek dažādā mērā un veidā pakāpeniski transformēti akceptētu vērtību virzienā, tādējādi tās bagātinot un atjaunojot. Līdz 1940. gadam Latvijas vizuālā māksla un arhitektūra atklāj dažādi akcentētu stilistisko strāvojumu spektru, kurā modernisma pieredzes transformēta jaunrade sadzīvo ar tradicionālākas, akadēmiskākas formrades principiem. ==Sociālie un kultūrvēsturiskie apstākļi== Perioda sākumposms (ap 1915–1920) ir saistīts ar Pirmā pasaules kara kolīzijām, kad notika gan saimnieciskās darbības, gan mākslas aktivitāšu apsīkums. Daudzi topošie latviešu mākslinieki turpināja vairāk vai mazāk sistemātiski izglītoties Krievijas mākslas skolās; vēlāk daudzi tika iesaukti karadienestā un iesaistījās strēlnieku cīņās. Pēc karadarbības un varu maiņām situācija 1918. gadā proklamētajā neatkarīgajā Latvijas Republikā sāka stabilizēties ap 1920. gadu. Prioritāte bija ekonomikas attīstība, tāpēc mākslas sfēra sākotnēji nevarēja rēķināties ar būtisku valsts atbalstu, tomēr mākslas dzīve 20. gadu sākumā bija aktīva – jaunās valsts veidošana un mākslas uzplaukuma veicināšana lielā mērā tika skatīti kā savstarpēji saistīti uzdevumi. 1921. gadā darbu uzsāka Latvijas Mākslas akadēmija, kuru šai periodā ar diplomu beidza vairāk kā 200 studentu, īsāku vai garāku laiku darbojās arī vairākas privātās studijas (sk. mākslas izglītība), arī tapa vairākas dažādu virzienu un struktūru mākslas biedrības, kas izvirzīja mērķus sekmēt mākslas izpratni, rīkot izstādes un aizstāvēt savu biedru intereses. Mākslas tirgus pārsvarā orientējās uz tradicionāliem, 19. gs. beigām un 20. gs. sākumam tipiskiem ražojumiem; modernisma adepti aktīvi nosodīja publikas šauro prakticismu un konservatīvismu – nespēju izprast jaunākus meklējumus mākslinieciskās formas laukā. Mākslas kritika perioda sākumposmā bija spēcīgi polarizēta; daļa autoru (Romans Suta, Uga Skulme) aizstāvēja nacionālās mākslas ”dabisko” oriģinalitāti, ko nebūt neapdraud mācīšanās no citu zemju laikmetīgo mākslinieku snieguma, savukārt citi autori uzsvēra moderno virzienu (ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma) pārejošo un bezvērtīgo raksturu. Vairākuma gaume joprojām aprobežojās ar impresionisma un reālisma tradīcijās radītu mākslas darbu patērēšanu; tomēr modernisma pieredzes transformēts reālisms pakāpeniski raisīja arī plašāku publikas interesi. Arhitektūras attīstību 1920. gadu sākumā kavēja līdzekļu trūkums un sākotnēji galvenais uzdevums bija kara postījumu likvidēšana. Taču pamazām izvērsās arī jaunu ēku celtniecība. Profesionālo izglītību nozarē varēja iegūt Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, kur perioda ietvaros izglītību ieguva vairāk kā 100 arhitektu. Attīstoties ekonomikai un uzlabojoties materiālajiem apstākļiem, arī lietišķās mākslas un dizaina jomā vērojams uzplaukums aplūkojamā perioda otrajā pusē (viens no izcilākajiem dizaina sasniegumiem – Valtera Capa projektētais miniatūrais fotoaparāts ''Minox''). 1934. gadā notika Kārļa Ulmaņa veiktais valsts apvērsums, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs parlamentārās demokrātijas vietā iedibinot autoritāru režīmu, kas iezīmīgs ar mākslas dzīves centralizācijas, unifikācijas un ”nacionālā stila” veicināšanas tendencēm. Oficiālu atbalstu ieguva retrospektīvi orientēts ”latviskums”, tiecoties citzemju modernisma iespaidus samazināt līdz minimumam. Tika likvidētas daudzās mākslinieku biedrības, arī kreisi orientētās izglītības iestādes (Rīgas Tautas augstskola) utt. Šai posmā būtiski pieauga valsts pasūtījumu loma – dažādu sabiedrisku ēku dekorēšanā u.tml., sasaucoties ar pasaulē plaši izplatīto 1930. gadu tendenci. Proti, mākslinieka uzdevums ir kalpot savai tautai un valstij, nevis nodoties bezmērķīgi individuāliem formas eksperimentiem. Šāda valsts politika veidoja visai loģisku pāreju uz padomju varas sistēmas posmu pēc Otrā pasaules kara. ==Novācijas uzskatos par mākslu== Būtiskākie soļi mākslas izpratnes evolūcijā saistās ar Rīgas mākslinieku grupas modernistiem (aktīvākais laikmetīgās nacionālās mākslas aizstāvis bija Romans Suta) un viņu centieniem pamatot atteikšanos no akadēmisma, impresionistiskā reālisma un jūgendstila inerces. Latviešu mākslas aprises tika iezīmētas ar tādiem terminiem kā sintezējoša un konstruktīva jaunrade, pozitīvi novērtējot Eiropas vecmeistaru mantojumu, bet noraidot 19.–20. gs. mijas stilistiku (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks). Pretēji krievu un vācu tradīcijām, pievilcīga šķita franču māksla, kas tā laika terminoloģijā tika dēvēta par ”latīņu” pasaules gara iemiesojumu. Būtiska loma jaunās mākslas priekšstatos bija Voldemāra Matveja teorētiskajām idejām – gleznot ne dabu, bet tikai ”attiecību pret dabu”, izpaužot savu iekšējo būtību; pamazām arvien lielāku nozīmi ieguva plastiskās formas pašvērtības uzsvērums. Asākā uzskatu sadursme starp Pēterburgas Mākslas akadēmijā izglītotajiem tradicionālistiem (Rihardu Zariņu, J.R.Tillbergu) un jaunajiem modernisma adeptiem (Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu) notika 1920. gadā, kad izcēlās t.s. Kasparsionādes skandāls, kurā akadēmiķi apsūdzēja jaunos māksliniekus neprasmīgā un bezatbildīgā svešzemju paraugu atdarināšanā. Taču 1920. gadu gaitā ”tradicionālistu” un ”modernistu” pretišķības lielā mērā izlīdzinājās, jo klasiski orientēts formas vērtību akcentējums apvienoja gan precīzākas dabas atdarināšanas, gan augstāka abstrakcijas līmeņa paudējus. Pakāpeniski aizvien lielāku lomu priekšstatos par nacionālo mākslu ieguva orientēšanās uz dažādi variētu Eiropas mākslas vēstures mantojumu – klasiskās tradīcijas, reālisma, simbolisma sintezētām variācijām. ==Tematiskā satura un stilistikas attīstība== Perioda sākums glezniecībā ir iezīmīgs ar strēlnieku cīņu un Pirmā pasaules kara bēgļu tēmas interpretācijām (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks); žanru struktūrā 1920. gados pieaug kluso dabu, portretu un ainavisku motīvu īpatsvars (Leo Svemps, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns), bet 1930. gados palielinās figurālo kompozīciju un lauku tēmas nozīme (Ģederts Eliass, Augusts Annuss, Jēkabs Strazdiņš), dažreiz arī nacionālajā mitoloģijā balstītu fantastisku tēlu lietojums (Jēkabs Bīne). No formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas meklējumiem, ko noteica klasiskā modernisma virzienu (fovisma, ekspresionisma, kubisma, pūrisma) atskaņu adaptācija, perioda gaitā mākslinieki pamazām atgriežas pie vizuālās realitātes dotumiem, vispirms plastiski cietākā, pēc tam arī gleznieciski atbrīvotākā izpildījumā. Periodā konstatējamo eiropeisko stilu un virzienu ietekmes ir nevienmērīgas; daži no tiem, piemēram, dadaisms vai sirreālisms, lokālajā mākslas dzīvē nav raduši tikpat kā nekādu atbalsi. Arī konstruktīvisms, lai gan šis termins tika plaši lietots, reālajā mākslas praksē vairāk attiecināms uz PSRS palikušo latviešu mākslinieku (Gustavs Klucis) jaunradi. Atsevišķi ekspresionisma elementi saskatāmi Rīgas mākslinieku grupas agrīnajā sniegumā; savu ekspresionistiski ietonētu glezniecības versiju izkopa uz Vāciju emigrējušais Johans Valters. Svarīgāka nozīme bija kubisma vēlīnās fāzes impulsiem, kas rosināja ģeometrizēt attēlojamos objektus, pamazām saplūstot ar pūrisma iespaidiem (te svarīgākā loma bija Romana Sutas kontaktiem ar franču pūristiem 1920. gadu sākumā). Ap 1925. gadu formas eksperimenti abstrahēšanas virzienā mazinājās, pievēršoties dažādi akcentētām jaunās lietišķības, neoklasicisma un jaunreālisma tendencēm. Glezniecībā 1920. gadu beigās – 1930. gados arvien vairāk tika novērtēts atbrīvots gleznieciskums, ekspresīvs triepiens un faktūras kvalitātes (Ģederts Eliass, Jānis Liepiņš, Eduards Kalniņš u.c.), ko varēja sekmēt arī beļģu glezniecības skolas impulsi. Līdzīga evolūcija no modernākām formām (Sigismunds Vidbergs) līdz jaunreālisma un akadēmiskā reālisma variācijām (Jānis Plēpis, Oskars Norītis, Aleksandrs Junkers) vērojama grafikā, kur kopumā pārsvarā ir figurālu motīvu interpretācijas. Nozīmīgi sasniegumi perioda ietvaros bija scenogrāfijā (vadošie centri – Nacionālā opera, Nacionālais teātris un Dailes teātris), kurā darbojās Ludolfs Liberts, Oto Skulme, Jānis Muncis u.c. mākslinieki, variējot gan modernākus skatuves noformējuma paņēmienus, ko ietekmējuši avangarda virzieni, gan reālistisko dekorāciju tradīciju. Arī fotomākslā turpinājās un jaunus laikmetīgus impulsus guva gadsimtu mijā aizsākusies nozares attīstība. Tēlniecībā posma sākumā izceļams monumentālās tēlniecības uzplaukums, ko sekmēja nacionālas valsts izveidošana un vēlme iemūžināt tās izcīnītāju piemiņu un brīvības ideju (Kārļa Zāles veidotais Brāļu kapu ansamblis, Brīvības piemineklis). Stājtēlniecībā dominē figurālā tēlniecība un portreti. Pēc modernisma ģeometrizācijas posma (Teodors Zaļkalns, Marta Skulme, Emīls Melderis) 1920. gadu vidū vērojama atgriešanās pie reālistiskākas izteiksmes, ko iezīmē gan impresionistiska virsmas apdare, gan neoklasiskas vēsmas. Perioda arhitektūras funkcionālā tipoloģija ietver visdažādāko funkciju ēkas – kopš 1920. gadu vidus plaši izvērsās gan dzīvojamo, gan saimniecisku funkciju ēku celtniecība laukos, īres namu un savrupmāju būvniecība pilsētās. 1930. gados īpaši plaši tika būvētas skolas, tautas nami, dažādu biedrību nami u.c. sabiedriskās ēkas. Atzīstama loma, īpaši lietišķajā mākslā un arhitektūrā, bija arī ''Art Deco'' stilistikai. Lietišķajā mākslā ievērojama nozīme bija tautas mākslas tradīcijām, kas tika arī sakausētas ar modernākiem formas meklējumiem, mēģinot radīt nacionāli konstruktīvu stilu (''Baltars'' porcelāns). 1930. gados funkcionālisma pieeju arhitektūrā (Teodors Hermanovskis, Aleksandrs Klinklāvs, būvbirojs ''Karrs & Betge'') pamazām nomainīja orientēšanās uz neoeklektisma (Eižens Laube, Frīdrihs Skujiņš) un reizēm arī tautas celtniecības (Pauls Kundziņš) paraugiem kā nacionālā stila priekšstatiem atbilstošākām paradigmām <div align="right">S. Pelše</div> =Bibliogrāfija= # '''Dombrovskis, J.''' ''Latvju māksla''. Rīga : Valters un Rapa, 1925 # '''Vipers, B.''' ''Latvju māksla. Īss pārskats''. Rīga : Izdevniecība Leta, 1927 # '''Kjellīns, H.''' Latviešu māksla. Rīga : Valters un Rapa, 1932 # ''Latvijas tēlotājas mākslas pieci gadi: 1935–1939''. Rīga : Latvijas Rakstu un mākslas kamera, 1939 # ''Latviešu tēlotāja māksla 1860–1940'' / atb. red. S. Cielava. Rīga : Zinātne, 1986 # '''Siliņš, J.''' ''Latvijas māksla 1915–1940. I.-III''. Stokholma : Daugava, 1988–1993 # '''Krastiņš, J.''' ''Latvijas Republikas būvmāksla''. Rīga : Zinātne, 1992 # '''Cielava, S.''' ''Latviešu tēlotāja māksla pirmās Latvijas Republikas laikā''. Rīga, 1993 # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, [2002] # '''Lamberga, D.''' ''Klasiskais modernisms: Latvijas glezniecība 20. gadsimta sākumā''. Rīga : Neputns, 2004 =Attēlu saraksts= # [[:image:Zalkalns-Sedosa_mamina.jpg|Zaļkalns T. Sēdošā māmiņa.]] 1916. Izkalta granītā 1923., augstums 63,7 cm. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, turpmāk LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Grosvalds-Tris_krusti.jpg|Grosvalds J. Trīs krusti.]] 1917. Audekls, eļļa, 57 x 69 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Kazaks_Begli.jpg|Kazaks J. Bēgļi.]] 1917. Audekls, eļļa. 210,5 x 71,5 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Vidbergs-Pie_margam.jpg|Vidbergs S. Pie margām. No cikla ”Erotika”.]] 1919. Papīrs, tuša. 16 x 15 cm. LNMM # [[:image:M.Skulme-Mana_gimene.jpg|Skulme M. Mana ģimene.]] 1920. Koks, 16 x 12 x 11 cm. Privātkolekcija. Foto: L. Bremša # [[:image:Melderis-Rozitis.jpg|Melderis E. Pāvila Rozīša portrets.]] 1921. Granīts, 68 x 51 x 40 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:O.Skulme-Portreta_kompozicija.jpg|Skulme O. Portreta kompozīcija.]] 1923. Audekls, eļļa. 138 x 103 cm. Privātkolekcija. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Cirulis-Sutnu_zale.jpg|Cīrulis A. Sūtņu akreditācijas zāle Rīgas pilī.]] No: ''Ansis Cīrulis: Saules pagalmos'' / sast. R. Rinka. Rīga : Neputns, 2008. 126. lpp. # [[:image:U.Skulme-Jezus_dzimsana.jpg|Skulme U. ”Jēzus dzimšana” no cikla ”Nabagu Bībele”.]] Ap 1925. Papīrs, zīmulis. LNMM # [[:image:Strunke-Cilveks_kas_ieiet_istaba.jpg|Strunke N. Cilvēks, kas ieiet istabā.]] 1927. Audekls, eļļa. 92 x 86 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Dreijmanis-Ausekla_iela_3.jpg|Dreijmanis P. Blokmāja Rīgā, Ausekļa ielā 3.]] 1927. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Suta-Kazas.jpg|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants).]] 1928. Porcelāns, apgleznojums. ø 35,5 cm. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs. No: Suta, T. ''Romans Suta''. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1996. 21. att. # [[:image:Miesnieks-Dieniska_maize.jpg|Miesnieks K. Dienišķā maize.]] 1929. Audekls, eļļa. 176 x 146 cm. LNMM. No: Valsts Mākslas muzejs / sast. M. Lāce. Rīga: Valsts Mākslas muzejs & Jumava, [2005] # [[:image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11.]] 1930–1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Hermanovskis-Savrupmaja-O.Vaciesa_13-13a.jpg|Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a.]] 1931. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Zale-Brivibas_piemineklis.jpg|Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā.]] 1931–1935. Granīts, travertīns, bronza. Kopējais augstums – 42,7 m, terases diametrs – 28 m. Foto: E. Kļaviņš # [[:image:Ubans-Irbenes_iela.jpg|Ubāns K. Irbenes iela.]] 1932. Audekls, eļļa. 65 x 81 cm. LNMM. Foto: N. Brasliņš # [[:image:Zemdega-Raina_kapa_piemineklis.jpg|Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis.]] 1934. Granīts. Raiņa kapi Rīgā. Foto: L. Bremša # [[:image:Tone-Anna.jpg|Tone V. Anna.]] 1935. Audekls, eļļa. 83 x 65,5 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. – 48. lpp. # [[:image:Annuss-Sievietes_pie_juras.jpg|Annuss A. Sievietes pie jūras.]] 1935. Audekls, eļļa. 150 x 170 cm. LNMM. No: Lāce, R. ''Augusts Annuss''. Rīga : Jumava, 2005 # [[:image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki.]] 1935. Audekls, eļļa. 149,5 x 185 cm. LNMM. No: ''Eduards Kalniņš: Katalogs'' / sast. A. Brasliņa. Rīga : Neputns, 2004 # [[:image:Eliass-Pie_akas.jpg|Eliass Ģ. Pie akas.]] Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. # [[:image:Minox.jpg|Caps V. Fotoaparāts ''Minox'']]. 1936 – 1937. Ražotājs: VEF. Dizainera Ā.Irbītes 1937. g. foto # [[:image:Skujins-Tiesu_pils.jpg|Skujiņš F. Tiesu pils]]. Rīga. 1936–1938. Foto: E. Kļaviņš <gallery> image:Suta-Kazas.jpg|Suta R. Dekoratīvais šķīvis ”Kāzas” (variants). 1928. image:Miesnieks-Dieniska_maize.jpg|Miesnieks K. Dienišķā maize. 1929. image:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|''Karrs & K. Betge''. Latviešu akciju banka Rīgā, Vaļņu ielā 11. 1930–1931. image:Hermanovskis-Savrupmaja-O.Vaciesa_13-13a.jpg|Hermanovskis T. Savrupmāja Rīgā, O. Vācieša ielā 13/13a. 1931. image:Zale-Brivibas_piemineklis.jpg|Zāle K., Štālbergs E. Brīvības piemineklis Rīgā. 1931–1935. image:Ubans-Irbenes_iela.jpg|Ubāns K. Irbenes iela. 1932. image:Zemdega-Raina_kapa_piemineklis.jpg|Zemdega K. Raiņa kapa piemineklis. 1934. image:Tone-Anna.jpg|Tone V. Anna. 1935. image:Annuss-Sievietes_pie_juras.jpg|Annuss A. Sievietes pie jūras. 1935. image:Kalnins-Plostnieki.jpg|Kalniņš E. Plostnieki. 1935. image:Eliass-Pie_akas.jpg|Eliass K. Pie akas. Ap 1936. image:Minox.jpg|Caps V. Fotoaparāts ''Minox''. 1936 – 1937. image:Skujins-Tiesu_pils.jpg|Skujiņš F. Tiesu pils. Rīga. 1936–1938. </gallery> 6 2614 3881 3594 2011-02-11T09:35:38Z Admins 4 wikitext text/x-wiki Eliass Ģ. Pie akas. Ap 1936. Audekls, eļļa. 79 x 99 cm. LNMM. No: ''Latvijas māksla: 20. gadsimts / Latvia, Surprising Art from the 20th Century''. Rīga : Neputns, 2002. 54. lpp. 0 2297 3882 3801 2014-09-17T09:05:41Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[File:Rigas_Doms.jpg|200px|right]] [[File:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|200px|right]] [[File:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|200px|right]] [[File:Cesu_pilsdrupas.jpg|200px|right]] [[File:Nidecka_kapa_piemineklis.jpg|200px|right]] [[File:Liepajas_Annas_baznica_retabls.jpg|200px|right]] [[File:Rundales_pils.jpg|200px|right]] [[File:Mezotnes_pils.jpg|200px|right]] [[File:Feders_Ainava_ar_negaisa.jpg|200px|right]] [[File:Huns_Bertula_nakts_prieksvakara.jpg|200px|right]] [[File:Bonstets-Pilsetas_teatris.jpg|200px|right]] [[File:Valsts_Makslas_muzejs.jpg|200px|right]] [[File:Rozentals_No_kapsetas.jpg|200px|right]] [[File:Purvitis_Maestoso.jpg|200px|right]] [[File:Bralu_kapi_Jatnieks_1.jpg|200px|right]] [[File:Suta-Kazas.jpg|200px|right]] [[File:Kars-Betge-Banka_Valnu_iela_11.jpg|200px|right]] =Saturs= '''Ievads''' '''Vispārējs piedāvātās Latvijas mākslas vēstures raksturojums un metodoloģiskie nosacījumi''' '''Periodizācija''' '''Akmens laikmeta māksla''' '''Bronzas un dzelzs laikmeta māksla''' '''Viduslaiku māksla 12. gs. – 1500. g.''' *[[12. gs. - 1561. g. Viduslaiku arhitektūra un māksla|Vispārējs perioda mākslas raksturojums]] *Akmens arhitektūras iepazīšana *[[Ikšķiles_viduslaiku_baznīca_un_pils|Ikšķiles viduslaiku baznīca un pils]] *Rīgas dibināšana un senākās celtnes **[[Sv. Jēkaba baznīca Rīgā|Sv. Jēkaba baznīca]] **Sv. Jura baznīca **[[Rīgas Doma komplekss|Rīgas Doma komplekss]] **[[Rīgas Doma būvplastika viduslaikos|Rīgas Doma būvplastika viduslaikos]] *Pilsētbūvniecība un aizsardzības sistēma *Sakrālā arhitektūra Rīgā un Vidzemē *Tipoloģija un attīstība. Piļu arhitektūra **Rīgas pils **Vidzemes pilis: Cēsis, Valmiera, Straupe, Sigulda, Turaida **Kurzemes pilis: Jelgava, Ventspils, Dundaga, Alsunga **Latgales pilis: Ludza *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Akmens tēlniecība **Kapa plāksnes **Kokskulptūra *Glezniecība '''Vēlo viduslaiku māksla 1500. g. – 1561. g.''' *Vispārīgs raksturojums *Tēlniecība *Akmens tēlniecība *Kokskulptūra *Lietišķā māksla '''Klasisko elementu periods. 1561. g. – 1680. g.''' *Vispārējs perioda mākslas raksturojums *Vēsturiskais fons *Arhitektūra **Vispārīgs raksturojums **Sakrālā arhitektūra **Laicīgā arhitektūra **Pilsētbūvniecība *Tēlniecība **Vispārīgs raksturojums **Baznīcu iekārtas priekšmeti *Būvplastika **Memoriālā tēlniecība **Patrīcija Nidecka kapene *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums **Portrets **Altārgleznas **Interjeru dekoratīvā glezniecība *Grafika **Vispārīgs raksturojums **Grāmatu māksla **Stājgrafika *Mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Baroka un rokoko periods. 1680. g. – 1780. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra **Pilsētbūvniecība **[[1680_-_1780._g._Sakrālā_mūra_arhitektūra|Sakrālā mūra arhitektūra]] **Sakrālā koka arhitektūra *Laicīgā mūra arhitektūra **Muižas un pilis **[[1680 - 1780. g. Pilsētas dzīvojamie nami|Pilsētas dzīvojamie nami]] *Glezniecība **Vispārīgs raksturojums. **Baznīcu dekoratīvā glezniecība **Altārgleznas **Portrets *Emblemātika Latvijas mākslā *[[1680_-_1780._g._Baznīcu_dekoratīvā_tēlniecība|Baznīcu dekoratīvā tēlniecība]] *Ēku fasādes un interjeru plastika *Grafika *Grāmatu māksla *Lietišķā māksla *[[:Kategorija:1680_-_1780._g._Mākslinieki|Perioda darbnīcas un mākslinieki]] '''Klasicisma un romantisma periods. 1780. g. – 1840. g.''' *Vispārējs perioda raksturojums *Arhitektūra *Glezniecība *Tēlniecība *Grafika *Lietišķā māksla *Perioda mākslinieki *Atsevišķi objekti '''Historisma un reālisma periods. 1840. g. – 1890. g.''' *[[1840_–_1890._g._Historisma_un_reālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1840_–_1890._g._Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1840_–_1890._g._Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1840_–_1890._g._Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1840_–_1890._g._Glezniecība|Glezniecība]] **[[1840_–_1890._g._Grafika|Grafika]] **[[1840_–_1890._g._Tēlniecība|Tēlniecība]] **Arhitektūra **Lietišķā māksla **[[1840_–_1890._g._Grāmatu_māksla|Grāmatu māksla]] *[[1840_–_1890:_Mākslas_dzīve|Mākslas dzīve]] **Mākslas izglītība **Krātuves, biedrības un izstādes **[[1840_–_1890._g._Mākslas_tirgus_un_mākslinieku_ekonomiskais_stāvoklis|Mākslas tirgus un mākslinieku ekonomiskais stāvoklis]] *[[:Kategorija:1840_-_1890._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1840_-_1890._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Neoromantiskā modernisma periods. 1890. g. – 1915. g.''' *[[1890._-_1915.g.|Vispārējs perioda raksturojums]] *[[1890 – 1915: Morfoloģija|Mākslas veidi]] **[[1890_–_1915:_Mākslinieciskās_koncepcijas|Mākslinieciskās koncepcijas]] **[[1890_–_1915:_Ikonogrāfija|Ikonogrāfija]] **[[1890_–_1915:_Formālā_stilistika|Formālā stilistika]] **[[1890_–_1915:_Sakari_ar_citām_skolām|Sakari ar citām skolām]] **[[1890_–_1915:_Vēsturiskais_fons|Vēsturiskais fons]] **[[1890_–_1915:_Glezniecība|Glezniecība]] **[[1890_–_1915:_Grafika|Grafika]] **[[1890_–_1915:_Tēlniecība|Tēlniecība]] **[[1890_–_1915:_Arhitektūra|Arhitektūra]] **Scenogrāfija **[[1890_–_1915:_Lietišķā_māksla_un_dizains|Lietišķā māksla un dizains]] **[[1890_–_1915:_Latvijas_grāmatmāksla|Grāmatu māksla]] **Periodikas grafiskais dizains **Fotogrāfija *Mākslas dzīve **[[1890_-_1915:_Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1890_-_1915:_Krātuves._Biedrības._Izstādes._Kritika.|Izstādes un krātuves. Biedrības. Mākslas kritika]] **[[Vilhelms_Neimanis|Vilhelms Neimanis]] **[[1890_–_1915:_Mākslas_tirgus|Mākslas tirgus]] *[[:Kategorija:Mākslinieki|Perioda mākslinieki un darbnīcas]] *[[1890_–_1915:_Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] '''Klasiskā modernisma un jaunreālisma periods. 1915. g.– 1940. g.''' *[[1915_–_1940._g._Klasiskā_modernisma_un_jaunreālisma_periods|Vispārējs perioda raksturojums]] *Mākslas veidi **[[1915_–_1940._g._Glezniecība|Glezniecība]] **Tēlniecība **Grafika **Scenogrāfija **Fotomāksla **Arhitektūra **Lietišķā māksla **Dizains *Mākslas dzīve **[[1915_–_1940._g._Mākslas_izglītība|Mākslas izglītība]] **[[1915_–_1940._g._Mākslas_biedrības|Mākslas biedrības]] **Mākslas krātuves un izstādes **Mākslas tirgus *[[1915_–_1940._g._Teorētiskās_koncepcijas,_mākslas_kritika_un_vēsture|Teorētiskās koncepcijas, mākslas kritika un vēsture]] *Latviešu mākslinieku darbība PSRS *[[:Kategorija:1915_–_1940._g._Mākslinieki|Perioda mākslinieki]] *[[1915_–_1940._g._Atsevišķi_objekti|Atsevišķi objekti]] __NOEDITSECTION__ 072e0258bd6ac594139763d6e834537ce404ff76 0 2528 3883 3708 2014-12-22T08:22:47Z Admins 4 wikitext text/x-wiki [[image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|thumb|Ikšķiles baznīcas D siena. 13.- 14. gs.]] [[image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|thumb|Bīskapa pils mūri Rīgā. 13. gs. sākums.]] [[image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|thumb|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.)]] [[image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|thumb|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs. 1237.-16.]] [[image:Dobeles_ordena_pils.jpg|thumb|Dobeles ordeņa pils (1335.- 17. gs.)]] [[image:Rigas_zimogs-1226.jpg|thumb|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.)]] [[image:Rigas_panorama-1550.jpg|thumb|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] [[image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|thumb|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] [[image:Tris_brali_Riga.jpg|thumb|“Trīs brāļi” - Rīgā vecākais nams.]] [[image:Rigas_Doms.jpg|thumb|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] [[image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|thumb|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] [[image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|thumb|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] [[image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|thumb|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] [[image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|thumb|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] [[image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|thumb|Rīgas Doma ziemeļu portāls. 13. gs. 20. gadi.]] [[image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|thumb|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas. 13. gs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|thumb|Pietà no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas. Ap 1400.g.]] [[image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|thumb|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] [[image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|thumb|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā. Ap 1380. g.]] [[image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|thumb|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] [[image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|thumb|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus Chronica Romanorum summorum pontificum teksta noraksts. 15. gs.]] [[image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|thumb|Svētā vakarēdiena kauss un patēna. Rīga, 15. gs.]] =Vēsturisks ieskats= Rietumeiropā viduslaiku vēstures periodizācija ir atkarīga no katras zemes nacionālajām vēstures tradīcijām, tomēr kopīga ir tendence par viduslaiku sākumu uzskatīt kristietības ienākšanu. Dažviet to pieņemts uzsākt agri - jau ar 6. gs., bet Eiropas ziemeļu apvidos atvirzīt līdz pat 11. gs. Austrumbaltijas reģiona viduslaiku periodizācija arī atkarīga no tā vēstures. Kristianizācijas process šeit vēl vairāk aizkavējās un lokālās arhitektūras un mākslas attīstība līdz 12. gs. vidum noritēja atrautībā no Rietumeiropas vadošo centru sasniegumiem. To pārtrauca pāvesta Urbāna II 1095. gada aicinājums ticīgajiem doties krusta karā. Latvijas teritoriju pirmie divi krusta kari tiešā veidā neskāra. Trūcīgas ir ziņas par dāņu kristiešu darbību Kurzemē, līdz šim nav izdevies noskaidrot, kur atradās 11. gs. beigās Ansgara hronikā minētā katoļu baznīca. Arī Skandināvijas izcelsmes krusta formas rotas aplūkojamas kā sporādiska parādība. Vairāk liecību saglabājies par krievu pareizticīgo kņazu aktivitātēm ceļot baznīcas Jersikā un Koknesē, kā arī izplatot krustiņus, glazētas Lieldienu olas un eņģeļu figūriņas, kuras, iespējams, izgatavotas arī uz vietas. Tikai līdz ar vācu tirgotāju apvienības izveidi Visbijā 1160. gadā sākās katoļu misionāru darbība Baltijas jūras austrumu piekrastē un blīvi apdzīvotajā Daugavas lejtecē. Tādēļ pirmais kristietības izplatības centrs izveidojās Ikšķilē. Par bīskapu (1186–1196) ievēlēja augustīniešu ordeņa mūku Meinardu (1125[?]-1196), kurš kopā ar līdzgaitnieku cistercieti Teodorihu pievērsās Daugavas un Gaujas lībiešu kristīšanai. Nākamā bīskapa cistercieša Bertolda ([?]-1198) laikā (1196-1198) no Vācijas sāka ierasties krusta karotāji. Tādēļ hronoloģiski viduslaiki Livonijā iestājas ar 12. gs. Vietējo cilšu sadrumstalotība, vadoņu (Dabrelis, Visvaldis, Kaupo, Viestarts) nespēja nostiprināt varas centralizācijas tendences un egalitārais sabiedrības uzbūves modelis ļāva vācu garīdzniekiem un bruņiniekiem pakļaut Austrumbaltijas zemes. Oficiālais pamatojums iebrukumam bija pāvesta Innocenta III 1199. gadā izdotā bulla, kas došanos uz Livoniju pielīdzināja svētceļojumam uz Romu. Tas palīdzēja bīskapam Albertam ([?]-1229) savervēt karaspēku krusta karam. Alberta rīcība bija strauja un noteikta, jau 1201. gadā viņš bīskapa rezidenci pārcēla uz stratēģiski izdevīgāku vietu tuvāk jūrai, dibinot Rīgu. 1202. gadā Livoniju pasludināja par Dievmātes Marijas zemi un izveidoja Kristus bruņinieku brāļu ordeni, kas parasti tiek saukts par Zobenbrāļu ordeni. Tolaik Livonijas teritorijā ietilpa Latvija un Dienvidigaunija un tā bija sadalīta bīskapa un ordeņa zemēs. Turpmākajos gadsimtos vēstures attīstība noritēja zemes un varas sadalē starp Rīgas arhibīskapu (kopš 1255. gada) un tā sīvāko konkurentu - Zobenbrāļu ordeni. Pēc sakāves Saules kaujā 1236. gadā ordeni pārdēvēja par Prūsijas Vācu ordeņa Livonijas atzaru. Pēc zemgaļu sacelšanās apspiešanas 1290. gadā noslēdzās Livonijas teritorijas pakļaušana. 14. gs. Rīgas virsbīskapija zaudēja ordenim un kļuva par ordeņa valsts sastāvdaļu. Bruņinieki, kas bija apmetušies uz pastāvīgu dzīvi un ieguvuši savā īpašumā zemi, pamazām kļuva par muižniekiem. Tas veicināja baznīcu un piļu celtniecību, kā arī pilsētu veidošanos iekarotajās zemēs. Vācu ordeņa sairšanu ievadīja sakāve kaujā pie Tannenbergas 1410. gadā. Lai novērstu Livonijas pārvaldes sadrumstalotību 1435. gadā sanāca Valkas landtāgs, kas turpmāk nostiprināja muižnieku un pilsoņu tiesības. No vienas puses tas nodrošināja zināmu uzplaukumu, bet no otras – veicināja dzimtbūšanas rašanos. Brīvie zemnieki bēga uz pilsētām, palikušie zaudēja brīvību un kļuva par muižnieku īpašumu. Aizkavēt ordeņa sabrukšanu vēl izdevās ordeņa mestram Valteram fon Pletenbergam (ap 1450-1535), kas valdīja vairāk nekā 40 gadus. 16. gs. sākumā Latvijas daļā zināmas 43 ordeņa, 35 bīskapa un piecas baznīcas Rīgā un bez tam vēl darbojās 13 klosteri. Jaunu pavērsienu politiskajā un reliģiskajā dzīvē ievadīja Mārtiņa Lutera 1517. gada tēzes pret katoļticību. Jaunā mācība ātri sasniedza Rīgu un atrada šeit aktīvus piekritējus. 1524. gada martā sākās postoši baznīcu grautiņi, kuros, līdzīgi kā citos Eiropas protestantisma apvidos, vardarbīgi izvazāja un iznīcināja katoļu baznīcas uzkrātās mākslas vērtības. Rietumu historiogrāfijā reformācijas kustība izvēlēta par viduslaiku beigu robežšķirtni. Un kaut arī Rīga 1539. gadā iekļāvās protestantu pilsētu savienībā, jāpievienojas tiem vēsturniekiem, kas ņem vērā atšķirīgo vēstures gaitu Livonijā. Pamieru, kas šeit iestājās līdz 1558. gadam, pārtrauca krievu karaspēka iebrukums. 1560.gadā kaujā pie Ērģemes savu pēdējo sakāvi piedzīvoja ordenis. Livonijas valsti sadalīja un tā nonāca Polijas karaļa Sigismunda II Augusta atkarībā. Svinīgajā ceremonijā 1562. gada 5. martā pēdējo ordeņa mestru Gothardu Ketleru (1517-1587) iecēla par jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogu. Saikne ar viduslaiku kultūras tradīcijām bija pilnībā pārrauta un sākās jauns posms attīstībā. Tieši tādēļ šis politiskais pavērsiens izvēlēts par viduslaiku noslēgumu Livonijā. =Mūrējuma tehnikas un romāņu arhitektūras formu iepazīšana= No arhitektūras vēstures viedokļa, kristietības ienākšana ir cieši saistīta ar mūra arhitektūras izplatīšanos. Modernos impulsus ienesa tirdzniecības un misionāru savienību īpaši uzaicinātas celtniecības brigādes. Vairums tālaika celtņu vēlāk pārbūvētas vai zudušas, tādēļ datējumi jāuztver ļoti piesardzīgi un parasti jāpaļaujas uz pieminekļa stilistisko analīzi, kuru veido dažādu attīstības periodu uzslāņojumi. Procesa izsekošanu apgrūtina niecīgais rakstīto avotu daudzums, pie tiem pieder Livonijas Indriķa hronika, kas aptver laikposmu no 12. gs. 80. gadiem līdz 1227. gadam un Vartberges Hermaņa Livonijas hronika, kurā vēstīts par notikumiem Līvzemē no 1186. gada līdz 1378. gadam. Vēlāk rakstīto materiālu daudzums pieaug, lai gan tas ne vienmēr atvieglo būvvēstures jautājumu noskaidrošanu. Līdz ar saistvielas pielietojumu akmens celtniecībā ienāk arī romāņu tipa baznīcu plānojums. Pirmās celtnes veidoja draudzes telpa un sašaurināts taisnstūra koris ar apsīdu. Svarīga inovācija bija velvju pārsedzes sistēma un līdz tam nepazīstami dekorējuma principi. Pirmajām baznīcām un pilīm raksturīgas biezas aizsargmūrim līdzīgas sienas un mazi logi. Vecākās akmens celtnes Austrumbaltijā ir Ikšķiles katoļu baznīca un pils (ap 1185), Salaspils Mārtiņsalas pils un baznīca (ap 1186). Izsekojami arī pirmie ietekmju virzieni, kas saistīti ar Visbiju. Vēlāk nostiprinās kontakti ar kristietības centriem Vācijā, Brēmenes arhibīskapiju, Vestfāleni, Lībeku, Magdeburgu, Vācu ordeņa zemēm u.c. =Viduslaiku piļu celtniecība= Intensīvākais mūra arhitektūras pielietojums saistāms ar viduslaiku nocietināto piļu celtniecību. Līdz ar teritorijas pakļaušanu un sadalīšanu starp bīskapu un ordeni, veidojās atsevišķi pārvaldes centri un bija novērojams straujš celtniecības apjoma pieaugums, kas uzplaukumu sasniedza 14. gs. No 12. gs. līdz 17. gs. sākumam Latvijas teritorijā uzcēla 142 pilis. 13. gs. pilis veidoja nelielu teritoriju apņemošs aizsargmūris, visbiežāk stāva kalna galā. Mūra iekšpusē atradās palass ar saimniecības ēkām un paslēptuve briesmu gadījumiem – augsts apaļš tornis - begfrīds jeb donžons ar ieeju otrā stāva līmenī, piemēram, bīskapa pils Turaidā (1214 - 15. gs.). No Prūsijas Vācu ordeņa zemēm Latvijas teritorijā ienāca regulāru piļu tips – ordeņa vai bīskapa kastelas. Tās veidoja četri ap iekšējo pagalmu grupēti vairākstāvu korpusi. Pie varenākajiem viduslaiku cietokšņiem pieder ordeņa pils Siguldā (1207 - 15. gs.), Kokneses bīskapa pils (1209 - 16. gs.), Rīgas ordeņa pils (1330 - 16. gs.), Cēsu ordeņa mestra rezidence (1237 - 16. gs.), Dobeles ordeņa pils (1335 - 16. gs.), ordeņa Rēzeknes fogta palīgpils Ludzā (14. gs. beigas), Bauskas ordeņa pils (1443 - 16. gs.), u.c. =Pilsētbūvniecisku struktūru veidošanās= Senākā pilsēta Austrumbaltijā ir Rīga. Pirmās pilsētas tiesības tai piešķirtas pēc Visbijas jeb Gotlandes parauga, augstākais pārvaldes orgāns – rāte. Pēc 1221. g. Rīgai bija savs ģerbonis, kurā attēloti pilsētas mūri ar vārtiem un diviem torņiem, starp tiem divas atslēgas ar krusta spieķi vidū. Katram no ģerbonī ietvertajiem elementiem bija ar realitāti nesaistīta simboliska nozīme: mūris apliecina pilsētas patstāvību, Sv. Pētera dubultatslēgas norāda uz Kristus un pāvesta baznīcas aizsardzību, bet krusta spieķis kalpo kā bīskapa varas simbols. Teritoriāli Rīgas pirmsākumi meklējami Daugavas un Rīdzenes upes pussalā, kur atradās kuršu un lībiešu apmetne. Turpat līdzās veidojās senākais pilsētas centrs ar bīskapa Alberta pirmo Rīgas katedrāli un rezidenci, kuras mūru atliekas joprojām aplūkojamas pagrabā zem Sv. Jāņa baznīcas altārdaļas. Ziņu par senās pilsētas telpiskā struktūras izveidi maz. Indriķa hronikas norāda, ka jau agri garīdznieku, ordeņa brāļu, tirgotāju un amatnieku apdzīvoto teritoriju ietvēra palisādes vai pat akmens mūri. Hipotēzes par pilsētas plānojumu 13. gs. ir dažādas. Kopumā Rīga labi iekļāvās viduslaiku pilsētu veidošanās procesā, tās izaugsme bija strauja un pilsētvides organizācija pakļauta laikmeta arhitektūras attīstības tendencēm, veicinošs faktors bija Rīgas un citu Baltijas teritorijas pilsētu uzņemšana Hanzas savienībā. 13. gs. Rīgā cēla ap vaļēju pavardu sagrupētas vienkāršas taisnstūra pildrežģa ēkas ar saimniecības un dzīvojamām telpām. Mūra namu bija maz. Celtniecības intensitāte pieauga gadsimta nogalē un 1293. gadā apstiprināti senākie būvnoteikumi, kas aizliedza koka namu celtniecību pilsētā. Pieprasījumu pēc amatniekiem apliecina mūrnieku cunftes izveidošanās 14. gadsimtā. Šai laikā pamati likti vairākām Rīgas arhitektūru raksturojošām sabiedriskajām celtnēm, piemēram, Jaunais nams (vēlāk pazīstams kā Melngalvju biedrības nams Rīgā), tirgotāju un amatnieku ģildēm, rātsnamam. Sarežģītāka kļuva arī formu valoda, līdzās utilitāri vienkāršām būvēm, pieauga gotisko zelmiņu un ornamentālo elementu pielietojums. Nocietinātajā teritorijā, kuras centrā atradās baznīcas, rātsnams, ģildes un tirgus laukums vienu pie otra cēla pret ielu ar garenfasādi vērstus namus, kuros dzīvoja pilsētas administrācija, tirgotāji, amatnieki un kalpotāji, kā to var redzēt pilsētas senākajās panorāmās. Vecākais nams ir iekļauts ''Trīs brāļu'' grupā. Latvijā šāda tipa mūra ēkas saglabājušās tikai Rīgā. Citas viduslaiku pilsētas sākumā bija nelieli miesti, kas veidojās ap bīskapa vai ordeņa pilīm. Tās veidoja koka priekšpilsētas ar zemnieku tipa ēkām, kas līdz ar saimnieciska rakstura piebūvēm atradās pie galvenajiem ceļiem, bet ar laiku izauga par mūra sienas ar nocietinājuma torņiem iekļautu administratīvu centru. Pie senākajām pilsētām pieder Cēsis (1323), Valmiera (1323), Ventspils (1378), Aizpute (1378) u.c. =Sakrālā arhitektūra= Drošākie orientieri Rīgas 13. gs. topogrāfiskajā struktūrā ir viduslaiku sakrālās celtnes. Pirmatnējā plānojuma un sienas mūrējuma tehnikas elementi joprojām aplūkojami 1202. gadā dibinātā Zobenbrāļu ordeņa Sv. Jura kapelas arhitektūrā. Šī celtne iezīmīga ar izteikti romāniskajām kora kvadrāta un pusloka apsīdas proporcijām. Neapmestajām kaļķakmens sienas daļām glezniecisku efektu piešķir sarkanā ķieģeļa šķembas, ar kurām aizpildītas šuves. Dokumentāri ķieģelis Rīgā pieminēts jau 13. gadsimta sākumā. Domājams, ka pirmsākumos tas bija ievests no Ziemeļvācijas ķieģeļu reģioniem, visticamāk, no Lībekas vai Raceburgas. Sākumstadijā tā izgatavošana uz vietas vēl nebija iespējama. Masveida produkcijas ražošanu sekmēja Sv. Marijas vārdā iesvētītās bīskapa katedrāles un klostera celtniecība (1211), kas bija nozīmīgākais notikums Rīgas 13. gs. arhitektūrā. Gradiozais būvapjoms arhitektūras vēsturē ir viens no svarīgākajiem pārejas stila paraugiem no romāņu arhitektūras uz gotiku. Kompleksa celtniecība noritēja vairākos posmos gandrīz visa 13. gs. garumā. Trīsjomu bazilikas pamati ar kora kvadrātu, šķērsjomu un trim apsīdām likti no kaļķakmens un 13. gs. 20. gados, nemainot celtnes plānu, notika pāreja uz sarkano ķieģeli. Rezultātā radās savdabīgs lokālās arhitektūras variants, kura ietekmes zona 13. gs. otrajā pusē vairs neaprobežojās ar Rīgu un kā reģionāla paradigma izplatījās ziemeļu virzienā. Arhitektūras vēsturē tā iegājusi kā Rīgas Doma būvskola, kuras ietekmes saskatāmas Vidzemes lielākajos dievnamos Sv. Jāņa baznīcā Cēsīs (1284) un Sv. Sīmaņa baznīcā Valmierā (1283) u.c. Otra lielākā Rīgas baznīca bija ap 1209. gadu minētais pilsētas draudzes nams, iesvētīts Sv. Pētera vārdā. Vērienīga baznīcas pārbūve un paplašināšana notika 15. gs. sākumā, kad pēc Meklenburgas ķieģeļu gotikas parauga tapa piecu kapelu apeja un šķērsjoms. Savdabīgu vietu Rīgas arhitektūrā ieņem Sv. Jēkaba baznīca. Pirmo reizi tā minēta 1226. gadā, celta izmantojot sarkano ķieģeli un tās būvapjomā nolasāmas cisterciešu ordeņa arhitektūras pazīmes. Turpat līdzās 13. gs. vidū Marijas Magdalēnas baznīcā apmetās cisterciešu ordeņa mūķenes. No garīgo ordeņu dievnamiem vēl jāizceļ dominikāņu arhitektūras stila paraugs - Sv. Jāņa baznīca ar tās skaistajām tīkla velvēm un reformācijas laikā izpostītā franciskāņu Sv. Katrīnas klostera baznīca Rīgā. Jau savos pirmsākumos Rīga veidojās kā daudznacionāla pilsēta. Bez vācu, lībiešu un kuršu teritorijām pastāvēja arī krievu ciems, minēts ap 1222. gadu. Senās Rīgas rekonstrukcijas plānos Krievu tirgotāju fraktorija attēlota priekšpilsētā pie Jēkaba ceļa, kas veda uz Daugavas ieteku jūrā. Turpat atradās Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja baznīca, minēta 1299. gadā. Pareizticīgo baznīcas bijušas arī citās pilsētās, piemēram, Cēsīs, Aizkrauklē. =Būvplastika un tēlniecība viduslaikos= Nozīmīgākais ieguldījums 13. gs. akmens tēlniecībā ir Rīgas Doma ziemeļu portāla, baznīcas, kapitula zāles un klostera krustejas kapiteļu un konsoļu dekoratīvās formas un ornaments. Būvplastikas stilistika nav viendabība, hronoloģiski tā atspoguļo dažādus celtniecības posmus, bet ģeogrāfiski - dažādas ietekmes. Ir saglabājusies tikai viena Rīgas 15. gs. sākuma akmens skulptūra, tā ir smilšakmens ''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas (ap 1400.g.), ievests darbs, kas pieskaitāms tālaika Eiropas mākslas augstākajam sasniegumam. Lokālā snieguma piemēri ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas portāla ciļņi (15. gs. sāk.), “Krustā sistais” (15. gs. vidus), „Ādams un Ieva” (16. gs. sāk.) no Raunas baznīcas, kā arī t.s. Pletenberga madonna no Rīgas pils (1515). Noteiktu ikonografisko programmu un formālā risinājuma iespējas atspoguļo kapaplāksnes, kas lielākā skaitā saglabājušās Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgas Domā, un Cēsu Sv. Jāņa baznīcā. Kokgriezumu kolekcija nav liela (kopumā ap 30 darbu) un aptver laikposmu no 14. gs. sākuma līdz 16. gs. pirmajai trešdaļai. Tajā sastopami gan ievesti darbi, piemēram, Marijas nāves cilnis no Rīgas Lielās Ģildes (ap 1460.g.) vai Jānis Kristītājs no Rīgas Mazās Ģildes (16. gs. sāk.), kā arī vietējās izcelsmes darbi, piemēram, Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā (ap 1380.g.). Pēdējās katoļu baznīcas liecības, kas nonākušas līdz mūsdienām ir garīdznieku soli Rīgas Domā, to sānu malu iegrieztās ainās “Ādams un Ieva” un “Marija Magdalēna” rāda, ka 16. gs. pirmajā ceturksnī renesanse ir sasniegusi šo reģionu. =Glezniecība. Grafika. Lietišķā māksla= Maz kas saglabājies Latvijas teritorijā no viduslaiku glezniecības, grafikas un lietišķās mākslas, tādēļ, tāpat kā tēlniecībā, nav iespējams izsekot vienmērīgam attīstības procesam, bet gan tikai izcelt nozīmīgākās parādības. Ir zināms, ka arhibīskapa katedrālē altāru skaits viduslaikos sasniedzis vismaz 30, bet Rīgas Sv. Pētera baznīcā tie bijuši ap 20, nemaz nerunājot par dominikāņu, franciskāņu u. c. ordeņu dievnamiem, biežās lielvaru ietekmju maiņas, postošie reformācijas grautiņi un 18. gs. racionālistu skarbums iztīrīja dievnamus no pēdējām t.s. “pāvesta draņķībām”, iztukšoja sakrālos interjerus, bet turīgo pilsētnieku dzīvojamos namus pārbūvēja. Par katoļu kulta bagātību un spožumu galvenokārt liecina rakstītie avoti vai fragmentāri restauratoru atklājumi sakrālajos un laicīgajos interjeros, piemēram, Rīgas Domā, Sv. Jēkaba baznīcā, Cēsu ordeņa pils mestra zālē, Ventspils ordeņa pilī u.c. Doma rekonstrukcijas laikā par sensacionālu atklājumu kļuva 14. gs. sākuma gleznojuma atklāšana virs Doma ziemeļu portāla, kas ir raksturīgs t. s. gotikas “mīkstā stila” paraugs un apliecina lokālās mākslas iekļaušanos starptautiskā kontekstā. Viduslaiku mākslas kopainu bagātina senas un turīgas Rīgas patriciešu dzimtas pārstāvis Reinholds Soltrumps. Mācītais jurists un klēriķis 15. gs. 70.-80. gados ne vien ārzemēs iepircis gravīras un grāmatas, bet arī tās pārrakstījis un darbojies kā iluminators. Viena no senākajiem kristīgās mākslas liecībām, kas nonākusi līdz mūsdienām, ir Ikšķiles baznīcas kristāmtrauka granīta kūpa (tagad eksponēta Rīgas Doma baznīcā), kas datējama ar 12. gs. otro pusi. Romāņu stila ietvaros līdzīgi izstrādājumi sastopami Dānijā un Ziemeļvācijā. Tādēļ pamatots šķiet pieņēmums, ka formās vienkāršais, bet labās proporcijās no skaista granīta izkaltais kristāmtrauks ievests bīskapa Meinarda darbības laikā un tā izcelsme saistāma ar Zēgebergas klosteri Vācijā. Amatniecības attīstību veicināja vietējo apvienību, brālību, ģilžu un cunftu veidošanās. Pirmās oficiālās cunftes zināmas kopš 14. gs. otrās puses, vecākā kopš 1360. g. bija zeltkaļu cunfte, kuras statūti pārņemti no Lībekas. Amatnieki pildīja ne vien privātpersonu pasūtījumus, bet darināja arī baznīcas kulta priekšmetus: kausus ar patēnām, ciborijus, monstrances, relikviārijus. Viens no greznākajiem darinājumiem bija Sv. Marijas sudraba statuja, kuru arhibīskaps Jaspers Linde dāvināja (16. gs. sāk.) savas katedrāles centrālajam altārim. Līdz mūsdienām saglabājies tikai Lībekas meistara Bernta Heinemaņa 1507. gadā izgatavotais relikviārijs ar Sv. Juris cīņā ar pūķi, kas stāvēja uz Melngalvju brālības altāra Sv. Pētera baznīcā (h -70, 5 cm). Ikdienā lietota Latvijas iedzīvotāju viduslaiku rota bija ornamentētas saktas. Rīgā pastāvēja pat nevācu jostnieku un saktu taisītāju cunfte. Kā savdabīgs fenomens jāizceļ Dobeles kapsētā atrastās 763 saktas (14.-16.gs.). Apjomīgā kolekcija ļauj izsekot gotisko formu, ornamenta un uzrakstu lokalizācijai, kas 16. gs. beigās noveda pie latviešu etnogrāfiskā ornamenta izveides. Pie vietējās produkcijas pieskaitāmi arī misiņa un alvas lējēji, “lāžu taisītāji”, podnieki. Izceļamas 15.-16. gs. ordeņa piļu krāsns podiņu kolekcijas, piemēram, Cēsīs, Bauskā. =Literatūra= # ''Mākslas vēsture''''' '''<nowiki>V. Purvīša redakcijā. 1-3. sēj., Rīga : Grāmatu draugs, [1934-1936] </nowiki> # '''Vasiļjevs, J.''' Ieskats Latvijas 12.-14. gadsimta arhitektūrā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 3.-48. lpp. # '''Cielava, S.''' Gotikas posma tēlniecības pieminekļi Latvijā (pēc literatūras avotiem). '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 49.- 77. lpp. # '''Lancmanis, I'''. Mākslas amatniecība Latvijā 13.-15. gadsimtā. '''''No:''''' ''Materiāli feodālisma posma Latvijas mākslas vēsturei''. Rīga : Zinātne, 1989, 78.- 90. lpp. # '''Krastiņš, J., Strautmanis, I., Dripe, J.''' ''Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām''. Rīga : Baltika,1998 # '''Grosmane, E.''' Viduslaiku kokgriezumi Latvijā. ''Letonica''. ''Humanitāro zinātņu žurnāls. Literatūra. Folklora. Māksla''. Rīga, 1998, 45.- 77. lpp. # ''Latvijas mākslas vēsture''. Rīga : Pētergailis, 2003 # '''Caune, A., Ose, I.''' Latvijas 12. gadsimta beigu – 17. gadsimta vācu piļu leksikons. '''''No:''''' ''Latvijas viduslaiku pilis IV''. Rīga : Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2004 # '''Lāce-Priedola, D.''' Taufanlagen in den Kirchen Lettlands. '''''In:''''' ''Sakrale Kunst im Baltikum / Baltische Seminare''. Bd. 6., Lüneburg: Verlag Carl-Schirren-Gesellschaft, 2008, S.41-60. =Attēlu saraksts= # [[:image:Ikskiles_drupas-D_siena.jpg|Ikšķiles baznīcas D siena.]] 13.- 14. gs. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Biskapa_pils_muri_Riga.jpg|Bīskapa pils mūri Rīgā.]] 13. gs. sākums. # [[:image:Ordena_pils_Sigulda.jpg|Ordeņa pils Siguldā (1207-15. gs.).]] Foto: Daina Lāce # [[:image:Cesu_ordena_mestra_rezidence_Cesis.jpg|Cēsu ordeņa mestra rezidence Cēsīs.]] 1237.-16. gs. Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Dobeles_ordena_pils.jpg|Dobeles ordeņa pils]] (1335.- 17. gs.). Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_zimogs-1226.jpg|Rīgas pilsētas senākais zīmogs (1226. g.).]] '''''No:''''' ''Doma muzejs Rīgā: Templis zinātnei un mākslai. ''Mārburga : Herdera institūts, 2001, 200. lpp. # [[:image:Rigas_panorama-1550.jpg|Senākā Rīgas panorāma no Sebastiana Minstera “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts”, kas izdota Bāzelē 1550. g.]] # [[:image:Rigas_ielas_rekonstrukcija_13_un_14.gs.jpg|Rīgas ielas rekonstrukcija 13. un 14. gs.]] '''''No:''''' '''Цауне, А. В'''.. ''Жилища Риги ХII-ХIV вв''. Рига : Зинатне, 1984, стр. 113. # [[:image:Tris_brali_Riga.jpg|"Trīs brāļi" - Rīgā vecākais nams.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doms.jpg|Sv. Marijas bīskapa katedrāle Rīgā 1211.-15. gs.]] Foto: Marika Vanaga # [[:image:Sv_Jana_baznica_Cesis.jpg|Sv. Jāņa baznīca Cēsīs.]] Foto: Eduards Kļaviņš # [[:image:Sv_Simana_baznica_Valmiera.jpg|Sv. Sīmaņa baznīca Valmierā.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Sv_Petera_baznica_Riga.jpg|Sv. Pētera baznīca Rīgā. 1209- 15. gs.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Tikla_velves_Sv_Jana_baznica_Riga.jpg|Tīkla velves Sv. Jāņa baznīcā Rīgā.]] Foto: Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Doma_ziemelu_portals.jpg|Rīgas Doma ziemeļu portāls.]] 13. gs. 20. gadi. Foto: '''Neumann, W.''' ''Der Dom zu St. Marien in Riga''. Riga, 1912, S. 23 # [[:image:Rigas_Doma_krustejas_kapitelis.jpg|Kapitelis no Rīgas Doma krustejas.]] 13. gs. Foto Elita Grosmane # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica_Pieta.jpg|''Pietà'' no Rīgas Sv. Jēkaba baznīcas.]] Ap 1400.g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Cesis_Sv_Jana_baznicas_portala_puki.jpg|Pūķi no Sv. Jāņa baznīcas portāla Cēsīs.]] Foto: Stella Pelše # [[:image:Rigas_Sv_Jekaba_baznica-Triumfa_krusta_Kristus.jpg|Kristus no Triumfa krusta Sv. Jēkaba baznīcā Rīgā.]] Ap 1380. g. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Gleznojums_virs_Rigas_Doma_ziemelu_portala.jpg|2009. gada vasarā atklātais gleznojums virs Rīgas Doma ziemeļu portāla.]] Foto: Ronalds Lūsis # [[:image:Soltrumps-teksta_noraksts.jpg|Reinholds Soltrumps. Iluminēts Martinus Polonus ''Chronica Romanorum summorum pontificum ''teksta noraksts.]] 15. gs. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka. # [[:image:Kristamtrauks_no_Ikskiles_baznicas.jpg|Kristāmtrauks no Ikšķiles baznīcas.]] 12. gs. 2. puse. Foto: Elita Grosmane # [[:image:Sveta_vakarediena_kauss_un_patena_15gs.jpg|Svētā vakarēdiena kauss un patēna.]] Rīga, 15. gs. '''''No:''''' ''Rundāle: Pils muzejs. Kolekcijas''. Rīga : Jumava, 2001, 152. lpp. b14d5597d90b7c667c69a093c21d43d1cc1d368c 8 1174 3884 2729 2015-04-23T11:18:33Z Admins 4 wikitext text/x-wiki * navigation ** mainpage|mainpage ** Saturs|Saturs ** randompage-url|randompage fcd1846b8bbcbcaa56030fe01590de812e262dff